Anotācija

Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 3. pants nosaka, ka dzīvesvieta ir jebkura personas brīvi izraudzīta ar nekustamo īpašumu saistīta vieta (ar adresi), kurā persona labprātīgi apmetusies ar tieši vai klusējot izteiktu nodomu tur dzīvot, kurā dzīvot tai ir tiesisks pamats un kuru šī persona atzīst par vietu, kur tā sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību. Personai ir tiesisks pamats apmesties uz dzīvi noteiktā nekustamā īpašumā, ja tai pieder šis nekustamais īpašums, attiecībā uz to ir noslēgts īres vai nomas līgums vai šā īpašuma lietošanas tiesības tā ieguvusi uz laulības, radniecības, svainības vai cita likumiska vai līgumiska pamata.
Saskaņā ar Ministru kabineta 2009. gada 20. oktobra noteikumiem Nr. 1194 "Noteikumi par dzīvesvietas deklarācijas veidlapu, deklarācijā sniegto ziņu pārbaudes kārtību un dzīvesvietas elektroniskās deklarēšanas kārtību" persona, aizpildot dzīvesvietas deklarēšanas veidlapu (turpmāk - dzīvesvietas deklarācija), norāda gan tiesisko pamatu dzīvot deklarējamā dzīvesvietā, gan apliecina, ka deklarācijā sniegtās ziņas ir pilnīgas un patiesas. 
Lai gan gadījumu skaits, kad persona deklarē dzīvesvietu, sniedzot nepatiesas ziņas, no kopējā dzīvesvietu deklarēšanās skaita ir ievērojami neliels (ap 0,2 procentiem no visu deklarāciju skaita gadā), tomēr ik gadu tiek konstatēti gadījumi, kad personas dzīvesvietas deklarēšanas pienākumu ir veikušas negodprātīgi un deklarējušas dzīvesvietas nekustamajos īpašumos bez tiesiskā pamata tajos deklarēties, tādējādi apzināti norādot nepatiesas ziņas, iesniedzot dzīvesvietas deklarāciju. Līdz ar to tām personām, kas ir rīkojušās negodprātīgi un iepriekš deklarējušās nepamatoti, nebūtu atļaujams deklarēt dzīvesvietu bez iepriekšējas pārbaudes, un Dzīvesvietas deklarēšanas likumā ir paredzams papildu kontroles mehānisms minētajām personām. Tāpat kontroles mehānisma izveide ir saistīta ar to, ka persona, deklarējot savu dzīvesvietu un tās ietvaros sniedzot nepatiesas ziņas, ir ietekmējusi savu reputāciju, kā arī ir pieļaujams, ka šāda mehānisma ieviešana atturēs citas personas no nepatiesu ziņu sniegšanas, deklarējot savu dzīvesvietu.
 
 

