Anotācija (ex-ante)

Ņemot vērā civilās aviācijas attīstību, ICAO un Eiropas Savienības izstrādātās vadlīnijas, kā arī pieņemtās Eiropas Savienības regulas, ir konstatēts, ka trešās valsts un valsts gaisa kuģu valsts definīcijas vairs neatbilst pašreizējai situācijai. Konstatēts, ka Likumā nav noteikta regulāru gaisa pārvadājumu definīcija.  Starptautiskajos līgumos, kuriem ir pievienojusies Latvijas Republika, paredzētās definīcijas nav vienveidīgas, lai gan to būtība neatšķiras. Lai nodrošinātu vienveidīgu termina piemērošanu, likumprojektā iekļauta atsauce uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 24. septembra Regulu (EK) Nr.1008/2008 par kopīgiem noteikumiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai Kopienā (pārstrādāta versija).

Pašreizējais termins “Trešā valsts” ietver arī Šveices Konfederāciju, bet saskaņā ar Eiropas Savienības un Šveices apvienotās gaisa transporta komitejas, kas izveidota saskaņā ar Eiropas Kopienas un Šveices Konfederācijas nolīgumu par gaisa transportu, 2016. gada 11.aprīļa lēmumu Nr.1/2016, ar ko aizstāj pielikumu Eiropas Kopienas un Šveices Konfederācijas nolīgumam par gaisa transportu (2016/689) Šveices Konfederācijai tiek piemērotas tādas pašas prasības kā Eiropas Savienības dalībvalstij un Eiropas Ekonomikas zonas valstij.

Likumā nav noteikts, kas ir vispārējās nozīmes aviācija, tāpēc nav skaidri kritēriji, lai konstatētu, ka lidojums ir vispārējās nozīmes aviācijas lidojums nevis gaisa pārvadājums. 

No pašreizējās valsts gaisa kuģa definīcijas nav skaidrs, kādos gadījumos civilās aviācijas gaisa kuģis var veikt valsts nozīmes lidojumu, kā arī esošais termins “publisko tiesību subjekta lidojums” netiek pielietots civilās aviācijas lidojumu klasifikācijā.

Saskaņā ar Likumā ietverto valsts bezpilota gaisa kuģa definīciju valsts institūcijas valsts bezpilota gaisa kuģa lidojumu var veikt tikai ārkārtas un neatliekamu uzdevumu izpildei, tādējādi sašaurinot to darbību loku, kuru izpildei var tikt izmantots bezpilota gaisa kuģis.

Likumprojektā tiek precizētas trešās valsts, valsts gaisa kuģa un valsts bezpilota gaisa kuģa definīcija, kā arī likumprojekts tiek papildināts ar jaunām definīcijām par regulāru gaisa pārvadājumu, vispārējās nozīmes aviāciju un valsts nozīmes lidojumu.

Eiropas Savienības tiesību aktos nav noteikta kārtība, kādā veicama izpletņlēcēju sertificēšana un izpletņlēkšana. Likumā tiek lietots termins “izpletņlēcēju desantēšana”, kas ir attiecināms uz gadījumiem, kad  no gaisa kuģa tiek desantēti cilvēki vai krava, kas ir attiecināms uz militāro aviāciju.

Noteikumos Nr. 493 noteiktā kārtība ir novecojusi un ir nepieciešams jauns nacionālais regulējums, kas nosaka kārtību, kādā:
1) veic izpletņlēcēju sertificēšanu un uzraudzību, izsniedz un anulē izpletņlēcēju apliecības;
2) veic lēcienus ar izpletni no civilās aviācijas gaisa kuģa.

Likumā tiek aizstāts termins “izpletņlēcēju desantēšana” ar terminu “izpletņlēkšana”, jo izpletņlēcēju desantēšanu galvenokārt veic militārajā aviācijā.

Latvijas Republikā darbojas biedrība “Latvijas Izpletņlēkšanas federācija” (turpmāk – Izpletņlēkšanas federācija), kas organizē un rada nepieciešamos apstākļus izpletņlēkšanas attīstībai Latvijā, veselīgas atpūtas organizēšanai, cilvēku fizisko un garīgo spēju atjaunošanai, augstu rezultātu sasniegšanai sportā bez peļņas gūšanas nolūka, kā arī popularizē izpletņlēkšanu. Noteikumos Nr.493 nav noteikta kārtība, kādā veidā tiek veikta izpletņlēcēju sertificēšana. Izpletņlēkšanas federācija veic izpletņlēcēju sertificēšanu un uzraudzību, izsniedz un anulē izpletņlēcēju apliecības personām, kas ir Izpletņlēkšanas federācijas biedri atbilstoši Civilās aviācijas aģentūras apstiprinātajā Izpletņlēkšanas federācijas rokasgrāmatā noteiktajam.

Pamatojoties uz Civilās aviācijas aģentūras veiktajiem Izpletņlēkšanas federācijas auditiem, tika konstatēts, ka Izpletņlēkšanas federācija ir spējīga veikt izpletņlēcēju sertificēšanu un uzraudzību, izsniegt un anulēt izpletņlēcēju apliecības ikvienam izpletņlēcējam. Tādēļ likumprojekts paredz noteikt, ka Izpletņlēkšanas federācija veic izpletņlēcēju sertificēšanu un uzraudzību, izsniedz un anulē izpletņlēcēju apliecības. Līdz ar to tiek attiecīgi papildināts Likuma 6. pants, kā arī no Likuma 6.panta sestās daļas tiek izslēgta prasība, ka Civilās aviācijas aģentūra Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteiktajā kārtībā privātpersonai ar līgumu var deleģēt izpletņlēcēju desantēšanas uzraudzību.

Likumprojekts paredz, ka Izpletņlēkšanas federācija, pildot Likuma 6. panta desmitajā daļā minētos uzdevumus, ir Civilās aviācijas aģentūras padotībā. Līdzīga kārtība ir noteikta tiesību aktos arī attiecībā uz biedrību “Latvijas Sporta federāciju padome” (turpmāk - Sporta federācija). Atbilstoši Sporta likuma 20. panta otrajai daļai sporta speciālistu sertifikāciju veic Sporta federācija un, atbilstoši Sporta likuma 10.¹ panta sestajai daļai, Sporta federācija, pildot Sporta likuma 10.¹ panta otrajā, trešajā un ceturtajā daļā minētos uzdevumus, ir, piemēram, Izglītības un zinātnes ministrijas funkcionālajā pakļautībā.
Civilās aviācijas aģentūra turpinās apstiprināt Izpletņlēkšanas federācijas rokasgrāmatu un uzraudzīs Izpletņlēkšanas federācijas atbilstību saskaņā ar rokasgrāmatas un normatīvā akta, kas regulēs izpletņlēcēju sertificēšanas un izpletņlēkšanas kārtību, prasībām.

Grozījumi noteikumos Nr. 493 tiks veikti, pamatojoties uz Likuma 30. panta otrajā daļā, 32.panta ceturtajā daļā un 40. panta otrajā un trešajā daļā  Ministru kabinetam doto pilnvarojumu.
Likums "Par aviāciju" (40.pants) tiek papildināts ar pilnvarojumu Ministru kabinetam noteikt izpletņlēcēju sertifikācijas maksu.

