Anotācija (ex-ante)

OECD ziņojumā konstatēts, ka galvenā problēma interešu konflikta novēršanā un pārvaldībā ir izpratnes trūkums par galvenajiem Interešu konflikta novēršanas likumā noteiktajiem pienākumiem. Interešu konflikta novēršanas likums tika raksturots kā "sadrumstalots" un "neērts lietotājiem". Iemesls tam ir tāds, ka Interešu konflikta novēršanas likums koncentrējas uz darbības ierobežojumu, aizliegumu un izņēmumu noteikšanu, lai nepieļautu valsts amatpersonu nonākšanu interešu konflikta situācijās. Kaut arī jau šobrīd spēkā esošais interešu konflikta novēršanas regulējums tiek nepārtraukti pilnveidots, nepieciešams izstrādāt jaunu likumu, kas nodrošinātu riskos balstīto pieeju interešu konflikta novēršanā un vienkāršotu tā piemērošanu.

Latvijas Republikai kā Eiropas Savienības dalībvalstij un starptautisko organizāciju – Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO), OECD un Eiropas Padomes Korupcijas novēršanas valstu grupas (GRECO) – dalībniecei ir saistošas starptautiskās saistības nodrošināt efektīvu interešu konflikta novēršanas regulējumu nacionālajā tiesību sistēmā.
Minētās starptautiskās organizācijas savās rekomendācijās un regulārajos novērtējuma ziņojumos konsekventi uzsver, ka interešu konflikta novēršana ir būtisks labas pārvaldības, tiesiskuma un korupcijas novēršanas elements. Arī Eiropas Komisija ikgadējā Eiropas Savienības Tiesiskuma ziņojuma ietvaros vērtē dalībvalstu pasākumus korupcijas novēršanas un publiskās varas integritātes jomā, tostarp norādot uz nepieciešamību nodrošināt skaidru, efektīvu un praksē piemērojamu interešu konflikta novēršanas regulējumu un tā konsekventu piemērošanu.
ANO Pretkorupcijas konvencija[1] uzliek dalībvalstīm pienākumu veikt preventīvus pasākumus interešu konflikta novēršanai publiskajā sektorā, tostarp nodrošināt atbilstošu tiesisko regulējumu, ētikas standartus un uzraudzības mehānismus, lai stiprinātu amatpersonu godprātību un sabiedrības uzticēšanos valsts institūcijām.
OECD savās rekomendācijās par publiskā sektora integritāti[2] ir noteikusi, ka dalībvalstīm jāievieš visaptveroši un preventīvi mehānismi interešu konflikta identificēšanai, novēršanai un pārvaldībai, paredzot skaidrus pienākumus amatpersonām un institucionālu atbildību par šo prasību ievērošanu.
Savukārt GRECO regulārajos novērtējumos[3] ir vairākkārt uzsvērusi, ka nepietiekams vai fragmentārs nacionālais regulējums interešu konflikta jomā rada paaugstinātus korupcijas riskus un neatbilst starptautiski atzītiem labas pārvaldības un tiesiskuma standartiem.
Līdz ar to likums ir izstrādāts, lai nodrošinātu Latvijas nacionālā regulējuma atbilstību starptautiskajām saistībām un rekomendācijām, stiprinātu interešu konflikta novēršanas sistēmu, veicinot caurskatāmu, godprātīgu un sabiedrības interesēm atbilstošu publiskās varas īstenošanu.

1. Likuma 1.pants.
Likuma 1.pants uzskaita likumā lietoto terminoloģiju.
1) Likuma 1. panta 1. punkts skaidro, ka valsts pārvaldē nodarbinātais ir publiskas personas institūcijā nodarbināta fiziska persona vai fiziska persona, kura pilda likumā noteiktajā kārtībā privātpersonai deleģētos vai ar pilnvarojumu nodotos valsts pārvaldes uzdevumus.
Norādāms, ka fiziska persona, kas veic privātpersonai deleģētos vai ar pilnvarojumu nodotos valsts pārvaldes uzdevumus, ir pienākuma izpildē saistīta ar šajā likumā noteikto, kad tā īsteno deleģētās funkcijas.

2) Likuma 1. panta 5. punkts nosaka, ka interešu konflikts ir situācija, kurā valsts pārvaldē nodarbinātajam, pildot amata pienākumus, jāpieņem lēmums vai jāpiedalās lēmuma pieņemšanā, vai jāveic citas ar amatu saistītas darbības, kas ietekmē vai var ietekmēt šī nodarbinātā, tā radinieku vai darījumu partneru personiskās vai mantiskās intereses.
Kvalificējošais kritērijs interešu konflikta situācijai minēta personiska vai mantiska ieinteresētība, kas tiek vērtēta katrā konkrētā gadījumā individuāli.
Personiskās ieinteresētības noteikšanai likums nenosaka konkrētus kritērijus, kā arī to, kādas situācijas ietver jēdziens "personiskās intereses", līdz ar to šis ir uzskatāms par atklātu juridisko jēdzienu (ģenerālklauzula), kuru interpretētājs piepilda ar noteiktu saturu, ievērojot likuma mērķi un izvērtējot katras konkrētās situācijas faktiskos apstākļus. Praksē personiskās intereses būs saistītas ar jebkādām tiešām vai netiešām personīgajām interesēm, ģimeni, emocionālajām saitēm (kopdzīve, saderinātais u. tml.), profesionālām vai ekonomiskajām interesēm. Piemēram, saskaņā ar Interešu konflikta novēršanas likumu KNAB praksē tika konstatēti gadījumi, kad iestādes amatpersona informāciju, kas viņai pieejama saskaņā ar valsts amatpersonas amata pienākumu pildīšanu, izmantoja personīgām interesēm  (no iestādes datu bāzes ieguva dēlam nepieciešamo informāciju). Tāpat valsts amatpersonas personiska ieinteresētība konstatēta valsts amatpersonas pienākumu pildīšanā, piemēram, sev piešķirot atvaļinājumu sev vēlamā laikā (Administratīvās rajona tiesas 2007.gada 11.maija spriedums lietā Nr.A42332306 (A1551-07/21).
Savukārt KNAB praksē valsts amatpersonas mantiskā ieinteresētība līdz šim tika konstatēta situācijās, kad valsts amatpersona paraksta rīkojumu par naudas balvas izmaksu iestādes darbiniekiem, tajā skaitā sev vai savam radiniekam. Tāpat mantiska interese tika konstatēta publiskas personas institūcijas vadītājam, noslēdzot darba līgumu ar kopdzīves partneri, ar kuru valsts amatpersona dzīvo vienā mājsaimniecībā. Kā arī radinieka mantiskā interese, piemēram, tika konstatēta gadījumā, kad valsts amatpersona noslēdza līgumu par reklāmas raidlaika izmantošanu ar komercsabiedrību, kuras dalībnieks ir valsts amatpersonas radinieka (bērna) tēvs. Šādos apstākļos konstatēts, ka ir saskārušās valsts amatpersonas un viņas radinieka (bērna) intereses. Proti, noslēdzot līgumu, kurā komercsabiedrībai noteikta komisijas maksa, komercsabiedrībai un attiecīgi tās dalībniekam (valsts amatpersonas bērna tēvam) nodrošināti ienākumi kopēja bērna uzturēšanai. Līdz ar to secināts, ka valsts amatpersonai, nosakot līgumā paredzētos komisijas maksas nosacījumus, varēja būt mantiska interese (skat. Zemgales apgabaltiesas 2022.gada 25.jūlija spriedumu lietā Nr. 01600000076021.1).

3) Likuma 1. panta 9. punkts nosaka, ka radošais darbs ir publicistiska, literāra vai mākslinieciska darbība, par kuru saņem autoratlīdzību vai honorāru.
Radošs darbs ir tāds darbs, kas ir saistīts ar jaunu vērtību (parasti garīgu) radīšanas procesu, respektīvi, šī procesa ietvaros tiek īstenota jaunrade. Cilvēka radošās darbības rezultāts literatūras, zinātnes vai mākslas jomā neatkarīgi no tā izpausmes veida, formas un vērtības atzīstams par autora darbu Autortiesību likuma izpratnē (1. panta 2. punkts). Tādējādi, nosakot, vai cilvēka radošās darbības rezultāts ir atzīstams par "darbu" autortiesību izpratnē, tiek vērtēts, vai tajā ir ieguldīta jaunrade.
Vērtējot jaunradi autortiesību kontekstā, nav jākonstatē radītā darba objektīvā novitāte jeb tas, ka līdzīgs vai pat tāds pats darbs nepastāv. No autortiesību viedokļa nozīmīga ir tikai darba subjektīvā novitāte jeb tas, ka autors ir radījis darbu, nekopējot citu personu darbus vai paša iepriekš radītu darbu.
Autortiesību likuma 4. pantā sniegts ar autortiesībām aizsargātu darbu (autortiesību objektu) uzskaitījums, tostarp lekcijas, ziņojumi un citi literārie darbi, taču šis saraksts nav izsmeļošs, un tas, vai konkrētais darbs ir autora radošās darbības rezultāts, katrā atsevišķā gadījumā vērtējams individuāli. Tāpat vērtējams, vai konkrētais darbs nav atzīts par neaizsargājamu ar autortiesībām saskaņā ar Autortiesību likuma 6. pantu.
Tādējādi komponēšana, aranžēšana, instrumentēšana, lekciju sagatavošana, kuras rezultātā tiek radīts mācību kurss, varētu tikt uzskatīta par radošo darbu, ja šī darba rezultātā radītais darbs atbilst Autortiesību likuma 4.panta 1.punktā noteiktajam radoša darba rezultātā radītajam autortiesību objektam, tomēr katrs gadījums ir vērtējams individuāli.
Autortiesību likuma 4.panta 1., 2. un 4.punkts citu starpā noteic, ka autortiesību objekts neatkarīgi no izpausmes formas un veida ir literārie darbi (grāmatas, brošūras, runas, datorprogrammas, lekcijas, aicinājumi, ziņojumi, sprediķi un citi līdzīga veida darbi,) dramatiskie un muzikāli dramatiskie darbi, scenāriji, audiovizuālu darbu literārie projekti, muzikālie darbi ar tekstu vai bez tā autoru darbi.

4) Likuma 1. panta 11. punkts skaidro, ka publiskas personas institūcijas vadītājs ir publiskas personas iestādes vadītājs (ministrijā – valsts sekretārs). Saeima, Saeimas Prezidijs vai Saeimas priekšsēdētājs attiecībā uz Saeimas deputātu nav institūcijas vadītājs, augstāka amatpersona, iestāde vai koleģiāla institūcija, publiskas personas kapitālsabiedrības valde.
Publiskas personas institūcijas vadītājs pašvaldības administrācijā ir izpilddirektors.

5) Likuma 1. panta 14. punkts skaidro, ka  ar jēdzienu "atklāts konkurss" tiek apzīmētas visas procedūras, kurās pasūtītājs atklāti izsludina pieteikumu vai piedāvājumu iesniegšanu un visi ieinteresētie piegādātāji ir tiesīgi iesniegt piedāvājumu.
Likumā minētais jēdziens "atklāts konkurss" nozīmē konkursu, kurā var piedalīties jebkura persona, kas atbilst konkursa nolikuma prasībām, kuras, savukārt, ir vērstas uz to, lai no iespējami plašāka pretendentu loka brīvas konkurences apstākļos izvēlētos labāko pretendentu. Iesniegto piedāvājumu saturu konkursa rezultāti tiek publiski paziņoti (ir publiski pieejami) un pretendentiem ir tiesības lēmumu par rezultātiem apstrīdēt (pārsūdzēt tiesā).

