Anotācija

Militārā apdraudējuma valsts drošībai avoti ir militārās aviācijas gaisa kuģa, militārā bezpilota gaisa kuģa vai cita veida lidaparāta, karakuģa, militārās zemūdenes vai cita militārā zemūdens pārvietošanās līdzekļa, militārā transportlīdzekļa vai citas, tajā skaitā attālināti vadāmas bezpilota militārās mehāniskās ierīces pretlikumīga iekļūšana vai atrašanās Latvijas Republikas teritorijā, kā arī pretlikumīga militāro formējumu vai militāro formējumu bez pazīšanās zīmēm iekļūšana vai atrašanās Latvijas Republikas teritorijā. Minētais uzskaitījums nav izsmeļošs, jo militāru apdraudējumu valsts drošībai var radīt arī citas militāras darbības, kas nav tieši vērstas pret Latvijas Republiku, bet rada apdraudējumu valsts un sabiedrības drošībai.

Nacionālās drošības likuma 23.6  panta trešā daļa noteic Nacionālo bruņoto spēku kompetenci sadarbībā ar kompetentajām tiesībaizsardzības iestādēm un valsts drošības iestādēm veikt pasākumus, kurus uzskata par samērīgiem un nepieciešamiem, lai novērstu militāro darbību rezultātā izraisītu valsti apdraudošu situāciju, ieskaitot bruņota spēka pielietošanu.

Vienlaikus konstatējams, ka līdz ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem piešķirtajām tiesībām veikt aizsardzības pasākumus nav paredzēti konkrēti tiesību instrumenti, kas ļautu efektīvi īstenot noteiktos valsts aizsardzības pasākumus un nodrošināt sabiedrības drošību.

Likumprojekts paredz noteikt, ka Nacionālo bruņoto spēku komandierim vai viņa pilnvarotai personai ir tiesības, savukārt valsts un pašvaldību institūcijām, fiziskajām un juridiskajām personām ir pienākums nodot Nacionālo bruņoto spēku turējumā nekustamo īpašumu vai tā daļu, ja pieņemts attiecīgs lēmums. Tāpat noteikta Ministru kabineta kompetence noregulēt jautājumus par lēmuma pieņemšanas kārtību, zaudējumu pieprasīšanas kārtību, kā arī zaudējumu aprēķināšanas metodēm un atlīdzināšanas kārtību.

Likumprojekta izpratnē ar pilnvarotu personu ir saprotama Nacionālo bruņoto spēku komandiera komandpakļautībā esoša persona. Likumprojektā nav paredzēts konkrēts subjektu loks, ņemot vērā Nacionālo bruņoto spēku institucionālo specifiku, kas noteikta citos normatīvajos aktos (Nacionālo bruņoto spēku likuma 14. panta trešā daļa, likuma "Par aviāciju" 47.1 panta pirmā daļa).

Šādu pienākumu uzlikšana fiziskām un juridiskām personām ierobežo Latvijas Republikas Satversmes 105. pantā nostiprinātās tiesības uz īpašumu. Tomēr šīs pamattiesības nav absolūtas. Atbilstoši Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam tiesības uz īpašumu var ierobežot, ja ierobežojums ir noteikts ar likumu, tam ir leģitīms mērķis un tas atbilst samērīguma principam.

Likumprojektā iekļautajām tiesību normām ir skaidrs un nepārprotams leģitīmais mērķis – militārā apdraudējuma valsts drošībai novēršana. Valsts drošības aizsardzību par leģitīmu mērķi, uz kura pamata valsts var ierobežot privātpersonu tiesības, vairākkārt ir atzinusi Satversmes tiesa (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 secinājumu daļas 2. un 5. punktu; 2017. gada 10. februāra sprieduma lietā Nr. 2016-06-01 23. punktu).

