Anotācija (ex-ante)

Virszemes ūdeņu bagātināšanās ar augu barības vielām (pamatā slāpekļa un fosfora savienojumiem) veicina ūdeņu pastiprinātu aizaugšanu, izmaiņas to dabiskajos apstākļos un līdz ar to ūdeņu ekoloģiskās kvalitātes pasliktināšanos un bioloģiskās daudzveidības samazināšanos. Savukārt, nekontrolēta dažādu ķīmisko savienojumu ienese ūdeņos pasliktina ūdeņu ķīmisko kvalitāti un rada draudus ne tikai sīkajiem ūdens organismiem, zivīm un augiem, bet arī cilvēku veselībai.  Notekūdeņu emisijas ūdens objektos ir viens no minētā piesārņojuma avotiem.
MK noteikumu Nr. 34 7. punkts noteic, ka prioritārās vielas, arī ūdens videi īpaši bīstamās vielas ir ķīmiskas vielas, kas rada būtisku risku ūdens videi (turpmāk – prioritārās vielas). Par īpaši bīstamām vielām tiek uzskatītas tādas vielas, kas ir toksiskas, stabilas ūdens vidē un spēj uzkrāties dzīvajos organismos.  Savukārt,  MK noteikumu Nr. 34 8. punktā ir noteiktas to ķīmisko vielu grupas, no kurām izvēlas konkrētas vielas prioritāro vielu sarakstam. Jāatzīmē, ka prioritāro vielu saraksts tiek izveidots, lai īstenotu  Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 23. oktobra Direktīvā 2000/60/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (turpmāk – Ūdens struktūrdirektīva 2000/60/EK), noteikto stratēģiju ūdeņu aizsardzībai pret ķīmisko piesārņojumu. Minēto vielu sarakstu, kā arī prasības to uzraudzībai nosaka ar direktīvu, pamatojoties uz Eiropas Komisijas izstrādāto priekšlikumu. Spēkā esošo MK noteikumu Nr. 34 1. pielikumā noteikto prioritāro vielu sarakstu noteica Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Direktīvas 2008/105/EK par vides kvalitātes standartiem ūdens resursu politikas jomā, un ar ko groza un sekojoši atceļ Padomes Direktīvas 82/176/EEK, 83/513/EEK, 84/156/EEK, 84/491/EEK, 86/280/EEK, un ar ko groza Direktīvu 2000/60/EK (turpmāk – Direktīva 2008/105/EK), II pielikums. Prioritāro vielu saraksts regulāri tiek pārskatīts, un jauno šo vielu sarakstu nosaka Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 12. augusta Direktīvas 2013/39/EK, ar ko groza Direktīvu 2000/60/EK un Direktīvu 2008/105/EK attiecībā uz prioritārajām vielām ūdens resursu politikas jomā (turpmāk –  Direktīva 2013/39/EK ) I pielikums un arī II pielikums, kurā noteiktas prioritārās vielas un tām piemērojamie vides kvalitātes normatīvi. Jaunais prioritāro vielu saraksts ir iekļauts Ministru kabineta 2004. gada 17. februāra noteikumos Nr. 92 “Prasības virszemes ūdeņu, pazemes ūdeņu un aizsargājamo teritoriju monitoringam un monitoringa programmu izstrādei” (3. pielikumā) un Ministru kabineta 2002. gada 12. marta noteikumos Nr. 118 “Noteikumi par virszemes un pazemes ūdeņu kvalitāti” (1. pielikumā). Līdz ar to ir nepieciešams atbilstoši aktualizēt MK noteikumu Nr. 34 1. pielikumu, lai nodrošinātu normatīvo aktu savstarpējo saskaņotību attiecībā uz minēto vielu sarakstu, kā arī lai ūdenssaimniecības uzņēmumi, kuri saņem un attīra notekūdeņus, būtu informēti par izmaiņām prioritāro vielu kontrolei notekūdeņos.
 

Noteikumu projekts aktualizē MK noteikumu Nr. 34 1. pielikumu, nosakot tajā 45 prioritārās vielas un vielu grupas, tādējādi nodrošinot normatīvo aktu savstarpējo saskaņotību attiecībā uz minēto vielu sarakstu, kā arī ūdenssaimniecības uzņēmumu, kuri saņem un attīra notekūdeņus, informētību par izmaiņām prioritāro vielu kontrolē notekūdeņos.

Bez prioritārajām vielām, kuru uzraudzība virszemes ūdeņos tiek regulēta Eiropas Savienības līmenī, ir svarīgi kontrolēt arī citas ūdeņu videi bīstamas vielas, kuru izmantošana un radītā ietekme uz ūdensobjektiem var būt nozīmīga konkrēta reģiona vai upju sateces baseina robežās. Atbilstoši MK noteikumu Nr. 34 11. punktam ūdens videi bīstamas ir ķīmiskās vielas, kuru emisijas negatīvā ietekme ir atkarīga no pieņemošo ūdeņu īpašībām un var tikt ierobežota noteiktā platībā. Šādu vielu grupas ir noteiktas MK noteikumu Nr. 34 12. punktā. Savukārt MK noteikumu Nr. 34 5. pielikumā ir noteiktas prasības notekūdeņu attīrīšanai no organiskajām un suspendētajām vielām, arī slāpekļa un fosfora savienojumiem atkarībā no notekūdeņu attīrīšanas iekārtās ienākošā piesārņojuma slodzes. Specifiskas ķīmiskās vielas, kuru izmantošanu pamatā nosaka Latvijai raksturīgā tautsaimniecības struktūra un kuras ar notekūdeņu emisijām var radīt ūdeņu ķīmisko piesārņojumu, ir  noteiktas MK noteikumu Nr. 34 2. pielikumā “Ūdens videi bīstamās vielas”. Pašreiz tajā iekļautas kopskaitā 22 vielas un vielu grupas.

Saskaņā ar MK noteikumu Nr. 34 15. punktu,  Ministrijai 2. pielikumā iekļautā informācija ir regulāri jāizvērtē. Līdz šim bīstamo vielu sarakstā noteikto vielu pārskatīšanu atbilstoši iepriekš minētā 15. punkta nosacījumiem ir veikusi valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību “Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs” (turpmāk – Centrs), pamatojoties uz Centra darba plānā atbilstoši atsevišķu pārvaldes uzdevumu deleģējuma līgumam starp Ministriju un Centru doto uzdevumu. Šāda darba izpildei ir nepieciešami specifiski dati un informācija, kas ir Centra rīcībā, jo tas atbilstoši Ministru kabineta 2009. gada 1. jūlija Rīkojuma Nr. 448 “Par valsts aģentūras "Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūra" un Bīstamo atkritumu pārvaldības valsts aģentūras likvidāciju un valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību "Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs" dibināšanu” 6.12. apakšpunktam veic ķīmisko vielu pārvaldības nacionālās kompetentās iestādes uzdevumus Latvijā. Turklāt saskaņā ar Rīkojuma 6.4. apakšpunktu Centrs veic arī vides novērojumus un nodrošina vides kvalitātes informācijas uzkrāšanu, glabāšanu, sistematizāciju un papildināšanu, kā arī atbilstoši 6.5. apakšpunktā noteiktajam novērtē vides kvalitātes un dabas resursu stāvokli, tendences, prognozes un riska faktorus.

2019. gadā Centrs Ministrijas uzdevumā izvērtēja MK noteikumu Nr. 34 2. pielikumā noteiktās vielas un to aktualitāti pašreizējos apstākļos, kā arī papildus vēl vairāk kā 50 izvēlētas vielas, ņemot vērā to bīstamības riska ūdens videi un cilvēku veselībai novērtējumu, izmantojot piesārņojošo darbību atļaujās, Ķīmisko vielu/maisījumu datu bāzē un Latvijas Augu aizsardzības reģistrā iekļautos datus un informāciju par bīstamu ķīmisko vielu saturošas saražotās produkcijas veidiem, daudzumu, kā arī bīstamu ķīmisku vielu un tās saturošu ķīmisko maisījumu importu un eksportu. Tāpat tika izvērtēti bīstamu ķīmisko vielu piesārņojuma avoti vidē, to radītais piesārņojuma apjoms un vides monitoringa rezultāti. Ūdens videi bīstamo vielu saraksta aktualizācijas laikā ir notikušas Centra konsultācijas, piemēram, ar Valsts Augu aizsardzības dienestu, kura kompetencē ir uzturēt dažādu augu aizsardzības un mēslošanas līdzekļu sarakstus un veikt valsts kontroli un uzraudzību augu aizsardzības līdzekļu, mēslošanas līdzekļu aprites jomā, tādējādi nodrošinot vispusīgu un kompetentu izvērtējumu atjaunotajā sarakstā iekļaujamajām vielām.

Ar noteikumu projektu tiek veiktas izmaiņas MK noteikumu Nr. 34 15. punktā, nosakot, ka Centrs izvērtē šo noteikumu 2. pielikumā ietverto informāciju ne retāk kā reizi sešos gados - upju baseinu apsaimniekošanas plānu atjaunošanas gaitā, kas noteikta vides aizsardzības normatīvajos aktos par ūdens apsaimniekošanu. Retāka ūdens videi bīstamo vielu saraksta pārskatīšana noteikta tāpēc, lai to saskaņotu ar visas tās informācijas pārskatīšanu un atjaunošanu, kura nepieciešama katra turpmākā, sešu gadu cikla, upju baseinu apsaimniekošanas plānu izstrādei, kuru veic Centrs.

Pamatojoties uz Centra izvērtējumu, tiek aktualizēts MK noteikumu Nr.34 2. pielikums - ūdens videi bīstamo vielu saraksts, iekļaujot tajā 25 vielas un vielu grupas.