Izdevumus, kas radīsies, veicot izpletņlēcēju sertificēšanu un uzraudzību, izsniedzot un anulējot izpletņlēcēju apliecības, segs pretendenti, saņemot izpletņlēcēju apliecību. Izpletņlēcēju sertifikācijas maksu Izpletņlēkšanas federācija izmantos administratīvo izdevumu segšanai un izpletņlēkšanas attīstībai Latvijas Republikā.

Līdzīga kārtība ir noteikta tiesību aktos arī attiecībā uz sporta speciālistu sertifikācijas maksu. Atbilstoši Sporta likuma 20. panta ceturtajai daļai sporta speciālistu sertifikācijas maksu nosaka Ministru kabinets.
Tā kā paredzamais grozāmo tiesību normu apjoms noteikumos Nr. 493 pārsniegs pusi no spēkā esošo noteikumu Nr. 493 tiesību normu apjoma, tiks izstrādāts jauns Ministru kabineta noteikumu projekts par izpletņlēcēju sertificēšanas un izpletņlēkšanas kārtību.

Likumprojekts paredz, ka līdz jaunu Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā līdz 2024. gada 1. novembrim, ir piemērojami Ministru kabineta 2007. gada 17. jūlija noteikumi Nr. 493 “Noteikumi par izpletņlēcēju desantēšanu un izpletņlēcēju desantēšanas atļaujas izsniegšanas kārtību”.

Eiropas Savienības tiesību aktos nav noteikta kārtība, kādā veicama paraplānu pilotu un vinčas operatoru sertificēšana un paraplānu lidojumu veikšana.
Šobrīd Latvijā nav nacionālā regulējuma, kas nosaka kārtību, kādā:
1) veic paraplānu pilotu un vinčas operatoru sertificēšanu un uzraudzību, izsniedz un anulē paraplānu pilotu un vinčas operatoru apliecības;
2) veic paraplānu lidojumus.
Latvijas Republikā darbojas biedrība “Latvijas Paraplanierisma federācija” (turpmāk – Paraplanierisma federācija), kuras darbības mērķi ir paraplanierisma attīstīšana, gaisa kuģu lidojumu drošuma paaugstināšana, paraplānu pilotu apmācības organizēšana un standartizēšana, sacensību organizēšana un sadarbība ar citām Latvijas Republikas un ārvalstu organizācijām. Paraplanierisma federācijas tīmekļvietne www.paragliding.lv. Latvijas Republikas normatīvajos aktos nav regulējuma, kas nosaka kārtību, kādā tiek veikta paraplānu pilotu un vinčas operatoru sertificēšana.

Paraplanierisma federācija veic paraplānu pilotu un vinčas operatoru sertificēšanu un uzraudzību, izsniedz un anulē paraplānu pilotu apliecības personām, kas ir Paraplanierisma federācijas biedri, atbilstoši Civilās aviācijas aģentūras apstiprinātajā Paraplanierisma federācijas rokasgrāmatā noteiktajam.

Likumprojekts paredzēs, ka Paraplanierisma federācija veic  paraplānu pilotu un vinčas operatoru sertificēšanu un uzraudzību, izsniedz un anulē paraplānu pilotu un vinčas operatoru apliecības. 
Pamatojoties uz Civilās aviācijas aģentūras veiktajiem Paraplanierisma federācijas auditiem, tika konstatēts, ka Paraplanierisma federācija ir spējīga veikt paraplānu pilotu un vinčas operatoru sertificēšanu un uzraudzību, izsniegt un anulēt paraplānu pilotu apliecības ikvienam paraplāna pilotam, izsniegt un anulēt vinčas operatora apliecības ikvienam vinčas operatoram.

Likumprojekts paredz, ka Paraplanierisma federācija, pildot Likuma sestā panta vienpadsmitajā daļā minētos uzdevumus, ir Civilās aviācijas aģentūras padotībā.

Līdzīga kārtība ir noteikta tiesību aktos arī attiecībā uz Sporta federāciju. Atbilstoši Sporta likuma 20. panta otrajai daļai sporta speciālistu sertifikāciju veic Sporta federācija un atbilstoši Sporta likuma 10.¹ panta sestajai daļai Sporta federācija, pildot Sporta likuma 10.¹ panta otrajā, trešajā un ceturtajā daļā minētos uzdevumus, ir, piemēram, Izglītības un zinātnes ministrijas funkcionālajā pakļautībā.

Civilās aviācijas aģentūra turpinās apstiprināt Paraplanierisma federācijas rokasgrāmatu un uzraudzīs Paraplanierisma federācijas atbilstību saskaņā ar rokasgrāmatas un normatīvā akta, kas regulēs paraplānu pilotu un vinčas operatoru sertificēšanas un paraplānu lidojumu veikšanas kārtību, prasībām.

Ministru kabineta noteikumi, kas regulēs paraplānu pilotu un vinčas operatoru sertificēšanas un paraplānu lidojumu veikšanas kārtību, tiks izstrādāti, pamatojoties uz Likuma 30. panta otrajā daļā, 31.panta trešajā daļā, 32. panta ceturtajā un piektajā daļā un 40. panta otrajā daļā Ministru kabinetam doto pilnvarojumu.

Likums "Par aviāciju" tiek papildināts ar pilnvarojumu Ministru kabinetam noteikt paraplānu pilotu sertifikācijas maksu.
Izdevumus, kas radīsies veicot paraplānu pilotu un vinčas operatoru sertificēšanu un uzraudzību, izsniedzot un anulējot paraplānu pilotu un vinčas operatoru apliecības, segs pretendenti uz paraplāna pilota un vinčas operatora apliecības saņemšanu. Paraplānu pilotu un vinčas operatoru sertifikācijas maksu Paraplanierisma federācija izmantos administratīvo izdevumu segšanai un paraplanierisma attīstībai Latvijas Republikā.

Minētā Ministru kabineta noteikumu projektā ir jānosaka:
1) kārtība, kādā sertificē juridiskās personas, kurām ir tiesības apmācīt paraplāna pilotus un vinčas operatorus;
2) paraplāna pilotam, vinčas operatoram un instruktoram izvirzāmās prasības;
3) kārtība, kādā izsniedz paraplāna pilota un vinčas operatora apliecību un iegūst paraplāna pilota, vinčas operatora un instruktora kvalifikāciju;
4) apmācību sniedzēju, paraplāna pilotu un vinčas operatoru sertifikācijas maksu;
5) kārtību, kādā Paraplanierisma federācija citas valsts izsniegtu paraplāna pilota apliecību atzīst par derīgu Latvijas Republikas teritorijā;
6) paraplānu lidojumu veikšanas kārtību Latvijas Republikas gaisa telpā;
7) Paraplanierisma federācijas uzraudzības kārtību.
Likums "Par aviāciju" tiek papildināts ar pilnvarojumu Ministru kabinetam noteikt paraplānu pilotu un vinčas operatoru sertifikācijas maksu.

Izdevumus, kas radīsies veicot paraplānu pilotu un vinčas operatoru sertificēšanu un uzraudzību, izsniedzot un anulējot paraplānu pilotu un vinčas operatoru apliecības, segs pretendenti uz paraplāna pilota apliecības un vinčas operatora apliecības saņemšanu. Paraplānu pilotu un vinčas operatoru sertifikācijas maksu Paraplanierisma federācija izmantos administratīvo izdevumu segšanai un paraplanierisma attīstībai Latvijas Republikā.