Attiecībā uz samērīgumu, pirmkārt, likumprojektā ir paredzēts deleģējums Ministru kabinetam noteikt kārtību zaudējumu atlīdzības pieprasīšanai, novērtēšanai un izmaksai. Ņemot vērā, ka paredzētais regulējums var radīt būtisku iejaukšanos privātpersonu tiesībās netraucēti baudīt savu īpašumu, tiek paredzēts īpašs kompensācijas mehānisms, kas nodrošina līdzsvaru starp valsts drošības interesēm un privātpersonu tiesību aizsardzību. Līdz ar to arī gadījumā, ja nekustamā īpašuma pārņemšana Nacionālo bruņoto spēku turējumā ir veikta tiesiski un sabiedrības interesēs, privātpersonai ir saglabājamas tiesības uz tai nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

Otrkārt, vispārinot secinājumus par sabiedrības ieguvumu un privātpersonām uzlikto slogu, nekustamā īpašuma pārņemšana Nacionālo bruņoto spēku turējumā ir nepieciešama, lai nodrošinātu valsts aizsardzības uzdevumu izpildi un ļautu militāra apdraudējuma valsts drošībai gadījumā savlaicīgi īstenot nepieciešamos aizsardzības pasākumus atbilstoši konkrētajai situācijai un apdraudējuma raksturam. Tādējādi tiek aizsargātas sabiedrības intereses uz valsts drošību, vienlaikus nodrošinot samērīgu līdzsvaru ar privātpersonu īpašuma tiesību ierobežojumu. Paredzētais regulējums nodrošina nepieciešamo tiesisko pamatu, lai šādos apstākļos nodrošinātu valsts aizsardzības uzdevumu izpildei nepieciešamo resursu pieejamību. Piedāvātajam regulējumam gan pēc to juridiskās, gan faktiskās izpausmes, ir salīdzināma situācija, kad policijas darbinieki veic kratīšanu noziedzīga nodarījuma atklāšanai, vai ugunsdzēsēji - glābēji iekļūst telpās ugunsgrēka novēršanai vai seku mazināšanai.

Treškārt, tiesību normas formulētas tā, lai nodrošinātu, ka privātpersonu tiesību ierobežošana notiek tikai pamatotas nepieciešamības gadījumā, īslaicīgi un atbilstoši samērīguma principam. Tiesību normas paredz iespēju Nacionālo bruņoto spēku turējumā pārņemt ne tikai privātpersonu, bet arī valsts un atvasinātu publisku personu nekustamos īpašumus. Pieņemot lēmumu par nekustamā īpašuma pārņemšanu, Nacionālo bruņoto spēku komandieris vai viņa pilnvarota persona izvērtēs konkrēto militāro nepieciešamību, pieejamos resursus un iespējamos risinājumus, lai nodrošinātu valsts aizsardzības uzdevumu izpildi. Privātpersonu īpašuma tiesību ierobežojums tiks piemērots tikai tādā apjomā, kāds nepieciešams konkrētā militārā apdraudējuma novēršanai un valsts drošības interešu aizsardzībai.

Savukārt, ja gadījumā tiek pieņemts lēmums par Iekšlietu ministrijas valdījumā esošiem nekustamajiem īpašumiem, šī lēmuma izpilde un Nacionālo bruņoto spēku darbības nedrīkst traucēt Iekšlietu ministrijas neatliekamo pakalpojumu darbību (piemēram, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta, Valsts policijas, Valsts robežsardzes un citu iestāžu darbību sabiedriskās drošības un valsts aizsardzības jomās).

Nacionālo bruņoto spēku likuma 4.1 panta sestā daļa jau šobrīd paredz iespēju Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem noslēgt vienošanos par fiziskas vai juridiskas personas īpašumā, valdījumā vai turējumā esoša nekustamā īpašuma nodošanu lietošanā Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Minētais regulējums paredz uz vienošanās pamata balstītu nekustamā īpašuma izmantošanas mehānismu un ir privātpersonu tiesības mazāk ierobežojošs līdzeklis. Tomēr tā priekšnoteikums ir privātpersonas piekrišana nekustamā īpašuma nodošanai Nacionālo bruņoto spēku lietošanā.

