Anotācija

Patlaban publiskai personai ir atļauts būt par sociālā uzņēmuma tiešo vai netiešo dalībnieku, taču minētais var radīt konkurences kropļošanas risku, gan ņemot vērā to, ka publiskai personai piederošs sociālais uzņēmums var saņemt atbalstu, kas nav pieejams privātiem uzņēmumiem, gan ņemot vērā negodīgu konkurenci publiskajos iepirkumos.
Turklāt starptautiski pieņemts un arī Konkurences padome ir atzinusi, ka primāri sociālajam uzņēmumam jābūt privātā sektora pārstāvim, kas ir autonoms no publiskā sektora, attiecīgi publiskās personas līdzdalībai sociālajā uzņēmumā ir jābūt stingri pamatotai atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma (turpmāk – VPIL) 88. panta nosacījumiem un šajā sakarā ir būtiski, ka ir pienācīgi izvērtēts, ka publiskās personas līdzdalība ir efektīvākais risinājums mērķa sasniegšanai.
VPIL 88. panta pirmajā daļā noteikts, ka ciktāl likumā nav noteikts citādi, publiska persona savu funkciju efektīvai izpildei var dibināt kapitālsabiedrību vai iegūt līdzdalību esošā kapitālsabiedrībā, ja īstenojas viens no šādiem nosacījumiem:
1) tiek novērsta tirgus nepilnība — situācija, kad tirgus nav spējīgs nodrošināt sabiedrības interešu īstenošanu attiecīgajā jomā;
2) publiskas personas kapitālsabiedrības vai publisku personu kontrolētas kapitālsabiedrības darbības rezultātā tiek radītas preces vai pakalpojumi, kas ir stratēģiski svarīgi valsts vai pašvaldības administratīvās teritorijas attīstībai vai valsts drošībai;
3) tiek pārvaldīti tādi īpašumi, kas ir stratēģiski svarīgi valsts vai pašvaldības administratīvās teritorijas attīstībai vai valsts drošībai.
Ņemot vērā līdzšinējo pieredzi, secināms, ka publisko personu līdzdalība sociālajā uzņēmuma neīsteno VPIL 88. panta minētos nosacījumus.

Nepieciešams precizēt Likuma 2. panta pirmās daļas redakciju, nosakot, ka sociālais uzņēmums ir sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kuras tiešie vai netiešie dalībnieki nav publiskas personas, kurai šajā likumā noteiktajā kārtībā piešķirts sociālā uzņēmuma statuss un kura veic saimniecisko darbību, kas rada labvēlīgu un nozīmīgu sociālo ietekmi, nodarbinot mērķa grupas vai uzlabojot dzīves kvalitāti sabiedrības grupām, kuru dzīvi ietekmē sabiedrībai būtiskas problēmas (piemēram, sociālo, veselības aprūpes vai izglītības pakalpojumu sniegšana, kā arī specializētu preču ražošana), vai veicot citas sabiedrībai nozīmīgas darbības, kas rada ilgstošu pozitīvu sociālo ietekmi (piemēram, iekļaujošas pilsoniskas sabiedrības veidošana, atbalsts zinātnei, vides aizsardzība un saglabāšana, dzīvnieku aizsardzība vai kultūras daudzveidības nodrošināšana).

Iepriekšējā gada darbības pārskatus sociālie uzņēmumi iesniedz katru gadu līdz 1. maijam, bet informatīvais ziņojums tiek gatavots pirms saņemti dati par sociālo uzņēmumu darbību, kas nozīmē, ka informatīvajā ziņojumā sniegtais izvērtējums par sociālo uzņēmumu darbību un attīstību nevar būt pilnvērtīgs. Līdz ar to, divu gadu periods nav pietiekams, lai izvērtētu sociālo uzņēmumu darbību un attīstības dinamiku. Ņemot vērā minēto, protokollēmums paredz, ka turpmāk Labklājības ministrija sagatavo iesniegšanai Ministru kabinetā informatīvo ziņojumu par sociālo uzņēmumu darbību un attīstību ne retāk kā reizi trijos gados.

Ņemot vērā minēto, lai izpildītu protokollēmumā uzdoto uzdevumu un nodrošinātu iespēju veikt pilnvērtīgāku atbalsta programmu efektivitātes izvērtējumu, ir nepieciešams veikt grozījumus Likuma 4. panta otrajā daļā, paredzot, ka turpmāk informatīvais ziņojums par sociālo uzņēmumu darbību un attīstību tiks sagatavots iesniegšanai Ministru kabinetā reizi trijos gados.

