Anotācija (ex-ante)

Līdztekus ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem institūcijā pašvaldības nodrošina arī īstermiņa sociālās aprūpes pakalpojumus personām, kurām pēc ārstēšanās stacionārā vai smagu funkcionālo ierobežojumu dēļ nav pietiekošu spēju sevi aprūpēt, bet atrašanās slimnīcā vai mājās nav lietderīga vai iespējama. Īslaicīgās sociālās aprūpes vietas visbiežāk tiek veidotas slimnīcu atsevišķos korpusos. Lai arī pakalpojuma saturs ir ļoti līdzīgs ilgstošās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju sniegtajiem pakalpojumiem, tomēr īslaicīgajā aprūpē ir atšķirības. Piemēram, Latvijas Republikas Tiesībsarga biroja (turpmāk - Tiesībsargs) pārstāvji sadarbībā ar Labklājības ministrijas pārstāvjiem 2024. gada 31. janvārī bez iepriekšēja brīdinājuma apmeklēja SIA “Rīgas 1. slimnīca” īslaicīgās sociālās aprūpes centru. Tā kā īslaicīgās aprūpes pakalpojuma sniedzējiem atsevišķu prasību nav, tad tiem praksē piemēro Ministru kabineta 2017. gada 13. jūnija noteikumu Nr. 338 "Prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem" (turpmāk - MK noteikumi Nr. 338)  VI. nodaļā noteiktās prasības pilnā apmērā - prasības ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijām. Tomēr, analizējot Tiesībsarga ziņojumā norādītos pārkāpumus minētājā iestādē un klientu vajadzības un spējas, kā arī sociālā pakalpojuma sniedzēja praksi, nākas secināt, ka ne visas prasības, kas piemērojamas ilgstošajai aprūpei, ir piemērojamas arī īslaicīgās aprūpes gadījumā. Tā kā lielākajā daļā gadījumu klientiem ir nepieciešams pakalpojums 30 līdz 60 dienu garumā, tad šajā laikā klients izmanto savas lietas, piemēram, drēbes, apavus, un pakalpojuma sniedzējam nav nepieciešamības tās nodrošināt. Ņemot vērā to, ka klients uzturas institūcijā īsu laiku, tad institūcija nepagūst nokārtot, lai klients saņemtu, piemēram, individuālajām vajadzībām piemērotus tehniskos palīglīdzekļus. Turklāt klienta stāvoklis ir svārstīgs un ir grūti noteikt, kādas preces un pakalpojumi būs nepieciešami pēc  funkcionālā stāvokļa stabilizēšanās. Sadarbībā ar Rīgas valstspilsētas Labklājības departamenta un  SIA "Rīgas pilsētas 1. slimnīca" pārstāvjiem Labklājības ministrijā tika diskutēts par prasībām īslaicīgās sociālās aprūpes pakalpojumu institūcijā sniedzējiem, vienojoties par atsevišķas nodaļas izstrādes nepieciešamību noteikumos. 

Papildināt noteikumus ar jaunu nodaļu "VI¹. Prasības īslaicīgas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu pilngadīgām personām sniedzējiem" un attiecīgi svītrot noteikumu 51. punktu 