Projekts paredz izmaiņas dzīvesvietas deklarēšanas procedūrā personai, ja ziņas par deklarēto dzīvesvietu pēdējo trīs gadu laikā ir anulētas, jo, dzīvesvietu deklarējot, ir sniegtas nepatiesas ziņas.
Proti, kad persona, kura vēlas deklarēt savu dzīvesvietu, izvēlēsies adresi, kurā plānots deklarēt dzīvesvietas adresi, tiks uzsākts automātisks process, kas pārbaudīs, vai personai trīs gadu laikā ir anulētas ziņas par deklarēto dzīvesvietu, jo, to deklarējot, tika sniegtas nepatiesas ziņas (trīs gadu termiņš tiks skaitīts no ziņu par deklarēto dzīvesvietu anulēšanas brīža un un tiks pārbaudītas visas šajā periodā deklarētās adreses). Gadījumā, ja anulēšanas iemesls ir bijis, ka, deklarējot dzīvesvietu, persona ir sniegusi nepatiesas ziņas, tad tai šajā e-pakalpojumā tiks paziņots, ka deklarēt dzīvesvietas adresi var, tikai vēršoties iestādē, un pakalpojums tiks pārtraukts. Līdz ar to persona savu dzīvesvietu varēs deklarēt tikai klātienē  iestādē, apliecinot dokumentāri, ka tai ir tiesisks pamats deklarēt dzīvesvietu attiecīgā nekustamā īpašuma adresē.
Noteiktais trīs gadu termiņš ir samērīgs un tas pamatojams gan kā preventīvs, gan kā motivējošs līdzeklis, kas vērsts uz godprātīgas uzvedības veicināšanu dzīvesvietas deklarēšanās procedūrā. Tāpat Iekšlietu ministrijas ieskatā trīs gadu termiņš ir tāds laika periods, lai persona apzinātos un izvērtētu savas iepriekšējās rīcības – proti, nepatiesu ziņu sniegšanas – sekas un atturētos no šādas rīcības nākotnē.
Vienlaikus ir uzsverams, ka projektā noteiktais kontroles mehānisms neizslēdz personai iespēju deklarēt savu dzīvesvietu, bet gan ierobežo iespēju to darīt attālināti, izmantojot e-pakalpojumu. Persona Dzīvesvietas deklarēšanās likuma 6. pantā noteikto dzīvesvietas deklarēšanas pienākumu varēs izpildīt, vēršoties klātienē iestādē un apliecinot dokumentāri tiesiskā pamata esību, tādējādi izpildot deklarēšanās pienākumu, gan arī nodrošinot  patiesu iedzīvotāju uzskaiti. Šāda pieeja veido arī skaidru uzticības atjaunošanas mehānismu – persona, kas iepriekš sniegusi nepatiesas ziņas, pēc trīs gadu termiņa varēs izmantot e-pakalpojumu. Tas nodrošina taisnīgu līdzsvaru starp kontroles mehānismu un iespēju atjaunot personas uzticību.
Saskaņā ar projektā ietverto pārejas noteikumu minētais trīs gadu termiņš ir piemērojams no 2023. gada 1. septembra. Norādāms, ka tiesiskās paļāvības princips aizsargā tikai tādas tiesības, uz kuru īstenošanu personai varēja rasties likumīga, pamatota un saprātīga paļāvība, kas ir minētā vispārējā tiesību principa kodols (piemēram, skatīt Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2021. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2020-30-01 11.2. apakšpunktu). Projektā noteiktais kontroles mehānisms ir attiecināms uz negodprātīgām personām, proti, uz tām, kuras, deklarējot dzīvesvietu, ir sniegušas nepatiesas ziņas. Līdz ar to šādām personām nevar izveidoties tiesiskā paļāvība, ka attiecībā uz šādu personu negodprātīgu rīcību netiks grozīts tiesiskais regulējums un paredzētas sekas. Tāpat ņemams vērā, ka tiesiskās sekas attiecīgajai personai radīsies no attiecīgo tiesību normu spēkā stāšanās brīža, proti, no 2026. gada 1. septembra, līdz ar to attiecīgajām tiesību normām nav atpakaļvērsts spēks.
 

Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 6. panta otrā daļa paredz, ka personas, kuras saskaņā ar Latvijas Republikas normatīvajiem aktiem un Latvijas Republikai saistošiem starptautiskajiem līgumiem bauda diplomātiskās vai konsulārās un tām pielīdzinātās privilēģijas un imunitātes, dzīvesvietu var deklarēt ārlietu ministra noteiktajā kārtībā. Līdz ar to no minētās tiesību normas izriet, ka personas, kuras saskaņā ar Latvijas Republikas normatīvajiem aktiem un Latvijas Republikai saistošiem starptautiskajiem līgumiem bauda diplomātiskās vai konsulārās un tām pielīdzinātās privilēģijas un imunitātes, izpildot dzīvesvietas deklarēšanas pienākumu, dzīvesvietu var deklarēt Dzīvesvietas deklarēšanas likumā noteiktajā vispārējā kārtībā vai ārlietu ministra noteiktajā kārtībā.
Vienlaikus norādāms, ka Fizisko personu reģistra likuma 4. panta pirmās daļas 2. punkta g) apakšpunkts paredz, ka Fizisko personu reģistrā iekļauj un aktualizē ziņas par ārzemnieku, kurš ir Latvijā akreditētas ārvalsts diplomātiskās pārstāvniecības personāla darbinieks, ārvalsts konsulārās iestādes darbinieks, cita starptautisko publisko tiesību subjekta vai tā Latvijā akreditētas pārstāvniecības darbinieks vai amatpersona, kā arī šāda darbinieka vai amatpersonas ģimenes loceklis vai privātais mājkalpotājs, kura statusu Latvijā nosaka starptautisks līgums un kurš ir piekritis ziņu iekļaušanai un aktualizēšanai minētajā reģistrā. Līdz ar to no minētās tiesību normas ir secināms, ka ir jābūt attiecīgās personas vēlmei, ka ziņas par viņu tiek iekļautas Fizisko personu reģistrā.
Izvērtējot noteikto, Ārlietu ministrija ir konstatējusi nepieciešamību pilnveidot tiesisko regulējumu, kas attiecas uz personu, kuras saskaņā ar Latvijas Republikas normatīvajiem aktiem un Latvijas Republikai saistošiem starptautiskajiem līgumiem bauda diplomātiskās vai konsulārās un tām pielīdzinātās privilēģijas un imunitātes, deklarēšanās procedūru.

