Anotācija (ex-ante)

Par izmaiņām nodokļu administrācijas pārbaudes procesa īstenošanā

Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likumā nostiprinātajiem valsts pārvaldes principiem valsts pārvalde darbojas sabiedrības interesēs un līdz ar to tai ir pienākums savā darbībā pastāvīgi pārbaudīt un uzlabot sabiedrībai sniegto pakalpojumu kvalitāti, tajā skaitā vienkāršojot un uzlabojot procedūras privātpersonas labā. Tādējādi likumprojekta mērķis ir vērsts uz nodokļu administrēšanas procesa pilnveidošanu sabiedrības interešu efektīvākai nodrošināšanai, tajā skaitā nodokļu iekasējamības paaugstināšanai.

Lai pastāvētu valsts, ir nepieciešami ieņēmumi valsts izdevumu nodrošināšanai. Tā kā lielāko daļu no valsts ieņēmumiem veido tieši valsts nodokļi, tad attiecīgi bez nodokļu iekasēšanas nav iedomājama valsts pastāvēšana.
Ņemot vērā minēto, nenoliedzami nozīmīga loma valsts pārvaldes funkciju īstenošanā ir tieši VID, kuram saskaņā ar likumu ir pienākums nodrošināt valsts nodokļu, tā administrējamo valsts nodevu un citu valsts noteikto obligāto maksājumu iekasēšanu Latvijas Republikas teritorijā, lai tādējādi valsts iegūtu līdzekļus savu funkciju un uzdevumu nodrošināšanai.
Tā kā nodokļu maksājumi nodrošina valsts spēju segt savus izdevumus, VID ir īpaši sarežģīts uzdevums – no vienas puses būt kontrolējošam un sodošam, lai novērstu tiesību pārkāpumus, nostiprinātu likumību un audzinātu nodokļu maksātājus likumu precīzas un stingras ievērošanas garā, veicinot viņos apzinīgu attieksmi pret savu pienākumu izpildi un atbildību sabiedrības priekšā, bet no otras puses, sniedzot pakalpojumus un pildot savus uzdevumus, būt uzticamam sabiedrotam, kas izprot nodokļu maksātāju vēlmes un grūtību rašanās cēloņus, piedāvājot labākos risinājumus to pārvarēšanai, vienlaikus ar savu rīcību neietekmējot nodokļu maksātāju uzticēšanos valstij un tiesībām, tostarp nodokļu administrācijai, vai arī gadījumos, ja nodokļu maksātājs izvairās no nodokļu maksāšanas – veicinot turpmāku nodokļu saistību labprātīgu izpildi.
Viens no instrumentiem, kā VID nodrošina normatīvajos aktos noteikto uzdevumu izpildi nodokļu jomā, ir veikt kādu no šobrīd likumā “Par nodokļiem un nodevām” noteiktajām nodokļu administrācijas pārbaudēm, pamatojoties uz nodokļu maksātāja datu izvērtējumu nodokļu ieņēmumu risku jomā. Tomēr, veicot konkrētu pārbaudi, VID bieži secina, ka papildus ir nepieciešams veikt arī citu pārbaudi. Šāda rīcība – vairāku pārbaužu veikšana – var radīt neizpratni nodokļu maksātājos, kādēļ VID nepieciešamos datus nepārbauda vienas (pirmās) pārbaudes ietvaros, bet gan tiek veiktas pēc kārtas šīs vairākās/dažādās pārbaudes. Tādējādi likumsakarīgi, ka nodokļu maksātājus mulsina vienam nodokļu maksātājam veikto pārbaužu skaits. Minētais attiecas it sevišķi uz šobrīd īstenotajām tematiskajām pārbaudēm, kuras saskaņā ar normatīvajā regulējumā noteikto ir jāveic, rezultāti jāapkopo un nodokļu maksātāju jāinformē 30 dienu laikā no pārbaudes uzsākšanas dienas. Tomēr praksē tematisko pārbaudi pabeigt 30 dienās ir ne tikai apgrūtinoši, bet arī neiespējami. Proti, VID dodas pie nodokļu maksātāja (tematiskās pārbaudes uzsākšanas brīdis) un pieprasa iesniegt konkrētus dokumentus. Nodokļu maksātājs apjomīgu daudzumu dokumentu iesniedz vienu vai divas dienas pirms 30 dienu termiņa beigām vai pat pēc šī termiņa. Tāpat praksē mēdz būt situācijas, ka VID, izvērtējot nodokļa maksātāja iesniegtos dokumentus, konstatē nepieciešamību pieprasīt vēl papildu informāciju saistībā ar jau iesniegtajiem dokumentiem. Līdz ar to, ja VID ir nepieciešams pieprasīt vēl papildu informāciju, vai arī iesniegtie dokumenti ir liela apjoma (piemēram, VID ir aizdomas par iejaukšanos elektroniskajos kases aparātos (EKA), tad jāanalizē EKA kontrollentēs norādītā informācija par ilgstošu laika periodu un lielu darījumu apjomu, kā arī jāsalīdzina iegādāto un realizēto preču daudzumu; cits piemērs – nodokļu maksātājam ir daudz struktūrvienību, kas veic mazumtirdzniecību vai sniedz pakalpojumus, līdz ar to jāpārbauda katras struktūrvienības noformētie attaisnojuma dokumenti un to uzrādīšana grāmatvedības reģistros), tad iesniegto dokumentu izvērtēšanas termiņu nav iespējams noteikt.
Attiecībā uz tematiskās pārbaudes tiesiskā regulējuma problemātiku norādījusi arī Valsts kontrole revīzijas ziņojumā Nr.2.4.1-35/2017 “Par Latvijas Republikas 2017.gada pārskatu par valsts budžeta izpildi un par pašvaldību budžetiem”, konstatējot, ka tematiskā pārbaude tiekot veikta kā izpēte nākamajiem kontroles pasākumiem (datu atbilstības pārbaudei vai nodokļu revīzijai (auditam)). Tāpat konstatēts, ka normatīvais regulējums skaidri nenosakot brīdi, ar kuru pārbaude uzskatāma par uzsāktu un par pabeigtu, un VID nav vērtējis, vai tā rīcība – brīvi interpretējot normatīvajos aktos noteiktos procesu termiņus – neskar nodokļu maksātāju tiesības. Kā uzsvērusi Valsts kontrole, neesot iespējai pārbaudes termiņu pagarināt vai apturēt, izveidojas situācija, ka VID slēdz konkrēto tematisko pārbaudi bez vērtējuma par nodokļu maksātāja saistību izpildi un uzreiz uzsāk jaunu tematisko pārbaudi par to pašu pārbaudāmo periodu. Tā rezultātā Valsts kontrole ir sniegusi ieteikumu Finanšu ministrijai sadarbībā ar VID pilnveidot normatīvo regulējumu nodokļu kontroles procesa efektivizēšanai, lai kontroles process būtu izsekojams ne tikai nodokļu administrācijai, bet jebkurai iesaistītajai un trešajai kvalificētajai pusei, kā arī, lai vienkāršais kontroles process, kad jāpārbauda atsevišķu normatīvo aktu ievērošana un atsevišķi grāmatvedības dokumenti, nepamatoti nepārtaptu par komplicētu pārbaudi, kad tiek kontrolēta viena vai vairāku nodokļu vai nodevu maksājumu aprēķināšanas, maksāšanas un ieskaitīšanas budžetā pareizība.

Ņemot vērā, ka nodokļu maksātāju nevajadzētu apgrūtināt ar dažādām nodokļu administrācijas pārbaudēm un visas nepieciešamās pārbaudes darbības būtu īstenojamas vienas pārbaudes ietvaros, ar likumprojektu tiek paredzēts jauns nodokļu administrācijas pārbaudes veids – nodokļu kontrole – kurā būs integrēti šobrīd likumā “Par nodokļiem un nodevām” noteiktie pārbaužu veidi, izņemot nodokļu revīziju (auditu), jo tā arī turpmāk tiek saglabāta kā atsevišķa patstāvīga nodokļu administrācijas pārbaude. Šāds risinājums nodrošinās nodokļu administrēšanas procesu elastīgāku, pārskatāmāku un vienlaikus efektīvāku.

Lai arī likumprojektā ietvertās izmaiņas ir attiecināmas uz nodokļu administrāciju, kas saskaņā ar likumu “Par nodokļiem un nodevām” ir arī pašvaldības domes ieceltas amatpersonas vai izveidotas iestādes, kā arī citas valsts institūcijas (ja tās paredzētas konkrētos likumos), tomēr šajā gadījumā plānotās izmaiņas atbilstoši kompetencei skars VID kā nodokļu administrāciju. Tādējādi turpmāk anotācijā ar nodokļu administrāciju tiek saprasts VID kā valsts budžetā maksājamo nodokļu (nodevu) administrējošā institūcija.

Plānotā jaunā pieeja nodokļu administrēšanā ietver trīs posmus:
1. posms – informācijas iegūšana (riska analīzei un tālākām nodokļu administrēšanas darbībām);
Šajā posmā izmaiņas normatīvajā regulējumā netiek plānotas un līdzīgi kā līdz šim – informācijas iegūšana ir patstāvīgs process, kas tiek īstenots arī ārpus konkrētas nodokļu administrācijas pārbaudes, izmantojot likumā noteiktās metodes. Proti, VID konstatē nodokļu maksātāju pieļautos pārkāpumus vai neatbilstības, kā arī informē par to nodokļu maksātājus ārpus nodokļu administrācijas pārbaužu īstenošanas. Šāds pamatojums izriet no likuma “Par Valsts ieņēmumu dienestu” 8.panta, kur noteikts, ka VID uzdevumi nodokļu (nodevu) administrēšanā ir noteikti likumā “Par nodokļiem un nodevām” (18.pants). Papildus tiem VID, lai izpildītu šajā pantā noteiktos uzdevumus, seko jebkuru juridisko un fizisko personu saimnieciskajai un finansiālajai darbībai (skatīt likuma "Par Valsts ieņēmumu dienestu" 8.panta 8.punktu).
Tādējādi, lai izpildītu normatīvajos aktos noteiktos pienākumus un uzdevumus, VID arī ārpus nodokļu administrācijas pārbaudēm veic dažādas administrēšanas darbības (tajā skaitā iegūstot informāciju), sekojot līdzi juridisko un fizisko personu saimnieciskajai un finansiālajai darbībai. Tā, piemēram, jau šobrīd nodokļu administrēšanas darbības kā novērošana un apsekošana tiek veikta gan pirms tematiskās pārbaudes vai nodokļu revīzijas (audita), gan minēto pārbaužu ietvaros, it īpaši nodokļu maksātājiem, kuriem reģistrētas vairākas struktūrvienības (veikali, sabiedriskā ēdināšana u.c.). Tāpat arī gadījumos, kad nodokļu maksātājs attiecīgajā apsekošanas brīdī nav sastopams juridiskajā adresē vai saimnieciskās darbības veikšanas vietā – apsekošana ir jāveic atkārtoti.

Šo administrēšanas darbību rezultātā iegūto informāciju kopsakarā ar jau iestādes rīcībā esošajiem datiem VID izmanto:
– nodokļu maksātāja datu izvērtējumam nodokļu ieņēmumu risku jomā  (t.i., konkrēto nodokļu administrācijas pārbaudi neuzsākot un nodokļu maksātāju neinformējot par iegūto informāciju),
– piemērojot principu “konsultē vispirms” un aicinot nodokļu maksātāju labprātīgi novērst VID konstatētos pārkāpumus un neatbilstības, nodokļu administrācijas pārbaudi neuzsākot,
– pieņemot lēmumu par konkrētās nodokļu administrācijas pārbaudes uzsākšanu (ja izvērtējot konstatētos nodokļu nenomaksas riskus un VID rīcībā esošo informāciju, nodokļu maksātājs tiek atlasīts nodokļu administrācijas pārbaudes veikšanai).

Informācijas iegūšana kā nodokļu administrēšanas posms ietver:
– VID rīcībā esošās informācijas par nodokļu maksātāju izvērtēšanu un analizēšanu (tai skaitā, izvērtējot un analizējot datus, kas iegūti no VID iekšējiem informācijas ieguves avotiem (piemēram, nodokļu maksātāja reģistrācijas dati, nodokļu maksātāju iesniegto deklarāciju dati, iepriekš veikto nodokļu administrācijas pārbaužu rezultāti), un datus, kas iegūti no ārējiem informācijas avotiem);
– nodokļu maksātāja iesniegtās informācijas un dokumentu pārbaudi;
– informācijas pieprasīšanu;
– nodokļu maksātāja ar saimniecisko darbību saistītu teritoriju un telpu apmeklēšanu (apsekošanu), lai iepazītos ar saimnieciskās darbības procesu, apzinātu faktiskos materiāltehniskos un cilvēkresursus;
– nodokļu maksātāja saimnieciskās darbības novērošanu, kuras ietvaros noteiktā laika posmā tiek fiksētas ar saimnieciskās darbības veikšanu saistītas darbības vai atsevišķas saimnieciskās darbības norisi;
– kontrolpirkumu veikšanu;
– virtuālos apmeklējumus, attālināti pieslēdzoties nodokļu maksātāja elektroniskā veidā glabātiem datiem;
– piedalīšanos darbībās ar akcīzes precēm (ja VID, izskatot nodokļu maksātāja iesniegumu par licences piešķiršanu, no iesniegtajiem dokumentiem negūst pietiekamu informāciju, VID veic nodokļu maksātāju plānoto akcīzes preču ražošanas, glabāšanas vai tirdzniecības vietu apmeklējumu, lai pārliecinātos par teritoriju atbilstību normatīvo aktu prasībām);
– preču paraugu paņemšanu, preču iznīcināšanu (ņemot vērā, ka akcīzes preces drīkst iznīcināt tikai VID amatpersonu klātbūtnē, amatpersonas pie lielākajiem akcīzes preču ražotājiem gada laikā ierodas pat vairākus desmitus reižu. Šāda dalība akcīzes preču iznīcināšanā nav uzskatāma par atsevišķu pārbaudes veidu, bet tajā iegūtā informācija var tikt izmantota nodokļu administrācijas pārbaudes veikšanai).

Jānorāda, ka informācijas iegūšanu kā patstāvīgu procesu, kas tiek īstenots arī ārpus konkrētu pārbaužu uzsākšanas, īsteno arī citas valsts institūcijas. Tā, piemēram, Valsts darba inspekcija bez iepriekšējas paziņošanas vai atļaujas saņemšanas jebkurā diennakts laikā var apmeklēt un apsekot uzraudzībai un kontrolei pakļautos subjektus. Tāpat Valsts darba inspekcija var pieprasīt informāciju, kas nepieciešama, lai pārliecinātos, ka normatīvo aktu prasības tiek ievērotas, un šajā nolūkā tā var iztaujāt personas, pieprasīt uzrādīt dokumentus, pieprasīt to kopijas un izrakstus, fotografēt, izdarīt audioierakstus un videoierakstus, kā arī izņemt materiālu un vielu paraugus analīzei. Savukārt Valsts Vides dienesta amatpersonām ir tiesības jebkurā objektā pārbaudīt vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas normatīvo aktu ievērošanu, un minētās tiesības tiek īstenotas ne tikai konkrētu pārbaužu procesu ietvaros.

2. posms – nodokļu kontrole;
Nodokļu kontrole ir jaunā nodokļu administrācijas pārbaude, kas sevī ietvers jaunu pieeju nodokļu administrēšanā, tajā skaitā arī jaunas iespējas nodokļu maksātājam vienoties ar VID par nodokļu saistību labprātīgu izpildi.
Jaunā pārbaude ietvers šādus šobrīd likumā “Par nodokļiem un nodevām” noteiktos pārbaužu veidus:
– tematisko pārbaudi (kas šobrīd saskaņā ar likuma “Par nodokļiem un nodevām”  1.panta 17.punktu ir nodokļu administrācijas pārbaude, kad tiek kontrolēta atsevišķu normatīvo aktu ievērošana, pārbaudīti atsevišķi grāmatvedības dokumenti, salīdzinot tos ar darījuma dalībnieku grāmatvedības informāciju, kā arī tiek veiktas citas pārbaudes, kuru rezultātā netiek noteikti papildu nodokļu maksājumi budžetā);
– datu atbilstības pārbaudi (kas šobrīd saskaņā ar likuma “Par nodokļiem un nodevām” 1.panta 27.punktu ir nodokļu administrācijas pārbaude, kuras laikā tiek kontrolēta nodokļu, nodokļu deklarācijas posteņu vai nodevu un citu valsts noteikto maksājumu aprēķināšanas pareizība un atbilstība normatīvajiem aktiem, izvērtējot nodokļu administrācijas rīcībā esošo informāciju, nodokļu maksātāja nodokļu un informatīvajās deklarācijās norādītos datus, ja šīs deklarācijas nodokļu administrācijai ir iesniegtas vai tās bija jāiesniedz. Datu atbilstības pārbaudi veic nodokļu administrācijas telpās, nepieprasot no nodokļu maksātāja saimnieciskās darbības attaisnojuma dokumentus, izņemot muitas deklarāciju pārbaudes saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2013.gada 9.oktobra regulu (ES) Nr.952/2013, ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu, kuru veikšanai nodokļu administrācija ir tiesīga pieprasīt no nodokļu maksātāja nepieciešamos dokumentus);
– nodokļu apmēra precizēšanu (kas šobrīd saskaņā ar likuma “Par nodokļiem un nodevām” 23.panta 5.² daļu tiek veikta, ja pēc muitas kontroles veikšanas vai nodokļu administrācijas lēmuma administratīvā pārkāpuma lietā pieņemšanas, vai citas kompetentās iestādes lēmuma administratīvā pārkāpuma lietā paziņošanas tiek noskaidrots, ka muitas kontrolē konstatētais vai administratīvais pārkāpums var ietekmēt nodokļu, nodevu vai citu valsts noteikto maksājumu apmēru);
– ar nodokli apliekamā objekta precizēšanu (kas saskaņā ar likuma “Par nodokļiem un nodevām” 23.panta 5.³ daļu tiek veikta, ja nodokļu administrācija konstatē, ka nodokļu maksātājs lieto kases aparātu, hibrīda kases aparātu, kases sistēmu, specializēto ierīci vai iekārtu ar mainītu konstrukciju vai programmu, bet nav iespējams noteikt periodu, kurā slēpts vai samazināts ar nodokļiem un nodevām apliekamais objekts, un šā objekta apmēru).

Nodokļu kontroli uzsāks, izvērtējot konstatētos riskus un VID rīcībā esošo informāciju par nodokļu maksātāju. Tomēr ne visos gadījumos, kad VID rīcībā nonāk informācija par iespējamiem nodokļu pārkāpumiem, tiks uzsākta minētā nodokļu administrācijas pārbaude. Lai pārbaude tiktu plānota nodokļu maksātājiem ar visaugstāko riska pakāpi, VID saņemto informāciju vērtēs kopsakarā ar jau iestādes rīcībā esošo informāciju, izmantojot juridisko personu novērtēšanas sistēmu “ESKORT” un fizisko personu  riska analīzes sistēmu “RASA”.
Attiecībā uz minēto, jānorāda, ka viena no VID nozīmīgākajām pilnveides reformām, lai uzlabotu līdzšinējo pieeju cīņā ar ēnu ekonomiku un īstenotu inovatīvu risku pārvaldības funkciju, ir VID analītiskās kapacitātes stiprināšana. Minētā reforma paredz pilnveidot pieejamo informāciju un informācijas apmaiņu, tostarp arī liekot uzsvaru uz analītisko rīku izmantošanu un tā rezultātā iegūtās informācijas analīzi. Tādējādi katrs pieņemtais lēmums par pārbaudes uzsākšanu izriet no iedziļināšanās situācijā un ir pamatots ar atbilstošiem faktiem un pierādījumiem.

Nodokļu kontroli īstenojot, netiek plānotas izmaiņas attiecībā uz papildu sekām, kas nodokļu maksātājam jau šobrīd ir noteiktas par normatīvajos aktos noteikto pienākumu neievērošanu. Tāpat, kā līdz šim, jaunās nodokļu administrācijas pārbaudes ietvaros nodokļu maksātājam var tikt piemērots administratīvais sods par administratīvo pārkāpumu, pieņemts lēmums par izslēgšanu no VID pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk – PVN) maksātāju reģistra, izteikts brīdinājums par saimnieciskās darbības apturēšanu (vai apturēta saimnieciskā darbība bez brīdinājuma izteikšanas), apturēta vai anulēta speciālās atļaujas (licences) darbība, konstatēta uzņēmuma pāreja vai pieņemts lēmums par personas iekļaušanu riska personu sarakstā.

Nodokļu kontrole tiks veikta arī attiecībā uz muitas nodokļa aprēķināšanas, maksāšanas un ieskaitīšanas budžetā pareizības pārbaudi. Tomēr, ņemot vērā, ka saskaņā ar likuma “Par nodokļiem un nodevām” 2.panta piekto daļu šā likuma normas attiecināmas uz muitas nodokli un citiem līdzvērtīgiem maksājumiem tiktāl, ciktāl to piemērošanas jautājumus neregulē attiecīgi tieši piemērojamie Eiropas Savienības normatīvie akti, tad attiecīgi nodokļu kontroles regulējumā netiek atsevišķi atrunāti tie īpašie nosacījumi muitas jomā, kas izriet no šīm Eiropas Savienības normatīvo aktu prasībām (līdzīgi kā šobrīd nodokļu revīzijas (audita) regulējumā, kur likumā “Par nodokļiem un nodevām” netiek atsevišķi atrunāti ar muitas nodokļa nodokļu revīziju (auditu) saistītie no starptautiskajām tiesību normām izrietošie aspekti). Līdz ar to nodokļu kontroles tiesiskais regulējums attiecībā uz muitas nodokļa pārbaudi piemērojams  tiktāl, ciktāl to piemērošanas jautājumus neregulē attiecīgi tieši piemērojamie Eiropas Savienības normatīvie akti.