2. Likuma 2. pants.
Likuma 2. pants nosaka likuma mērķi.
Salīdzinot ar spēkā esošo Interešu konflikta novēršanas likumu, jaunā likuma mērķis ir plašāks un attiecināms nevis uz valsts amatpersonām, bet visiem valsts pārvaldē nodarbinātajiem. Proti, likums paredz nodrošināt valsts pārvaldē nodarbināto darbību sabiedrības interesēs, novēršot valsts pārvaldē nodarbinātā personiskās vai mantiskās ieinteresētības ietekmi uz tā darbību, veicināt valsts pārvaldē nodarbinātā darbības atklātumu un atbildību sabiedrības priekšā, kā arī sabiedrības uzticēšanos tā darbībai.
Vienlaikus likums ir vērsts uz valsts pārvaldes integritātes sistēmas stiprināšanu atbilstoši OECD rekomendācijās par publiskā sektora integritāti noteiktajiem principiem, paredzot preventīvu pieeju interešu konfliktu identificēšanai, novēršanai un pārvaldībai visos valsts pārvaldes līmeņos. Likums veicina valsts pārvaldē nodarbināto darbības atklātumu, personisko atbildību, kā arī institucionālu atbildību par interešu konflikta risku pārvaldību, tādējādi stiprinot sabiedrības uzticēšanos publiskās varas īstenošanai.
Saskaņā ar OECD 2017. gada ieteikumiem par integritāti publiskajā sektorā[4], institūcijām ir pienākums īstenot preventīvus pasākumus, lai savlaicīgi identificētu un novērstu ne tikai faktiskus, bet arī potenciālus interešu konfliktus. Integritātes politikas mērķis ir novērst arī tādas situācijas, kas var radīt pamatotas šaubas par publiskās varas īstenošanas objektivitāti un līdz ar to mazināt sabiedrības uzticēšanos publiskajai pārvaldei, pat ja faktisks interešu konflikts nav konstatējams.
Līdz ar to likumā tiek ietverts šķietamā interešu konflikta jēdziens un paredzēta riskos balstīta pieeja interešu konflikta izvērtēšanai. Publiskas personas institūcijas vadītājam ir pienākums nodrošināt, lai institūcijā netiktu pieļauti interešu konflikti, tostarp savlaicīgi identificējot un novēršot šķietamā interešu konflikta rašanos. Proti, būtiska nozīme tiek piešķirta riskos balstītas pieejas īstenošanai interešu konfliktu risku identificēšanā, novērtēšanā un novēršanā. Šīs pieejas ietvaros ir svarīgi izvērtēt ne tikai faktiskos un potenciālos interešu konfliktus, bet arī šķietamos interešu konflikta riskus. Šādu situāciju savlaicīga atpazīšana un izvērtēšana ir būtiska, jo šķietams interešu konflikts var ietekmēt uzticēšanos lēmumu pieņemšanai, radīt reputācijas riskus un apdraudēt procesa caurskatāmību. Tādēļ ir svarīgi nodrošināt skaidru interešu atklāšanu, atbilstošu risku novērtējumu un, nepieciešamības gadījumā, preventīvus pasākumus, lai saglabātu objektivitāti, profesionālo neatkarību un sabiedrības uzticību.
Tādējādi jaunais likums ne tikai paplašina subjektu loku, uz kuriem attiecināmas interešu konflikta novēršanas prasības, bet arī nodrošina saskaņotību ar OECD noteiktajiem labas pārvaldības un publiskā sektora integritātes standartiem, akcentējot interešu konflikta novēršanu kā būtisku un neatņemamu efektīvas, caurskatāmas un sabiedrībai uzticamas valsts pārvaldes elementu.

3. Likuma 3. pants.
Likuma 3. pants nosaka likuma darbības jomu. Saskaņā ar jauno likumu publiskas personas institūcijas vadītājs ir atbildīgs par iekšējās kontroles sistēmas ieviešanu un uzturēšanu institūcijā, nodrošinot godprātīgu un sabiedrības interesēm atbilstošu rīcību institūcijas darbībā. Publiskas personas institūcijas vadītājs nodrošina riskos balstītu pieeju interešu konfliktu identificēšanai, novēršanai un pārvaldībai, kā arī veicina integritātes kultūras īstenošanu institūcijā. Par iekšējo normatīvo aktu neievērošanu publiskas personas institūcijas vadītājs nodrošina disciplinārās atbildības piemērošanu institūcijā nodarbinātajām personām.
Vienlaikus KNAB šā likuma ietvaros īsteno uzraudzības un kontroles funkciju, pārbaudot publiskas personas institūcijas vadītājam noteikto pienākumu izpildi, kā arī šajā likumā paredzēto speciālo subjektu pienākumu, ierobežojumu un aizliegumu ievērošanu, par pārkāpumiem paredzot administratīvo atbildību. Tādējādi likums nodrošina skaidru atbildības sadalījumu starp institucionālo atbildību par interešu konflikta novēršanu un neatkarīgu ārējo kontroli, kas atbilst labas pārvaldības un OECD publiskā sektora integritātes standartiem.
Šis likums paredz:
1) interešu konflikta novēršanu valsts pārvaldē nodarbināto darbībā;
2) pienākumus, ierobežojumus un aizliegumus valsts pārvaldē nodarbinātajiem;
3) iekšējās kontroles sistēmas korupcijas un interešu konflikta riska novēršanai (turpmāk – iekšējās kontroles sistēma) izveidi, pilnveidi un uzturēšanu publiskas personas institūcijā;
4) mantiskā stāvokļa un interešu deklarēšanu.

4. Likuma 4. pants.
Likuma 4. pants nosaka likuma subjektu loku. Par likuma subjektiem ir atzīstamas personas, kuras ir nodarbinātas valsts pārvaldē. Tāpat šā likuma noteikumi attiecas arī uz privātpersonām, kuras likumā noteiktajā kārtībā pilda tām deleģētos vai ar pilnvarojumu nodotos valsts pārvaldes uzdevumus.
Likumā lietotais jēdziens "valsts pārvaldē nodarbinātie" aptver visas personas, kas nodarbinātas valsts pārvaldē, tostarp likumā definētos speciālos subjektus. Savukārt attiecībā uz privātpersonām šā likuma prasības ir piemērojamas tikai tajā laikā, kad tās pilda deleģētos vai ar pilnvarojumu nodotos valsts pārvaldes uzdevumus.
Salīdzinot ar Interešu konflikta novēršanas likumu, jaunajā likumā netiek izmantots jēdziens "valsts amatpersona", tā vietā piemērojot plašāku un funkcionāli pamatotāku pieeju, attiecinot regulējumu uz visām valsts pārvaldē nodarbinātajām personām.
Norādāms, ka likumā tiek noteikti valsts pārvaldē nodarbināto pienākumi, ierobežojumi un aizliegumi (likuma 6. pants), tos attiecinot uz visiem valsts pārvaldē nodarbinātajiem, tostarp speciālajiem subjektiem. Pamatojoties uz publiski pieejamo informāciju, likuma subjektu skaits varētu sasniegt aptuveni 287 270 personu[5].
Tāpat likums nosaka atsevišķas prasības publiskas personas institūciju vadītājiem un speciālajiem subjektiem, kā arī definē personu loku, kurām saskaņā ar likumu ir pienākums sniegt mantiskā stāvokļa un interešu konflikta deklarācijas.

5. Likuma 5. pants.
Likuma 5. pants nosaka institūcijas, kuras kontrolē likuma izpildi. Proti, likuma izpildi kontrolē KNAB, Valsts ieņēmumu dienests, Satversmes aizsardzības birojs, kā arī publiskas personas institūcijas atbilstoši šajā likumā un citos normatīvajos aktos noteiktajai kompetencei.
KNAB uzrauga speciālajiem subjektiem šajā likumā noteikto pienākumu, ierobežojumu un aizliegumu ievērošanu. Kā arī kontrolē publiskas personas institūcijas vadītājiem noteikto pienākumu attiecībā uz iekšējās kontroles sistēmas darbības nodrošināšanu.
Valsts ieņēmumu dienests un Satversmes aizsardzības birojs kontrolē mantiskā stāvokļa un interešu deklarāciju iesniegšanu noteiktajā termiņā, tās aizpildīšanas un iesniegšanas kārtības ievērošanu, kā arī tajās norādīto ziņu patiesumu un pilnīgumu.
Par šajā likumā noteikto pienākumu, ierobežojumu un aizliegumu neievērošanu KNAB un Valsts ieņēmumu dienests piemēro administratīvo atbildību saskaņā ar šajā likumā noteikto.
Savukārt publiskas personas institūcijas vadītājs nodrošina efektīvas iekšējās kontroles sistēmas izveidi un darbību, kā arī iekšējo normatīvo aktu izstrādi un tajos noteikto pienākumu izpildi. Par iekšējos normatīvajos aktos noteikto pienākumu, ierobežojumu vai aizliegumu neievērošanu institūcijas vadītājs nodrošina disciplinārās atbildības piemērošanu valsts pārvaldē nodarbinātajām personām.