 

Lai precizētu, ka personai, kuras saskaņā ar Latvijas Republikas normatīvajiem aktiem un Latvijas Republikai saistošiem starptautiskajiem līgumiem bauda diplomātiskās vai konsulārās un tām pielīdzinātās privilēģijas un imunitātes, ir tiesības deklarēt savu dzīvesvietu, projekts paredz izslēgt Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 6. panta otro daļu. Vienlaikus minētā likuma 7. pants tiek papildināts ar jaunu dzīvesvietas deklarēšanas iestādi, proti, ar Ārlietu ministriju, paredzot, ka dzīvesvietas deklarāciju var iesniegt tajā gan klātienē, gan elektroniski, izmantojot speciālu tiešsaistes formu. Kā arī attiecinot uz Ārlietu ministriju kā dzīvesvietas deklarācijas iestādi funkcijas, kas noteiktas Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 7.panta piektajā daļā un 9.pantā.
Tāpat, piemērojot analoģiju un ievērojot Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 12. panta septītajā un astotajā daļā noteikto, projektā noteikts, ka, ja minētā persona zaudē attiecīgo statusu, ziņas par viņas deklarēto un norādīto papildu adresi uzskatāmas par anulētām ar statusa zaudēšanas dienu. Šīs izmaiņas Ārlietu ministrija aktualizē Fizisko personu reģistrā. Projekta 12. panta devītajā daļā noteikto tiesisko regulējumu Ārlietu ministrija ir tiesīga piemērot tikai tad, ja attiecīgās ziņas atbilst Fizisko personu reģistrā Ārlietu ministrijas iekļautajām un aktualizētajām ziņām par deklarēto dzīvesvietu un norādīto papildu adresi.
 

2021. gada 28. jūnijā stājās spēkā Fizisko personu reģistra likums. Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudēja Iedzīvotāju reģistra likums.
 

Projekts paredz precizēt Dzīvesvietas deklarēšanas likumu, aizstājot vārdus "Iedzīvotāju reģistrs" ar vārdiem "Fizisko personu reģistrs".

Dzīvesvietas deklarēšanas jēga atbilstoši Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 3.panta pirmajai daļai ir nodrošināt, lai valstij būtu zināma adrese, kurā persona ir sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību. Līdz ar to reģistrētajām ziņām par personas dzīvesvietu maksimāli jāatbilst reālajai situācijai (piemēram, skatīt Latvijas Republikas Augstākās tiesas 2008.gada 14.februāra sprieduma lietā Nr.SKA-31/2008 12.punktu, 2013.gada 11.septembra sprieduma lietā Nr.SKA-273/2013 8.punktu). Uzsverams, ka personai ir pienākums deklarēt savu faktiskās dzīvesvietas adresi, kā to arī nosaka Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 4. panta pirmā daļa, kas paredz, ka dzīvesvietas maiņas gadījumā attiecīgajai personai ir jādeklarē jaunā dzīvesvieta iestādē mēneša laikā pēc tam, kad tā pastāvīgi apmetusies šajā adresē (piemēram, skatīt Latvijas Republikas Augstākās tiesas 2011.gada 10.novembra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-822/2011 8.punktu, 2011.gada 15.decembra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-1015/2011 12.punktu, 2012.gada 27.septembra sprieduma lietā Nr.SKA‑391/2012 12.punktu).
Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 10.panta pirmā daļa paredz, ka iestāde pēc savas iniciatīvas reģistrē tādas personas dzīvesvietu, kura pati dzīvesvietu nav deklarējusi, ja konstatē adresi, kurā persona faktiski dzīvo. Dzīvesvietas reģistrācija pēc iestādes iniciatīvas nav atkarīga no personas tiesiska pamata dzīvot attiecīgajā dzīvesvietā, bet gan ir atkarīga no tā, vai persona attiecīgajā nekustamajā īpašumā faktiski dzīvo. Atšķirībā no ziņu par deklarēto dzīvesvietu anulēšanas Dzīvesvietas deklarēšanas likums neparedz iespēju anulēt ziņas par dzīvesvietu, kas reģistrēta pēc iestādes iniciatīvas. Līdz ar to Dzīvesvietas deklarēšanas likumā ir nosakāms tiesiskais pamats reģistrētās dzīvesvietas izbeigšanai.