3. posms – nodokļu revīzija (audits).
Likumprojektā attiecībā uz nodokļu revīziju (auditu) paredzēts aktualizēt šobrīd likumā lietoto formulējumu “pārbaudot transfertcenas atbilstību tirgus cenai”, konkretizēt noilguma termiņu nodokļu revīzijai (auditam), kurā vienlaikus tiek pārbaudītas transfertcenas, paredzēt darba devēja atbildību par nepilnīgu nodokļu ieturēšanu, kas šobrīd noteikta konkrētajos nodokļu likumos, kā arī tiesiskās skaidrības nolūkos tiesību normā noteikt, ka nodokļu maksātāji nodokļu revīzijai (auditam) tiek atlasīti, pamatojoties uz nodokļu administrācijas personas datu izvērtējumu nodokļu ieņēmumu risku jomā.
Tāpat likumprojektā tiek paredzēts, ka nodokļu kontrole var noslēgties ar lēmumu par nodokļu revīzijas (audita) veikšanu, ņemot vērā, ka visi nodokļu maksātāji nodokļu revīzijas (audita) veikšanai tiek atlasīti, balstoties uz riska analīzes principiem (proti, pamatojoties uz visaugstāko konstatēto nodokļu nemaksāšanas risku) un šāds pats princips tiek noteikts arī attiecībā uz nodokļu kontroli (t.i., minētajai pārbaudei nodokļu maksātāji tiek atlasīti, balstoties uz riska analīzes principiem). Tādējādi, lai nodrošinātu, ka nodokļu maksātāji netiek apgrūtināti ar vairākām pārbaudēm atšķirīgos laika posmos, izmaiņas paredz secīgu pārbaužu īstenošanu.
Jānorāda, ka šāds lēmums – veikt nodokļu revīziju (auditu) – tiks pieņemts gadījumos, ja nodokļu kontrolē konstatēto neatbilstību vai pārkāpumu ietekmi uz nodokļu maksātāja nodokļu (nodevu) saistībām bez papildu pierādījumu iegūšanas nebūs iespējams noteikt (piemēram, ja ir nepieciešams iegūt papildus vai apjomīgus pierādījumus par nodokļu nomaksas atbilstību, pārbaudot nodokļu maksātāja grāmatvedības uzskaites dokumentus, darījumus un ar tiem saistītos apstākļus, iegūt informāciju no ārvalstu nodokļu administrācijas, u.c. informāciju) un tādējādi būs nepieciešamība pēc detalizētākas un laikietilpīgākas pārbaudes veikšanas.

Nodokļu kontrole
Jaunā nodokļu administrēšanas pārbaude – nodokļu kontrole – būtībā ir plānota līdzīga nodokļu revīzijai (auditam). Jo, kā jau to šobrīd Augstākā tiesa ir atzinusi attiecībā uz datu atbilstības pārbaudi, kas tiek integrēta jaunajā pārbaudē, “tā ir līdzīga ar nodokļa auditu, izņemot atšķirību tajā, ka datu atbilstības pārbaude nenotiek nodokļu maksātāja telpās un nenotiek iepazīšanās ar faktisko aktīvu un līdzekļu stāvokli” (skatīt Augstākās tiesas 2015.gada 1.jūnija spriedumu lietā Nr.A420759810 (SKA-355/2015)).
Tādējādi iestādes ziņā ir noteikt, kurš no nodokļu administrācijas pārbaudes veidiem – nodokļu kontrole vai nodokļu revīzija (audits) – konkrētajā gadījumā ir piemērotākais, lai pārbaudītu nodokļu maksājumu aprēķināšanas vai maksāšanas pareizību un atbilstību normatīvajiem aktiem. Ja iestādes iegūto faktu kopums ir pietiekams nodokļu rēķina izdošanai, vai, ja konstatēto pārkāpumu vai neatbilstību ir iespēja novērst pašam nodokļu maksātājam, VID var izvēlēties veikt nodokļu kontroli, savukārt, ja būs nepieciešama padziļināta informācijas iegūšana un plašāka faktu noskaidrošana (piemēram, iegūstot informāciju arī no trešajām personām, tajā skaitā, ārvalstu nodokļu administrācijām vai citām kompetentām ārvalstu iestādēm), kā piemērotākā nodokļu administrācijas pārbaude var tikt noteikta nodokļu revīzija (audits).

Lai nodokļu maksātājs būtu informēts par nodokļu kontroles uzsākšanu, likumprojektā tiek paredzēts, ka nodokļu maksātājam tiek nosūtīts paziņojums par pārbaudes uzsākšanu. Vienīgais izņēmums, kad šāda paziņojuma nosūtīšana netiek paredzēta, ir gadījumos, kad nodokļu kontrole būs uzsākta, pamatojoties uz citas iestādes administratīvajā procesā pieņemtu lēmumu vai pieņemtu lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā. Tā kā šajos gadījumos nodokļu kontrole tiks veikta mēneša laikā no informācijas saņemšanas, tad attiecīgi, ņemot vērā, ka nodokļu maksātājs apzinās sava pārkāpuma ietekmi uz nodokļu (nodevu) saistībām, kā arī apzinās, ka iestādes sākotnējā procesā pieņemtais lēmums ir turpmākais pamats nodokļu rēķina izdošanai, tad attiecīgi nodokļu maksātājam paziņojums par pārbaudes uzsākšanu netiks sūtīts.

Tādējādi nodokļu kontrole tiks uzsākta divējādi:

1. Ar paziņojumu par pārbaudes uzsākšanu:
 – kas ietver termiņu labprātīgai konstatētā pārkāpuma vai neatbilstības novēršanai  (t.i., piemērojot “konsultē vispirms” principu);
Ja VID iegūtā sākotnējā informācija liecinās par nodokļu maksātāja pieļautu pārkāpumu vai būs konstatēta neatbilstība starp nodokļu maksātāja sniegtajiem datiem un VID rīcībā esošo informāciju, VID informēs nodokļu maksātāju par konstatēto pārkāpumu vai neatbilstību, aicinot iesniegt papildu informāciju (skaidrojumu) vai labprātīgi nepilnības novērst (piemēram, labprātīgi deklarējot un samaksājot nodokļu (nodevas) maksājumus).
Šāds risinājums – dodot iespēju labprātīgi pārkāpumu/neatbilstību novērst – ir izvēlēts, ņemot vērā, ka viens no VID darbības efektivitātes uzlabošanas aspektiem ir panākt labprātīgu nodokļu saistību izpildi, izmantojot izmaksu ziņā lētākus nodokļu administrēšanas pasākumus – nodokļu maksātāju informēšanu, atgādināšanu par nodokļu nomaksas termiņiem u. c. preventīvos pasākumus, lai nepieciešamība veikt dārgākos administrēšanas pasākumus, kā, piemēram, nodokļu revīzijas (auditus), arvien samazinātos.
Jau šobrīd VID, īstenojot principu “konsultē vispirms”, kā arī, ņemot vērā tādus aspektus kā – nodokļu maksātāju nodokļu saistību izpildes disciplīnu, sadarbošanos ar nodokļu administrāciju un iesaistīšanos nodokļu maksāšanas procesā – veic atbilstošas pārbaudes, lai panāktu ar nodokļu maksātāju vienotu izpratni par godīgu uzņēmējdarbības vidi un ilgtspēju, labprātīgu saistību izpildi pieļauto kļūdu vai pārkāpumu gadījumā, un īsteno mērķtiecīgus uz riska analīzi balstītus uzraudzības pasākumus. Minēto pasākumu mērķis ir nodokļu administrācijas rīcības pozitīva ietekme uz nodokļu saistību izpildi, t.sk., nodokļu (nodevu) ieņēmumiem.
Ņemot vērā, ka Valsts kontrole finanšu revīzijā Nr.2.4.1-23/2018 “Par Latvijas Republikas 2018.gada pārskatu par valsts budžeta izpildi un par pašvaldības budžetiem” ir sniegusi ieteikumu izvērtēt iespēju nostiprināt tiesību aktos principa “konsultē vispirms” tiesisko ietvaru, lai nodrošinātu, ka minētā principa piemērošana VID darbībā ir juridiski korekta, un nodokļu maksātājam būtu skaidri saprotami kritēriji, kad un kā princips “konsultē vispirms” (kas nav nostiprināts normatīvajā regulējumā) tiks piemērots un vai tiks piemērots vienlīdzīgi, likumprojektā tiek nostiprināts minētais princips, paredzot, ka nodokļu kontrole tiek uzsākta, nosūtot paziņojumu, ar kuru nodokļu maksātāju informē par nodokļu administrācijas konstatētajām neatbilstībām vai pārkāpumiem un aicina labprātīgi šos konstatētos pārkāpumus un neatbilstības novērst.
Nodokļu kontroli varēs arī veikt, pabeidzot transfertcenu risku analīzi, ja iegūtie pierādījumi skaidri liecinās par uzņēmuma veikto darījuma cenas (vērtības) neatbilstību tirgus cenas vērtībai un nebūs nepieciešams iegūt un analizēt papildu informāciju. Piemēram, gadījumos, kad nodokļu maksātājs ir kļūdījies, nosakot salīdzināmo neatkarīgo uzņēmumu atlases kritērijus, kļūdījies nosakot tirgus cenas intervālu vai arī pats savā transfertcenu dokumentācijā norādījis uz veiktā darījuma cenas, vai finanšu rādītāja neiekļaušanos noteiktajā tirgus cenas (vērtības) intervālā. Tāpat nodokļu kontroli varēs uzsākt pēc noslēgtās iepriekšējās vienošanas par tirgus cenas (vērtības) noteikšanu darījumam vai darījumu veidam. Šajā gadījumā, minētā pārbaude tiks uzsākta tikai tad, ja iegūtie pierādījumi skaidri liecinās par nodokļu maksātāja veikto darījumu cenas (vērtības) neatbilstību iepriekšējās vienošanās līgumā nolīgtajai tirgus cenai (vērtībai), kur šī neatbilstība izraisa ar nodokļiem apliekamā objekta samazinājumu un nav nepieciešams iegūt un analizēt papildu informāciju. Piemēram, gadījumā, kad Latvijas Republikas nodokļu maksātājs tā ārvalsts saistītajai personai sniegtajos pakalpojumos neievēro nolīgto nesaistīto salīdzināmo uzņēmumu izmaksu uzcenojumu, kā rezultātā  saņem zemāku atlīdzību. Šādā gadījumā noilguma termiņš nodokļu kontroles veikšanai tiek noteikts pieci gadi, līdzīgi kā tas ir noteikts arī nodokļu revīzijai (auditam).

Saņemot VID paziņojumu par nodokļu kontroles uzsākšanu, nodokļu maksātājam būs iespēja noteiktā termiņā, kas nav garāks par 30 dienām no paziņojuma saņemšanas dienas, novērst VID konstatētās neatbilstības un pārkāpumus vai iesniegt savu skaidrojumu par konkrēto situāciju (muitas jomā termiņi neatbilstību/pārkāpumu novēršanai izriet no speciālajām tiesību normām).
Ja nodokļu maksātājs paziņojuma termiņā neatbilstības/pārkāpumus būs novērsis vai sniedzis pamatotu skaidrojumu (piemēram, gadījumos, kad pārbaude ir uzsākta saistībā ar darījuma partnera nodokļu revīziju (auditu), lai pārliecinātos par grāmatvedības reģistros uzrādīto darījumu esību, vai saistībā ar apsekošanu pirms reģistrācijas VID PVN maksātāja reģistrā) VID izbeigs nodokļu pārbaudi, par to informējot nodokļu maksātāju.
Savukārt, ja nodokļu maksātājs ar VID nesadarbosies un uz iestādes aicinājumu labprātīgi novērst konstatētās kļūdas un pārkāpumus neatsauksies, vai papildus jau esošajai vai iegūtajai informācijai būs nepieciešams iegūt citas ziņas (piemēram, turpināt VID uzsākto novērošanu, lai nostiprinātu pierādījumu bāzi), VID turpinās nodokļu kontroles procesu un tā ietvaros izdos nodokļu rēķinu, ar kuru aprēķinās papildu maksājumus budžetā.

– kas ietver arī uz aprēķina pamata noteikto budžetā nesamaksāto nodokļu summu un nokavējuma naudu;
Likumprojektā ir ietverts tiesiskais risinājums, kas vērsts uz nodokļu maksātājiem, kuru nodokļu nomaksa nav atbilstoša, kuri neuzrāda/nereģistrē savu saimniecisko darbību vai nedeklarē maksājamos nodokļus normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā vai citādā veidā izvairās no nodokļu nomaksas, bet kuri tomēr vēlas turpmāk godīgi pildīt nodokļu normatīvo aktu prasības un labprātīgi pildīt nodokļu (nodevu) saistības.

Satversmes ievadā noteikts, ka Latvijas valsts ir izveidota citstarp tādēļ, lai nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību. Par šo mērķu nodrošināšanas instrumentu ir uzskatāms citstarp valsts budžets un valsts rīcībā esošie finanšu līdzekļi (skatīt Satversmes tiesas 2017.gada 19.oktobra sprieduma lietā Nr.2016‑14‑01 25.2.punktu).
Nodokļu ieņēmumu nodrošināšana ir tieši saistīta ar personas konstitucionālajiem pienākumiem pret Latvijas valsti. Personas konstitucionālie pienākumi ir vērsti uz Latvijas valsts pamatnormā ietvertās suverēna gribas – dzīvot demokrātiskā tiesiskā valstī – ilgtspējīgu īstenošanu. Savukārt šādu pienākumu nepildīšana apdraud ikvienas demokrātiskas tiesiskas valsts pastāvēšanu (skatīt Satversmes tiesas 2021.gada 6.aprīļa spriedumu lietā Nr.2020-31-01 16.punktu).
Satversmes ievadā ir atgādināts, ka ikvienam jārūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, kā arī nākamajām paaudzēm. Šīs rūpes izpaužas, personai pildot citstarp tai Satversmes 66.pantā ietverto konstitucionālo pienākumu maksāt nodokļus un tā uzņemoties atbildību par sabiedrības vajadzību apmierināšanu un Latvijas valsts uzturēšanu (skatīt Satversmes tiesas 2017.gada 19.oktobra sprieduma lietā Nr.2016‑14‑01 26.punktu).

Sabiedrība nereti uztver nodokļus kā abstraktu naudu, kas tiek tērēta abstraktiem mērķiem un valsts pārvaldes algošanai, nevis kā nosacītu maksājumu par valsts sniegto pakalpojumu – par salabotu ceļu, par izremontētu skolu, par skolotājam samaksātu algu, par zālēm un aparatūru slimnīcā, par subsīdijām zemniekam, par inspektora notvertu maluzvejnieku, par pabalstu vecākiem, par pabalstu invalīdiem, par pabalstu bezdarbniekam un, protams, par pensijām, kā arī par daudziem citiem valsts pakalpojumiem, kas tiek nodrošināti par nodokļu maksātāju naudu (skatīt Finanšu ministrijas tīmekļvietnes sadaļu “Ēnu ekonomika”: https://www.fm.gov.lv/lv/enu-ekonomika).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valstij ir pienākums sabiedrības labklājības interesēs izveidot efektīvu nodokļu iekasēšanas sistēmu (skatīt Satversmes tiesas 2013 gada 15.aprīļa sprieduma lietā Nr.2012‑18‑01 17.punktu).

Ņemot vērā, ka nodokļu iekasēšanas sistēmas efektivitāte ir saistīta ar nodokļu maksātāju pienākumu izpildi, valstij ir pienākums īstenot pasākumus, kas veicina un nodrošina nodokļu maksātāju saistību izpildi. Ja valsts šo pienākumu nepildītu pienācīgi un attiecīgi gūtu mazākus nodokļu ieņēmumus, tās spēja pildīt jebkādas funkcijas būtu ierobežota. Turklāt šādā situācijā tiktu apdraudēta demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtā pastāvošo institūciju darbība (skatīt Satversmes tiesas 2021.gada 6.aprīļa spriedumu lietā Nr.2020-31-01 16.3.apakšpunktu).

Kā izriet no Dr. F. Šneidera pētījuma datiem (skatīt Finanšu ministrijas tīmekļvietnes sadaļu “Ēnu ekonomika”, “Dati par ēnu ekonomikas īpatsvaru Eiropas valstīs 2003.-2021.gadā”: https://www.fm.gov.lv/lv/media/10381/download), pēdējo gadu laikā ēnu ekonomikas indekss Latvijā nav samazinājies (2018.gadā – 20,24 % no IKP, 2019.gadā – 19,84 % no IKP, 2020.gadā – 20,91 % no IKP un 2021.gadā – 20,22 no IKP).
Arī sabiedriskās domas pētījumi rāda, ka to aptaujāto personu skaits, kuras atzīst nepieciešamību maksāt visus nodokļus, pēc būtības sakrīt ar to aptaujāto personu skaitu, kuras pieļauj iespēju maksāt tikai daļu nodokļu (skatīt Ministru kabineta tīmekļvietnē pieejamo pētījumu “Sabiedriskās domas pētījums par finanšu un nodokļu politiku. Latvijas iedzīvotāju aptauja. 2017.gada decembris.”: http://petijumi.mk.gov.lv/).
Savukārt pētījumā par attieksmi pret negodīgu rīcību 18,3% no respondentiem bija norādījuši, ka tiem ir svarīgs darbs un ienākumi, savukārt darba līgums un citas formalitātes ir mazāk svarīgas, un 10,6 % no respondentiem pauda viedokli, ka darbiniekiem dažkārt pašam ir izdevīgāk neslēgt rakstisku darba līgumu (piemēram, tas ļauj neuzņemties noteiktas saistības, atbildību) (skatīt Ministru kabineta tīmekļvietnē pieejamo pētījumu “Sabiedriskās domas pētījums “Attieksme pret negodīgu rīcību”: http://petijumi.mk.gov.lv/).
No minētā secināms, ka ēnu ekonomikas līmenis Latvijā joprojām ir augsts, bet izpratne par personas konstitucionālo pienākumu maksāt nodokļus – nepietiekama, ko attiecīgi ir secinājusi arī Latvijas Republikas Satversmes tiesa (skatīt Satversmes tiesas 2021.gada 6.aprīļa spriedumu lietā Nr.2020-31-01 22.2.2.apakšpunktu).

Viena no būtiskākajām ēnu ekonomikas komponentēm ir “aplokšņu alga”, līdzekļi, kas iegūti, vedot dubulto grāmatvedību un izvairoties no nodokļu nomaksas.
VID 2020.gadā ir veicis ikgadējo novērtējumu par to, kā valstī mainījusies situācija nedeklarēto darba ienākumu jeb “aplokšņu algu” jomā. Kā rāda dati, tad nedeklarēto darba ienākumu īpatsvars komercsektorā Latvijā vēl joprojām ir augsts – pēc VID aplēsēm 2018.gadā “aplokšņu algās” tika izmaksāti apmēram 17,5 % no kopējiem darba samaksas ienākumiem, 2019.gadā – 17,3 %, 2020.gadā – 17,1 %. Lai arī no minētajiem datiem izriet, ka “aplokšņu algu” izmaksas samazinājās, tomēr šis samazinājums nav būtisks. Papildu rādītāji, kas norāda uz “aplokšņu algu” nozīmīgumu un joprojām pastāvošo aktualitāti, ir VID aprēķinātā valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu (VSAOI) plaisa un iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) plaisa, kuras attiecīgi 2018.gadā bija 17,3 % un 17,4 %, 2019.gadā – 17,2 % un 17,3 %, bet 2020.gadā – 16,8 % un 16,9 % (skatīt VID tīmekļvietnes sadaļu “Nodokļu plaisas apmēri”: https://www.vid.gov.lv/lv/statistika/nodoklu-plaisu-apmeri).

Efektivizējot un mērķtiecīgi pilnveidojot cīņu ar izvairīšanos no nodokļu nomaksas, nedeklarēto darba ienākumu īpatsvara samazināšana jeb “aplokšņu algu” maksāšanas ierobežošanas ir noteikta kā Ēnu ekonomikas ierobežošanas plāna 2021./2022.gadam (apstiprināts ar Ministru kabineta 2022.gada 22.marta rīkojumu Nr.201 “Ēnu ekonomikas ierobežošanas plāns 2021./2022.gadam”) darbības prioritāte turpmākajiem diviem gadiem. Tā kā minētajā plānā kā rīcības virzieni ir noteikti – nedeklarētā nodarbinātība un neuzrādītā darba samaksa, kā arī nodokļu nomaksas veicināšana – likumprojektā ietvertais jaunais nodokļu administrācijas pārbaudes risinājums – ar paziņošanu uz aprēķina pamata “aplokšņu algām” – ir vērsts uz ēnu ekonomikas ierobežošanu un nodokļu maksātāju labprātīgu nodokļu nomaksas veicināšanu, paredzot neatbilstības gadījumos īstenot mērķtiecīgus un uz riska analīzi balstītus uzraudzības pasākumus. Tāpat paredzams, ka šādam risinājumam būs pozitīva ietekme uz nodokļu saistību ievērošanu nākotnē, ņemot vērā, ka veikto izmaiņu rezultātā papildus budžetā veicamo nodokļu maksājumu aprēķinu varēs veikt arī ne tikai nodokļu revīzijas (audita) rezultātā.

