Anotācija (ex-ante)

1. Lai harmonizētu tiesisko regulējumu vides aizsardzības jomā, Vides aizsardzības likumā tiek apvienots gan videi nodarītā kaitējuma jautājums, gan līdz šim likumā “Par piesārņojumu” noteiktie piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu pārvaldības, tai skaitā piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu izpētes, piesārņoto vietu sanācijas un šo vietu uzraudzības jautājumi, attiecīgi ietverot arī pēcsanācijas monitoringu.

2. Nepieciešams precizēt Vides aizsardzības likuma 21.pantā noteiktās valsts vides inspektoru tiesības ņemt paraugus un veikt kontrolmērījumus, izmantojot dažādus tehniskos līdzekļus vides normatīvo aktu pārkāpumu fiksēšanai.

3. Ņemot vērā Dabas aizsardzības pārvaldes (turpmāk - DAP) noteikto kompetenci dabas aizsardzības jomā, likumprojektā paredzēts nodalīt VVD (turpmāk – VVD) un DAP kompetenci paredzot, ka kompetentā iestāde attiecībā uz kaitējumu videi ir VVD, ja kaitējums nodarīts ūdeņiem, augsnei un zemes dzīlēm, un DAP, ja kaitējums nodarīts īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, mikroliegumiem, kā arī īpaši aizsargājamām sugām un biotopiem.

4. VARAM, atbilstoši Vides politikas pamatnostādņu 2021. – 2027. gadam 8.1.apakšnodaļā  izvirzītajam mērķim veicināt piesārņojuma samazināšanu, t.sk. piesārņoto vietu sanāciju, kā arī samazināt bīstamo ķīmisko vielu negatīvo ietekmi uz vidi un cilvēku veselību, pamatojoties uz VVD  un valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību "Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs" (turpmāk - LVĢMC) rekomendācijām, kā arī izvērtējot vairākus iespējamos scenārijus piesārņoto vietu pārvaldības sistēmas pilnveidošanai un ņemot vērā, ka VVD jau pašreiz īsteno lielāko daļu no piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu pārvaldības funkcijām, nolēma līdz šim LVĢMC uzturēto Piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu reģistru nodot VVD pārziņā, vienlaikus pilnveidojot visu piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu pārvaldību, izveidojot jaunu pārvaldības sistēmu, kuru turpmāk uzraudzīs VVD. VVD sadarbībā ar valsts LVĢMC īsteno projektu Nr. LV-CLIMATE-0006 “Piesārņoto vietu pārvaldības modeļa digitālā transformācija”, kas tiek līdzfinansēts no Norvēģijas finanšu instrumenta 2014. - 2021. gada perioda programmas “Klimata pārmaiņu mazināšana, pielāgošanās tām un vide” ietvaros. Atbilstoši Digitālās transformācijas pamatnostādnēm 2021.–2027. gadam identificēta nepieciešamība digitāli transformēt vides pārvaldības procesus, tai skaitā uzsvērta nepieciešamība transformēt piesārņoto vietu pārvaldību.

5. Likumprojektā tiek pārņemtas un aktualizētas tās likuma "Par piesārņojumu" tiesību normas, kas izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 25. jūnija Direktīvas 2002/49/EK par vides trokšņa novērtēšanu un pārvaldību.

Likumprojektā ir ietverti grozījumi, kas paredz:

1. aizstāt visā Vides aizsardzības likuma tekstā vārdus „sanācijas pasākumi” ar vārdiem „vides atjaunošanas pasākumi”, ņemot vērā, ka atjaunošanas pasākumi ietver plašāku pasākumu loku, nekā sanācijas pasākumi. Atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2004.gada 21.aprīļa direktīvas 2004/35/EK par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu (turpmāk - direktīva 2004/35/EK par atbildību vides jomā) 2. panta 11. punktā minētajai definīcijai, ar vārdiem “Pasākumi stāvokļa izlabošanai” ir saprotama jebkāda rīcība vai rīcību kombinācija, ietverot mīkstinošus vai pagaidu pasākumus, lai atjaunotu, atveseļotu vai aizstātu izpostītos dabas resursus un/vai ar tiem saistītos, pasliktinājušos pakalpojumus vai lai piedāvātu līdzvērtīgu alternatīvu šiem resursiem vai pakalpojumiem.

2. pārņemt no likuma "Par piesārņojumu"  sekojošus terminus  aktualizētā redakcijā:militāri piesārņota vieta;piesārņota vieta;potenciāli piesārņota vieta; sanācija;vides troksnis;vides trokšņa indikators;vides trokšņa pārvaldības rīcības plāns;vides trokšņa stratēģiskā karte. 

Pēc būtības ar terminiem piesārņota vai potenciāli piesārņota vieta ir saprotama teritorija, kas ietver augsni, zemes dzīles, virszemes un pazemes ūdeņus, taču atsevišķos gadījumos tā var ietvert arī dažādu veidu inženiertehniskās būves vai citus objektus, kas satur piesārņojošas vielas. Vienlaikus no likuma "Par piesārņojumu" netiek pārņemts un no piesārņotas vietas un potenciāli piesārņotas vietas definīcijas tiek izslēgtas ēkas, ražotnes un citi objekti, kas pēc būtības ir vidi degradējošas būves, kas potenciāli var radīt piesārņojumu, bet neatbilst terminam piesārņota vieta, kas ir noteikts teritorijas areāls. 

Likumprojekta 2. pantā ietvertais 1. pants tiek papildināts ar 14.¹ punktu, terminu “sanācija” neaizstājot ar terminu “vides atjaunošana”, jo “vides atjaunošanas pasākumi” ietver plašāku pasākumu kopumu, nekā termins “sanācija", kas ir tieši no likuma “Par piesārņojumu” pārņemts termins un nav attiecināms uz visiem pasākumiem, kas ir saprotami ar direktīvas 2004/35/EK par atbildību vides jomā  2. panta 11. punktā minētajā definīcijā noteikto.  Attiecīgi, likumā paredzēts noteikt divas atšķirīgas definīcijas:  
“vides atjaunošanas pasākumi – pasākumi, kas veicami, lai novērstu kaitējumu, atjaunotu vai attīrītu, atveseļotu vai aizstātu dabas resursus, kuriem nodarīts kaitējums, un ar dabas resursiem saistītās funkcijas, kuras pasliktinājušās, arī pasākumi kaitējuma samazināšanai, novēršanai un pagaidu pasākumi, vai līdzvērtīgu alternatīvu nodrošināšana dabas resursiem vai ar šiem resursiem saistītajām funkcijām”  un 
“sanācija  – piesārņotas vietas attīrīšana vismaz līdz tādai pakāpei, ka turpmāk cilvēku veselība vai vide netiek apdraudēta un attiecīgo teritoriju iespējams izmantot noteiktai saimnieciskai darbībai".