Spēkā esošais tiesiskais regulējums attiecībā uz pirmpirkuma tiesību izmantošanu valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka teritorijā (arī turpmākajai attīstībai nepieciešamajā teritorijā) nesasniedz savu mērķi, cita starpā arī Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likumā paredzēto nosacījumu, arī ierobežojumu valsts atbalsta sniegšanai dēļ. Tāpat spēkā esošais tiesiskais regulējums rada šķēršļus teritorijas attīstībai un neļauj efektīvi realizēt pirmpirkuma tiesības, tāpēc grozījumu mērķis ir izveidot lietderīgāku saistošo regulējumu.

Esošais regulējums nenovērš problēmas, ar kurām saskaras valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašnieks un Satiksmes ministrija, likumā “Par aviāciju” ietvertā tiesiskā regulējuma piemērošanas gaitā. Minētās problēmas ir kapitālsabiedrības, kurā valstij ir izšķiroša ietekme un kurai pieder valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauks pirmpirkuma tiesību neesība un pirmpirkuma tiesību izmantošanas rezultātā iegūto valsts īpašumu nodošanas valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašniekam kārtības neesamība.

Jānorāda, ka saistībā ar VAS “Starptautiskā lidosta “Rīga”” (turpmāk – lidosta “Rīga”) Ministra kabineta 2011. gada 5. jūlija noteikumos Nr. 535 “Noteikumi par valsts akciju sabiedrības “Starptautiskā lidosta “Rīga”” lidlauka statusu, lidlauka teritorijas robežām un šīs teritorijas plānoto (atļauto) izmantošanu” 1. pielikumā noteiktajās lidosta “Rīga” lidlauka un tā turpmākajai attīstībai nepieciešamās teritorijas robežās, SIA “Aviasabiedrība “Liepāja”” (turpmāk – lidosta “Liepāja”) Ministru kabineta 2011.gada 5. jūlija noteikumos Nr.537 „Noteikumi par sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Aviasabiedrība  Liepāja” lidlauka statusu, lidlauka teritorijas robežām un lidlauka teritorijas plānoto (atļauto) izmantošanu” 1. pielikumā noteiktajās lidosta “Liepāja” lidlauka teritorijas (arī turpmākajai attīstībai nepieciešamās teritorijas) robežās, un SIA “Ventspils lidosta” (turpmāk – lidosta “Ventspils”) Ministru kabineta 2011. gada 5. jūlija noteikumos Nr. 536 “Noteikumi par sabiedrības ar ierobežotu atbildību “Ventspils lidosta” lidlauka statusu, lidlauka teritorijas robežām un šī teritorijas plānoto (atļauto) izmantošanu” 1. pielikumā noteiktajās lidosta “Ventspils” lidlauka teritorijas (arī turpmākajai attīstībai nepieciešamās teritorijas) robežās, - ir iekļauti gan lidostām, gan valstij, gan pašvaldībām, gan privātpersonām personām piederoši nekustamie īpašumi. Līdz ar to, šobrīd valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauku attīstības ieceru īstenošana notiek sadrumstaloti, kas īpaši attiecināms uz lidostas “Rīga” lidlauka attīstību.

Likuma 23.¹ panta trešā daļa nosaka, ja īpašnieks atsavina nekustamo īpašumu, kas iekļauts šā panta otrajā daļā minētā valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka teritorijas (arī turpmākajai attīstībai nepieciešamās teritorijas) robežās, un valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauks pieder: 1) kapitālsabiedrībai, kurā valstij ir izšķiroša ietekme, — valstij ir pirmpirkuma tiesības;
2) kapitālsabiedrībai, kurā pašvaldībai ir izšķiroša ietekme, — šai pašvaldībai ir pirmpirkuma tiesības. Savukārt Likuma 23.¹ panta ceturtā daļa noteic, ka kārtību kādā valsts un pašvaldība izmanto pirmpirkuma tiesības valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka teritorijā (arī turpmākajai lidlauka attīstībai nepieciešamajā teritorijā) nosaka Ministru kabinets.

Jānorāda, ka ne vienmēr pirmpirkuma tiesību izmantošanas brīdis sakrīt ar brīdi, kad attiecīgais nekustamais īpašums nepieciešams lidlauka attīstības plānu īstenošanai, līdz ar to valstij papildus nepieciešami resursi attiecīgā nekustamā īpašuma uzturēšanai līdz nekustamā īpašuma nodošanai valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašniekam lidlauka attīstības projektu īstenošanai. Savukārt atsevišķos gadījumos lidlauka attīstības īstenošana var tikt kavēta, jo tās realizācija nav iespējama, kamēr attiecīgais nekustamais īpašums nav nodots valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašniekam. Vienlaikus kapitālsabiedrība, kurai pieder valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauks, ir ieinteresēta un tai būtu finansiālas iespējas iegādāties attiecīgo nekustamo īpašumu, tādējādi veiksmīgi plānojot un realizējot lidlauka teritorijas (arī turpmākajai attīstībai nepieciešamās teritorijas) attīstību.

Tā piemēram, ar 2020. gada 21. janvāra Ministru kabineta rīkojumu Nr. 16 “Par valsts pirmpirkuma tiesību izmantošanu”, tika atļaut Satiksmes ministrijai izmantot pirmpirkuma tiesības un pirkt nekustamo īpašumu (nekustamā īpašuma kadastra Nr. 0100 099 0132) - zemes vienību (zemes vienības kadastra apzīmējums 0100 099 0132) 0,7647 ha platībā - Gramzdas ielā, Rīgā (turpmāk - nekustamais īpašums), kas nepieciešams VAS "Starptautiskā lidosta "Rīga"" (turpmāk - lidosta "Rīga") attīstībai atbilstoši lidosta "Rīga"" attīstības plānam 2012.-2036. gadam un tā stratēģiskās ietekmes uz vidi novērtējumam. 2020. gada 19. februārī īpašuma tiesības uz minēto zemes vienību tika reģistrētas valstij, Satiksmes ministrijas personā. Ņemot vērā pastāvošo normatīvo regulējumu, konkrētajā gadījumā attiecīgo zemes vienību lidosta "Rīga" var nomāt vai iegūt apbūves tiesību var tikai vispārējā kārtībā – publiskā izsolē, vienlīdzīgi ar jebkuru pretendentu. Tādējādi, teritorija, kas paredzēta valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka (arī turpmākajai attīstībai nepieciešamajā teritorija) attīstībai, var nonākt tādas personas rīcībā, kurai faktiski nenodarbojas ar valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka attīstību. Konkrētajā gadījumā risinājums tika rasts un ar  Ministru kabineta 2021. gada 2. februāra rīkojumu Nr. 63 “Par nekustamo īpašumu atsavināšanu projekta "Eiropas standarta platuma 1435 mm dzelzceļa līnijas izbūve "Rail Baltica" koridorā caur Igauniju, Latviju un Lietuvu" īstenošanai”, minētā zemes vienība tika nodota lidosta "Rīga" kā daļēja kompensācija par lidostai "Rīga" piederoša nekustamā īpašuma daļas  - zemes vienības (zemes vienības kadastra apzīmējums 8076 002 0007) daļas 1,9970 ha platībā atsavināšanu.