Plānotais risinājums tiks piemērots, ievērojot VID jauno pieeju nodokļu administrēšanā, saskaņā ar kuru nodokļu maksātāji tiek iedalīti segmentos. Proti, VID ar 2020.gada 1.maiju nodokļu nomaksas veicināšanas procesā iestādes iekšējām vajadzībām ir ieviesis nodokļu maksātāju segmentāciju, kuras mērķis ir noteikt katra nodokļu maksātāja piederību noteiktai kopai – segmentam. Segmentēšana ietver VID noteikto nodokļu maksātāju novērtējumu, tos grupējot kopās pēc nodokļu maksāšanas uzvedības modeļiem jeb balstoties uz noteiktām raksturīgām nodokļu saistību izpildes disciplīnas pazīmēm.
Šāds risinājums – segmentēšana – tiek īstenots atbilstoši progresīvajai starptautiskajai praksei, kad arvien vairāk uzmanības tiek pievērsts nodokļu maksātāju uzvedības izpētei un izpratnei, kā rezultātā arī VID attīsta analītiku augstākā līmenī, izmantojot inovatīvu pieeju un jaunus rīkus, lai segmentētu nodokļu maksātājus.
Nodokļu maksātāju segmentēšana atbilstoši viņu nodokļu saistību izpildes disciplīnai ir viens no VID attīstības stratēģijas 2020.-2022. gadam (apstiprinātas ar Finanšu ministrijas 2020.gada 24.aprīļa rīkojumu Nr.138) izvirzītajām stratēģiskajām iniciatīvām, kas turpmāk būs pamats pilnīgi jaunai pieejai – katram nodokļu maksātāju segmentam sniegt visatbilstošākos pakalpojumus, lai ar optimālu resursu ieguldījumu panāktu labprātīgas nodokļu un muitas saistību izpildes līmeņa konsekventu paaugstināšanos.
VID šobrīd segmentē juridiskās personas, tās iedalot septiņos segmentos (skatīt VID tīmekļvietnes sadaļu “Stratēģija, plāns, pārskati”, “VID publiskie gada pārskati”: https://www.vid.gov.lv/lv/strategija-plans-parskati):
– “Uzticamie”, kas ir nodokļu maksātāji, kuri pilda visas savas saistības, nav nodokļu iekasēšanas riski;
– “Veicināmie”, kas ir nodokļu maksātāji, kuriem atsevišķās jomās var būt nebūtiski riski;
– “Uzraugāmie”, kas ir nodokļu maksātāji, kuriem ir būtisks risks kaut vienā jomā, tiem jābūt pastāvīgā VID uzraudzībā;
– “Jaunreģistrētie”, kas ir nodokļu maksātāji, kuri reģistrēti pēdējo sešu mēnešu laikā;
– “Zemas ilgtspējas”, kas ir nodokļu maksātāji, kuriem nav izaugsmes un nodokļu maksāšanas potenciāls vai uzkrāti lieli nodokļu parādi, kur segšanas perspektīvas ir apšaubāmas;
– “Ierobežojamie”, kas ir nodokļu maksātāji, kuru turpmākā saimnieciskā darbība nav vēlama un kuriem ir piemērojams pilns ierobežojošo pasākumu komplekss, pārsvarā uzņēmumi, kuri izslēgti no reģistriem vai kuriem apturēta saimnieciskā darbība līdz likvidācijas procesa pabeigšanai;
– “Ekonomiski neaktīvie”, kas ir nodokļu maksātāji, kuri nerada apmaksātas darba vietas, nodokļu aprēķinus un  nodokļu ieņēmumus.

Likumprojektā ietvertais plānotais risinājums – paziņošana par nodokļu kontroles uzsākšanu uz aprēķinu pamata “aplokšņu algām” – neattieksies uz nodokļu maksātājiem, kuriem nav identificēti nodokļu saistību izpildes riski (piemēram, nodokļu maksātāji, kuri pieder segmentam “Uzticamie”) un to plānots īstenot gadījumos, kad VID rīcībā ir informācija, ka nodokļu maksātājs izmaksā zemākas algas nekā vidēji profesijā nozarē un tajā pašā laikā VID nodokļu maksātāja datu izvērtējumā nodokļu ieņēmumu risku jomā ir konstatējusi būtiskas neatbilstības darba samaksas deklarēšanā un nodokļu maksātājs nesniedz pierādījumus (pamatotu skaidrojumu).

Lai mazinātu ēnu ekonomiku, ir būtiski noskaidrot to veicinošos faktorus. Pamatā tie ir dalāmi divās grupās, kur viena no šīm grupām ir ekonomiski pamatotie faktori (skatīt Finanšu ministrijas tīmekļvietnes sadaļu “Ēnu ekonomika”: https://www.fm.gov.lv/lv/enu-ekonomika), kuru pamatā ir šādi apsvērumi:
▪ Ietaupījumi. Darbojoties ārpus oficiālās ekonomikas, var ietaupīt uz nodokļu un valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu rēķina. Tāpat var izvairīties no nodokļu un nodarbinātības normatīvo aktu prasību ievērošanas (uzskaites, deklarēšanas, darba laika, drošības, sanitārās u.c. prasības).
▪ Viegla iespēja iesaistīties. Piemēram, viens no svarīgiem aspektiem ēnu ekonomikas funkcionēšanai ir neierobežoti norēķini ar skaidru naudu, jo tos ir ļoti grūti izsekot.
▪ Zems atklāšanas risks.  Nelielas iespējas tikt pieķertam un mazi sodi veicina iesaistīšanos ēnu ekonomikā.

Kā ir aprēķinājis VID, lielākā neiekasētā nodokļu masa veidojas no “aplokšņu algām” tirdzniecības, transporta pakalpojumu, būvniecības un saimnieciskās darbības jeb individuālo pakalpojumu (skaistumkopšanas, tulku, aukļu, apbedītāju u.tml. pakalpojumu) sektorā. Savukārt, kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati, no kopējā darba ņēmēju skaita 21,6 % strādājošo tiek oficiāli uzrādīti mēneša darba ienākumi, kas ir vienādi vai zemāki par minimālo algu. Pasaules Bankas un profesora Dr. M.Hazana pētījums liecina, ka, jo lielāki ir strādājošā vidējie deklarētie ienākumi, jo mazāka ienākumu daļa tiek samaksāta kā “aplokšņu alga”. Savukārt, jo mazāki ir strādājošā vidējie deklarētie ienākumi, jo procentuāli lielāka ienākumu daļa tiek maksāta kā “aplokšņu alga” (skatīt ar Ministru kabineta 2017.gada 24.maija rīkojumu Nr.245 “Par Valsts nodokļu politikas pamatnostādnēm 2018.-2021.gadam” atbalstītajās Valsts nodokļu politikas pamatnostādnēs 2018.-2021.gadam ietverto informāciju). 

Paziņojums par nodokļu kontroles uzsākšanu, tajā ietverot arī uz aprēķina pamata VID noteiktās budžetā nesamaksātās nodokļu summas, tiks sagatavots, pamatojoties uz VID rīcībā esošo informāciju par nodokļu nenomaksas riskiem.
Tā kā nodokļu kontroles rezultātā papildus aprēķinātajiem nodokļu maksājumiem ir jābūt pamatotiem, korektiem un patiesiem, jo, attīstoties tiesiskajai apziņai un pilnveidojoties tiesu praksei, tiesas pieprasa arvien lielāku pierādījuma bāzi administratīvā akta (šajā gadījumā – nodokļu rēķina) pamatošanai, VID pirms pārbaudes uzsākšanas ir jābūt pietiekamiem pierādījumiem, ka pastāv pamatotas šaubas par “aplokšņu algu” risku, un, ka paziņojamajā nodokļu aprēķinā ietvertā summa no iestādes puses ir atbilstoši pamatota. Jānorāda, ka VID ir kļuvusi pieejama plašāka trešo pušu informācija atsevišķu nozaru ietvaros, kas sniedz iespēju koncentrēties uz attiecīgās nozares specifiskajiem riskiem. Tāpat VID regulāri tiekas ar uzņēmumiem un nozaru asociācijām, lai gūtu praktisku informāciju par to, kā uzņēmēji organizē savu darbu, kāda ir izmaksu struktūra, kā tiek veidota cenu politika un kā tiek veikta nodokļu optimizācija.

Šobrīd likumprojektā tiek paredzēts, ka šie kritēriji nodokļa rēķina izrakstīšanai uz aprēķina pamata būs vidēji nostrādāto stundu skaits (tas ir, nodokļu maksātāja sniegtajos datos ietvertās nostrādātās stundas konkrētajā profesijā, vai attiecīgajā nodokļu maksātāju grupā (mazs, vidējs, liels) ir būtiski zemākas par VID rīcībā esošajiem datiem par vidējo nostrādāto stundu skaitu konkrētajā profesijā, vai attiecīgajā nodokļu maksātāju grupā), kā arī vidējais atalgojums (tas ir, nodokļu maksātāja sniegtajos datos ietvertās stundu tarifa likmes vai atalgojums ir būtiski zemāks par VID rīcībā esošajiem datiem par vidējo nostrādāto skaitu konkrētajā profesijā, vai attiecīgajā nodokļu maksātāju grupā).

VID ar paziņojumu izskaidros nodokļu maksātājam uz aprēķina pamata noteikto nodokļu summu, vienlaikus sniedzot iespēju nodokļu maksātājam iesniegt skaidrojumu iespējamo datu nesakritībai.
Nodokļu maksātājam tiesību aktu normas jau šobrīd nosaka pienākumu sniegt VID amatpersonu pieprasītos paskaidrojumus (skatīt, piemēram, likuma “Par Valsts ieņēmumu dienestu” 6.pantu, 10.panta pirmās daļas 3. un 5.punktu, kā arī likuma “Par nodokļiem un nodevām” 15.panta pirmās daļas 4. un 11.punktu), kā arī pamatot nodokļu, nodevu un citu valsts noteikto maksājumu summu atbilstību normatīvajiem aktiem (skatīt likuma “Par nodokļiem un nodevām” 15.panta pirmās daļas 5.punktu).
Bez tam pienākums iesniegt pierādījumus izriet arī no Administratīvā procesa likuma 59.panta ceturtās daļas, kurā noteikts, ka pēc administratīvās lietas ierosināšanas procesa dalībniekam ir pienākums iesniegt pierādījumus, kas ir viņa rīcībā, un paziņot iestādei par faktiem, kas viņam ir zināmi un konkrētajā lietā varētu būt būtiski.
Tādējādi nodokļu maksātājam informācijas sniegšana par nodarbināto atalgojuma politiku un tās pamatotību neradīs papildu administratīvo un monetāro slogu.
Savukārt, tā kā nodokļu maksātājs iesniegs pierādījumus un skaidrojumu VID konstatēto nepilnību pamatojumam, VID būs iespēja izvērtēt katru gadījumu individuāli, iedziļinoties darba devēja konkrētajā situācijā.
Piemēram, atbildot uz VID pieprasījumu, skaidrot būvniecības nozarē nodarbināto astoņu darbinieku darba samaksu, kura ir mazāka par atbilstošās profesijas mēneša vidējo darba samaksu un neatbilst nozares ģenerālvienošanās noteiktajai, darba devējs paskaidro, ka darbinieki ir nodarbināti arī pie cita darba devēja. Pārbaudot paskaidrojumā norādīto, VID konstatē, ka darbinieki ir nodarbināti pie vairākiem darba devējiem, to kopējais nodarbinātības stundu skaits sasniedz mēneša vidējo darba stundu skaitu vienai darba vietai un kopējie ienākumi pārsniedz nozares ģenerālvienošanās noteikto darba samaksu.
Tāpat darba samaksas neatbilstība var būt izskaidrojama ar darbu sezonalitāti, piemēram lauksaimniecībā vai atsevišķās būvniecības apakšnozarēs.

Vienlaikus saistībā ar jauno aprēķina metodi (likumprojektā ietvertais likuma 23.panta sestās daļas 14.punkts), ar likumprojektu tiek noteikts jauns pienākums nodokļu administrācijai atbilstoši iekšzemes nodokļu maksātāju iesniegtajām nodokļu deklarācijām un NACE 2. red. klasifikācijas divu zīmju līmenim apkopot un nodrošināt publiski pieejamu informāciju par iekšzemes nodokļu maksātāju – darba devēju – nodarbināto darba ņēmēju atbilstošās profesijas nozarē vidējo mēneša darba samaksu, vidējo mēneša stundas tarifa likmi un vidējo darba stundu skaitu mēnesī vienai darba vietai iepriekšējā gadā.
________________________________________ 
Piemērs nodokļu maksātāja iespējamajai atlasei pārbaudei ar paziņošanu uz aprēķinu pamata “aplokšņu algām”

A. Nodokļu maksātājs tiek atlasīts nodokļu kontrolei ar paziņošanu uz aprēķina pamata “aplokšņu algām” (zemāk minētie kritēriji (A) tiek vērtēti kopsakarā)
B. Nodokļu maksātājs netiek atlasīts nodokļu kontrolei ar paziņošanu uz aprēķina pamata “aplokšņu algām” (zemāk minētie kritēriji (B) tiek vērtēti kopsakarā)

A. Nozare – uzkopšanas darbības
B. Nozare – uzkopšanas darbības

A. Segments – “Uzraugāmie”
B. Segments – “Veicināmie”

A. Algas nodokļa ieņēmumi uz 1 euro no kopējās darījumu vērtības – 0,17 euro
B. Algas nodokļa ieņēmumi uz 1 euro no kopējās darījumu vērtības – 0,47 euro

A. Darbinieku skaits – 82
B. Darbinieku skaits – 688

A. Vidējā bruto darba alga mēnesī – 191,20 euro – nesasniedz valstī noteikto minimālo mēnešalgu, jo pārsvarā darbinieki nodarbināti nepilnu darba laiku
B. Vidējā bruto darba alga mēnesī – 468,65 euro – nesasniedz valstī noteikto minimālo mēnešalgu, jo pārsvarā darbinieki nodarbināti nepilnu darba laiku

A. Vidēji nostrādātās stundas mēnesī – 61
B. Vidēji nostrādātās stundas mēnesī – 94,92

A. 97,6 % darbinieku nostrādāto stundu skaits ir mazāks par 80% no vidējā valstī
B. 93,3 % darbinieku nostrādāto stundu skaits ir lielāks par 80% no vidējā valstī

A. Vidējā stundas tarifa likme – 3,03 euro
B. Vidējā stundas tarifa likme – 4,94 euro

A. 96,4 % darbinieku vidējā stundas tarifa likme ir mazāka par 80 % no vidējās valstī
B. 99,1 % darbinieku vidējā stundas tarifa likme ir lielāka par 80 % no vidējās valstī

A. Darbinieku sastāvs (pārsvarā pensionāri, personas ar invaliditāti, nav galvenā ienākumu gūšanas vieta)
B. Darbinieku sastāvs (pārsvarā pensionāri, personas ar invaliditāti, nav galvenā ienākumu gūšanas vieta)
________________________________________ 
Konkrētus kritērijus zemas darba algas pamatojuma pietiekamībai normatīvajā aktā nevar paredzēt (un arī nav nepieciešams), jo tas ir atkarīgs no konkrētas situācijas un saimnieciskās darbības nozares, tās specifikas, uzņēmuma ģeogrāfiskā novietojuma, īpatnībām nozaru griezumā utt.

Ar paziņojumu par nodokļu kontroles uzsākšanu nodokļu maksātāju aicinās noteiktā termiņā, kas nav garāks par 30 dienām, novērst VID konstatētos pārkāpumus vai neatbilstības (piemēram, iesniedzot precizētas nodokļu deklarācijas) vai sniegt pamatotu skaidrojumu, kādēļ darba devēja darbinieka darba samaksa mēnesī ir mazāka par atbilstošās profesijas mēneša vidējo darba samaksu vai vidējo stundas tarifa likmi nozarē vai darbinieka nostrādāto darba stundu skaits mēnesī ir mazāks par mēneša vidējo darba stundu skaitu vienai darba vietai.
Tāpat VID informēs nodokļu maksātāju (darba devēju) par iespēju noslēgt vienošanās līgumu par aprēķinā ietverto summu labprātīgu samaksu.
Šāds risinājums – VID aicinājums labprātīgi nodokļu maksātājam sakārtot savas nodokļu saistības un labprātīgi novērst pārkāpumus – ir nodokļu maksātājam labvēlīgs risinājums, ņemot vērā, ka šajā gadījumā netiks uzsākta nodokļu revīzija (audits), kā rezultātā nodokļu maksātājam netiks uzlikta soda nauda 100 procentu apmērā no budžetā iemaksājamās nodokļu summas apmēra.
Vienlaikus saistībā ar jaunās netiešās aprēķina metodes ietveršanu likumā “Par nodokļiem un nodevām” ir veiktas arī izmaiņas nodokļu revīzijas (audita) regulējumā, paredzot darba devēja atbildību par nepilnīgu nodokļu ieturēšanu, kas šobrīd ir noteikta konkrētajos nodokļu likumos. Tādējādi minētā atbildība būs noteikta vienkopus, t.i.,  viena likuma ietvaros.

2. Ar attiecīgās informācijas saņemšanas brīdi
Nodokļu kontrole tiks uzsākta ar brīdi, kad VID būs saņēmis no kompetentās iestādes informāciju par pārkāpumu (t.i., iestādes izdotu administratīvo aktu, kas nav apstrīdēts, vai pēc apstrīdēšanas ir atstāts spēkā) vai pieņemto lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā (kas nav apstrīdēts, vai pēc apstrīdēšanas iestādē ir atstāts spēkā).
Šādos gadījumos nodokļu maksātājam tiks izdots nodokļu rēķins mēneša laikā pēc attiecīgās informācijas saņemšanas, nesūtot paziņojumu par nodokļu kontroles uzsākšanu.
Kaut arī tiesības būt uzklausītam administratīvajā procesā ir viens no svarīgākajiem procesuālā taisnīguma nodrošināšanas līdzekļiem, tomēr, šīs tiesības nav absolūtas.
Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 62.panta pirmo un otrās daļas 3.punktu, lemjot par tāda administratīvā akta izdošanu, kurš varētu būt nelabvēlīgs adresātam vai trešajai personai, iestāde noskaidro un izvērtē adresāta vai trešās personas viedokli un argumentus šajā lietā. Personas viedokļa un argumentu noskaidrošana nav nepieciešama, ja no gadījuma būtības izriet, ka personas viedokļa noskaidrošana nav iespējama vai nav adekvāta.
Uzklausīšanai jānotiek brīdī, kad ir reālas iespējas ietekmēt lēmumu (skatīt Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Sagatavojis autoru kolektīvs. Dr.iur. J.Briedes zinātniskajā redakcijā. – Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2013, 584. lpp.). Savukārt personas viedokļa noskaidrošana nav iespējama vai nav adekvāta, piemēram, ja procesā iesaistīta tikai viena privātpersona un lēmuma pieņemšanā tiek izmantotas tikai šīs personas iesniegtā informācija vai procesā sniegtie paskaidrojumi un nav nepieciešams iegūt jaunu informāciju (skatīt Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Sagatavojis autoru kolektīvs. Dr.iur. J.Briedes zinātniskajā redakcijā. – Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2013, 590. lpp.).
Tā kā nodokļu maksātājs par izdarīto pārkāpumu jau ir informēts ar konkrētas iestādes lēmumu (izdotu administratīvo aktu vai lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā), kas ticis izdots personas viedokli uzklausot, tad attiecīgi secināms, ka personai nav reālas iespējas ietekmēt nodokļu kontroles rezultātā izdotā nodokļu rēķina saturu (jo tas tiks izdots, pamatojoties uz citas iestādes sniegto informāciju par pārkāpumu), jo tas savas tiesības – būt uzklausītām – varēja īstenot vai ir īstenojis sākotnējā lēmuma pieņemšanas procesā.
Tādējādi VID nodokļu (nodevas) maksājumu saistību apmēru noteiks pēc nodokļu administrācijas vai citas kompetentās iestādes lēmuma administratīvā pārkāpuma lietā saņemšanas, vai pēc citas kompetentās iestādes informācijas par konstatēto pārkāpumu saņemšanas (piemēram, saskaņā ar likuma “Par akcīzes nodokli” 18.panta 6.1 daļas 3.punktu Lauku atbalsta dienesta sniegtā informācija VID par lauksaimniecības produkcijas ražotāja nepamatoti iegādāto iezīmēto dīzeļdegvielu vai atbilstoši Elektroenerģijas nodokļa likuma 9.panta piektajai daļai Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas vai Valsts policijas sastādīts akts par personas veiktajām darbībām, nesamaksājot nodokli).
Tā kā šajos gadījumos nodokļu rēķins, ar kuru tiks noteikti budžetā veicamie maksājumi, ir iepriekš konstatēto pārkāpumu sekas, par kurām nodokļu maksātājs ir informēts sākotnējā pārkāpuma konstatēšanas stadijā (kā, piemēram, par atcelto lēmumu saskaņā ar likuma “Par akcīzes nodokli” 33.panta divdesmit pirmo daļu, kurā noteikts, ja kontrolējošās institūcijas konstatē, ka iezīmēto (marķēto) degvielu persona neizmanto noteiktajiem mērķiem, Lauku atbalsta dienests atceļ lēmumu, ar kuru piešķirts minētās degvielas daudzums kārtējam saimnieciskajam gadam, vai par sastādīto aktu saskaņā ar Elektroenerģijas nodokļa likuma 9.panta piekto daļu, kurā noteiks, ka attiecīgā iestāde, sastādot aktu, ar to iepazīstina personu un iesniedz aktu VID), tad attiecīgi nodokļu maksātājs savu viedokli un argumentus (ja tā rīcībā tomēr būs kādi vērā ņemami pierādījumi un argumenti, ko tas nebija sniedzis pirmreizējā lēmuma pieņemšanas procesa ietvaros) varēs izteikt apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas procesa ietvaros.

Likumprojektā ir ietverti šādi grozījumi saistībā ar jauno pieeju nodokļu administrēšanā (kas cita starpā ietekmējusi arī nodokļu revīzijas (audita) regulējumu):
1.  Grozījums 1.panta 15.punktā – novērošana
Ņemot vērā jaunā vienotā nodokļu administrācijas pārbaudes veida nosaukumu, ir nepieciešams precizēt novērošanas terminu, lai no tā viennozīmīgi izrietētu, ka ar novērošanu netiek saprasta atsevišķa nodokļu administrācijas pārbaude (kontrole), bet gan nodokļu administrācijas darbība, kas tiek īstenota, veicot normatīvajos aktos noteiktās funkcijas nodokļu iekasēšanas jomā, tajā skaitā informācijas iegūšanas nolūkos. Vienlaikus termins – novērošana – tiek izteikts jaunā redakcijā, ņemot vērā, ka nodokļu maksātāja juridiskajā adresē vai saimnieciskās darbības veikšanas vietā VID, izpildot nodokļu administrēšanas darbības, fiksē ne tikai visas ar saimnieciskās darbības veikšanu saistītās darbības, bet arī atsevišķas nodokļu maksātāja darbības, piemēram, veicot kontrolpirkumu (kontrolpakalpojumu).