Lai uzlabotu ilgstošas sociālās aprūpes pakalpojumu kvalitāti un maksimāli nodrošinātu klienta individuālās vajadzības, ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniedzēji var veidot veido ģimeniskai videi pietuvinātas aprūpes sociālo pakalpojumu. Ja bērnu aprūpes institūcijām prasības sociālā pakalpojuma sniedzējam attiecībā uz ģimeniskai videi pietuvinātu aprūpi ir iekļautas noteikumu  V.nodaļā, tad pilngadīgo institūcijām tādu nav, tās pilnā apjomā piemēro minēto noteikumu VI. nodaļā noteiktās prasības.  Tādējādi ir nepieciešams papildināt noteikumus ar prasībām ģimeniskai videi pietuvinātas aprūpes sociālā pakalpojuma sniedzējam pilngadīgām personām. Piemēram, paredzot, ka klientiem ir pieejama virtuves zona. Virtuves zona var tikt veidota, gan klientu dzīvojamajā istabā (attiecīgi izmanto tikai šajā dzīvojamajā istabā dzīvojošie),  gan citā klientam ērtā un  pieejamā telpā (attiecīgi var izmantot vairāku dzīvojamo istabu iemītnieki). Neskatoties uz to, ka ģimeniskai videi pietuvinātā sociālās aprūpes  pakalpojuma sniedzējiem nav izstrādātu pakalpojuma organizēšanas nosacījumu, Latvijā jau pastāv šādu pakalpojumu sniegšana. Pakalpojumu sniegšanas  vietas tiek veidotas esošo sociālās aprūpes centru ēkās/telpās -  gan atsevišķi  būvētās ēkās, kurās tiek sniegts tikai ģimeniskai videi pietuvinātais sociālās aprūpes  pakalpojums, gan veidotas atsevišķas nodaļas vispārējā tipa ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās. Atsevišķo nodaļu gadījumā klientu plūsmas ir dalītas, cenšoties ģimeniskai videi pietuvinātā sociālās aprūpes pakalpojuma klientiem visu sadzīvi veidot tieši nodaļas ietvarā, tomēr objektīvu iemeslu dēļ  kopīgas var būt institūcijas klientiem nodarbību telpas (piemēram, fizisko aktivitāšu telpas), darbinieku kabineti un brīvā laika un pasākumu norises  telpas (piemēram, aktu zāle). Ja pilngadīgo aprūpes institūcija organizē ģimeniskai videi pietuvinātas aprūpes sociālo pakalpojumu, tad tā nodrošina visas noteikumos, tai skaitā VI.nodaļā,  minētās prasības. 
Papildus ir nepieciešams noteikt izņēmuma gadījumus attiecībā uz telpu nodrošinājumu, ja tiek sniegts ģimeniskai videi pietuvinātas sociālās  aprūpes pakalpojums, jo minētajā pakalpojumā nav nedz nepieciešamības, nedz apstākļu, lai nodrošinātu telpu pārreģistrāciju atbilstoši  būvju klasifikācijā noteiktajām prasībām. Tāpat nav nepieciešamības  nodrošināt apmeklētājiem uzgaidāmo telpu ar sēdvietām. Ja klientu apmeklē piederīgie, tad viņi apmeklējuma laikā var atrasties klienta istabā, nepieciešamības gadījumā izmantot sanitāro telpu, tualeti un roku mazgātni, kas paredzēta klientam. Darbinieki var  izmantot vietu, kur pārģērbties vai nolikt savas mantas, piemēram, kabinetā vai kādā koplietošanas telpā.  
Tāpat, ja ģimeniskai videi pietuvināts sociālās aprūpes pakalpojums tiek nodrošināts daudzdzīvokļu māju atsevišķos dzīvokļos, institūcija nevar nodrošināt atsevišķi  teritoriju pastaigām, klientiem jābūt piekļuvei dzīvojamās mājas piegulošajai teritorijai tāpat kā citiem mājas iedzīvotājiem. 
Jāpiebilst, ka ģimeniskai videi pietuvināts sociālās aprūpes pakalpojums nav obligāti ieviešams. Tā ir attiecīga sociālo pakalpojumu sniedzēja brīva izvēle, vai  šādā veidā pakalpojumu organizēt, vai nē. Ģimeniskai videi pietuvināto sociālas aprūpes pakalpojumu attiecīgais  sniedzējs attīsta tādā gadījumā, ja tas ir izvirzīts kā institūcijas pakalpojuma attīstības mērķis un ir atbilstošs cilvēku resurss un finansējums. Ņemot vērā to, ka ģimeniskai videi pietuvinātā sociālo pakalpojumu sniegšanas varētu būt saistīta ar lielākām izmaksāt, pašvaldības ir tiesīga noteikt, kādos gadījumos tā šādu pakalpojumu pērk, un izvēlēties pakalpojuma sniedzēju, kurš spēj piedāvāt pakalpojuma pieņemamā cenu amplitūdā. Pašvaldība var neiepirkt ģimeniskai videi pietuvināto sociālās aprūpes pakalpojumu, ja tā kādu iemeslu dēļ neatbalsta šāda pakalpojuma nodrošināšanu savas pašvaldības iedzīvotājiem. 

