Anotācija

[1] Lai gan normatīvais regulējums teritorijas attīstības plānošanas un ietekmes uz vidi novērtēšanas (turpmāk - IVN) jautājumos paredz sabiedrības līdzdalību, nereti sabiedrība uzzina par kādas teritorijas atļauto attīstību tikai tad, kad jau ir izsniegta būvatļauja un būvniecības ierosinātājs teritorijā novieto būvtāfeli vai kad faktiski tiek uzsākti būvdarbi (aktīva būvniecība).
Sabiedrības iesaiste būvniecības ieceres īstenošanas posmā, lielākoties, ir novēlota. Būvniecības ieceres īstenošanas ietvaros piedaloties sabiedriskajā apspriedē, sabiedrība var ietekmēt atsevišķus konkrētās ieceres īstenošanas aspektus, ieteikt veiksmīgāku ārtelpas organizēšanu, bet vairs nevar diskutēt par konkrētās zemes izmantošanas pieļaujamību, izmantošanas ierobežojumiem, plānotās darbības ietekmi uz vidi, t.sk. ainavu, dabas vērtībām. Tāpat jāņem vērā, ka būvatļaujas vai atzīmes par projektēšanas nosacījumu apstrīdēšana ir efektīvs instruments savu interešu aizsardzībai tām personām, kuru tiesības un intereses tiešā veidā skar akceptēta būvniecības ieceres īstenošana (piemēram, robežojošo īpašumu īpašnieki), taču tā nenodrošina iespēju plašākai sabiedrībai ietekmēt plānoto teritorijas attīstību.
Ņemot vērā, ka bieži vien sabiedrība novēloti noskaidro teritorijas plānoto attīstību un izmantošanu, tā joprojām mēģina izmantot būvniecības procesā paredzētos sabiedrības līdzdalības instrumentus, lai ietekmētu iepriekšējos posmos pieņemtos lēmumus, traucētu un apturētu būvniecības ieceres īstenošanu. Šāda rīcība nenodrošina ne sabiedrības interešu aizsardzību, pat gadījumos, ja citos posmos lēmumi ir pieņemti, neievērojot normatīvā regulējuma prasības, jo apstrīdēšanas termiņu kavējums var liegt iespēju apstrīdēt lēmumu pēc būtības, nedz arī investora interešu aizsardzību, jo viņš nevar būt pārliecināts par iegūto tiesību neaizskaramību.
Sabiedriskās apspriešanas mērķa neievērošana padara procesu haotisku, neļauj nodrošināt jēgpilnu sabiedrības iesaisti un rezultātu. Izvirzot konkrētam posmam neatbilstošus jautājumus, pastāv risks, ka netiks apspriesti posma saturam atbilstoši jautājumi. Vienlaicīgi tas pagarina nekustamā īpašuma attīstīšanas procesu, nekustamā īpašuma attīstītājs ir spiests sniegt pamatojumu aspektiem, kas ir vērtēti un akceptēti (nostiprināti) iepriekšējos procesa posmos.
Nekustamā īpašuma attīstīšanā un investīciju plānošanā viens no svarīgākajiem posmiem ir teritorijas attīstības plānošanas regulējuma izstrāde. Šajā procesā tiek radīts normatīvais ietvars iespējamai teritorijas attīstībai, tai skaitā tiek nostiprināta pieļaujamā izmantošana, izmantošanas intensitāte, apbūves rādītāji. Cita starpā tiek novērtēta plānotās izmantošanas ietekme uz apkārtējo apkaimi, ainavu, vidi. Ņemot vērā, ka teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem - teritorijas plānojumam un lokālplānojumam, ir normatīvā akta raksturs, t.i., to normas ir saistošas visai sabiedrībai kopumā un arī atsevišķi katram sabiedrības loceklim, nekustamā īpašuma īpašnieks var paļauties uz tajā nostiprinātajam tiesībām un ietvertajiem nosacījumiem. Šajā posmā ir svarīga plašas sabiedrības līdzdalība, lai lemtu par konkrētās teritorijas perspektīvo attīstību, kā arī par šīs attīstības nosacījumiem. Vēlāk, pēc teritorijas plānojuma vai lokālplānojuma spēkā stāšanās, sabiedrībai netiek paredzētas tiesības izteikt iebildumus par teritorijas plānojumā vai lokālplānojumā nostiprināto pieļaujamo konkrētās teritorijas attīstību, tai skaitā apbūvi, kā arī šīs apbūves rādītājiem. Jāņem vērā, ka teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem, ja to noteikumi atstāj būtisku ietekmi uz vidi, tiek veikts stratēģiskās ietekmes uz vidi novērtējums (turpmāk – SIVN), lai pārliecinātos, ka pieļaujamā teritorijas attīstība ir iespējama no vides aizsardzības prasību viedokļa, kā arī lai novērtētu tās ietekmi uz vidi. Teritorijas plānojuma un lokālplānojuma izstrāde ir process, kura ietvaros sabiedrībai tiek rezervētas tiesības piedalīties lēmuma pieņemšanā par teritorijas iespējamās attīstības perspektīvām un attīstības nosacījumiem.
Sabiedrības līdzdalība ir svarīgs procesa posms arī IVN procesā. Likuma “Par ietekmes uz vidi novērtējumu” 3.pantā ir nostiprināti ietekmes novērtējuma principi, citā starpā uzsverot sabiedrības tiesības iegūt informāciju par paredzētajām darbībām un piedalīties ietekmes novērtēšanā un sabiedrības viedokļa nozīme lēmuma pieņemšanas procesā. Sabiedrības līdzdalības ietvaros ir svarīgi apspriest tieši ietekmes uz vidi aspektus un kopīgi vienoties par optimāliem risinājumiem.
Būvniecības ieceres īstenošanas procesā sabiedrības iesaiste ir paredzēta divos veidos – publiskā apspriešana Būvniecības likumā noteiktajos gadījumos un sabiedrības tiesības apstrīdēt būvatļauju saskaņā ar vides aizsardzības likuma regulējumu.
Saskaņā ar Būvniecības likuma 14.panta piekto daļu publisko apspriešanu rīko, tāda objekta būvniecībai, kurš var radīt būtisku ietekmi (smaku, troksni, vibrāciju vai cita veida piesārņojumu), bet kuram nav piemērots ietekmes uz vidi novērtējums.  Tātad, ja paredzētai darbībai ir veikts IVN, sabiedrības līdzdalība būvniecības ieceres īstenošanas procesā vairs netiek paredzēta. Lai gan regulējums atbilst principam, ka par konkrēto aspektu sabiedrības viedoklis tiek uzklausīts vienu reizi, praksē nereti šīs princips netiek ievērots un būvniecības ieceres publiskās apspriešanas laikā tiek celti iebildumi par jautājumiem, kas būtu apspriežami citos nekustamā īpašuma attīstīšanas posmos.
Saskaņā ar normatīvo regulējumu būvniecības jomā būvatļauju var apstrīdēt personas, kuru tiesības plānotā būvniecība skar tiešā veidā, savukārt sabiedrības locekļi būvatļauju var apstrīdēt Vides aizsardzības likuma 9.pantā noteiktajos gadījumos, proti, sabiedrībai ir tiesības vērsties tiesā vides aizsardzības interešu nodrošināšanas nolūkā. Šīs tiesības tiek plaši izmantotas, arī gadījumā, ja būvniecības iecerei ir veikts IVN.
Lai uzlabotu sabiedrības iesaisti teritorijas attīstības plānošanā un lēmumu pieņemšanā par teritorijas izmantošanu un būvniecību, samērojot sabiedrības intereses ar nekustamā īpašuma īpašnieka interesēm, ir nepieciešams pilnveidot normatīvo regulējumu, skaidri definējot sabiedrības līdzdalības mērķi katrā posmā un apspriežamo jautājumu tvērumu. Regulējums jābalsta uz principu – vienu aspektu apspriež vienu reizi. Proti, teritorijas plānojuma un lokālplānojuma izstrādes procesā sabiedrība izsaka viedokli par funkcionālo zonējumu, atļauto teritorijas izmantošanas veidu un tajā atļautajām izmantošanām, kā arī apbūves pieļaujamiem rādītājiem un parametriem. Stratēģiskās ietekmes uz vidi novērtējuma ietvaros paužams viedoklis par konkrētā plānošanas dokumentā ietverto risinājumu īstenošanas iespējamo ietekmi uz vidi un iespējamām alternatīvām. Savukārt ietekmes uz vidi novērtējuma procesā sabiedrības līdzdalības ietvaros tiek apspriestas paredzētās darbības iespējamā ietekme uz vidi un piedāvātās alternatīvas nelabvēlīgas ietekmes novēršanai vai samazināšanai, vai kompensēšanai. Būvniecības ieceres īstenošanas procesā iepriekšējos posmos apspriestie jautājumi vairs netiek apspriesti, bet tiek apspriesti, piemēram, plānotās būves negatīvās ietekmes mazināšana uz pilsētvidi, pilsētvides un ārtelpas risinājumi.