2.  Grozījums 1.panta 17. un 27.punktā – tematiskās pārbaudes un datu atbilstības pārbaudes izslēgšana
Tā kā turpmāk paredzēta vienota nodokļu administrācijas pārbaude – nodokļu kontrole –, kurā būs ietverts tematiskās pārbaudes un datu atbilstības pārbaudes regulējums – no likuma 1.panta ir izslēdzams 17. un 27.punkts.

3.  Grozījums 1.panta 23.punktā – precizējot soda naudas termina skaidrojumu vieglākai uztveramībai
Ņemot vērā, ka šobrīd saskaņā ar likuma “Par nodokļiem un nodevām” 23.panta 5.² un 5.³ daļu (un turpmāk nodokļu kontroles rezultātā) soda naudu uzliek arī gadījumos, kad nodokļu administrācija konstatē, ka nodokļu maksātājs lieto kases aparātu, hibrīda kases aparātu, kases sistēmu, specializēto ierīci vai iekārtu ar mainītu konstrukciju vai programmu, bet nav iespējams noteikt periodu, kurā slēpts vai samazināts ar nodokļiem un nodevām apliekamais objekts, un šo objekta apmēru, ir papildināms soda naudas termina skaidrojums. Vienlaikus termina skaidrojuma vieglākai uztveramībai gadījumi, kuros nodokļu administrācija uzliek soda naudu, ir uzskaitīti atsevišķos apakšpunktos. Šāda tiesību normas konstrukcija ļaus pie jaunu gadījumu noteikšanas apakšpunktu uzskaitījumu papildināt nevis, kā tas ir šobrīd – veidot sarežģītu un garu viena teikuma termina skaidrojumu.

4. Grozījums 1.pantā, to papildinot ar 37.punktu – nodokļu kontroles termina skaidrojums
Nodokļu kontroles termins veidots, ievērojot apstākli, ka jaunajā pārbaudē integrēti vairāki šobrīd likumā “Par nodokļiem un nodevām” noteiktie nodokļu administrācijas pārbaudes veidi, kuru termina skaidrojums sniegts likuma 1.pantā. Tādējādi termina tvērumā ietverami arī integrēto pārbaužu veidu aspekti. Tāpat jaunās nodokļu administrēšanas pārbaudes termina skaidrojums veidots, ievērojot likuma “Par Valsts ieņēmumu dienestu” 10.panta 4.¹ daļā noteikto, ka preču izņemšana ekspertīzes veikšanai ir paredzēta tikai nodokļu kontroles pasākumu, nevis nodokļu administrēšanas darbību vai informācijas iegūšanas laikā.
Tādējādi termins – nodokļu kontrole – tiek skaidrots kā nodokļu administrācijas pārbaude, kuras laikā nodokļu administrācija izvērtē un pārbauda iesniegtajās (iesniedzamajās) nodokļu deklarācijās, informatīvajās deklarācijās un muitas deklarācijās norādītās (norādāmās) informācijas atbilstību normatīvajiem aktiem, nodokļu administrācijas rīcībā esošajai informācijai un faktiskajam stāvoklim, veic atsevišķu nodokļu maksātāja grāmatvedības dokumentu un nodokļu maksātāja saimnieciskās darbības veikšanas vietas pārbaudi, kā arī citas darbības, kuru rezultātā kontrolē atsevišķu nodokļu (nodevu) vai muitas normatīvo aktu ievērošanu.
Jānorāda, ka šīs “citas darbības”, kas tiek veiktas nodokļu kontroles ietvaros ne vienmēr rezultējas ar papildu nodokļu maksājumu aprēķināšanu budžetam, kā, piemēram gadījumos, kad pārbaude ir uzsākta saistībā ar apsekošanu pirms reģistrācijas VID PVN maksātāja reģistrā.

5.  Grozījums 1.pantā, to papildinot ar 38.punktu – nodokļu rēķina termina skaidrojums
Nodokļu rēķins ir administratīvā akta (lēmuma) nosaukums, kuru VID pieņems nodokļu kontroles rezultātā, aprēķinot budžetā maksājamo nodokli, nokavējuma naudu vai soda naudu (kas piemērojama tikai ar nodokļiem apliekamā objekta precizēšanas gadījumos (skatīt 23.panta 5.³ daļu)). Nodokļu rēķinā aprēķinātos maksājumus nodokļu maksātājam būs pienākums iemaksāt budžetā 30 dienu laikā no nodokļu rēķina saņemšanas dienas, izņemot muitas nodokli, jo to nodokļu maksātājam būs pienākums samaksāt atbilstoši muitas normatīvajos aktos noteiktajam termiņam. Šobrīd atsevišķos nodokļu normatīvajos aktos ir noteikti atšķirīgi VID aprēķināto nodokļu samaksas termiņi, piemēram, likuma “Par akcīzes nodokli” 23.panta desmitā daļa. Lai noteiktu vienādu visu nodokļu rēķinu samaksas termiņu, tad nepieciešams pārskatīt speciālo regulējumu un noteikt visos nodokļu rēķina gadījumos vienādu samaksas termiņu – 30 dienas. Nodokļu rēķinu izdod triju gadu laikā no normatīvajos aktos noteiktā konkrētā nodokļa maksāšanas termiņa. Savukārt, ja tiek pārbaudīta ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamā bāze – sadalītā peļņa un nosacīti sadalītā peļņa, darījumi starp saistītām personām vai pastāvīgo pārstāvniecību un tās galveno uzņēmumu vai citu pastāvīgo pārstāvniecību – nodokļu rēķinu izdod piecu gadu laikā no normatīvajos aktos noteiktā konkrētā nodokļa maksāšanas termiņa.

6.  Grozījumi 16.panta pirmajā daļā – nodokļu deklarāciju precizēšana
Šobrīd likuma “Par nodokļiem un nodevām” 16.panta pirmās daļas 6.punktā ir noteikts, ka nodokļu deklarācijas labojumu vai precizējumu nevar veikt konkrētajiem nodokļiem un attiecīgajiem taksācijas periodiem, par kuriem ir uzsākta vai veikta nodokļu revīzija (audits), ir beidzies datu atbilstības pārbaudes ietvaros noteiktais deklarācijas precizējumu iesniegšanas termiņš vai ir pieņemts lēmums par nodokļu apmēra precizēšanu vai lēmums, ar kuru precizē ar nodokļiem un nodevām apliekamo objektu.
Ņemot vērā, ka jauno nodokļu administrācijas pārbaudi pamatā īstenos, dodot nodokļu maksātājam iespēju novērst VID konstatētās nepilnības un pārkāpumus, tajā skaitā, iesniedzot nodokļu administrācijai nodokļu deklarācijas precizējumu vai informatīvās deklarācijas (izņemot likuma 23.panta 5.⁴ daļā minētos gadījumus), attiecīgi ir veikti grozījumi likuma “Par nodokļiem un nodevām” 16.panta pirmās daļas 6.punktā, nosakot, ka nodokļu maksātajam ir tiesības iesniegt nodokļu administrācijai nodokļu deklarācijas labojumu vai precizējumu triju gadu laikā pēc konkrētajos likumos noteiktā maksāšanas termiņa (ja deklarācijas labojums vai precizējums izriet no ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamās bāzes – sadalītās peļņas un nosacīti sadalītās peļņas, darījumos starp saistītām personām vai pastāvīgo pārstāvniecību un tās galveno uzņēmumu vai citu pastāvīgo pārstāvniecību korekcijas, — piecu gadu laikā), ja šajā laikā par konkrētajiem nodokļiem un attiecīgajiem taksācijas periodiem nav izdots nodokļu rēķins, nav noslēgts vienošanās līgums, vai nodokļu kontrole izbeigta ar informācijas nosūtīšanu par pārbaudes izbeigšanu, jo tās rezultātā papildu nodokļu (nodevu) maksājumi budžetā netika noteikti.
Vienlaikus, tika secināts, ka gadījumos, ja nodokļu kontrole būs izbeigta, nosūtot informāciju par nodokļu kontroles izbeigšanu, nodokļu maksātājam tomēr būtu nodrošināma iespēja lūgt nodokļu administrāciju atļaut iesniegt nodokļu deklarācijas labojumu vai precizējumu par nodokļu kontrolē pārbaudīto periodu, nodokli vai nodokļu deklarācijas posteni (skatīt likumprojektā ietverto likuma 33.² panta ceturto daļu).

7.  Grozījums 18.pantā
Ar likumprojektu ir veikti vairāki grozījumi likuma “Par nodokļiem un nodevām” 18.pantā:
– izteikts 7.punkts jaunā redakcijā;
Ņemot vēra, ka saskaņā ar likuma “Par nodokļiem un nodevām” 23.panta 4.¹ daļu nodokļu administrācija pēc kriminālprocesa virzītāja pieprasījuma, pamatojoties uz kriminālprocesa virzītāja iesniegtajiem dokumentiem un nodokļu administrācijas rīcībā esošo informāciju, veic nodokļu aprēķinu un sniedz atzinumu kriminālprocesa virzītājam par budžetam nodarīto zaudējumu [budžetā nenomaksāto nodokļu (nodevu) un valsts noteikto maksājumu] summu, ir novecojusi likuma “Par nodokļiem un nodevām” 18.panta pirmās daļas 7.punkta otrajā teikumā ietvertā norma. Savukārt, ja nodokļu  revīzijā (auditā) izmanto kriminālprocesa virzītāja pieļauto informāciju, to ietver lēmumā par nodokļu revīzijas (audita) rezultātiem, kuru izsniedz nodokļu maksātājam. Tādējādi, ņemot vērā, ka nodokļu administrācijai ir pienākums paziņot par nodokļu administrācijas pārbaudes (tas ir nodokļu revīzijas (audita) un nodokļu kontroles) rezultātiem, tiek saglabāts šobrīd 18.panta pirmās daļas 7.punkta pirmajā teikumā noteiktais, to attiecīgi pilnveidojot.
– veikti grozījumi panta 34.punktā, ņemot vērā, ka šobrīd spēkā esošajā likuma “Par nodokļiem un nodevām” 34.punkta “b” un “c” apakšpunktā uzskaitītie lēmumi – lēmums par datu atbilstības pārbaudes rezultātiem un lēmums, ar kuru precizēts nodokļu apmērs saskaņā ar likuma “Par nodokļiem un nodevām” 23.panta 5.² un 5.³ daļu – tiks pieņemti nodokļu kontroles rezultātā, minēto lēmumu definējot kā nodokļu rēķinu. Vienlaikus, ņemot vērā, ka lēmums, ar kuru atteikta pārmaksātā nodokļa atmaksa, var tikt pieņemts arī ārpus nodokļu kontroles, ar likumprojektu netiek veiktas izmaiņas likuma “Par nodokļiem un nodevām” 34.punkta “e” apakšpunktā.
– pants papildināts ar 36.punktu, ņemot vērā likuma 23.panta sestās daļas 14.punktā ietverto jauno aprēķina metodi. Tādējādi tiek noteikts pienākums VID nodrošināt publiski pieejamu informāciju par iekšzemes nodokļu maksātāju — darba devēju — nodarbināto darba ņēmēju atbilstošās profesijas nozarē vidējo mēneša darba samaksu, vidējo mēneša stundas tarifa likmi un vidējo darba stundu skaitu mēnesī vienai darba vietai iepriekšējā gadā.