Lai nodrošinātu tiesību normu skaidrību, tiesisko noteiktību un sabiedrības informētību par normu tvērumu tiek precizēta līdz šim likuma "Par Piesārņojumu" 1.panta 14. un 15. punktos iekļauto terminu attiecināšana uz vides troksni.
Vēsturiski vides trokšņa regulējumā, tai skaitā, Direktīvas 2002/49/EK tekstā, termini "vides troksnis", "troksnis  vidē" un "troksnis" tiek lietoti ar vienādu nozīmi un ir attiecināmi uz vides troksni nevis uz jebkuru cilvēka darbības rezultātā radītu skaņu ārpus telpām. Šāda situācija diemžēl ir raksturīga tiesību aktiem, kas izdoti ap 2000.gadu. Piemēram, vides aizsardzības jomā ar vienādu nozīmi tika lietoti termini "vide" un "apkārtējā vidē" u.tml. Izdarot grozījumus spēkā esošajos Eiropas Savienības tiesību aktos to pamatteksts netiek aktualizēts. Turklāt attiecībā uz Direktīvas 2002/49/EK terminu "indikators" (lietots nozīmē "vides trokšņa indikators") pārņemšanu normatīvajos aktos ir identificējama ne tikai valodnieciski neprecīza izteiksmei, bet situācija, kurā attiecīgā termina definīcija nesakrīt ar termina fizikālo jēgu. Fizikāls lielums "trokšņa rādītājs" (raksturotājs, parametrs) norāda uz trokšņa esamību vidē, neatkarīgi no tā lieluma (stipruma). Direktīvā 2002/49/EK troksni kā kaitīgu un nevēlamu virs kāda noteikta robežlieluma (kaitīgās sekas) raksturo ar terminu "indikators" nevis ar vispārīgu parametru "rādītājs". Tādēļ tiesiskā regulējuma skaidrības labad noteikumu projektā ir iekļauta termina "trokšņa indikators" lietojums atbilstoši Direktīvas 2002/49/EK 3.panta "d" punktam. No šodienas perspektīvas vērtējot vienīgais skaidrojums par to, ka Direktīvas 2002/49/EK 3. panta "d" punktā minētais termins “trokšņa indikators” ir pilnībā pārņemts normatīvajos aktos ar likuma “Par piesārņojumu” 1. panta 14. punktā definēto terminu “trokšņa rādītājs” ir pārrakstīšanās kļūda 2003. gada 18. decembra likumā “Grozījumi likumā “Par piesārņojumu””. Šādu skaidrojumu apstiprina arī Ministru kabineta noteikumu Nr. 16 "Trokšņa novērtēšanas un pārvaldības kārtība" anotācijas I nodaļas 5. sadaļā ietvertā informācija, ka termina „trokšņa rādītājs” aizstāšanai ar terminu “trokšņa indikators” ir jāveic grozījumi likumā „Par piesārņojumu”. Acīmredzot, likuma “Par piesārņojumu” smagnējās un komplicētās struktūras dēļ, jo īpaši nesamērīgi plašā likumā “Par piesārņojuma” noregulēto dažādo jomu dēļ, līdz šim izdarītajos grozījumos redakcionāli precizējumi attiecībā uz terminu “trokšņa rādītājs” netika iekļauti.
Likuma "Par Piesārņojumu" 1.panta 13.punkts (termins "trokšņa kartēšana") kā procesuāla norma netiek iekļauta likumprojektā, bet tiks iekļauta Ministru kabineta noteikumos par vides trokšņa stratēģisko karšu un rīcības plānu izstrādi. 

3.tiek ieviesti jauni termini - vides kvalitātes normatīvs un piesārņoto vietu pārvaldības sistēma. 
Termina “vides kvalitātes normatīvs” skaidrojums izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes 2010.gada 24.novembra direktīvas 2010/75/ES par rūpnieciskajām emisijām (piesārņojuma integrēta novēršana un kontrole). Savukārt, jēdziens “sabiedrība”, kas izriet no iepriekš minētās direktīvas, jau ir ietverts Vides aizsardzības likuma II. nodaļā “Sabiedrības tiesības vides jomā”, kur ar jēdzienu “sabiedrība” ir saprotama ikviena privātpersona, kā arī personu apvienība, organizācija un grupa.

Piesārņoto vietu pārvaldības sistēma ir valsts informācijas sistēma, kas ietver piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu pārvaldībai un kontrolei nepieciešamo informāciju un dokumentus un nodrošina informācijas apriti. Šīs sistēmas pārzinis ir Valsts vides dienests, kurš šajā sistēmā reģistrē piesārņotās un potenciāli piesārņotās vietas. 

4. pārņemt daļu no līdz šim likumā “Par piesārņojumu” ietvertajām tiesību normām par vides kvalitātes normatīviem (tai skaitā augsnes un grunts kvalitātes) aktualizētā redakcijā. 
Atbilstoši pašreizējai situācijai, Ministru kabineta  2002.gada 12.marta  noteikumos Nr.118 “Noteikumi par virszemes un pazemes ūdeņu kvalitāti”  (turpmāk – MK noteikumi Nr.118)ir iekļauti mērķlielumi, tomēr jāņem vērā, ka tie saglabājušies no atsevišķu iepriekšējo ES direktīvu regulējuma un varētu tikt svītroti, grozot minētos noteikumus atbilstoši jaunāko ES direktīvu prasībām. Turpmāk, tikai MK noteikumu Nr.118 10. pielikumā (Ūdens kvalitātes normatīvi pazemes ūdeņu stāvokļa novērtēšanai), kas saistīts ar sanācijas pasākumiem, ir saglabājami mērķlielumi, jo ne visos gadījumos pazemes ūdeņus būs iespējams attīrīt līdz robežlielumiem. Vides aizsardzības likumā ar grozījumiem iekļaujot norādi vienlaicīgi uz virszemes un pazemes ūdeņu mērķlielumiem un robežlielumiem, tas netiek traktēts kā prasība vienlaikus noteikt gan virszemes, gan pazemes  ūdeņu robežlielumus un mērķlielumus katrā gadījumā, kad nepieciešams veikt ūdeņu vides novērtējumu konkrētam mērķim, piemēram, virszemes ūdeņu izmantošanai dzeramā ūdens ieguvei. Kvalitātes normatīvus augsnei, augsnes paraugu ņemšanas un testēšanas metodes , saskaņā ar deleģējumu, reglamentēs Ministru kabinets. 

