Anotācija (ex-ante)

Pašlaik spēkā esošā likuma mērķis ir nodrošināt Sistēmas izmantošanu sabiedriskās kārtības un drošības stiprināšanai Eiropas Savienības dalībvalstīs (turpmāk – dalībvalsts), kā arī valstīs, kuras nav pievienojušās Šengenas konvencijai, bet kuras piemēro Šengenas acquis noteikumus. Sistēma ir viens no galvenajiem papildu pasākumiem, kas palīdz uzturēt augstu drošības līmeni dalībvalstu brīvības, drošības un tiesiskuma telpā, atbalstot valsts kompetento iestāžu, jo īpaši robežsardzes, policijas, muitas dienestu, imigrācijas iestāžu un iestāžu, kas atbildīgas par noziedzīgu nodarījumu novēršanu, atklāšanu, izmeklēšanu vai saukšanu pie atbildības par tiem, vai kriminālsodu izpildi.
Sistēma ir vispiemērotākais līdzeklis efektīvai sadarbībai starp imigrācijas, policijas, muitas un tiesu iestādēm dalībvalstīs un Šengenas asociētajās valstīs. Dalībvalstu kompetentajām iestādēm, piemēram, policijai, robežsardzei un muitas amatpersonām, ir jābūt piekļuvei informācijai par personām vai priekšmetiem, kurus tie pārbauda, jābūt skaidrām norādēm par to, kas jādara katrā atsevišķā gadījumā. Šī informācijas sistēma ir Šengenas sadarbības pamatā un tai ir būtiska loma sabiedriskās kārtības un drošības stiprināšanā, cilvēku brīvas pārvietošanās atvieglošanā Šengenas zonā. Tā ļauj kompetentajām iestādēm ievadīt un iegūt datus par meklētām personām, personām, kurām, iespējams, nav tiesību ieceļot vai uzturēties dalībvalstīs, pazudušām personām, jo īpaši bērniem, kā arī par priekšmetiem, kas ir nozagti, pazaudēti vai nelikumīgi piesavināti. Sistēma ne tikai satur informāciju par noteiktu personu vai priekšmetu, bet arī skaidras norādes kompetentajām iestādēm par to, kā rīkoties, kad attiecīgā persona vai priekšmets ir atrasts.
Ņemot vērā minēto, 2018. gada 28. novembrī tika pieņemta regula 2018/1862. Minētā regula paredz noteikumus par sistēmas izmantošanu policijas un tiesu iestāžu sadarbībā krimināllietās un nosaka pasākumus, kas attiecas uz sistēmas izmantošanu, lai nodrošinātu ziņojumu pieejamību dalībvalstu kompetentajām iestādēm, sistēmas darbības nepārtrauktību, kā arī paredz biometrijas datu izmantošanu.
Regulas 2018/1862 32. panta 1. punktā noteikts, ka pēc izdevējas dalībvalsts kompetentās iestādes lūguma Sistēmā ievada ziņojumus par šādu personu kategorijām:
a) pazudušas personas, kas jāaizsargā viņu pašu aizsardzībai vai, lai novērstu sabiedriskās kārtības vai sabiedriskās drošības apdraudējumu
b) pazudušas personas, kas nav jāaizsargā;
c) viena no vecākiem, ģimenes locekļa vai aizbildņa veiktas nolaupīšanas riskam pakļauti bērni, kuriem jāliedz ceļot;
