Anotācija (ex-ante)

Ministru kabineta 2018. gada 21. novembra sēdes protokollēmuma (prot. Nr. 53 4. §) 2. punktā tika noteikts, ka turpmāk valsts pārvaldes iestādēs darbalaiks ir jānosaka atbilstoši to funkcijām un sniegtajiem pakalpojumiem.

Vienota pamatdarbalaika atcelšana radīja iespēju katrai iestādei noteikt piemērotāko darbalaiku, lai nodrošinātu funkciju izpildi un pakalpojumu sniegšanu, vienlaikus pielāgojoties mūsdienīgām darba organizācijas metodēm.  Ņemot vērā, ka, atceļot vienoto pamatdarbalaiku, netika noteikts obligātais minimālais klātienes dienu apjoms, iestādēm bija salīdzinoši plaša rīcības brīvība piemērot dažādus elastīgā darba veidus, tostarp piedāvāt nodarbinātajiem iespēju strādāt attālināti.

Ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas 2020. gada 11. marta paziņojumu, ka Covid-19 infekcija ir sasniegusi pandēmijas apmērus, Ministru kabinets 2020. gada 12. martā Latvijā izsludināja ārkārtējo situāciju. 2020. gada 6. novembrī Ministru kabinets atkārtoti izsludināja ārkārtējo situāciju, lai samazinātu Covid-19 infekcijas izplatību Latvijā līdz kontrolējamai robežai.

Līdz ar ārkārtējās situācijas izsludināšanu tika noteikts, ka valsts un pašvaldību iestādēm ir jāizvērtē situācija un iespēju robežās pakalpojumu sniegšana jānodrošina attālināti. Lai īstenotu Ministru kabineta 2020. gada 12. marta rīkojumā Nr. 103 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” noteikto prasību un rūpētos gan par valsts pārvaldē nodarbināto, gan iedzīvotāju veselību un ierobežotu vīrusa izplatību, valsts pārvalde, ciktāl tas bija iespējams, pārgāja uz darbu attālināti.

Pāreja uz attālinātā darba režīmu bija izaicinājums, jo īsā laika periodā bija jānodrošina visu ikdienas funkciju veikšana attālināti, iespējami pielāgojot dažādus tehniskos risinājumus, lai darbība veiksmīgi turpinātos, nezaudējot kvalitāti un neradot neērtības klientiem.

Kā minēts iepriekšējā anotācijas sadaļā “Problēmas apraksts”, atceļot vienoto pamatdarbalaiku un nenosakot obligāto minimālo klātienes dienu apjomu, iestādēm bija salīdzinoši plaša rīcības brīvība piemērot dažādus elastīgā darba veidus, tostarp piedāvāt nodarbinātajiem iespēju strādāt attālināti.
Ministru kabineta 2020. gada 12. martā Latvijā izsludinātā ārkārtējā situācija, kā arī 2020. gada 6. novembrī Ministru kabineta atkārtoti izsludinātā ārkārtējā situācija, lai samazinātu Covid-19 infekcijas izplatību Latvijā līdz kontrolējamai robežai, vēl vairāk nostiprināja nepieciešamību attālinātā darba režīmam.

Līdz ar to valsts pārvaldes iestādēm bija jānodrošina iespēju nodarbinātajiem veikt darba pienākumus attālināti, ja vien veicamo darba pienākumu raksturs nenosaka nepieciešamību tos veikt konkrētā darba vietā, tādējādi tehnisko nodrošināju iespēju robežās pielāgojot tam, lai nodarbinātais savu darbu ērti varētu veikt, atrodoties gan iestādē, gan strādājot attālināti. 

Ņemot vērā ārkārtējās situācijas laikā gūto pieredzi un valsts pārvaldes darba rezultātus, organizējot darbu attālināti, daudzas iestādes un tajās nodarbinātie ir izrādījuši vēlmi turpināt strādāt attālināti un to izmantot kā darba formu ne tikai ārkārtējās situācijas laikā, bet arī pēc tās beigām. Lai attālinātais darbs turpmāk kļūtu par ikdienu, ir jāmaina arī līdzšinējie procesi, kas balstīti pieņēmumā, ka darbs galvenokārt norit iestādes telpās, atbilstoši mainot un pielāgojot līdz šim pieņemto kārtību, lai vienlīdz veiksmīgi savus pienākumus varētu pildīt gan tie nodarbinātie, kas strādā iestādē uz vietas, gan tie, kas savus pienākumus veic, atrodoties citur.

Līdz ar to valsts pārvaldes iestādēm jānodrošina iespēju nodarbinātajiem veikt darba pienākumus attālināti, ja vien veicamo darba pienākumu raksturs nenosaka nepieciešamību tos veikt konkrētā darba vietā. Taču  tas nenozīmē, ka ikvienam nodarbinātajam iestādē jābūt iespējai pastāvīgi strādāt attālināti. Jāņem vērā katras iestādes darba specifika, tehnoloģiskās un finansiālās iespējas nodrošināt attālināto darbu, ko var īstenot dažādos veidos. Attiecīgi tikai katra iestāde var izvērtēt un noteikt, kuri ir tie pienākumi, kurus var veikt attālināti, un kādas ir tās metodes, kuras var izmantot, lai nodarbinātajiem būtu iespēja izmantot attālināto darbu. Ievērojot minēto, iestādēm ir dota rīcības brīvība organizēt attālināto darbu.

Vienlaikus jāņem vērā, ka iestāde var īstenot  tādu datorpolitiku, kad datortehnika ir pielāgota darba vietai, lai darbinieks varētu strādāt gan darbā uz vietas, gan attālināti, savukārt var būt iestādes, kuras īsteno tādu datorpolitiku, kurās datortehnika nav pielāgota strādāšanai attālināti, līdz ar to var veidoties situācija, kad var būt vairāk kā 1,1 dators uz vienu nodarbināto.

Ievērojot iepriekš minēto, ka datortehnikas lietošanas un apgādes politika iestādēs var atšķirties un gadījumā, ja iestādes datortehnikas politika attālinātā darba nodrošināšanai paredz vairāk kā viena datora lietošanu darbiniekam, tad šāda datorpolitika pamato izņēmumu, ka prasība par 1,1 datoru neattiecas uz datortehniku, kuru izmanto attālinātā darba veikšanai iestādēs, kuru datortehnikas politika attālinātā darba nodrošināšanai paredz vairāk kā viena datora lietošanu. Tādējādi ir veicami atbilstoši grozījumi MK rīkojumā Nr.1, paredzot, ka ministrijas un to padotības iestādes nodrošina principa “viens dators vienam nodarbinātajam” ieviešanu, lai datortehnikas vienību skaits attiecīgajā iestādē nepārsniegtu 1,1 datoru uz vienu nodarbināto. Šī prasība neattiecas uz datortehniku, kuras lietotāja darba saturs būtiski atšķiras no ministriju vai to padotības iestāžu nodarbināto datortehnikas lietotāju standarta profila, kā arī uz datortehniku, kuru izmanto attālinātā darba veikšanai iestādēs, kuru datortehnikas politika attālinātā darba nodrošināšanai paredz vairāk kā viena datora lietošanu.