5. Likumprojektā tiek veikti grozījumi Vides aizsardzības likuma 17. panta trešā un ceturtā daļā par vides monitoringa programmas termiņu. 
Attīstības plānošanas sistēmas likuma 8. pants nosaka, ka attīstību vidējā termiņā plāno līdz septiņiem gadiem. Vides politikas pamatnostādnes attiecas uz septiņu gadu periodu, piemēram, periodam no 2021.-2027. gadam. VARAM, veicot vidējā termiņa plānošanas dokumentu izstrādi, secina, ka ir lietderīgi Vides politikas pamatnostādnēs ietvert arī Vides monitoringa programmu, tādējādi attiecinot arī  to uz septiņu gadu plānošanas periodu. 

Lai veiktu saskaņotu vides aizsardzības nozares vidēja termiņa politikas plānošanas procesu, Likumprojektā tiek izslēgta  17. panta trešā daļa attiecībā uz atsevišķu Vides monitoringa programmas pamatnostādņu apstiprināšanu. Likumprojektā jaunā redakcijā tiek izteikta 17. panta ceturtā daļa, nosakot Vides monitoringa programmas iekļaušanu kā Vides politikas pamatnostādnes, kuras apstiprina Ministru kabinets (Vides aizsardzības likuma 4. panta otrā daļa). Vides monitoringa programma nosaka vides monitoringa tīklu, parametrus, regularitāti un izmantojamās metodes. Lai salāgotu termiņus Vides politikas pamatnostādnēm, kas attiecas uz 2021.-2027. gada periodu, ar Vides monitoringa programmu, kas attiecas uz 2021. – 2026. gada periodu, tiek plānots veikt grozījumus, pagarinot Vides monitoringa programmu darbību par vēl vienu gadu.
Valsts un pašvaldību iestādes, kā arī komersanti, kas organizē un veic vides monitoringu, sniedz ieteikumus un priekšlikumus LVĢMC par aktualitātēm nākošajam plānošanas periodam. LVĢMC apkopo sniegtos priekšlikumus.

6. atbilstoši VVD iniciatīvai, paredzēts papildināt likuma 21. panta pirmās daļas 2. punktu, nosakot, ka veicot vides valsts kontroli, valsts vides inspektoram ir tiesības ņemt paraugus un veikt kontrolmērījumus, izmantojot dažādus tehniskos līdzekļus vides normatīvo aktu pārkāpumu fiksēšanai. Tas paredz gan VVD, gan DAP inspektoriem tiesības pārbaudēs izmantot tehnoloģiskos līdzekļus dažādās to kombinācijās (piemēram, dronus, novērošanas kameras, eholotes), tādējādi risinot problēmas ar notekūdeņu novadīšanu vidē, ko var fiksēt apsekojot teritorijas ap attīrīšanas iekārtām ar dronu palīdzību, atkritumu plūsmu izsekošanas problēmas, kā rezultātā vidē nonāk videi kaitīgo preču (riepu) atkritumi, bīstamie atkritumi (piemēram, atklājot nelegālu bīstamo atkritumu uzkrāšanas vietu kādā degradētā teritorijā), atvieglojot īpaši aizsargājamo dabas teritoriju un mikroleigumu uzraudzību, kas ir plašas purvu, mežu, ūdeņu teritorijas. Videonovērošanas ierīces nepieciešams izmantot, lai pieķertu pārkāpēju un novērstu turpmāku vides piesārņošanu, kā arī pārkāpumus zemes dzīļu jomā (ieguve ārpus licenču laukumiem) vai īpaši aizsargājamo dabas teritoriju aizsardzības un izmantošanas jomā, tāpat nepieciešams novērot nelegālo tīklu ielikšanu un izņemšanu, lai cīnītos ar maluzvejniecību.
VVD un DAP inspektoru tiesības veikt pārbaudes privātīpašumā ir noteiktas ar Vides aizsardzības likuma 21.panta pirmās daļas 1.punktu – „valsts vides inspektoriem ir tiesības iebraukt vai ieiet un netraucēti pārbaudīt jebkuru teritoriju, iekārtu vai citu objektu neatkarīgi no īpašuma piederības, ja tas nepieciešams vides aizsardzības prasību ievērošanas kontrolei, veicot plānotas pārbaudes, vai ja ir pamatotas aizdomas par vides normatīvo aktu pārkāpumiem.” Šādas tiesības noteiktas likumā ar mērķi nodrošināt Satversmes 115.pantā noteiktās tiesības dzīvot labvēlīgā vidē. Valsts īstenota vides aizsardzības normatīvo aktu uzraudzība ir tradicionāls līdzeklis, kādā veidā valsts var rūpēties par vides saglabāšanu un uzlabošanu.
Veicot vides valsts kontroli, valsts vides inspektoram ir tiesības pieprasīt un saņemt no operatora piekļuvi iepriekš izvietotajām videonovērošanas iekārtām, saskaņā ar Vides aizsardzības likuma 21.panta pirmās daļas 5.punktu, kas paredz valsts vides inspektoram tiesības pieprasīt un bez maksas saņemt no privātpersonām, valsts un pašvaldību iestādēm vides valsts kontroles veikšanai nepieciešamo informāciju, kas ir privātpersonas vai iestādes rīcībā, dabas resursu uzskaites dokumentus un citus dokumentus, lai kontrolētu dabas resursu ieguves, lietošanas, vides piesārņošanas apjomus, iepakojuma plūsmu, atkritumu apsaimniekošanu, būvniecību un citas vidi ietekmējošas darbības.
Pārbaužu ietvaros tehnoloģiskie līdzekļi tiks izmantoti, lai aizstātu inspektora darbu un iegūtu tādu informāciju, kuru var iegūt arī inspektors, tomēr ar tehnoloģisko līdzekļu palīdzību šo informāciju var iegūt kvalitatīvāku un ar mazāku laika patēriņu. Ja inspektors šādu informāciju nevar iegūt, jo to neparedz normatīvie akti (piemēram, saskaņā ar Vides aizsardzības likuma 21.panta 1.punktu pārbaudes neveic objektos, par kuriem nav pamatotas aizdomas, ka tur tiek izdarīti vides normatīvo aktu pārkāpumi), arī tehnoloģiskie līdzekļi šādos gadījumos netiek izmantoti.
Tādējādi tehnoloģisko līdzekļu lietošana neaizskar personas tiesības uz privātīpašumu un privāto dzīvi, bet sekmēs cilvēktiesību uz labvēlīgu dzīves vidi ievērošanu. Valsts vides inspektoru veiktajām pārbaudēm ar tehnoloģisko līdzekļu izmantošanu ir leģitīms mērķis. Tehnisko līdzekļu izmantošana pārbaudēs liek pieciest privātpersonai, ka tās īpašumā noteikti objekti vai darbības tiek fiksētas ar tehniskiem līdzekļiem un tiek iegūts to vizuāls attēlojums. Šāda privātpersonas īpašuma tehniska fiksēšana ir īslaicīga, neskar zemes īpašnieka vai tajā esošo personu dzīvi, neierobežo īpašuma izmantošanu, tāpēc tehnisko līdzekļu izmantošana ir samērīga ar to labumu, kuru iegūst sabiedrība no labas vides kvalitātes.
Tehnoloģisko līdzekļu izmantošana ir efektīva gan no vides normatīvo aktu ievērošanas viedokļa, gan no cilvēku resursu (valsts budžeta līdzekļu) izmantošanas viedokļa. Piemēram, ja tiek atklāta nelegāla atkritumu uzkrāšanas vieta, tad iegūt pierādījumus atkritumu ievešanai un noskaidrot pārkāpēju var, gan izmantojot videonovērošanu, gan inspektoriem vairākas dienas nepārtraukti atrodoties dabā un novērojot atkritumu uzkrāšanas vietu. Līdzīga pieeja izmantojama arī nelegālas zvejas atklāšanā, kad potenciālās nelikumīgai zvejai izdevīgās vietās (piemēram, grūti pieejamas, tālu no apdzīvotām vietām, ceļiem) tiktu izvietotas novērošanas kameras, lai konstatētu pārkāpuma faktu un pārkāpēju, līdzīga situācija ir arī patvaļīgas koku ciršanas gadījumā īpaši aizsargājamās dabas teritorijās.
Ar dronu un eholotu palīdzību tiek pārbaudītas ūdenstilpes, ja ūdenstilpē neatrodas laivas vai tīkli, tad inspektoriem nav nepieciešams tērēt resursus ūdenstilpes apbraukāšanai un pārbaudei.
Droni ir izmantojami arī grūti pieejamu un liela apjoma teritoriju izpētei un fotografēšanai (piemēram, notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, derīgo izrakteņu ieguves vietas), kas aizstāj inspektoru veiktus attāluma mērījumus un apskati, lai noteiktu, vai darbība notiek zemes dzīļu izmantošanas licencē noteiktajā laukumā vai arī pie notekūdeņu attīrīšanas iekārtas nav redzami dūņu nosēdumi, kas liecina par nepietiekami attīrītu notekūdeņu novadīšanu vidē, kā arī īpaši aizsargājamo dabas teritoriju un mikroliegumu kontrolē, lai fiksētu normatīvo aktu pārkāpumus.
Uz tehnoloģisko līdzekļu izmantošanu norādīts arī ES dokumentos, piemēram, 21.02.2020. Komisijas īstenošanas lēmumā, ar ko nosaka Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/21/EK 17.pantā minēto inspekciju tehnisko vadlīniju B daļā norādīts, ka dalībvalstīm ir jāveic  atkritumu apsaimniekošanas objektu kontroles darbības, kur viena no darbībām ir izmantot Zemes novērošanas tehnoloģijas un citus attālās novērošanas paņēmienus, t.sk. attiecīgā gadījumā in-situ sensorus. 
Atkritumu apsaimniekošanas likuma 14.panta pirmajā daļā ir iekļautas VVD tiesības izmantot tehniskos līdzekļus atkritumu plūsmas kontrolei pie noteiktiem nosacījumiem.
Tehnoloģiskie līdzekļi tiek lietoti saskaņā ar citos normatīvajos aktos noteikto kārtību. Iegūtie personas dati un cita informācija tiks saglabāti tikai gadījumā, ja tiks konstatēts normatīvā akta pārkāpums. Pārkāpuma gadījumā personas dati tiks apstrādāti saskaņā ar VVD un DAP dienesta Privātuma politiku un iekšējiem normatīvajiem aktiem par fizisko personu datu aizsardzību.
Likumprojekta papildinājums, nosakot valsts vides inspektoram  tiesības ņemt paraugus un veikt kontrolmērījumus, izmantojot pieejamos tehniskos līdzekļus vai dažādu tehnoloģiju kombinācijas vides normatīvo aktu pārkāpumu fiksēšanai, sekmēs labāku izpratni privātpersonām par to, ka VVD un DAP kontroles pasākumos var izmantot arī tehnoloģiskos līdzekļus pārkāpumu fiksēšanai un pierādījumu savākšanai.