[1] Ņemot vērā problēmas aprakstu tiek pārskatīts Būvniecības likuma 14.panta piektajā daļā ietvertais būvniecības ieceres publiskas apspriešanas regulējums. Regulējuma izstrādes ietvaros tika secināts, ka regulējuma labākas uztveramības nodrošināšanai būtu lietderīgi Būvniecības likuma 14.pantu piekto daļu svītrot un Būvniecības likumu papildināt ar jaunu 14.³ pantu par būvniecības ieceres publisko apspriešanu, kas ietvertu publiskas apspriešanas mērķi. Proti, noskaidrot sabiedrības viedokli par plānoto būvniecības ieceri, lai nodrošinātu attiecīgās ieceres tehnisko risinājumu labāku iekļaušanos esošajā ainavā un pilsētvidē. Šāds publiskās apsiešanas mērķis nedublēs tos jautājumus, kurus noskaidro vidi novērtējuma, stratēģiskā novērtējuma, pašvaldības teritorijas plānojuma, lokālplānojuma vai detālplānojuma izstrādes procesā. Vienlaikus ir nepieciešams ņemt vērā, ka gadījumā, ja būvniecības iecere var būtiski ietekmēt apkārtējo vidi, tad šādai būvniecības iecerei būt nepieciešami vismaz Valsts vides dienesta tehniskie noteikumi, kuros jābūt ietvertām prasībām, lai mazinātu potenciālo ietekmi uz vidi. Papildus ir nepieciešams ņemt vērā, ka šāds mērķis ir saskanīgs arī ar būvvaldes kompetenci (sk. Būvniecības likuma 12.panta 3.¹ daļas 1.punktu) būvniecības ieceru izskatīšanā. Būvvaldes kompetencē ir pārbaudīt un kontrolēt arhitektoniskās kvalitātes principa ievērošanu, ciktāl tas attiecas uz būves iekļaušanos ainavā un pilsētvidē. Papildus skaidrības labad regulējuma piedāvājumā ir uzsvērts, ka publisko apspriešanu rīko tikai būvatļaujas gadījumā, nevis paskaidrojuma raksta gadījumā. Pašvaldībai nav tiesību paredzēt publisko apspriešanu paskaidrojuma raksta gadījumā. Pārējā daļā spēkā esošais regulējums tiek saglabāts un pārskatāmā veidā ir ietverts Būvniecības likumā. Sabiedrība primāri tiek informēta par būvniecības ieceri, izmantojot Būvniecības informācijas sistēmu. Šajā sistēmā ar 2025.gadu, lai nodrošinātu labāku sabiedrības informētību, ir plānots ieviest jaunu elektronisko pakalpojumu, ļaujot ikvienam pieteikties saņemt informāciju elektroniski par interesējošajā teritorijā ierosināto būvniecību un būvniecības saistībā pieņemtajiem lēmumiem (piemēram, būvatļaujas izdošana, atzīmes izdarīšana par projektēšanas nosacījumu izpildi). Likumprojektā tiek atspoguļots arī tas regulējums, kas ietverts 24.10.2024. likumā "Grozījumi Būvniecības likumā" (23-TA-2816; 643/Lp14; stājās spēka 20.11.2024.). Vienlaikus, saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/399 (2016. gada 9. marts) par Savienības Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (turpmāk – Šengenas Robežu kodekss) III sadaļas II nodaļas “Robežkontroles pagaidu atjaunošana pie iekšējām robežām”, noteikto, pagaidu robežkontroli var atjaunot, ja pastāv nopietns apdraudējums sabiedriskajai kārtībai un iekšējai drošībai (piemēram, nelegālā migrācija, masveida patvēruma meklētāju pieplūdums, lipīga infekcijas slimība, terorisms, starptautisko pasākumu laikā, augstu amatpersonu vizītes laikā utt.). Saskaņā ar Šengenas Robežu kodeksa 27. pantu plānota robežkontroles pagaidu atjaunošana pie iekšējām robežām paredz klasisko 30 dienu sagatavošanās periodu, savukārt saskaņā ar 28. pantu neplānota robežkontroles pagaidu atjaunošana pie iekšējām robežām ir īpaša procedūra gadījumos, kad nepieciešama tūlītēja rīcība un nekavējoties tiek atjaunota pagaidu robežkontrole.  Tam pakārtots jautājums ir arī patvēruma meklētāju izmitināšana to masveida pieplūduma gadījumā, un viens no potenciālajiem risinājumiem ir lauku nometnes ierīkošana.  Visas šīs būves būs īslaicīgas lietošanas būves Vispārīgo būvnoteikumu izpratnē, izņemot inženiertīklu ierīkošanu. Kad attiecīgās būves vairs nebūs nepieciešamas, tās tiks demontētas. Ņemot vērā, ka šīs ir Latvijas Republikas uzņemtās starptautiskās saistības, kas prasa no Latvijas puses neatliekamu rīcību, attiecībā uz šo būvju izbūvi būtu nepieciešams noteikt atvieglotu kārtību. Ievērojot minēto, Būvniecības likuma 14.³ panta ceturto daļu ir papildināta ar jaunu izņēmumu, kas paredz, ka par būvniecības ieceri, kas paredz šādu būvju izbūvi vai novietošanu, t.sk. attiecīgajai būvei nepieciešamo inženiertīklu ierīkošanu, nerīko publisko apspriešanu.

Atbilstoši Ministru kabineta 02.11.2022. protokollēmuma "Informatīvais ziņojums "Par pašvaldību saistošo noteikumu izdošanas pilnvarojumu"" (sēdes protokols Nr. 55 37. §, 22-TA-407) 3. punktam visām ministrijām, izstrādājot tiesību akta projektu, kurā ietverts deleģējums pašvaldībām izdot saistošos noteikumus, tiesību akta projekta sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā (anotācijā) iekļaut deleģējuma nepieciešamības izvērtējumu ar pamatojumu deleģētā jautājuma atšķirīgam noregulējumam pašvaldībās, kā arī skaidrot deleģējuma apjomu. Šajā sakarā jānorāda, ka Būvniecības likuma 14.panta piektajā daļā ietvertais deleģējums, ka pašvaldība saistošajos noteikumos var paredzēt arī citus gadījumus, kad rīkojama būvniecības ieceres publiska apspriešana tiek “pārcelts” uz Būvniecības likuma 14.³ panta trešo daļu. Proti, ka pašvaldība saistošajos noteikumos var noteikt gadījumus, kad rīkojama būvniecības ieceres publiska apspriešana. Pie attiecīgā deleģējuma pārcelšanas tiek ņems vērā, ka ar grozījumiem Būvniecības likumā vairs netiek paredzēta likuma līmenī gadījumi, kuros būtu rīkojuma būvniecības ieceres publiskā apspriešana. Šī iemesla dēļ Būvniecības likuma 14.³ panta trešajā daļā ietvertajā atspoguļotajā deleģējumā nav ietverti vārdi “citos gadījumos”. Tomēr, pašvaldības tiesības paredzēt būvniecības ieceres publisko apspriešanu tiek ierobežotas ar Būvniecības likuma 14.³ panta ceturto daļu – uzskaitījums kad nav nepieciešama būvniecības ieceres publiskā apspriešana. Skaidrības labad vēršam uzmanību uz to, ka saskaņā ar Būvniecības likuma 14.panta piektās daļas ceturto un piekto teikumu, kā arī saskaņā ar Ministru kabineta 28.10.2014. noteikumu Nr.671 “Būvniecības ieceres publiskas apspriešanas kārtība” 18.punktu, būvniecības ieceres publiskā apspriešana bija piemērojama būvniecības iecerēm, kuru realizācijai bija nepieciešama būvatļauja, nevis paskaidrojuma raksta gadījumā. Šīs ierobežojums tiek saglabāts ar Būvniecības likuma 14.³ panta ceturtās daļas 2.punktu. Papildus, ņemot vērā Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 9. panta piekto daļu, kas noteic, ja spēku zaudē normatīvā akta izdošanas tiesiskais pamats (augstāka juridiska spēka tiesību norma, uz kuras pamata izdots cits normatīvais akts), tad spēku zaudē arī uz šā pamata izdotais normatīvais akts vai tā daļa, tiek paredzēts pārejas regulējums pašvaldības saistošo noteikumu izdošanai no jauna līdz 31.10.2027. (šādas termiņš ir pārrunāts ar pašvaldību pārstāvjiem). Par attiecīgo saistošo noteikumu izdošanu un to saturu būtu nepieciešams norādīt, ka, līdzīgi kā līdz šim, pašvaldībai būs tiesības, nevis pienākums izdot attiecīgos saistošos noteikumus. Papildus būtu nepieciešams ņemt vērā, ka pašvaldību var izdot saistošos noteikumus, pamatojoties tikai uz konkrēto deleģējumu vai pamatojoties uz vairākiem deleģējamiem izdot vienus saistošos noteikumus. Jebkurā gadījumā, šie jau pieņemtie saistošie noteikumu būs spēkā ciktāl tie atbilst jaunajam deleģējumam. Jāatzīmē, ka arī pie līdzšinējā deleģējuma pašvaldība (būvvalde) varēja noskaidrot sabiedrības viedokli tikai par tiem jautājumiem, par kuriem tā bija tiesīga izlemt. Būvvaldes kompetencē nav bijis un nav vides tiesību regulējuma piemērošanas jautājumi. Piemēram, būvvalde nav tiesīga izvirzīt un noteikt vides prasības būvniecības procesā (sk. Būvniecības likuma 12.panta 3.¹ daļu). Atbildot uz jautājumu par nepieciešamību saglabāt attiecīgo deleģējumu, jānorāda, ka šāds deleģējums ir nepieciešams, lai pašvaldība var sekmīgi realizēt izvērtējamu par būvniecības ieceres iekļaušanos pilsētvide un ainavā. Sabiedrības viedoklim, pie apjomīgākām būvniecības iecerēm, var būt nozīmīga “padomdevēja” loma. Papildus būtu nepieciešams ņemt vērā, ka tieši vietējai kopienai (pašvaldībai) ir laikus jānosaka jautājumi, par kuriem ir rīkojuma sabiedrības līdzdalība. Proti, kad ir tā ir nepieciešama. Tas saistīts ar to, ka tieši vietējā kopiena (pašvaldība) lemt par attiecīgas teritorijas apbūvei. Ņemot vērā, ka pašvaldība ir tā, kas teritorijas plānojuma ietvaros nosaka, ko un ar kādiem nosacījumiem var būt konkrētajā teritorija, tas arī tai būtu jābūt tiesība noteikt, kad tai ir nepieciešama papildus sabiedrības iesaiste, lai sasniegto ar teritorijas plānojumu noteiktā regulējuma mērķi. Atkārtoti jāuzver, ka attiecīgajos saistošajos noteikumos ir nosakāms tikai tas, kuros gadījumos ir rīkojuma publiskā apspiešana, nekas cits. Visus citos jautājumus šajā sakarā regulē Būvniecības likums un Ministru kabineta 28.10.2014. noteikumi Nr.671 “Būvniecības ieceres publiskas apspriešanas kārtība”.