Minētais piemērs uzskatāmi parāda, ka lietderīgāk ir šādas pirmpirkuma tiesības ļaut izmantot arī kapitālsabiedrībai, kurā valstij ir izšķiroša ietekme un kurai pieder valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauks, jo visas izmaksas, kas rodas sakarā ar pirmpirkuma tiesību izmantošanu (pirkuma maksa, ar īpašuma tiesību pāreju saistītās izmaksas) kā arī ar nekustamā īpašuma  uzturēšanu saistītās izmaksas (t.sk. nekustamā īpašuma nodoklis) jau sākotnēji tiktu segtas no kapitālsabiedrības, kurā valstij ir izšķiroša ietekme un kurai pieder valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauks, finanšu līdzekļiem.

Šobrīd pirmpirkuma tiesības Likuma 23.¹ panta trešās daļas 1. punktā ir tikai valstij, tādējādi līdzekļiem, kas tiek izmantoti pirmpirkuma tiesību izmantošanas gadījumā, ir valsts budžeta līdzekļi. Tādējādi, valstij izmantojot pirmpirkuma tiesības, nepieciešams meklēt risinājumu, kā nopirkto nekustamo īpašumu nodot attiecīgajam valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašniekam izmantošanai mērķim, kādam tas ir paredzēts, - valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka attīstībai. Šobrīd valstij izmantojot pirmpirkuma tiesības, valsts nevar šo īpašumu nodota tālāk īpašumā kapitālsabiedrībai, kurā valstij ir izšķiroša ietekme un kurai pieder valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauks, jo atbilstoši Komercdarbības atbalsta kontroles likumam, pastāv risks, ka šāda rīcība var tikt atzīta par komercdarbības atbalstu attiecīgajai komercsabiedrībai. Lai novērstu komercdarbības atbalsta risku, vienlaikus nodrošinot iespēju atbilstoši brīvā tirgus noteikumiem iegādāties nekustamo īpašumu teritorijā, kas paredzēta valsts nozīmes civilās aviācijas lidlaukam un tā  attīstībai, sagatavoti grozījumi Likuma 23.¹ panta trešās daļas 1. punktā, kas ļautu pirmpirkuma tiesību izmantot arī kapitālsabiedrībai, kurā valstij ir izšķiroša ietekme un kurai pieder valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauks par saviem līdzekļiem.

Lai nodrošinātu efektīvu normas piemērošanu atbilstoši tās mērķim, tiek grozīta Likuma 23.¹ panta trešā daļa paredzot, ka, ja īpašnieks atsavina nekustamo īpašumu, kas iekļauts šā 23.¹ panta otrajā daļā minētā valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka teritorijas (arī turpmākajai attīstībai nepieciešamās teritorijas) robežās, un valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauks pieder kapitālsabiedrībai, kurā valstij ir izšķiroša ietekme, — valstij vai kapitālsabiedrībai, kurai pieder valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauks un kurā valstij ir izšķiroša ietekme, ir pirmpirkuma tiesības, bet kapitālsabiedrībai, kurā pašvaldībai ir izšķiroša ietekme, — šai pašvaldībai ir pirmpirkuma tiesības. Ievērojot likumprojektā paredzētos Likuma 23.¹ panta trešās daļas grozījumus, tiks veikti grozījumi Ministru kabineta 2012. gada 31. jūlija noteikumos Nr. 532 "Kārtība, kādā valsts un pašvaldība izmanto pirmpirkuma tiesības valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka teritorijā", nosakot kārtību, kādā valsts un kapitālsabiedrība, kurā valstij ir izšķiroša ietekme un kurai pieder valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauks izmanto pirmpirkuma tiesību valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka teritorijā. 

Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likumā noteikts, ka publiskas personas rīcībai ir jābūt lietderīgai un tādai, lai mērķi sasniegtu ar mazāko finanšu līdzekļu un mantas izlietojumu. Tādējādi piedāvātie grozījumi Likuma 23.¹ panta trešās daļas 1. punktā ir vērsti uz to, lai pirmpirkuma tiesību izmantošanai tiktu izmantoti kapitālsabiedrības, kurā valstij ir izšķiroša ietekme un kurai pieder valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauks, finanšu līdzekļi.

Pēc būtības analoģiska norma par pirmpirkuma tiesību piešķiršanu ir iekļauta, piemēram, Enerģētikas likumā, kura 22. pants nosaka, ka energoapgādes komersantiem ir pirmpirkuma un izpirkuma tiesības uz energoapgādes veikšanai nepieciešamajiem objektiem, to skaitā ēkām, būvēm, sistēmām, ierīcēm, iekārtām, tīkliem, cauruļvadiem vai citiem objektiem, kuri nav energoapgādes komersanta īpašums, bet atrodas energoapgādes komersanta bilancē vai ir izvietoti attiecīgā energoapgādes komersanta licences darbības zonā.

Pirmpirkuma tiesības ir izņēmuma tiesības, kas pie noteiktiem apstākļiem, objekta atsavināšanas gadījumā piešķir pirmpirkuma tiesīgai personai tiesības pirkt atsavināmo objektu.  Pirmpirkuma tiesība nedod nekādas priekšrocības pirmpirkuma tiesīgajam attiecībā uz pirkuma cenu vai citiem pārdošanas nosacījumiem. Tādējādi, neatkarīgi no pirmpirkuma tiesīgās personas subjektīvā viedokļa par atsavināšanas cenu un līguma noteikumiem, pirmpirkuma tiesīgā persona var tikai izvēlēties izmantot pirmpirkuma tiesības vai neizmantot tās.

Izmantojot pirmpirkuma tiesības, nekustamā īpašuma pārdevēja panāktā vienošanās ar potenciālo pircēju kalpo kā pierādījums, ka racionāls tirgus dalībnieks būtu veicis šādu pašu darījumu, kā valsts/kapitālsabiedrība, kurā valstij ir izšķiroša ietekme un kurai pieder valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauks, iestājoties pircēja vietā. Līdz ar to ir atzīstams, ka plānotā darījuma nosacījumi, potenciālā pircēja vietā iestājoties pirmpirkuma tiesīgai personai, ir atbilstoši tirgus nosacījumiem un attiecīgi nekustamā īpašuma pirkuma darījums, izmantojot pirmpirkuma tiesības, nav kvalificējams kā komercdarbības atbalsts. Pirmpirkuma  tiesību piešķiršana  nebūtu vērtējama kā selektīvas priekšrocības sniegšana, jo, neskatoties uz to, ka  tā tiek piešķirt  valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašniekam, pirmpirkuma tiesību izmantošana nedod nekādas priekšrocības pirmpirkuma tiesīgajam attiecībā uz pirkuma cenu vai citiem pārdošanas nosacījumiem. Tirgus vērtība ir aprēķināta summa – par kādu vērtēšanas datumā īpašumam būtu jāpāriet no viena īpašnieka pie otra savstarpēji nesaistītu pušu darījumā starp labprātīgu pircēju un labprātīgu pārdevēju pēc atbilstoša piedāvājuma, katrai no pusēm rīkojoties kompetenti, ar aprēķinu un bez piespiešanas. (Latvijas Standarts LVS401;2013, p.2.1.11). Tādējādi secināms, ka tieši izmantojot  pirmpirkuma tiesības, darījums tiktu īstenots pamatojoties uz tirgus noteikumiem. Ievērojot augstāk izklāstītos argumentus, un ņemot vērā to, ka plānotā darījuma nosacījumi, potenciālā pircēja vietā iestājoties pirmpirkuma tiesīgai personai, ir atbilstoši tirgus nosacījumiem un nerada ekonomisku vai selektīvu  priekšrocību pārdevējam, arī attiecībā uz nekustamā īpašuma pārdevēju tiek izslēgts komercdarbības atbalsts.

