Anotācija (ex-ante)

Nacionālās kiberdrošības likumā tiek lietots termins "domēna nosaukums", vienlaikus tiek lietots arī termins "domēna vārds". Minētie termini tiek lietoti ar vienādu nozīmi, līdz ar to atbilstoši juridiskās tehnikas prasībām ir nepieciešams nodrošināt Nacionālās kiberdrošības likuma vienotu terminoloģijas lietošanu. Likumprojektā būtu nepieciešams lietot terminu "domēna vārds", jo tas atbilst Latvijas Zinātņu Akadēmijas Terminoloģijas Komisijas Informātikas tehnoloģijas un telekomunikācijas terminoloģijas apakškomisijas sniegtajai terminoloģijai.

NKDL 20. panta 5. punktā ir noteikts, ka būtisks pakalpojuma sniedzējs šī likuma izpratnē ir privāto tiesību juridiskā persona, kas pilda valsts pārvaldes deleģētu uzdevumu. Attiecīgi šādas privāto tiesību juridiskās personas, kas pilda valsts pārvaldes deleģētu uzdevumu, ir ietvertas Nacionālās kiberdrošības likuma subjektu lokā un uz šādām personām tiek attiecinātas visas likuma un citu normatīvo aktu, kas regulē kiberdrošību, prasības. Izvērtējot šo subjektu loku, ir secināts, ka lielākā daļa šādu juridisko personu ir biedrības, nodibinājumi, kas sniedz pakalpojumus sociālā vai kultūras jomā. Tāpat šādi pārvaldes deleģētie uzdevumu līgumi ir noslēgti ar ārstu praksēm. Attiecīgi ņemot vērā Nacionālās kiberdrošības likumā noteikto mērķi un izvērtējot subjektu loku, ir secināts, ka attiecināt likuma normas uz privāto tiesību juridiskām personām, kas pilda valsts pārvaldes deleģētu uzdevumu, ir nesamērīgi. Izstrādājot nepieciešamos grozījumus, ir izvērtēti visa publiskos reģistros pieejamā informācija, par šādi deleģētiem valsts pārvaldes uzdevumiem un ir secināts, ka tie subjekti, kam ir īpaša nozīme valsts pārvaldes uzdevumu realizācijā, ir noteikti kā subjekti, ņemot vērā citas NKDL minētās jomas.

Nacionālās kiberdrošības likuma 20. panta 5. punkts paredz, ka visas tiešās pārvaldes iestādes ir nosakāmas par būtisko pakalpojumu sniedzējiem. Analizējot minēto subjektu loku ir secināts, ka ir atsevišķas tiešās pārvaldes iestādes, kā arī ierobežots loks pastarpinātas pārvaldes iestādes, kas pēc savas būtības nebūtu iekļaujamas Nacionālās kiberdrošības likuma tvērumā. Piemēram, muzeji, profesionālās vidējās izglītības iestādes, mākslas un mūzikas izglītības iestādes, pašvaldību izveidotas ārstniecības iestādes (vecmāšu-feldšeru punkti, ārstniecības iestādes pirmsskolas izglītības iestādēs, ārstniecības iestādes pašvaldību sociālās aprūpes iestādēs). Ņemot vērā iepriekš minēto ir nepieciešams noteikt kārtību, kādā šādas tiešās pārvaldes iestādes vai pastarpinātās pārvaldes iestādes var izslēgt no būtisko pakalpojumu sniedzēju loka. 
Nacionālās kiberdrošības likumā tiks paredzēts, ka Digitālās drošības uzraudzības komiteja, lemjot par katru iestādi individuāli, varēs atsevišķas tiešās pārvaldes iestādes vai pastarpinātās pārvaldes iestādes izslēgt no likuma subjekta loka. 
Digitālās drošības uzraudzības komiteja ir koleģiāla uzraudzības institūcija aizsardzības ministra pakļautībā, kuras galvenie uzdevumi ir saistīti ar elektroniskās identifikācijas pakalpojumu sniedzēju, uzticamības sertifikācijas pakalpojumu sniedzēju apstiprināšanu un uzraudzību, parakstu vākšanas tiešsaistes sistēmu pārbaudi un sertificēšanu, kā arī komiteja apstiprina Nacionālās kiberdrošības likuma subjektu sarakstu. Pamatojums izslēgšanai būs, ja konkrētas tiešās pārvaldes iestādes vai pastarpinātās pārvaldes iestādes darbības traucējums nevar būtiski ietekmēt sabiedrības drošību, valsts aizsardzību, sabiedrības veselību vai nevar radīt būtisku sistēmisku risku, tad Digitālās drošības uzraudzības komiteja varēs lemt šo iestādi izslēgt no būtisko pakalpojumu sniedzēju loka. Lēmums par katru iestādi būs jāpieņem individuāli, proti, šādam izvērtējumam ir jābūt individuālam, izsvērtam un pamatotam.

Likumprojekta 1. pants ir nepieciešams, lai saskaņotu gan šajā likumā, gan citos normatīvajos aktos lietoto terminoloģiju, un tiku lietot viens termins “domēna vārds”. 
Likumprojekta 2. pantā un 3. panta pirmajā daļā paredzētie grozījumi ir vērsti uz to, lai sašaurinātu subjektu loku, kam būs obligāti jāievēro NKDL minētās kiberdrošības prasības. Minētais pamatojams ar to, ka praksē valsts pārvaldes deleģēšanas līgumi ir slēgti ar, piemēram, biedrībām vai citiem nodibinājumiem, un tiek sniegti sociālajā jomā. Līdz ar to Likumā ietverto prasību attiecināšana uz šādām privātpersonām būtu nesamērīga un pārlieku liels administratīvais slogs. 
Likumprojekta 4. pantā paredzētais grozījums papildināt 22. pantu ar 4.1 daļu nepieciešams, jo ir jābūt iespējai atsevišķas tiešās pārvaldes iestādes vai pastarpinātas pārvaldes iestādes izslēgt no būtisko pakalpojumu sniedzēju loka. Minētais pamatojams ar to, ka virkne valsts muzeju, kā arī profesionālās vidējās izglītības iestādes, kā arī mākslu izglītības kompetenču centri, ir noteiktas kā tiešās pārvaldes iestādes. Tāpat ir izveidojusies situācija, kad pašvaldību izveidotas ārstniecības iestādes (vecmāšu-feldšeru punkti, ārstniecības iestādes, kas atrodas pirmsskolas izglītības iestādēs vai ārstniecības iestādes sociālās aprūpes iestādēs) iekļūst NKDL subjektu tvērumā. 
Ņemot vērā šo iestāžu darbības jomu, būtu nepieciešams paredzēt, ka Digitālās drošības uzraudzības komitejai ar savu lēmumu, ir iespēja šīs tiešās pārvaldes iestādes vai pastarpinātās pārvaldes iestādes, ja to darbības traucējums nevar būtiski ietekmēt sabiedrības drošību, valsts aizsardzību, sabiedrības veselību vai nevar radīt būtisku sistēmisku risku, izslēgt no būtisko pakalpojumu sniedzēju loka. Vienlaikus ir jāvērš uzmanība uz to, ka Digitālās drošības uzraudzības komitejai būtu jāpieņem lēmums par katru iestādi individuāli, proti, šādam izvērtējumam ir jābūt individuālam, izsvērtam un pamatotam.