Anotācija

Šobrīd Likumā attiecībā uz personām, kurām piešķirts bēgļa vai alternatīvais statuss Latvijā tiek lietots saīsinājums "trešās valsts valstspiederīgie". Ievērojot to, ka visbiežāk ar terminu "trešās valsts valstspiederīgais" tiek saprasts jebkuras valsts, kas nav Eiropas Savienības (turpmāk - ES) dalībvalsts, Eiropas Ekonomiskās zonas dalībvalsts un Šveices Konfederācijas pilsonis, un šāds saīsinājums citos normatīvajos aktos attiecībā uz personām, kurām piešķirts bēgļa vai alternatīvais statuss Latvijā, netiek lietots, šāda saīsinājuma lietojums rada nekorektu Likuma izpratni un piemērošanu.

Lai novērstu pārpratumus to personu lokā, uz kuru Likums attiecas un salāgotu terminoloģiju ar citiem normatīvajiem aktiem, piemēram, imigrācijas jomu regulējošajos normatīvajos aktos, likumprojektā "Grozījumi Konsulārās palīdzības un konsulāro pakalpojumu likums" (turpmāk - Likumprojekts) tiek svītrots saīsinājums "trešās valsts valstspiederīgie" un aizstāts ar vārdiem "personas, kurām piešķirts bēgļa vai alternatīvais statuss Latvijā" attiecīgajā locījumā. Tādējādi tiks panākta korekta izpratne par Likumā minēto personu loku, uz ko tas tiek attiecināts un korekta normu piemērošana.

Konstatēts, ka nepieciešams precizēt Likuma 2. panta pirmās daļas 4. punktu atbilstoši Eiropas Padomes 2015. gada 20. aprīļa direktīvas (ES) 2015/637 par koordinācijas un sadarbības pasākumiem, ar ko veicina nepārstāvēto Savienības pilsoņu konsulāro aizsardzību trešās valstīs, un ar ko atceļ lēmumu 95/553/EK 4. un 6. pantam, jo šobrīd Likuma 2. panta pirmās daļas 4. punktā nav iekļauti tie ES dalībvalsts pilsoņi (izņemot Latvijas pilsoņus), kuri ārvalstī nevar saņemt konsulāro palīdzību, lai gan šajā ārvalstī ir ES dalībvalsts pilsoņa (izņemot Latvijas pilsoņus) diplomātiskā vai konsulārā pārstāvniecība vai goda konsulāts, piemēram, notikuši kādi neparedzēti ārkārtas apstākļi.

Likuma 2. panta pirmās daļas 4. punkts tiek precizēts, nosakot, ka Likums attiecas uz citas ES dalībvalsts pilsoņiem (izņemot Latvijas pilsoņiem), kuru pilsonības valstij attiecīgajā ārpus ES esošajā valstī nav diplomātiskās vai konsulārās pārstāvniecības vai goda konsulāta, kas sniedz vai faktiski varētu sniegt konsulāro palīdzību. Tādējādi tiks nodrošināta konsulārās palīdzības sniegšanas ES pilsoņiem arī tādos gadījumos, ja konkrētā ārvalstī būs ES pilsoņa diplomātiskā vai konsulārā pārstāvniecība vai goda konsulāts, bet tās kādu iemeslu dēļ nevarēs ES pilsonim sniegt konsulāro palīdzību.