d) bērni, kuriem jāliedz ceļot un attiecībā uz kuriem pastāv konkrēts un acīmredzams risks, ka tos var aizvest no dalībvalsts teritorijas vai viņi var to atstāt:
i) un kļūt par cietušajiem cilvēku tirdzniecībā, saistībā ar piespiedu laulību, sieviešu dzimumorgānu kropļošanu vai citiem ar dzimumu saistītas vardarbības veidiem;
ii) un kļūt par cietušajiem vai tikt iesaistīti teroristu nodarījumos;
iii) un tikt iesaukti vai iesaistīti bruņotās grupās vai, kuriem var likt aktīvi piedalīties karadarbībā;
e) pilngadīgas neaizsargātas personas, kurām jāliedz ceļot viņu pašu aizsardzības dēļ un attiecībā uz kurām pastāv konkrēts un acīmredzams risks, ka tās var aizvest no dalībvalsts teritorijas vai viņas to var atstāt un kļūt par cietušajiem cilvēku tirdzniecībā vai ar dzimumu saistītā vardarbībā.
Saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. pantu un ANO 1989. gada 20. novembra Konvencijas par bērna tiesībām 3. pantu visām procedūrām attiecībā uz bērniem būtu jākalpo bērna interesēm. Tādējādi kompetento iestāžu, tostarp tiesu iestāžu, darbības un lēmumi pēc lēmuma pieņemšanas par ziņojuma iekļaušanu Sistēmā par bērnu, jāveic un jāpieņem sadarbībā ar bērnu tiesību aizsardzības iestādēm.
Regulas 2018/1862 Preambulas 32. un 34. apsvērumā, attiecīgi arī regulas 32. panta 3. punktā, citastarp norādīts, ka ziņojumi par bērniem, kuri ir pakļauti riskam, ka vecāki tos var nolaupīt, būtu jāiekļauj Sistēmā  pēc kompetento iestāžu – tostarp tiesu iestāžu, kurām saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir jurisdikcija lietās par vecāku atbildību, – lūguma. Minētie ziņojumi Sistēmā būtu jāiekļauj tikai tad, ja pastāv konkrēts un acīmredzams risks, un ierobežotos apstākļos. Tādēļ ir jāparedz stingri un piemēroti aizsardzības pasākumi un kompetentajai iestādei būtu jāņem vērā bērna personīgie apstākļi un vide, kurā bērns atrodas, kad tā novērtē, vai pastāv konkrēts un acīmredzams risks, ka bērns var tikt nenovēršami un nelikumīgi izvests no dalībvalsts. Šādi ziņojumi Sistēmā būtu jāiekļauj, ja ceļojums tiem radītu risku kļūt par cietušajiem cilvēku tirdzniecībā vai saistībā ar piespiedu laulību, sieviešu dzimumorgānu kropļošanu vai citādu ar dzimumu saistītu vardarbību.
Šengenas informācijas sistēmas darbības likuma 7. pants noteic, ka Sistēmā var iekļaut lēmumu par regulā 2018/1862 norādītajiem ziņojumiem tikai šajā likumā noteiktās  institūcijas un iestādes, lai atbilstoši Sistēmas darbības principiem izplatītu un saņemtu savu funkciju veikšanai nepieciešamo informāciju.
Tādējādi, lai nodrošinātu regulas 2018/1862 32. panta 1. c), d) un e) apakšpunktā, 3., 4. punktā noteikto prasību īstenošanu, likumā ir nepieciešams izstrādāt attiecīgus grozījumus.