Ar noteikumu projektu tiek veiktas izmaiņas MK noteikumu Nr. 34 16. punktā, nosakot, ka sabiedrība, vides aizsardzības un veselības aizsardzības valsts institūcijas par šo noteikumu 2. pielikuma vielu saraksta atjaunošanu tiek informētas upju baseinu apsaimniekošanas plānu sabiedriskās apspriešanas laikā, kad minēto plānu izstrādei ir apkopota un izvērtēta visa informācija attiecībā uz ūdeņu piesārņojumu ar ķīmiskajām vielām.
 

Ūdens struktūrdirektīvas 2000/60/EK viens no mērķiem ir nodrošināt iekšējo virszemes ūdeņu aizsardzību, tostarp veicot īpašus pasākumus, lai pakāpeniski samazinātu (kā arī izbeigtu vai pakāpeniski pārtrauktu) prioritāru vielu un īpaši bīstamo vielu izplūdes, emisijas un zudumus. Savukārt Direktīva 2008/105/EK nosaka prioritāro vielu sarakstu un to vides kvalitātes normatīvus, kā arī ievieš jēdzienu „sajaukšanās zona” (teritorija notekūdeņu izplūdes vietas tuvumā, kur vienas vai vairāku vielu koncentrācija var pārsniegt vides kvalitātes normatīvu, ja tās neietekmē pārējās ūdenstilpes atbilstību vides kvalitātes normatīviem) un nosaka kritērijus tās piemērošanai, kuri pārņemti MK noteikumu Nr. 34 20.1, 20.2 un 20.3 punktā. Lai veicinātu abu minēto direktīvu mērķu sasniegšanu, Eiropas Komisija 2010. gada 22. decembrī ir publicējusi Tehniskās pamatnostādnes sajaukšanās zonu noteikšanai, kā to nosaka Direktīvas 2008/105/EK 4. panta 4. punkts. Ņemot vērā, ka VVD saskaņā ar MK noteikumu Nr. 34  20.2. apakšpunktu ir pienākums operatoram, kurš novada vidē prioritārās vai bīstamās ķīmiskās vielas, piesārņojošas darbības  atļaujā noteikt prioritāro vielu un bīstamo vielu emisijas limitus, tai skaitā maksimāli pieļaujamo koncentrāciju notekūdeņu izplūdē pēc attīrīšanas, kā arī prasības minēto vielu monitoringam (MK noteikumu Nr. 34 20.8. apakšpunkts), noteikumu projekta saskaņošanas laikā VVD papildus ierosināja precizēt pašreizējo MK noteikumu Nr.34 regulējumu par iesaistīto pušu – VVD un operatoru - pienākumiem attiecībā uz sajaukšanās zonas novērtēšanu virszemes ūdeņos lejpus prioritāro vielu vai bīstamo vielu punktveida izplūdes vietas. VVD ieskatā, lai nodrošinātu, ka sajaukšanās zona tiek novērtēta visagrākā posmā, proti, lai sagatavojot iesniegumu atļaujas saņemšanai vai tās pārskatīšanai, būtu iespējams paredzēt tehniskos risinājumus vai organizatoriskus pasākumus sajaukšanās zonas atbilstības nodrošināšanai saskaņā ar noteiktajiem kritērijiem, ir jāprecizē kārtība, kādā tiek veikts sajaukšanās zonas novērtējums, kā arī  jānosaka precīzāka iesaistīto pušu (operatora un VVD) atbildība. Šobrīd MK noteikumos Nr. 34 ir noteiktas prasības operatoram veikt savā darbībā izmantoto, saražoto vai radīto prioritāro vielu un bīstamo vielu monitoringu un to rezultātus iesniegt VVD, kas, savukārt, izskata iespēju izvērtēt notekūdeņu un virszemes ūdeņu sajaukšanas zonas lielumu, un noteikt prioritāro un ūdens videi bīstamo vielu limitus (vai aizliegumu tos emitēt), kā arī nepieciešamības gadījumos noteikt pasākumus sajaukšanas zonas lieluma samazināšanai.

Kaut arī MK noteikumi Nr. 34 pārņem vairāku direktīvu prasības saistībā ar ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, tomēr neviena no tām nenosaka konkrētus prioritāro vielu un bīstamo vielu koncentrāciju robežlielumus pēc attīrīšanas novadāmajos notekūdeņos, kas nepieciešami, lai ierobežotu minēto vielu emisiju un samazinātu ietekmi uz  virszemes ūdeņiem. Viens no mehānismiem, kā noteikt minēto vielu koncentrācijas notekūdeņos (to izplūdes vietā) un novērtēt piesārņojošās darbības ietekmi uz virszemes ūdeņu kvalitāti, ir sajaukšanās zonas novērtējums iesnieguma piesārņojošās darbības atļaujas saņemšanai sagatavošanas posmā, un attiecīgi nepieciešamo prasību izvirzīšana atļaujās, nosakot  identificēto prioritāro vielu un bīstamo vielu pieļaujamās koncentrācijas novadāmajos notekūdeņos. Jāatzīmē, ka sajaukšanās zonas lielums ir atkarīgs ne vien no emitēto notekūdeņu plūsmas un piesārņojošo vielu koncentrācijām tajā, bet arī no notekūdeņus pieņemošā ūdensobjekta hidroloģiskajiem parametriem. Līdz ar to sajaukšanās zonas noteikšana ļauj atbilstošāk novērtēt piesārņojošās darbības ietekmi uz konkrētu virszemes ūdensobjektu, kā arī sniedz informāciju par koncentrācijām, kādas attiecīgu notekūdeņu attīrīšanas iekārtu izplūdē ir pieļaujamas attiecībā uz prioritārajām un bīstamajām vielām. Atbilstoši ierosinātajiem grozījumiem sajaukšanās zonas noteikšanas un novērtēšanas procesā operators  nodrošina tā darbības rezultātā radītās ietekmes uz ūdens kvalitāti novērtējumu, savukārt VVD izvērtē operatora veikto novērtējumu un tā pamatojošo informāciju un nosaka emitēto vielu pieļaujamās koncentrācijas un emisijas limitus. Šajā procesā uz operatoru tiek attiecināts  princips “piesārņotājs maksā”, jo operators sedz izdevumus, kas saistīti ar tā darbības dēļ radīta piesārņojuma novērtēšanu.

Tā kā MK noteikumu Nr. 34 20.¹ punkta regulējums nenosaka, ka sajaukšanās zona jānovērtē lejpus jebkuras notekūdeņu izplūdes, ir svarīgi noteikt kritēriju, kādā gadījumā operatoram ir nepieciešams novērtēt sākotnējo sajaukšanās zonu un notekūdeņu novadīšanas ietekmi uz konkrētu ūdensobjektu. Tāpēc MK noteikumi Nr. 34 tiek papildināti ar jaunu, 19.4. apakšpunktu, kurš noteic pamatprasības sajaukšanās zonas novērtēšanai, kā arī to informāciju, kas iesniedzama VVD, lai pamatotu sākotnējās sajaukšanās zonas aprēķinu sakarā ar piesārņojošas darbības atļaujas saņemšanu. Jāatzīmē, ka VVD 2021. gada 7. oktobrī rīkoja tiešsaistes apmācību semināru “Sajaukšanās zonas aprēķinu rīki un to izmantošanas iespējas”. Tajā VVD iepazīstināja notekūdeņu attīrīšanas iekārtu pārstāvjus ar plānotajām rīcībām attiecībā uz notekūdeņu attīrīšanas iekārtu (NAI) atļauju pārskatīšanu. Seminārā tika arī demonstrēts, kā praksē,  izmantojot Excel aprēķina rīku un konkrētus datus, veikt sajaukšanās zonas aprēķinu. Vadlīnijas par sajaukšanās zonās aprēķinu, tai skaitā Eiropas Komisijas tehniskās pamatnostādnes sajaukšanās zonas noteikšanai, un  aprēķina rīka izmantošanu ir publicētas VVD tīmekļvietnē:  https://www.vvd.gov.lv/lv/vadlinijas-un-citi-riki-operatoriem.
Ievērojot, ka vidē novadīto piesārņojumu un sajaukšanās zonas novērtēšanu var ietekmēt ne tikai konkrēta uzņēmuma ražošanas procesā izmantotās vai radītās ķīmiskās vielas notekūdeņos, bet arī no citiem klientiem attīrīšanai  saņemtie notekūdeņi, ir jāprecizē MK noteikumu Nr. 34 19.1. apakšpunkts. Patreizējais minētā apakšpunkta regulējums nosaka, ka operators iesniegumā atļaujas saņemšanā norāda visas attiecīgajā iekārtā jau izmantotās vai ražošanas procesā saražotās vai radušās prioritārās vielas vai bīstamās vielas, bet tas nenosaka pienākumu operatoram sniegt informāciju par tām prioritārām vai bīstamām ķīmiskām vielām, kuras ar notekūdeņiem novada, piemēram, ražošanas uzņēmumi, kuri nodod notekūdeņus attīrīšanai.  Sākotnējās sajaukšanās novērtēšanai, kā arī vides piesārņojuma samazināšanai ir svarīgā iespējami pilnīgāka informācija par notekūdeņos esošām prioritārajām un bīstamajām vielām, turklāt iespējami gadījumi, kad attīrīšanai nodotie notekūdeņi satur konkrētas minētās vielas tādās koncentrācijās, kad nepieciešams sajaukšanās zonas novērtējums.
Tā kā  ne visos gadījumos sajaukšanās zonu lejpus notekūdeņu izplūdes  ir nepieciešams noteikt un tas ietekmē monitoringa izpildi pieņemošajā ūdensobjektā, noteikumu projekts precizē prasības attiecībā uz mērījumiem pieņemošajā virszemes  ūdensobjektā atkarībā no tā, vai operators ir vai nav veicis sākotnējo sajaukšanās zonas novērtējumu.
 