7. Vides aizsardzības likums noteic VVD kompetenci jautājumos, kas saistīti ar kaitējumu videi, kas ietver kaitējumu, kas nodarīts īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, mikroliegumiem, kā arī īpaši aizsargājamām sugām un biotopiem, ūdeņiem, augsnei un zemes dzīlēm. Atbilstoši Vides aizsardzības likuma 19. panta pirmajai daļai VVD, DAP un citas vides normatīvajos aktos noteiktās tiešās pārvaldes iestādes īsteno vides valsts kontroli. Likuma “Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” 27. pants nosaka, ka īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vides valsts kontroli valsts nozīmes īpaši aizsargājam dabas teritoriju, īpaši aizsargājamo sugu un biotopu, mikroliegumu apsaimniekošanas un aizsardzības jomā īsteno DAP. Atbilstoši Sugu un biotopu aizsardzības likuma 31. pantam DAP uzrauga īpaši aizsargājamo sugu un īpaši aizsargājamo biotopu aizsardzības un izmantošanas prasību, īpaši aizsargājamo sugu indivīdu iegūšanas vai traucēšanas prasību, mikroliegumu aizsardzību un apsaimniekošanu regulējošos normatīvajos aktos noteikto prasību ievērošanu, kā arī starptautiskās tirdzniecības apdraudēto savvaļas dzīvnieku un augu sugu īpatņu aizsardzību regulējošos normatīvajos aktos noteikto prasību ievērošanu.
DAP kā dabas aizsardzības nozares kompetentajai iestādei ir speciālisti ar zināšanām dabas aizsardzības jomā, kas jau līdz šim veic nodarītā kaitējuma novērtēšanu, sniedzot konsultācijas un atbalstu VVD. 
DAP iesaiste kaitējuma novērtēšanā īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, īpaši aizsargājamām sugām un īpaši aizsargājamiem biotopiem pēdējo trīs gadu laikā: 

	2020.	2021.	2022.
DAP pieprasījumi VVD kaitējuma novērtēšanai atbilstoši MK 24.04.2007. noteikumiem Nr.281	10	7	5
DAP dalība VVD izveidotās komisijās kaitējuma novērtēšanai	11	1	2
DAP veic kaitējuma ietekmes būtiskuma novērtēšanu atbilstoši MK 27.03.2007. noteikumiem Nr.213	1	3	0
Informācijas un dokumentu apmaiņa kriminālprocesos par dabai nodarīto kaitējumu, t.sk. DAP aklātos pārkāpumos	4	1	1

Nodalot iestāžu kompetences kaitējuma novērtēšanā tiks samazināts administratīvais slogs un resursu patēriņš abām iestādēm, kā arī paātrināts kaitējuma novērtēšanas process. Būs skaidri saprotams, pie kuras iestādes vērsties videi nodarītā kaitējuma vai kaitējuma draudu gadījumā.