6. Likuma 6. pants.
Likuma 6. pants nosaka vispārīgus valsts pārvaldē nodarbinātā pienākumus un aizliegumus, kas jāņem vērā arī likumā definētajiem speciālajiem subjektiem. Publiskas personas institūcijas vadītājs, kurš ir atbildīgs par iekšējās pretkorupcijas kontroles sistēmas izveidošanu, izstrādājot iekšējos normatīvos aktus, ņem vērā likumā noteiktos nodarbinātā pienākumus un aizliegumus.
1) Valsts pārvaldē nodarbinātajam jāievēro noteiktās ētikas normas, kas regulē profesionālo uzvedību konkrētajā darbības jomā vai institūcijā. Tas nodrošina, ka nodarbinātais rīkojas saskaņā ar pieņemtiem standartiem, veicinot profesionālu, atklātu un godīgu rīcību. Piemēram, biedrība "Sabiedrība par atklātību – Delna" 2024.gadā ir sagatavojusi rokasgrāmatu "Ētikas kodeksa izveides 9 soļi", kuras mērķis ir radīt vadlīnijas ikvienai darba vietai ētikas regulējuma izstrādē[6], savukārt Ministru kabinets 2018. gadā ir pieņēmis ieteikumus Nr.1 "Valsts pārvaldes vērtības un ētikas pamatprincipi"[7], kas nosaka valsts pārvaldes vērtības un ētikas – uzvedības un rīcības – pamatprincipus, kurus ievēro Ministru kabineta padotībā esošās iestādes un tajās nodarbinātie – amatpersonas, ierēdņi un darbinieki.
2) Šā panta otrā daļa paredz aizliegumu valsts pārvaldē nodarbinātajiem pieņemt lēmumus vai piedalīties lēmuma pieņemšanā, kas ietekmē vai var ietekmēt valsts pārvaldē nodarbinātā, tā radinieku vai darījumu partneru personiskās vai mantiskās intereses. Aizliegums neattiecas uz darījuma partneriem, kas ir kredītiestādes vai citas regulētas finanšu iestādes, kuras sniedz savus pakalpojumus saskaņā ar normatīvajiem aktiem. Gadījumos, kad institūcijas vadītājs nav reaģējis uz nodarbinātā pārkāpumu un nav piemērojis disciplinārsodu, tad šim valsts pārvaldē nodarbinātajam KNAB piemēro administratīvo atbildību saskaņā ar likuma 21. panta trešo daļu. Primāri atbildība par pārkāpuma izvērtēšanu un disciplinārsoda piemērošanu ir institūcijas vadītājam. KNAB piemēro administratīvo atbildību saskaņā ar likuma 21. panta trešo daļu tikai gadījumos, ja institūcijas vadītājs nav atbilstoši reaģējis uz nodarbinātā izdarīto pārkāpumu.
3) Šā panta trešā daļa nosaka pienākumu valsts pārvaldē nodarbinātajam nekavējoties rakstveidā sniegt informāciju augstākai amatpersonai vai koleģiālajai institūcijai par pašas, savu radinieku vai darījumu partneru mantisko vai citu personisko ieinteresētību kādas darbības veikšanā, kura ietilpst tās amata pienākumos. Šī norma paredz pienākumu deklarēt jebkādu faktisku vai potenciālu interesi, kas var ietekmēt amata pienākumu objektivitāti. Tā aptver ne tikai nodarbināto pašu, bet arī radinieku un darījumu partneru interešu ietekmes riskus, nodrošinot savlaicīgu identificēšanu un novēršanu. Jāņem vērā, ka arī šķietama interešu konflikta gadījumā, institūcijas vadītājam ir jābūt informētam, lai izvērtētu, vai tas neietekmē iestādes reputāciju un vai uzticētā pienākumu izpilde nebūtu nododama izpildei citam nodarbinātajam.
4) Saskaņā ar šā panta ceturto daļu valsts pārvaldē nodarbinātajam ir pienākums sniegt informāciju pēc publiskas personas institūcijas vadītāja vai viņa pilnvarotas personas pieprasījuma. Pieprasītajai informācijai jābūt pamatotai, tās apstrādē jāievēro datu aizsardzības un konfidencialitātes prasības, nodrošinot informācijas minimizēšanas principu – pieprasot un apstrādājot tikai to informāciju, kas tiešām nepieciešama risku identificēšanai, novēršanai un pārvaldībai. Šī norma nodrošina preventīvu pieeju risku vadībai, vienlaikus aizsargājot nodarbinātā tiesības un personisko datu drošību.
5) Šā panta piektā daļa paredz pienākumu valsts pārvaldē nodarbinātajam, ja tam kļūst zināma informācija par interešu konflikta situācijām vai iespējamiem korupcijas gadījumiem, informēt attiecīgās publiskas personas institūcijas vadītāju, KNAB vai ģenerālprokuroru. Šī norma paredz pienākumu ziņot par faktiskajiem vai iespējamiem pārkāpumiem, nodrošinot ātru un efektīvu rīcību, lai novērstu interešu konfliktus vai korupcijas, tostarp ārvalstu amatpersonu kukuļošanas gadījumus, kā arī veicinot sabiedrības uzticēšanos. Ja valsts pārvaldē nodarbinātais neuzticas savas institūcijas vadībai, tad ir iespēja ziņot KNAB vai ģenerālprokuratūrai. Nodarbinātajam ir atstāta rīcības brīva un izvēle, kurai no iestādēm ziņot, proti, nav nepieciešams vispirms izmantot iekšējos ziņošanas kanālus. Ziņošanas pienākuma nepieciešamība par iespējamiem ārvalstu amatpersonu kukuļošanas gadījumiem,  ir noteikta OECD Kukuļošanas apkarošanas starptautiskajos biznesa darījumos darba grupas Latvijas 2.fāzes ziņojumā (rekomendācija 2b)[8].
6) Šā panta sestā daļa nosaka, ka valsts pārvaldē nodarbinātajam blakus darbs pie cita darba devēja vai saimnieciskās darbības veikšana darba laikā ir aizliegta. Šī norma aizliedz nodarbinātajam veikt papildu darba pienākumus vai saimniecisko darbu darba laikā, lai novērstu interešu konfliktus, nodrošinātu kvalitatīvu pamatdarba veikšanu un objektivitāti valsts pārvaldes funkciju veikšanā, kā arī atsevišķos gadījumos novērstu to, lai nodarbinātais neradītu konkurenci darba devējam.
Saskaņā ar Darba likuma 91. pantu (kurā tiek definēts blakus darbs) darbiniekam ir tiesības slēgt darba līgumu ar vairākiem darba devējiem vai tikt citādi nodarbinātam, ja darba līgumā vai darba koplīgumā nav noteikts citādi. Tomēr šis likums nosaka specifisku papildu ierobežojumu, ka blakus darbu pie cita darba devēja nedrīkst veikt valsts pārvadē nodarbinātā darba laikā. Svarīgi šī panta izpratnē nejaukt un norobežot jēdzienus blakus darbs no papildu darbs. Blakus darbs ir darbs, kas veicams pie cita darba devēja, savukārt papildu darbu veic pie viena darba devēja papildus saviem tiešajiem pienākumiem (skatīt Darba likuma 65. pantu).Visiem darba pienākumiem pie viena darba devēja ir jāiekļaujas normālajā darba laikā – 40 stundas nedēļā.
7) Šā panta septītā daļa paredz aizliegumu valsts pārvaldē nodarbinātajam pieņemt jebkādas dāvanas, kas rada vai var radīt šaubas par nodarbinātā objektivitāti, neitralitāti vai publiskās pārvaldes reputāciju. Šis aizliegums jāskata kopsakarā ar publiskas personas institūcijas vadītāja pienākumu paredzēt iekšējā normatīvajā aktā dāvanu pieņemšanas ierobežošanas kārtību, kurā tostarp jāskaidro kā jārīkojas situācijās, kad tiek piedāvātas dāvanas.

7. Likuma 7. pants.
Likuma 7. pants uzskaita publiskas personas institūcijas vadītāja pienākumus. Likumā noteikts pienākums institūcijas vadītājam izveidot, ieviest un uzturēt efektīvu iekšējo pretkorupcijas kontroles sistēmu. Iekšējai kontroles sistēmai ir jābūt tādai, kas nodrošina, ka valsts pārvaldē nodarbinātais darbojas sabiedrības interesēs, nevis savu, radinieku, vai darījumu partneru, vai citu personu, ar kuru tam ir ciešas personiskās attiecības, personiskās vai mantiskās interesēs. Publiskas personas institūcijā nodarbinātajiem ierobežojumi un aizliegumi, tai skaitā amata savienošanas ierobežojumi, tiks noteikti iekšējās kontroles sistēmas ietvaros, institūcijas vadītājam izvērtējot konkrētā amata interešu konflikta un korupcijas un interešu konflikta riska vērtību. Vienlaikus publiskas personas institūcijas vadītājs nosaka disciplinārsodus nodarbinātajiem par iekšējo normatīvo aktu neievērošanu.
Publiskas personas institūcijas vadītāja atbildība nodrošināt iekšējās pretkorupcijas kontroles sistēmu nav jauna prasība. Jau šobrīd Ministru kabineta 2017. gada 17. oktobra noteikumi Nr. 630 "Noteikumi par iekšējās kontroles sistēmas pamatprasībām korupcijas un interešu konflikta riska novēršanai publiskas personas institūcijā" (turpmāk – MK noteikumi Nr.630) nosaka, ka institūcijas vadītājs vai viņa pilnvarota persona nodrošina iekšējās kontroles sistēmas korupcijas un interešu konflikta riska novēršanai izveidi, pilnveidošanu un uzturēšanu, kā arī paredz iekšējās kontroles sistēmas pamatprasības un to piemērošanas kārtību. Noteikumi ir piemērojami visām publiskās personas institūcijām, un tiesu varas institūcijas tos piemēro, ņemot vērā nozares likumos noteikto funkciju un darbību specifiku. Saskaņā ar MK noteikumos Nr.630, publiskas personas institūcijas vadītājs:
- izveido institūcijas kontroles vidi, kas ir vērsta uz interešu konflikta un korupcijas risku novēršanu;
- identificē, analizē un novērtē interešu konflikta un korupcijas riskus;
- identificē konkrētus amatus, kas ir pakļauti interešu konflikta un korupcijas riskam;
- nosaka, ievieš un īsteno pasākumus interešu konflikta un korupcijas riska novēršanai;
- īsteno informācijas apriti un saziņu par interešu konflikta un korupcijas risku novēršanu;
- nodrošina nodarbināto izglītošanu par korupcijas, ētikas un interešu konflikta jautājumiem;
- nodrošina iekšējās kontroles sistēmas uzraudzību.
Papildus norādāms, ka iekšējos normatīvos aktos nosaka:
- kārtību, kā darbiniekiem ir jārīkojas gadījumā, ja tie vēlas ziņot par iespējamiem pārkāpumiem (tai skaitā iespējamām koruptīvām darbībām), ietverot pasākumus, lai nodrošinātu ziņotāja anonimitāti un aizsardzību;
- kārtību, kādā institūcijas valsts amatpersonas paziņo par savu atrašanos interešu konflikta situācijā, kā arī kārtību, kādā interešu konflikta situācijā esošās valsts amatpersonas funkcijas nodod izpildei citai valsts amatpersonai;
- amatu savienošanas atļauju izsniegšanas kārtību, tai skaitā nosakot šo atļauju pārskatīšanas kārtību, izvērtējot, vai nav mainījušies tiesiskie un faktiskie apstākļi, kuri pastāvēja atļaujas izsniegšanas brīdī, un vai valsts amatpersonas konkrētā amatu savienošana joprojām nerada interešu konfliktu, nav pretrunā ar valsts amatpersonai saistošām ētikas normām un nekaitē valsts amatpersonas tiešo pienākumu pildīšanai.
Saskaņā ar MK noteikumiem Nr.630 publiskas personas institūcijas vadītājam ir jānodrošina, lai nodarbinātie būtu iepazinušies ar attiecīgajiem vadības dokumentiem, iekšējiem noteikumiem un ētikas prasībām. Darbiniekiem ir jānodrošina mācības, uzsākot darbu, un papildu mācības vismaz reizi trijos gados.
Ar KNAB priekšnieka 2018. gada  31. janvāra rezolūciju apstiprinātas Vadlīnijas par iekšējās kontroles sistēmas pamatprasībām korupcijas un interešu konflikta riska novēršanai publiskas personas institūcijā (turpmāk ‒ vadlīnijas)[9], kuras izstrādātas ar mērķi nodrošināt MK noteikumu Nr.630 izpildi un veicināt izpratni par iekšējās kontroles sistēmas pamatprasībām korupcijas un interešu konflikta riska novēršanai publiskas personas institūcijās. Vadlīniju mērķis ir sniegt ieteikumus, metodisku palīdzību, tai skaitā kā identificēt, analizēt un novērtēt riskus, un piemērus publiskas personas institūcijām iekšējās kontroles sistēmas korupcijas riska novēršanai izveidei, pilnveidošanai un uzturēšanai.
Ar šo likumu minētās prasības tiek pārceltas likuma līmenī, nostiprinot publiskas personas institūcijas vadītāja pienākumu likumā un nodrošinot skaidru tiesisko pamatu iekšējās pretkorupcijas kontroles sistēmas izveidei, uzturēšanai un pilnveidošanai, turpinot preventīvu pieeju korupcijas un interešu konfliktu riska pārvaldībai.
Papildus norādāms, ka Eiropas Komisijas un OECD īstenotajā projekta "Korupcijas novēršanas ietvara stiprināšana Latvijā"  ietvaros 2025. gada maijā tika sagatavots ziņojums "Korupcijas un interešu konfliktu novēršanas iekšējās kontroles sistēmas efektivitātes izvērtējums Latvijā"[10] un izstrādāta iekšējās pretkorupcijas kontroles sistēmas efektivitātes novērtēšanas metodoloģija[11]. Minētajā ziņojumā analizētas līdz projekta īstenošanas laikam ieviestās pieejas un ieguldījums iekšējās kontroles sistēmu novērtēšanā Latvijā, īpašu uzmanību veltot korupcijas risku novēršanai. Tāpat ziņojumā sniegta metodiska pieeja Latvijas publiskās personas institūcijām, kā novērtēt iekšējās pretkorupcijas kontroles sistēmu efektivitāti. OECD ekspertu sagatavotā iekšējās pretkorupcijas kontroles sistēmas efektivitātes novērtēšanas metodoloģija tika precizēta un pielāgota Latvijas tiesiskajam regulējumam. Metodoloģija galvenokārt tika izstrādāta izmantošanai publiskas personas institūcijām, tomēr tās izmantošana ieteicama arī privātā sektora institūcijām, lai veicinātu pārvaldības caurskatāmību, sabiedrības un sadarbības partneru uzticēšanos, kā arī mazinātu korupcijas riskus uzņēmējdarbības vidē.
Iekšējās pretkorupcijas kontroles sistēmas efektivitātes novērtēšanas metodoloģiju ieteicams izmantot kā praktisku pašvērtējuma rīku, kas ļauj institūcijām objektīvi izvērtēt jau ieviestās iekšējās pretkorupcijas kontroles sistēmas darbības efektivitāti un atbilstību noteiktajiem mērķiem. Izmantojot metodoloģiju, institūcija spēj identificēt stiprās un vājās puses, kā arī noteikt tās jomas, kurās nepieciešami uzlabojumi, lai pilnveidotu korupcijas risku pārvaldību un stiprinātu integritātes kultūru tajā. Iegūtie novērtējuma rezultāti ir izmantojami kā pamats sistēmas pilnveidei, turpmāko rīcības plānu izstrādei un institūcijas kopējās integritātes stiprināšanai.