Ņemot vērā iepriekš minēto par sajaukšanās zonu novērtēšanu, ar noteikumu projektu tiek precizēts  MK noteikumu Nr. 34 19.1. apakšpunkts, to papildinot ar nosacījumu, ka operatori iesniegumā  atļaujas saņemšanai norāda ne vien visas attiecīgajā iekārtā jau izmantotās vai ražošanas procesā saražotās vai radušās prioritārās vielas vai bīstamās vielas, bet arī no citiem operatoriem saņemto notekūdeņu sastāvā esošās prioritārās vielas vai bīstamās vielas, par kurām informāciju sniedz operatori, kuri nodod notekūdeņus attīrīšanai.

Tiek precizēts MK noteikumu Nr. 34 19.3. apakšpunkts, nosakot, ka operators kā pierādījumu tam, ka vidē novadītie notekūdeņi nesatur vai nesaturēs prioritārās vai bīstamās vielas, var izmantot ne tikai dokumentētus testēšanas rezultātus vai aprēķinu metodi atbilstoši izejvielu masas
bilancei, bet arī uzņēmuma inventarizācijas datus.

Ar noteikumu projektu MK noteikumi Nr. 34 19.4. apakšpunkts tiek izteikts jaunā redakcijā. Tas  noteic, ka operators iesniegumā atļaujas saņemšanai norāda informāciju par sajaukšanās zonas aprēķinu, ja vienas vai vairāku prioritāro vai bīstamo vielu koncentrācija notekūdeņu izplūdē pārsniedz ūdens aizsardzības normatīvajos aktos šīm vielām noteiktos vides kvalitātes normatīvus. Papildus minētajā apakšpunktā tiek noteikts, ka operators pamato sajaukšanās zonas novērtējumu ar akreditētas laboratorijas testēšanas rezultātiem, ieskaitot testēšanas rezultātus par attiecīgu prioritāro vai bīstamo vielu fona koncentrācijām virszemes ūdensobjektā, un oficiālu izziņu no komersanta, kurš veicis virszemes ūdensobjektu raksturojošo hidroloģisko parametru mērījumus, kas nepieciešami sajaukšanās zonas aprēķinam. Lai visi operatori, kuriem jānovērtē sajaukšanās zona, to veiktu pēc vienotiem principiem, 19.4. apakšpunkts noteic, ka sākotnējo sajaukšanās zonas novērtējumu veic, pamatojoties uz Eiropas Komisijas tehniskajām pamatnostādnēm sajaukšanās zonas noteikšanai, kuras VVD publicē savā tīmekļvietnē.

MK noteikumu Nr. 34 19.5. apakšpunkts arī tiek izteikts jaunā redakcijā - operatoriem, kuri atbilstoši 19.4. apakšpunktā noteiktajam ir veikuši sākotnējo sajaukšanās zonas aprēķinu, iesniegumā atļaujas saņemšanai ir norāda prioritāro vielu vai bīstamo vielu, kuras mērījumu rezultātā konstatētas notekūdeņos, koncentrācija pieņemošajā ūdenī lejpus sajaukšanās zonas vai pie tās robežas. Savukārt, ja sajaukšanās zona lejpus notekūdeņu izplūdes nav novērtēta, jo notekūdeņu izplūdē nav pārsniegti prioritāro un bīstamo vielu vides kvalitātes normatīvi, tad nemainās līdzšinējā kārtība - ar notekūdeņiem novadīto prioritāro un bīstamo vielu ietekmes novērtēšanai operators VVD sniedz datus par šo vielu koncentrācijām pieņemošajā ūdenī augšpus un lejpus notekūdeņu izplūdes vietas.

Tā kā ar noteikumu projektu  tiek precizētas MK noteikumu Nr. 34 prasības attiecībā uz sajaukšanās zonas novērtēšanu, un tas saistīts ar prioritāro vielu  un bīstamo vielu saraksta aktualizāciju un attiecīgi minēto vielu monitoringu notekūdeņu izplūdēs, kā arī ar VVD ieplānoto piesārņojošo darbību atļauju pārskatīšanu attiecībā uz ķīmisko vielu piesārņojuma novadīšanu vidē, ir nepieciešams noteikt secību un termiņus, kādā šis process tiks veikts, attiecinot prasības arī uz tiem operatoriem, kuri ražošanas notekūdeņus novada centralizētajā kanalizācijas sistēmā un nodod attīrīšanai notekūdeņu attīrīšanas iekārtās.
Lai pakāpeniski nodrošinātu sajaukšanās zonu noteikšanu un attiecīgi iepriekš izsniegto atļauju pārskatīšanu, nosakot prasības prioritāro vielu un bīstamo vielu emisijas novadīšanai, samazināšanai vai novēršanai, ir nepieciešams noteikt kritērijus, kuru operatoru darbība ir izvērtējama prioritāri, lai noteiktu prioritāro vielu un bīstamo vielu sajaukšanās zonu virszemes ūdeņos.
Saskaņā ar jauno, MK noteikumus Nr. 34 papildinošo, 19.4. apakšpunktu sajaukšanās zona virszemes ūdensobjektā lejpus notekūdeņu izplūdes ir jānovērtē pie nosacījuma, ja notekūdeņu izplūdē vienai vai vairākām prioritārajām vai bīstamajām vielām ir pārsniegti vides kvalitātes normatīvi. Vienlaikus jāņem vērā, ka sajaukšanās zonas novērtēšanā var būt ieinteresēti arī tādi operatori, kuriem minētais nosacījums neizpildās, tāpēc MK noteikumi Nr. 34 tiek papildināti ar 19.³ punktu, kurš pieļauj brīvprātīgu sajaukšanās zonas novērtēšanu.

 

MK noteikumi Nr. 34 tiek papildināti ar jaunu, 19.¹ punktu. Tas nosaka pienākumu operatoram, kuri novada notekūdeņus centralizētajā kanalizācijas sistēmā - iesniegumā atļaujas saņemšanai, kā arī līgumā ar centralizētās kanalizācijas sistēmas vai notekūdeņu attīrīšanas iekārtu īpašnieku vai valdītāju sniegt informāciju attiecībā uz prioritārajām vielām un bīstamajām vielām atbilstoši MK noteikumu Nr. 34 19.1., 19.2. un 19.3. apakšpunktam, ievērojot noteikumu 74. punktā (jauns punkts) noteikto termiņu. Šāda prasība nodrošinās ne vien labāku prioritāro un bīstamo vielu iespējamo avotu izsekojamību centralizētajā kanalizācijas sistēmā savāktajos notekūdeņos, bet arī atvieglos bīstamu ķīmisku vielu monitoringa plānošanu un kontroli ražošanas uzņēmumu notekūdeņus pieņemošo attīrīšanas iekārtu izplūdē.
MK noteikumi Nr. 34 tiek papildināti ar 19.² punktu, kurš noteic, ka tie operatori, kuriem atļauja prioritāro vielu un bīstamo vielu emisijai ir izsniegta līdz 2022. gada 31. decembrim, veic notekūdeņu monitoringu to izplūdes vietā attiecīgām MK noteikumu Nr. 34 1. un 2. pielikuma noteiktajām vielām vai ražošanas procesā izmantotām, saražotām vai blakusprocesos radītām prioritārajām vielām vai bīstamajām vielām atbilstoši noteiktam laika grafikam, ņemot vērā 19.4. apakšpunkta prasības.
MK noteikumu  Nr. 34 IX. sadaļa Noslēguma jautājumi tiek papildināta ar  ar jaunu, 74. punktu, kurš noteic secību un termiņus operatoriem prioritāro un bīstamo vielu monitoringam un informācijas iesniegšanai VVD:
- līdz 2023. gada 31. decembrim- operatori, kuri saskaņā ar atļaujas nosacījumiem atskaitās par prioritāro vielu vai bīstamo vielu emisijām virszemes ūdeņos vides aizsardzības oficiālās statistikas pārskatos, vai kuru novadītais notekūdeņu apjoms ir vienāds vai pārsniedz 1000 tūkst.m³ gadā;
- līdz 2023. gada 30. jūnijam – pārējie operatori, kuri ražošanas procesos izmanto vai ražo prioritārās vielas vai bīstamās vielas un kuri attīrītos notekūdeņus novada virszemes ūdensobjektos;
- līdz 2023. gada 31. decembrim -  operatori, kuri ražošanas notekūdeņus novada centralizētajā kanalizācijas sistēmā vai uz ārējām attīrīšanas iekārtām, ja operatori  minētās vielas izmanto  ražošanas procesā vai ražo, vai tās rodas ražošanas blakusprocesā. Atbilstoši šo noteikumu 43.1.2. apakšpunktam operatori informē notekūdeņu attīrīšanas iekārtu operatoru un dienestu par ražošanas notekūdeņos mērījumu rezultātā konstatēto prioritāro vielu vai bīstamo vielu koncentrāciju;
- līdz 2024. gada 30. jūnijam – komunālo notekūdeņu attīrīšanas iekārtu operatori, kuri pieņem ražošanas notekūdeņus.

Ar papildu 19.³ punktu MK noteikumos Nr. 34 tiek noteikts, ka operators var veikt sākotnējās sajaukšanās zonas aprēķinu pieņemošajos ūdeņos lejpus prioritāro vielu vai bīstamo vielu punktveida izplūdes vietas arī gadījumā, ja minēto vielu koncentrācija notekūdeņu izplūdē nepārsniedz ūdeņu aizsardzības normatīvajos aktos noteiktos vides kvalitātes normatīvus, ievērojot noteikumu 19.4. apakšpunktā noteiktās prasības. Tas notekūdeņu attīrīšanas iekārtu operatoram sniegtu informāciju par novadīto notekūdeņu ietekmi uz pieņemošo ūdensobjektu un vienlaikus dotu pamatojumu, lai  precizētu prasības notekūdeņu novadīšanai (piemēram, maksimāli pieļaujamās prioritāro un bīstamo vielu koncentrācijas izplūdē), kā arī samazinātu regulāro kontroli ūdensobjektā augšpus notekūdeņu izplūdes.
 

Ievērojot, ka MK noteikumos Nr. 34 tiek iekļauts  jauns, 19.4. apakšpunkts, kas nosaka operatora pienākumu pašam noteiktos gadījumos veikt sajaukšanās zonas novērtējumu, ir nepieciešams precizēt minēto noteikumu 20.¹ punktu attiecībā uz VVD noteikto pienākumu saistībā ar sajaukšanās zonas novērtēšanu.