 

Projekts paredz, ja iestāde konstatē, ka reģistrētajā dzīvesvietā persona faktiski nedzīvo, tad iestāde izbeidz attiecīgās personas dzīvesvietas reģistrāciju, aktualizējot ziņas Fizisko personu reģistrā par personas reģistrēto dzīvesvietu.

Lai pēc iespējas efektivizētu nekustamā īpašuma īpašnieka (tai skaitā, arī kopīpašuma gadījumā) informētību par tām personām, kas ir deklarējušās viņa īpašumā, un nodrošinātu viņām iespējas ātrāk vērsties pašvaldībā ar iesniegumu par deklarētās adreses anulēšanu, ir nepieciešams Dzīvesvietas deklarēšanas likumā paredzēt, ka nekustamā īpašuma īpašnieks ar e-pakalpojuma starpniecību tiks informēts par to, ka viņa nekustamajā īpašumā (adrese) ir deklarēta persona (vārds un uzvārds).

Projekts paredz, ka pēc dzīvesvietas deklarēšanas Pilsonība un migrācijas lietu pārvalde fiziskajai personai, kura ir nekustamā īpašuma īpašnieks saskaņā ar valsts vienotās datorizētās zemesgrāmatas datiem, nosūta uz oficiālo elektronisko adresi, ja tāda ir aktivizēta, informāciju par deklarēto nekustamā īpašuma adresi un personas vārdu un uzvārdu, kura ir deklarējusi dzīvesvietu attiecīgajā nekustamajā īpašumā.
Proti, brīdī, kad Fizisko personu reģistrā personai ir aktualizēta deklarētā dzīvesvietas adrese, pārbaudes serviss no Valsts vienotās Datorizētās Zemesgrāmatas (turpmāk - Zemesgrāmata) pieprasīs ziņas par adreses, kurā persona ir deklarējusi dzīvesvietas adresi, nekustamā īpašuma īpašnieku (tai skaitā arī par nekustamā īpašuma īpašniekiem). Ja pārbaudes rezultātā no Zemesgrāmatas tiks saņemtas minētās ziņas (tai skaitā arī par juridisku personu), tad tālākā pārbaude noritēs Oficiālo elektronisko adrešu katalogā (turpmāk – eAdreses), par to, vai attiecīgajam nekustamā īpašuma īpašniekam ir aktivizēta eAdrese. Gadījumā, ja ir aktivizēta eAdrese attiecīgajam nekustamā īpašuma īpašniekam (fiziska un juridiska persona), tad tiks nosūtīta notifikācija uz eAdresi, ka viņa nekustamajā īpašumā (adrese) ir deklarēta persona (vārds un uzvārds), vienlaikus nosūtot saiti uz e-pakalpojumu “Manā īpašumā deklarētas vai papildu adresi norādījušās personas”. Līdz ar to, lai attiecīgais nekustamā īpašuma īpašnieks, kurš ir fiziska persona, saņemtu minēto notifikāciju uz eAdresi, ir jāizpildās vienlaikus trīs nosacījumiem, proti, nekustamajam īpašumam ir jābūt  reģistrētam Zemesgrāmatā, personai ir jābūt identificējamai Fizisko personu reģistrā un ir jābūt aktivizētai eAdresei. Savukārt, lai attiecīgais nekustamā īpašuma īpašnieks, kurš ir juridiska persona (balstoties uz Zemesgrāmatā esošo aktuālo informāciju), saņemtu minēto notifikāciju uz eAdresi, ir jāizpildās vienlaikus diviem nosacījumiem, proti, nekustamajam īpašumam ir jābūt  reģistrētam Zemesgrāmatā un ir jābūt aktivizētai eAdresei.