8. Likuma 35.³ pantā noteikts, ka piesārņoto vietu pārvaldības sistēmas pārzinis ir VVD, kurš šajā sistēmā piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu reģistrā(potenciāli un potenciāli piesārņoto vietu saraksts, kurš ir piesārņoto vietu pārvaldības sistēmas sastāvdaļa)reģistrē piesārņotās un potenciāli piesārņotās vietas. 

Panta trešajā daļā atsauce uz regulu paredz ka, ja piesārņoto vietu pārvaldības sistēmā tiek radīti dokumenti bez kvalificēta elektroniskā paraksta, tad pārzinis  tos apliecinās ar e-zīmogu tādējādi piešķirot tiem juridisku spēku. Ar e-zīmogu apliecinātu dokumentu izdošana ir automātisks process, kurā sistēmas lietotājs var atlasīt nepieciešamo informāciju no sistēmas eksportētā failā, kam tiks pievienots e-zīmogs. Šāda kārtība dod iespēju piesārņotu un potenciāli piesārņotu vietu  pārvaldības procesā iesaistītajām personām saņemt no iestādes droši apliecinātu dokumentu, kam ir juridisks spēks.
Digitāli transformēts piesārņoto vietu pārvaldības process paredz efektīvu piesārņoto vietu pārvaldību, kas mazinātu ar īpašuma un īpašuma tiesību, pārstāvniecības tiesību Uzņēmumu reģistrā un personas identitātes apliecināšanu saistīto administratīvo slogu personām un iestādēm, atbilstošus datus automatizēti iegūstot no valsts informācijas sistēmām.

Panta ceturtajā  daļā minētie dati tiks iegūti un no šādām informācijas sistēmām:
- Fizisko personu reģistrācijas un uzskaites sistēma (dati par personas statusu);
-Uzņēmumu reģistrs (dati par pārstāvniecības tiesībām);
-Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēma (dati par piesārņotas vietas īpašnieku);
-Apgrūtināto teritoriju informācijas sistēma (dati par konkrētu piesārņotu un potenciāli piesārņotu vietu);
-Augstas detalizācijas topogrāfiskā informācijas datubāze (dati par konkrētu piesārņotu un potenciāli piesārņotu vietu).

Minētie dati tiks aizsargāti atbilstoši datu aizsardzības jomu regulējošo normatīvo aktu prasībām un tos varēs izmantot konkrētas piesārņotas vietas pārvaldībā iesaistītās personas. Vienlaikus Piesārņoto vietu pārvaldības sistēma izmantos atvērtos datus un citu informācijas sistēmu datus, kas nav īpaši jāaizsargā.

Panta piektajā daļā iekļauts deleģējums Ministru kabinetam, kurš citu starpā paredz, ka sistēmai varēs  autorizēties(piekļūt)ar piedāvātajiem autentifikācijas līdzekļiem. 

9. Pārņemt daļu no līdz šim likumā “Par piesārņojumu” ietvertajām tiesību normām par  piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu pārvaldību, kā arī piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu izpēti un piesārņoto vietu sanāciju aktualizētā redakcijā.

VVD pārrauga un kontrolē piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu izpēti un piesārņoto vietu sanāciju. Aizsardzības ministrija vai tās pilnvarota institūcija pārrauga un kontrolē tās valdījumā esošo piesārņoto vai potenciāli piesārņoto vietu, kā arī militāri piesārņoto vietu izpēti un sanāciju. Likuma “Par piesārņojumu” 40.panta pirmā daļa uzliek par pienākumu VVD pārraudzīt un kontrolēt piesārņotu vai potenciāli piesārņotu vietu izpēti un sanāciju, bet ne militāri piesārņotu teritoriju izpēti un sanāciju.Saistībā ar 44.1 panta ietveršanu likumā “Par piesārņojumu” no anotācijas  izriet, ka visu (ne tikai valdījumā esošu)militāri piesārņotu teritoriju izpēti un sanāciju uzraudzīs Aizsardzības ministrija esošo funkciju ietvaros.

10. Likumprojektā, attiecībā uz lēmumu par izpētes un sanācijas nepieciešamību, noteikts, ka atbildīgā institūcija pieņem lēmumu par izpētes un sanācijas nepieciešamību. Pieņemto lēmumu par izpētes vai sanācijas nepieciešamību var apstrīdēt Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. 
Regulējumā par izpēti un sanāciju, tāpat kā līdz šim spēkā esošajā regulējumā ir paredzēts noteikt personu atbildību un līdzatbildību ar izpēti un sanācijas pasākumiem saistīto izdevumu segšanā. Ja operators, kas veicis piesārņojošo darbību, nav konstatējams, ar izpēti un sanāciju saistītos izdevumus sedz attiecīgās zemes vai objekta īpašnieks. Ja ar izpēti un sanāciju saistītos izdevumus sedz vairāki zemes vai objekta īpašnieki, izdevumu segšanas apmērs katram īpašniekiem nosakāms proporcionāli konstatētā piesārņojuma apmēram attiecīgajā teritorijā vai savstarpēji vienojoties par izdevumu segšanas apmēru.