Pamatojoties uz to, ka iesniegumā atļaujas saņemšanai notekūdeņu attīrīšanas iekārtu operators VVD sniedz informāciju par sajaukšanās zonas novērtējumu (atbilstoši jaunajam 19.4. apakšpunktam) papildus iepriekš veiktajiem grozījumiem redakcionāli nepieciešams precizēt MK noteikumu Nr. 34 20.³ punktu. Operatora sniegtā informācija ļauj VVD savlaicīgi spriest par notekūdeņu iespējamo ietekmi uz ūdensobjektu un izvirzīt nosacījumus piesārņojuma novadīšanai vidē, ja tas nepieciešams.

Ņemot vērā, ka ar noteikumu projektu MK noteikumi Nr. 34 tiek papildināti ar 19.² punktu, kas nosaka prasību operatoriem, kuriem atļauja prioritāro vielu un bīstamo vielu emisijai ir izsniegta līdz 2022. gada 31. decembrim, atjaunināt monitoringa datus un  attiecīgām prioritārām vielām vai bīstamām vielām veikt notekūdeņu monitoringu to izplūdes vietā atbilstoši aktualizētajiem šo vielu sarakstiem, MK noteikumi Nr. 34 tiek papildināti ar 20.⁴ punktu, kurš pilnvaro VVD pieņemt lēmumu attiecībā uz atļaujas nosacījumu pārskatīšanu.

Saskaņā ar precizēto 20.¹ punkta redakciju VVD izvērtē operatora noteikto sajaukšanās zonu virszemes ūdeņos lejpus prioritāro vielu vai bīstamo vielu punktveida izplūdes vietas atbilstoši nosacījumam, ka sajaukšanās zonā vienas vai vairāku šo noteikumu 1. vai 2. pielikumā minēto vielu koncentrācija drīkst pārsniegt ūdens aizsardzības normatīvajos aktos noteiktos vides kvalitātes normatīvus, ja tas neietekmē attiecīgā virszemes ūdensobjekta kvalitātes atbilstību minētajiem vides kvalitātes normatīviem ārpus sajaukšanās zonas.

20.³ punktā tiek precizēts VVD pienākums attiecībā uz sajaukšanās zonu novērtējumu - ja VVD konstatē, ka iesniegumā atļaujas saņemšanai noteiktā sajaukšanās zona nenodrošina MK noteikumu Nr. 34 20.6. apakšpunktā minēto nosacījumu izpildi attiecīgā virszemes ūdensobjektā ārpus sajaukšanās zonas, izsniedzot vai pārskatot atļauju atbilstoši vides aizsardzības normatīvo aktu prasībām, VVD izvērtē sajaukšanās zonas lielumu lejpus punktveida piesārņojuma avota un izvirza nosacījumus tās samazināšanai. Saskaņā ar MK noteikumu Nr. 34 20.6. apakšpunkta regulējumu prioritāro vielu un bīstamo vielu koncentrācija ūdens vidē, sedimentos, moluskos, vēžveidīgajos un zivīs piesārņojošās darbības dēļ nedrīkst būtiski palielināties.

Atbilstoši 20.4 punktam VVD izvērtē operatora iesniegto informāciju par notekūdeņu monitoringa rezultātiem, veikto sākotnējo sajaukšanās zonas aprēķinu, un gadījumā, ja atļaujā ir nepieciešams izvirzīt vai pārskatīt prasības prioritāro vielu vai bīstamo vielu emisijas novadīšanai, samazināšanai vai novēršanai, pieņem lēmumu par nepieciešamību pārskatīt atļauju.

 

Sajaukšanās zonas un ar to saistītas ietekmes uz pieņemošo ūdensobjektu novērtēšana ne visos gadījumos ir vienkārša - tas ir atkarīgs no dažādiem specifiskiem apstākļiem. Ņemot vērā, ka MK noteikumi Nr. 34 pašreiz nenoteic šādus īpašus gadījumus, minētos noteikumos nepieciešams papildināt, norādot, kādā gadījumā VVD var pieprasīt detalizētu sajaukšanās zonas novērtējumu.

Bez tam pašreiz MK noteikumos Nr. 34 nav ietverts regulējums, kā segt izdevumus, ja ja ir nepieciešama vairāku operatoru notekūdeņu izplūžu savstarpējās ietekmes vērtēšana un summāro sajaukšanās zonu noteikšana.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, MK noteikumos Nr. 34 tiek iekļauts jauns 20.⁵ punkts attiecībā uz VVD tiesībām pieprasīt detalizētu sajaukšanās zonas novērtēšanu, kurš noteic:  VVD var pieprasīt veikt detalizētu sajaukšanās zonas novērtējumu saskaņā ar Eiropas Komisijas tehniskajām pamatnostādnēm sajaukšanās zonas noteikšanai gadījumā, ja:
- ir nepieciešama vairāku notekūdeņu izplūžu savstarpējās ietekmes   vērtēšana un summāro sajaukšanās zonu noteikšana;
- ir vērtējama neregulāra notekūdeņu izplūde;
- ja sajaukšanās zonas sākotnējās noteikšanas rezultāti liecina, ka ārpus tās vienas vai vairāku  šo noteikumu  1. vai 2. pielikumā minēto vielu koncentrācija pārsniegs  ūdens aizsardzības normatīvajos aktos noteiktos vides kvalitātes normatīvus.

Papildinot MK noteikumos Nr. 34 Ar 20.⁶ punktu, tiek noteikta kārtība izdevumu segšanai vairāku notekūdeņu izplūžu summārās sajaukšanās zonas noteikšanai un notekūdeņu ietekmes novērtēšanai - ja ir nepieciešama vairāku notekūdeņu izplūžu savstarpējās ietekmes vērtēšana un summāro sajaukšanās zonu noteikšana, izdevumus par detalizētāku sajaukšanās zonas aprēķinu sedz operatori proporcionāli vidē novadītā piesārņojuma daudzumam. Ja izdevumus sadalīt nav iespējams, operatori sedz izmaksas solidāri.
 

MK noteikumu Nr. 34 20. punkts noteic prasības, kuras VVD iekļauj operatoram izsniegtajā piesārņojošas darbības atļaujā. Tomēr minētais punkts neietver nosacījumus attiecībā uz sajaukšanās zonas novērtēšanu. Ņemot vērā, ka atbilstoši precizētajām 20.¹ punktam VVD izvērtē operatora noteikto sajaukšanās zonu, kā arī saskaņā ar precizēto 20.³ punktu VVD izvirza nosacījumus tās samazināšanai, ir nepieciešams attiecīgi papildināt MK noteikumus Nr. 34.
Ministru kabineta 2000. gada 25. jūnija noteikumu Nr. 646 “Noteikumi par par upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plāniem un pasākumu programmām” 7.1. apakšpunkts noteic, ka upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plānos attiecībā uz nozīmīgākajām slodzēm un cilvēku darbības ietekmi uz pazemes un virszemes ūdeņu cita starpā ir jāiekļauj arī informācija par punktveida piesārņojuma avotiem, kuriem ir noteiktas sajaukšanās zonas, kā arī apraksts par to noteikšanai izmantoto pieeju un metodoloģiju. Turklāt minēto noteikumu 20.14. apakšpunktā noteikts, ka pasākumu programmā, kura ir katra upju baseinu apgabala apsaimniekošanas plāna obligāta sastāvdaļa, ir nepieciešams iekļaut pasākumus, lai samazinātu sajaukšanās zonu platību lejpus punktveida piesārņojuma avotiem, ja šādas zonas ir noteiktas. Ievērojot, ka Centrs atbilstoši Ūdens apsaimniekošanas likuma 9. panta ceturtās daļas 5. punkta deleģējumam sagatavo un atjauno apsaimniekošanas plānu un pasākumu programmu projektus, Centram ir nepieciešama informācija par noteiktajām sajaukšanās zonām.

Ievērojot iepriekš minēto,  MK noteikumi Nr. 34 tiek papildināti ar 20.⁷ punktu, kurš noteic, ka informāciju par sajaukšanās zonu  lejpus  prioritāro vielu vai bīstamo vielu punktveida izplūdes vietas, ar tās noteikšanu saistītos aprēķinus un nosacījumus sajaukšanās zonas samazināšanai, ja VVD tādus nosaka, iekļauj operatoram izsniegtajā atļaujā.

MK noteikumi Nr. 34 tiek papildināti ar 20.⁸ punktu, kurš VVD noteic pienākumu - reizi gadā apkopot informāciju un informēt Centru par noteiktajām sajaukšanās  zonām lejpus prioritāro vielu vai bīstamo vielu punktveida izplūdes vietām, attiecībā uz kurām izvirzīti nosacījumi tās samazināšanai.