Papildus tiek precizēts arī regulējums par būvtāfeli, uzsverot, ka šādam pasākuma ir tikai un vienīgi informatīvs rakstus un šāda pienākuma formālā neizpilde uz kādu noteiktu dienu nevar radīt būtiskas sekas. Papildus, ņemot vērā, ka tiek pārskatīt sabiedrības informēšanas regulējums, tiek paredzēti arī citi grozījumi būvtāfeles izvietošanas regulējuma. Šādas izmaiņas ir nepieciešams, jo informatīvā ziņojuma “Par papildu pasākumiem administratīvā sloga mazināšanai nekustamā īpašuma attīstīšanas jomā” (24-TA-2818) saskaņošanas ietvaros tika saņemts priekšlikums no Iekšlietu ministrijas. Iekšlietu ministrija lūdz precizēt Informatīvā ziņojuma "Par rīcības plānu administratīvā sloga mazināšanai nekustamo īpašumu attīstīšanas jomā" (Ministru kabineta 02.04.2024. sēdes protokola Nr. 14 35. §) 3.1.1.4.apakšpunktā paredzēto pasākumu, paredzot arī pārskatīt būvtāfeles izmantošanas nepieciešamību attiecība uz valsts robežsardzes būvēm. Ekonomikas ministrija šajā sakarā bija vērsusi uzmanību, ka 23.10.2024. Saeimā 3.lasījumā apstiprināja likumprojektu “Grozījumi Būvniecības likumā”, kas paredz nepiemērot pienākumu novietot būvtāfeli Aizsardzības ministrijas, tās padotības iestāžu vai Nacionālo bruņoto spēju valdījumā esošo būvju būvniecībai. Šīs izņēmums neattiecas uz valsts robežas drošībai nepieciešamo būvju būvniecību, kas ir Iekšlietu ministrijas valdījumā.  Ņemot vērā valsts drošībai, gan iekšējai, gan ārējai, nepieciešamo būvju būvniecības specifiku, Ekonomikas ministrija piekrita Iekšlietu ministrijas priekšlikumam pārskatīt būvtāfeles nepieciešamību valsts robežas drošībai nepieciešamo būvju būvniecības procesos. Ievērot iepriekš norādīto, būtu nepieciešams grozīt Būvniecības likuma 14.pantu, paredzot, ka būvtāfele nav nepieciešama Iekšlietu ministrijas vai tās padotības iestādes vajadzībām nepieciešamo būvju būvniecībai, kas pilnībā vai daļēji tiek veikta valsts robežas joslā, patrulēšanas joslā un robežzīmju uzraudzības joslā. Lai padarīti Būvniecības likuma 14.panta septītajā daļā ietverto regulējumu pārskatāmāku, no šīs daļas regulējums par gadījumiem, kad nav nepieciešama būvtāfele tiek pārcelts uz Būvniecības likuma 14.panta 7.¹ daļu, vienuviet regulējot attiecīgo jautājumu. Būvniecība likuma 14.panta septītajā daļā skaidrības labad būs norāde izņēmums no pienākuma izvietot būvtāfelei ir noteikts vienkopus šā likuma 14.panta 7.¹ daļā. Būvniecības likuma 14.panta 7.¹ daļas 1.punktā tiek pārcelts spēkā esošais regulējums no Būvniecības likuma 14.panta septītās daļas, ka būvtāfele nav nepieciešama, ja būvniecības ierosinātājs ir Aizsardzības ministrija, tās padotības iestāde vai Nacionālie bruņotie spēki. Būvniecības ierosinātājam ir pienākums Ministru kabineta noteikumos paredzētajos gadījumos par saņemto būvatļauju informēt sabiedrību, izvietojot būvtāfeli zemes gabalā, kurā atļauta būvniecība. Būvtāfeli izvieto piecu dienu laikā no būvatļaujas spēkā stāšanās dienas. Būvtāfele ir papildus sabiedrības informēšanas pasākums, būvtāfeles neesamība neietekmē termiņu, kādā trešās personas var iesniegt apstrīdējumu par būvatļauju vai pārsūdzēt to tiesā. 

[2] Informatīvā ziņojuma "Par rīcības plānu administratīvā sloga mazināšanai nekustamo īpašumu attīstīšanas jomā" (Ministru kabineta 02.04.2024. sēdes protokola Nr. 14 35. §) 3.3. sadaļā ir norādīts, ka 3.3.1. saskaņā ar normatīvo regulējumu būvniecības jomā būvvalde vai institūcija, kas pilda būvvaldes funkcijas, būvatļaujā norāda institūcijas un personas, no kurām projektēšanas laikā ir pieprasāmi tehniskie noteikumi. Tas nozīmē arī pienākumu saskaņot izstrādāto būvprojektu, lai gūtu pārliecību par tehnisko noteikumu ievērošanu.
Tehnisko noteikumu, kas tiek saņemami no inženiersistēmu turētājiem, saņemšanai ir divi mērķi:
1) nodrošināt citai personai piederošā īpašuma aizsardzību un mazināt risku, ka būvniecības ieceres īstenošanas procesā tam tiek nodarīts kaitējums (“nepasliktināt stāvokli”);
2) iegūt noteikumus par pieslēgšanās iespējām pie citām personām piederošām inženiersistēmām (tehniskās prasības pieslēguma izveidošanai).
Normatīvais regulējums nenosaka minēto tehnisko noteikumu mērķi, kā arī nesatur citas prasības tehnisko noteikumu saturam. Normatīvais regulējums nosaka tehnisko noteikumu izdošanas termiņus.