Attiecībā uz prasību par piesārņotu un potenciāli piesārņotu vietu reģistrācijas un teritorijas izmantošanas ierobežojumiem līdz šim likuma "Par piesārņojumu" 34.panta otrajā daļā noteikto prasību par piesārņotu un potenciāli piesārņotu vietu reģistrācijas un teritorijas izmantošanas ierobežojumiem, atbilstoši likumprojektā ietvertajam deleģējumam, paredzēts noteikt jaunos Ministru kabineta noteikumos par piesārņoto vietu izpētes un sanācijas procesa vadību.Nav nepieciešamības pašreiz  prasību teritorijas izmantošanas ierobežojumiem iekļaut Vides aizsardzības likumā, jo prasība teritorijas plānojumā vai lokālplānojumā piesārņotās vai potenciāli piesārņotās teritorijas noteikt kā teritorijas ar īpašiem noteikumiem jau ir noteikta vairākos normatīvajos aktos teritorijas plānošanas jomā.
Saskaņā ar Ministru kabineta 2013. gada 30. aprīļa noteikumu Nr. 240 "Vispārīgie teritorijas plānošanas, izmantošanas un apbūves noteikumi" 11.nodaļas “Riska teritorijas un piesārņotās teritorijas” 212.5.apakšpunktā, 220. un 238.punktā noteikto, izstrādājot teritorijas attīstības plānošanas dokumentus, ņem vērā piesārņotas un potenciāli piesārņotas teritorijas. Potenciālajā piesārņojuma izplatības areālā aizliegts plānot jaunu dzīvojamo apbūvi, izglītības iestādes un ārstniecības iestādes. Teritorijas plānojumā kā teritorijas ar īpašiem noteikumiem var noteikt arī piesārņotās un potenciāli piesārņotās teritorijas.
 Saskaņā ar Apgrūtināto teritoriju informācijas sistēmas likuma 7.pantu par apgrūtināto teritoriju datu sniegšanu iekļaušanai Informācijas sistēmā jau ir noteikts, ka tiek sniegta informācija arī par piesārņotām un potenciāli piesārņotām vietām.
 Atbilstoši Teritorijas attīstības plānošanas likuma 23.panta piektajā daļā noteiktajam, pašvaldības teritorijas plānojums, ja spēkā stājas jauni ar vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā ietveramo informāciju saistīti normatīvie akti ar augstāku juridisko spēku, vietējā pašvaldība izvērtē nepieciešamību izdarīt grozījumus tās teritorijas plānojumā. Ja vietējā pašvaldība neizdara grozījumus tās teritorijas plānojumā, pretrunu gadījumā piemēro tā normatīvā akta prasības, kuram ir augstāks juridiskais spēks.
 Ministru kabineta 2014. gada 14. oktobra noteikumi Nr. 628 "Noteikumi par pašvaldību teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem" nosaka pašvaldības teritorijas attīstības plānošanas dokumentu – ilgtspējīgas attīstības stratēģijas, attīstības programmas, teritorijas plānojuma, lokālplānojuma un to grozījumu, detālplānojuma un tematiskā plānojuma – saturu un izstrādes kārtību; prasības plānošanas dokumentu izstrādei, izmantojot Teritorijas attīstības plānošanas informācijas sistēmu (turpmāk – TAPIS); kārtību, kādā organizē publisko apspriešanu plānošanas dokumentu izstrādes procesā un prasības plānošanas dokumentu izstrādātājiem. Šo noteikumu 2.punkts nosaka, ka plānošanas dokumentu izstrādes vadītāja pienākums ir nodrošināt sadarbību ar plānošanas dokumentu izstrādē iesaistītajām valsts un pašvaldību institūcijām nepieciešamās informācijas, nosacījumu un atzinumu saņemšanai un nodrošināt sabiedrības informēšanu un līdzdalību plānošanas dokumentu izstrādē.
 Saskaņā ar šo noteikumu 3. un 15.punktu, visus pašvaldības lēmumus, kas saistīti ar plānošanas dokumentu izstrādi un apstiprināšanu, pašvaldība piecu darbdienu laikā pēc to spēkā stāšanās ievieto TAPIS, pašvaldības tīmekļa vietnē, kā arī nodrošina informācijas pieejamību citos sabiedrībai pieejamos veidos. Spēkā esošie plānošanas dokumenti un publiskajai apspriešanai nodotās plānošanas dokumentu redakcijas pēc publicēšanas TAPIS publiski ir pieejami valsts vienotajā ģeotelpiskās informācijas portālā (Ģeoportālā) un pašvaldības tīmekļa vietnē.Saskaņā ar Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma pārejas noteikumu 17.punktu, līdz novada saistošo noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā līdz 2022. gada 1. jūnijam ir spēkā novadu veidojošo bijušo pašvaldību saistošie noteikumi, izņemot saistošos noteikumus par teritorijas plānojumu, kurus izstrādā līdz 2025. gada 31. decembrim. 

11. Likumprojektā ietvertās normas, kas attiecas uz speciālistu sertificēšanu, kas veic ar militāra rakstura sprādzienbīstamiem priekšmetiem un ar nesprāgušu munīciju potenciāli piesārņoto un piesārņoto vietu izpēti un nesprāgušas munīcijas meklēšanu, identificēšanu, izcelšanu, savākšanu un uzglabāšanu tiek pārņemtas no likuma “Par piesārņojumu” pašreizējā regulējuma un salāgotas ar iepriekš pieņemtajām Stratēģiskas nozīmes preču aprites likuma regulējuma normām, kas ir spēkā sākot no  2021. gada 2. februāra. Lai Aizsardzības ministrija varētu pārliecināties par atbilstību likumprojektā izvirzītajām  prasībām licences izsniegšanai,  katrā konkrētajā licences pieprasījuma gadījumā ir nepieciešams iepazīties ar  informāciju no Sodu reģistra, šāds informācijas pieprasījums ir samērīgs un nepārsniedz to apjomu, kas saskaņā ar likumprojektu ir noteikts kā nepieciešams, lai pienācīgi izvērtētu atbilstību paredzētajām prasībām.
Normatīvais regulējums attiecībā uz valsts nodevu par licences izsniegšanu darbam ar militāra rakstura sprādzienbīstamiem priekšmetiem un ar nesprāgušu munīciju potenciāli piesārņotu un piesārņotu vietu izpētei un nesprāgušas munīcijas meklēšanai tiek pārņemts no likuma “Par piesārņojumu” 44.1 panta ceturtās daļas, līdz ar to jau pašreiz spēkā esošs regulējums paredz valsts nodevu par licences izsniegšanu darbam ar militāra rakstura sprādzienbīstamiem priekšmetiem un ar nesprāgušu munīciju potenciāli piesārņotu un piesārņotu vietu izpētei un nesprāgušas munīcijas meklēšanai. 

12. Ar likumprojektu aktualizētā redakcijā tiek pārņemtas likuma "Par Piesārņojumu" 18¹.panta (1), (2) un (3) daļās iekļautās tiesību normas. Šobrīd spēkā esošā likuma "Par Piesārņojumu" 18¹.panta (1) un (2) daļā iekļautās tiesību normas attiecībā uz satiksmes intensitāti un aglomerācijas iedzīvotāju skaitu precizē likuma "Par Piesārņojumu" pārejas noteikumu 10. un 11.punkti. Turklāt likuma "Par Piesārņojumu" pārejas noteikumu 10.punkts ir zaudējis aktualitāti, jo tajā ietvertās tiesību normas izriet no Direktīvas 2002/49/EK 4.panta 2.punkta par prasību piemērošanas uzsākšanu un tā izpildes termiņš ir noslēdzies 2005.gada 18.jūlijā. Līdz ar to likumprojekta 12.panta VI⁴ nodaļā pārņemtās likuma "Par piesārņojumu" 18¹.panta (1) un (2) daļas tiesību normas papildinātas ar satiksmes intensitātes rādītājiem attiecībā uz satiksmes infrastruktūras objektiem un ar iedzīvotāju skaitu attiecībā uz aglomerācijām. 