MK noteikumu Nr. 34 21. punkta regulējums noteic, ka bīstamo vielu radīto virszemes ūdeņu piesārņojumu samazināšanai  ir jāizstrādā rīcības programma. Līdzīgi arī 47. punktā noteikta prasība izstrādāt rīcības programmu komunālo notekūdeņu novadīšanas radītā piesārņojuma samazināšanai. Abos minētajos punktos ir atsauce uz likuma “Par piesārņojumu” 17. panta deleģējumu.
Lai izpildītu likuma “Par piesārņojumu” un MK noteikumu Nr. 34 prasības, kā arī Nacionālā vides politikas plāna 2004. - 2008. gadam un Eiropas Kopienas 1991.gada 21.maija Direktīvas 91/271/EEK par komunālo notekūdeņu attīrīšanu (turpmāk - Direktīva 91/271/EEK) prasības, ar Ministru kabineta 2004. gada 31. marta Rīkojumu Nr. 181 tika apstiprināta toreizējās Vides ministrijas izstrādātā Rīcības programma komunālo notekūdeņu un bīstamo vielu radītā virszemes ūdeņu piesārņojuma samazināšanai. Kopš tā laika situācija ir mainījusies, un rīcībām paredzētie termiņi notecējuši - kanalizācijas sistēmu ierīkošana aglomerācijās ar cilvēku ekvivalentu virs 2000 bija jāpabeidz līdz 2015. gada 31. decembrim (atbilstoši MK noteikumu Nr. 34 71. punktam). Turklāt  izmaiņas ir notikušas arī vides aizsardzības tiesiskajā regulējumā, piemēram, likumā “Par piesārņojumu”. Atbilstoši pašreizējam likuma “Par piesārņojumu” 17. panta pirmās daļas nosacījumam Ministrija izstrādā rīcības plānu piesārņojuma samazināšanai, ja tiek vai var tikt pārsniegti konkrēta veida piesārņojumam noteiktie vides kvalitātes normatīvu robežlielumi, kā arī citos normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos. Pašreizējos apstākļos minēto rīcības plānu pēc būtības aizstāj plāns par nepieciešamajām investīcijām ūdensapgādes un notekūdeņu apsaimniekošanas nozarēs. Pēc iepriekšminētā pārejas perioda beigām tiek apzinātas turpmāk nepieciešamās investīcijas ūdensapgādes un notekūdeņu apsaimniekošanas nozarēs, lai attiecībā uz notekūdeņiem panāktu atbilstību tiesiskajam regulējumam notekūdeņu attīrīšanā un samazinātu vidē novadīto piesārņojumu. Atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (ES) 2021/1060 (2021. gada 24. jūnijs), ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu Plus, Kohēzijas fondu, Taisnīgas pārkārtošanās fondu un Eiropas Jūrlietu, zvejniecības un akvakultūras fondu un finanšu noteikumus attiecībā uz tiem un uz Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondu, Iekšējās drošības fondu un Finansiāla atbalsta instrumentu robežu pārvaldībai un vīzu politikai¹, šāda plānošanas dokumenta izstrāde ir būtisks nosacījums, lai Latvija Eiropas Savienības fondu (turpmāk – ES fondi) finanšu plānošanas periodā varētu pretendēt uz ES fondu finansējuma piesaisti minētajās nozarēs. Jaunākais investīciju vajadzību izvērtējums notekūdeņu apsaimniekošanas jomā ir iekļauts Notekūdeņu apsaimniekošanas investīciju plānā 2021. – 2027. gadam. Attiecībā uz ūdensapgādi ir izstrādāts  Ūdensapgādes investīciju plāns 2021. – 2027. gadam. Abi minētie dokumenti  ir apstiprināti ar vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra 2020. gada 20. novembra rīkojumu Nr. 1-2/144 un tiks izmantoti ūdenssaimniecības attīstībai nepieciešamo investīciju pamatošanai un plānošanai 2021. - 2027.gadā. 
Saskaņā ar Ūdens struktūrdirektīvu 2000/60/EK upju baseinu apsaimniekošanas plānu pasākumu programmā jāietver kopsavilkums par pasākumiem, kas nepieciešami arī citu ES tiesību aktu, t.sk. Direktīvas 91/271/EEK, ieviešanai un ūdensobjektiem izvirzīto vides kvalitātes mērķu sasniegšanai. Pasākumu programmā norāda pasākumu, tā īstenošanas vietu (ūdensobjektu), atbildīgo institūciju, izpildes termiņu, nepieciešamos ieguldījumus un to avotus.

[1] pieejamstīmekļvietnē: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX:32021R1060
 

Pamatojoties uz minēto, kā arī lai nodrošinātu saskaņotu pieeju dažādu direktīvu prasību izpildē atbilstoši iedibinātajai praksei, ar noteikumu projektu tiek veiktas izmaiņas MK noteikumu Nr. 34 21. punktā, nosakot, ka prioritāro un bīstamo vielu radītā virszemes ūdeņu piesārņojuma samazināšanai, Centrs attiecīgus pasākumus ietver atbilstoši normatīvajiem aktiem par ūdeņu apsaimniekošanu izstrādāto upju baseinu apsaimniekošanas plānu pasākumu programmās. Līdzīgi MK noteikumu Nr. 34 47. punkta jaunā redakcija noteic, ka pasākumus komunālo notekūdeņu radītā piesārņojuma samazināšanai iekļauj un īsteno atbilstoši normatīvajiem aktiem par ūdens apsaimniekošanu izstrādāto upju baseinu apsaimniekošanas plānu pasākumu programmās, nosakot gan pasākumu izpildes termiņus, gan informāciju par nepieciešamo finansējumu un tā avotiem.
Papildus minētajam gan 21. punktā, gan 47. punktā tiek iekļauts jauns nosacījums attiecībā uz īpašiem gadījumiem, kad būtu nepieciešams izstrādāt rīcības plānu konkrēta piesārņojuma novēršanai un apstiprināt to Ministru kabinetā. Ar šo papildinājumu tiek noteikts, ka konkrēta veida piesārņojuma novēršanai Ministrija var izstrādāt rīcības plānu atbilstoši vides aizsardzības normatīvajos aktos par piesārņojumu noteiktajam. Šādu gadījumu iespējamību nākotnē nevar izslēgt, un kā piemērus varētu minēt situācijas, ja ūdensobjektos piesārņojuma dēļ tomēr netiek sasniegti vides kvalitātes mērķi, Eiropas Komisija ierosina pārkāpumu procedūru par ūdeņu aizsardzības prasību nepilnīgu izpildi, kā arī tie varētu būt gadījumi, kad jāveic neatliekamas rīcības kāda jauna veida piesārņojuma ierobežošanai, piemēram, attiecībā uz ūdeņu piesārņojumu ar mikroplastmasu vai specifiku grupu ķīmiskajām vielām.

MK noteikumi Nr. 34 nosaka prasības centralizētas kanalizācijas sistēmas ierīkošanai aglomerācijās, definējot arī pašu jēdzienu. Atbilstoši šo noteikumu 31.¹ punktam  aglomerācija ir apdzīvota vieta vai tās robežās esoša atsevišķa teritorijas daļa, kur iedzīvotāju skaits, apdzīvotības blīvums un ekonomiskā aktivitāte ir pietiekami koncentrēta, lai būtu ekonomiski pamatoti veidot centralizētu kanalizācijas tīklu sistēmu notekūdeņu savākšanai un novadīšanai uz notekūdeņu attīrīšanas iekārtām vai uz to galīgās novadīšanas vietu vidē. Aglomerācijā radīto notekūdeņu piesārņojumu (slodzi), kurš nonāk attīrīšanas iekārtās, izsaka cilvēku ekvivalentos CE, un atkarībā no tā konkrētas slodzes aglomerācijai tiek izvirzītas prasības notekūdeņu attīrīšanai, kuras iekļautas MK noteikumu Nr. 34 5. pielikumā. Atbilstoši MK noteikumu Nr. 34 32. punktam,  centralizētas kanalizācijas sistēmas ierīko visās aglomerācijās, kur cilvēku ekvivalents ir lielāks vai vienāds ar 2000. Par centralizētu kanalizācijas sistēmu ierīkošanu atbild vietējā pašvaldība. Sagatavojot ziņojumus Eiropas Komisijai, kā arī ievācot informāciju no pašvaldībām un ūdenssaimniecības uzņēmumiem nepieciešamo investīciju apzināšanai, konstatēts, ka pašvaldību administratīvajās teritorijās sākotnēji noteiktās aglomerāciju robežas daudzviet vairs neatbilst sākotnēji plānotajam un ir jāpārskata. To ietekmējuši dažādi apstākļi, piemēram, neprecīzas prognozes par iedzīvotāju skaita izmaiņām, apbūves un saimnieciskās darbības attīstību noteiktās teritorijās, ierobežoti finanšu resursi un tehniskie šķēršļi centralizēto notekūdeņu savākšanas sistēmu ierīkošanai, nepietiekama pieredze teritorijas attīstības plānošanā un citi apstākļi. Turklāt jāņem vērā, ka noteiktās aglomerācijas robežās ir jāpanāk ne vien prasībām atbilstoša notekūdeņu attīrīšana, bet arī augsts iedzīvotāju īpatsvars, kuri izmanto centralizētos notekūdeņu savākšanas pakalpojumus, tādējādi būtiski ierobežojot decentralizētu kanalizācijas sistēmu izmantošanu. Sākotnējās aglomerāciju robežas pašvaldībās tika noteiktas laikā, kad Latvija gatavojās iestāties Eiropas Savienībā, lai pārņemtu un īstenotu Direktīvas 91/271/EEK prasības par komunālo notekūdeņu attīrīšanu un piesaistītu ES fondu finansējumu, tai skaitā centralizētai notekūdeņu apsaimniekošanai. Ņemot vērā šo gadu laikā notikušās izmaiņas, daļa pašvaldību aglomerāciju robežas ir pārskatījusi, tai skaitā izvērtējot arī savas finansiālās iespējas ierīkot centralizētas kanalizācijas un ūdensapgādes sistēmas. Arī Valsts kontroles 2020. gadā veiktās  revīzijas “Vai valstī izveidotā notekūdeņu savākšanas, novadīšanas un attīrīšanas sistēma nodrošina vides aizsardzību pret komunālo notekūdeņu kaitīgo ietekmi?” rezultātā Ministrija saņēma ieteikumu izstrādāt risinājumus pašvaldībām aglomerāciju robežu noteikšanai. Jāatzīmē, ka pašreizējais MK noteikumu Nr. 34 regulējums nenosaka vienotus kritērijus aglomerācijas robežu pārskatīšanai, kā arī pašvaldības pienākumu to darīt regulāri un par noteikto aglomerācijas robežu vai tās izmaiņām informēt Ministriju. Bieži informācija par aktuālajām aglomerācijas (-u) robežām Ministrijai nav pieejama, bet tā ir nepieciešama gadījumos, kad Ministrija saņem informācijas pieprasījumus par ūdenssaimniecības jautājumiem, kā ari ziņojumu  sagatavošanai par Direktīvas 91/271/EEK ieviešanu. Arī VVD ir nepieciešama  informācija par aglomerācijām un to robežām, jo šo informāciju VVD izmanto, izvērtējot iesniegumus piesārņojošo darbību atļaujām un izvirzot tajās nosacījumus notekūdeņu attīrīšanas iekārtu darbībām. Lai novērstu minētos trūkumus, noteikumu projekts papildina MK noteikumus Nr. 34 ar jaunu 31.² un 31.³ punktu, kas noteic prasības un termiņus aglomerācijas pārskatīšanai un informācijas sniegšanai Ministrijai.
 