Praksē ir konstatētas problēmas, kas veido administratīvo slogu:
- būvatļaujā ir noteikts pienākums saņemt tehniskos noteikumus no plaša institūciju loka – gan no tādām, kuru intereses objektīvi skar plānotā būvniecības iecere, gan no tādām, kuru intereses nekādā veidā netiek skartas. Ir konstatēti gadījumi, kad  pašvaldība norāda būvatļaujā visus konkrētajā teritorijā darbojošos pakalpojumu sniedzējus (komunikāciju turētājus). No vienas puses tas uzliek slogu būvniecības ierosinātājam, jo tam ir jāpieprasa tehniskie noteikumi un jāgaida to saņemšana, bet no otras puses tas uzliek slogu arī tehnisko noteikumu izdevējiem, kam ir jāreaģē uz visiem pieprasījumiem un jāsniedz formālie atteikumi;
- tehnisko noteikumu saturs neatbilst tehnisko noteikumu saņemšanas mērķim, proti, tajos tiek likts uzsvars nevis uz “situācijas nepasliktināšanos”, bet tiek prasīta inženiersistēmu atjaunošana vai pārbūve, uzlabojot inženiersistēmu stāvokli un darbību;
- tehniskie noteikumi tiek izsniegti, pārkāpjot normatīvajos aktos noteiktos termiņus;
- tehniskajos noteikumos tiek ietvertas prasības tehnisko noteikumu “derīguma termiņam”, kas bieži ir viens gads. Ņemot vērā, ka lielo objektu projektēšana un būvniecības ieceres sagatavošana ir laikietilpīgs process, viena gada derīguma termiņš nenodrošina tiesiskās paļāvības principa ievērošanu un nevairo stabilitāti. Praksē bieži ir konstatēti gadījumi, kad, iesniedzot saskaņošanai izstrādāto būvprojektu, saskaņošana ir atteikta un izsniegti cita satura tehniskie noteikumi;
- maksas pieprasīšana par tehnisko noteikumu izsniegšanu, lai gan normatīvie akti nosaka pienākumu izsniegt tehniskos noteikumus bez maksas. Bieži maksa tiek piemērota gadījumos, kad tehniskie noteikumi tiek sadalīti. Bez maksas tiek izsniegti vispārīgie tehniskie noteikumi, vienlaicīgi norādot, ka detalizēti tehniskie noteikumi ir pieprasāmi atsevišķi un tie tiek izsniegti par maksu.

Ir nepieciešams:
1) pilnveidot regulējumu, nosakot, ka, balstoties uz būvniecības ieceres raksturu un valsts informācijas sistēmu (piemēram, ATIS) datiem, būvprojekta izstrādātājs nosaka, no kā jāsaņem tehniskie noteikumi un speciālie noteikumi. Pašvaldības būvvalde var papildināt tehnisko vai speciālo noteikumu izdevēju loku, to pamatojot;
2) normatīvajā regulējumā nostiprināt tehnisko noteikumu izsniegšanas mērķi (lai pasargātu trešo personu īpašumu no iespējamiem zaudējumiem, nepasliktinātu trešajām personām piederošo īpašumu, kā arī, lai noteiktu konkrētas prasības pieslēgumam pie inženiersistēmas/-ām). Normatīvajā regulējumā noteiktā trešās personas, t.sk. inženiersistēmu turētāju, aizsardzība neaptver vēlmi uzlabot tiem piederošās inženiersistēmas;
3) noteikt gadījumus, kad tehnisko noteikumu izdošana nav nepieciešama un trešo personu īpašuma “aizsargāšana” ir būvniecības procesa dalībnieku atbildības jautājums. Piemēram, vienkāršos gadījumos (darbi aizsargjoslā, inženiersistēmas pārvietošana) sertificēts speciālists pats nosaka optimālo risinājumu, uzņemoties atbildību par iespējamiem zaudējumiem.
Nepieciešams izvērtēt iespēju atteikties no prasības saņemt tehniskos noteikumus, ja lokālplānojumā vai detālplānojumā ir norādīti inženiertehniski risinājumi un tie ir pietiekami būvprojektēšanai;
4) normatīvajā regulējumā paredzēt tiesības noteikt tehnisko noteikumu “derīguma termiņu”, kas nodrošinātu abu pušu interešu aizsardzību (termiņam jābūt tādam, kas ir atbilstošs projektēšanas laikam, sniedzot aizsardzību un paļāvību investoram, vienlaicīgi tas nevar būt nesamērīgi garš).

[2] Daļa no aprakstītajiem problēmjautājumiem tiek risināti ar tiesību aktu "Grozījumi Ministru kabineta 2014. gada 19. augusta noteikumos Nr. 500 "Vispārīgie būvnoteikumi"" (23-TA-2311): būvvalde pārbauda saskaņojumi esamību, nevis tehnisko noteikumu saņemšanas faktu; ierobežojumi noteikt pārmērīgas tehnisko noteikumu prasības; būvprojekta saskaņošana bez tehnisko noteikumu izdošanas. Tomēr, paliek virkne jautājumu, kuri netiek risināti ar iepriekš minētajiem grozījumiem būvnoteikumos. Piemēram, kas ir tehniskie noteikumu, tehnisko noteikumu derīguma termiņš, tehnisko noteikumu nepieciešamība gadījumā, ja ir veikts ietekmes uz vidi novērtējums. Ņemot vērā, ka šos visus jautājumus būtu lietderīgāk apskatīti vienkopus - vienā pantā, ar grozījumiem tiek izslēgta 14.panta 1.¹ daļa un šajā daļā ietvertais regulējums tiek pārcelts uz Būvniecības likuma 14.² panta trešo daļu (sk. likumprojekta 5.pantu). Papildus tiek noteikts, kas ir tehniskie noteikumi, proti, ka tie būvniecības ieceres realizācijai nepieciešamie tehnisko prasību apkopojums, lai būvniecības ierosināts normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos varētu saskaņot būvprojektu ar valsts un pašvaldību institūcijām vai tādu inženierbūvju, kurām ir noteikta aizsargjosla, īpašniekiem vai tiesiskie valdītājiem. Šāds tehnisko noteikumu skaidrojums novērsīs turpmākas diskusijas par tehnisko noteikumu saturu. Par tehniskajiem noteikumiem var tiks uzskatītas tādas prasības kā attālums līdz esošajam pazemes inženiertīklam, esošā pazemes inženiertīkla aizsardzības pasākumi, pieslēgšanās nosacījumi esošajam ārējam inženiertīklam.
Vienlaikus ar  ar likumprojektu tiek noteikts, ka tehnisko noteikumu derīga termiņš ir divi gadi (maksimālais termiņu būvprojekta izstrādei). Šāds termiņš  būvniecības ierosinātāju pasargās no neparedzētiem izdevumiem sakarā ar tehnisko noteikumu izmaiņām. Tehnisko noteikumu derīguma termiņa ietvaros inženierbūvju īpašnieki vai tiesiskie valdītāji nav tiesīgo tos grozīt, izņemot, ja to pieprasa būvniecības ierosinātājs. Aizliegums tehnisko noteikumu izdevējiem mainīt tehnisko noteikumu nosacījumus, neattiecas uz gadījumiem, kad būvniecības ierosinātājs pats ir mainījis būvniecības ieceri un tā neatbilst tai, kas iesniegta izvērtēšanai inženiertīklu īpašniekam pirms tehnisko noteikumu izdošanas. Iestāžu tehniskajiem un īpašajiem noteikumiem derīguma termiņu nenosaka, tie ir spēkā līdz tie ir izpildīti ar būvprojekta saskaņošanu, arī gadījumā, ja stājās spēkā grozījumi normatīvajā regulējumā, kas paredz stingrākas prasības būvniecības ieceres īstenošanai. 
Ja būvniecības ieceres realizācijai ir veikts ietekmes uz vidi novērtējums un paredzētā darbība ir akceptēta, tad būvniecības ieceres realizācijai nav nepieciešami atsevišķi tehniskie noteikumi. Būvprojektu skaņo attiecīga valsts institūcija, ievērojot tai noteikto kompetenci vides un dabas aizsardzības jomā (Valsts vides dienests un Dabas aizsardzības pārvalde),  un novērtē ietverto risinājumu atbilstību vides pārskatam ietekmes uz vidi ziņojumā un tā akcepta lēmumā ietvertajām prasībām. Skaidrības labad tiek precizēts arī, ka  tehniskie noteikumi ir inženierbūvju īpašnieku vai tiesisko valdītāju noteiktas tehniskās prasības būvdarbu veikšanai inženierbūves aizsargjoslā, inženierbūves pārvietošanai vai šķērsošanai, kā arī pieslēguma izveidošanai pie inženierbūvei, ja tas ir nepieciešams būvniecības ieceres īstenošanai, kā arī valsts un pašvaldības institūciju prasības būvniecības ieceres īstenošanai, kas ir nepieciešamas, lai nodrošinātu attiecīgas jomas normatīvā regulējuma ievērošanu. Tehniskajos noteikumos neietver prasības par tādu būvju vai to daļu būvniecību, kuras nav nepieciešamas attiecīgās būvniecības ieceres īstenošanu vai attiecīgas prasības neizriet no normatīvajiem aktiem. Īpašie noteikumi ir valsts iestādes izdotās prasības kultūras mantojuma aizsardzības jomā. Tehniskos un īpašos noteikumus izdot būvniecības informācijas sistēmā strukturēto datu veidā vai augšupielādē dokumenta veidā. Pie būvprojekta saskaņošanas izvērtē tehnisko un īpašo noteikumu ievērošanu būvprojektā (sk. arī grozījumus Būvniecības likuma 14.panta 1.¹ un 1.² daļā). Papildus, skaidrības labad, Būvniecības likuma 14.panta 1.² daļa ir pārcelta uz Būvniecības likuma 16.pantu kā 1.² daļu. Vienlaikus precizēts regulējums, ka persona ierosina būvniecību, būvniecības informācijas sistēmā iesniedzot būvniecības ieceres īstenošanai nepieciešamos dokumentus un informāciju. Būvniecības ierosinātājs būvniecības iesniegumā norāda inženierbūvju īpašniekus vai tiesiskos valdītājus, no kuriem ir nepieciešams saņemt tehniskos noteikumus (Būvniecības likuma 14.panta pirmā daļa), un ka būvatļaujā ietver projektēšanas nosacījumus, tostarp, iestādes un personas, ar kuram ir saskaņojams būvprojekts. Būvprojektu saskaņo ar inženierbūvju īpašniekiem un tiesiskajiem valdītājiem, kuri ir izsnieguši tehniskos noteikumus (ja nav norādījuši, ka būvprojekts nav skaņojums ar tiem) saskaņā ar šā likuma 14.panta pirmajā daļā noteikto. Būvatļauja būvvalde vai institūcija, kas pilda būvvaldes funkcijas var prasīt būvprojektu saskaņot ar citiem šā likuma 14.panta pirmajā daļā neminētajiem inženierbūvju īpašniekiem vai tiesiskajiem valdītājiem, nepieciešamību pamatojot ar normatīvo aktu prasībām (Būvniecības likuma 15.panta 5.¹ daļa). Būvniecības likuma 14.² pantā ietvertais regulējums būs attiecināms uz tiem tehniskajiem un īpašajiem noteikumiem, kuri ir pēc šā likumprojekta spēkā stāšanās (pārejas noteikumu 33.punkts).