Papildināt noteikumu  VI. nodaļu ar prasībām ģimeniskajai videi pietuvinātas aprūpes sociālā pakalpojuma sniedzējam (51.^1, 58.¹, 58.², un 58.³ punkts), kā arī noteikt izņēmuma gadījumus attiecībā uz telpu nodrošinājumu, attiecīgi precizējot 10.8. un 10.9. apakšpunktus, ka ģimeniskai videi pietuvinātas aprūpes sociālā pakalpojumā var nebūt nodrošināta atsevišķa uzgaidāmā telpa, sanitārā telpa un tualete ar roku mazgātni apmeklētājiem.
 

Sociālo pakalpojumu plānošanā un nodrošināšanā vienmēr tiek ņemtas vērā ne tikai klientu  vajadzības, bet arī intereses, kas veicina klientu motivētu iesaistīšanos ar sociālo pakalpojumu saistītajos procesos.

Papildināt noteikumu 4.2. apakšpunktu ar vārdiem "un interesēm". 

Latvijā pirmā un vairāk kā 20 gadus vienīgā latviešu valodā izdotā sociālā darba terminoloģijas vārdnīca tika izdota 2001. gadā. Profesijai attīstoties, kā arī straujās globalizācijas ietekmē, ienākot jauniem konceptiem un skatījumiem, profesionālā vide, valoda un atšķirīgu terminu izpratne ir mainījusies. 2023.gadā tika izdota jauna Sociālā darba vārdnīca. Vārdnīcas izstrādē izmantotas nozīmīgākās sociālā darba terminu vārdnīcas un enciklopēdijas, zinātniskās literatūras klāsts angļu valodā, starptautiskā pieredze sociālā darba attīstībā, kā arī Latvijas sociālā darba specifika un normatīvie akti. Terminu skaidrojumos ietvertais saturs ir mūsdienīgāks, saprotamāk formulēts un izskaidrots.
Saskaņā ar sociālā darba vārdnīcu praksē lieto nevis  "sociālais gadījums", bet gan "sociālais darbs ar gadījumu" (angļu val. - social case work). Cits termins ir "gadījuma vadīšana" (angļu val. - case management). Sociālajā darbā ar gadījumu ir trīs pamata metodes mikrolīmenī: darbs ar gadījumu vispārīgās prakses ietvaros, gadījuma vadīšana un psihosociālais darbs. Tādējādi ir svarīgi precizēt normas, lai resursu apzināšana notiktu atbilstoši metodei, nav pareizi lietot apzīmējumu "sociālā gadījuma process".
 Dzīvesvietas apsekošana (survey at the place of residence) ir speciālista ierašanās personas dzīvesvietā ar mērķi dokumentēt un izvērtēt dzīves apstākļus.  Dzīves vietas apsekošana ir Latvijā attīstījies termins, ko izmanto vairākās jomās (piem., sociālā labklājībā, bērnu tiesību aizsardzībā, sabiedrības veselībā) un dažādu speciālistu loks (piem., bāriņtiesa, sociālā darba speciālists, policists).  Dzīves vietas apsekošanas termina lietojums atbilst arī Sociālo pakalojumu un sociālās palīdzības likumma notektajiem pamatprincipiem un processa saturam. 
 

Precizēt  noteikumus (14.punkts), turpmāk lietojot terminus "sociālais darbs ar gadījumu" un "veic klienta dzīvesvietas apsekošanu".  

Saskaņā ar Sociālā darba vārdnīcu un definējumiem, kas raksturo dažādas prasmes, tiek ieteikts lietot "sociālās prasmes", kas ir spēja komunicēt un mijiedarboties ar citām personām dažādos sociālajos kontekstos un dažādā sociālajā vidē. Sociālo prasmju iedalījums ir: sarunāšanās, iepazīšanās prasmes, kompleksās prasmes (spēja sevi identificēt ar citiem, spēja strādāt kopā noteiktu mērķu sasniegšanai), mijiedarbības, komunikācijas, līdzdalības, emocionālās un sociālās izziņas prasmes. "Iemaņas" kā termins netiek definēts, tāpēc nepieciešams to aizstāt ar terminu "sociālās prasmes". 
Noteikumos pamatā tiek lietots termins "sadzīves prasmes", tomēr atsevišķos punktos  ir lietots arī termins "sadzīves iemaņas". Lai nodrošinātu konsekvenci valodas lietošanā, būtu jāatsakās no vārdu termina "sadzīves iemaņas" lietošanas noteikumos.  
Noteikumu 82.6. un 83.5.apakšpunktā tiek lietots termins "saskarsmes iemaņas"  attiecīgā locījumā, taču būtībā tas ir attiecināms tikai uz saskarsmes normām, kuru izpildē var tikt izmantotas dažādas prasmes un spējas.  