Likuma 2. panta pirmā daļa nosaka, ka tas attiecas uz Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem, personām, kuras Latvijā atzītas par bezvalstniekiem, personām, kurām piešķirts bēgļa vai alternatīvais statuss Latvijā, citas ES dalībvalsts pilsoņiem, kuru pilsonības valstij attiecīgajā ārpus ES esošajā valstī nav diplomātiskās vai konsulārās pārstāvniecības vai goda konsulāta, kas sniedz konsulāro palīdzību, Latvijas pilsoņu un nepilsoņu, bezvalstnieku, trešās valsts valstspiederīgo un dalībvalstu pilsoņu ģimenes locekļiem, kuri ceļo kopā ar attiecīgajām personām (turpmāk - Latvijas valstspiederīgie). Likuma 6. pants nosaka, ka konsulārā palīdzība tiek sniegta Latvijas valstspiederīgajam, kurš atrodas ārkārtas situācijā ārvalstī, ja viņam ir neatliekami nepieciešams atbalsts un nav iespējas saņemt citu palīdzību. Savukārt Likuma 6. panta 6. punkts nosaka, ka par ārkārtas situāciju uzskatāmi gadījumi ārvalstīs, kad personai ir nepieciešama palīdzība un repatriācija, it īpaši bruņota konflikta, katastrofas vai katastrofas draudu gadījumā, ja ir apdraudēta personas dzīvība, veselība vai drošība. 
Iestājoties ārkārtas apstākļiem, Latvijas valstspiederīgo evakuācija vai repatriācija ir uzskatāma par valsts publisko funkciju īstenošanu, līdzīgi kā humanitāro lidojumu un valsts lidojumu izpilde. Ja nepieciešama Latvijas valstspiederīgo repatriācija vai evakuācija no ārvalsts, valsts publisko funkciju īstenošana ir iespējama gadījumā, ja no konkrētās ārvalsts nav iespējams izceļot ar komercreisiem vai pa alternatīviem sauszemes vai ūdens ceļiem un ir apdraudēta Latvijas valstspiederīgo dzīvība, veselība vai drošība. Šādos apstākļos izceļošana var tikt organizēta ar militāru lidmašīnu (valsts gaisa kuģi) vai ar komerclidojumu, kas uzskatāms par komerciālu reisu. Šajā gadījumā lēmumu par lidojuma izpildi pieņem aviosabiedrība, bet reisa izpilde tiek koordinēta sadarbībā ar Ārlietu ministriju. Lidojumu izmaksas sedz pasažieri. Jāatzīmē, ka civilās aviācijas gaisa kuģiem var tikt liegts veikt komerciālus lidojumus gaisa telpas izmantošanas ierobežojumu dēļ, tāpat šādiem lidojumiem var tikt noteiktas papildu apdrošināšanas prasības. Vienlaikus vairākas valstis, savstarpēji sadarbojoties, var apvienot resursus un valstspiederīgo repatriācijai izmantot, piemēram, citu valstu organizētu evakuāciju, izmantojot civilos vai pat militāros gaisa kuģus.
Līdz šim krīzes situācijās ārvalstīs Latvijas valstspiederīgo un citu valstu valstspiederīgo, ja ir atlikušas brīvas vietas, repatriāciju ir veikusi Latvijas lidsabiedrība AS "Air Baltic Corportation" (turpmāk – AirBaltic), brīvprātīgi piekrītot veikt lidojumus. Lidojumiem tika veikti nepieciešamie atbilstības novērtējumi, ņemot vērā iespējamos riskus attiecībā uz lidojumu drošību, apkalpes un pasažieru drošību, pārlidojumu drošību, kā arī ņemti vērā gaisa telpas izmantošanas ierobežojumi, Eiropas aviācijas drošības aģentūras, VA "Civilās aviācijas aģentūra" un atsevišķos gadījumos arī Valsts drošības dienesta rekomendācijas. Tāpat arī tika ņemtas vērā gaisa kuģu apdrošinātāju prasības. Piemēram, Covid-19 pandēmijas laikā, kad tika apturēta gaisa satiksme, atsaucoties uz Ārlietu ministrijas pieprasījumu, sadarbībā ar Latvijas diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvniecībām ārvalstīs, kuras apzināja pasažieru sarakstus, tika veikti vairāki AirBaltic lidojumi. AirBaltic katram lidojumam aprēķināja operatīvās pašizmaksas, kas tika proporcionāli sadalītas uz vietu skaitu lidmašīnā. Katra persona apmaksāja savu biļeti, no aviosabiedrības saņemot apmaksas saiti. Tāpat, lai nodrošinātu iespēju Latvijas valstspiederīgajiem atgriezties no Izraēlas Latvijā, atsaucoties uz Ārlietu ministrijas pieprasījumu, 2023. gada 16. oktobrī AirBaltic veica lidojumu no Telavivas uz Rīgu. Aviobiļetes apmaksāja pasažieri, no AirBaltic saņemot apmaksas saiti, bet Ārlietu ministrija apkopoja pasažieru sarakstu.
Ņemot vērā minēto, secināms, ka Likums skaidri nosaka to personu loku, uz kuru attiecināma konsulārās palīdzības sniegšana, kā arī gadījumus, kad šāda palīdzība ir sniedzama. Tomēr šobrīd nav izstrādāts normatīvais regulējums, kā ārkārtas situācijās ārvalstīs tiek organizēta repatriācija un evakuācija, tai skaitā lēmumu pieņemšanas un rīcības kārtība, transportēšanas pakalpojumu organizēšanas kārtība, šādu pakalpojumu apmaksas kārtība un nosacījumi, kā valsts šos līdzekļus atgūst. Līdz ar to nepieciešams papildināt Likumu ar deleģējumu Ministru kabinetam noteikt kārtību, kādā tiek veikta repatriācija un evakuācija ārkārtas gadījumos ārvalstī, kā arī ar to saistīto izdevumu segšanu. Vienlaikus nepieciešams noteikt arī tādus gadījumus, kad repatriācija vai evakuācija tiek segta no valsts budžeta līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem.