[3] Informatīvā ziņojuma "Par rīcības plānu administratīvā sloga mazināšanai nekustamo īpašumu attīstīšanas jomā" (Ministru kabineta 02.04.2024. sēdes protokola Nr. 14 35. §) 4.2. sadaļā norādīts, ka ņemot vērā teritorijas plānojuma darbības termiņu, kā arī apstākli, ka būvniecības ieceres īstenošana var ilgt vairākus gadus, praksē veidojas situācijas, kad procesu īstenošanas laikā (lokālplānojums, detālplānojums vai būvniecības ieceres īstenošana) mainās tiesiskais regulējums (stājas spēkā jauns plānojums vai grozīts plānojuma regulējums daļā). Lai neveidotos atšķirīga situācija par kārtību, kādā pabeidzami iepriekš tiesiski uzsākti procesi, ir nepieciešams normatīvajos aktos ietvert vienotu regulējumu. 

[3] Ņemot vērā problēmsituācijas aprakstu, kā arī, lai nodrošinātu tiesisko stabilitāti, likumprojektā ir ietverts, ka projektēšanas nosacījumu izpildes laikā attiecībā uz būvniecības ieceri piemēro pašvaldības teritorijas plānojumā, lokālplānojumā (ja tāds ir izstrādāts) vai detālplānojumā (ja tas nepieciešams saskaņā ar normatīvajiem aktiem) noteiktās prasības, kas bija spēkā būvatļaujas izdošanas brīdī, izņemot gadījumu, ja spēkā esošais regulējums ir labvēlīgāks būvniecības ierosinātājam un viņš vēlas piemērot spēkā esošo regulējumu. Savukārt, būvprojekta izmaiņu gadījumā, uz izmaiņām piemēro pašvaldības teritorijas plānojumā, lokālplānojumā (ja tāds ir izstrādāts) vai detālplānojumā (ja tas nepieciešams saskaņā ar normatīvajiem aktiem) noteiktās prasības, kas bija spēkā būvatļaujas izdošanas vai paskaidrojuma raksta akcepta brīdī, izņemot gadījumā, ja spēkā esošais regulējums ir labvēlīgāks būvniecības ierosinātājam un viņš vēlas piemērot spēkā esošo regulējumu. Ja būvniecības ierosinātājs vēlas piemērot spēkā esošo regulējumu, tad to piemēro visai būvniecības iecerei. Aprakstītie grozījumi ir atspoguļoti likumprojekta 7.pantā.

[4] Informatīvā ziņojuma "Par rīcības plānu administratīvā sloga mazināšanai nekustamo īpašumu attīstīšanas jomā" (Ministru kabineta 02.04.2024. sēdes protokola Nr. 14 35. §) 6.4.sadaļā ir norādīts, ka ir jāizstrādā skaidrs regulējums atzīmes par projektēšanas nosacījumu izpildi un būvdarbu uzsākšanas nosacījumu izpildi apstrīdēšanai, uzlabojot sabiedrības informētību par plānoto būvniecību, vienlaicīgi radot investoram prognozējamu būvatļaujas apstrīdēšanas procesu.

Atbilstoši sākotnējai Būvniecības likuma regulējuma interpretācijai, sabiedrībai tika nodrošinātas tiesības apstrīdēt būvatļauju, likumā tika ietverti skaidri noteikumi apstrīdēšanas kārtībai, kā arī termiņam. Saskaņā ar Būvniecības likuma 14.panta devīto daļu, būvatļauju vai atteikumu izdoto būvatļauju var apstrīdēt vai pārsūdzēt Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā mēneša laikā no dienas, kad stājas spēkā būvatļauja vai atteikums izdot būvatļauju. Vienlaicīgi, lai nodrošinātu trešajām personām iespēju laikus uzzināt par izdoto būvatļauju, 14.panta trešā daļa uzliek pienākumu būvvaldei trīs dienu laikā no lēmuma pieņemšanas par būvatļaujas izdošanu publicēt informāciju BIS, norādot būvniecības ieceres realizācijas vietu, iecerētās būves galveno lietošanas veidu, dienu, kad stājas spēkā būvatļauja vai atteikums izdot būvatļauju, lēmuma par būvatļaujas izdošanu vai atteikumu izdot būvatļauju numuru un datumu. Tāpat publikācijai BIS pievieno būvvaldei iesniegtās būvniecības ieceres vizuālo risinājumu, ja iecerēta ēkas būvniecība.
Lai gan izstrādājot sākotnējo regulējumu, tika pieņemts, ka atzīmes izdarīšana par projektēšanas nosacījumu izpildi un atzīmes izdarīšana par būvdarbu uzsākšanas nosacījumu izpildi nav apstrīdama, Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments savā 2017.gada 8.jūnija lēmumā lietā Nr. 670003717 (SKA-958/2017) ir atzinis, ka atzīme par projektēšanas nosacījumu izpildi ir procesuāls lēmums, ar kuru iestāde apliecina, ka būvprojekts atbilst būvatļaujas nosacījumiem un būvdarbus var uzsākt. Tādējādi ar atzīmes izdarīšanu tiek noskaidrota iepriekš izdotā administratīvā akta spēkā esība. Tiesai, pieņemot pieteikumu par atzīmes par projektēšanas nosacījumu izpildi atcelšanu, saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 1.panta trešās daļas 3.punktu ir jāvērtē, vai procesuālais lēmums – atzīme – būtiski skar pieteicēja tiesības vai tiesiskās intereses vai būtiski apgrūtina to īstenošanu. Šādi Augstākā tiesa ir atzinusi, ka būvniecības ieceres saskaņošanas un akceptēšanas procesā veiktās atzīmes ir apstrīdamas. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 79.panta otro daļu privātpersona, kuras tiesības vai tiesiskās intereses attiecīgais administratīvais akts ierobežo un kura administratīvajā procesā nav bijusi pieaicināta kā trešā persona, var šo administratīvo aktu apstrīdēt viena mēneša laikā no dienas, kad privātpersona par to ir uzzinājusi, bet ne vēlāk kā viena gada laikā no attiecīgā administratīvā akta spēkā stāšanās dienas. Tātad faktiski atzīmi par projektēšanas nosacījumi izpildi vai atzīmi par būvdarbu nosacījumu izpildi var apstrīdēt viena gada laikā no to veikšanas. Šāds regulējums nerada nekustamā īpašuma attīstītājam stabilus un prognozējamus apstākļus nekustamā īpašuma attīstībai.
Nepieciešams veikt grozījumus Būvniecības likumā, nostiprinot kārtību informācijas publicēšanai par atzīmju izdarīšanu, kā arī termiņu apstrīdējuma iesniegšanai, nesašaurinot sabiedrības tiesības apstrīdēt atzīmi par nosacījumu izpildi.