Atbilstoši 31.² punktam vietējā pašvaldība līdz 2023. gada 31. decembrim un pēc tam reizi četros gados izvērtē tās administratīvajā teritorijā esošo aglomerāciju robežas, ņemot vērā tehniskās un ekonomiskās iespējas veikt esošās centralizētās kanalizācijas sistēmas paplašināšanu vai jaunas centralizētās kanalizācijas sistēmas izbūvi, un pēc nepieciešamības precizē aglomerācijas robežas, pamatojoties uz šādu informāciju:
- iedzīvotāju blīvums dažādās aglomerācijas daļās;
- glomerācijas iedzīvotāju skaita izmaiņu tendences pēdējo piecu gadu laikā pirms lēmuma pieņemšanas;
- aglomerācijas iedzīvotāju izmantotās decentralizētās kanalizācijas sistēmas pēc datiem no reģistra, kas izveidots saskaņā ar normatīvajiem aktiem par decentralizēto kanalizācijas sistēmu apsaimniekošanu un reģistrēšanu;
- aglomerācijas centralizēto kanalizācijas sistēmu izvietojums, jaudas un tehniskais stāvoklis, kā arī decentralizēto kanalizācijas sistēmu un piesārņojošās darbības operatoru izvietojums un radītā piesārņojuma slodze;
- pašvaldības teritorijas plānojums, tai skaitā saskaņā ar normatīvajiem aktiem par ūdenssaimniecības pakalpojumiem tajā noteiktās apbūves teritorijas, kurās ierīkojamas centralizētās kanalizācijas sistēmas, kā arī apbūves noteikumus minētajās teritorijās.

Savukārt, 31.³ punkts noteic, ka vietējās pašvaldības ne vēlāk kā līdz 2024. gada 1. martam iesniedz Ministrijai lēmumu par aglomerāciju robežu noteikšanu, tā pamatojumu un kartogrāfisko materiālu ar aktuālo aglomerācijas robežu. Ja turpmākās lēmuma pārskatīšanas rezultātā vietējā pašvaldība (pašvaldības dome) pieņem lēmumu mainīt aglomerācijas robežu, pašvaldība mēneša laikā pēc attiecīgā lēmuma pieņemšanas iesniedz Ministrijai pieņemto lēmumu, tā pamatojumu un kartogrāfisko materiālu ar aktuālo aglomerācijas robežu.

Ņemot vērā, ka gan prioritāro vielu saraksts (MK noteikumu Nr. 34 1. pielikums), gan bīstamo vielu saraksts (MK noteikumu Nr. 34 2. pielikums) tiek regulāri pārskatīti un atjaunināti, tāpat iespējamas arī citas izmaiņas, piemēram, ES tiesību aktos attiecībā uz notekūdeņu attīrīšanu un piesārņojošo vielu monitoringu, VVD ir nepieciešama aktuālākā informācija par vidē novadīto piesārņojumu. Līdz ar to ir nepieciešams VVD noteikt tiesības - pieprasīt operatoriem atjaunot piesārņojošo vielu, tai skaitā prioritāro un bīstamo vielu, monitoringa informāciju atbilstoši veiktajām izmaiņām tiesiskajā regulējumā.
 

Ar noteikumu projektu MK noteikumi Nr. 34 tiek papildināti ar jaunu 57.¹ , kurš noteic: pamatojoties uz izmaiņām normatīvajos aktos par piesārņojošo vielu emisiju ūdenī, tai skaitā par izmaiņām šo noteikumu 1. un 2. pielikumā, dienests var pieprasīt operatoriem atjaunot monitoringa informāciju par prioritāro vielu un bīstamo vielu emisijām un saskaņā ar iegūtajiem rezultātiem izstrādāt jaunu monitoringa programmu.

Papildinot MK noteikumos Nr. 34 ar grozījumiem par sajaukšanās zonu novērtēšanu, aktualizējās jautājums par to, kā plānot un veikt prioritāro vielu un bīstamo vielu monitoringu komunālo notekūdeņu attīrīšanas iekārtu operatoriem. Atšķirībā no ražošanas uzņēmumiem, kuri pārzina ražotnes tehnoloģiskos procesus un tātad arī izmantotās vai saražotās vielas, komunālo notekūdeņu attīrīšanas uzņēmumi paši prioritārās un bīstamās vielas neizmanto un nerada, tomēr vienlaikus tie ir viens no bīstamu ķīmisku vielu emisijas avotiem vidē, jo savāc un attīra gan mājsaimniecību, gan arī dažādu ražotņu notekūdeņus un daļēji arī lietus ūdeņus. Ne vienmēr tie saņem pilnīgu informāciju par šādu vielu klātbūtni notekūdeņos, kuri tiek ievadīti centralizētajā kanalizācijas sistēmā no dažādiem klientiem. Savukārt, MK noteikumi Nr. 34 nosaka prasības ar notekūdeņiem vidē novadītā piesārņojuma kontrolei, tai skaitā prioritāro un bīstamo ķīmisko vielu emisiju uzraudzībai, samazināšanai vai novēršanai. Tā kā aktualizētajā prioritāro vielu sarakstā ir iekļautas 45 vielas/vielu grupas un aktualizētajā bīstamo vielu sarakstā - 25 vielas/vielu grupas, tad visu šo vielu analīzes notekūdeņu izplūdē komunālo notekūdeņu attīrīšanas iekārtu uzņēmumiem radītu nozīmīgu apgrūtinājumu, lai ar testēšanas rezultātiem apliecinātu, vai novadītie notekūdeņi satur vai nesatur prioritārās un bīstamās vielas. Lai noskaidrotu, kādas vielas tiek konstatētas komunālajos notekūdeņos un novērstu nepieciešamību šādu notekūdeņu paraugos analizēt visas MK noteikumu Nr. 34 1. un 2. pielikumā noteiktās vielas, Ministrija 2021. gadā īstenoja projektu “Prioritāro un bīstamo ķīmisko vielu skrīnings (izpēte) no komunālo notekūdeņu attīrīšanas iekārtām izplūstošajos notekūdeņos lai izstrādātu norādījumus/vadlīnijas šādu uzņēmumu turpmākam prioritāro un bīstamo vielu monitoringam un kontrolei” (turpmāk – Projekts). Projekta rezultāti ir izmantoti, lai atlasītu un rekomendētu konkrētas vielas, par kuru klātbūtni, veicot turpmāko testēšanu komunālo notekūdeņu attīrīšanas iekārtu notekūdeņos, lielākajiem NAI uzņēmumiem būtu jāpārliecinās. Pamatojoties uz Projekta rekomendācijām, MK noteikumi Nr. 34 tiek papildināti ar 57.² punktu un 6. pielikumu Prioritāro vielu un bīstamo vielu monitorings komunālo notekūdeņu attīrīšanas iekārtās.

Atbilstoši 57.² punktam, komunālo notekūdeņu attīrīšanas iekārtu operatori, plānojot un veicot prioritāro vielu un bīstamo vielu monitoringu šo noteikumu 19.3. apakšpunktā vai 57.¹ punktā noteiktās informācijas iegūšanai, ņem vērā MK noteikumu Nr. 34 6. pielikumā noteiktos kritērijus.

6. pielikumā:
1.punkts, atkarībā no novadīto notekūdeņu apjoma un pieņemto ražošanas notekūdeņu īpatsvara, noteic sekojošo:
1. Komunālo notekūdeņu attīrīšanas iekārtu operators, plānojot un veicot prioritāro vielu un bīstamo vielu monitoringu notekūdeņu izplūdē, ņem vērā šādus nosacījumus:
1.1. notekūdeņu attīrīšanas iekārtās, kurās novadāmo notekūdeņu apjoms ir vienāds vai pārsniedz 1000 tūkst. m³ gadā, operators:
  1.1.1. monitoringā iekļauj šo noteikumu 1. pielikuma 6., 20., 21., 23., 28. un 35. punktā norādītās prioritārās vielas un šo noteikumu 2. pielikuma 2., 3., 4., 10., 24. un 25. punktā norādītās bīstamās vielas;
  1.1.2. apzina lielākos ražošanas uzņēmumus, kuri notekūdeņus novada uz attiecīgajām attīrīšanas iekārtām, izvērtē to darbības veidu un saņemto ražošanas notekūdeņu apjomu;
  1.1.3. papildus monitoringā iekļauj tās prioritārās vielas un bīstamās vielas, kuru izmantošana ir norādīta attiecīgā uzņēmuma A vai B kategorijas piesārņojošās darbības atļaujā, kā arī tās prioritārās vielas un bīstamās vielas, kuras izmanto vai ražo attiecīgu nozaru uzņēmumi, ja centralizētajā kanalizācijas sistēmā novadīto ražošanas notekūdeņu īpatsvars ir lielāks par 10 % no kopējā notekūdeņu apjoma;

1.2. notekūdeņu attīrīšanas iekārtās, kurās novadāmo notekūdeņu apjoms ir mazāks par 1000 tūkst. m3 gadā un un kuras jau atskaitās par atsevišķu prioritāro vielu vai bīstamo vielu novadīšanu,  operators:
  1.2.1. monitoringā iekļauj līdz šim kontrolētās prioritārās vielas un bīstamās vielas,
  1.2.2. papildus monitoringā iekļauj tās prioritārās vielas un bīstamās vielas, kuras centralizētajā kanalizācijas sistēmā novada attiecīgu ražošanas nozaru uzņēmumi, kuri izmanto vai ražo minētās vielas, ja centralizētajā kanalizācijas sistēmā novadīto ražošanas notekūdeņu īpatsvars ir vismaz 10 % no kopējā notekūdeņu apjoma;

1.3. notekūdeņu attīrīšanas iekārtās, kuras saņem ražošanas notekūdeņus un ja to īpatsvars ir vismaz 10 % no kopējā notekūdeņu apjoma, operators monitoringā iekļauj tās prioritārās vielas un bīstamās vielas, kuras centralizētajā kanalizācijas sistēmā var novadīt attiecīgu ražošanas nozaru uzņēmumi, kuri izmanto vai ražo prioritārās vielas vai bīstamās vielas.