Šobrīd Likuma 23.¹ panta ceturtā daļa paredz, ka kārtību, kādā valsts un pašvaldība izmanto pirmpirkuma tiesības valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka teritorijā (arī turpmākajai lidlauka attīstībai nepieciešamajā teritorijā), nosaka Ministru kabinets. Ņemot vērā paredzētos grozījumus Likuma 23.¹ panta trešās daļas 1. punktā, nepieciešams veikt grozījumus arī Likuma  23.¹ panta ceturtajā daļu, paredzot, ka Ministru kabinets nosaka  kārtību, kādā valsts vai kapitālsabiedrībai, kurā valstij ir izšķiroša ietekme un kurai pieder valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauks un pašvaldība izmanto pirmpirkuma tiesības valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka teritorijā (arī turpmākajai lidlauka attīstībai nepieciešamajā teritorijā).

Likuma 24. panta spēkā esošā redakcija noteic, ka civilās aviācijas lidlauku, no kura veic gaisa pārvadājumus, starptautiskos lidojumus vai nakts lidojumus, ekspluatēt atļauts tikai tad, ja tas atbilst Ministru kabineta noteiktajām prasībām un ja ir izsniegta apliecība par civilās aviācijas lidlauka derīgumu ekspluatācijai. Vienlaikus jēdziens "starptautiskie lidojumi" ir terminoloģiski interpretējams kā attiecināms uz starptautiskajiem lidojumiem uz/no trešajām valstīm; arī Latvijas Republikas valsts robežas likumā nav noteiktas stingrākas prasības.

Ņemot vērā minēto, lai nepieļautu iespējami nepareizu interpretāciju, nepieciešams precizēt Likuma 24. pantu attiecībā uz jēdzienu "starptautiskie lidojumi" nosakot, ka ar to saprotami starptautiskie lidojumi uz un no trešajām valstīm.

Amerikas Savienoto valstu Federālās Aviācijas administrācijas audita laikā (no 2022. gada 17. oktobra līdz 21. oktobrim) tika konstatēta neatbilstība attiecībā uz to, ka Civilās aviācijas aģentūrai ir nepietiekamas pilnvaras apstiprināt un ieviest no starptautiskajiem tiesību aktiem, tostarp no Konvencijas pielikumiem izrietošās tehniskās prasības un noteikumus gaisa kuģu lidojumu drošuma jomā. Konvencijas tiesību normās ir noteikts, ka katrai dalībvalstij (tās tiesību aktos par šo funkciju īstenošanu noteiktās atbildīgās iestādes personā) jāievieš atbilstoša aviācijas personāla un gaisa kuģu ekspluatantu sertificēšanas un to tālākās uzraudzības sistēma, kas sevī ietver un ir saistīta arī ar attiecīgo starptautisko tiesību normu (tehniska rakstura) apstiprināšanu, grozīšanu, pārskatīšanu, ieviešanu un ātru piemērošanu. Atbilstoši Likuma 6. panta otrās daļas 1. punktam Civilās aviācijas aģentūra veic civilās aviācijas darbības valsts uzraudzību.

Likuma 6.panta otrās daļas 16. apakšpunkts noteic, ka Civilās aviācijas aģentūra izstrādā normatīvo aktu projektus. Taču no Likuma 6. panta otrajā daļā paredzētā regulējuma nevar secināt, ka Civilās aviācijas aģentūrai ir attiecīgas pilnvaras minēto tehnisko prasību un noteikumu ātrai apstiprināšanai un ieviešanai. Turklāt jāņem vērā tas fakts, ka starptautiskajos tiesību aktos noteiktās tehniskās prasības tiek bieži grozītas, taču to ātra un efektīva ieviešana un piemērošana ir būtiski nepieciešama lidojumu drošuma nodrošināšanas mērķa sasniegšanai. Līdz ar to Federālās Aviācijas administrācijas auditoriem radās šaubas, vai Civilās aviācijas aģentūrai ir pietiekamas pilnvaras tehnisko prasību un noteikumu ātras piemērošanas nodrošināšanā, jo šobrīd spēkā esošais Likuma regulējums neizslēdz iespēju, ka, atbilstoši Latvijas Republikas tiesību sistēmai un likumdošanas procesam, cita valsts pārvaldes iestāde, kas nav par civilās aviācijas darbības uzraudzību atbildīgā iestāde, bet kas piedalās likumdošanas procesā, varētu kaut kā ietekmēt starptautiskajos tiesību aktos noteikto tehnisko prasību saturu un to apstiprināšanu, tādējādi radot riskus vienveidīgai un ātrai tehnisko prasību ieviešanai un izpildei gaisa kuģu lidojumu drošuma jomā. 

Lai nodrošinātu Latvijā reģistrētiem gaisa pārvadātājiem piekļuvi ASV gaisa pārvadājumu tirgum un nodrošinātu Latvijas atbilstību Konvencijas pielikumos noteiktiem standartiem un labai praksei, ir izstrādāti grozījumi Likuma 6.panta otrās daļas 16. apakšpunktā, paredzot, ka Civilās aviācijas aģentūra sagatavo normatīvos aktus, kuri regulē civilās aviācijas darbību un nodrošina ICAO, EASA un ECAC noteikto tehnisko prasību virzību uz Ministru kabinetu. Tas nozīmē, ka Civilās aviācijas aģentūra izstrādās minētos tehniska rakstura normatīvos aktus un nodrošinās to virzību uz Ministru kabinetu Latvijas Republikā noteiktās likumdošanas kārtības ietvaros, kā arī, pamatojoties uz starp Satiksmes ministriju un Civilās aviācijas aģentūru noslēgtu procedūru par minētajā apakšpunktā ietvertās normas organizatorisko izpildi, vienlaicīgi ievērojot Latvijas Republikā pastāvošo tiesību sistēmu un tiesību aktu projektu virzības procesu.

Ir konstatēts, ka Likuma 6. nodaļā (40. pantā) esošais deleģējums starptautisko publisko tiesību subjektiem piešķirt atļauju izmantot Latvijas gaisa telpu ir precizējams un pārceļams uz 9. nodaļu. Tāpat ir konstatēts, ka 6. nodaļā 45.pantā noteiktās prasības dublējas ar prasībām, kas noteiktas Komisijas Īstenošanas 2012. gada 26. septembra regulā (ES) Nr. 923/2012, ar ko nosaka vienotus lidojumu noteikumus un ekspluatācijas normas aeronavigācijas pakalpojumiem un procedūrām un ar ko groza Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1035/2011 un Regulas (EK) Nr. 1265/2007, (EK) Nr. 1794/2006, (EK) Nr. 730/2006, (EK) Nr. 1033/2006 un (ES) Nr. 255/2010, kā arī Ministru kabineta 2016. gada 12. janvāra noteikumos Nr. 26 Gaisa telpas pārvaldības kārtība, gaisa telpas struktūra un tās mainīšanas kārtība, tāpēc tās ir jādzēš.