1) Par šķietamā interešu konflikta izvērtēšanu
7. panta trešās daļas otrais punkts paredz kārtību, kādā tiek izvērtēti un dokumentēti identificētie institūcijas nodarbināto šķietamie interešu konflikti.
Šīs normas mērķis ir nodrošināt vienotu, caurskatāmu un savlaicīgu pieeju situācijām, kurās nodarbinātā privātās intereses vai citi apstākļi var radīt pamatotas šaubas par viņa objektivitāti un neitralitāti amata pienākumu pildīšanā.
Norma nostiprina institūcijas vadītāja atbildību par to, lai institūcijā tiktu efektīvi identificēti, izvērtēti un dokumentēti šķietamie interešu konflikti, kā arī pieņemti atbilstoši lēmumi to novēršanai vai pamatot tā pieļaušanu. Institūcijas vadītājam ir pienākums nodrošināt tādu iekšējo procedūru izstrādi un piemērošanu, kas ļauj savlaicīgi konstatēt riskus un novērst situācijas, kurās nodarbinātā darbība varētu apdraudēt institūcijas darbības objektivitāti vai neatkarību.
Nav pieļaujama nodarbinātā piedalīšanās lēmumu pieņemšanā vai citu amata pienākumu veikšanā arī šķietama interešu konflikta situācijā, ja pastāv pamatotas šaubas par nodarbinātā objektivitāti un neitralitāti, neatkarīgi no tā, vai ir konstatējams faktisks interešu konflikts. Pamatotas šaubas paredz faktos balstītu izvērtējumu nevis pieņēmumos un emocijās. Šāda pieeja atbilst preventīvajam regulējuma raksturam un labas pārvaldības principiem.
Minētais regulējums ir būtisks, lai mazinātu institūcijas reputācijas riskus, stiprinātu sabiedrības uzticēšanos institūcijas darbībai un nodrošinātu, ka institūcijas lēmumi tiek pieņemti objektīvi, godprātīgi un sabiedrības interesēs.

2) Par "atdzišanas periodu"
7. panta trešās daļas 5. punkts nosaka pienākumu publiskas personas institūcijas vadītājam noteikt kārtību, kādā tiek pārskatīts šā likuma 10. panta piektajā daļā paredzētais divu gadu periods līdz vienam gadam, izvērtējot faktiskos un tiesiskos apstākļus.
Par "atdzišanas" periodu (angļu val. – cooling-off period) dēvē laika limitu, kas noteikts amatpersonām, kas iepriekš nodarbinātas publiskā sektora organizācijās, lai novērstu jebkādus pārkāpumus, ko persona varētu pieļaut pēc darba publiskajā sektorā atstāšanas, izmantojot iepriekšējos kontaktus.[12] "Atdzišanas periods" ir viens no instrumentiem godprātīgas rīcības veicināšanai. "Atdzišanas periodam" jeb terminētiem darba ierobežojumiem ir būtiska preventīva loma, lai novērstu situācijas, kad valsts pārvaldē nodarbinātie bez ierobežojumiem pāriet no publiskā uz privāto sektoru (vai otrādi), kas attiecīgi var rezultēties ar nonākšanu faktiskās vai šķietamās interešu konflikta situācijās vai veicināt lēmumu pieņemšanu šaurās interesēs. Ierobežojumiem jāsniedz pienesums, lai novērstu situācijas, kad, iespējams, interešu konflikts, piemēram, jautājumos, kas skar valsts iepirkumus vai regulējumu, var sniegt kādas finansiālas priekšrocības.
Pārkāpumu konstatēšana praksē nav vienkārša, jo nav iespējams izsekot katram valsts amatpersonas pieņemtajam lēmumam un turpmākajām darba gaitām pēc amata atstāšanas. Līdz ar to, lai būtu iespējams konstatēt pārkāpumu un piemērot sodu, nepieciešama informācija, kas uz to norāda. Noteiktos gadījumos KNAB un Valsts ieņēmumu dienestam var palīdzēt informācija par amatiem un ienākumiem amatpersonu deklarācijās. Tāpat informāciju par iespējamiem pārkāpumiem sniedz publiskas personas iestādes vai personas, kuras ziņo par pārkāpumiem, tostarp trauksmes cēlēji. Tā kā nepastāv vienots mehānisms nodarbināto darbības kontrolēšanai (nepastāv "atdzišanas" gadījumu monitorings) un kontroli īpaši grūti veikt pēc tam, kad persona ir atstājusi savu amatu, tad KNAB iespējas šos gadījumus atklāt ir ierobežotas.
Atsevišķās valstīs ir noteikts, ka nodarbinātajam ir nepieciešams darba devējam paziņot par jauna darba piedāvājuma pieņemšanu. Šāds regulējums pastāv Francijā, Zviedrijā un arī Lietuvā, kur pāreju uz privāto sektoru vērtē katrā individuālā gadījumā. Attiecīgi, nodarbinātajam ir pienākums informēt par iecerēto darbu privātajā sektorā, ja var rasties interešu konflikts. Tāpat ir izveidots mehānisms, kā šo ieceri vērtē, un rezultātā ir atzinums, vai konkrētā cilvēka pāreja uz privāto sektoru var kaitēt valsts sektora reputācijai, vai tiek vērtēti citi aspekti. Savukārt, piemēram, Spānijā komercsabiedrībām ir pienākums pārbaudīt, vai jaunajiem nodarbinātajiem nav spēkā "atdzišanas" periods pēc darba atstāšanas publiskajā sektorā.
Likuma 10. panta trešā daļa paredz, ka divus gadus pēc tam, kad speciālais subjekts pieņēmis lēmumu vai piedalījies lēmuma pieņemšanā par publiskas personas finanšu līdzekļu piešķiršanu vai veicis uzraudzības, kontroles, izmeklēšanas vai sodīšanas funkcijas, vai administrējis maksātnespējas procesu, ir aizliegts iegūt tādas fiziskas personas vai komersanta mantu, kā arī kļūt par tādas komercsabiedrības dalībnieku, akcionāru, biedru, patieso labuma guvēju vai ieņemt amatus komercsabiedrībā, attiecībā uz kuru šis speciālais subjekts, pildot savus pienākumus, pieņēmis lēmumu vai piedalījies lēmuma pieņemšanā par publiskas personas finanšu līdzekļu piešķiršanu vai veicis uzraudzības, kontroles, izmeklēšanas vai sodīšanas funkcijas, vai administrējis maksātnespējas procesu.
Likuma 7. panta trešās daļas 5. punkts nosaka pienākumu publiskas personas institūcijas vadītājam noteikt kārtību, kādā tiek pārskatīts šā likuma 10. panta piektajā daļā paredzētais divu gadu periods līdz vienam gadam, izvērtējot faktiskos un tiesiskos apstākļus. Līdz ar to salīdzinot ar Interešu konflikta novēršanas likumu, jaunais likums sašaurina personu loku uz kurām attiecināms “atdzišanas periods” un dod iespēju publiskas personas institūcijas vadītājam iekšējā normatīvajā regulējumā paredzēt nosacījumus un kārtību, kādā var tikt samazināts speciālajam subjektam, tajā skaitā bijušajam iestādes vadītājam, divu gadu “atdzišanas periodu” līdz vienam gadam.
"Atdzišanas perioda" samazināšanas iespējas ieviešana ir būtiska, lai nodrošinātu samērīgu un elastīgu regulējumu, kas vienlaikus aizsargā sabiedrības intereses un neveido nepamatotus ierobežojumus personu turpmākajai profesionālajai darbībai. Ne visos gadījumos pastāv vienāds interešu konflikta vai ietekmes izmantošanas risks, tādēļ visiem subjektiem piemērojams divu gadu ierobežojums var būt nesamērīgs.
Līdz ar to "atdzišanas perioda" samazināšanai jābalstās uz risku izvērtējumu, ņemot vērā amata pienākumu raksturu, piekļuvi sensitīvai vai stratēģiski nozīmīgai informācijai, lēmumu ietekmes apjomu un iespējamo privātā sektora interešu konfliktu. Riskos balstīta pieeja ļauj diferencēti piemērot ierobežojumus, saglabājot efektīvu interešu konflikta novēršanas mehānismu augsta riska situācijās, vienlaikus mazinot administratīvo slogu un veicinot kvalificētu speciālistu piesaisti un noturēšanu publiskajā sektorā.
Publiskas personas institūcijas vadītājs pēc speciālā subjekta, tai skaitā bijušā iestādes vadītāja, iesnieguma var samazināt noteikto divu gadu termiņu līdz vienam gadam.
Papildus norādāms, ka izņēmums neattiecas uz ministriem un pašvaldības domes priekšsēdētāju.

3) Par interešu deklarācijām
Lai nodrošinātu iekšējās kontroles sistēmas darbību, publiskas personas institūcijas vadītājs vai viņa pilnvarota persona var ieviest interešu deklarācijas institūcijā nodarbinātajiem. Interešu deklarācija ir paziņojums, kuru aizpilda un iesniedz valsts pārvaldē nodarbinātais, lai atklātu personiskās intereses, kas varētu radīt interešu konfliktu. Tātad interešu deklarācijas ir viens no iekšējās kontroles sistēmas instrumentiem, ko publiskas personas institūcijas vadītājs vai viņa pilnvarota persona var ieviest, lai nodrošinātu caurskatāmību un mazinātu iespējamos interešu konfliktus valsts pārvaldē. Interešu deklarācija ir valsts vai pašvaldības institūcijā nodarbinātā aizpildīts paziņojums, kas sniedz informāciju par darbinieka personiskajām interesēm, kas varētu ietekmēt viņa objektivitāti amata pienākumu izpildē.
Svarīgi uzsvērt, ka vienotu deklarācijas formu vai paraugu nav iespējams izstrādāt, jo katrai institūcijai ir savas funkcijas, riski un specifika, kas nosaka nepieciešamo informācijas apjomu. Līdz ar to deklarācijas saturs un forma jāpielāgo konkrētās iestādes darbībai un iekšējās kontroles sistēmas vajadzībām.
Iestādes vadītājs, ieviešot interešu deklarācijas, drīkst pieprasīt tikai tādu informāciju un tādā apjomā, kas ir nepieciešama un pamatoti izmantojama iekšējās kontroles nodrošināšanai. Informācijas apstrādei jānotiek atbilstoši datu aizsardzības prasībām, ievērojot Vispārīgās datu aizsardzības regulas[13] principus – datu minimizāciju, caurskatāmību, nolūka ierobežojumu un drošību.