2.punktā noteikta prasība - papildus šā pielikuma 1. punktā noteiktajam komunālo notekūdeņu attīrīšanas iekārtu operatori monitoringā iekļauj tās prioritārās vielas un bīstamās vielas, kuras valsts vides monitoringā ir konstatētas pieņemošajā virszemes ūdensobjektā un nosaka sliktu ūdeņu ķīmisko kvalitāti.

Savukārt, minētā pielikuma 3. punkts noteic, ka  monitoringa rezultāta ticamības nodrošināšanai un lai mazinātu dažādu faktoru iespējamo ietekmi uz komunālo notekūdeņu monitoringa rezultātiem, operators atbilstoši šā pielikuma 1. punktam izvēlēto prioritāro vielu un bīstamo vielu monitoringu notekūdeņu izplūdē veic vienu gadu, paraugus ņemot ne retāk kā reizi ceturksnī.

4. punktā iekļauti nosacījumi, kuriem jāizpildās vienlaicīgi, lai operators turpmākā monitoringā varētu neiekļaut prioritāro vielu vai bīstamo vielu:
  4.1. mērījumi ir veikti vismaz vienu gadu atbilstoši šā pielikuma 3. punktā noteiktajam monitoringa biežumam,
  4.2. gada laikā visi konkrētai vielai veiktie mērījumi ir bijuši mazāki par attiecīgas testēšanas metodes kvantitatīvās noteikšanas robežu,
  4.3. nav būtiski mainījušies ražošanas uzņēmumi, kuri nodod notekūdeņus attīrīšanai komunālajās notekūdeņu attīrīšanas iekārtās, vai nav notikušas izmaiņas minēto uzņēmumu darbībā, kas ietekmē notekūdeņu apjomu un sastāvu,
  4.4. izmantotā testēšanas metode ir pietiekami jutīga un nodrošina, ka konkrētās prioritārās vielas vai bīstamās vielas kvantitatīvās noteikšanas robeža ir vienāda ar 30 % vai mazāka par 30 % no ūdeņu aizsardzības normatīvajos aktos noteiktā attiecīgās vielas vides kvalitātes normatīva vērtības.

5. punkts noteic kritērijus prioritāro vielu un bīstamo vielu monitoringa programmas pārskatīšanai un atjaunošanai. Atbilstoši minētajam punktam operators ne retāk kā reizi sešos gados pārskata un atjauno prioritāro vielu un bīstamo vielu monitoringa programmu, ja notikušas izmaiņas ūdeņu aizsardzības normatīvajos aktos noteiktajos prioritāro vielu un bīstamo vielu sarakstos, no ražošanas uzņēmumiem saņemto notekūdeņu apjomā un sastāvā, kā arī ņemot vērā valsts vides monitoringa informāciju attiecībā uz tām ķīmiskajām vielām, kuras nosaka sliktu virszemes ūdeņu ķīmisko kvalitāti pieņemošajā ūdensobjektā.

Ir jāaktualizē Ministrijai un Centram noteiktās ziņošanas prasības Eiropas Komisijai atbilstoši Direktīvas 91/271/EEK nosacījumiem, jo daļa no pašreiz minētajā punktā noteiktajām ziņošanas prasībām izrietēja no spēku zaudējušām direktīvām - Padomes un Parlamenta 2006. gada 15. februāra Direktīvas 2006/11/EK par piesārņojumu, ko rada dažas bīstamas vielas, kuras novada Kopienas ūdens vidē (kodificēta  Padomes 1976. gada 4. maija  Direktīva 76/464/EEK), kas bija spēkā līdz 2013. gada 21. decembrim, Padomes 1986. gada 12. jūnija Direktīvas 86/280/EEK par emisiju robežvērtībām un kvalitātes mērķiem attiecībā uz dažām bīstamām vielām, kas iekļautas Direktīvas 76/464/EEK pielikuma I sarakstā (spēkā līdz 2012. gada 22. decembrim), Padomes 1979. gada 17. decembra Direktīvas 80/68/EEK par gruntsūdeņu aizsardzību pret dažu bīstamu vielu radītu piesārņojumu (spēkā līdz 2013. gada 21. decembrim).
Arī šobrīd Eiropas Komisijai tiek gatavots kārtējais ziņojums  par panākto progresu un atbilstību MK noteikumu Nr. 34 un reizē arī Direktīvas 91/271/EEK prasību izpildē attiecībā uz notekūdeņu attīrīšanu Latvijā noteiktajās aglomerācijās (apdzīvotās vietās vai to teritorijas atsevišķās daļās), kurās notekūdeņu slodze, izteikta cilvēku ekvivalentos^[1], ir lielāka par 2000. Minētais ziņojums par situāciju 2020. gadā jāiesniedz Eiropas Komisijai līdz 2022. gada 30. jūnijam.


^[1] Atbilstoši MK noteikumu Nr. 34 31. punktam cilvēku ekvivalentos izteikto piesārņojuma daudzumu aprēķina, pamatojoties uz maksimālo nedēļas vidējo piesārņojuma daudzumu, kas normālos laikapstākļos komunālo notekūdeņu attīrīšanas iekārtās (turpmāk — attīrīšanas iekārtas) nonāk gada laikā. Plānošanas vajadzībām cilvēku ekvivalentos izteikto piesārņojuma daudzumu var aprēķināt, pamatojoties uz iedzīvotāju un uzņēmumu skaitu, kam plānots pieslēgums, un atkarībā no tiem raksturīgā ūdens patēriņa un notekūdeņu bioķīmiskā skābekļa patēriņa (BSP5) vērtībām. Cilvēku ekvivalenta viena vienība ir organisko vielu piesārņojuma daudzums, kas atbilst bioķīmiskajam skābekļa patēriņam 60 g O2 dienā.

Ar noteikumu projektu jaunā redakcijā tiek izteikts MK noteikumu Nr. 34 67. punkts. Ministrijai sadarbībā ar Centru ir saglabātas šādas ziņošanas prasības Eiropas Komisijai:
- ne retāk kā reizi divos gados, pēc Eiropas Komisijas pieprasījuma un tās norādītajā formātā – sniegt ziņojumu par komunālo notekūdeņu novadīšanu un notekūdeņu dūņu izmantošanu un apglabāšanu Latvijas teritorijā, kā arī aktuālo informā. ciju par veiktajām un plānotajām rīcībām komunālo notekūdeņu radītā piesārņojuma samazināšanai;
- ziņot par komunālo notekūdeņu monitoringā izmantotajām metodēm.

2019. gada sākumā Eiropas Komisija ir vērsusi Latvijas uzmanību uz to, ka notekūdeņu savākšana un attīrīšana 14 pilsētās (aglomerācijās) ir uzskatāma par Direktīvas 91/271/EEK prasībām neatbilstošu, jo minētajās pilsētās pārmērīgi izmanto nekontrolētas decentralizētās kanalizācijas sistēmas. Eiropas Komisija uzskata, ka augsta decentralizēto kanalizācijas sistēmu izplatība ir tad, ja decentralizēto kanalizācijas sistēmās nonākošo notekūdeņu daudzums pārsniedz 2 % no kopējās radītās slodzes aglomerācijā vai 2000 CE (cilvēku ekvivalents). Ja lielākajās pilsētās centralizēti tiek savākti vismaz 98 % notekūdeņu, Eiropas Komisijas ieskatā prasības ir izpildītas. 2019. gadā 18 aglomerācijās centralizēti savākti no 86,9 % līdz 100 % notekūdeņu. Lai izpildītu Direktīvas 91/271/EEK prasības, pēc Eiropas Komisijas norādes, nepieciešams mazināt decentralizēto kanalizācijas sistēmu nekontrolētu lietojumu aglomerācijās, lai novērstu vides piesārņojuma risku blīvi apdzīvotajās vietās.
Atbilstoši MK 2017. gada 27. jūnija noteikumu Nr. 384 “Noteikumi par decentralizēto kanalizācijas sistēmu apsaimniekošanu un reģistrēšanu” 3. punktam, decentralizētās kanalizācijas sistēmas ir tādas, kur notekūdeņu savākšana vai attīrīšanai izmanto:
- rūpnieciski izgatavotas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, kuras attīrītos notekūdeņus novada vidē un kuru kopējā jauda ir mazāka par 5 m3/diennaktī (turpmāk – individuālas attīrīšanas iekārtas);
- septiķus;
- notekūdeņu krājtvertnes, kurās uzkrājas neattīrīti notekūdeņi un nosēdumi.
Saskaņā ar MK 2010. gada 30. novembra noteikumu Nr. 1082 “Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai” 2. pielikuma 6.3. apakšpunktu C kategorijas piesārņojošās darbības reģistrācija nepieciešama notekūdeņu attīrīšanas iekārtām ar jaudu no 5 līdz 20 m3/diennaktī. Individuālo attīrīšanas iekārtu darbībai nosacījumi netiek izvirzīti. Jāņem vērā, ka pilsētu teritorijās (to aglomerācijās) ir izbūvētas un darbojas arī šādas mazas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas. Jāatzīmē, ka Direktīvā 91/271/EEK nav paredzēti izņēmumi (mazāk stingras prasības) notekūdeņu attīrīšanai individuālajās attīrīšanas iekārtās – prasības ir vienotas visām aglomerācijā esošām notekūdeņu attīrīšanas iekārtām neatkarīgi no šo iekārtu jaudas. Turklāt, nosacījumi notekūdeņu attīrīšanai ir atkarīgi no aglomerācijā radītās kopējās notekūdeņu slodzes (izteikta cilvēku ekvivantos) un noteikti MK noteikumu Nr. 34 5. pielikumā (1. un 2. tabulā).
 