8.  Grozījumi 23.pantā, nosakot nodokļu kontroles tiesisko regulējumu
Minētajā pantā ietvertie grozījumi paredz noteikt:
– saskaņot terminoloģiju ar Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumu, terminu “transfertcenas pārbaude” aizstājot ar “ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamās bāzes – sadalītās peļņas un nosacīti sadalītās peļņas, darījumos starp saistītām personām vai pastāvīgo pārstāvniecību un tās galveno uzņēmumu vai citu pastāvīgo pārstāvniecību pārbaude” (23.panta pirmā daļa);
– nepārprotami noteikt, ka nodokļu revīzijas (audita) termiņa ierobežojumi neattiecas uz gadījumiem, kad tiek pārbaudīta ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamā bāze – sadalītā peļņa un nosacīti sadalītā peļņa, darījumi starp saistītām personām vai pastāvīgo pārstāvniecību un tās galveno uzņēmumu vai citu pastāvīgo pārstāvniecību, kā arī, ja vienlaikus tiek pārbaudīti citi nodokļi (23.panta pirmā daļa);
– noilguma termiņu nodokļu kontroles veikšanai (23.panta piektā daļa);
Nodokļu kontroli varēs veikt triju gadu laikā no normatīvajos aktos noteiktā maksāšanas termiņa, bet attiecībā uz uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamās bāzes pārbaudi – piecu gadu laikā pēc normatīvajos aktos noteiktā maksāšanas termiņa. Savukārt noilguma termiņi nodokļu kontrolei muitas jomā izriet no muitas jomas normatīvajiem aktiem. Eiropas Parlamenta un Padomes 2013.gada 9.oktobra Regulas (ES) Nr. 952/2013, ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu, 103.panta 1.punktā noteikts, ka muitas parādu parādniekam nepaziņo, ja ir pagājuši trīs gadi kopš muitas parāda rašanās dienas, un 2.punktā ir noteikts – ja muitas parāds ir radies tādas darbības rezultātā, par kuru laikā, kad tā veikta, varēja ierosināt krimināllietu, 1.punktā noteikto trīs gadu termiņu saskaņā ar valsts tiesību aktiem pagarina līdz laikposmam, kas ir vismaz pieci gadi, bet ne vairāk kā 10 gadi. Tādējādi Muitas likuma 8.¹ pantā ir noteikts, ka saskaņā ar regulas Nr. 952/2013 103.panta 2.punktu, ja muitas parāds ir radies tādu darbību rezultātā, par kurām laikā, kad tās veiktas, varēja uzsākt kriminālprocesu, muitas parāda paziņošanas termiņš ir pieci gadi no muitas parāda rašanās dienas. Tātad pamatā nodokļu kontrole muitas jomā veicama triju gadu laikā no muitas parāda rašanās dienas, bet Muitas likuma 8.¹ pantā minētajā gadījumā – piecu gadu laikā no muitas parāda rašanās dienas.
– pārbaudes veikšanas termiņu (likuma 23.panta 5.¹ daļa un 5.² daļa);
Nodokļu kontrole tiek veikta divu mēnešu laikā no tās uzsākšanas dienas, izņemot, ja nodokļu kontrole tiek veikta muitas jomā (šeit termiņi izriet no muitas normatīvajiem aktiem) vai likuma 23.panta 5.⁴ daļā minētajos gadījumos (šeit nodokļu kontrole īstenojama viena mēneša ietvaros). Tas nozīmē, ka divu mēnešu laikā VID ir jāpieņem attiecīgais gala lēmums.
Pārbaude ir uzskatāma par uzsāktu ar brīdi, kad nodokļu maksātājam tiek nosūtīts paziņojums par nodokļu kontroles uzsākšanu.
Divu mēnešu termiņš nodokļu kontroles īstenošanai ir noteikts, ņemot vērā, ka nodokļu maksātājam tiek nosūtīts paziņojums par konstatēto pārkāpumu vai neatbilstību, dodot iespēju 30 dienu laikā labprātīgi konstatēto pārkāpumu/neatbilstību novērst vai iesniegt to pamatotu izskaidrojumu, vai papildu informāciju.
Tā kā VID arī ir nepieciešams saprātīgs termiņš, lai izvērtētu nodokļu maksātāja iesniegto informāciju, vai iegūt vēl papildu datus (piemēram, atkārtoti lūdzot nodokļu maksātājam iesniegt informāciju, kas nepieciešama ierosinātās administratīvās lietas izskatīšanai) tiek noteikts, ka nodokļu kontroles termiņš ir divi mēneši no tās uzsākšanas brīža.
Līdz ar to minētais process nosacīti ir iedalāms divos posmos – 1.posms, kas ir process, kura ietvaros nodokļu maksātājam ir iespēja novērst VID konstatētos pārkāpumus vai neatbilstības, vai sagatavot pierādījumus, lai iesniegtu pamatotu izskaidrojumu konstatētajam pārkāpumam vai neatbilstībai, un 2.posms, kas ir process, kura ietvaros VID izvērtē konkrēto administratīvo lietu un pieņem attiecīgo lēmumu.  
Savukārt, ja objektīvu iemeslu dēļ nodokļu kontroli nebūs iespējams pabeigt divu mēnešu laikā, termiņu varēs pagarināt uz laiku ne ilgāku par četriem mēnešiem no pārbaudes uzsākšanas dienas, par to informējot nodokļu maksātāju (23.panta 5.⁴ daļā minētajos gadījumos termiņa pagarinājums netiek paredzēts).
Līdzīgs nosacījums attiecībā uz termiņa pagarinājumu izriet arī no Administratīvā procesa likuma 64.panta otrās daļas, kur noteikts, ka gadījumos, ja administratīvā lieta ierosināta uz iesnieguma pamata un objektīvu iemeslu dēļ sākotnējo termiņu administratīvā akta izdošanai nav iespējams ievērot, iestāde to var pagarināt uz laiku, ne ilgāku par četriem mēnešiem no iesnieguma saņemšanas dienas, par to paziņojot iesniedzējam. Tā, piemēram, VID var pieņemt lēmumu par novērošanas turpināšanu, lai nostiprinātu pierādījuma bāzi, ja nodokļu maksātājs ar nodokļu administrāciju nav sadarbojies jeb ir nepieciešams veikt šo konkrēto nodokļu administrēšanas darbību sniegtās informācijas pārbaudei.
Jānorāda, ka Eiropas Savienības tiesību aktos muitas jomā nav noteikti termiņi tādas kontroles pabeigšanai, kas uzskatāma par nodokļu kontroli likumprojekta izpratnē. Ir gadījumi, kad, veicot nodokļu kontroli muitas jomā, pārbaude var ilgt līdz pat 13 mēnešiem, jo nepieciešams iegūt informāciju no citu valstu (gan Eiropas Savienības, gan trešo valstu) kompetentajām institūcijām. Proti, ja muitas deklarācijas pārbaudes gaitā nepieciešams pārliecināties par izcelsmi apliecinošā dokumenta autentiskumu un tajos sniegto ziņu patiesumu, VID Muitas pārvalde saskaņā ar attiecīgā Starptautiskā Nolīguma nosacījumiem nosūta to pārbaudei uz eksportējošo valsts, piemēram, uz Ukrainu. Tirdzniecību starp Eiropas Savienību un Ukrainu reglamentē Asociācijas nolīgums starp Eiropas Savienību un Eiropas Atomenerģijas kopienu un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Ukrainu, no otras puses, savukārt izcelsmes kritēriji un administratīvā sadarbība ir noteikta Reģionālajā konvencijā par Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu preferenciāliem izcelsmes noteikumiem. Atbilstoši Konvencijas I papildinājuma 32.panta 6.punktam atbilde par pārbaudes rezultātiem ir jāsniedz 10 mēnešu laikā.
Tāpat jaunākajos tirdzniecības nolīgumos paredzēts pārliecināties par preces atbilstību tiesību akta prasībām importējošās valsts muitas iestādei, pieprasot informāciju no importētāja, piemēram, Tirdzniecības un sadarbības nolīgums starp Eiropas Savienību un Eiropas Atomenerģijas kopienu, no vienas puses, un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti, no otras puses. Nolīguma 61.pants noteic, ka importētājas Puses muitas dienests var pārbaudīt, vai ražojums ir noteiktas izcelsmes ražojums un vai ir izpildītas pārējās šīs nodaļas prasības, pamatojoties uz riska novērtēšanas metodēm, kas var ietvert atlasi pēc nejaušības principa. Šādu pārbaudi var veikt, pieprasot informāciju no importētāja, kurš iesniedzis pieprasījumu piemērot preferenciāla tarifa režīmu. Ja importētājs saskaņā ar nolīguma 63.pantu nav sniedzis atbildi trīs mēnešu laikā pēc dienas, kad tā pieprasīta, importētājas Puses muitas dienests var atteikt preferenciāla tarifa režīma piemērošanu. Ja pēc papildus sniegtas informācijas šaubas nav kliedētas, muitas iestāde nosūta Apvienotās Karalistes muitas iestādei pieprasījumu ar lūgumu veikt izcelsmes apliecinājuma pārbaudi. Tādējādi kopējais pārbaudes termiņš var ilgt vismaz 13 mēnešus.
– pārbaudes veikšanas kārtību (likuma 23.panta piektā daļa)
Ņemot vērā, ka saskaņā ar likuma “Par nodokļiem un nodevām” 32.² panta otro daļu noteikts, ka nodokļu administrācijas amatpersona, pieprasot iesniegt informāciju, nosaka termiņu, kas nedrīkst būt garāks par 30 dienām, attiecīgi arī ar paziņojumu par nodokļu kontroles uzsākšanu (ja pārbaude uzsākama ar paziņošanu) nodokļu maksātājam ir dots termiņš 30 dienas VID konstatēto pārkāpumu vai neatbilstību novēršanai, vai argumentēta paskaidrojuma sniegšanai. Tā kā nodokļu kontroli var veikt divu mēnešu laikā, tad attiecīgi, ja pēc sākotnējās informācijas saņemšanas VID konstatē, ka ir nepieciešama papildu informācija, iestāde var lūgt un nodokļu maksātājs var iesniegt papildu nepieciešamās ziņas arī pēc paziņojumā minētā 30 dienu termiņa.
– pārbaudes izbeigšanas nosacījumus (likuma 23.panta 5.² daļa)
Nodokļu kontroli izbeidz ar:
° informācijas nosūtīšanu par nodokļu kontroles izbeigšanu, ja pārbaudes rezultātā papildu maksājumi budžetā netiek noteikti. Minētais ir attiecināms uz gadījumiem, kad nodokļu maksātājs pārkāpumu/neatbilstības būs novērsis vai sniedzis pamatotu to izskaidrojumu, vai VID vēlēsies informēt par pārbaudē konstatēto (piemēram, PVN deklarācijā ir sniegta nepatiesa informācija un nodokļu maksātājs nav iesniedzis VID pieprasīto informāciju (saimnieciskās darbības ieņēmumus un izdevumus apliecinošos dokumentus, grāmatvedības uzskaites dokumentus, kā arī citu informāciju, kas raksturo darbības, kuras ietekmēja vai ietekmē nodokļa aprēķinu un nomaksu) paziņojumā par nodokļu kontroles uzsākšanu noteiktajā termiņā, kā rezultātā VID izslēdz nodokļu maksātāju no VID PVN maksātāju reģistra);
Tādējādi VID informēs nodokļu maksātāju, ka ir izbeigta uz iestādes iniciatīvas pamata ierosinātā administratīvā lieta, ņemot vērā, ka konstatētie pārkāpumi un neatbilstības ir novērstas vai argumentēti pamatotas vai netiek papildus aprēķināti nodokļu (nodevas) maksājumi.
Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 63.panta pirmās daļas 4.punktu, ja lieta ierosināta pēc iestādes iniciatīvas, pēc nepieciešamo faktu konstatēšanas un administratīvā procesa dalībnieku uzklausīšanas iestāde nekavējoties izvērtē lietas apstākļus un izdod lēmumu par lietas izbeigšanu faktu trūkuma vai nelietderīguma dēļ.
Ievērojot minēto, attiecīgi informācija par nodokļu kontroles izbeigšanu saskaņā ar Administratīvā procesa likumu ir uzskatāma par lēmumu, ar kuru ierosinātā administratīvā lieta tiek izbeigta.
Kā alternatīvs apzīmējums, ir izvērtēts termina “atzinums” lietojums, ar kuru nodokļu maksātāju informētu par nodokļu kontroles izbeigšanu. Tomēr, tā kā šādam terminam administratīvajā procesā ir cita būtība un nozīme, tad attiecīgi nodokļu maksātāju par pārbaudes izbeigšanu informēs, par to nosūtot attiecīgu informāciju;
° vienošanās līguma noslēgšanu, ja nodokļu maksātājs ar VID līdz nodokļu rēķina izdošanai ir vienojies par labprātīgu samaksu tām maksājumu summām, ko VID ir noteicis nodokļu kontroles rezultātā (tajā skaitā arī attiecībā uz tām summām, kas noteiktas uz aprēķina pamata, konstatējot būtiskas neatbilstības un riskus darba algas izmaksā un deklarēšanā). Šāds risinājums būs piemērojams arī gadījumos, ja nodokļu maksātājs vēlēsies pārkāpumu novērst, bet tā rezultātā tam radīsies pienākums veikt papildu deklarēto nodokļu maksājumu samaksu budžetā, kurus tas nespēj veikt pilnā apmērā 30 dienu laikā no paziņojuma saņemšanas. Tādējādi nodokļu maksātājam būs iespēja ar VID vienoties par vienošanās līguma noslēgšanu. Tāpat jānorāda, ka šāda iespēja tam būs arī gadījumos, ja, saņemot paziņojumu par nodokļu kontroles uzsākšanu, tas nebūs sākotnēji izteicis gatavību vienoties par administratīvi tiesisko attiecību noregulēšanu, bet šādu tiesisko risinājumu būs izvēlējies pēc tam, kad iestāde, pagarinot nodokļu kontroles veikšanas termiņu un turpinot nodokļu maksātāja novērošanu, būs nostiprinājusi attiecīgo pierādījumu bāzi;
° nodokļu rēķina izdošanu, ja konstatētās neatbilstības vai pārkāpumi, kuriem ir ietekme uz pareizu nodokļu saistību noteikšanu, nav novērsti vai argumentēti izskaidroti. Ar nodokļu rēķinu nodokļu maksātājam tiek aprēķinātas budžetā maksājamās nodokļu (nodevu) summas un nokavējuma nauda, kā arī uzlikta soda nauda ar nodokļiem apliekamā objekta precizēšanas gadījumos (t.i., ja nodokļu maksātājs lieto kases aparātu, hibrīda kases aparātu, kases sistēmu, specializēto ierīci vai iekārtu ar mainītu konstrukciju vai programmu un nav iespējams noteikt periodu, kurā slēpts vai samazināts ar nodokļiem un nodevām apliekamais objekts);
° lēmuma pieņemšanu par nodokļu revīzijas (audita) veikšanu, ja nodokļu kontrolē konstatēto neatbilstību vai pārkāpumu ietekmi uz nodokļu maksātāja nodokļu (nodevu) saistībām bez papildu pierādījumu iegūšanas nav iespējams noteikt.
Ņemot vērā, ka izmaiņas normatīvajā regulējumā veiktas ar mērķi neapgrūtināt nodokļu maksātāju ar dažādām nodokļu administrācijas pārbaudēm un visas nepieciešamās administrēšanas darbības īstenot secīgi un vienkopus, tad attiecīgi, ja nodokļu kontroles laikā tiek konstatēts, ka konkrētajā gadījumā ir nepieciešama nodokļu revīzija (audits), lai pārbaudītu maksājumu aprēķināšanas, maksāšanas un ieskaitīšanas budžetā pareizību un atbilstību normatīvajiem aktiem, nodokļu kontrole tiek izbeigta ar lēmumu par nodokļu revīzijas (audita) veikšanu. Šajā gadījumā šī visaptverošā pārbaude tiek uzsākta bez jauna termiņa labprātīgai pārkāpuma novēršanai.
–  nokavējuma naudas aprēķināšanas kārtību (likuma 23.panta 5.² daļas 2. un 3.punkts un 23.panta 5.⁵ daļa)
Ņemot vērā, ka abās nodokļu administrācijas pārbaudēs – nodokļu revīzijā (auditā) un nodokļu kontrolē – nosakāma vienota nokavējuma naudas kārtība, ar likumprojektu noteikts, ka nodokļu kontroles rezultātā tiek aprēķināta nokavējuma nauda par periodu no konkrētā nodokļa (nodevas) samaksas termiņa iestāšanās vai pārkāpuma izdarīšanas dienas, ja maksāšanas termiņu nav iespējams noteikt, līdz nodokļu kontroles uzsākšanas dienai.
Attiecībā uz nokavējuma naudas aprēķināšanu muitas nodoklim tiek piemērota muitas normatīvajos aktos noteiktā kārtība, proti, nokavējuma naudu aprēķinot līdz nodokļu rēķina paziņošanas dienai. Šāds nosacījums izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes 2013.gada 9.oktobra Regulas (ES) Nr.952/2013, ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu Nr. 952/2013 114.panta 2.punkta, kurā noteikts, ja paziņojums par muitas parādu tiek izdots pēc preču izlaišanas veiktas kontroles rezultātā, papildus ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summai iekasē nokavējuma procentus par laiku no muitas parāda rašanās dienas līdz tā paziņošanas dienai.
Atbilstoši minētajam, izdodot nodokļa rēķinu, muitas nodokļa parādam nokavējuma nauda jāaprēķina no muitas deklarācijas noformēšanas dienas (Regulas 77.panta 2.punktā noteikts, ka muitas parāds rodas muitas deklarācijas pieņemšanas brīdī) līdz brīdim, kad nodokļu maksātājam tiek paziņots nodokļu rēķins.
– nodokļu rēķina izpildes termiņus (likuma 23.panta 5.⁵ daļa)
Nodokļu rēķinā aprēķinātos maksājumus, izņemot muitas nodokli, nodokļu maksātājs iemaksā budžetā 30 dienu laikā no nodokļu rēķina saņemšanas dienas. Ja nodokļu rēķinā norādītie maksājumi netiek veikti minēto 30 dienu laikā, nodokļu administrācija likuma “Par nodokļiem un nodevām” 29.panta otrajā daļā noteikto nokavējuma naudu aprēķinās ar nākamo dienu pēc maksāšanas termiņa iestāšanās, kā arī nokavētos nodokļu maksājumus piedzīs bezstrīda kārtībā.
Savukārt nodokļu rēķinā aprēķināto muitas nodokli nodokļu maksātājs samaksā  atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2013.gada 9.oktobra Regulā (ES) Nr.952/2013, ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu Nr. 952/2013 noteiktajai kārtībai. Proti, kā izriet no minētās regulas 108.panta 1.punkta, ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summas, kas atbilst muitas parādam, kurš paziņots saskaņā ar 102.pantu (t.i., tādā kārtībā, kāda ir noteikta teritorijā, kurā muitas parāds radies vai tiek uzskatīts par radušos saskaņā ar 87.pantu), parādnieks samaksā muitas dienestu noteiktajā termiņā. Neskarot 45.panta 2.punktu (t.i., gadījumos, ja muitas dienesti tomēr pilnībā vai daļēji atliek šāda lēmuma izpildi, ja tiem ir pietiekams pamats uzskatīt, ka apstrīdamais lēmums neatbilst tiesību aktiem muitas jomā vai ka attiecīgajai personai var tikt nodarīts nelabojams kaitējums), minētais termiņš nepārsniedz desmit dienas pēc muitas parāda paziņošanas parādniekam.
– noteikt jaunu netiešo aprēķina metodi (likuma 23.panta sestā un 8.¹ daļa)
Ņemot vērā, ka nodokļu kontrolē maksājumus varēs noteikt uz aprēķina pamata (līdzīgi, kā tas šobrīd tiek noteikts nodokļu revīzijas (audita) procesā), attiecīgi ir veikti grozījumi likuma “Par nodokļiem un nodevām” 23.panta sestās daļas ievaddaļā un sestās daļas 11.punktā. Tāpat minētā norma ir papildināta ar jaunu aprēķina metodi (23.panta sestās daļas 14.punkts un 8.¹ daļa), kas paredz, ka nodokļu administrācijai būs tiesības uz aprēķinu pamata noteikt nodokļu maksājumu apmēru atbilstoši nodokļu maksātāja īpašumā esošās mantas vai kapitāla vērtības pieaugumam vai nodokļu administrācijas rīcībā esošajām ziņām, ja nodokļu maksātāja darbinieku darba samaksa mēnesī ir mazāka par atbilstošās profesijas mēneša vidējo darba samaksu vai vidējo stundas tarifa likmi nozarē vai darbinieka nostrādāto darba stundu skaits mēnesī ir mazāks par mēneša vidējo darba stundu skaitu vienai darba vietai, nodokļu administrācija nodokļu maksātāja (darba devēja) personas datu izvērtējumā nodokļu ieņēmumu risku jomā ir konstatējusi būtiskas neatbilstības darba samaksas deklarēšanā un nodokļu maksātājs nesniedz pierādījumus (pamatotu skaidrojumu). Piemērojot minēto aprēķina metodi, nodokļu maksātāja darba samaksa tiek noteikta, pamatojoties uz VID apkopoto informāciju par atbilstošās profesijas nozarē vidējo mēneša darba algu vai vidējo mēneša stundas tarifa likmi un vidējo mēneša darba stundu skaitu vienai darba vietai iepriekšējā gadā. Ja taksācijas periodā nodokļu maksātāja darbinieka vidējā mēneša darba samaksa vai vidējā mēneša stundas tarifa likme un nostrādāto darba stundu skaits mēnesī būs mazāks par 80 % no atbilstošās profesijas nozarē vidējās mēneša darba samaksas vai vidējās mēneša stundas tarifa likmes  vai  mēneša vidējo darba stundu skaitu vienai darba vietai un nodokļu maksātājs neiesniegs pierādījumus (pamatotu skaidrojumu), tad attiecīgi, vecot nodokļu kontroli, budžetā maksājamo nodokļu apmēru aprēķinās no nodokļu maksātāja darbinieka darba samaksas starpības atbilstoši attiecīgajai algas nodokļa un valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksu (gan darba ņēmēja, gan darba devēja) likmei, papildus aprēķinot arī nokavējuma naudu (šajā gadījumā tiks izdots nodokļu rēķins atbilstoši likuma 23.panta 5.² daļas 3.punktam). Savukārt, ja minētā aprēķina metode tiks piemērota nodokļu revīzijā (auditā), tad papildus aprēķinātajiem nodokļu maksājumiem tiks uzlikta arī soda nauda saskaņā ar likuma "Par nodokļiem un nodevām" 32.panta 5.¹ daļu (ņemot vērā, ka minētajā daļā ir ietverta darba devēja atbildība par daļēju darba samaksas ienākumu uzrādīšanu grāmatvedības uzskaitē vai VID iesniegtajā darba devēja ziņojumā).

Tā kā arī nodokļu kontroles procesa ietvaros varēs konstatēt apstākļus, kas ļauj uzskatīt, ka nodokļu maksātāja deklarācijās vai grāmatvedības uzskaitē uzrādītie saimnieciskās darbības rādītāji neatbilst faktiskajiem rādītājiem pārbaudāmajā taksācijas periodā, ir veikti grozījumi likuma 23.panta sestās daļas 11.punktā, norādot, ka šie citi apstākļi arī ir nodokļu administrācijas pārbaudes rezultāti (tādējādi nodokļu revīziju (auditu) un nodokļu kontroli apzīmējot ar vienu terminu).

– nodokļu maksātāja pienākums pierādīt nodokļu uzlikšanas nepamatotību (likuma 23.panta divpadsmitā daļa).
Ņemot vērā, ka jau šobrīd likuma “Par nodokļiem un nodevām” 38.pantā ir noteikts, ka gadījumos, ja nodokļu maksātājs nepiekrīt nodokļu administrācijas aprēķinātajam nodokļu maksājumu lielumam, pierādījumus par nodokļu maksājumu lielumu nodrošina nodokļu maksātājs, attiecīgi ir veikti grozījumi arī minētā likuma 23.panta divpadsmitajā daļā, nosakot, ja nodokļu maksātājs nepiekrīt nodokļu rēķinā ietvertajam aprēķinam, tam pašam jāpierāda, ka tas nav pamatots.

9. Grozījumi likuma 28.pantā
Šobrīd likuma “Par nodokļiem un nodevām” 28.panta otrās daļas pirmajā teikumā noteikts, ka pārmaksātās nodokļu summas pēc nodokļu maksātāju pamatota iesnieguma iesniegšanas nodokļu administrācijai un pēc nodokļu administrācijas pārbaudes novirzāmas nokavēto vai kārtējo nodokļu maksājumu segšanai vai atmaksājamas 15 dienu laikā, ja konkrēto nodokļu likumi neparedz citu atmaksāšanas laiku un kārtību.
Tā kā saskaņā ar likumprojektā ietvertajiem grozījumiem turpmāk nodokļu administrācijas pārbaude ietvers nodokļu kontroli un nodokļu revīziju (auditu), kā arī, ņemot vērā, ka ne visos gadījumos, kad tiek saņemts nodokļu maksātāja iesniegums, tiek uzsākta kāda no minētajām nodokļu administrācijas pārbaudēm pārmaksas atmaksas pamatotības izvērtēšanai, ir nepieciešams precizēt likuma “Par nodokļiem un nodevām” 28.panta otrās daļas pirmo teikumu, lai noteiktu, ka pārmaksājamās nodokļu summas atmaksājamas 15 dienu laikā pēc nodokļu maksātāja pamatota iesnieguma iesniegšanas vai 15 dienu laikā pēc nodokļu administrācijas pārbaudes.
Vienlaikus šajā gadījumā ir jāņem vērā, ka konkrētajos nodokļu likumos var tikt noteikts cits pārmaksātās nodokļu summas atmaksāšanas termiņš, kā arī atmaksas kārtība, piemēram, paredzot konkrētajā nodokļu likumā noteiktu pārbaudes veidu pieprasītās pārmaksas pamatotības izvērtēšanai.

10. Grozījumi likuma 33.² pantā
Atbilstoši likumprojektā iekļautajam regulējumam nodokļu deklarāciju par nodokļu kontrolē pārbaudīto periodu un nodokli nodokļu maksātājs var precizēt, izņemot, ja izdots nodokļu rēķins vai nodokļu kontrole izbeigta atbilstoši likuma 23.panta 5.² daļas 1.punktam (t.i., ar informācijas nosūtīšanu par nodokļu kontroles izbeigšanu).
Ievērojot minēto, ir precizēta likuma 33.² panta pirmā daļa, nosakot, ka nodokļu maksātājam ir tiesības precizēt iesniegtās nodokļu deklarācijas vai iesniegt iesniegumu ar lūgumu labot muitas deklarāciju un iemaksāt budžetā samazināto nodokļa summu un ar to saistīto nokavējuma naudu par periodu no minētās nodokļa summas maksāšanas termiņa, kas noteikts konkrētā nodokļa likumā, līdz samaksas dienai, ja par šo periodu un nodokli nav izdots nodokļu (nodevu) rēķins.
Savukārt, tā kā no likumprojektā ietvertā likuma 16.panta pirmās daļas 6.punkta izriet, ka nodokļu maksātājam nebūs tiesības precizēt nodokļu deklarāciju par konkrēto nodokli vai attiecīgo taksācijas periodu, par kuru nodokļu kontrole izbeigta atbilstoši šā likuma 23.panta 5.² daļas 1.punktam (tas ir gadījumos, ja pārbaude pabeigta, nosūtot informāciju par nodokļu kontroles izbeigšanu, jo pārbaudes rezultātā netiek noteikti papildu nodokļu maksājumi budžetā) un secinot, ka, atklājoties jauniem apstākļiem, kas ietekmē nodokļu apmēra noteikšanu (piemēram, saņemot ārvalsts nodokļu administrācijas, trešo personu u.c. informāciju), nodokļu maksātājam būtu tomēr jādod iespēja labprātīgi novērst neatbilstības, ar likumprojektu tiek papildināts likuma 33.² pants ar ceturto daļu, nosakot, ka šajos gadījumos nodokļu maksātājs nodokļu deklarāciju par nodokļu kontrolē pārbaudīto periodu, nodokli vai nodokļu deklarācijas posteni, ja nodokļu kontrole izbeigta atbilstoši šā likuma 23.panta 5.² daļas 1.punktam, varēs precizēt, saņemot nodokļu administrācijas atļauju.
Šāds deklarāciju precizēšanas tiesību ierobežojums ir nepieciešams arī, pamatojoties uz apsvērumu, ka praksē VID sastopas ar situācijām, kad nodokļu maksātājs pārbaudes laikā precizē nodokļu deklarācijas, novēršot konstatētās neatbilstības vai pārkāpumus, bet pēc pārbaudes pabeigšanas atkārtoti par pārbaudīto neatbilstību vai pārkāpumu precizē nodokļu deklarācijas, tādējādi atceļot veiktos labojumus un radot atkārtotu nodokļu nenomaksas risku.

11. Citi tehniski grozījumi likuma pantos saistībā ar jauno nodokļu administrācijas pārbaudi
Ņemot vērā, ka nodokļu revīzija (audits) un nodokļu kontrole ir nodokļu administrācijas pārbaudes, tad attiecīgi ir veikti tehniski grozījumi šādos likuma pantos, aizstājot tādus vārdus kā “kontroles pasākumi” vai “kontrole” ar vārdiem “nodokļu administrācijas pārbaude” vai “pārbaude”, lai nodrošinātu pareizu terminoloģijas lietošanu:
–  15.panta pirmās daļas 12. un 16.punktā;
–  22.panta pirmās daļas 1.punktā un trešajā daļā;
–  23.panta 3.² daļā;
–  24.panta pirmās daļas 3.punktā (ņemot vērā, ka nav nepieciešams atsevišķi izdalīt nodokļu kontroli, ņemot vērā, ka tās rezultātā arī var tikt aprēķināta soda nauda, kuras samaksu var lūgt sadalīt termiņos uz laiku līdz pieciem gadiem) un 11.punktā (ņemot vērā, ka lūgt sadalīt termiņos uz laiku līdz vienam gadam var tos papildu deklarētos nodokļu maksājumus, kas izveidojušies ar iesniegto nodokļu deklarāciju līdz paziņojuma par nodokļu kontroles uzsākšanu saņemšanai);
– 26.pantā (tas ir, panta pirmajā, piektajā daļā, sestās daļas 1.punktā un astotās daļas 2.punktā) un 26.¹ pantā (tas ir, panta pirmajā un trešajā daļā), lai tiesiskās skaidrības nodrošināšanas nolūkos noteiktu, ka ar nodokļu administrācijas kontroli (pārbaudi, revīziju) tiek saprasta nodokļu administrācijas pārbaude, kas atbilstoši likuma 1.panta grozījumiem būs nodokļu revīzija (kontrole) un nodokļu kontrole.
–  26.¹ panta 3.³ daļā, izsakot 2.punktu jaunā redakcijā, bet 3.punktu izslēdzot (ņemot vērā, ka izpildes nodrošinājuma līdzekļus nodokļu administrācija būs tiesīga piemērot vienlaikus ar nodokļu kontroles uzsākšanu, kas tiek uzsākta ar paziņojuma nosūtīšanu par minētās pārbaudes uzsākšanu);
– 37.panta pirmajā daļā;
– 40.panta pirmā daļa;
– 41.pantā (skatīt anotācijā ietverto informāciju par plānotajām izmaiņām vienošanās līguma tiesiskajā regulējumā);
– 60.panta pirmajās daļas 3.punktā (ņemot vērā, ka minētā norma pilnveidojama atbilstoši veiktajiem grozījumiem likuma 26.¹ panta 3.³ daļā).