Aizstāt noteikumu 66., 68., 150.7., 156.1. apakšpunktā vārdu "iemaņas" ar vārdu "prasmes" attiecīgā locījumā, 82.2. un 83.3. apakšpunktā vārdus "sadzīves iemaņas" ar vārdiem "sociālās prasmes" attiecīgā locījumā,  82.6. un 83.5.apakšpunktā vārdus "saskarsmes iemaņu" ar vārdiem "saskarsmes normu".

Mainoties klienta funkcionālajam stāvoklim, mainās arī viņa sociālās funkcionēšanas spējas. Saskaņā ar Sociālā darba vārdnīcā sniegto definējumu sociālā funkcionēšana ir indivīdu spējas sociāli pieņemamā veidā apmierināt fiziskās, psiholoģiskās un sociālās vajadzības, spējas veikt attiecīgā vecumposma dzīves uzdevumus un pildīt atbilstošas sociālās lomas, kuras nemitīgi tiek pakļautas apkārtējās vides ietekmei un ietver sabiedrības gaidas un objektīvās prasības. Termins "sociālās funkcionēšanas spējas" tiek lietots arī citos punktos un apakšpunktos. 

Papildināt noteikumu 4.3. apakšpunktu ar vārdiem "sociālās funkcionēšanas spējām". 

Noteikumu 109. punktā ir noteikts, ka “Ja sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniedz, pamatojoties uz sociālā dienesta vai psihologa atzinumu, pēc sociālās rehabilitācijas pakalpojuma kursa pabeigšanas speciālists sagatavo un nosūta bērna dzīvesvietas sociālajam dienestam informāciju par sociālās rehabilitācijas pakalpojuma saņemšanas laikposmu, sociālās rehabilitācijas pakalpojuma saņēmējiem, rehabilitācijas uzdevumiem, rezultātiem un ieteikumiem bērna turpmākajam atbalstam”. Šajā gadījumā tiek aprakstīts pakalpojums dzīvesvietā, tādēļ šajā punktā nav nepieciešams vārds “kurss”. Izņemot vārdu "kurss", noteikumi tiktu salāgoti arī ar Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumiem Nr. 1613 "Kārtība, kādā nepieciešamo palīdzību sniedz bērnam, kurš cietis no prettiesiskām darbībām".

Noteikumu 109. punktā svītrot vārdu “kurss”.

Mk noteikumu 5.3.apakšpunkts noteic, ka sociālā pakalpojumu sniedzējs "plāno un dokumentē sociālā pakalpojuma sniegšanas procesu vai atsevišķu sociālo pakalpojumu", tomēr no saturiskā viedokļa jāatzīst, ka arī pat tajā gadījumā, ja sociālā pakalpojuma ietvarā klients būs saņēmis tikai vienu konsultāciju, tas viņa gadījumā būs sociālais pakalpojums, tādējādi teksts "atsevišķu sociālo pakalpojumu" ir lieks un var radīt pārpratumus. 

Svītrot no 5.3.apakšpunkta vārdus  "vai atsevišķu sociālo pakalpojumu"'. 

Aprūpes mājās pakalpojumu sniegšanā aprūpētājs ir persona, bez kuras nav iespējama klienta aprūpe. Klienta aprūpes organizēšanā, klientu vajadzību noteikšanā, aprūpes plānu sagatavošanā nepieciešama sociālās aprūpes speciālistu iesaiste (atsevišķos gadījumos to var veikt pašvaldības sociālais dienests atbilstoši Noteikumu 18.2.apakšpunktam). Taču praksē pierādās sociālo aprūpētāju trūkums, viņu vietā  tiek piesaistīti sociālie darbinieki, kuru kvalifikācija ir augstāka par sociālā aprūpētāja kvalifikāciju un kurš atbilstoši   Sociālās palīdzības un sociālās palīdzības likuma 42.panta pirmajai daļai ir tiesīgs sniegt sociālās aprūpes pakalpojumu. Tādējādi nepieciešams saskaņot normu ar augstāk stāvošu tiesību aktu un esošo praksi. 