Militāra apdraudējuma valsts drošībai gadījumā, kad nepieciešama nekavējoša rīcība, vienošanās noslēgšanas process var nebūt pietiekami ātrs, lai nodrošinātu nepieciešamo valsts aizsardzības uzdevumu izpildi. Pieņemot lēmumu par privātpersonas nekustamā īpašuma pārņemšanu Nacionālo bruņoto spēku turējumā, lēmuma pieņēmējam būs jāizvērtē konkrētā situācija un militārā apdraudējuma raksturs, tostarp tas, vai nepieciešamo rīcību iespējams nodrošināt, izmantojot Nacionālo bruņoto spēku likuma 4.1 pantā paredzēto vienošanās mehānismu, vai arī ir nepieciešams izmantot likumprojektā paredzēto tiesisko risinājumu.

Visbeidzot likuma "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli" 18. panta 5. punktā ir paredzētas tiesības valsts pārvaldes iestādēm pārņemt turējumā fizisko un juridisko personu īpašumu, ja tas nepieciešams nacionālajai drošībai un valsts aizsardzībai. Tomēr militāra apdraudējuma valsts drošībai gadījumā, kad nepieciešama nekavējoša rīcība, šī tiesiskā mehānisma izmantošana var nebūt pietiekami operatīva, īpaši gadījumos, kad izņēmuma stāvokļa izsludināšana nav nepieciešama vai būtu nesamērīga konkrētā apdraudējuma rakstura un mēroga dēļ. Likumprojektā paredzēto mehānismu Nacionālie bruņotie spēki var izmantot gadījumos, kad nekustamā īpašuma pārņemšana nepieciešama operatīvai rīcībai, Nacionālo bruņoto spēku uzdevumu izpildei un militārā apdraudējuma novēršanai. Vienlaikus minētais mehānisms nav paredzēts ilgtermiņa nekustamā īpašuma izmantošanas vajadzībām, piemēram, pastāvīgai ekipējuma izvietošanai, kur risinājumi izvērtējami atbilstoši citiem tiesiskajiem instrumentiem.

Likumprojektā ir noteikts arī maksimālais lēmuma spēkā esamības termiņš ar iespējam to vienu reizi pagarināt. Šāda termiņa noteikšana nodrošina, ka nekustamā īpašuma pārņemšana Nacionālo bruņoto spēku turējumā tiek piemērota tikai nepieciešamajā apjomā un uz laiku, kas objektīvi ir nepieciešams Nacionālo bruņoto spēku uzdevumu izpildei (operacionālā nepieciešamība). Operacionālo nepieciešamību apdraudējuma pārvarēšanai katrā konkrētajā gadījumā raksturo dažādi pasākumi un vajadzības, piemēram, inženieru šķēršļu (resursu) īslaicīga izvietošana, kaujas (ieroču) sistēmu un radaru īslaicīga izvietošana, Nacionālo bruņoto spēku (un sabiedroto spēku) vienību izvēršana spēku un pozīciju izvietošana ieņemšana u.c. Tāpat, likumprojektā paredzēts, ka bez Ministru kabineta lēmuma, Nacionālie bruņotie spēki privātpersonas nekustamo īpašumu (vai tā daļu) var turēt tikai 14 dienas.