Lai novērstu nekontrolētu individuālo attīrīšanu iekārtu darbību aglomerācijās un vides piesārņojuma risku blīvi apdzīvotajās vietās, MK noteikumi Nr. 34 tiek papildināti ar jaunu – 40.¹ punktu, kas noteic: ja aglomerācijās, kurās cilvēku ekvivalents ir lielāks par 2000, notekūdeņu savākšanai un attīrīšanai izmanto rūpnieciski izgatavotas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, kuras attīrītos notekūdeņus novada vidē un kuru kopējā jauda ir mazāka par 5 m³/diennaktī, iekārtu īpašnieks vai valdītājs nodrošina notekūdeņu atbilstību šo noteikumu 5. pielikuma 1. tabulā noteiktajām prasībām, kas noteiktas tās piesārņojuma slodzes kategorijas aglomerācijām, kurā atrodas konkrētās attīrīšanas iekārtas.

Papildus minētajam 5. pielikums tiek papildināts ar 9.¹ punktu, kas noteic, kādos gadījumos un kas veic individuālo attīrīšanas iekārtu pārbaudi: ja aglomerācijās, kurās cilvēku ekvivalents ir lielāks par 2000, notekūdeņu savākšanai un attīrīšanai izmantoto rūpnieciski izgatavotas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, kuras attīrītos notekūdeņus novada vidē un kuru kopējā jauda ir mazāka par 5 m3/diennaktī, novadīto notekūdeņu paraugus ņem, ja atbilstoši normatīvajiem aktiem par decentralizēto kanalizācijas sistēmu apsaimniekošanu un reģistrēšanu noteiktajām institūcijām vai personām, kas veic šādu notekūdeņu attīrīšanas iekārtu uzraudzību un kontroli, rodas pamatotas aizdomas par novadīto notekūdeņu neatbilstību šo noteikumu prasībām. Šādā gadījumā iekārtu īpašnieks vai valdītājs pēc minēto institūciju vai personu pieprasījuma nodrošina notekūdeņu paraugu ņemšanu un analīzi akreditētā laboratorijā. Ja analīžu rezultāti neuzrāda atbilstoši šo noteikumu 40.¹ punktam noteikto piesārņojošo vielu koncentrācijas pārsniegumus, tad paraugu ņemšanu atkārto ne ātrāk kā pēc 6 mēnešiem. Ja analīžu rezultāti uzrāda piesārņojošo vielu koncentrācijas pārsniegumus, notekūdeņu paraugu ņemšanu un analīzes atkārto pēc iekārtas darbībā konstatēto trūkumu novēršanas, kontroli veicošo institūciju vai personu norādītajā termiņa. Par nepieciešamību veikt individuālo notekūdeņu attīrīšanas iekārtu pārbaudi var liecināt vairāki apstākļi, piemēram, apkārtējo iedzīvotāju sūdzības par stipru notekūdeņu smaku, notekūdeņu izplūde tam neparedzētā vietā, novadīto notekūdeņu vizuālais izskats un citi faktori.

MK noteikumu Nr. 34 2.3. apakšpunktā ietverts dažādu veidu notekūdeņu raksturojums, tai skaitā 2.3.1. apakšpunktā noteikts, ka sadzīves notekūdeņi ir notekūdeņi, kas radušies publiskās un dzīvojamās ēkās un pakalpojumu sniegšanas vietās dažādu fizioloģisko, higiēnas un sadzīves darbību dēļ. Savukārt minēto noteikumu 5. pielikuma III nodaļā ir iekļauti tipiskus sadzīves notekūdeņus raksturojošie parametri un tiem raksturīgās vērtības (4. tabula). Šo informāciju izmanto ūdenssaimniecības uzņēmumi, slēdzot līgumus ar juridiskām un fiziskām personām par notekūdeņu novadīšanu centralizētajā kanalizācijas sistēmā un nosakot maksu par notekūdeņu attīrīšanu. Ņemot vērā, ka kopš MK noteikumu Nr. 34 izstrādes un apstiprināšanas 2002. gada 22. janvārī ir pagājis ilgs laiks un mainījušies ūdens lietošanas paradumi gan iedzīvotājiem, gan publiskās ēkās un pakalpojumu sniegšanas vietās, gan arī uzņēmumos, ieviešot dažādus ūdens taupīšanas pasākumus un maksājot par ūdens izmantošanu, Ministrija 2016. un 2017. gadā īstenoja pētījumu “Tipiskus sadzīves notekūdeņus raksturojošo parametru aktualizācija”. Pamatojoties uz iegūto datu analīzi, vairākiem piesārņojuma parametriem ir ierosināts mainīt MK noteikumu Nr. 34 5. pielikuma 4. tabulā noteikto parametru koncentrāciju intervāla augšējo robežu. Jāatzīmē, ka minētajā tabulā iekļautās piesārņojuma parametru vērtības (koncentrācijas) ir orientējošas un to piemērošana - īpaši piesārņojuma parametru augstākās vērtības, notekūdeņu attīrīšanas uzņēmumiem nav obligāta, piemēram, slēdzot līgumus ar juridiskām personām par notekūdeņu novadīšanu centralizētajā kanalizācijas sistēmā un nosakot maksu par notekūdeņu attīrīšanu. Katra līguma nosacījumi vērtējami individuāli, vadoties no notekūdeņu attīrīšanas iekārtu tehniskā stāvokļa un noslodzes. Vienlaikus izmaiņas 4. tabulā norāda piesārņojuma parametru vērtību izmaiņu tendenci, kas notekūdeņu attīrīšanas uzņēmumiem būtu jāņem vērā, plānojot uzņēmumu turpmāko attīstību.

MK noteikumu Nr. 34 5. pielikuma 4. tabulā koncentrāciju intervāla augšējā robeža tiek mainīta attiecībā uz bioķīmisko skābekļa patēriņu (BSP₅), kopējo fosforu (P_kop) un kopējo slāpekli (N_kop).

MK noteikumos Nr. 34 ir nepieciešami vairāki tehniski precizējumi, kas saistīti ar

Ar noteikumu projektu MK noteikumos Nr. 34 tiek veikti vairāki tehniski precizējumi: 
- tiek precizēta  MK noteikumu 2.3.1. apakšpunkta redakcija, jo sadzīves notekūdeņi rodas ne tikai sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas vietās, bet arī, piemēram, frizētavās, šūšanas darbnīcās un citās līdzīga veida pakalpojumu sniegšanas vietās, kas nav pieskaitāmas sabiedriskajiem pakalpojumiem;
- 4. punktā un tālāk visā MK noteikumu Nr.34 tekstā tiek precizēta atsauce uz Valsts vides dienestu, kā arī nosakot, ka VVD reģistrē C kategorijas piesārņojošās darbības, pamatojoties uz  likuma "Par piesārņojumu" (23. panta otrās daļa) un Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumos Nr. 1082 (turpmāk – MK noteikumi Nr.1082) noteikto normatīvo regulējumu (1.3.¹ apakšpunkts);
- tiek papildināts MK noteikumu Nr. 34 19. punkts, nosakot, ka minētajā punktā norādītā informācija atļaujas saņemšanai iesniedzam arī  gadījumā, ja operatora darbībā notikušas būtiskas izmaiņas. Izmaiņas veiktas atbilstoši MK noteikumu Nr. 1082 4.2. apkšpunktā noteiktajam, ka iesniegums atļaujas saņemšanai iesniedzams VVD arī tad, ja operatora darbībā ir notikušas būtiskas izmaiņas. Savukārt, likuma “Par piesārņojumu “ 1. panta  1. punktā ir sniegta definīcija terminam ”būtiska izmaiņa”;
- tiek precizēts 52.¹ punkts, paplašinot normatīvā regulējuma tvērumu un attiecinot prasību par stigrāku emisiju limitu noteikšanu notekūdeņu novadīšanai riska ūdensobjektā  ne tikai uz aglomerāciju, bet arī uz apdzīvotām vietām; 
- jaunā redakcijā tiek izteikts 63. punkts, ņemot vērā, ka tajā norādītajam standartam ir stājusies spēkā jaunā redakcija - LVS EN ISO/IEC 17025 : 2017 "Testēšanas un kalibrēšanas laboratoriju kompetences vispārīgās prasības". Saskaņā ar Latvijas Nacionālā akreditācija biroja tīmekļvietnē pieejamo informāciju pēc 2019. gada jūnija laboratoriju novērtēšana notiek tikai atbilstoši jaunā standarta prasībām. Ar grozījumiem   tiek noteikts, ka nepieciešamās analīzes veic laboratorijā, kura ir akreditēta atbilstoši normatīvajiem aktiem par atbilstības novērtēšanas institūciju novērtēšanu, akreditāciju, uzraudzību;
- saskaņā ar Vides aizsardzības likumā lietoto terminoloģiju tiek precizēts 64. punkts, ievērojot, ka atbilstoši minētā likuma 20. panta pirmajai daļai vides valsts kontroli veic Valsts vides dienesta un Dabas aizsardzības pārvaldes valsts vides inspektori;
- informatīvajā atsaucē uz Eiropas Savienības direktīvām tiek svītrotas pirmajā un otrajā atsaucē minētas direktīvas, jo abas direktīvas bija spēkā līdz 2013. gada 21. decembrim. Savukārt, papildus tiek iekļauta Direktīva 2013/39/EK, kas noteic spēkā esošo prioritāro vielu sarakstu.