Likuma "Par Piesārņojumu" 18¹.panta (3) daļā iekļautās procesuālās normas tiek pārņemtas likumprojekta 12.panta VI⁴ nodaļā.  
Likuma "Par Piesārņojumu" 18¹.panta (4) daļā iekļautās tiesību normas šobrīd ir zaudējušas aktualitāti, jo vairākkārt ir precizētas Direktīvas 2002/49/EK prasības attiecībā uz vides trokšņa stratēģisko karšu un rīcības plānu izstrādi. Prasība par vides trokšņa stratēģisko karšu un rīcības plānu izstrādi ir attiecināma tikai uz augstas intensitātes satiksmes infrastruktūrām un lielām aglomerācijām atbilstoši Direktīvā 2002/49/EK noteiktajiem kritērijiem un izmantojamās novērtēšanas (aprēķinu) metodes ir statistiski nozīmīgas attiecībā uz Direktīvas 2002/49/EK tvērumu, t.i., lai iegūtu ticamus rezultātus un pareizu to interpretāciju, nepieciešamas noteikta apjoma un kvalitātes datu kopas.

13. Ar likumprojektu pilnībā tiek pārņemts likuma "Par Piesārņojumu" 57. panta normas par noteikto administratīvo atbildību vides trokšņa jomā, bet netiek veidotas jaunas administratīvās atbildības tiesību normas.2020. gada 11. jūnijā pieņemtais likums "Grozījumi likumā "Par Piesārņojumu"", ar kuru tika noteikta administratīvā atbildība par vides trokšņa robežlieluma pārkāpšanu, 2019. gada 6. jūnijā tika izskatīts Tieslietu ministrijas Administratīvās atbildības likuma pastāvīgajā darba grupā.
Vides trokšņa robežlielumu ievērošanu saimnieciskajā darbībā un satiksmē kontrolē Veselības inspekcija. Veselības inspekcijas ieskatā soda sankcijas (brīdinājums vai naudas sods) paredzēšana nodrošina galveno mērķi - prevenciju, proti, attur no pārkāpumu izdarīšanas. Pašreizējā sankcija - līdz septiņdesmit naudas soda vienībām fiziskai personai, līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām juridiskajai personai ir samērīga, ņemot vērā, ka sodīšanas mērķis nav papildināt valsts budžetu, bet atturēt no pretlikumīgām darbībām. Jāņem vērā arī iespējamība, ka jebkurā brīdī var parādīties kāds ļaunprātīgs pārkāpējs, pret kuru būtu samērīgi piemērot administratīvo sodu.

Ar likumprojektu pilnībā tiek pārņemts likuma "Par Piesārņojumu" 61. panta normas par noteikto administratīvo atbildību vides piesārņošanas jomā, bet netiek veidotas jaunas administratīvās atbildības tiesību normas. 

Likumprojektā ar 44.pantu tiek pārņemts likuma "Par piesārņojumu" 61.pants par administratīvo atbildību vides piesārņošanas jomā, kas nav operatora radītais piesārņojums vidē un, kas tiks piemērots saskaņā ar likumprojekta 4.² pantā noteikto, ka jebkurai personai jārīkojas atbildīgi pret vidi to nepiesārņojot. Šī administratīvā atbildība izriet arī no prasību neievērošanas Ministru kabineta 2002.gada 22.janvāra noteikumu Nr.34 “Noteikumi par piesārņojošo vielu emisiju ūdenī” 42.punktā un Ministru kabineta 2002.gada 12.marta noteikumu Nr.118 “Noteikumi par virszemes un pazemes ūdeņu kvalitāti” 5.punktā noteiktā. Kā tipiskākie pārkāpumi šeit minami: ražošanas un komunālo notekūdeņu ievadīšana vidē, zemes un ūdens piesārņošana ar atkritumiem (piemēram, upes piesārņošana ar naftas produktiem, kas izlijuši no zemessūcēja degvielas bākas), novadgrāvju un zemes piesārņošana ar vircu un digestāta noplūde no uzglabāšanas tvertnēm un lagūnām, gaisa piesārņojums ar ķīmiskām vielām sadedzināšanas procesā.
Administratīvā atbildība par vides piesārņošanu, tai skaitā, par mežu piesārņošanu ar atkritumiem netiek pārņemta ar šo likumprojektu. Atkritumu apsaimniekošanas likuma 15.panta pirmā daļa noteic, ka atkritumu savākšana, pārkraušana, šķirošana, uzglabāšana, reģenerācija vai apglabāšana ir atļauta tikai tam paredzētajās vietās. Tādējādi atkritumu izmešana tam neparedzētā vietā, tai skaitā mežā, ir uzskatāma par Atkritumu apsaimniekošanas likuma pārkāpumu.

Nosakot likuma  IX nodaļā iekļautos soda sankciju veidus un apmērus tika izvērtēta atbilstība šādiem kritērijiem: 
1) administratīvā akta (procesa) prioritātes princips:
Vērtējot administratīvā akta izdošanas prioritātes principu, var secināt, ka likumprojekta 5. panta un 6. pantā un izdotajos Ministru kabineta noteikumos minētie pārkāpumi, kas raksturojami kā vides piesārņošana ir tādi pārkāpumi, kuru radītās sekas vairs nav atgriežamas un novēršanas. Minētās rīcības ir neatgriezeniskas. 

2) sabiedriskās kārtības mērķu sasniegšanas efektivitāte:
Administratīvais sods palīdzēs samazināt vides piesārņošanas gadījumus. Tādā veidā nodrošinot, ka operatori ievēros noteiktās šajā likumā noteiktās prasības. Pārkāpumus būs iespējams konstatēt, izmeklēt un pierādīt kontrolējošajām iestādēm.

3) problēmsituācijas attiecināmība uz publiski tiesiskajām attiecībām:
Minētais pārkāpums skar ievērojamu lielu sabiedrības daļu, jo vides piesārņošanas gadījumi ir grūti novēršami un faktiski vides stāvokli nevar atgriezt iepriekšējā stāvoklī. Vislielākā ietekme var būt uz tuvumā dzīvojošiem cilvēkiem, bet piesārņojums var izplatīties arī lielā areālā un radīt negatīvu ietekmi uz cilvēku veselību un vidi, tādēļ minētais nodarījums attiecināms uz publiski tiesiskajām attiecībām.