4) 7. panta piektā daļa un sestā daļa nosaka, ka publiskas personas institūcijas vadītājam vai viņa pilnvarotai personai ir pienākums šajā likumā un Ministru kabineta noteiktajā kārtībā nodrošināt, lai tiktu sastādīti un 10 darba dienu laikā iesniegti valsts pārvaldē nodarbināto saraksti, kuriem ir jāsniedz mantiskā stāvokļa un interešu deklarācija, un sarakstu grozījumi, izmantojot Valsts ieņēmumu dienesta elektroniskās deklarēšanas sistēmu vai iesniedzot Valsts ieņēmumu dienesta specializētajai struktūrvienībai, ievērojot likumā "Par valsts noslēpumu" noteiktās valsts noslēpuma aizsardzības prasības.
Norādāms, ka termiņš "10 darba dienu laikā" paredz pienākumu sastādīt un iesniegt valsts pārvaldē nodarbināto sarakstus 10 darba dienu laikā no dienas, kad valsts pārvaldē nodarbinātais tika iecelts, apstiprināts vai ievēlēts amatā, kurš paredz mantiskā stāvokļa un interešu deklarācijas iesniegšanu. Taču gadījumā, ja valsts pārvaldē nodarbinātajam ir jāsniedz minētā deklarācija saskaņā ar institūcijas vadītāja noteikto pienākumu, tad 10 darba dienu laikā no paziņošanas (par pienākumu) brīža.
Papildus norādāms, ka saskaņā ar šā panta sesto daļu, KNAB ir tiesības papildināt publiskas personas institūcijas iesniegtos valsts pārvaldē nodarbināto sarakstus gadījumos, kad KNAB rīcībā esošā informācija liecina par nepieciešamību noteikt pienākumu sniegt mantiskā stāvokļa un interešu deklarāciju arī citām amatpersonām vai darbiniekiem. Šādas tiesības ir nepieciešamas, lai nodrošinātu efektīvu korupcijas risku novēršanu un saglabātu iespēju KNAB reaģēt situācijās, kad augsta korupcijas riska amatā nav sekojusi atbilstoši publiskas personas institūcijas vadītāja rīcība.

 5) 7. panta septītā daļa paredz pienākumu publiskas personas institūcijas vadītājam informēt KNAB par iekšējās kontroles sistēmas darbību atbilstoši šā panta otrajai un trešajai daļai. Savukārt šā panta astotajā daļā paredzētais pilnvarojums Ministru kabinetam noteikt šīs informācijas sniegšanas kārtību, nodrošina tādas informācijas iegūšanu, kas ļauj pārliecināties, ka publiskas personas institūcijā ir izveidota un faktiski darbojas efektīva iekšējās kontroles sistēma korupcijas risku novēršanai.

8. Likuma 8. pants.
Likuma 8. pants nosaka pienākumu publiskas personas institūcijas vadītājam nodrošināt  iekšējās kontroles sistēmas izveidi, pilnveidošanu un uzturēšanu.
Ministrija vai pašvaldība ir tiesīga izveidot vienotu iekšējās kontroles sistēmu attiecīgās ministrijas padotības iestādēm vai pašvaldības iestādēm, lai nodrošinātu efektīvāku uzraudzību un samazinātu administratīvo slogu. Piemēram, pašvaldība var noteikt vienotu iekšējās kontroles sistēmu vairākām institūcijām, tostarp izglītības iestādēm, sociālajam dienestam un bāriņtiesai, paredzot vienotu iekšējo normatīvo regulējumu un saskaņotu pieeju risku pārvaldībai. Vienotas iekšējās kontroles sistēmas izveides gadījumā būtiska nozīme ir savstarpēji koordinētai komunikācijai un informācijas apmaiņai starp iesaistītajām institūcijām, lai nodrošinātu sistēmas konsekventu piemērošanu un darbības kvalitāti.

9. Likuma 9. pants.
Likuma 9. pantā tiek uzskaitīts tās augstākās valsts amatpersonas jeb speciālie subjekti, kurām šajā likumā noteikti ierobežojumi un aizliegumi un kuru izpildi kontrolēs KNAB. Speciālie subjekti ir Saeimas un pašvaldības deputāti, Saeimas, Ministru kabineta un pašvaldības domes ieceltās un ievēlētās personas un publiskas personas institūciju vadītāji.

10. Likuma 10. pants.
Likuma 10. pants paredz vispārīgus ierobežojumus un aizliegumus speciālajiem subjektiem. Saskaņā ar OECD ziņojumā pausto, visās OECD dalībvalstīs augsta riska amatpersonas parasti ir pakļautas ierobežojumiem attiecībā uz iesaistīšanos ārējās darbībās neatkarīgi no tā, vai tās tiek vai netiek apmaksātas. Augsta riska amati ir amati ar plašām pilnvarām un atbildību, un jebkāda darbība ārpus amatā noteiktajam var mazināt sabiedrības uzticību viņu objektivitātei, lēmumu pieņemšanai vai spējai kalpot sabiedrības interesēm. Tādējādi uz augsta riska amatiem parasti attiecas absolūtas nesavienojamības klauzula. Šādi nesavienojamības noteikumi bieži vien ir iekļauti valstu konstitūcijās, jo to mērķis ir arī aizsargāt varas dalīšanu. Visās OECD dalībvalstīs turpmāk minētie amati parasti tiek uzskatīti par augsta riska amatiem, kas ir absolūti nesavienojami ar citiem amatiem un/vai darbībām: prezidents, valdības vadītājs, valdības locekļi, tiesneši u.c. amati. Tomēr ir svarīgi uzsvērt, ka "augsta riska amatu" un amatu, kas nav "augsta riska amati", noteikšana ir katras valsts atbildība, ņemot vērā valsts pārvaldes organizāciju un specifisko institucionālo ievainojamību.

11. Likuma 11. pants, 12. pants un 13. pants.
Likumā noteiktie atšķirīgie ierobežojumi un aizliegumi dažādām amatu grupām (speciālajiem subjektiem) ir nepieciešami, lai nodrošinātu samērīgu, riskos balstītu un efektīvu interešu konflikta novēršanas sistēmu. Diferencēta pieeja ļauj ņemt vērā katras amatu grupas lēmumu ietekmes apjomu, rīcības brīvību, piekļuvi informācijai un iespējamo ietekmi uz publisko resursu izmantošanu. Jāņem vērā, ka likumā definētie speciālie subjekti veic būtiski atšķirīgus pienākumus, proti, tie gan piedalās politikas veidošanā, gan pieņem būtiskus, stratēģiska rakstura lēmumus ar ilgtermiņa ietekmi uz publisko pārvaldi un sabiedrības interesēm.
Stingrāka regulējuma piemērošana publiskas personas institūciju vadītājiem un politiski ievēlētām amatpersonām atbilst OECD rekomendācijām par interešu konflikta novēršanu publiskajā sektorā, tostarp:
- OECD Guidelines for Managing Conflict of Interest in the Public Service[14] uzsver, ka augstākā līmeņa amatpersonām un politiskajiem lēmumu pieņēmējiem piemērojami stingrāki interešu konflikta novēršanas pasākumi, ņemot vērā viņu ietekmi uz publiskajiem lēmumiem.
- OECD Recommendation on Public Integrity[15] paredz, ka dalībvalstīm jāievieš pastiprināti integritātes standarti personām vadošos un politiskos amatos, jo tieši šie amati rada visaugstāko interešu konflikta un korupcijas risku.

12. Likuma 14. pants.
1) Likuma 14. pants uzskaita valsts pārvaldē nodarbinātos, kuriem tiek noteikts pienākums iesniegt mantiskā stāvokļa un interešu deklarācijas. OECD eksperti ziņojumā vērsa uzmanību, ka lielākā daļa OECD valstu piemēro ar risku pamatotu pieeju mantiskā stāvokļa un interešu deklarēšanas sistēmai. Deklarētāju noteikšanā ir nepieciešama riskos balstīta pieeja, jo tā neparedz pienākumu visām valsts amatpersonām deklarēt savus aktīvus, bet gan nosaka pienākumu deklarēt tikai tām amatpersonām, kuras sava amata dēļ ir pakļautas augstam korupcijas riskam. Šāda sašaurināta un mērķtiecīga pieeja atbilst lielākai daļai OECD dalībvalstu.
Esošā Interešu konflikta novēršanas likuma 4. pantā ir noteikts to valsts amatpersonu loks, uz kurām attiecas Interešu konflikta novēršanas likuma noteiktais saistībā ar interešu konflikta novēršanu. Minētajā likumā ir uzskaitīti visi valsts amatpersonu amati (gan pēc amata, gan pēc funkcijām), uz kuriem attiecas likums. Līdz ar to Interešu konflikta novēršanas likums aptver izpildvaras, likumdevējvaras un tiesu varas pārstāvjus valsts, reģionālā un pašvaldību līmenī, kā arī gan vēlētas, gan nevēlētas amatpersonas. Interešu konflikta novēršanas likums attiecas arī uz valsts uzņēmumu un citu organizāciju, kas pilda publiskas funkcijas, padomju un valžu locekļiem. Kopumā tie ir aptuveni 58 000 cilvēki, uz kuriem attiecas deklarācijas sniegšanas pienākums. Lai gan interešu konflikta situāciju pārvaldībai un novēršanai būtu jāattiecas uz pēc iespējas plašāku loku, pienākumu ziņot par aktīviem (valsts amatpersonu deklarācijas) varētu attiecināt tikai uz tām personām, kuras sava amata dēļ ir pakļautas augstam korupcijas riskam. Uz visām valsts amatpersonām būtu jāattiecina vispārīgi noteikumi, kas paredz, ka tām jāizvairās no interešu konflikta, jādeklarē un jāmazina interešu konflikts u.c. pienākumi.
Tādējādi tika pārskatīts un samazināts to valsts pārvaldē nodarbināto personu loks, kurām noteikts pienākums iesniegt mantiskā stāvokļa un interešu deklarācijas. Jaunā likuma 14. pantā uzskaitīti tie valsts pārvaldē nodarbinātie, kuriem paredzēts pienākums iesniegt interešu un mantiskā stāvokļa deklarācijas, kā tiek paredzētas tiesības institūcijas vadītājam noteikt pienākumu iesniegt deklarāciju valsts pārvaldē nodarbinātajam, ja tā amats pakļauts augstam korupcijas un interešu konflikta riskam.