Likumprojektā paredzētais maksimālais 14 dienu termiņš noteikts, ņemot vērā Nacionālo bruņoto spēku operacionālās plānošanas vajadzības, lai nodrošinātu spēku izvēršanu militāra apdraudējuma sākotnējā fāzē. Minētais termiņš aptver kritisko operacionālo periodu, kura laikā tiek īstenoti neatliekamie valsts aizsardzības pasākumi un stabilizēta operacionālā situācija, vienlaikus nodrošinot, ka īpašuma tiesību ierobežojums ir samērīgs un nepārsniedz valsts aizsardzības mērķa sasniegšanai nepieciešamo. Ja pēc 28 dienu termiņa beigām nekustamā īpašuma izmantošana valsts aizsardzības uzdevumu izpildei joprojām ir nepieciešama, turpmāka īpašuma izmantošana nodrošināma, piemērojot citus normatīvajos aktos paredzētos tiesiskos mehānismus, tostarp īpaša tiesiskā režīma (izņēmuma stāvokļa) ietvaros, ja tam ir iestājušies normatīvajos aktos noteiktie priekšnoteikumi. Šāds regulējums nodrošina samērīguma principa ievērošanu, ierobežojot privātpersonu tiesību aizskārumu tikai tādā apjomā un uz tādu laiku, kas ir objektīvi nepieciešams valsts aizsardzības uzdevumu izpildei. Vienlaikus tas mazina nepamatota vai nesamērīgi ilgstoša īpašuma tiesību ierobežojuma risku, nosakot maksimālo lēmuma spēkā esamības termiņu un paredzot pienākumu nekustamo īpašumu nodot atpakaļ īpašniekam vai tiesiskajam valdītājam nekavējoties pēc tam, kad tas vairs nav nepieciešams valsts aizsardzības uzdevumu izpildei.

Nacionālie bruņotie spēki Nacionālo bruņoto spēku likumā noteikto uzdevumu izpildi var īstenot gan patstāvīgi, gan iesaistot sabiedroto bruņotos spēkus (Ziemeļatlantijas līguma organizācijas un Eiropas Savienības dalībvalstu bruņotie spēki), tiem sniedzot atbalstu šādu uzdevumu izpildē. Ja tas ir nepieciešams Nacionālo bruņoto spēku uzdevumu izpildei un militārā apdraudējuma novēršanai, likumprojektā paredzētais mehānisms ir piemērojams arī situācijās, kad nekustamais īpašums vai tā daļa ir jāpārņem Nacionālo bruņoto spēku turējumā, lai īstenotu valsts aizsardzības uzdevumus ar sabiedroto spēku atbalstu.

Personas tiesību ievērošanas un aizsardzības nodrošināšanai likumprojektā paredzētais Nacionālo bruņoto spēku komandiera vai viņa pilnvarotas personas lēmums ir administratīvais akts Administratīvā procesa likuma 1. panta trešās daļas izpratnē. Tas nozīmē, ka lēmums tiek pakļauts administratīvo tiesu kontrolei un adresātam (privātpersonai) ir visas Administratīvā procesa likuma paredzētās tiesības lūgt Nacionālos bruņotos spēkus un tiesu to atcelt, atzīt par prettiesisku, lūgt piemērot pagaidu aizsardzības līdzekli – lēmuma darbības apturēšanu, kā arī lūgt pārskatīt piemēroto zaudējumu atlīdzības apmēru, ja uzskata, ka tas nav taisnīgs. Līdz ar to, privātpersonas tiesību aizsardzībai ir pieejami tiesiskās aizsardzības līdzekļi savu aizskarto tiesību un interešu aizsardzībai.

Visbeidzot, ja par privātpersonas īpašumā esošu nekustamo īpašumu vai tā daļu tiek pieņemts ar likumprojektu paredzētais lēmums, attiecīgi šis nekustamais īpašums iegūst militārā objekta statusu pamatojoties uz Nacionālo bruņoto spēku likuma 4.1 panta pirmo daļu. Tas nozīmē, ka jebkurai personai, arī tā īpašniekam, ir jāievēro normatīvajos tiesību aktos paredzētie ierobežojumi militārajos objektos un jāņem vērā, ka par patvaļīgu iekļūšanu tajos, un tajos esošā aprīkojuma bojāšanu vai iznīcināšanu ir paredzēta administratīvā atbildība atbilstoši Nacionālo bruņoto spēku likuma 22. un 23. pantam.