[4] Ņemot vērā problēmsituācijas aprakstu, likumprojektā ietverts regulējums, ka paskaidrojuma raksta akceptu, atteikumu akceptēt paskaidrojuma rakstu, atzīmi par projektēšanas nosacījumu izpildi vai atteikumu izdarīt atzīmi par projektēšanas nosacījumu izpildi var apstrīdēt vai pārsūdzēt Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā mēneša laikā no tā spēkā stāšanās dienas. Šāds regulējums ir saskanīgs ar būvatļaujas apstrīdēšanas termiņu. Savukārt, saskaņā ar Būvniecības likuma 14.panta sesto daļu informācija par atzīmes izdarīšanu par projektēšanas nosacījumu izpildi jau šobrīd tiek publicēta Būvniecības informācija sistēmā. Regulējums attiecībā uz būvdarbu uzsākšanas nosacījumu izpildi netiek mainīts, jo saskaņā ar Būvniecības likuma 14.panta desmito prim daļu apstrīdēšana vai pārsūdzēšana neaptur atzīmes par būvdarbu uzsākšanas nosacījumu izpildi. Atsevišķi jāatzīmē, ka jau šobrīd Būvniecības informācija sistēmas publiskajā daļā ir brīvi pieejama informācija ar būvniecības iecerēm, kurām ir izpildīti būvdarbu uzsākšanas nosacījumi. Regulējuma izmaiņas skar Būvniecības likuma 14.panta trešo daļu, 3.¹ daļu, piekto daļu, sesto daļu, 6.² daļu, 6.⁵ daļu, devīto daļu, kā arī Būvniecības likuma 15.panta ceturto daļu.

[5] Informatīvā ziņojuma "Par rīcības plānu administratīvā sloga mazināšanai nekustamo īpašumu attīstīšanas jomā" (Ministru kabineta 02.04.2024. sēdes protokola Nr. 14 35. §) 8.2. sadaļā ir norādīts, ka praksē arvien vairāk tiek konstatētas problēmas ar kopīpašumā esošo jaunbūvju nodošanu ekspluatācijā, jo nav iespējams nodrošināt visu kopīpašnieku saskaņotu rīcību.
Šī problēma attiecas arī uz daudzdzīvokļu dzīvojamām mājām, kas faktiski tiek pārdotas jaunbūves statusā, t.i. tiek pārdots īpašums, kas sastāv no zemes vienības un Kadastrā reģistrētas jaunbūves, pirms ēka ir nodota ekspluatācijā un ierakstīta zemesgrāmatā. Praksē veidojas divi gadījumi:
1) ēkas būvniecība ir veikta bez atkāpēm no būvprojekta, t.i. būvniecība ir tiesiska;
2) ēkas būvniecība ir veikta ar atkāpēm no būvprojekta vai pieļaujot normatīvo aktu pārkāpumus.
Ņemot vērā, ka rīkoties ar kopīpašuma objektu var tikai visi kopīpašnieki kopā (Civillikuma 1068.pants), atbilstoši šī brīža normatīvo aktu interpretācijai būvniecības procesa pabeigšana ir apgrūtināta, nespējot nodrošināt kopīpašnieku saskaņotu rīcību – būves paliek jaunbūves statusā, tās netiek nodotas ekspluatācijā, nav reģistrētas Kadastrā un netiek apliktas ar nekustamā īpašuma nodokli. Vienlaicīgi ēkas faktiski tiek lietotas, lai gan šādu ēku ekspluatācija apdraud to lietotājus.
Būves nodošanas ekspluatācijā process ir loģisks būvniecības procesa noslēgums un būvniecības ieceres īstenošanas neatņemama sastāvdaļa. Ierosinot būvniecību, kopīpašnieki apliecina savu vēlmi uzbūvēt ēku, t.i. ne tikai veikt būvdarbus, bet arī noslēgt būvniecības procesu, nododot būvi ekspluatācijā. Ņemot vērā, ka, kopīpašnieku piekrišana būvniecības ieceres īstenošanai tiek pārbaudīta, izdodot būvatļauju, nav pareizi vēlreiz visu kopīpašnieku piekrišanu prasīt pie nodošanas ekspluatācijā ierosināšanas. Ja būvdarbi ir veikti atbilstoši saskaņotajam būvprojektam, būves nodošanu ekspluatācijā var ierosināt ikviens no kopīpašniekiem. Strīdi kopīpašnieku starpā ir risināmi civiltiesiskajā kārtībā, nekavējot būves nodošanu ekspluatācijā.
Ja būvdarbi ir veikti ar atkāpēm no būvprojekta saskaņā ar spēkā esošu regulējumu, tikai visi nekustamā īpašuma īpašnieki, rīkojoties kopā, var veikt visas nepieciešamās darbības patvaļīgās būvniecības novēršanai, kā arī ierosināt būves nodošanu ekspluatācijā.
Taču būves patvaļīgās būvniecības gadījumā var būt situācija, kad patvaļīgā būvniecība tiek konstatēta ar būvinspektora lēmumu un tās novēršana ir uzdota ar pašvaldības būvvaldes lēmumu, nosakot izpildes termiņu. Šajā gadījumā patvaļīgās būvniecības novēršana būtu uzskatāma par Civillikuma 1068.panta trešajā daļā atrunāto gadījumu, kad tiesības rīkoties ar kopīpašumā esošo priekšmetu ir ikvienam no īpašniekiem. Patvaļīga būvniecība ir normatīvā regulējuma pārkāpums, kas cita starpā rada arī apdraudējumu sabiedrībai. Nebūtu pieļaujama situācija, ka kāda kopīpašnieka nevēlēšanās rīkoties vai citi subjektīvi motīvi traucē likuma pārkāpuma novēršanu un sabiedrības apdraudējuma mazināšanu.
 Darba grupa iesaka atvieglot patvaļīgas būvniecības legalizācijas procesu, kopīpašuma gadījumā ļaujot ierosināt būvprojekta grozīšanu, ja tam piekrīt vairāk kā 50% no visiem kopīpašniekiem.

[5] Lai risinātu konkrēto problēmjautājumu, ņemot vērā jau sniegto risinājuma argumentāciju, likumprojektā tiek ietverts regulējums, ka patvaļīgas būvniecības radīto seko novēršana ir uzskatāma par nepieciešamo vajadzību Civillikuma 1068. panta trešās daļas izpratnē (sk. likumprojekta 10.pantu). Savukārt, kopīpašumā esošās būves nodošanu ekspluatācijā var ierosināt, ja saņemt kopīpašnieku vairākuma piekrišana. Kopīpašnieku vairākumu nosaka atbilstoši kopīpašuma daļu apmēram (sk. likumprojekta 12.pantu). Regulējuma izmaiņas neattiecas uz gadījumu, kad būvniecības ierosinātājs ir viens vai vairāki kopīpašnieki un citi kopīpašnieki ir piekrituši būvniecības iecerei. Tas saistīts ar to, ka pie iepriekš saskaņotas būvniecības ieceres nodošanai ekspluatācija nav nepieciešama atsevišķa kopīpašnieku piekrišana. Personas nevar subjektīvi iebilst, ka tiek pabeigti darbi, kuriem tā ir jau devusi savu piekrišanu.

[6] Inženierizpēte atbilstoši LBN 005-15 “Inženierizpētes noteikumi būvniecībā” 2. punktam ietver ģeodēzisko un topogrāfisko izpēti, ģeotehnisko izpēti un hidrometeoroloģisko izpēti, bet Būvniecības likuma 13.panta izpratnē attiecībā uz reglamentētām profesijām būvniecībā inženierizpēte iekļauj tikai ģeotehnisko izpēti. Līdz ar to būtu nepieciešams precizēt Būvniecības likumā reglamentētās specialitātes nosaukumu, lai būtu saprotamāks, ka Būvniecības likumā ir noteikta reglamentācija tieši ģeotehniskajai izpētei un būvspeciālisti nevar iegūt patstāvīgās prakses tiesības ģeodēziskā un topogrāfiskā izpētē, un hidrometeoroloģiskā izpētē, kas arī ir inženierizpētes sastāvā.