Par grozījumiem nodokļu revīzijas (audita) tiesiskajā regulējumā

1. Saistībā ar Satversmes tiesas sprieduma izpildi
Likuma “Par nodokļiem un nodevām” 34.panta pirmā daļa nosaka, ja juridiskā persona vai fiziskā persona, kas reģistrējusies kā saimnieciskās darbības veicēja, veic saimniecisko darbību, nereģistrējoties kā konkrēta nodokļa maksātājs, vai 30 dienu laikā pēc nodokļu administrācijas noteiktā termiņa neiesniedz nodokļu likumos paredzētās nodokļu deklarācijas, kā arī nodokļu administrācijas pieprasītos saimnieciskās darbības un grāmatvedības dokumentus, bez kuriem nodokļu administrācijas ierēdņi (darbinieki) nevar noteikt maksājamā nodokļa summu, tad nodokļu administrācija, veicot nodokļu revīziju (auditu), aprēķina un par labu budžetam no nodokļu maksātāja piedzen nodokli, kas aprēķināts par taksācijas periodu no dienas, kad personai bija jāreģistrējas kā konkrēta nodokļa maksātājam, nokavējuma naudu šā likuma 29.panta otrajā daļā noteiktajā apmērā un soda naudu 100 procentu apmērā no budžetā iemaksājamās nodokļa summas.
No  minētās normas izriet nosacījums par soda naudas piemērošanu fiziskajām un juridiskajām personām par saimnieciskās darbības veikšanu, nereģistrējoties kā konkrēta nodokļa maksātājam, ja persona ir reģistrējusies kā saimnieciskās darbības veicēja (turpmāk – reģistrēšanās pienākuma pārkāpums), vai par nodokļu likumos paredzēto deklarāciju, kā arī maksājamā nodokļa summas aprēķināšanai nepieciešamo dokumentu neiesniegšanu noteiktā termiņā (turpmāk – dokumentu iesniegšanas pienākuma pārkāpums).
Satversmes tiesa 2021.gada 6.aprīlī pieņēma spriedumu lietā Nr.2020-31-01 (turpmāk – Satversmes tiesas spriedums), ar kuru atzina likuma “Par nodokļiem un nodevām” 34.panta pirmo daļu, ciktāl tā bez individuāla izvērtējuma nosaka soda naudu 100 procentu apmērā no budžetā iemaksājamās nodokļa summas par saimnieciskās darbības veikšanu, reģistrējoties kā saimnieciskās darbības veicējam, bet nereģistrējoties kā konkrēta nodokļa maksātājam, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 105.panta pirmajiem trim teikumiem.
Tādējādi ar likumprojektu tiek veikti grozījumi likuma “Par nodokļiem un nodevām” 34.pantā, lai atbilstoši Satversmes tiesas spriedumam pilnveidotu likumā noteikto atbildību par reģistrēšanās pienākuma pārkāpumu.

2. Saistībā ar transfertcenām
Uzņēmumu ienākuma nodokļa likums, kas stājās spēkā 2018.gada 1.janvārī, atbilstoši Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas un G20 valstu ESAO/G20 Projekta par nodokļu bāzes samazināšanu un peļņas novirzīšanu pasākumiem ietver arī jaunas normas, kas ierobežo mākslīgo shēmu izmantošanu agresīvai nodokļu plānošanai, pārnesot peļņu uz citām jurisdikcijām. Tādējādi ir jāsaskaņo likumā “Par nodokļiem un nodevām” piemērotā terminoloģija – “transfertcenu pārbaude” ar Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā lietoto terminoloģiju, jo no 2018.gada terminam “transfertcenu pārbaude” ir plašāks tvērums par transfertcenas pārbaudi atbilstoši tirgus cenai. Pārbaudot pārrobežu darījumus starp saistītām personām vai starp nerezidenta pastāvīgo pārstāvniecību un tās galveno uzņēmumu un citiem saistītiem uzņēmumiem, nodokļu administrācijai jāpārbauda ne tikai darījuma cenas atbilstība tirgus cenai, bet arī aizdevumi saistītām personām, palielināti procentu maksājumi, hibrīdneatbilstības shēmas, aktīvu mākslīgu pārnešana utt. Tādējādi termina “transfertcenu pārbaude” tvērums pēc jaunā regulējuma ietver Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 4.panta pirmās daļas 1.bunkta b apakšpunktā un otrās daļas 2.punkta a, d, e, h, i, j un k apakšpunktā ietverto normu pāraudi, kas nostiprināts ar likumprojektā ietvertajiem likuma grozījumiem.

3. Saistībā ar neiesniegto deklarāciju iesniegšanu pēc paziņojuma saņemšanas par nodokļu revīzijas (audita) uzsākšanu
Likumā “Par nodokļiem un nodevām” ietvertais tiesiskais regulējums paredz iespēju nodokļu maksātājam pēc tam, kad saņēmis nodokļu administrācijas paziņojumu par nodokļu revīzijas (audita) uzsākšanu, līdz nodokļu revīzijas (audita) uzsākšanai iesniegt nodokļu deklarācijas precizējumu vai iesniegumu ar lūgumu labot muitas deklarāciju. Tiesiskās noteiktības nodrošināšanai ir nepieciešams likumā skaidri noteikt, ka šādas tiesības nodokļu maksātājam netiek paredzētas gadījumos, ja tam ir neiesniegta nodokļu deklarācija un tas ir saņēmis  nodokļu administrācijas paziņojumu par nodokļu revīzijas (audita) uzsākšanu.

4. Saistībā ar darba devēja atbildību par nepilnīgu nodokļa ieturēšanu
Šobrīd darba devēja atbildība par nepilnīgu nodokļa ieturēšanu ir noteikta likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 31.² pantā un likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” 16.¹ pantā. Ņemot vērā, ka likumā “Par nodokļiem un nodevām” tiek ietverts regulējums, kas paredz kārtību, kādā VID, veicot nodokļu administrācijas pārbaudi, nosaka darbinieka darba samaksu un aprēķina budžetā maksājamo nodokļu summu, attiecīgi darba devēja atbildība par nepilnīgu nodokļa ieturēšanu būtu nosakāma vienoti viena likuma ietvaros nevis trīs dažādos normatīvajos aktos.
 

1. Saistībā ar Satversmes tiesas sprieduma izpildi
Likumprojektā ietvertie grozījumi likuma 34.pantā paredz:
– izteikt panta pirmo daļu jaunā redakcijā, saglabājot esošo atbildību par dokumentu iesniegšanas pienākuma pārkāpumu, ņemot vērā, ka Satversmes tiesa spriedumā ir atzinusi, ka norma, ciktāl tā bez individuāla izvērtējuma paredz soda naudu 100 procentu apmērā no valsts budžetā iemaksājamās nodokļa summas par dokumentu iesniegšanas pienākuma pārkāpumu, atbilst Satversmes 105.panta pirmajiem trim teikumiem;
– papildināt pantu ar 1.¹ daļu, pilnveidojot atbildību par reģistrēšanās pienākuma pārkāpumu.
Reģistrēšanās pienākuma pārkāpuma gadījumā nodokļu maksātājs nav izpildījis tam normatīvajos tiesību aktos noteikto prasību reģistrēties konkrēta nodokļa maksātāju reģistrā. Šis pārkāpums parasti izpaužas, nodokļu maksātājam reģistrējoties kā saimnieciskās darbības veicējam, bet nereģistrējoties kā PVN maksātājam un attiecīgi neaprēķinot un nemaksājot PVN par veiktajiem darījumiem (skatīt Satversmes tiesa sprieduma 18.1.apakšpunktu).
Saskaņā ar Pievienotās vērtības nodokļa likuma 3.panta pirmo daļu persona, kura patstāvīgi jebkurā vietā veic jebkuru saimniecisko darbību neatkarīgi no šīs darbības mērķa vai rezultāta, ir uzskatāma par PVN maksātāju PVN piemērošanas nolūkā.
Eiropas Savienības Padomes 2006.gada 28.novembra direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (turpmāk – PVN direktīva) 213.panta 1.punkts nosaka katram PVN maksātājam pienākumu paziņot, kad sākas, mainās vai beidzas tā darbība kā PVN maksātāja darbība. Atbilstīgi dalībvalstu izstrādātajiem noteikumiem dalībvalstis ļauj par to paziņot elektroniski, kā arī var pieprasīt, ka tas jādara elektroniski.
Minētās direktīvas prasības ir pārņemtas Pievienotās vērtības nodokļa likuma 56.pantā, paredzot ikvienai personai, kas veic saimniecisku darbību, pienākumu reģistrēties VID PVN maksātāju reģistrā. Savukārt Pievienotās vērtības nodokļa likuma 59.pantā ir paredzēts izņēmums no vispārējā principa, ļaujot maziem un vidējiem uzņēmumiem, kas ir iekšzemes PVN maksātāji, nereģistrēties VID PVN maksātāju reģistrā, ja tā veikto ar PVN apliekamo preču piegāžu un sniegto pakalpojumu kopējā vērtība iepriekšējo 12 mēnešu laikā nav pārsniegusi 40 000 euro, ar to īstenojot PVN direktīvas 281.pantā paredzētās dalībvalsts tiesības.
Personām, kuras pēc viena darījuma, ar kuru pārsniegts noteiktais reģistrācijas slieksnis, ir tiesības nereģistrēties VID PVN maksātāju reģistrā, ja turpmāko 12 mēnešu laikā nav paredzēts veikt citus ar PVN apliekamus darījumus. Šajā gadījumā persona iemaksā nodokli valsts budžetā no summas, kas pārsniedz 40 000 euro.
Nedz minētā Satversmes tiesas sprieduma ietvaros, nedz Eiropas Savienības tiesas judikatūrā nav apstrīdēts, ka reģistrācija PVN piemērošanas nolūkā ir nepieciešama.
Reģistrācija VID PVN maksātāju reģistrā viennozīmīgi norāda uz personas statusu PVN piemērošanas mērķiem un atvieglo nodokļu administrācijas darbu darījumu kontrolei, kā arī veicina darījumu partneru uzticamību turpmākai sadarbībai.
Eiropas Savienības tiesa vairākos spriedumos (skatīt, piemēram, 2012.gada 6.septembra spriedumu lietā C-273/11, 2012.gada 12.septembra spriedumu lietā C-587/10, 2016.gada 20.oktobra spriedumu lietā C-24/15, EST 2017.gada 9.februāra spriedumu lietā C-21/16) ir secinājusi, ka PVN reģistrācijas numura iegūšana ir formāla prasība, kas nevar apdraudēt tiesības, piemēram, uz atbrīvojumu no PVN, ja ir izpildīti piegādes Eiropas Savienības teritorijā būtiskie nosacījumi. Kompetentajai valsts iestādei ir pienākums pārbaudīt nodokļu maksātāja statusu pirms PVN reģistrācijas numura izsniegšanas, iespējams pārkāpums, kas ietekmē šo reģistrāciju, nevar liegt saimnieciskās darbības subjektam, kurš ir pamatojies uz minētajā reģistrā iekļautiem datiem, atbrīvojumu no PVN, uz kuru viņam ir tiesības.

Ņemot vērā, ka VID savā darbībā īsteno “konsultē vispirms” principu un jaunais nodokļu administrācijas pārbaudes risinājums paredz nodokļu maksātāju informēšanu par nodokļu administrācijas konstatētajām nepilnībām un pārkāpumiem, attiecīgi atbildība par reģistrēšanās pienākuma pārkāpumu ir pilnveidota, to nosakot līdzīgu kā atbildību, kas šobrīd paredzēta fiziskajai personai, kura veic saimniecisko darbību, nereģistrējoties kā nodokļu maksātājs. Šāds risinājums izslēgs soda naudas piemērošanu gadījumos, kad reģistrēšanās pienākuma pārkāpums tiek izdarīts nezināšanas vai neuzmanības dēļ (ko Satversmes tiesa norādījusi, kā vienu no iespējamajiem pārkāpuma iemesliem).

Atbilstoši likumprojektā ietvertajām izmaiņām reģistrēšanās pienākuma pārkāpums var tikt vērtēts gan nodokļu kontroles procesa ietvaros, gan, veicot nodokļu revīziju (auditu).
Ņemot vērā likumprojektā ietvertos grozījumus, nodokļu maksātājam būs dota iespēja labprātīgi reģistrēties kā konkrēta nodokļa maksātājam (vai sniegt pamatotu skaidrojumu, kādēļ reģistrēšanās pienākums uz to neattiecas) bez soda naudas piemērošanas. Ja nodokļu maksātājs pārkāpumu labprātīgi nenovērsīs un VID būs uzsācis nodokļu kontroli, tad tā rezultātā nodokļu maksātājam tiks izdots nodokļu rēķins, papildus aprēķinot arī nokavējuma naudu. Savukārt, ja VID būs uzsācis nodokļu revīziju (auditu) un nodokļu maksātājs nebūs pārkāpumu novērsis minētā procesa ietvaros, tad tikai šajā gadījumā tam tiks piemērota soda nauda par nereģistrēšanos kā konkrēta nodokļa maksātājam.
Jānorāda, ka gadījumos, ja nodokļu kontroles rezultātā būs pieņemts lēmums par nodokļu revīzijas (audita) veikšanu, nodokļu revīzijā (auditā) netiks noteikts termiņš teikšanas pārkāpuma labprātīgai novēršanai, ņemot vērā, ka minēto darbību nodokļu maksātājam bija iespēja veikt nodokļu kontroles ietvaros.

Tādējādi likumprojektā ietvertie grozījumi paredz:
– informēt par pienākumu reģistrēties ka konkrēta nodokļa maksātājam, vienlaikus dodot iespēju juridiskajai personai vai fiziskajai personai, kas reģistrējusies kā saimnieciskās darbības veicēja, 30 dienu laikā šo pienākumu izpildīt labprātīgi;
VID 2019.gadā ir informējis 754 nodokļu maksātājus, savukārt 2020.gadā – 764 nodokļu maksātājus par nepieciešamību reģistrēties PVN maksātāju reģistrā, konstatējot, ka nodokļu maksātāji veic saimniecisko darbību un attiecībā uz viņiem izpildās Pievienotās vērtības nodokļa likumā noteiktie nosacījumi par obligātu reģistrēšanos minētajā reģistrā.
– ja paziņojumā noteiktajā termiņā juridiskā persona vai fiziskā persona, kas reģistrējusies kā saimnieciskās darbības veicēja, reģistrējas kā konkrēta nodokļa maksātājs, VID aprēķina un par labu budžetam no nodokļu maksātāja piedzen nodokli, kas aprēķināts par taksācijas periodu no dienas, kad personai bija jāreģistrējas kā konkrēta nodokļa maksātājam, kā arī nokavējuma naudu;
– ja paziņojumā noteiktajā termiņā juridiskā persona vai fiziskā persona, kas reģistrējusies kā saimnieciskās darbības veicēja, nereģistrējas kā konkrēta nodokļa maksātājs, vai neiesniedz pamatotu skaidrojumu, kādēļ reģistrēšanās pienākums uz to neattiecas, nodokļu revīzijas (audita) rezultātā nodokļu maksātājam tiek uzlikta soda nauda 50 % apmērā no budžetā iemaksājamās nodokļa summas. Šajā gadījumā soda nauda tiek piemērota bez individualizācijas, jo, kā uz to ir arī norādījusi Satversmes tiesa savā spriedumā, ja konkrēto pārkāpumu raksturo pietiekami vienveidīgi apstākļi, likumdevējs var noteikt tādu soda naudas apmēru, kas tipiskā gadījumā ir nemainīgs.

2. Saistībā ar transfertcenām
Likumprojektā iekļautas šādas izmaiņas attiecībā uz transfertcenu nodokļu revīzijām (auditiem):
▪ veikti grozījumi likuma 16.panta 6.punktā, ņemot vērā, ka tiesību normā lietotā vārdkopa “transfertcenas korekcijas” ir zaudējusi savu aktualitāti un ir aizstājama ar  vārdiem “ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamās bāzes – sadalītās peļņas un nosacīti sadalītās peļņas, darījumos starp saistītām personām vai pastāvīgo pārstāvniecību un tās galveno uzņēmumu vai citu pastāvīgo pārstāvniecību korekcijas”;
▪ veikti grozījumi likuma 16.¹ panta 1.¹ daļā, ņemot vērā, ka noilguma termiņš nodokļu revīzijai (auditam), kurā tiks pārbaudīta ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamā bāze – sadalītā peļņa un nosacīti sadalītā peļņa, darījumi starp saistītām personām vai pastāvīgo pārstāvniecību un tās galveno uzņēmumu vai citu pastāvīgo pārstāvniecību, tiek noteikta likuma 23.panta pirmajā daļā;
▪ veikti grozījumi likuma 18.panta 10.punktā, to izsakot jaunā redakcijā, jo vienlaikus tiesību normā tiesiskās skaidrības nolūkos un lai nostiprinātu VID pozitīvu tēlu sabiedrībā un nodrošinātu atklātu, godīgu un vienlīdzīgu VID nodokļu kontroles procesu, ir nepieciešams noteikt, ka nodokļu maksātāji nodokļu revīzijai (auditam) tiek atlasīti, pamatojoties uz nodokļu administrācijas personas datu izvērtējumu nodokļu ieņēmumu risku jomā. Jānorāda, ka jau šobrīd VID īsteno šādu uz risku vadības principiem balstītu nodokļu maksātāju atlasi nodokļu kontroles pasākumiem, lai izslēgtu jebkādu subjektīvismu kontroles pasākumu veikšanā;
▪ likuma 23.panta pirmā daļa izteikta jaunā redakcijā, to veidojot vienotā stilistikā ar 23.panta piekto daļu. Vienlaikus grozījumi veikti, lai tiesiskajai skaidrībai noteiktu, ka  piecu gadu noilguma termiņš ir arī attiecināms uz nodokļu revīzijām (auditiem), kuros vienlaikus tiek pārbaudīta ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamā bāze – sadalītā peļņa un nosacīti sadalītā peļņa, darījumi starp saistītām personām vai pastāvīgo pārstāvniecību un tās galveno uzņēmumu vai citu pastāvīgo pārstāvniecību. Šāds grozījums nepieciešams, jo šobrīd, pārbaudot nodokļu revīzijā (auditā) saistītu personu un pastāvīgo pārstāvniecību pārrobežu darījumu atbilstību normatīvo aktu prasībām, vienlaikus nereti tiek pārbaudīta ne tikai uzņēmumu ienākuma nodokļa, bet arī citu nodokļu, piemēram, PVN un muitas nodokļa piemērošanas pareizība. Turklāt, secīgi vispirms ir jāizvērtē  pārrobežu darījumu atbilstība normatīvo aktu prasībām.
Ja ir uzsākts viens administratīvais process (nodokļu revīzija (audits)), kurā vienlaikus veic PVN, muitas maksājumu, uzņēmumu ienākuma nodokļa revīziju (auditu) un pārbauda arī pārrobežu darījumus ar saistītām personām t.sk. transfertcenu atbilstību tirgus vērtībai, šis administratīvais process (nodokļu revīzija (audits)) netiek sadalīts vairākos procesos, atsevišķi pieņemot lēmumu par PVN, muitas un uzņēmumu ienākuma nodokļa revīzijas (audita) rezultātiem par darījumiem ar nesaistītiem un saistītiem ārvalstu darījumu partneriem.
Tādejādi transfertcenu nodokļu revīzijas (audita) termiņš – pieci gadi – attiecināms arī uz nodokļu revīziju (auditu), kurā vienlaikus tiek veikta saistītu personu un pastāvīgo pārstāvniecību pārrobežu darījumu jeb “transfertcenu pārbaude” un citu nodokļu pārbaude.
▪ no likuma izslēgta 23.panta 5.¹ daļa, ņemot vērā, ka tajā noteiktais noilguma termiņš ir ietverts 23.panta pirmās daļas jaunajā redakcijā;
▪  veikti grozījumi likuma 23.panta ceturtajā daļā.

3. saistībā ar neiesniegto deklarāciju iesniegšanu pēc paziņojuma saņemšanas par nodokļu revīzijas (audita) uzsākšanu
Tiesiskās noteiktības nodrošināšanai, lai ierobežotu nodokļu maksātāja tiesības uzsāktas nodokļu revīzijas (audita) laikā iesniegt pirmreizēju nodokļu deklarāciju (nevis tās precizējumu), ir veikti grozījumi likuma “Par nodokļiem un nodevām” 33.² panta otrajā daļā, to papildinot ar nosacījumu, ka nodokļu maksātājam nav tiesību iesniegt neiesniegto nodokļu deklarāciju pēc tam, kad saņēmis nodokļu administrācijas paziņojumu par nodokļu revīzijas (audita) uzsākšanu.