Amati, kas pakļauti augstam korupcijas riskam
Par augstam korupcijas riskam pakļautiem uzskatāmi tie amati vai amata grupas, kuru pienākumu izpilde ietver vismaz vienu no turpmāk minētajām pazīmēm un rada būtisku iespēju ietekmēt publisko resursu izlietojumu, lēmumu pieņemšanu vai privātpersonu tiesības un pienākumus:
1. Amati ar patstāvīgām uzraudzības, kontroles vai pārbaudes pilnvarām, tostarp:
- veic komercdarbības, būvniecības, vides, veselības, nodokļu, muitas, transporta, darba aizsardzības vai citas normatīvi regulētas darbības uzraudzību;
- ir tiesības uzsākt, apturēt, ierobežot vai izbeigt privātpersonu darbību.
2. Amati ar lēmumu pieņemšanas tiesībām attiecībā uz atļaujām, licencēm un tiesību piešķiršanu, tai skaitā:
- pieņem vai būtiski ietekmē lēmumus par licenču, atļauju, sertifikātu, kvotu vai citu tiesību piešķiršanu, pagarināšanu, apturēšanu vai anulēšanu;
- lemj par sociālo pabalstu, subsīdiju, kompensāciju, nodokļu atvieglojumu vai citu materiālu labumu piešķiršanu.
3. Amati ar rīcības brīvību publisko finanšu līdzekļu vai mantas izmantošanā, tostarp:
- institūciju vadītāji, viņu vietnieki un struktūrvienību vadītāji, kuri lemj par budžeta līdzekļu sadali vai pārdali;
- pieņem lēmumus par publiskas personas mantas atsavināšanu, iznomāšanu, nodošanu lietošanā vai iegādi.
4. Amati, kas iesaistīti publiskajos iepirkumos un publiskās–privātās partnerības procesos, tostarp:
- iepirkuma komisiju locekļi, sekretāri un eksperti;
- sagatavo iepirkuma dokumentāciju, nosaka kvalifikācijas prasības, vērtē piedāvājumus vai pieņem lēmumus par iepirkuma rezultātiem;
- uzrauga iepirkuma līgumu izpildi un pieņem lēmumus par līguma grozījumiem.
5. Amati ar izmeklēšanas, operatīvās darbības vai administratīvās sodīšanas pilnvarām, tostarp:
- tiesīgas uzsākt administratīvā pārkāpuma procesu, veikt procesuālās darbības, piemērot sodus vai lemt par to apmēru;
- veic disciplinārlietu izmeklēšanu vai faktu pārbaudi ar tiesiskām sekām citām personām.
6. Amati ar piekļuvi īpaši aizsargājamai informācijai, ja šī piekļuve rada iespēju gūt nepamatotu labumu, tostarp:
- ar piekļuvi valsts noslēpuma objektiem;
- ar plašu un sistemātisku piekļuvi komercnoslēpumam, sensitīviem finanšu datiem vai citu personu ierobežotas pieejamības informācijai.
7. Amati, kuros notiek tieša rīcība ar skaidru naudu vai citiem vērtīgiem aktīviem, tostarp:
- pieņem, uzglabā, izsniedz vai uzskaita skaidru naudu, vērtspapīrus, dārgmetālus vai citas materiālas vērtības;
- viena persona vienlaikus veic vairākas savstarpēji saistītas finanšu funkcijas.
8. Amati ar būtisku ietekmi uz normatīvā regulējuma vai individuālu tiesību aktu saturu, tostarp:
- sagatavo vai pieņem citām personām saistošu lēmumu projektus, ja tiem ir tieša ietekme uz tiesību piešķiršanu, ierobežošanu vai pienākumu noteikšanu;
- pastāv iespēja individuāli ietekmēt tiesību aktu piemērošanu konkrētos gadījumos.
Šādu amatu vai amata grupu iekļaušana deklarēšanas pienākumā ir obligāta gadījumos, kad, pamatojoties uz institūcijas veikto amata pienākumu kopuma un institūcijas darbības specifikas izvērtējumu, tiek konstatēts paaugstināts vai augsts korupcijas risks, neatkarīgi no amata nosaukuma vai tā formālās klasifikācijas. Veicot minēto izvērtējumu, institūcijas vadītājam papildus jāņem vērā korupcijas risku pastiprinošie apstākļi, tostarp ārējās un iekšējās kontroles efektivitāte un pietiekamība, pienākumu nošķīruma esamība vai neesamība, lēmumu pieņemšanas caurskatāmība, uzraudzības intensitāte, kā arī iespējamās konflikta situācijas, kas var rasties amata pienākumu izpildes procesā.

Ja tiek konstatēts, ka kontroles mehānismi ir nepietiekami, formāli vai neregulāri, vai ka nodarbinātais amata pienākumu izpildē faktiski darbojas ar plašu rīcības brīvību un ierobežotu uzraudzību, attiecīgais amats uzskatāms par pakļautu paaugstinātam vai augstam korupcijas riskam un iekļaujams deklarēšanas pienākumā.

Eiropas Komisija 2024. gada rezultātu apkopojumā tiesiskuma jomā[16] ir salīdzinājusi Eiropas Savienības dalībvalstu personu loku, kuram ir pienākums iesniegt mantiskā stāvokļa un interešu deklarācijas. Jaunais likums paredz līdzīgi kā citām Eiropas Savienības dalībvalstīm noteikt augtākajām amatpersonām pienākumu iesniegt minēto deklarāciju. Tomēr aizvien šis pienākums nebūs saistošs no Latvijas ievēlētajiem Eiropas Parlamenta deputātiem (kā tas ir, piem., Beļģijā, Francijā, Itālijā, Lietuvā, Portugālē, Zviedrijā u.c.), kā arī par augstāko amatpersonu tuvākajiem ģimenes locekļiem, piem., laulātajiem, partneriem vai nepilngadīgajiem bērniem (kā tas ir, piem., Austrijā, Itālijā, Kiprā, Nīderlandē, Spānijā,  Zviedrijā u.c.; piezīme – pēdējo deklarācijas var nebūt publiskas, vai lai iesniegtu minētās deklarācijas uzraugošajām iestādēm var būt nepieciešam tuvāko radinieku piekrišana, kā arī sniedzamās informācijas apjoms starp valstīm var atšķirties).

2) Norādāms, ka likuma izpratnē jēdziens "izlūkošana" tiek lietots saskaņā ar Operatīvās darbības likumā un Nacionālās drošības likumā noteikto. Atbilstoši šiem likumiem "izlūkošana" ietver valsts institūciju īstenotu darbību kopumu, kas vērsts uz informācijas iegūšanu, apkopošanu, analīzi un izmantošanu, lai nodrošinātu valsts nacionālo drošību, konstitucionālās iekārtas aizsardzību un citu ar drošību saistītu valsts interešu aizsardzību. Izlūkošana tiek veikta ar likumā paredzētajām metodēm, ievērojot likumā noteiktās pilnvaras, mērķus un kontroles mehānismus.
Ar izlūkošanu nav saprotama finanšu izlūkošana jeb datu apkopošana un datu analīze par personu (gan fizisku, gan juridisku) veiktajiem finanšu darījumiem, ko īsteno Finanšu izlūkošanas dienests.

13. Likuma 15. pants.
Likuma 15. pants nosaka mantiskā stāvokļa un interešu deklarāciju iesniegšanas kārtību.
Likuma 14. pantā minētajiem valsts pārvaldē nodarbinātajiem ir pienākums noteiktā termiņā un kārtībā iesniegt šādas mantiskā stāvokļa un interešu deklarācijas:
1) mantiskā stāvokļa un interešu deklarāciju, kuru iesniedz, stājoties amatā;
2) kārtējā gada mantiskā stāvokļa un interešu deklarāciju;
3) mantiskā stāvokļa un interešu deklarāciju, kuru iesniedz, beidzot pildīt amata pienākumus;
4) mantiskā stāvokļa un interešu deklarāciju, kuru iesniedz pēc tam, kad amata pienākumu pildīšana ir izbeigta.
Savukārt, personai, kurai tiek uzdots pildīt speciālā subjekta amata pienākumus ilgāk par 3 mēnešiem, ir pienākums iesniegt šā panta pirmajā daļā minētās mantiskā stāvokļa un interešu deklarācijas. Jāņem vērā, ka minētais trīs mēnešu termiņš ir skaitāms kā nepārtraukts periods.

Likuma 15. panta piektā daļa paredz, ka valsts drošības iestādēs nodarbinātie mantiskā stāvokļa un interešu deklarācijas iesniedz Satversmes aizsardzības biroja direktoram, ievērojot likumā "Par valsts noslēpumu" noteiktās valsts noslēpuma aizsardzības prasības. Savukārt saskaņā ar šā panta sesto daļu, Satversmes aizsardzības biroja direktors mantiskā stāvokļa un interešu deklarāciju iesniedz ģenerālprokuroram.
Satversmes aizsardzības birojs direktors mantiskā stāvokļa un interešu deklarāciju iesniedz ģenerālprokuroram, lai nodrošinātu neatkarīgu, objektīvu un efektīvu augstākās amatpersonas interešu konflikta novēršanas un mantiskā stāvokļa kontroles mehānismu.
Satversmes aizsardzības biroja direktors ir valsts drošības iestādes vadītājs ar īpašu piekļuvi valsts noslēpumam un būtisku ietekmi uz nacionālās drošības jautājumiem. Ņemot vērā amata specifiku un to, ka biroja darbinieki deklarācijas iesniedz direktoram, nav pieļaujams, ka direktors pats uzrauga savas deklarācijas iesniegšanu vai izvērtēšanu. Tādējādi nepieciešams ārējs, institucionāli neatkarīgs uzraudzības mehānisms. Saskaņā ar Satversmes aizsardzības biroja likuma 13.pantu uzraudzību pār Satversmes aizsardzības biroja darbības atbilstību likumiem veic ģenerālprokurors un viņa īpaši pilnvaroti prokurori, ievērojot kārtību un nosacījumus, kas noteikti Valsts drošības iestāžu likumā.

Ģenerālprokurors kā konstitucionāla amatpersona ar likumā noteiktu neatkarīgu statusu un kompetenci valsts drošības un likumības uzraudzības jomā ir atbilstošs šādas funkcijas īstenošanai.
Šāds regulējums:
- nodrošina varas dalīšanas principa ievērošanu un savstarpējo institucionālo kontroli;
- stiprina sabiedrības uzticēšanos valsts drošības iestāžu darbības tiesiskumam un caurskatāmībai;
- novērš iespējamu interešu konfliktu situāciju;
- garantē deklarācijā ietvertās informācijas aizsardzību atbilstoši normatīvajiem aktiem par valsts noslēpumu.
Līdz ar to deklarācijas iesniegšana ģenerālprokuroram nodrošina gan efektīvu augsta līmeņa amatpersonas uzraudzību, gan atbilstošu valsts drošības interešu aizsardzību.