Ievērojot to, ka Latvijas valstspiederīgo repatriācijai vai evakuācijai var tikt izmantoti dažādi transporta veidi un iesaistītas dažādas iestādes, kā arī var tikt lūgta ES dalībvalstu, ES Civilās aizsardzības mehānisma, kā arī trešo valstu palīdzība, tam nepieciešams noteikt skaidru normatīvo regulējumu. Attiecīgi Likuma 6. pantā nepieciešams iekļaut deleģējumu Ministru kabinetam noteikt lēmumu pieņemšanas kārtību un rīcību Latvijas valstspiederīgo repatriācijai vai evakuācijai ārkārtas gadījumos, kā arī ar to saistīto izdevumu segšanu. Tāpat nepieciešams noteikt tos gadījumus, kad izdevumi par Latvijas valstspiederīgo evakuāciju vai repatriāciju tiek segti no valsts budžeta līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem. Ministru kabineta noteikumos tiks iekļauts arī papildu personu loks, uz kuriem varēs tikt attiecināta repatriācijas vai evakuācijas sniegšana, iestāžu kopums, kas iesaistīts repatriācijas vai evakuācijas organizēšanā un veikšanā, izmantojamie transporta līdzekļa veidi repatriācijas vai evakuācijas veikšanai, gadījumus, kad izdevumi par repatriācijas vai evakuācijas veikšanu būs jāsedz personām no saviem līdzekļiem un kad tiek segti no valsts budžeta līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem u.c. Attiecībā uz papildu personu loku, tie varētu būt, piemēram, tuvi Latvijas valstspiederīgo ģimenes locekļi (piemēram, laulātie), kuriem ir citas valsts pilsonība un kuri neceļo kopā, Latvijā pastāvīgi dzīvojoši citu valstu pilsoņi, kuri nevar atgriezties savā pilsonības valstī tur esošā apdraudējuma dēļ. Vienlaikus norādāms, ka repatriācija un evakuācija prioritāri tiks veikta Latvijas valstspiederīgajiem.
Evakuācijas vai repatriācijas izdevumi var tikt segti no valsts budžeta līdzekļiem neparedzētos gadījumos, ja no krīzes skartās valsts vai tās teritorijas nav iespējams izceļot ar komercreisiem pa sauszemi, ūdeni vai, izmantojot aviosatiksmi, un ir apdraudēta Latvijas valstspiederīgo dzīvība, veselība vai drošība. Piemēram, 2022. gadā, sākoties karadarbībai Ukrainā, Ārlietu ministrija organizēja Latvijas un citu ES dalībvalstu valstspiederīgo un viņu ģimenes locekļu evakuāciju, kopumā nodrošinot 261 personas izceļošanu no Ukrainas. Pamatojoties uz Ārlietu ministrijas lūgumu, Ministru kabinets pieņēma lēmumu par finanšu līdzekļu piešķiršanu no valsts budžeta programmas “Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem”. Uz šī pamata Finanšu ministrija Ārlietu ministrijai piešķīra noteiktu naudas summu, kura tika izmantota autobusu reisu no Ukrainas uz Latviju nodrošināšanai.
Ja pastāv alternatīvas izceļošanas iespējas un Latvijas valstspiederīgie var rast veidu, kā pamest apdraudēto valsti vai teritoriju, bet valsts nolemj organizēt evakuācijas vai repatriācijas reisu (piemēram, jo iespējas pamest valsti ir ierobežotas, salīdzinot ar personu skaitu, kas vēlas izceļot), izdevumus sedz pašas personas saskaņā ar piedāvāto risinājumu (piemēram, komersanta ģenerētu apmaksas saiti). Ja evakuējamo vai repatriējamo personu vidū tiek konstatētas personas bez pietiekamiem finanšu līdzekļiem, finansējums var tikt rasts saskaņā ar Ministru kabineta 2018. gada 9. oktobra noteikumiem Nr. 630 “Materiālās palīdzības piešķiršanas un atmaksāšanas kārtība” (turpmāk – Noteikumi Nr. 630).

