Anotācija (ex-ante)

     Regulas 2018/1862 32. panta 1.d) ii) un iii) apakšpunkts paredz jaunu ziņojumu kategoriju, kas iekļaujami Šengenas informācijas sistēmā:
   1) bērni, kuriem jāliedz ceļot un attiecībā uz kuriem pastāv konkrēts un acīmredzams risks, ka tos var aizvest no dalībvalsts teritorijas vai viņi var to atstāt un kļūt par cietušajiem vai tikt iesaistīti teroristu nodarījumos (32. panta 1.d) ii) apakšpunkts);
   2) bērni, kuriem jāliedz ceļot un attiecībā uz kuriem pastāv konkrēts un acīmredzams risks, ka tos var aizvest no dalībvalsts teritorijas vai viņi var to atstāt un tikt iesaukti vai iesaistīti bruņotās grupās vai kuriem var likt aktīvi piedalīties karadarbībā (32. panta 1.d) iii) apakšpunkts).
     Attiecīgi Regulas 2018/1862 32. panta 1.d) ii) un iii) apakšpunktā minētie gadījumi ietver arī situācijas, kad persona (bērns) nevis pati plāno, bet gan, kad tā, iepriekš neplānojot, var tikt iesaistīta attiecīgajās darbībās. Līdz ar to pašlaik nepastāv nacionālais regulējums minēto regulas nosacījumu īstenošanai pilnībā.
     Lai arī izstrādātie grozījumi likumā “Par policiju” (21-TA-1780) aptver Regulā 2018/1862 minētos gadījumus, kuri ir vērsti uz pašas personas aizsardzību, tomēr var pastāvēt gadījumi, kad attiecīgo personu iesaiste teroristu nodarījumos, bruņotās grupās vai aktīvā karadarbībā, var pēc to atgriešanās valstī, kurā tiem ir tiesības uzturēties, pastarpināti radīt arī valsts drošības apdraudējumu. Proti, pamatā Regulas 2018/1862 32. panta 1.punkta regulējums ir vērsts uz pašas personas aizsardzību, tomēr nav izslēgta pastarpināta/sekundāra valsts drošības apdraudējuma iespējamība minētā rezultātā. Ņemot vērā, ka šāda potenciāla valsts drošības apdraudējuma izvērtēšana ir ārpus Valsts policijas kompetences un likuma “Par policiju” tvēruma, kā arī, ņemot vērā Nacionālās drošības likuma 18.¹ pantā jau paredzēto procedūru, attiecīgi grozījumi būtu izdarāmi Nacionālās drošības likumā.
     Atbilstoši Līguma par Eiropas Savienību 4. panta otrajai daļai Savienība respektē valstu galvenās funkcijas, tostarp aizsargājot valsts drošību. Jo īpaši valsts drošība paliek vienīgi katras dalībvalsts atbildībā. Minēto norādījusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa, piemēram, 2016. gada 12. janvāra spriedumā lietā Nr.37138/14 Szabŏ and Vissy v. Hungary, nosakot, ka Eiropas Padomes 1950. gada 4. novembra Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, Eiropas Savienības dalībvalstīm piemīt rīcības brīvība, nosakot līdzekļus valsts drošības aizsardzībai. Arī Eiropas Savienības Tiesa ir vērtējusi šāda izceļošanas aizlieguma pieļaujamību, piemēram, 2008. gada 10. jūlija spriedumā lietā C-33/07, Jipa, kurā minētā tiesa principiāli nenoliedz attiecīgā lieguma izceļot no valsts noteikšanu. Vienlaikus Eiropas Savienības Tiesa norāda, ka:
   1) apdraudējumam, ko rada attiecīgā persona, ir jābūt vērstam uz attiecīgo valsti, kas noteica aizliegumu;
   2) apdraudējumam ir jābūt faktiskam un pietiekoši nopietnam konkrētajā brīdī;
   3) liegumam izceļot jāpamatojas tikai uz attiecīgā indivīda personisko darbību;
   4) nav pieļaujams, ka ierobežojums pamatojas uz vispārējās profilakses apsvērumiem.
     Regulas 2018/1862 32. panta 4. punkts nosaka, ka brīdinājumu par personām, kas minētas, tostarp 1. punkta d)apakšpunktā, ievada pēc kompetento iestāžu, tostarp tiesu iestāžu, lēmuma.