Tāpat ir konstatēts, ka 6.nodaļas 45. pantā noteiktās prasības dublējas ar prasībām, kas noteiktas Komisijas Īstenošanas 2012. gada 26. septembra regulā (ES) Nr. 923/2012, ar ko nosaka vienotus lidojumu noteikumus un ekspluatācijas normas aeronavigācijas pakalpojumiem un procedūrām un ar ko groza Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1035/2011 un Regulas (EK) Nr. 1265/2007, (EK) Nr. 1794/2006, (EK) Nr. 730/2006, (EK) Nr. 1033/2006 un (ES) Nr. 255/2010, kā arī Ministru kabineta 2016. gada 12. janvāra noteikumos Nr. 26 Gaisa telpas pārvaldības kārtība, gaisa telpas struktūra un tās mainīšanas kārtība, tāpēc tās ir jādzēš.

Likuma 6. nodaļā ir noteiktas prasības un nosacījumi saistībā ar Latvijas gaisa telpas pārvaldības kārtību, noteiktas darbības, kas saistās ar Latvijas Republikas gaisa telpas izmantošanu, nosacījumi gaisa satiksmes kontrolei gaisa telpā ārpus Latvijas Republikas teritorijas, kā arī nosacījumi gaisa kuģu un bezpilota gaisa kuģu lidojumu ierobežojumiem un aizliegumiem, kā arī piespiedu nosēdināšanās gadījumiem.

Līdz ar paredzēto risinājumu Likuma 9. nodaļā tiek konsolidētas prasības un nosacījumi saistībā ar lidojumu un gaisa pārvadājumu veikšanu. Nepieciešams precizēt 84. panta nosaukumu, papildināt pantu ar jaunu daļu, kā arī papildināt pārejas noteikumus ar jaunu normu, lai Ministru kabineta 2015. gada 27. janvāra noteikumi Nr.47 “Latvijas Republikas gaisa telpas izmantošanas atļaujas piešķiršanas kārtība starptautisko publisko tiesību subjektiem" ir spēkā līdz kamēr tiks apstiprināti jauni Ministru kabineta noteikumi. Vienlaikus, atbilstoši iepriekš aprakstītajam par prasību dublēšanos, nepieciešams izslēgt 45. panta pirmo un otro daļu.

Regula Nr. 261/2004 paredz pasažieru tiesības saņemt atbalstu un/vai kompensāciju lidojuma atcelšanas, kavēšanās vai atteiktas iekāpšanas gadījumā. Vajadzības gadījumā pasažieri var izmantot tiesības vērsties dalībvalsts tiesā ar prasību saņemt Regulā Nr. 261/2004 paredzēto atlīdzību saskaņā ar attiecīgās valsts tiesiskām procedūrām. Regula Nr. 261/2004 per se neparedz speciālu termiņu vai noilgumu no tās izrietošo prasību celšanai.

Vienlaikus Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi,[1] ka Regula Nr. 261/2004 jāinterpretē tādējādi, ka termiņš, kādā ir jāceļ prasības par Regulas Nr. 261/2004 5. un 7. pantā paredzētās kompensācijas saņemšanu, tiek noteikts saskaņā ar katras dalībvalsts tiesību normām prasību noilguma jomā. Minētajā spriedumā Eiropas Savienības tiesa arī norāda, ka tās "pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka, ja attiecīgā joma Eiropas Savienības tiesību normās nav regulēta, katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jānosaka procesuālie noteikumi tādu prasību celšanai tiesā, kuru mērķis ir nodrošināt tādu tiesību aizsardzību, kas personām izriet no Savienības tiesībām, ar nosacījumu, ka šie noteikumi atbilst līdzvērtības un efektivitātes principiem".[2]
Ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā[3] skaidroto līdzvērtības un efektivitātes principu nozīmi, dalībvalstīm ir jānodrošina lai to tiesību aktos ietvertie nosacījumi par no Regulas Nr. 261/2004 izrietošo prasību celšanu tiesā nav nelabvēlīgāki par tiem, kas attiecas uz līdzīgām prasībām dalībvalstī (līdzvērtības princips), un to piemērošana praksē nav tāda, kas no Regulas Nr. 261/2004 izrietošo prasību celšanu padarītu neiespējamu vai pārmērīgi grūtu (efektivitātes princips).

Latvijas Republikas spēkā esošajos normatīvajos aktos šobrīd nav noteikts speciāls termiņš no Regulas Nr.261/2004 izrietošo prasību iesniegšanai tiesā. Vispārīgais termiņš prasību par saistību izpildi noilgumam ir ietverts Latvijas Republikas Civillikuma 1895. pantā, nosakot, ka visas saistību tiesības, kuras nav noteikti izņemtas no noilguma ietekmes un kuru izlietošanai nav likumā noteikti īsāki termiņi, izbeidzas, ja tiesīgā persona tās neizlieto desmit gadu laikā. Tādējādi šobrīd pasažierim Latvijas tiesā prasība par Regulā Nr.261/2004 paredzētās kompensācijas vai zaudējumu atlīdzinājumu, ja pārvadātājs nav nodrošinājis Regulā Nr. 261/2004 paredzēto atbalstu, ir jāsniedz desmit gadu laikā no prasījuma tiesību rašanās brīža.
Tomēr šāds desmit gadu termiņš no Regulas Nr. 261/2004 izrietošo prasību celšanai tiesā ir vērtējams kā ļoti ilgs, ņemot vērā, gan termiņus, kas noteikti citu salīdzināmu prasību iesniegšanai tiesā, gan termiņus, kas noteikti citās Eiropas Savienības dalībvalstīs šādu prasību iesniegšanai tiesā[4]. Par prasībām, kas būtu uzskatāmas par līdzīgām no Regulas Nr.261/2004 izrietošajām prasībām, var uzskatīt, piemēram, tādas prasības, kuras pasažieris var celt pamatojoties uz Konvenciju par dažu starptautiskā gaisa pārvadājumu noteikumu unifikāciju, kas 1999. gada 28. maijā noslēgta Monreālā (turpmāk – Monreālas konvencija) un/vai Likumu.

Saskaņā ar Monreālas konvencijas 19. pantu pārvadātājs atbild par zaudējumu, kas radies, aizkavējot pasažieru, bagāžas vai kravas pārvadāšanu ar lidmašīnu. Monreālas konvencijas 35. pants paredz, ka prasība par atbildību saistībā ar šajā konvencijā atzītajām tiesībām jāceļ divu gadu laikā, skaitot no dienas, kad gaisa kuģis ieradies galamērķī, no dienas, kad gaisa kuģim būtu bijis jāierodas galamērķī, vai no dienas, kad pārvadājums tika pārtraukts, citādi tiesības celt prasību izbeidzas.

Līdzīgs regulējums noteikts arī Likumā, proti, 109. panta pirmā daļa paredz, ka prasība pret pārvadātāju saskaņā ar Likuma 98.—100., 102. un 106. panta noteikumiem ir ceļama pārvadātāja pārvaldes institūcijas atrašanās vietas, gaisa pārvadājuma līguma noslēgšanas vai gaisa pārvadājuma galapunkta vietas tiesā ne vēlāk kā divu gadu laikā no dienas, kad gaisa kuģis ieradies galapunktā, vai no dienas, kad gaisa kuģim vajadzēja ierasties tajā, vai no pārvadājuma pārtraukšanas dienas. Minētais termiņš attiecas uz tādu prasību celšanu tiesā kā prasījums saistībā ar pasažiera nāvi vai pasažiera veselībai nodarītajiem bojājumiem, kas iestājušies gaisa pārvadājuma laikā (98. pants); prasījums saistībā ar pasažierim klātesošās mantas nozaudēšanu, iztrūkumu vai bojājumu (99. pants); prasījums saistībā ar bagāžas vai kravas nozaudēšanu, iztrūkumu vai bojājumu (100. pants); prasījums saistībā ar pārvadājuma nokavējumu (102. pants); prasījums saistībā ar pasta nozaudēšanu, iztrūkumu vai bojājumu un nogādāšanas nokavējumu (106. pants).
Secināms, ka šobrīd pasažieri pret gaisa pārvadātāju ar dažādiem prasījumiem, kas izriet vai ir saistīti ar veikto vai paredzēto gaisa pārvadājumu, un tādējādi ir līdzvērtīgi tiem, kas paredzēti Regulā Nr.261/2004, var vērsties Latvijas Republikas tiesā divu gadu laikā.