[6] Būtu nepieciešams grozīt Būvniecības likuma 13.panta trešās daļas 1. punktu aizstājot vārdu “inženierizpēte” ar “ģeotehniskā izpēte”. Ņemot vērā, ka tiek precizēts specialitātes nosaukums, nevis tiek veidota jauna specialitāte, visiem būvspeciālistiem automātiski tiks veikta piešķirtā sertifikāta maiņa no “inženierizpētes” specialitātes uz “ģeotehniskās izpētes” specialitāti, līdz ar to nav nepieciešams pārejas regulējums. Papildus, likumprojekta izstrādes laikā ir pamanīta izteiksmes neprecizitāte Būvniecības likuma 13.panta otrās, ceturtās un piektās daļas ievaddaļā. Proti, attiecīgās patstāvīgās prakses tiesības ir personai, kurai ir atbilstošs sertifikāts, nevis tā vēl var iegūt attiecīgas prakses tiesības. Tas saistīts ar to, ka tieši ar arhitekta prakses un būvprakses sertifikātu attiecīgās pastāvīgas prakses persona iegūst. 
Personas, kuras līdz šā likuma grozījumiem par būvspeciālistu pastāvīgo praksi ģeotehniskajā izpētē spēkā stāšanās dienai ieguvušas patstāvīgās prakses tiesības inženierizpētes specialitātē, bet nav ieguvušas šā likuma 13. panta 5.¹ daļā noteikto izglītību ģeotehniskās izpētes specialitātei, ir tiesīgas turpināt patstāvīgu praksi ģeotehniskās izpētes specialitātē bez laika ierobežojuma.

[7] Saskaņā ar Civillikuma 1779.pantu katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību nodarījis. Šīs Civillikumā nostiprinātais princips ir pamats tam, ka pret būvdarbu veicēju tiek vērstas prasības atlīdzināt zaudējumus, kurus tas ir nodarījis inženiersistēmām būvdarbu laikā, neatkarīgi no apstākļiem un arī neatkarīgi no tā vai zaudējumu rašanās iemesls ir paša inženiersistēmas īpašnieka vai tiesiskā valdītāja nevērība vai bezdarbība.
Jāņem vērā, ka Civillikumā nostiprināta atbildība par nodarītiem zaudējumiem nav absolūta. Piemēram, Civillikuma 1776.pantā ir nostiprināta arī paša cietušā atbildība un pienākumi. Tā saskaņā ar šā panta pirmo daļu cietušajam zaudējumu novēršanai jāveic tādi pasākumi, kas attiecīgajos apstākļos ir saprātīgi, turklāt saskaņā ar šā panta trešo daļu cietušajam ir tiesības prasīt to zaudējumu atlīdzību, no kuriem tam nav bijis iespējams izvairīties, veicot šā panta pirmajā daļā minētos pasākumus. 
Būvniecības administratīvais process ir organizēts tādā veidā, lai pēc iespējas aizsargāt 3.personu intereses būvniecības procesā:
1) būtiska loma regulējumā ir atvēlēta būvniecības ieceres sagatavošanai. Būvniecības ieceres sagatavošanas posmā atbilstoši normatīvā regulējuma prasībām tiek iegūta visa būvdarbu veikšanai nepieciešama informācija, tai skaitā par visām virszemes un apakšzemes komunikācijām - būvprojektēšanas vajadzībām tiek veikta augstas detalizācijas topogrāfiskā uzmērīšana un sagatavots uzmērījuma plāns, kurā citā starpā atspoguļo zemes vienībā esošas virszemes un apakšzemes inženiersistēmas.
2) Būvprojektēšanas laikā inženiersistēmas turētāji (īpašnieki vai tiesiskie valdītāji) izdot tehniskos noteikumus būvniecības ieceres īstenošanai, kā arī skaņo būvprojekta risinājumus, pārliecinoties par savu interešu ievērošanu un inženiersistēmu aizsardzību.
3) aktuālie dati par apgrūtinātajām teritorijām (teritorija, kurai atbilstoši likumam ir noteikti lietošanas tiesību aprobežojumi) un to robežām, kā arī par objektiem (dabas veidojumi, būves vai citi mākslīgi veidojumi, kuram saskaņā ar Aizsargjoslu likumu nosaka aizsargjoslu) un to robežām ir pieejami Apgrūtināto teritoriju informācijas sistēmā. Saskaņā ar Apgrūtināto teritoriju informācijas sistēmas likuma Pārejas noteikumu 3.punktu pienākums pirmreizēji iesniegt datus bija no 2014.gada 1.janvāra līdz 2017.gada 31.decembrim.

Jāņem vērā, ka saskaņā ar Būvniecības likuma 19.²panta ceturtās daļas regulējumu būvdarbu veicējs ir atbildīgs būvdarbu rezultātā tapušās būves vai tās daļas atbilstību būvprojektam un tajā ietvertajiem risinājumiem, kā arī atbild par būvdarbu kvalitāti un atbilstošu būvizstrādājumu un to iestrādes tehnoloģiju izmantošanu (ciktāl būvprojektā nav tieši norādīts noteikts būvizstrādājums vai tā iestrādes tehnoloģija). Būvprojekts ir pamatdokuments būvdarbu organizācijai, būvdarbu uzsākšanai un būvdarbu veikšanai. Būvprojekta izstrāde ir strikti reglamentēta, normatīvajos aktos ir noteiktas prasības būvprojekta saturam, detalizācijai, kā arī būvprojekta izstrādāšanas un saskaņošanas kārtībai.
Normatīvais regulējums būvniecības jomā ne tikai nosaka būvdarbu veicējam pienākumu ievērot būvprojektu, bet tas dod arī paļāvību uz būvprojekta risinājumu atbilstību normatīvo aktu prasībām un tajā ietvertās informācijas korektumu. Pie šāda reglamentēta procesa, kompetences un atbildības sadalījuma, nav samērīgi piemērot būvdarbu veicējam absolūto atbildību par inženiersistēmām radīto kaitējumu un pienākumu atlīdzināt inženiersistēmas turētājam visus radušos zaudējumus. Papildus jāuzsver, ka gadījumā, ja būvdarbu veicējs, balstoties uz būvprojekta nekorekti attēloto situāciju, nodara kaitējumu inženiersistēmām, šīs negadījums rada būtiskus traucējumus būvniecības ieceres īstenošanā un zaudējumus būvniecības ierosinātājam un pašam būvdarbu veicējam, bieži neprecizitātes būvprojektā attiecībā inženiersistēmu novietojumā rada nepieciešamību apturēt būvdarbus, veikt grozījumus būvprojektā, veikt to atkārtoto saskaņošanu. 

[7] Būvniecības likums tiek papildināts ar jaunu 19.⁴ pantu, kas aprobežo būvdarbu veicēja atbildību, balstoties uz Civillikuma 1776.pantā nostiprināto pienākumu pašai cietušajai personai kā krietnam un rūpīgam saimniekam izturēties pret savu īpašumu, tai skaitā rūpīgi izturēties pret normatīvajos aktos noteiktajiem pienākumiem būvniecības ieceres izstrādes, saskaņošanas un akceptēšanas procesā.
Piedāvātais regulējums atbrīvo būvniecības procesa dalībnieku no pienākuma atlīdzināt zaudējumus pazemes ārējo inženiertīklu īpašniekam vai tiesiskajam valdītājam, ja būvdarbu laikā pazemes ārējām inženiertīklam ir nodarīti jebkādi bojājumi sakarā ar to, ka tas neatrodas vietā, kurā tas bija norādīts paša pazemes ārējo inženiertīklu īpašnieku vai valdītāju saskaņotajā informācijā, izņemot, ja atšķirība starp saskaņoto informāciju un faktisko situāciju dabā ir nebūtiska, un ir ievēroti ārējo inženiertīklu īpašnieku vai valdītāju norādījumi par darbiem tā ārējo inženiertīklu aizsargjoslā. Jāuzver, ka ar ārējo inženiertīklu īpašnieku vai valdītāju norādījumiem Būvniecības likuma 19.⁴ panta pirmajā daļā ir saprotama arī rakšanas darbu atļauja un tās nosacīju. 
Papildus būvdarbu veicējs nenes atbildību pret pazemes ārējo inženiertīklu īpašnieku vai valdītāju, ja būvdarbu laikā pazemes ārējām inženiertīklam ir nodarīti jebkādi bojājumi sakarā ar to, ka informācija par inženiertīklu nav ietverta būvprojektā. Proti, gadījumiem, kad par attiecīgo tīklu esamību nebija nekādas ziņas. Papildus, ņemot vērā, ka dati par ārējo inženiertīklu atrašanās vietu ir atšķirīgu kvalitāti ir paredzēts, ka būvprojekta sagatavošanas darbu un inženierizpētes procesā vai būvprojekta izstrādes procesā ārējo inženiertīklu īpašnieks attiecībā uz ārējiem inženiertīkliem, par kuriem izpildmērījumu plāns ir sagatavots līdz 2012.gada 26.aprīlim,  nosaka vai ir nepieciešama ārējo inženiertīklu novietojuma precizēšana dabā, iegūstot aktuālos datus par faktisko ārējā inženiertīkla atrašanās vietu. Šajā procesā iegūtos aktuālos ārējā inženiertīkla atrašanās vietas datus nodod reģistrācijai attiecīgajās informācijas sistēmās (Apgrūtināto teritoriju informācijas sistēma un pašvaldības topogrāfiskās informācijas datubāzes). 2012.gada 26.aprīlis ir noteikts kā atskaties punkts, jo 2012.gada 27.aprīlī stājās spēkā Ministru kabineta  24.04.2012. noteikumi Nr.281 "Augstas detalizācijas topogrāfiskās informācijas un tās centrālās datubāzes noteikumi", kas noteica, ka ierīkotos ārējos inženiertīklus uzmēra atvērtā tranšejā, nodrošināt lielāku datu ticamību. Iepriekš minētais regulējums ir kompromisa regulējums, ņemot vērā visu pušu dažādās intereses.