Likuma 8. panta pirmā daļa nosaka, ka konsulārā amatpersona un goda konsuls konsulāro palīdzību sāk sniegt, kad ir saņemts Latvijas valstspiederīgā lūgums vai informācija par viņa atrašanos tādā situācijā, kad ir nepieciešama konsulārā palīdzība. Savukārt minētā panta trešā daļa nosaka, ka konsulārās palīdzības sniegšana tiek pārtraukta, ja Latvijas valstspiederīgais no tās nepārprotami atsakās vai vairs neatrodas tādā situācijā, kad būtu nepieciešama konsulārā palīdzība. 
No minētā izriet, ka valstij ir pienākums Latvijas valstspiederīgajam nodrošināt konsulāro palīdzību ārkārtas situācijā, ja tas ir neatliekami nepieciešams, nav citu iespēju un Latvijas valstspiederīgais šādu palīdzību vēlas saņemt. Sekmīgas konsulārās palīdzības sniegšanai konsulārajai amatpersonai var būt nepieciešams sadarboties ar dažādām kompetentajām iestādēm vai personām, tostarp nodot tām personas datus. Ja persona sniedz nepatiesu vai maldinošu informāciju, šāda rīcība var apgrūtināt konsulārās palīdzības sniegšanu, saziņu ar kompetentajām iestādēm, kā arī materiālās palīdzības piešķiršanu, ja tāda nepieciešama. Ievērojot minēto, Likumā nepieciešams paredzēt sekas, ja konsulārā amatpersona konstatē, ka persona sniedz pretrunīgu informāciju, tiek konstatētas neatbilstības valstspiederīgā sniegtajā informācijā vai valstspiederīgais atsakās sniegt informāciju saistībā ar atrašanos ārkārtas situācijā ārvalstī. Proti, šādas rīcības sekas var būt par pamatu atteikumam personai sniegt konsulāro palīdzību.

Ar mērķi noteikt materiālās palīdzības pieprasītājam sekas par pretrunīgas informācijas sniegšanu, neatbilstībām sniegtajā informācijā vai atteikšanos sniegt informāciju saistībā ar atrašanos ārkārtas situācijā ārvalstī, kas apgrūtina konsulārās amatpersonas darbu sniegt konsulāro palīdzību un saziņu ar kompetentajām iestādēm, nepieciešams papildināt Likuma 8. pantu ar ceturto daļu, nosakot, ka konsulārās palīdzības sniegšana var tikt pārtraukta, ja konsulārā amatpersona konstatē pretrunas vai neatbilstības valstspiederīgā sniegtajā informācijā vai valstspiederīgais atsakās sniegt informāciju saistībā ar atrašanos ārkārtas situācijā ārvalstī.

Šobrīd normatīvo aktu regulējums nenosaka rīcību gadījumos, kad, iestājoties ārkārtas situācijai Latvijā vai ārvalstī, tai skaitā kādā reģionā (ievērojot arī šī brīža nestabilo drošības un ģeopolitisko situāciju ārvalstīs), var tikt apdraudēta konsulāro amatpersonu dzīvība, veselība vai drošība. Lai novērstu iespējamu konsulāro amatpersonu apdraudējumu, Likumā nepieciešams iekļaut regulējumu, ka ārlietu ministrs, iestājoties ārkārtas situācijai Latvijā vai ārvalstī, var lemt par ierobežojumu ieviešanu konsulārās palīdzības un konsulāro pakalpojumu sniegšanā vai pat to pārtraukšanu klātienē. Vienlaikus norādāms, ka jau šobrīd lielākā daļa konsulāro pakalpojumu ir pieejami arī attālināti e-pakalpojumu veidā, nosūtot pakalpojumu sniedzēja iestādei pieprasījumu, vai saņemami ar ārpakalpojumu sniedzēju starpniecību, ko personas arī izmanto.
Šāds regulējums tika iekļauts Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 27. panta pirmajā daļā, nosakot, ka ārlietu ministrs, ievērojot Covid-19 izplatības dēļ noteiktos ierobežojumus vai epidemioloģisko situāciju valstīs, kurās atrodas Latvijas diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības (turpmāk - pārstāvniecība), ar rīkojumu var noteikt Konsulārās palīdzības un konsulāro pakalpojumu likumā paredzētās konsulārās palīdzības un konsulāro pakalpojumu sniegšanas kārtību, ja nepieciešams, pārtraucot to sniegšanu klātienē. Tā kā "Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likums" ir zaudējis spēku un šis regulējums pasargāja konsulārās amatpersonas apdraudējuma gadījumos, šis regulējums iekļaujams Likumā.

Lai novērstu situācijas, kas ierobežo vai būtiski skar konsulāro amatpersonu dzīvību, veselību vai drošību, Likumā nepieciešams noteikt regulējumu, nosakot, ka ārlietu ministrs, ņemot vērā ārkārtas vai krīzes situāciju Latvijā vai ārvalstī, ar rīkojumu var ierobežot Likumā noteiktās konsulārās palīdzības un konsulāro pakalpojumu sniegšanu un pārtraukt to sniegšanu klātienē.