Precizēt 17. punkta redakciju, paredzot, ka aprūpes mājās pakalpojuma sniegšanā iesaista aprūpētāju,  sociālo aprūpētāju vai sociālo  darbinieku, ja nepieciešams, darbinieku, kurš koordinē aprūpes personāla darbību.

Lai nodrošinātu klientiem atbalstu ārstēšanas plāna izpildē, klientiem var būt nepieciešams atbalsts zāļu lietošanā, jo klientam nav kur uzglabāt zāles vai arī klients nespēj adekvāti izsekot zāļu devām un lietošanai. Lielākās institūcijās tiek veidoti veselības punkti vai veselības aprūpes speciālista kabineti. Nelielās institūcijās ar mazu klientu skaitu šādu punktu veidošanai var nebūt pietiekoša pamata. Tomēr, lai neapdraudētu klienta veselību, klienta aprūpē iesaistītie darbinieki seko līdzi, lai zāles klienta vajadzībām tiek iegādātas, izsniegtas, ja nepieciešams, uzglabātas drošā vietā. Šim nolūkam institūcijā jābūt attiecīgi izstrādātai kārtībai par zāļu iegādi, uzglabāšanu, izlietošanu, uzskaiti un iznīcināšanu. 

Papildināt noteikumus ar nosacījumu, ja pilngadīgo aprūpes institūcijā nav izveidots veselības punkts vai veselības aprūpes speciālista kabinets, klientiem zāļu lietošanu, izsniedzot zāļu devu vienai reizei, nodrošina pilngadīgās personas aprūpē iesaistītais darbinieks saskaņā ar pilngadīgo aprūpes institūcijas izstrādāto kārtību par zāļu iegādi, uzglabāšanu, izlietošanu, uzskaiti un iznīcināšanu.

No valodniecības viedokļa par novecojušu un nelabskanīgu tiek uzskatīts termins "kvalifikācijas celšana", atbilstošāk būtu lietot "profesionālās kompetences pilnveide". 

Izteikt 97.2.apakšpunktu jaunā redakcijā:"97.2. profesionālās kompetences pilnveidi – vismaz 24 stundas gadā". 

Visi sociāli pakalpojumu sniedzēji veido klientu lietas, kurās iekļauj dažādus dokumentus (piemēram, klienta iesniegumus, sociālo pakalpojumu sniegšanas procesa atspoguļojuma dokumentus, informāciju par klienta veselības un funkcionālajiem traucējumiem, informāciju par klienta ienākumiem un statusiem, citu informāciju, kas ir būtiska sociālo pakalpojumu sniegšanai, apturēšanai vai izbeigšanai). Tā kā lieta sastāv no dažāda rakstura un svarīguma dokumentiem un ir nepieciešami dažādiem darbiniekiem, tad minētā klienta lieta var sastāvēt no dažādām mapēm atkarībā no informācijas satura (piemēram, informācija par klientam nodrošināto sociālo aprūpi - pie sociālā darba speciālistiem, informācija par klienta veselības aprūpes jautājumiem  -  pie veselības aprūpes speciālistiem). Sociālo pakalpojumu sniedzēji maksimāli izmanto iespējas veidot lietas elektroniskā veidā un bez vajadzības nedrukāt dokumentus papīra formā, tādējādi jau šobrīd klientu lietas lielākajā daļā gadījumu ir hibrīdlietas, jo pilnībā pāriet no papīra formām uz elektronisko dokumentu uzglabāšanu vēl nav iespējams. Klienti un institūcijas vēl aizvien iesniedz iesniegumus,  dažāda veida informāciju arī  papīra formā. Dažbrīd sociālo pakalpojumu sniedzējiem un klientiem rodas jautājumi, vai pilnīgi visiem dokumentiem ir jābūt arī kopētiem un izdrukātiem, ja tie ir iesniegti elektroniski vai izgūti no iestāžu datu bāzēm.  Tādas vajadzības nav, tā nav lietderīga.

Precizēt 6.2. apakšpunktu, papildinot, ka klienta lieta var tik veidota gan papīra formā, gan elektroniski, kā arī precizēt 62.1. un 62.2. apakšpunktu, ka dokumentu atvasinājumus vai izdrukas neveido, ja klienta lieta tiek veidota elektroniskā formā.