Eiropas Savienības dalībvalstīs pastāv atšķirīgi termiņi un/vai noilgums no Regulas 261/2004 izrietošo prasību celšanai. Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomikas zonas valstīs termiņš no Regulas Nr. 261/2004 izrietošo prasību celšanai svārstās no 1 līdz 10 gadiem. Visbiežāk noteiktais termiņš citās valstīs saskaņā ar publiski pieejamo informāciju ir 2 līdz 3 gadi no lidojuma dienas vai dienas, kad lidojums bija paredzēts.

[1] Eiropas Savienības tiesas 2012. gada 22. novembra spriedums lietā C-139/11, Joan Cuadrench Moré pret Koninklijke Luchtvaart Maatschappij NV. Pieejams: 
https://curia.europa.eu/juris/document/document.jsf?text=&docid=130243&pageIndex=0&doclang=LV&mode=lst&dir=&occ=first&part=1&cid=959061
[2] Ibid, 25. apsvērums.
[3] Skat., piemēram, Eiropas Savienības Tiesas 2010. gada 25. novembra spriedumu lietā C-429/09, Günter Fuß pret Stadt Halle, 62. apsvērumu. Pieejams:
https://curia.europa.eu/juris/document/document.jsf?text=&docid=79740&pageIndex=0&doclang=LV&mode=lst&dir=&occ=first&part=1&cid=995684
[4] Skat., piemēram: 1) Polijas Republikas Civilkodeksa (Kodeks cywilny) 778. pantu  (1 gads), https://isap.sejm.gov.pl/isap.nsf/DocDetails.xsp?id=wdu19640160093 , kā arī Polijas Augstākās tiesas 2017. gada 17. marta nolēmumu (rezolūciju par normas attiecināmību) lietā Nr. III CZP 111/16, pieejams Polijas Augstākās tiesas oficiālajā tīmekļa vietnē: http://www.sn.pl/sites/orzecznictwo/Orzeczenia3/III%20CZP%20111-16.pdf ; 2) Igaunijas Republikas Civilkodeksa vispārīgās daļas (Tsiviilseadustiku üldosa seadus) 146. pantu (3 gadi ar izņēmumu par pārkāpumu ar nolūku), pieejams: https://www.riigiteataja.ee/en/eli/528082015004/consolide (Vienlaikus no Igaunijas Patērētāju aizsardzības un tehniskā regulējuma pārvaldes (TTJA) saņemts arī skaidrojums par normas piemērojamību no Regulas 261/2004 izrietošajām prasībām); 3) Horvātijas Republikas likuma, kas regulē, cita starp, tiesiskās attiecības, kas izriet no pasažieru un bagāžas pārvadāšanas līguma - Zakon o obveznim i stvarnopravnim odnosima u zračnom prometu (Law on Obligatory and Proprietary Rights in Air Transport), 127. pantu (2 gadi). Pieejams: 
https://www.zakon.hr/z/1505/Zakon-o-obveznim-i-stvarnopravnim-odnosima-u-zra%C4%8Dnom-prometu-

Likuma 109. panta otrā daļa paredz, ka prasību pret pārvadātāju sakarā ar (..) iekāpšanas atteikumu, lidojuma atcelšanu vai ilgu kavēšanos saskaņā ar (..) Regulu Nr. 261/2004, var celt tikai pēc rakstveida pretenzijas pieteikšanas saskaņā ar šā likuma 110. panta noteikumiem. Likuma 110. panta otrā daļa paredz, ka iekāpšanas atteikuma, lidojuma atcelšanas vai ilgas kavēšanās gadījumā saskaņā ar (..) Regulu Nr. 261/2004 pretenzija pārvadātājam iesniedzama sešu mēnešu laikā no lidojuma dienas vai dienas, kurā lidojums bija paredzēts. Termiņš pretenzijas iesniegšanai ir būtisks, vērtējot vai divu gadu termiņa noteikšana no Regulas Nr. 261/2004 izrietošo prasījumu celšanai tiesā ir atbilstoša efektivitātes principam. Likumdevējs ir noteicis 6 mēnešu termiņu, kura laikā pasažierim ir jāiesniedz pretenzija gaisa pārvadātājam, izsakot savu no Regulas Nr.261/2004 izrietošo prasījumu saistībā ar iekāpšanas atteikumu, lidojuma atcelšanu vai ilgu kavēšanos, lai vispār varētu vēlāk izmantot tiesības ar minēto prasījumu vērsties tiesā. Tādējādi pasažierim savs prasījums ir jāapzinās un jāizsaka sešu mēnešu laikā. Līdz ar to uzskatāms, ka divu gadu termiņa noteikšana minētā prasījuma sagatavošanai un iesniegšanai tiesā, praksē nevarētu padarīt no Regulas Nr. 261/2004 izrietošo prasību celšanu neiespējamu vai pārmērīgi grūtu. Šādā gadījumā pēc pretenzijas pieteikšanas pasažierim vēl tiek atvēlēts pusotrs gads, lai gadījumā, ja gaisa pārvadātājs nav piedāvājis pasažieri apmierinošu risinājumu vai arī vispār nav atbildējis uz pretenziju pavisam, pasažieris spētu prasījumu atbilstoši noformēt un iesniegt tiesā, un, ja nepieciešams pirms tam arī saņemot juridisku konsultāciju vai piesaistot pārstāvi.

Jāņem vērā arī, ka, saskaņā ar Regulu Nr. 261/2004, pierādīšanas pienākums par tās ievērošanu un atbilstošu piemērošanu pārsvarā gulstas uz gaisa pārvadātāju. Būtiski arī, ka Regulā Nr. 261/2004 paredzētās kompensācijas apmērs, ko pasažieris var saņemt lidojuma atcelšanas vai ilgas kavēšanās gadījumā svārstās no EUR 250 līdz  600 atkarībā no lidojuma distances. Tādējādi no Regulas Nr.261/2004 izrietošā prasījuma apmērs, ņemot vērā arī papildus izmaksas, ko pasažieris var lūgt kompensēt, ierasti nepārsniedz slieksni, kas noteikts pieteikuma iesniegšanai vienkāršotajā procedūrā par naudas piedziņu. Tādējādi pasažieris var izmantot vienkāršotajā procedūrā izmantojamās veidlapas un citus procesuālos noteikumus prasības iesniegšanai tiesā.

Divu gadu termiņa noteikšana ir vērtējama kā efektīva arī no gaisa pārvadātāja puses, lai spētu piekļūt nepieciešamajiem ierakstiem dažādās aviācijā izmantotajās sistēmās, pieprasītu un iegūtu datus no trešajām personām (piemēram, virszemes apkalpošanas aģentiem, lidostām, gaisa satiksmes darbiniekiem, un tml.). Ja, atbilstoši šobrīd spēkā esošajam nacionālajam regulējumam, prasība tiek iesniegta par lidojumu, kas ticis veikts pirms 10 gadiem, tad gaisa pārvadātāja spēja iegūt nepieciešamos materiālus lietas taisnīgai un efektīvai izskatīšanai ir būtiski apgrūtināta.