4) problēmsituācijas bīstamība un kaitīgums:
Regulējuma neesamības gadījumā tiktu veikti vides piesārņošanas gadījumi, kas radītu nozīmīgus draudus vides kvalitātei un potenciāli arī cilvēku veselībai. Vides piesārņošanas gadījumi var būt ļoti dažādi, tai skaitā ar īpaši bīstamām ķīmiskām vielām, kas var radīt nozīmīgu kaitējumu apkārtējai videi un cilvēka veselībai.  

5) aizliegums paredzēt administratīvos sodus par administratīvā akta labprātīgu neizpildīšanu:
Pārkāpuma gadījumā netiek izdots administratīvais akts, tādēļ nav iespējams piespiest izpildīt administratīvo aktu un piemērot administratīvā procesa likumā minēto piespiedu izpildes kārtību. Minētās rīcības ir neatgriezeniskas. 

Piemērojamo sankciju apmērs tiek saglabāts esošā apmērā (piemēro brīdinājumu vai naudas sodu fiziskajai personai no četrpadsmit līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām, bet juridiskajai personai — no septiņdesmit līdz piecsimt astoņdesmit naudas soda vienībām), jo kopš brīža, kad pēdējo reizi tika noteiktas soda veids un apmērs nav mainījusies pārkāpuma bīstamība, nodarījuma sekas un aktualitāte.

VVD piemērotie sodi par administratīvo atbildību vides piesārņošanas jomā kopš 2021.gada saskaņā ar likumu "Par piesārņojumu" (stājās spēkā 01.07.2020.):
 

likuma "Par piesārņojumu" pants	Gads	Piemēroto sodu skaits
61. pants	2021.	37
61. pants	2022.	35

Daži no gadījumiem 2021.gadā, kad tika piemēroti sodi par administratīvo atbildību vides piesārņošanas jomā un kas, saskaņā ar VVD sniegto informāciju, nav bijuši operatori:
- Iecavas upe tika piesārņota aptuveni 20 m platumā un 500 m garumā ar bīstamām, kaitīgām vielām (naftas produktu), kas tiešā veidā radīja negatīvas sekas vides kvalitātei. Notece no naftas cisternām. Piemērotais sods 1400 EUR;
- Iestigušas traktortehnikas rezultātā, konkrētā vietā uz lauka tika izliets 18 m³ digestāta, piesārņojot augsni. Digestāts notecēja tuvākajos grāvjos, piesārņojot Aģes upi un Baltijas jūru. Piemērotais sods 1500 EUR;
- Veicot tilta remontu bez piesardzības pasākumiem, visa tilta vecā krāsa un rūsa tika notīrīta un novadīta tuvākajā upē, to piesārņojot arī ar smiltīm no smilšu strūklas. Piemērotais sods 800 EUR.

Ir jāņem vērā fakts, ka likuma "Par piesārņojumu" 61.pants stājās spēkā tikai 2020.gada 1.jūlijā, līdz ar to statistika pa gadiem var atšķirties un tā var būt saistīta arī ar kontrolējošās iestādes kapacitāti, spējām atklāt pārkāpumus un tos pierādīt, kā arī "konsultē vispirms" principa ieviešanu. 

14. Likumprojektā tiek iekļauti šādi deleģējumi Ministru kabinetam reglamentēt:
- piesārņotu un potenciāli piesārņotu vietu izpētes un piesārņotu vietu sanācijas procesa vadību  un pēcsanācijas monitoringa veikšanu;
- piesārņoto vietu pārvaldības sistēmas saturu,piekļuves nodrošināšanas kārtību un tajā iekļautās informācijas (t.sk. datu un dokumentu)aprites kārtību;
-nosacījumus teritorijas izmantošanai atbilstoši vides riskiem un teritorijas atļautajam izmantošanas veidam un  mērķim;
- vides atjaunošanas mērķus un metodes, kā arī kārtību, kādā nosakāmi un veicami vides atjaunošanas pasākumi;
- kvalitātes normatīvus augsnei, augsnes paraugu ņemšanas un testēšanas metodes, kā arī teritoriju iedalījumu zonās pēc jutīguma pret piesārņojumu. Likumā “Par piesārņojumu” termini “augsne” un “grunts” apvienoti vienā terminā “augsne” (augsne — zemes garozas virsējais slānis, kas atrodas starp pamatiezi un zemes virsmu un ir veidots no minerāldaļiņām, organiskām vielām, ūdens, gaisa un dzīviem organismiem (Likuma 1. panta 21. daļa)), šajā likumprojektā, lai harmonizētu šīs augsnes definīcijas lietojumu vides aizsardzības jomas normatīvajos aktos, lietota definīcija augsne.
- kārtību, kādā veicama ar militāra rakstura sprādzienbīstamiem priekšmetiem un ar nesprāgušu munīciju potenciāli piesārņotu un piesārņotu vietu izpēte, kā arī piesārņotu vietu sanācija;
-kārtību, kādā izsniedzami, anulējami sertifikāti vai apturama to darbība fiziskajām personām, kas veic ar militāra rakstura sprādzienbīstamiem priekšmetiem un ar nesprāgušu munīciju potenciāli piesārņotu un piesārņotu vietu izpēti, ar nesprāgušas munīcijas meklēšanu, identificēšanu, izcelšanu, savākšanu un uzglabāšanu saistītas darbības; 
- kārtību, kādā kārtojams ar militāra rakstura sprādzienbīstamiem priekšmetiem un ar nesprāgušu munīciju potenciāli piesārņotas un piesārņotas vietas izpētes un nesprāgušas munīcijas meklēšanas, identificēšanas, izcelšanas, savākšanas un uzglabāšanas speciālista kvalifikācijas eksāmens;
- kārtību, kādā Aizsardzības ministrija Latvijā reģistrētiem komersantiem izsniedz, anulē vai aptur licenci, kas izsniegta darbam ar militāra rakstura sprādzienbīstamiem priekšmetiem un ar nesprāgušu munīciju potenciāli piesārņotu un piesārņotu vietu izpētei un nesprāgušas munīcijas meklēšanai, kā arī par licences izsniegšanu maksājamās valsts nodevas apmēru.

15. Ar likumprojektu tiek izslēgts Vides aizsardzības likuma Pārejas noteikumu 3.pants, kurā noteikts, ka, ja piesārņojums radies pirms 2007.gada 30.aprīļa, piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu izpēti un sanāciju veic saskaņā ar likumu "Par piesārņojumu". Piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu izpēte un sanācija turpmāk tiks veikta saskaņā ar Vides aizsardzības likumu un citiem normatīvajiem aktiem vides aizsardzības jomā.
16. Likumprojektā tiek precizētas atsauces uz likumu “Par piesārņojumu”, tās aizstājot ar atsaucēm uz Piesārņojošo darbību likumu.