[8] No atsevišķiem būvniecības nozares pārstāvjiem periodiski ir saņemta informācija vai šie pārstāvji šādu informāciju ir pauduši publiski, ka būvnormatīvu prasības ir absolūtas un būvprojekta izstrādātāji nevar izvēlēties konkrētajam gadījumam labākos risinājumus, jo to liedz būvnormatīvu prasības. Ekonomikas ministrija par konkrēto problēmjautājumu ir periodiski sniegusi skaidrojumus, ka būvnormatīvos tiek noteiktas tikai minimālās tehniskās prasības, nevis maksimālās tehniskās prasības, un būvniecības procesa dalībnieki, ciktāl tas nav pretrunā minimālajam prasībām var paredzēt būvprojektā labākus risinājumus, piemēram, lēzenākus pandusus, vairākas un plašākas sanitārtehniskās telpas, labāku telpu aprīkojumu, lielākus attālumus starp būvēm.

[8] Ņemot vērā problēmas aprakstā aprakstīto situāciju, lai nodrošinātu vienotu izpratni par regulējumu, Būvniecības likuma 9.¹ panta pirmā daļa tiek papildināta ar norādi, ka būvnormatīvos ir noteiktās minimālās tehniskās prasības. Īpaši ir jāatzīmē, ka būvniecības ierosinātājs (pasūtītājs) var paredzēt projektēšanas uzdevumā, ka konkrētā būvniecības iecerē ir jāparedz augstākas prasības nekā to paredz būvnormatīvs, piemēram, ergonomiskākas iekštelpas. 

[9] Būvniecības likuma 19.² panta ceturtajā daļā ir ietverts regulējums, kuros gadījumus kāda persona nevar būt par būvdarbu veicēju, ja cita persona ir būvuzraudzības veicējs. Tajā pašā laikā arī Būvniecības likuma 19._² panta sestajā daļā ir noteikts regulējums, kuros gadījums kāda persona nevar būt par būvuzraudzības veicēju, ja cita persona ir būvdarbu veicējs. Pēc savas būtības abi šie regulējumu regulē vienu un to pašu aspektu. 

[9) Ievērot problēmas parakstā norādītu, nav nepieciešams saglabāt Būvniecības likuma 19.² panta ceturtajā un sestajā daļā dublējošu regulējumu. Šī iemesla dēl, Būvniecības likuma 19.² panta ceturtajā daļā ietvertais regulējums būtu izslēdzams. 

[10] Ņemot vērā nepieciešamību mazināt administratīvo sloku, kas sevī ietver arī saskanīgāku regulējumu, Būvniecības likuma grozījumu izstrādes ietvaros tika secināts, ka nepieciešams arī precizēt Būvniecības likuma 15.pantu, lai nodrošinātu, ka pie būvatļaujas izdošanas ir skaidri noteikta pārbaudes apjoms un tas korelētu ar Būvniecības likuma 12.pantā noteikto būvvaldes kompetenci. Papildus būtu nepieciešams skaidri, ka būvniecības regulējuma piemērošanas praksē ir radušās neskaidrības ar situāciju, kurā nomnieks veic būvdarbus. Proti, kam pieder attiecīgās būves, kas šāda veidā ir uzbūvētās. Tas saistīts ar to, ka atbilstoši Ministru kabineta 19.08.2014. noteikumu Nr.500 “Vispārīgie būvnoteikumi” 3.punkta būvniecību var ierosināt arī personas, kas nav zemes vienības īpašnieks, tai skaitā ņemt vērā arī citos normatīvajos aktos noteiktās tiesības (sk., piemēram, Ūdenssaimniecības pakalpojumu likuma 11.panta pirmo daļu un Enerģētikas likuma 19.panta pirmo daļu). Ārējo inženiertīklu ierīkošanas gadījumā ceļu zemes nodalījuma joslā pārsvarā gadījumus zemes vienības un būves īpašnieks būs divas dažādas personas. Atsevišķi jānorāda, ka būvniecības jomas regulējums neliedz arī nomniekam būt par būvniecības ierosinātāju, piemēram, pārbūvējot iznomāto ēku vai izbūvējot jaunu palīgēku, kas piederēs zemes vienības īpašniekam. Pēdējā minētajā piemērā tiek ievērots Civillikuma 968.pantā noteiktais. Līdz ar to, lai nerastos neskaidrības, ir nepieciešams, skaidri norādīt, kam būvējamā būve piederēs, ja tas nav būves vai zemes īpašnieks.

[10] Lai šos problēmjautājumus risinātu, Būvniecības likuma 15.pantā tiek precizēs, ka būvatļauju izdod, tai skaitā, ja būvniecību ierosina persona, kurai normatīvajos aktos ir paredzētas tiesības ierosināt būvniecību (skatīt piemēram, Ministru kabineta 19.08.2014. noteikumu Nr.500 “Vispārīgie būvnoteikumi” 3.punktu), būvniecības iecere atbilst arhitektoniskās kvalitātes principam un būves novietojuma prasībām, saskaņots ar kaimiņu Civillikumā noteiktajos gadījumos, būvniecības iecere atbilst arhitektoniskās kvalitātes principam un būves novietojuma prasībām. Ņemot vērā, Būvniecības likuma 15.panta pirmā daļa regulē to, ko pārbauda pie būvatļaujas izdošanas, tas lieki ir rakstīt, kas būvatļauju neizdot. Šī iemesla dēļ Būvniecības likuma 15.panta trešā daļa ir izslēdzama. Papildus neprecīza atsauce Būvniecības likuma 15.panta ceturtajā daļā. Lēmumu par būvniecības ieceres akceptu (paskaidrojuma raksta akcepts) pieņem, ievērojot šā likuma 15.pantā pirmajā daļā ietvertās prasības.

[11] Saskaņā ar Ministru kabineta 28.01.2020.  sēdes protokollēmuma (prot. Nr. 4 19. §) "Likumprojekts "Grozījumi Būvniecības likumā"" 4. punktu, lai aizsargātu trešo personu intereses būvniecības procesā, Ekonomikas ministrijai sadarbībā ar Finanšu ministriju izstrādāt un līdz 01.06.2020. bija  jāiesniedz izskatīšanai Ministru kabinetā grozījumus Būvniecības likumā, paredzot efektīvas obligātās apdrošināšanas ieviešanu.

[11] Informatīvā ziņojuma "Par rīcības plānu administratīvā sloga mazināšanai nekustamo īpašumu attīstīšanas jomā" (Ministru kabineta 02.04.2024. sēdes protokola Nr. 14 35. §) sagatavošanas ietvaros no saskaņošanas un izstrādes dalībniekiem netika saņemtas ziņas, ka šobrīd būvniecības jomas apdrošināšanas regulējums iespējamās nepilnības rada tūlītēju nepieciešamību pārskatīt attiecīgo regulējumu. Līdz ar to būtu nepieciešams atzīt par aktualitāti zaudējušu Ministru kabineta 2020. gada 28. janvāra sēdes protokollēmuma (prot. Nr. 4 19. §) "Likumprojekts "Grozījumi Būvniecības likumā"" 4. punktu. Ja pēcāk tiks secināts, ka būvniecības jomas apdrošināšanas regulējumā ir nepieciešams izmaiņas, Ekonomikas ministrija sadarbībā ar nozares organizācijām attiecīgās regulējuma izmaiņas sagatavos.