Ņemot vērā minētos apsvērumus, uzskatāms, ka divu gadu termiņa noteikšana no Regulas Nr. 261/2004 izrietošo prasījumu iesniegšanai tiesā ir atbilstoša līdzvērtības un efektivitātes principam, līdz ar to ar likumprojektā paredzēts papildināt Likuma 109. pantu ar jaunu daļu, nosakot speciālo, divu gadu termiņu atbilstošu prasību iesniegšanai tiesā.

Vienlaikus, lai nodrošinātu tiesiskās noteiktības un paļāvības principu ievērošanu pret personām, kurām jau ir radušās prasījuma tiesības un tās vēlas vai vēlēsies tādas izmantot, Likuma pārejas noteikumi papildināti ar normu, kas noteic, ka divu gadu termiņš no Regulas Nr.261/2004 izrietošajiem prasījumiem nav piemērojams gadījumos, kad prasījuma tiesības radušās pirms tiesību normas spēkā stāšanās dienas.

Likuma 117.² pants noteic, ka atvērtās bezpilota gaisa kuģu kategorijas A2 apakškategorijas un specifiskās kategorijas teorētisko zināšanu eksāmenu kārto klātienē atzītajā struktūrā, kā arī to, ka sertifikātu par sekmīgu minēto eksāmenu nokārtošanu izsniedz arī atzītā struktūra. Taču, ievērojot digitalizācijas transformācijas politiku un digitālo tehnoloģiju ieviešanu Eiropas Savienībā, dalībvalstis ir sākušas nodrošināt sniedzamos pakalpojumus attālinātā režīmā, tostarp arī nodrošinot bezpilota gaisa kuģu atvērtās kategorijas A2 apakškategorijas un specifiskās kategorijas teorētisko zināšanu eksāmenu kārtošanu attālinātā režīmā. Turklāt, paredzot šādu attālināto eksāmenu kārtošanas iespēju, tiek izpildītas arī Īstenošanas regulas Nr.2019/947 prasības, vienlaikus nodrošinot administratīvo resursu samazināšanu gan iestādei, gan tālvadības pilotam. Īstenošanas regula Nr.2019/947 nosaka dalībvalstu kompetentajām iestādēm uzdevumus, kas jāveic bezpilota gaisa kuģu jomā. Kā viens no tiem ir sertifikātu izsniegšana par sekmīgu bezpilota gaisa kuģu atvērtās kategorijas A2 apakškategorijas un specifiskās kategorijas teorētisko zināšanu eksāmenu nokārtošanu. Līdz ar to nacionālajā līmenī ir nepieciešams noteikt to kompetento iestādi, kas izsniedz sertifikātu par sekmīgu minēto eksāmenu nokārtošanu un precizēt Likuma 117.² pantā noteikto, ka gala lēmumu par eksāmenu sekmīgu nokārtošanu (sertifikātu) ir tiesīga pieņemt tikai Civilās aviācijas aģentūra.

Lai nodrošinātu bezpilota gaisa kuģu atvērtās kategorijas A2 apakškategorijas un specifiskās kategorijas teorētisko zināšanu eksāmenu pieejamību, kā arī samazinātu  administratīvos resursus un, lai nacionālā līmenī noteiktu vienu gala lēmuma pieņēmēju par sekmīgi nokārtotu bezpilota gaisa kuģu atvērtās kategorijas A2 apakškategorijas un specifiskās kategorijas teorētisko zināšanu eksāmenu, likumprojektā tiek precizēts Likuma 117.² pants, svītrojot  terminu “klātiene”, kā arī nosakot, ka Civilās aviācijas aģentūra ir kompetentā iestāde, kas izsniedz sertifikātu, kas apliecina tālvadības pilota kompetenci, kā arī pagarina, ierobežo, atsauc vai aptur tā darbību.

Pēc likumprojekta stāšanās spēkā Civilās aviācijas aģentūra saskaņā ar Ministru kabineta 2017. gada 4. jūlija noteikumu Nr.399 “Valsts pārvaldes pakalpojumu uzskaites, kvalitātes kontroles un sniegšanas kārtība” 5. un 9.punktu nodrošinās pakalpojuma precīzu aprakstīšanu valsts pārvaldes pakalpojumu portālā www.latvija.lv attiecībā uz pakalpojumu – “Tālvadības pilotu, kuri īsteno operācijas bezpilota gaisa kuģu “atvērtās” kategorijas A2 apakškategorijā un “specifiskajā” bezpilota gaisa kuģu operāciju kategorijā, teorētisko zināšanu eksāmens.” Pakalpojumu var pieprasīt, izmantojot gan klātienes, gan neklātienes kanālus.

Likuma 117.¹⁰ panta pirmajā daļā minētās prasības, kas noteic, ka bezpilota gaisa kuģa īpašnieks apdrošina savu vispārējo civiltiesisko atbildību pret zaudējumiem, kurus bezpilota gaisa kuģis varētu radīt trešās personas veselībai, dzīvībai vai mantai, kā arī videi, netiek attiecinātas uz lidmodeļiem, kuru kopējā pacelšanās masa ir mazāka par 20 kg, un uz gaisa pūķiem.

Ņemot vērā to, ka Īstenošanas regulā Nr.2019/947 termins "lidmodelis" nav definēts vai atsevišķi izdalīts no bezpilota gaisa kuģu definīcijas, tad pēc būtības lidmodelis ir bezpilota gaisa kuģis un uz to attiecas tādas pašas apdrošināšanas prasības kā uz bezpilota gaisa kuģiem. Attiecībā uz gaisa pūķiem vispār nav nepieciešams noteikt apdrošināšanas prasības, jo tas nav bezpilota gaisa kuģis. Līdz ar to tiek izslēgta Likuma 117.¹⁰ panta otrā daļa.

Ministru kabineta 2012. gada 31. jūlija noteikumi Nr. 532 "Kārtība, kādā valsts un pašvaldība izmanto pirmpirkuma tiesības valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka teritorijā", nosaka kārtību, kādā valsts izmanto pirmpirkuma tiesības valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka teritorijā. Ievērojot minēto un likumprojektā paredzēto likuma  23.¹ panta trešās daļas 1. punkta redakciju, nepieciešams noteikt kārtību, kādā valsts un kapitālsabiedrība, kurā valstij ir izšķiroša ietekme un kurai pieder valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauks izmanto pirmpirkuma tiesību valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka teritorijā.

Likuma pārejas noteikumus papildināt, paredzot, ka līdz brīdim, kad tiek veikti attiecīgi grozījumi Ministru kabineta 2012. gada 31. jūlija noteikumos Nr. 532 "Kārtība, kādā valsts un pašvaldība izmanto pirmpirkuma tiesības valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka teritorijā", nosakot kārtību, kādā valsts un kapitālsabiedrība, kurā valstij ir izšķiroša ietekme un kurai pieder valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauks izmanto pirmpirkuma tiesību valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka teritorijā, pirmpirkuma tiesība šā likuma 23.¹ panta trešās daļas 1. punktā noteiktajā gadījumā ir tikai valstij.