     Ievērojot minēto, ir nepieciešami grozījumi Nacionālās drošības likumā, papildinot 18.¹ panta otro daļu pēc vārdiem “plāno iesaistīties” ar vārdiem “vai savas neaizsargātības dēļ neapzinoties var tikt iesaistīta”. Vienlaikus, ievērojot, ka ne tikai nepilngadīgie, bet arī pilngadīgas personas savas neaizsargātības dēļ, pašām neapzinoties, var ārvalstīs tikt iesaistītas darbībās, kas pēc atgriešanās Latvijas Republikā var apdraudēt tās nacionālo drošību, grozījumi attiecināmi arī uz pilngadīgām personām.
     Papildus, ievērojot, ka tiesības atgriezties Latvijas Republikā ir ne tikai Latvijas Republikas pilsonim, nepilsonim, personai, kurai Latvijas Republikā piešķirts bezvalstnieka vai alternatīvais statuss, vai bēglim, bet arī citām personām, kam Latvijas Republikā izsniegta uzturēšanās atļauja vai vīza (Imigrācijas likuma 4.pants), kā arī, ņemot vērā Bērnu tiesību aizsardzības likuma 3. panta otro daļu un Apvienoto Nāciju Organizācijas 1990. gada 2.septembra Bērnu tiesību konvencijas 2. panta 1. punktu, kas paredz ikviena bērna aizsardzību neatkarīgi no tā izcelsmes valsts, attiecīgi nepieciešams precizēt Nacionālās drošības likuma 18.¹ panta pirmo daļu.
     Proti, pašlaik Nacionālās drošības likuma 18.¹ panta pirmā daļa nosaka kompetenci iekšlietu ministram pieņemt lēmumu par liegumu izceļot no Latvijas Republikas attiecībā uz Latvijas Republikas pilsoni, nepilsoni, personu, kurai Latvijas Republikā piešķirts bezvalstnieka vai alternatīvais statuss, vai bēgli. Minēto tvērumu nepieciešams papildināt ar “valsts, kas piemēro Šengenas acquis nosacījumus, par personu brīvu pārvietošanos, valstspiederīgajam, kam Latvijas Republikā izsniegta uzturēšanās atļauja” kā arī “citas valsts valstspiederīgajam, attiecībā uz ko nav iespējams pieņemt lēmumu par liegumu ieceļot Latvijas Republikā”.
   1) Papildinājums “valsts, kas piemēro Šengenas acquis nosacījumus, par personu brīvu pārvietošanos, valstspiederīgajam, kam Latvijas Republikā izsniegta uzturēšanās atļauja” nepieciešams, jo valstu starpā, kur nepastāv iekšējās robežas, piemēram, uzturēšanās atļaujas anulēšana un attiecīgi izbraukšanas rīkojuma vai piespiedu izraidīšanas lēmuma izdošana nesasniegtu vēlamo mērķi. Proti, personai ieceļošana Latvijas Republikā Savienības iekšējo robežu ietvaros nebūtu liegta. Tādējādi iespējamais valsts drošības apdraudējums citādi netiktu novērsts.
   2) Papildinājums “citas valsts valstspiederīgajam, attiecībā uz ko nav iespējams pieņemt lēmumu par liegumu ieceļot Latvijas Republikā” nepieciešams, jo var pastāvēt situācijas, kad, neskatoties uz konstatēto iespējamo valsts drošības apdraudējumu, personai, kas nav valsts, kas piemēro Šengenas acquis nosacījumus, par personu brīvu pārvietošanos, valstspiederīgais, pastāv apstākļi, kādēļ lieguma ieceļot Latvijas Republikā un attiecīgi izbraukšanas rīkojuma vai piespiedu izraidīšanas lēmuma izdošana nebūtu iespējama. Minētie apstākļi varētu būt, piemēram, gadījumos, kad attiecīgā persona ir nepilngadīgais un uzturas Latvijas Republikā kopā ar vismaz vienu aizbildni, pamatojoties uz Latvijas Republikā izsniegtu uzturēšanās atļauju. Attiecīgajos gadījumos kā pirmais solis varētu būt aizbildņa informēšana par situāciju un tādējādi tam būtu iespēja veikt pasākumus personas aizsardzībai, piemēram, neizsniegt “ceļošanas dokumentu” nepilngadīgajam. Savukārt, ja aizbildnis neveiks attiecīgos pasākumus, tad kā nākamais solis būtu iespējams anulēt izsniegto uzturēšanās atļauju, pieņemt izbraukšanas rīkojumu vai piespiedu izraidīšanas lēmumu, liegumu ieceļot gan attiecībā uz nepilngadīgo, gan tā aizbildni.