4. Saistībā ar darba devēja atbildību par nepilnīgu nodokļa ieturēšanu
Šobrīd nodokļu likumos ir paredzēta šāda darba devēja atbildība par nepilnīgu nodokļa ieturēšanu:
– ja fiziskā persona (arī tad, ja nav iespējams identificēt konkrēto darba veicēju) uz līguma pamata vai bez līguma noslēgšanas sistemātiski gūst ienākumu, kurš liecina par darba attiecībām un par kuru jāmaksā algas nodoklis, bet šis ienākums nav uzrādīts darba devēja grāmatvedības uzskaitē vai izmaksas faktu nav iespējams konstatēt, vai nav iespējams identificēt konkrēto darba veicēju, no darba devēja piedzen soda naudu trīskāršā nodokļa apmērā no summas, kas noteikta atbilstoši VID rīcībā esošajai informācijai par personai aprēķināmo atlīdzību, ja tā ir lielāka par normatīvajos aktos noteiktās minimālās mēneša darba algas apmēru, vai no normatīvajos aktos noteiktā minimālās darba algas apmēra, ja aprēķināmā atlīdzība ir vienāda ar to vai mazāka vai ja tās lielumu nav iespējams noteikt (likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 31.² panta 1.¹ daļa). Ja nav iespējams noteikt periodu, kurā darba devējs ir nodarbinājis personu, uzskatāms, ka persona ir nodarbināta jau trīs mēnešus. Šādā gadījumā VID no darba devēja piedzen soda naudu par trijiem kalendāra mēnešiem no budžetā aprēķinātās nodokļa summas, ieskaitot to kalendāra mēnesi, kurā pārkāpums atklāts, ja darba devējs vai darbinieks nevar pierādīt, ka darba tiesiskās attiecības pastāv īsāku laiku (likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 31.² panta 1.² daļa);
– ja darba devējs ir nodarbinājis vai nodarbina personu, nenoslēdzot darba, uzņēmuma, graudniecības vai pārvadājuma līgumu, un ir aprēķinājis vai izmaksājis vai viņam bija jāaprēķina un jāizmaksā darba ņēmējam ienākums, no kura bija jāaprēķina obligātās iemaksas, bet šis ienākums nav uzrādīts grāmatvedības uzskaitē un VID iesniegtajā ziņojumā par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām no darba ņēmēju darba ienākumiem, iedzīvotāju ienākuma nodokli un uzņēmējdarbības riska valsts nodevu pārskata mēnesī un no tā nav aprēķinātas obligātās iemaksas, VID piedzen no darba devēja obligātās iemaksas no summas, kas atbilst VID rīcībā esošajai informācijai par personai aprēķināmo atlīdzību, ja tās lielumu ir iespējams noteikt un ja tā ir lielāka par Ministru kabineta noteikto minimālo mēneša darba algu, vai no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas, ja aprēķināmā atlīdzība ir vienāda vai mazāka par to vai ja faktisko atlīdzību nav iespējams noteikt, un soda naudu trīskāršā obligāto iemaksu apmērā. Ja nav iespējams noteikt periodu, kurā darba devējs ir nodarbinājis personu, nenoslēdzot darba, uzņēmuma, graudniecības vai pārvadājuma līgumu, uzskatāms, ka persona ir jau nodarbināta trīs mēnešus, ieskaitot to kalendāra mēnesi, kurā pārkāpums atklāts, ja vien darba devējs vai darbinieks nevar pierādīt īsāku darba tiesisko attiecību pastāvēšanas ilgumu (likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” 16.¹ panta pirmā daļa);
– ja darba devējs ir nodarbinājis vai nodarbina personu, noslēdzot darba, uzņēmuma, graudniecības vai pārvadājuma līgumu, bet tai aprēķinātie vai izmaksātie ienākumi vai ienākumi, kuri bija jāaprēķina un jāizmaksā un no kuriem bija jāaprēķina obligātās iemaksas, nav uzrādīti grāmatvedības uzskaitē un VID iesniegtajā ziņojumā par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām no darba ņēmēju darba ienākumiem, par iedzīvotāju ienākuma nodokli un uzņēmējdarbības riska valsts nodevu pārskata mēnesī un no šiem ienākumiem nav aprēķinātas obligātās iemaksas, VID piedzen no darba devēja obligāto iemaksu starpību starp obligāto iemaksu summu, kas aprēķināma saskaņā ar VID rīcībā esošo informāciju, un darba devēja aprēķināto obligāto iemaksu summu, kā arī soda naudu trīskāršā obligāto iemaksu apmērā (likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” 16.¹ panta 1.¹ daļa);
– ja personai, kas uz darba līguma pamata par nolīgto darba samaksu veic noteiktu darbu darba devēja vadībā, darba devējs aprēķinājis obligātās iemaksas no darba algas, kas ir mazāka par Ministru kabineta noteikto minimālo darba algu, un nav attaisnojoša dokumenta, kas to apstiprina, nodokļu administrācija piedzen no darba devēja obligātās iemaksas un soda naudu trīskāršā obligāto iemaksu apmērā no summas, kas atbilst Ministru kabineta noteiktajam minimālās darba algas apmēram (likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” 16.¹ panta piektā daļa).
Ievērojot augstāk minētos šobrīd konkrētajos nodokļu likumos noteiktos darba devēja atbildības aspektus, likuma “Par nodokļiem un nodevām” 32.pants (kurā noteikta atbildība par budžetā iemaksājamā nodokļa apmēra samazināšanu) ir papildināts ar 5.¹ un 5.² daļu, nosakot, ka par nodokļu pārkāpumu, kura rezultātā ir samazināts budžetā iemaksājamā nodokļa apmērs, ja nodokļu maksātājs ir nodarbinājis personu, nenoslēdzot darba līgumu (minētais aptver nereģistrētus nodarbinātības gadījumus, kad ziņas par darba ņēmējiem netiek reģistrētas VID un attiecīgi netiek deklarēta arī šīm personām izmaksātā darba samaksa un netiek ieturēti nodokļu likumos noteiktie nodokļu maksājumi), vai noslēdzot darba līgumu, bet nenorādot grāmatvedības uzskaitē darba samaksas izmaksāšanu (minētais aptver tos gadījumus, kad ziņas par darba ņēmēju ir reģistrētas VID, tomēr darbiniekam izmaksātā darba samaksa netiek pilnībā norādīta grāmatvedības dokumentos (tā saucamās “aplokšņu algas”)), VID aprēķina budžetā maksājamo nodokļu apmēru atbilstoši tā rīcībā esošajai informācijai par personai aprēķināmo atlīdzību, ja tās lielumu ir iespējams noteikt un ja tā ir lielāka par Ministru kabineta noteikto minimālo mēneša darba algu, vai no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas, ja aprēķināmā atlīdzība ir vienāda vai mazāka par Ministru kabineta noteikto minimālo mēneša darba algu vai ja tās lielumu nav iespējams noteikt, kā arī uzliek soda naudu 100 procentu apmērā no budžetā iemaksājamās nodokļu summas apmēra. Ja nav iespējams noteikt periodu, kurā nodokļu maksātājs ir nodarbinājis personu, nenoslēdzot darba līgumu,  uzskatāms, ka persona ir nodarbināta trīs mēnešus, ja vien darba devējs vai darbinieks nevar pierādīt īsāku darba tiesisko attiecību pastāvēšanas ilgumu.
Soda nauda trīskāršā apmērā tiek samazināta un noteikta 100 apmērā no budžetā iemaksājamās nodokļu summas, tādējādi mazinot finansiālo slogu nodokļu maksātājam.
Lai arī darba devēja pārkāpums par nepilnīgu nodokļu ieturēšanu ir atzīstams par smagu, jo ir saistīts ar tā vēlmi izvairīties no nodokļu (nodevu) samaksas, tādējādi iegūstot sev negodīgas priekšrocības salīdzinājumā ar citiem nodokļu maksātājiem (kas attiecīgi ir cēlonis tam, ka tiek izkropļots gan tirgus, gan radīta negodīga konkurence) un negodīgi izturoties pret saviem darba ņēmējiem (jo saņemot “algu aploksnē”, netiek nodrošinātas darba ņēmēja tiesības uz sociālo apdrošināšanu), tomēr uzskatāms, ka soda nauda 100 procentu apmērā ir pietiekama, lai atturētu nodokļu maksātāju no darbībām, kas atstāj negatīvu ietekmi uz valsts budžetu, kā arī sodītu vainīgo darba devēju par pieļauto pārkāpumu.

Par izmaiņām vienošanās līguma tiesiskajā regulējumā

Likuma “Par nodokļiem un nodevām” 41.pantā ietvertais vienošanās līgums ir administratīvais līgums Valsts pārvaldes iekārtas likuma izpratnē.
Atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 80.panta pirmajai daļai administratīvo līgumu var slēgt, lai izbeigtu tiesisku strīdu, it īpaši tiesas procesu, kā arī, ja piemērojamās tiesību normas piešķir iestādei rīcības brīvību attiecībā uz administratīvā akta izdošanu, tā saturu vai faktisko rīcību.
Mūsdienās administratīvi tiesiskās attiecības jāveido, pamatojoties uz sadarbības principu, kurās neizpaužas iestādes autoritatīvais statuss, vienlaikus saglabājot objektivitāti un ievērojot tiesību normas. Komunikācija administratīvi tiesiskajās attiecībās nevar būt agresīva no varas pozīcijām, jo privātpersona no valsts pārvaldes objekta ir kļuvusi par klientu, kas ietver informācijas atklātību un citas labas pārvaldības prasības, kā arī lēmumu pieņemšanā arvien vairāk iesaistot pašu privātpersonu. Pieaug arī sabiedrības prasība pēc līdzdalības lēmumu pieņemšanā, kas maina tradicionālās valsts pārvaldes darbību. Līdzdalības demokrātijas attīstība ietekmē arī administratīvo procesu, tāpēc tam jākļūst atvērtākam, elastīgam un efektīvākam (skatīt Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Sagatavojis autoru kolektīvs. Dr.iur. J.Briedes zinātniskajā redakcijā. – Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2013, 781. lpp.).
Vienošanās līguma mērķis ir nodrošināt nodokļu administrācijas funkciju efektīvu izpildi, jo tas ir nozīmīgs instruments, kuru nodokļu administrācija var izmantot, lai ātrāk iegūtu likumā noteiktos nodokļu maksājumus, netērējot valsts resursus ilgstošiem strīdiem par aprēķinātā nodokļa parāda pamatotību (skatīt Augstākās tiesas 2008.gada 25.septembra spriedumu lietā Nr.SKA-502/2008 (A42314305)).
Arī administratīvajās tiesībās atzīts, ka izlīguma noslēgšana ir lietderīga arī gadījumos, ja neskaidrību par faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem novēršana prasītu nesamērīgus izdevumus, tostarp finanšu izmaksas un laika patēriņu. Tas jāizšķir katrā konkrētajā gadījumā. Izlīgums kalpo procesuālajai ekonomijai un samērīgumam (skatīt Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Sagatavojis autoru kolektīvs. Dr.iur. J.Briedes zinātniskajā redakcijā. – Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2013, 793. lpp.).
Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 63.¹ pantu iestāde jebkurā administratīvā procesa stadijā var vienoties ar procesa dalībniekiem par administratīvā līguma slēgšanu Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteiktajā kārtībā, un administratīvā līguma slēgšanu var ierosināt gan iestāde, gan privātpersona.
Atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 79.panta pirmajai daļai administratīvais līgums ir vienošanās starp publisku personu un privātpersonu par administratīvi tiesisko attiecību noteikšanu, grozīšanu, izbeigšanu vai konstatēšanu. Administratīvais akts arī tad, ja tas iekļauts līgumā, paliek patstāvīgs tiesību akts.
Lai arī VID jau šobrīd saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likumu var noslēgt administratīvo līgumu ar nodokļu maksātāju par administratīvi tiesisko attiecību noteikšanu, grozīšanu, izbeigšanu vai konstatēšanu, tomēr, ņemot vērā, ka VID ar administratīvo līgumu nedrīkst samazināt papildus noteiktos maksājumus, ar likumprojektu tiek paplašināts vienošanās līguma institūts, kā arī veiktas izmaiņas esošajā vienošanās līguma tiesiskā regulējuma nosacījumos.
 

Likumprojektā ietvertās izmaiņas likuma 41.pantā paredz:
1.  iespēju noslēgt vienošanās līgumu nodokļu revīzijas (audita) laikā līdz lēmuma par nodokļu revīzijas (audita) rezultātiem pieņemšanai (41.panta ceturtā daļa);
Ar likumprojektu tiek paplašināts vienošanās līguma institūts, to attiecinot arī uz sākotnējo lēmumu pieņemšanas procesu, kura ietvaros VID un nodokļu maksātājs varēs turpmāk vienoties nodokļu revīzijas (audita) procesa ietvaros par administratīvi tiesisko attiecību noteikšanu, grozīšanu, izbeigšanu vai konstatēšanu, noslēdzot vienošanās līgumu, kā rezultātā tam tiks atcelti 60 procenti no aprēķinātās soda naudas un nokavējuma naudas, kas aprēķināta par nodokļa maksājuma kavējuma periodu no konkrētā nodokļa maksāšanas termiņa līdz nodokļu revīzijas (audita) uzsākšanas dienai, vai atcelti 60 procenti no aprēķinātās soda naudas par no budžeta atmaksājamās summas nepamatotu palielināšanu.
Šāds risinājums nodrošinās administratīvo procesu atvērtāku, elastīgāku un efektīvāku, un motivēs nodokļu maksātājus slēgt administratīvo līgumu jau sākotnējā administratīvā akta izdošanas stadijā.
Vienlaikus, ņemot vērā, ka Valsts pārvaldes iekārtas likuma 79.panta pirmajā daļā noteikts, ka administratīvais akts arī tad, ja tas iekļauts līgumā, paliek patstāvīgs tiesību akts, likuma 41.panta otrajā un ceturtajā daļā tiek noteikts, ka gadījumos, ja VID un nodokļu maksātājs noslēdz vienošanās līgumu, lai noregulētu administratīvi tiesiskās attiecības nodokļu revīzijā (auditā) līdz lēmuma par nodokļu revīzijas (audita) rezultātiem pieņemšanai vai nodokļu kontrolē līdz nodokļu rēķina izdošanai, VID nepieņem atsevišķu lēmumu par nodokļu revīzijas (audita) rezultātiem vai neizdot nodokļu rēķinu, bet minētos lēmumus ietver vienošanās līgumā. Jo, lai nodokļu maksātājs spētu izvērtēt administratīvā līguma piedāvājumu, tam ir jābūt informētam par papildus aprēķināto maksājumu apmēru, t.i., administratīvā līguma noslēgšanas piedāvājumu VID var izteikt, norādot aprēķinātas summas.
2. iespēju noslēgt vienošanās līgumu nodokļu kontroles laikā līdz nodokļu rēķina izdošanai gadījumos (41.panta otrā daļa);
Minētais risinājums ir līdzīgs risinājumam, kas paredz vienošanās līguma noslēgšanu līdz lēmuma par nodokļu revīzijas (audita) rezultātiem pieņemšanai.
Šajā gadījumā, vienošanās līgumu noslēdzot, nodokļu maksātājs piekrīt papildus aprēķinātā nodokļa maksājuma apmēram jeb gadījumos, ja pārbaude uzsākta, jo nodokļu administrācija personas datu izvērtējumā nodokļu ieņēmumu risku jomā ir konstatējusi būtiskas neatbilstības darba samaksas deklarēšanā – piekrīt paziņojumā par nodokļu kontroles uzsākšanu ietvertajai uz aprēķina pamata VID noteiktajai budžetā nesamaksātajai nodokļu (nodevu) summai un nokavējuma naudai. Noslēdzot vienošanās līgumu, nodokļu maksātājam atceļ 85 procentus no nokavējuma naudas, kas aprēķināta par periodu no konkrētā nodokļa maksāšanas termiņa līdz nodokļu kontroles uzsākšanas dienai.
Jānorāda, ka vienoties par soda naudas samazinājumu soda naudai, kas nodokļu  kontrolē uzlikta saskaņā ar 23.panta 5.³ daļu, nodokļu maksātājs nevarēs (līdzīgi, kā tas ir arī šobrīd attiecībā uz lēmumiem, kas tiek pieņemti saskaņā ar likuma “Par nodokļiem un nodevām” 23.panta 5.² daļas 2.punktu un ar kuriem precizē ar nodokļiem un nodevām apliekamo objektu un uzliek soda naudu saskaņā ar šā panta 5.³ daļu).
3.  diferencēt ar vienošanās līgumu atceļamo soda naudu un nokavējuma naudu atbilstoši procesa stadijai, kurā vienošanās līgums noslēgts (41.panta piektā, sestā un septītā daļa);
Ievērojot nodokļu maksātāju tiesības apstrīdēt nodokļu administrācijas pārbaudes rezultātā pieņemto lēmumu, apstrīdēšanas iesnieguma izskatīšanas laikā (viens līdz četri mēneši), attiecīgais lēmums netiek izpildīts un nodokļu maksātājam nerodas faktiskas finansiālās saistības pret budžetu. Pārsūdzot VID ģenerāldirektora lēmumu tiesā, 30 dienu laikā jānomaksā nodokļu revīzijas (audita) rezultātā papildu nomaksai budžetā noteiktais nodokļu parāds un nokavējuma nauda, bet soda naudas izpilde uz tiesvedības laiku tiek apturēta. Turpinot tiesvedību, tiek iegūts laiks, un joprojām ir iespējams noslēgt vienošanās līgumu. Noslēdzot vienošanās līgumu tiesvedības stadijā, nodokļu maksātāja jau samaksātā summa tiek ieskaitīta vienošanās līgumā. Tādējādi pašreizējais regulējums nemotivē noslēgt vienošanās līgumu uzreiz pēc nodokļu administrācijas pārbaudes rezultātā pieņemtā lēmuma saņemšanas vai vienlaikus ar attiecīgā lēmuma apstrīdēšanu. Tātad šobrīd ir ekonomiski izdevīgi neslēgt vienošanās līgumu uzreiz pēc nodokļu administrācijas pārbaudes rezultātā pieņemtā lēmuma saņemšanas, bet lēmumu apstrīdēt un pārsūdzēt, jo patreiz spēkā esošais normatīvais regulējums paredz vienādu nokavējuma naudas un/vai soda naudas samazinājumu, neatkarīgi no tā kurā procesā tiek slēgts vienošanās līgums.
Strīds nevar būt pašsaprotams administratīvā procesa iestādē turpinājums. Līdz ar to no labas pārvaldības principa izriet iestādes pienākums, cik vien iespējams, konkrētos faktiskajos un tiesiskajos apstākļos mēģināt novērst un atrisināt strīdu ar privātpersonu ārpustiesas procesā. Proti, labas pārvaldības princips uzliek pienākumu apstrīdēšanas procesā ne tikai formāli konstatēt sākotnējā administratīvā akta prettiesiskumu vai tieši otrādi – tiesiskumu, bet visos gadījumos, kur tas iespējams, censties panākt lietas dalībnieku vienprātību par taisnīgāko un tiesiskāko risinājumu (skatīt Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Sagatavojis autoru kolektīvs. Dr.iur. J.Briedes zinātniskajā redakcijā. – Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2013, 783. lpp.).
Tādējādi, lai veicinātu nodokļu maksātāju interesi pēc iespējas ātrāk noslēgt vienošanās līgumu ar VID un samazinātu nodokļu administrācijas pārbaudes rezultātā pieņemto lēmumu apstrīdēšanas un tiesvedības procesā iesaistīto patstāvīgo struktūrvienību darba apjomu un resursu izlietojumu, likumprojektā ietvertie grozījumi paredz diferencēt soda naudas un nokavējuma naudas samazinājumu vienošanās līguma noslēgšanas gadījumā atkarībā no brīža, kad saņemts nodokļu maksātāja iesniegums par vienošanās līguma noslēgšanu, proti, paredzēt lielāku soda naudas un nokavējuma naudas samazinājumu, ja nodokļu maksātājs iesniegumu par vienošanās līguma noslēgšanu iesniedz līdz attiecīgā lēmuma pārsūdzēšanas termiņa beigām (t.i., 30 dienu laikā pēc VID ģenerāldirektora lēmuma saņemšanas, kad nodokļu maksātājam ir tiesības attiecīgo lēmumu pārsūdzēt), un mazāku soda naudas un nokavējuma naudas samazinājumu, ja iesniegums par vienošanās līguma noslēgšanu iesniegts tiesvedības procesā.
4. palielināt periodu labprātīgai nodokļu saistītu izpildei (41.panta vienpadsmitā daļa);
Lai motivētu fiziskās personas, kas nav saimnieciskās darbības veicējas, vai kuras izmanto likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” paredzētās tiesības nereģistrēt saimniecisko darbību, izvēlēties vienošanās līgumu kā risinājumu tiesiskā strīda risināšanai un labprātīgai nodokļu saistību izpildei, tiek pagarināts vienošanās līguma izpildes periods no viena gada līdz diviem gadiem. Šobrīd nereti minētajai nodokļu maksātāju grupai nav finansiālo resursu, lai nodokļu saistības izpildītu gada ietvaros, tādējādi šobrīd tās, lai arī neturpina tiesisko strīdu ar VID, kā risinājumu izvēlas likuma “Par nodokļiem un nodevām”  24.pantu, kas ļauj tām iespēju 5 gadu termiņā samaksāt papildu aprēķinātos nodokļu maksājumus, kas tomēr seku ziņā tām ir daudz neizdevīgāks kā vienošanās līgums, jo paredz arī nokavējuma naudas aprēķināšanu, kā arī nodokļu samaksas termiņa pagarināšanas ietvaros netiek samazināti ar nodokli saistītie maksājumi (nokavējuma nauda un soda nauda).
5. precizēt iesniegumu iesniegšanas nosacījumus (41.panta devītā daļa);
Likumprojektā ietvertie grozījumi paredz, ka nodokļu maksātājs iesniegumu par iespējamā vienošanās līguma noslēgšanu VID ģenerāldirektoram var iesniegt viena mēneša laikā pēc nodokļu rēķina vai lēmuma par nodokļu revīzijas (audita) rezultātiem saņemšanas, vai gadījumos, ja nodokļu rēķins vai lēmums par nodokļu revīziju (auditu) ir apstrīdēts – viena mēneša laikā pēc VID ģenerāldirektora lēmuma saņemšanas.
Tādējādi nodokļu maksātājam nav obligāti jāiesniedz apstrīdēšanas iesniegums, jo vienošanās līgumu tas var ierosināt noslēgt arī pēc sākotnējā lēmuma saņemšanas.
Vienlaikus, lai likumā nostiprinātu vienošanās līguma institūta ietekmi uz nodokļu saistību izpildi, ir papildināts likuma "Par nodokļiem un nodevām” 16.pants ar nodokļu maksātāju tiesībām ierosināt VID noslēgt vienošanās līgumu jebkurā administratīvā procesa stadijā.
6.  skaidrības nolūkos noteikt, ka vienošanās līguma noslēgšanas gadījumā, informācija par nodokļu maksātāju netiek ietverta VID administrēto nodokļu (nodevu) parādnieku datubāzē (18.panta pirmās daļas 8.punkts), ņemot vērā, ka jau šobrīd praksē šāda informācija minētajā datubāzē netiek publicēta;
Vienošanās līgums ir tiesiskais risinājums, kura rezultātā tiek noteikti nodokļu maksājuma samaksai citi termiņi (samaksas grafiks), kā arī tiek samazināti ar papildus aprēķināto nodokli saistītie maksājumi, ja nodokļu maksātājs un VID ir vienojies par administratīvi tiesisko attiecību noregulēšanu vai tiesiskā strīda izbeigšanu. Tā kā šāds risinājums paredz aktīvu sadarbību ar VID, kā arī vienošanās līgums var tikt noslēgts tikai pie nosacījuma, ka nodokļu maksātājs ir ievērojis nodokļu maksājumu samaksas termiņus, pastāvot arī tiesiskajam strīdam par to apmēru (proti, pieteikuma iesniegšana tiesā neatbrīvo nodokļu maksātāju no pienākuma samaksāt budžetā aprēķinātos nodokļu maksājumus), attiecīgi minētais tiesiskais risinājums ir pielīdzināms likuma “Par nodokļiem un nodevām” 24.pantā paredzētajam nodokļu samaksas termiņa pagarinājumam.
Tādējādi jau šobrīd VID administrēto nodokļu (nodevu) parādnieku datubāzē netiek iekļauta informācija par tiem nodokļu maksātājiem, ar kuriem ir noslēgts vienošanās līgums.
7. noteikt sekas, kas iestājās, ja vienošanās līgums zaudē spēku (41.panta divpadsmitā daļa):
Ja spēku zaudē vienošanās līgums, kas noslēgts, lai izbeigtu tiesisku strīdu par nodokļu kontroles vai nodokļu revīzijas (audita) rezultātā aprēķinātajiem papildu maksājumiem budžetā vai par konstatēto no budžeta atmaksājamās summas nepamatotu palielināšanu (t.i., gadījumos, ja ir pieņemts atsevišķs lēmums nodokļu revīzijas (audita) rezultātiem vai izdots nodokļu rēķins) vai, ja spēku zaudē vienošanās līgums, kas noslēgts, lai noregulētu administratīvi tiesiskās attiecības nodokļu revīzijā (auditā) līdz lēmuma par nodokļu revīzijas (audita) rezultātiem pieņemšanai vai nodokļu kontrolē līdz nodokļu rēķina izdošanai (t.i., gadījumos, kad nav pieņemts atsevišķs lēmums nodokļu revīzijas (audita) rezultātiem vai izdots nodokļu rēķins, bet minētie lēmumi ietverti vienošanās līgumā), vienošanās līgumā ietvertajām nodokļu administrācijas pārbaudes rezultātā aprēķinātajām un nesamaksātajām pamatparāda summām tiek aprēķināta nokavējuma nauda par visu kavējuma periodu, tiek saglabāta soda nauda pilnā apmērā (ja tāda ir bijusi piemērota), kā arī maksājumi tiek piedzīti bezstrīda kārtībā.
Jo līdzīgi, kā citu labprātīgu risinājumu atcelšanas gadījumos, ir nepieciešams skaidrības nolūkos noteikt, ka arī vienošanās līguma spēka zaudēšanas gadījumā tajā ietvertās nesamaksātās pamatsummas ir uzskatāmas par nokavētajiem nodokļu maksājumiem, uz kurām attiecināms likuma “Par nodokļiem un nodevām” 29.panta otrās daļas regulējums, kas paredz par nodokļu un nodevu maksājuma samaksas termiņa nokavējumu maksātājam aprēķināt nokavējuma naudu – no laikā nenomaksātā pamatparāda 0,05 procenti par katru nokavēto dienu.