Likumprojekta izstrādes ietvaros par paraugu izraudzīts likuma "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli" 18. panta 5. punktā noteiktais mehānisms, tāpēc arī atlīdzināšanas un kompensācijas jautājumi risināti līdzīgi. Privātpersonai neapšaubāmi ir tiesības uz Nacionālo bruņoto spēku radīto zaudējumu atlīdzinājumu, tādējādi atgriežot nekustamo īpašumu tā iepriekšējā stāvoklī. Ņemot vērā salīdzinoši īslaicīgi pieļaujamo nekustamā īpašuma pārņemšanu Nacionālo bruņoto spēku turējumā, kā arī vispārīgus apsvērumus par ietekmi uz valsts budžetu, tāpat kā iepriekšminētajā tiesību normā, nav paredzēta maksa (kompensācija) par mantas lietošanu, kā arī paredzēta atkāpe no zaudējumu atlīdzināšanas pienākumu – netiek atlīdzināta atrautā peļņa.

Tādējādi likumprojekts paredz saprātīgu līdzsvaru starp personu tiesībām uz īpašumu un valsts pienākumu garantēt sabiedrības drošību. Turklāt, ņemot vērā, ka likumā paredzētie ierobežojumi ir īslaicīgi, bet vienlaikus tie ir nepieciešami operatīvai valsts drošības pasākumu īstenošanai, tie ir atzīstami par saudzējošāko līdzekli leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Likumprojektā ietvertais regulējums paredz būtisku iejaukšanos personas Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECK) 1.protokola 1.pantā garantētajās tiesībās uz īpašumu.  Vispirms ir nepieciešams izvērtēt, vai likumprojektā paredzētā mehānisma ietvaros, atbilstoši ECK 1. protokola 1. pantam īpašums tiek atņemts (1. protokola 1. panta pirmās daļas otrais teikums), īpašuma izmantošana tiek kontrolēta (1. protokola 1. panta otrā daļa).

Aizsardzības ministrijas ieskatā, privātpersona saglabā savas īpašumtiesības, taču likumprojektā paredzētā lēmuma ietekmē īslaicīgi tas tiek pakļauts Nacionālo bruņoto spēku kontrolei. Līdz ar to, ECK 1. protokola 1. panta izpratnē, privātpersonas īpašums netiek atņemts, bet tā izmantošana tiek kontrolēta (sal. ar Papamichalopoulos un citi pret Grieķiju (iesniegums Nr. 14556/89), 1993. gada 24. jūnija spriedums).

Līdz ar to, jāvērtē, vai iejaukšanās ir paredzēta likumā, īstenota leģitīma mērķa labad sabiedrības interesēs un nodrošina taisnīgu līdzsvaru starp sabiedrības interesēm un personas pamattiesībām (skat. piemēram, Beyeler pret Itāliju (iesniegums Nr.33202/96), 2000.gada 5.janvāra Lielās palātas spriedums 80.-108.rindkopa).


Pirmkārt, likumprojektā paredzētais regulējums atbilst nosacījumam "paredzēts likumā" tā plašākajā izpratnē. Tas ir pietiekami skaidrs un saprotams, bet ar to radīta tiesiskā nenoteiktība ir samērojama ar hibrīdapdraudējuma stāvokli, kurā Latvija šobrīd atrodas. Tāpat ir regulējums iekļaujas nacionālo tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā un ir pakļauts administratīvo tiesu kontrolei. Otrkārt, likumprojekta nepieciešamību pamato sabiedriskās drošības un valsts aizsardzības apsvērumi, tāpēc ir skaidri saskatāms leģitīms mērķis un sabiedrības interese. Treškārt, likumprojekts ir samērīgs, ņemot vērā paredzētos mehānismus iepriekšējā stāvokļa atjaunošanai (zaudējumu atlīdzinājumam) ir pietiekams ņemot vērā to, ka personai netiek atņemtas tās īpašumtiesības pēc būtības, taču uz laiku ierobežota to izmantošana.

Likumprojekta izstrādes gaitā plānots izstrādāt Ministru kabineta noteikumus, kas noteiks zaudējumu atlīdzināšanas, īpašuma nodošanas un atdošanas kārtību un lēmumu apstrīdēšanu, kā arī citus jautājumus.

Pašvaldības var pieprasīt ar likumprojektā paredzētā lēmuma izpildi saistīto zaudējumu atlīdzināšanu vispārējā kārtībā.