1) Likumprojekta "Grozījumi likuma "Par policiju"" 12.² pantā paredzēts noteikt, ka Valsts policijas priekšnieka pilnvarotai amatpersonai, pieņemot attiecīgu lēmumu, ir tiesības likumā noteiktajā kārtībā liegt regulas 2018/1862 32. panta 1. d) un e) apakšpunktā minētajai personai, (turpmāk – neaizsargāta persona), ja pastarpināti netiek apdraudēta valsts drošība, izceļot no Latvijas Republikas, lai draudu novēršanas nolūkā uz laiku to aizsargātu.
Situācijās, kad notiek bērnu nolaupīšana vai izvešana no valsts un ir aizdomas, ka tie var kļūt par upuriem, ir svarīgi ātri pieņemt lēmumu, tāpēc aizlieguma noteikšana personas izvešanai no valsts ir izskatāma nekavējoties un Valsts policijas priekšnieka pilnvarotās amatpersonas lēmumu nekavējoties nepieciešams iekļaut Sistēmā. Tādējādi operatīvi tiks informētas iestādes un institūcijas, lai nodrošinātu pieņemtā lēmuma īstenošanu.
Vienlaikus izstrādāti grozījumi Nacionālās drošības likumā, paredzot, ka iekšlietu ministram ir tiesības pieņemt lēmumu par liegumu izceļot no Latvijas Republikas pilsonim, nepilsonim, personai, kurai Latvijas Republikā piešķirts bezvalstnieka vai alternatīvais statuss, vai bēglim, ja valsts drošības iestāde ir sniegusi informāciju, ka minētā persona ārpus Latvijas Republikas plāno iesaistīties vai savas neaizsargātības dēļ neapzinoties var tikt iesaistīta bruņotā konfliktā, teroristiskās darbībās vai citās darbībās, kā rezultātā ir pietiekams pamats uzskatīt, ka persona pēc atgriešanās Latvijas Republikā apdraudēs tās nacionālo drošību. Tādējādi tiks nodrošināta Regulas 2018/1862 32. panta 1. d) ii) un iii) apakšpunktā noteiktā īstenošana gadījumos, kad pastarpināti tiks konstatēts arī valsts drošības apdraudējums.
Regulas 2018/1862 32. panta 1. c) apakšpunktā noteikts, ka pēc izdevējas dalībvalsts kompetentās iestādes lūguma Sistēmā ievada ziņojumus par viena no vecākiem, ģimenes locekļa vai aizbildņa veiktas nolaupīšanas riskam pakļautu bērnu, kuram jāliedz ceļot.
Nereti šādi gadījumi notiek plānotos apstākļos ar mērķi ātri atstāt dalībvalsti, kurā panākta vienošanās par aizgādību. Minētajā bērnu kategorijā ietilpst arī bez vēsts pazuduši (aizbēguši) bērni un ar migrāciju saistītos apstākļos nepavadīti bērni.
Šādas situācijas ir pretrunā ar Hāgas 1980. gada 25. oktobra Konvencijas par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem pamatmērķi, proti, bērna, kurš ir nelikumīgi pārvietots vai aizturēts kādā no šīs konvencijas dalībvalstīm, ātru atgriešanos viņa pastāvīgās dzīvesvietas valstī, kā arī pēc iespējas ātrāku bērna iepriekšējās situācijas atjaunošanu. 
Lietās par bērna prettiesisku pārvietošanu pāri robežai uz Latviju vai aizturēšanu Latvijā, regulējums paredz tiesas kompetenci pieņemt pagaidu lēmumu, ar kuru uz laiku nosaka aizliegumu bērna izvešanai no valsts. Proti, Civilprocesa likuma 644.^18A pants noteic,  ka tiesa pēc puses lūguma vai savas iniciatīvas pieņem pagaidu lēmumu, nosakot aizliegumu bērna izvešanai no valsts līdz galīgā lēmuma taisīšanai lietā. Izpildes kontrolei šo lēmumu tiesa nosūtīs Valsts policijai un Valsts robežsardzei.
Saņemot minēto tiesas lēmumu, Valsts robežsardzes un Valsts policijas amatpersonas būs informētas par šo risku un varēs novērst nelikumīgu bērna izvešanu no valsts, kad riskam pakļauts bērns dodas ceļojumā.
Tādējādi likumprojekts paredz likuma 7. pantu papildināt ar devīto, desmito un vienpadsmito daļu, nosakot, ka lēmumu par ziņojuma iekļaušanu sistēmā par Regulas 2018/1862 32. panta 1. c), d) vai e) apakšpunktā minēto personu (Latvijas pilsonis, nepilsonis, persona, kurai Latvijas Republikā piešķirts bezvalstnieka vai alternatīvais statuss, vai bēglis) attiecībā uz liegumu tai izceļot no Latvijas Republikas, pieņem attiecīgi iekšlietu ministrs, Valsts policijas priekšnieka pilnvarotā amatpersona vai tiesa.

2) Likuma 7.¹ pantā attiecīgi noteiktas personas tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt lēmumu par ziņojuma iekļaušanu Sistēmā.

3) Ņemot vērā, ka likumprojekts paredz likuma 7. pantu papildināt ar jaunām regulas 2018/1862 32. panta 1. panta c), d) vai e) apakšpunktā minētajām personu kategorijām, nepieciešams papildināt likuma 9. panta pirmo daļu, nosakot iestādei – Valsts policijai un Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei – tiesības, savas kompetences ietvaros, iekļaut, labot un dzēst Sistēmā ziņojumus arī par minēto personu kategorijām.

Regulas 79. panta 2. punkts noteic, ka ne vēlāk kā 2021. gada 28. decembrī Komisija pēc tam, kad tā ir pārbaudījusi, vai ir izpildīti minētajā regulā uzskaitītie nosacījumi, pieņem lēmumu, kurā nosaka dienu, kad Šengenas informācijas sistēma sāk darbību. Ievērojot minēto, likumprojekta spēkā stāšanās paredzēta datumā, ar kuru Eiropas Komisija par piemērojamu noteiks Regulu 2018/1862.