14. Likuma 16. pants.
Latvijas tiesību sistēma nepastāv atrauti no valstij saistošām starptautiskām saistībām. Latvija ir ne tikai Eiropas Savienības, bet arī citu starptautisko organizāciju dalībvalsts. Piem., Latvija ir pievienojusies Apvienoto Nāciju organizācijas Pretkorupcijas konvencijai (turpmāk – Konvencija), kuras V. nodaļa "Līdzekļu atgūšana" ("Asset recovery" – angļu val.) 52. panta piektās daļas 1. teikums nosaka, ka "Katrai Dalībvalstij saskaņā ar tās nacionālajiem normatīvajiem aktiem jāizvērtē efektīvu attiecīgo valsts amatpersonu finanšu atklāšanas sistēmu izveidošana un jānodrošina piemērotas sankcijas par to neievērošanu." Proti, arī Konvencija valsts amatpersonas deklarāciju ieviešanu paredz, kā koruptīvu noziedzīgu nodarījumu rezultātā iegūtu līdzekļu novēršanas un atklāšanas instrumentu, nevis tikai kā interešu konflikta sistēmas sastāvdaļu. Atgādinām, ka interešu konflikta situācijas visbiežāk būs administratīvie pārkāpumi, bet kukuļošana un legalizēšana – smags vai sevišķi smags noziegums Krimināllikuma izpratnē, kura noilgums ir 15 gadi no nozieguma izdarīšanas dienas.
Šā likuma 16. pants ir vērsts uz likuma 14. pantā noteikto valsts pārvaldē nodarbināto personu darbības atklātības un atbildības nodrošināšanu, nosakot deklarējamās informācijas apjomu mantiskā stāvokļa un interešu deklarācijā. Regulējums paredz detalizētu deklarēšanas pienākumu, kas kalpo kā preventīvs instruments interešu konflikta, korupcijas risku un prettiesiskas iedzīvošanās novēršanai, kā arī veicina sabiedrības uzticēšanos valsts pārvaldei kopumā.
Minētā panta regulējums nodrošina kompetentajām institūcijām, tai skaitā institūcijā, kurā persona nodarbināta, iespēju izvērtēt deklarējošās personas darbības objektivitāti un neatkarību, savlaicīgi identificēt iespējamās personiskās vai mantiskās intereses, kas var ietekmēt lēmumu pieņemšanu, kā arī kontrolēt mantiskā stāvokļa izmaiņu samērīgumu ar deklarētajiem ienākumiem.
Likuma autori ierosina saglabāt mantiskā stāvokļa un interešu deklarāciju saturu līdzvērtīgi tam, kāds tas ir šobrīd lielākajā daļā arī Eiropas Savienības dalībvalstu[17].

Salīdzinot ar Interešu konflikta novēršanas likumu, tad šis likums paredz sekojošas izmaiņas mantiskā stāvokļa un interešu deklarācijā:
- Kriptoaktīvi – jānorāda veids, skaits un kopējā vērtība;
- Ienākumu avoti – jānorāda avoti, ja ienākumi no viena avota gadā pārsniedz vienu minimālo mēnešalgu (izņemot saimniecisko darbību un advokātu profesionālo darbību, kur saglabājas kopējā summa);
- Vairs nav atsevišķa punkta par patiesā labuma guvēju – tas integrēts uzņēmumu un kapitāldaļu uzskaitē, patiesā labuma guvēja statuss uzņēmumos – iekļauts tieši pie informācijas par dalību komercsabiedrībās;
- Vairs nav atsevišķa punkta par pensiju fondiem un dzīvības apdrošināšanu – tie iekļauti kopējā naudas uzkrājumu sadaļā.

15. Likuma 17. pants.
Likuma 17. pants nosaka mantiskā stāvokļa un interešu deklarāciju iesniegšanas termiņus.
Norādāms, ka mantiskā stāvokļa un interešu deklarācijas, kas minētas šā likuma 15. panta pirmās daļas 1. un 3. punktā, nav jāiesniedz, ja valsts pārvaldē nodarbinātais turpina pildīt citu amatu vai stājas jaunā amatā, kurā ir pienākums sniegt mantiskā stāvokļa un interešu deklarāciju. Piemēram, ja valsts pārvaldē nodarbinātais stājas jaunajā amatā, kurā ir pienākums iesniegt minēto deklarāciju, tad tam nav jāsniedz deklarācija, kuru sniedz, beidzot pildīt amata pienākumus un deklarācija, kuru sniedz, stājoties amatā. Informācija norādāma kārtējā gada mantiskā stāvokļa un interešu deklarācijā. Tādējādi samazinot administratīvo slogu gan deklarācijas iesniedzējam, gan deklarācijas apstrādātājam.

16. Likuma 18. pants.
1) Likuma 18. pants nosaka mantiskā stāvokļa un interešu deklarāciju publisko pieejamību. Lai nodrošinātu personu datu aizsardzību, mantiskā stāvokļa un interešu deklarācijās ir publiski pieejamā un publiski nepieejamā daļa.
2) Likuma 18. panta septītā daļa nosaka, ka Valsts ieņēmumu dienests nodrošina deklarāciju publisko pieejamību 15 gadus no deklarāciju publiskošanas dienas. Deklarācijas publisko pieejamību pārtrauc ne vēlāk kā mēneša laikā pēc deklarācijas iesniedzēja nāves.

Lai nodrošinātu fizisko personu datu aizsardzību, mantiskā stāvokļa un interešu deklarācijā ir publiski pieejamā un publiski nepieejamā daļa. Publiski pieejamā deklarācijas daļa ir visa deklarācijā ietvertā informācija, izņemot informāciju, kas norādīta publiski nepieejamā deklarācijas daļā. Ar publisku pieejamību likuma izpratnē saprot masu saziņas līdzekļu darbinieku, kā arī citu personu tiesības iepazīties ar jebkuras valsts pārvaldē nodarbinātās personas deklarāciju publicējamo daļu, kā arī publicēt tajās ietvertās ziņas.

Norādāms, ka likums paredz, ka Valsts ieņēmumu dienesta publiskojamo datu bāzē iekļauj informāciju par valsts pārvaldē nodarbinātā laulāto, vecākiem un pilngadīgiem brāļiem, māsām, pusbrāļiem, pusmāsām un bērniem. Informācijas publicēšana par tuvākajiem radiniekiem ļauj identificēt nepotisma un favorītisma riskus. Vienlaikus tas, ka informācija par laulātā un pilngadīgo radinieku vārdu un uzvārdu ir publiski pieejama, nereti apgrūtina un novērš personas iespēju un vēlmi slēpt savus īpašumus caur to radiniekiem. Tāpat deklarācijā publiski pieejama informācija par deklarācijas iesniedzēja pārskata periodā gūtajiem visu veidu ienākumiem, ienākuma avota – fiziskas personas – vārds un uzvārds un veiktajiem darījumiem, ja to summa pārsniedz 20 Ministru kabineta noteiktās minimālās mēnešalgas. Minētā informācija atspoguļo nodarbinātā mantiskās un personiskās intereses. Šī informācija arī sabiedrībai, īpaši pētnieciskajiem žurnālistiem, ļauj identificēt iespējamu interešu konfliktu, valsts pārvaldē nodarbinātajam realizējot amata pilnvaras attiecībā uz personām, no kurām tas guvis mantisku labumu (ienākumus). Tāpat var identificēt nepamatotas vai nelikumīgas iedzīvošanās iespējas, sekojot līdzi naudas plūsmai, tajā skaitā, vai personas rīcībā ir bijuši pietiekoši ienākumi un/vai uzkrājumi, lai veiktu kādu darījumu, piemēram, iegādātos nekustamo īpašumu. Tieši ienākumu un darījumu norādīšana var izskaidrot sabiedrībai citu deklarācijā norādīto ziņu patiesumu. Papildus tam ienākumu avotu, uzkrājumu un darījumu publiska norādīšana sekmē iespējamu nelikumīgu darbību pazīmju konstatēšanu, piemēram, vai netiek norādīti patiesībai neatbilstoši ienākumu veidi vai pat, iespējams, fiktīvi darījumi, lai legalizētu noziedzīgi iegūtus līdzekļus (kukuli). Vienlaikus arī pēc nodarbinātā amata atstāšanas informācijas pieejamība joprojām sabiedrībai ir būtiska, jo valsts pārvaldē nodarbinātā vai tā radinieku mantiskā stāvokļa izmaiņas kopsakarā ar deklarācijā esošo informāciju var norādīt uz kukuļos saņemto līdzekļu legalizāciju.

Salīdzinot ar Interešu konflikta novēršanas likumu, jaunais likums papildina publiski nepieejamās deklarācijas daļas saturu. Proti, tiek iekļauta jauna publiski nepieejamas informācijas kategorija – dati par nepilngadīgo bērnu uzturlīdzekļiem, kā arī par kompensācijām kriminālprocesos, civilprocesos un administratīvajos procesos.

Krimināllikuma XXIV nodaļā "Noziedzīgi nodarījumi valsts institūciju dienestā" paredzētajiem sevišķi smagiem noziedzīgiem nodarījumiem noilgums ir 15 gadi no nozieguma izdarīšanas dienas. Tas nozīmē, ka šajā laika posmā sabiedrībai ir iespēja ziņot par iespējamo noziedzīgo nodarījumu un tiesībaizsardzības iestādes var pārbaudīt apstākļus un uzsākt kriminālprocesu.
Likuma mērķim atbilstošs un samērīgs valsts pārvaldē nodarbināto deklarāciju publiskošanas termiņš būtu nosakāms ne īsāks par 15 gadiem no deklarācijas publiskošanas brīža, lai nodrošinātu valsts pārvaldē nodarbinātā darbību sabiedrības interesēs un sabiedrības tiesības uzraudzīt valsts pārvaldē nodarbinātā darbības tiesiskumu. Informācijas nepieejamība vai pieejamība īsākā termiņā liegtu sabiedrībai iespēju pārliecināties par tā darbību sabiedrības, nevis privātajās, interesēs.
Vienlaikus norādāms, ka mirušu personu deklarācijas būtu izņemamas no publiskās vides uzreiz pēc attiecīga ieraksta izdarīšanas Fizisko personu reģistrā, bet ne vēlāk kā mēneša laikā.

17. Likuma 19. pants.
Likuma 19. pants nosaka mantiskā stāvokļa un interešu deklarāciju un tajās norādīto faktu pārbaudes kārtību. Tajā ir skaidri noteikta Valsts ieņēmumu dienesta un Satversmes aizsardzības biroja kompetence un pienākums pārbaudīt, vai deklarācijas ir iesniegtas noteiktajā termiņā un kārtībā, kā arī vai tajās sniegtā informācija ir pilnīga.
Savulaik Valsts kontrole likumības/lietderības revīzijā "Vai valsts amatpersonu deklarāciju iesniegšana, pārbaude un publiskošana ir efektīva?"[18] ir secinājusi, ka valsts amatpersonu deklarēšanās sistēmai ir nozīme tādā gadījumā, ja deklarācijās iekļautā informācija ir patiesa un tā var kalpot par informācijas avotu kontrolējošām institūcijām, valsts un pašvaldību institūciju vadītājiem un sabiedrībai. Ja netiek nodrošināta valsts amatpersonu deklarācijās norādītās informācijas pārbaude, tad šāda deklarēšanās sistēma nav uzskatāma par efektīvu. 
KNAB vērš uzmanību, ka Valsts ieņēmumu dienesta spējas un pieeja deklarāciju pārbaudē ir augti novērtētas starptautiskā līmenī, proti, Latvija izdevumā "Pretkorupcijas un integritātes perspektīvas 2024"[19] ir atzīta par vienu retajām OECD dalībvalstīm, kura pārbauda vismaz 60% no iesniegtajām deklarācijām. Tas skaidrojams ar to, ka Valsts ieņēmumu dienests elektroniski iesniegto deklarāciju pārbaudi veic gan automatizēti ar iestrādātajiem risku algoritmiem (sarkanajiem karogiem), gan manuāli, ja sistēma konstatē kādas iespējamās neatbilstības, kļūdas vai deviācijas no ienākumiem, uzkrājumiem un iepriekš deklarētā mantiskā stāvokļa. Ņemot vērā, ka likums paredz būtiski samazināt iesniedzamo deklarāciju skaitu, paredzams, ka Valsts ieņēmumu dienestam būs kapacitāte turpināt attīstīt padziļinātu deklarāciju satura pārbaudes.