     Kā vēl viens gadījums varētu būt situācija, kad attiecīgās personas, kas būtu pakļaujama lēmumam par liegumu ieceļot, apgādībā vai aprūpē atrodas vecāka gada gājuma cilvēks, kam nav citu personu, kas varētu nodrošināt nepieciešamo aprūpi, kā arī citi humāni apsvērumi. Tādējādi attiecīgajos gadījumos liegums ieceļot nebūtu pieņemams.
      Attiecībā uz pārējām personām minētā apdraudējuma novēršanai izmantojami jau esošie mehānismi – Latvijas Republikā izsniegtas uzturēšanās atļaujas anulēšana, izbraukšanas rīkojums vai piespiedu izraidīšanas lēmums, liegums ieceļot.
     Vienlaikus, ņemot vērā, ka Regulas 2018/1862 32. panta 1.d) ii) un iii) apakšpunktā noteiktajos gadījumos ziņojumi par personu iekļaujami Šengenas informācijas sistēmā, kā arī ievērojot, ka atbilstoši Šengenas informācijas sistēmas darbības likuma 10. panta ceturtā daļai ziņojuma iekļaušana Šengenas informācijas sistēmā ir pieļaujama, ja kādā Latvijas datubāzē ir ziņojumam līdzvērtīgs ieraksts, Nacionālās drošības likuma 18.¹ pants papildināms ar septīto daļu, paredzot deleģējumu Ministru kabinetam izdot noteikumus par kārtību, kādā Nacionālās drošības likuma 18.¹ pantā noteiktajos gadījumos, ziņojumi iekļaujami valsts informācijas sistēmā “Personu izceļošanas un izvešanas liegumu reģistrs”, iekļaujamo ziņu apjomu, glabāšanas termiņus, dzēšanas kārtību, kā arī institūcijas, kurām piešķirama piekļuve reģistrā iekļautajām ziņām. Paredzams, ka jaunizveidojamā valsts informācijas sistēma “Personu izceļošanas un izvešanas liegumu reģistrs” būs Iekšlietu ministrijas Informācijas centra pārziņā esošās valsts informācijas sistēmas “Integrētā iekšlietu informācijas sistēma” apakšsistēma. Paredzams tiesiskās skaidrības un informācijas aprites ātruma nolūkos minētajā reģistrā iekļaut informāciju par visiem lēmumiem attiecībā uz liegumiem personām izceļot no Latvijas Republikas.
     Gadījumos, kad Regulas 2018/1862 32. panta 1.d) ii) un iii) apakšpunktā minētajās situācijās valsts drošības apdraudējums nebūs saskatāms, lēmumu par liegumu personai izceļot no Latvijas Republikas pieņems Valsts policija likumā “Par policiju” noteiktajā kārtībā. Attiecīgais grozījumu projekts likumā “Par policiju” (21-TA-1780) izskatīts Iekšlietu ministrijas Tiesību aktu projektu virzības komitejas 2021.gada 13.septembra sēdē (prot. Nr. 34 2.§).
     Attiecīgi ieraksti valsts informācijas sistēmā “Personu izceļošanas un izvešanas liegumu reģistrs” palīdzēs arī novērst situācijas, kad būtu konstatējama iekšlietu ministra lēmuma un Valsts policijas lēmuma, kas pieņemti Regulas 2018/1862 32.panta 1.d) ii) un  iii) apakšpunktā minētajās situācijās, pārklāšanās (ja lēmumi netiks pieņemti vienlaikus). Savukārt gadījumos, kad minētie lēmumi varētu tikt pieņemti vienlaikus, izšķiršanās par kompetenci lēmuma pieņemšanā risināma kompetento iestāžu sadarbības ietvaros (Valsts pārvaldes iekārtas likuma 54.panta pirmā daļa).
      Tā kā projektā ietvertais regulējums paredzams kā galējais līdzeklis, ja citi mazāk ierobežojoši līdzekļi, ar kuriem sasniegt leģitīmo mērķi vienlīdzīgā kvalitātē, nepastāvēs vai nebūs uzskatāmi par efektīviem, kopumā nav paredzams, ka gadījumu skaits, kad tiks piemērota Nacionālās drošības likuma 18.¹ pantā izveidotā procedūra, būtiski pieaugs.
      Regulas 79. panta 2. punkts nosaka, ka ne vēlāk kā 2021. gada 28. decembrī Komisija pēc tam, kad tā ir pārbaudījusi, vai ir izpildīti minētajā regulā uzskaitītie nosacījumi, pieņem lēmumu, kurā nosaka dienu, kad Šengenas informācijas sistēma sāk darbību.