Lai izvērtētu reģistrēta sociālā uzņēmuma darbības atbilstību sociālā uzņēmuma statusam, Komisija izskata sociālo uzņēmumu gada darbības pārskatus un sniedz atzinumus. Saskaņā ar datiem uz 2025. gada 28. februāri Latvijā bija 246 sociālie uzņēmumi. Pieaugot sociālo uzņēmumu skaitam, pieaug arī Komisijai radītais administratīvais slogs un izmaksas par tās darbu.

Lai mazinātu administratīvo slogu Komisijai, ir nepieciešams veikt grozījumus Likuma 6. panta trešajā daļā, nosakot, ka turpmāk Komisija vērtēs nevis visu sociālo uzņēmumu gada darbības pārskatus un sniegs par tiem atzinumus, bet tikai tos, par kuriem ir konstatēta iespējamā neatbilstība.

Starptautiskā pieredze attiecībā uz peļņas sadales kritērija piemērošanu dažādās valstīs ir atšķirīga – viena daļa valstu neatļauj peļņas sadali, otra daļa atļauj daļēju peļņas sadali un citas valstis neierobežo peļņas sadali vispār.
Starptautiski pieņemts, ka sociālā uzņēmējdarbība apvieno biznesa un sociālos mērķus, kur peļņa nav galvenais mērķis, un peļņas sadale sociālajos uzņēmumos var atšķirties no tradicionālajiem uzņēmumiem, jo peļņa netiek uzkrāta īpašnieku labā, bet tā ir paredzēta, lai atbalstītu uzņēmuma sociālo misiju un investētu to tālākā attīstībā. Tādējādi, peļņa sociālajā uzņēmumā var tikt sadalīta atbilstoši uzņēmuma sociālajiem mērķiem un ieguldījumiem to sasniegšanā, piemēram, daļa no peļņas var tikt novirzīta uzņēmuma sociālo pasākumu finansēšanai, darba ņēmēju apmācībai, kā arī inovatīvu metožu īstenošanai. Līdzīgi kā citos uzņēmējdarbības modeļos, peļņas gūšana sociālajos uzņēmumos atkarīga no uzņēmuma veiktspējas, ieņēmumiem un izdevumiem, bet atšķirībā no tradicionālajiem uzņēmumiem, sociālie mērķi ir galvenā prioritāte.
Kā rāda citu valstu pieredze, daļēja peļņas sadale var motivēt investorus ieguldīt sociālajos uzņēmumos un tādējādi sekmēt to attīstību.

Ņemot vērā citu valstu pieredzi, arī Latvijā ir nepieciešams veikt grozījumus Likumā un atļaut daļēju peļņas sadali līdz 50% no iegūtās peļņas, ņemot vērā atbilstošus kritērijus.
Jāatzīst, ka atļauja sadalīt peļņu var radīt gan priekšrocības, gan arī riskus. Atļaujot vismaz daļēju peļņas sadali, sociālie uzņēmumi var piesaistīt privāto investoru finansējumu, kas ir nepieciešams, lai veicinātu uzņēmuma attīstību un paplašināšanos, kā arī, lai nodrošinātu finansiālu ilgtspēju. Turklāt atļauja sadalīt peļņu var motivēt gan sociālos uzņēmējus, gan investorus strādāt produktīvāk, palielinot gan uzņēmuma ieņēmumus, gan arī  radīto sociālo ietekmi. Tomēr ir svarīgi saglabāt līdzsvaru starp dividenžu izmaksu un sociālā mērķa sasniegšanu.
Atļaujot peļņas sadali sociālajiem uzņēmumiem, jānodrošina pietiekama uzraudzība, lai izslēgtu situācijas, kad uzņēmums koncentrējas uz peļņas gūšanu, nevis sociālā mērķa sasniegšanu.
Lai novērstu situācijas, kad uzņēmuma peļņas avots ir saņemtais grants no publiskajiem resursiem, nevis saimnieciskās darbības ieņēmumi, peļņas sadale būtu atļauta tikai tad, ja pēdējo triju gadu laikā, par kuriem ir iesniegti gada pārskati, uzņēmums nav saņēmis sociāliem uzņēmumiem paredzētu finanšu atbalstu granta veidā no publiskiem avotiem. Attiecīgi triju gadu periods tiks skaitīts no brīža, kad tika pieņemts lēmums par de minimis atbalsta (granta) piešķiršanu. 

Šāda peļņas sadalīšanas iespēja ierobežotā apmērā ar noteiktiem nosacījumiem ļautu sociālajiem uzņēmumiem piesaistīt investorus, kas vēlas ieguldīt savus līdzekļus sociālā labuma radīšanā, vienlaikus novēršot konkurences kropļojumus un publiskā finansējuma nonākšanu sociālo uzņēmumu īpašnieku rokās, kā arī radītu papildus motivāciju veiksmīgai uzņēmuma darbībai.

Ņemot vērā minēto, likumprojekts paredz veikt grozījumu 9. pantā un 5. panta trešajā daļā.