Pants paredz tiesisko pamatu minētajām institūcijām deklarāciju pārbaudes procesā pieprasīt un saņemt papildu informāciju un dokumentus gan no paša valsts pārvaldē nodarbinātā, gan no citām publiskām un privātām personām, tostarp institūcijām, komersantiem, nevalstiskajām organizācijām un citām personām, kuru dati ir vai bija norādāmi deklarācijā. Tas nodrošina iespēju efektīvi izvērtēt deklarācijās sniegto ziņu atbilstību faktiskajai situācijai.
Vienlaikus pants nostiprina valsts pārvaldē nodarbinātā pienākumu sadarboties ar pārbaudi veicošajām institūcijām, sniedzot pieprasīto informāciju un to pamatojot. Tādējādi regulējums veicina deklarāciju pārbaudes procesa caurskatāmību, efektivitāti un mērķa sasniegšanu – interešu konflikta novēršanu un sabiedrības uzticības stiprināšanu valsts pārvaldei.

18. Likuma 20. pants.
Likuma 20. pants paredz valsts pārvaldē nodarbinātā atbildību. Norādāms, ka par šā likuma pārkāpumiem personu sauc pie likumos noteiktās atbildības, proti, šajā likumā noteiktās atbildības (administratīvā atbildība un disciplināratbildība) un, piemēram, Krimināllikuma 325. pantā (par valsts amatpersonai likumā noteikto ierobežojumu vai aizliegumu pārkāpšanu, ja ar to radīts būtisks kaitējums), Krimināllikuma 219. pantā (par deklarācijā nepatiesu ziņu norādīšanu lielā apmērā) noteikto kriminālatbildību. Par publiskas personas institūcijas iekšējās kontroles sistēmās noteikto prasību neievērošanu valsts pārvaldē nodarbināto sauc pie disciplināratbildības.

19. Likuma 21. pants.
Likuma 21. pants paredz valsts pārvaldē nodarbinātā administratīvo atbildību. Pie administratīvās atbildības var saukt likumā noteiktos speciālos subjektus, kā arī valsts pārvaldē nodarbinātos, kuriem noteikts pienākums iesniegt mantiskā stāvokļa un interešu deklarāciju.
KNAB uzrauga valsts pārvaldē nodarbinātajiem šajā likumā noteikto pienākumu, ierobežojumu un aizliegumu ievērošanu. Kā arī kontrolē publiskas personas institūcijas vadītājiem noteikto pienākumu attiecībā uz iekšējās kontroles sistēmas darbības nodrošināšanu.
Valsts ieņēmumu dienests kontrolē mantiskā stāvokļa un interešu deklarāciju iesniegšanu noteiktajā termiņā, tās aizpildīšanas un iesniegšanas kārtības ievērošanu, kā arī tajās norādīto ziņu patiesumu.
Par šajā likumā noteikto pienākumu, ierobežojumu un aizliegumu neievērošanu KNAB un Valsts ieņēmumu dienests piemēro administratīvo atbildību saskaņā ar šajā likumā noteikto. Administratīvā atbildība tiek piemērota publiskas personas institūcijas vadītājam arī par 7. panta otrajā un trešajā daļā noteikto prasību neizpildīšanu un iekšējo normatīvo aktu izstrādes nenodrošināšanu.
Norādāms, ka pēdējo triju gadu laikā (no 2023. gada līdz 2025. gadam (ieskaitot)) tika sodītas 315 valsts amatpersonas (kuras šobrīd saskaņā ar likumu ir uzskatāmas par speciālajiem subjektiem).
Piemēri:
- Ministrijas valsts sekretāra vietnieks,  piedaloties komisijas lēmuma pieņemšanā par naudas balvu piešķiršanu ministrijas darbiniekiem, tostarp pašam sev, pārkāpa Interešu konflikta novēršanas likuma 11.panta pirmās daļas prasības.
- Domes priekšsēdētājs, parakstot rīkojumu par komandējumu sev, kurā devās kopā ar radinieku (skatījās hokeja čempionāta spēles), ietekmēja domes priekšsēdētāja personiskās intereses, jo komandējuma laikā tika realizēta arī kopīgi saplānota atpūta atbilstoši domes priekšsēdētāja interesēm.
- Domes priekšsēdētājs sistemātiski izmantoja dienesta transportlīdzekli personīgajiem braucieniem.
 - Publiskas personas institūcijas vadītājs pieņēma darbā radinieku, kā arī noteica tam atalgojumu un prēmiju.  
- Domes priekšsēdētājs Zemes komisijas sēdē balsoja par apbūves tiesību līguma noslēgšanu ar komercsabiedrību, kā rezultātā mantisko labumu guva viņa laulātajai piederošā komercsabiedrība.
- Kapitālsabiedrības valdes loceklis piedalījās savas laulātās darba novērtējumā un atlīdzības noteikšanā.

20. Likuma 22. pants.
Likuma 22. pants nosaka institūciju kompetenci administratīvo pārkāpumu procesā.
Administratīvā pārkāpuma procesu par šajā likumā minētajiem pārkāpumiem ir tiesīgs veikt KNAB un Valsts ieņēmumu dienests.

21. Likuma 23. pants.
Likuma 23. pants paredz pienākumu informēt sabiedrību par pārkāpumiem.
1) KNAB un Valsts ieņēmumu dienestam atbilstoši šajā likumā un citos normatīvajos aktos noteiktajai kompetencei ir pienākums par valsts pārvaldē nodarbinātā konstatētajiem šā likuma pārkāpumiem informēt sabiedrību, ievietojot informāciju attiecīgās institūcijas tīmekļvietnē. "Valsts pārvaldē nodarbinātie" šā panta daļas izpratnē ir speciālie subjekti un nodarbinātie, kuriem ir noteikts pienākums iesniegt mantiskā stāvokļa un interešu deklarācijas.
2) Publiskas personas institūcijai ir pienākums informēt sabiedrību par institūcijā nodarbināto pārkāpumiem interešu konflikta novēršanas jomā, ievietojot informāciju attiecīgās institūcijas vai tās augstākas institūcijas tīmekļvietnē. Informācija ievietojama pēc attiecīgās institūcijas lēmuma pieņemšanas par valsts pārvaldē nodarbinātā disciplinārpārkāpumu.
Norādāms, ka likuma 23. pantā noteiktais pienākums informēt sabiedrību par valsts pārvaldē nodarbināto pieļautajiem pārkāpumiem ir attiecināms tikai uz tādiem pārkāpumiem, par kuriem institūcijas pieņemtais lēmums ir stājies spēkā. Informācijas publiskošana nav pieļaujama stadijā, kad pārkāpuma fakts vēl tiek izvērtēts vai kad pieņemtais lēmums nav galīgs.
Šāda pieeja nodrošina nevainīguma prezumpcijas ievērošanu, personas tiesību un reputācijas aizsardzību, kā arī tiesisko noteiktību, vienlaikus īstenojot likuma mērķi – nodrošināt sabiedrības informētību par konstatētiem un tiesiski nostiprinātiem interešu konflikta pārkāpumiem.

[1] ANO Pretkorupcijas konvencija, pieejams: https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/1531;

[2] OECD Guidelines for Managing Conflict of Interest in the Public Service, 2025. pieejams: https://legalinstruments.oecd.org/public/doc/130/130.en.pdf.

[3] GRECO ZERO CORRUPTION MORE INTEGRITY Central Governments (Top Executive Functions) and Law Enforcement Agencies KEY PRINCIPLES, TRENDS AND CHALLENGES, 2025, pieejams: https://rm.coe.int/horizontal-study-5th-round-eng/1680b631a3.

[4] OECD  Recommendation of the Council on Public Integrity, 2017, pieejams: https://legalinstruments.oecd.org/en/instruments/OECD-LEGAL-0435.

[5] Darba samaksa un nodarbināto skaits valsts budžeta iestādēs 2024. gadā, pieejams: https://www.mk.gov.lv/lv/media/23085/download?attachment

[6] Delnas rokasgrāmata “Ētikas kodeksa izveides 9 soļi“, 2024, pieejams: https://delna.lv/wp-content/uploads/2024/10/ETIKAS-KODEKSS-9-SOLOS-20241022.pdf.

[7] Ministru kabinets 2018. gada 21. novembra ieteikumi Nr.1 “Valsts pārvaldes vērtības un ētikas pamatprincipi”, pieejams: https://likumi.lv/ta/id/303328-valsts-parvaldes-vertibas-un-etikas-pamatprincipi.

[8] 2(b) Noteikt pienākumu valsts amatpersonām tieši vai netieši, izmantojot iekšēju mehānismu, ziņot tiesībaizsardzības iestādēm par aizdomām par ārvalstu amatpersonu kukuļošanu starptautiskajos biznesa darījumos, ja tādas rodas, pildot savus darba pienākumus. Pieejams:
https://www.oecd.org/content/dam/oecd/en/publications/reports/2015/10/report-on-the-application-of-the-convention-on-combating-bribery-of-foreign-public-officials-in-international-business-transactions-and-the-1997-recommendation-on-combating-bribery-in-international-business-transactions-phase-2-report-latvia_d6c97374/e2eda902-en.pdf

[9] Vadlīnijas par iekšējās kontroles sistēmas pamatprasībām korupcijas un interešu konflikta riska novēršanai publiskas personas institūcijā Pieejamas: https://www.knab.gov.lv/lv/media/765/download

[10] Ziņojums “Korupcijas un interešu konfliktu novēršanas iekšējās kontroles sistēmas efektivitātes izvērtējums Latvijā”, 2025, pieejama: https://www.knab.gov.lv/lv/iekseja-kontrole;

[11] Iekšējās pretkorupcijas kontroles sistēmas efektivitātes novērtēšanas metodoloģija, 2025, pieejama: https://www.knab.gov.lv/lv/iekseja-kontrole.

[12] OECD "Lobēšana 21. gadsimtā. Pārredzamība, integritāte un pieejamība", 2021, pieejams: Lobbying in the 21st Century | OECD

[13] Eiropas Parlamenta un  Padomes Regula (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK

[14] OECD GUIDELINES AND COUNTRY EXPERIENCES Managing Conflict of Interest in the Public Service, 2003, pieejams: https://www.oecd.org/content/dam/oecd/en/publications/reports/2004/01/managing-conflict-of-interest-in-the-public-service_g1gh3c56/9789264104938-en.pdf;

[15]OECD  Recommendation of the Council on Public Integrity, 2017, pieejams: https://legalinstruments.oecd.org/en/instruments/OECD-LEGAL-0435.

[16]https://commission.europa.eu/document/download/84aa3726-82d7-4401-98c1-fee04a7d2dd6_en?filename=2024%20EU%20Justice%20Scoreboard.pdf

[17]https://commission.europa.eu/document/download/84aa3726-82d7-4401-98c1-fee04a7d2dd6_en?filename=2024%20EU%20Justice%20Scoreboard.pdf

[18]https://ppdb.mk.gov.lv/wp-content/uploads/2023/06/VKontr_Vai_valsts_amatpers_deklarac_iesniegs_ir_efektivs_instrum_2015.pdf

[19]https://www.oecd.org/content/dam/oecd/en/publications/reports/2024/03/anti-corruption-and-integrity-outlook-2024_6e7ad8ce/968587cd-en.pdf
 

Socioloģisko aptauju rezultāti (rādītāji): pieaug sabiedrības uzticība valdībai un KNAB.

2025. gadā veiktās sabiedriskās domas aptaujas pētījuma rezultāti par iedzīvotāju attieksmi pret korupciju (bāzes rādītājs). Sabiedrības uzticības valdībai pieaugums vismaz par 10% 2030. gadā salīdzinājumā ar 2025. gada bāzes līmeni.