Par grozījumiem nodokļu parādu piedziņas procesa pilnveidošanā un nodokļu pārmaksas dzēšana fiziskas personas nāves gadījumā

Saskaņā ar likuma “Par nodokļiem un nodevām” 25.panta pirmās daļas 3.punktu valsts budžetā pilnīgi vai daļēji ieskaitāmo nodokļu parādus, kā arī nokavējuma naudas un soda naudas VID dzēš fiziskajai personai – nodokļu maksātājam – viņa nāves gadījumā, ja nav iespējams no mantiniekiem piedzīt nodokļu parādus, kā arī ar tiem saistītās soda naudas, nokavējuma naudas.
Valsts kontrole, veicot revīziju par Latvijas Republikas 2013.gada pārskatu par valsts budžeta izpildi un par pašvaldību budžetiem ieņēmumu daļu, konstatēja, tā kā normatīvie akti paredz nodokļu parāda dzēšanu tikai gadījumā, ja nodokļa parādus nav iespējams piedzīt no mantiniekiem, bet normatīvajos aktos nav noteikti termiņi, kurā persona iegūst mantinieka statusu, VID nav iespējams no mantiniekiem piedzīt nodokļu parādus vai tos dzēst.
Tādējādi Valsts kontrole ar 2014.gada 15.septembra revīzijas ziņojumu Nr.5.1-2-32-1/2013 “Par Latvijas Republikas 2013.gada pārskata par valsts budžeta izpildi un par pašvaldību budžetiem valsts budžeta ieņēmumu daļu” sniedza ieteikumu izvērtēt iespēju izstrādāt grozījumus normatīvajos aktos, lai vienkāršotu nodokļu parādu piedziņas un nodokļu parādu dzēšanas procesu parādnieka – fiziskas personas – nāves gadījumā.

Savukārt, veicot revīziju par Latvijas Republikas 2016.gada pārskatu par valsts budžeta izpildi un par pašvaldību budžetiem – valsts budžeta ieņēmumu daļu, Valsts kontrole konstatēja problēmas mirušo personu pārmaksu dzēšanas procesa normatīvajā regulējumā, jo tiesību akti viennozīmīgi nenosaka, kādā termiņā pēc fiziskās personas miršanas ir dzēšamas nodokļu pārmaksas. Civillikumā nav noteikti mantojuma pieņemšanas termiņi, bet likums “Par nodokļiem un nodevām” nosaka, ka nodokļu pārmaksas noilgst trīs gadu laikā, kā arī to, ka nodokļu pārmaksas dzēšamas, ja nodokļu maksātājs ir izslēgts no nodokļu maksātāju reģistra, tai skaitā, ja fiziskā persona ir mirusi.
Kā secinājusi Valsts kontrole, lai uzsāktu mantojuma procedūru, mantot tiesīgajām personām zvērinātam notāram jāiesniedz arī mantojamās mantas saraksts ar mantas novērtējumu. Taču potenciālie mantinieki atbilstoši normatīvajam regulējumam no VID nevar iegūt konfidenciālu informāciju par mirušo tuvinieku nodokļu pārmaksu esību. Tādējādi tiek dzēstas mirušo personu nodokļu pārmaksas, par kurām mantot tiesīgās personas nemaz nav zinājušas, jo nebija iespējams iegūt šādus datus. Rezultātā personām tiek liegts izvērtēt mantošanas procedūrai nepieciešamo resursu (patērētais laiks, valsts nodevu maksājumi, notāra atlīdzības takses apmaksa) samērību pret iespēju saņemt mantojuma atstājēja nodokļu pārmaksu.
Tādējādi Valsts kontrole ar 2017.gada 15.septembra revīzijas ziņojumu Nr.2.4.1-38-2/2016 “Par Latvijas Republikas 2016.gada pārskatu par valsts budžeta izpildi un par pašvaldību budžetiem – valsts budžeta ieņēmumu daļa” sniedza ieteikumu Finanšu ministrijai sadarbībā ar Tieslietu ministru izvērtēt nepieciešamību normatīvajos aktos noregulēt mirušo fizisko personu nodokļu pārmaksu dzēšanas un atprasīšanas noilguma termiņus, lai nodokļu pārmaksas tiktu dzēstas, ievērojot mirušo personu tiesisko mantinieku tiesības.

Lai ieviestu Valsts kontroles sniegtos ieteikumus, likumprojektā tiek ietverti šādi grozījumi attiecībā uz piedziņas procesa pilnveidošanu un nodokļu pārmaksu dzēšanu nodokļu maksātāja – fiziskas personas – nāves gadījumā:
1. piedziņas procesa pilnveidošana
Saskaņā ar minētā likuma 26.panta astotās daļas 9.punktu lēmumu par nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu izpilda triju gadu laikā no tā pieņemšanas un lēmuma izpildes noilguma termiņš tiek apturēts, ja parādnieks miris vai juridiskā persona beigusi pastāvēt un tiesas nodibinātā tiesiskā attiecība pieļauj tiesību pārņemšanu, – līdz parādnieka tiesību pārņēmēja noteikšanai. Minētais nosacījums par noilguma termiņa apturēšanu izriet no likuma “Par nodokļiem un nodevām” 26.panta sestās daļas 4.punkta, kurā noteikts, ka nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu bezstrīda kārtībā neuzsāk un uzsākto nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu bezstrīda kārtībā aptur, ja iestājas Civilprocesa likuma 560.pantā, 563.panta pirmās daļas 4. vai 5.punktā vai otrajā daļā noteiktie apstākļi. Viens no šiem apstākļiem saskaņā ar Civilprocesa 560.panta pirmās daļas 1.punktu ir izpildes lietvedības apturēšana, ja  fiziskā persona, kas ir parādnieks, ir mirusi. Atbilstoši Civilprocesa likuma 562.panta pirmās daļas 1.punktam šajā gadījumā lietvedība tiek apturēta līdz parādnieka tiesību pārņēmēja noteikšanai.
Kārtība, kādā tiek noteikta parādnieka tiesību pārņēmēja noteikšana, izriet no Civillikuma Mantojuma tiesībām. Tādējādi, lai prognozētu lēmuma par nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu iespējamo izpildes apturēšanas laikposmu, būtiski ir secināt Civillikuma Mantojuma tiesībās noteikto termiņu, kurā potenciālajiem mantiniekiem jāiegūst mantinieka statuss.
Tieslietu ministrija ir izstrādājusi likumprojektu “Grozījumi Civillikumā” (VSS-346), kas izsludināts Valsts sekretāru sanāksmē 2021.gada 15.aprīlī. Ar minēto likumprojektu tiek paredzēti divi mantojuma pieņemšanas veidi:
1) mantojumu turpmāk varēs pieņemt, klusējot ar faktisko valdījumu (bez publiska procesa pie zvērināta notāra), kas nozīmē, ka šādiem gadījumiem termiņš nav nosakāms (ja mantojuma lieta tomēr tiek uzsākta, mantiniekam jāpārtrauc klusēšana, pretējā gadījumā to tiesības tiks dzēstas);
2) izsakot gribu pieņemt mantojumu ar mantojuma iesniegumu zvērinātam notāram.
Mantojuma lietas uzsākšanai pie zvērināta notāra ar likumprojektu “Grozījumi Civillikumā” nav noteikts termiņš – tāpat kā šobrīd. Tādējādi mantojuma lietu pie zvērināta notāra (tāpat kā šobrīd) varēs uzsākt arī, piemēram, 7 gadus pēc personas nāves, ja šāda nepieciešamība pēc publiskas apstiprināšanās mantojuma tiesībās pēkšņi mantiniekam rodas. Tāpat arī mantojuma atstājēja kreditoram būs tiesības uzsākt mantojuma lietu pie zvērināta notāra neierobežotā termiņā (prasījuma noilguma termiņš gan uz šādiem gadījumiem ir attiecināms).
Tā kā ar likumprojektu “Grozījumi Civillikumā” netiek paredzēts maksimālais mantojuma iegūšanas termiņš un arī šobrīd spēkā esošajā Civillikuma regulējumā maksimālais mantojuma iegūšanas/pieņemšanas termiņš neeksistē, attiecīgi secināms, ka gadījumos, ja parādnieks – fiziskā persona – ir miris, lēmuma par nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu izpildes noilguma termiņš var tikt atsevišķos gadījumos apturēts uz nenosakāmu laika posmu.
Šobrīd saskaņā ar VID praksi, ja pusgada laikā kopš fiziskās personas miršanas dienas nav konstatējama informācija par nodokļu parādnieka mantojuma lietas uzsākšanu, VID pārbauda, vai publiskajos reģistros uz personas vārda ir reģistrēta manta.
Ja manta ir reģistrēta un VID secināja, ka nodokļu saistība varētu būt izpildāma, VID atbilstoši Notariāta likuma 293. un 294.pantā noteiktajam var iesniegt zvērinātam notāram iesniegumu par mantinieku uzaicināšanu izteikt savu gribu par mantojuma pieņemšanu.
Tomēr, tā kā zvērinātiem notāriem par katru amata darbību maksājama atlīdzība un VID no šī maksājuma nav atbrīvots, pirms iesniegt iesniegumu par mantinieku uzaicināšanu izteikt savu gribu par mantojuma pieņemšanu, VID rūpīgi jāizvērtē katra iesnieguma iesniegšanas lietderību, it sevišķi, ņemot vērā, ka pastāv risks, ka var pieteikties vairāki kreditori, kā rezultātā summa, kas, piemēram, iegūstama no nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanas, var nepietikt mirušās personas nodokļu parāda pilnīgai segšanai.
Ievērojot Civillikuma 693.panta trešo daļu, kurā noteiks, ja uzaicinājuma nav bijis, tad mantiniekam jāizsaka sava griba pieņemt mantojumu gada laikā, skaitot šo termiņu no mantojuma atklāšanās dienas, ja mantojums atrodas viņa faktiskā valdījumā (692. p. 2. d.), bet pretējā gadījumā – no ziņu saņemšanas laika par to, ka mantojums atklājies, VID gadījumos, ja konstatē, ka gada laikā kopš fiziskās personas miršanas dienas nav konstatējama informācija par nodokļu parādnieka mantojuma lietas uzsākšanu un parādniekam nav reģistrēta manta, uz kuru piedziņu varētu vērst, sastāda aktu par piedziņas neiespējamību.
Ņemot vērā, ka jau šobrīd VID praksē tiek īstenots risinājums – pēc gada no parādnieka miršanas dienas tiek sastādīts akts par piedziņas neiespējamību, ja parādniekam nav reģistrēta manta un nav konstatējama mantojuma lietas uzsākšana – ar likumprojektu minētais praksē īstenotais risinājums tiek pilnveidots, nosakot, ka lēmums par nokavēto piedziņu zaudē spēku, ja gada laikā pēc tam, kad parādnieks ir miris, nav noteikts parādnieka tiesību pārņēmējs un ir sastādīts akts par piedziņas neiespējamību (skatīt likumprojektā ietverto likuma 26.panta devītās daļas 4.punktu). Jāatzīmē, ka parādnieka nāves fakts un gada termiņš pats par sevi nav pamats akta par piedziņas neiespējamību sastādīšanai. Minētā akta sastādīšanas pamats ir nodokļu administrācijas vai zvērināta tiesu izpildītāja konstatēta piedziņas neiespējamība, ņemot vērā parādnieka mantas sastāvu (tā neesamību).
Līdzīgs risinājums ir ietverts arī Civilprocesa likuma 565.panta pirmās daļas 12.punktā, kurā noteikts, ka izpildu dokumentu, pēc kura piedziņa nav izdarīta vai izdarīta nepilnīgi, izsniedz atpakaļ piedzinējam, ja parādnieks ir miris un gada laikā no izpildu lietvedības apturēšanas nav uzsākta viņa mantojuma lieta.
Lai gan šajā gadījumā izpildu dokumenta izsniegšana atpakaļ piedzinējam nav šķērslis šā dokumenta jaunai iesniegšanai izpildei likumā noteiktajā termiņā (skatīt Civilprocesa likuma 565.panta ceturto daļu), tomēr attiecībā uz nodokļu administrācijas pieņemto lēmumu par nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu tiek noteikts, ka tas zaudē spēku, ja papildus ir sastādīts akts par piedziņas neiespējamību, tādējādi, prezumējot, ka mirušajam vai par mirušu izsludinātajam nepieder kustama manta (vai to vērtība ir maza), kā arī nekustamais īpašums, un attiecīgi ir maza varbūtība, ka tiks uzsākta mantojuma lieta.
Tādējādi VID varēs dzēst mirušās fiziskās personas nodokļu parādu, kā arī nokavējuma naudas un soda naudas saskaņā ar likuma “Par nodokļiem un nodevām” 25.panta pirmās daļas 4.punktu, kurā noteikts, ka nodokļu parādu dzēš nodokļu maksātājam attiecībā uz bezstrīda kārtībā piedzenamiem nokavētiem nodokļu maksājumiem – ja lēmums par nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu ir zaudējis spēku saskaņā ar minētā likuma 26.panta devītās daļas 4.punktu.
Vienlaikus, tā kā pastāv iespēja, ka mirušajam parādniekam tomēr pieder vērtīga nereģistrējama kustamā manta un mantojuma lieta iespējams tiks uzsākta arī pēc gada vai vairākiem gadiem no mantojuma atklāšanās, akta par piedziņas neiespējamību sastādīšana ir rūpīgi izvērtējama, izmantojot VID īstenoto inovatīvo risku pārvaldības funkciju.

2. Nokavējuma naudas aprēķināšanas pārtraukšana un tās atjaunošana
Šobrīd saskaņā ar likuma “Par nodokļiem un nodevām” 29.panta ceturto daļu fakts, ka parādnieks ir miris, nav nosacījums nokavējuma naudas aprēķināšanas apturēšanai.
Nokavējuma naudai nav tikai budžetā savlaicīgi negūto ieņēmumu kompensējošs raksturs, bet tā arī ir kā instruments nodokļu maksātāja motivēšanai godprātīgi pildīt nodokļu normatīvajos aktos noteiktās nodokļu saistības (lai tādējādi tam nokavētie nodokļu maksājumi neizveidotos), un kā pamudinājums veikt savlaicīgu nodokļu saistību izpildi (ja nodokļu maksātājam ir izveidojušies nokavētie nodokļu maksājumi). Parādnieka nāves gadījumā nokavējuma nauda vairs nepilda šīs divas savas nozīmīgās funkcijas – motivēšana un pamudinājums.
Ievērojot minēto un vienlaikus ņemot vērā, ka nodokļu administrēšana ietilpst publisko tiesību jomā, uz kuru nav attiecināmi privāttiesību nosacījumi (ja vien normatīvais regulējums to neparedz), ar likumprojektu ir veikti grozījumi likuma “Par nodokļiem un nodevām” 29.panta ceturtajā daļā, nosakot, ka parādnieka nāves gadījumā (t.i., ar mantojuma atklāšanos, ņemot vērā, ka saskaņā ar Civillikuma 655.pantu mantojums atklājas ar mantojuma atstājēja nāvi vai ar viņa izsludināšanu par mirušu ar tiesas lēmumu) nokavējuma naudas aprēķināšana tiek pārtraukta un atjaunota ar dienu, kad noteikts parādnieka tiesību pārņēmējs, vai gadījumos, ja šāds tiesību pārņēmējs nav noteikts gada laikā – ar nākamo dienu pēc minētā termiņa iestāšanās (t.i., nākamajā dienā, kad gada termiņš ir notecējis).
Šāds labvēlīgs nosacījums ir noteikts, lai neradītu papildu finansiālo slogu mantiniekam, ņemot vērā, ka mantojuma lietas kārtošanas laikposmā mirušā parādnieka nokavēto nodokļu maksājumu samaksa budžetā netiek veikta objektīvu un pamatotu iemeslu dēļ. Savukārt laikposms – viens gads nokavējuma naudas aprēķināšanas apturēšanai – ir noteikts, ņemot vērā, ka attiecībā uz nodokļu maksājumiem visas sabiedrības interesēs ir sagaidīt, ka tie tiks savlaicīgi iekasēti valsts budžetā, tā kā valsts budžeta ieņēmumi nodrošina valsts funkciju izpildi, tai skaitā nodrošinot sabiedrības un privātpersonu tiesību un interešu aizsardzību. Tādējādi šajā gadījumā visas sabiedrības interesēs ir arī sagaidīt, ka nodokļu normatīvajā regulējumā ietvertie nosacījumi motivē mantinieku savlaicīgi īstenot visas nepieciešamās darbības mantojuma pieņemšanai.
Vienlaikus jānorāda, ka vidējais mantojuma lietas izskatīšanas ilgums Latvijā ir aptuveni trīsarpus mēneši (skatīt Latvijas Zvērinātu notāru padomes tīmekļvietnes rakstu “Mantojuma kārtošanas process – soli pa solim”: https://www.latvijasnotars.lv/articles/mantojuma-kartosanas-process-soli-pa-solim). Līdz ar to attiecīgi secināms, viens gads no mantojuma atklāšanās (kad nodokļu parādam netiek aprēķināta nokavējuma nauda) ir pietiekams laikposms mantojuma pieņemšanai.

3. nodokļu pārmaksu atmaksa un to dzēšana fiziskas personas nāves gadījumā
Kā ir norādījusi Tieslietu ministrija, jautājums par valsts rīcību gadījumos, kad mirušajai personai ir izveidojusies nodokļu pārmaksa (valsts ir parādnieks), nav Civillikuma Mantojuma tiesību daļā regulējams jautājums, bet gan tas regulējams konkrētās nozares normatīvajā regulējumā.
Ievērojot minēto un ņemot vērā, ka šobrīd tiesību akti viennozīmīgi nenosaka, kādā termiņā pēc fiziskās personas miršanas ir dzēšamas nodokļu pārmaksas, ar likumprojektā ietvertajiem grozījumiem turpmāk likumā “Par nodokļiem un nodevām” būs skaidri noteikts, ka mantinieki varēs pieprasīt atmaksāt mirušās personas pārmaksātās nodokļu summas trīs gadu laikā no mantojuma atstājēja nāves (t.i., mantojuma atklāšanās). Pēc minētā termiņa pārmaksātās nodokļu summas tiks dzēstas.
Tā kā nodokļu administrēšana ietilpst publisko tiesību jomā, uz kuru nav attiecināmi privāttiesību nosacījumi (tajā skaitā, Civillikumā noteiktais vispārējais noilguma termiņš 10 gadi), tiesiskai skaidrībai ar nodokļu pārmaksām saistītā kārtība nosakāma arī attiecībā uz maksājumu summām, kurus mirusī fiziskā persona dzīves laikā ir veikusi budžetā un tās nav piesaistītas un pēc fiziskās personas nāves vairs nav piesaistāmas konkrētai nodokļu saistībai. Tādējādi likumprojektā ietvertie grozījumi paredz papildināt likuma 16.panta pirmās daļu ar 10.¹ punktu, nosakot nodokļu maksātāja tiesības pieprasīt budžeta kontā, kurā ieskaitāmi nodokļu maksājumi, nepareizi iemaksātās summas atmaksāšanu vai novirzīšanu kārtējo nodokļu maksājumu segšanai triju gadu laikā no dienas, kad summa ir iemaksāta. Nodokļu maksātāja – fiziskās personas – nāves gadījumā minētās tiesības pāriet uz mantinieku, kurš var pieprasīt nepareizi iemaksātās summas atmaksāšanu trīs gadu laikā no mantojuma atklāšanās.
Tā, piemēram, VID administrētajiem nodokļu maksājumiem no 2021.gada 1.janvāra ir jauns konts – vienotais nodokļu konts –, kā arī vienlaikus ar vienoto kontu valsts budžetā saņemto nodokļu maksājumu uzskaitē ieviests saistīto maksājumu princips. Minētais risinājums paredz, ka maksājums tiek atzīts par konkrētā nodokļa maksājumu brīdī, kad izpildīti divi nosacījumi, t.i., iesniegta nodokļu deklarācija (izveidota saistība) un veikta iemaksa (vienotajā nodokļu kontā ir summa, kuru novirzīt saistības segšanai). Tādējādi, ja vienotajā nodokļu kontā tiek saņemts tikai maksājums, bet netiek iesniegta nodokļu deklarācija, tad šādos gadījumos veidojas neattiecinātas iemaksas vienotajā nodokļu kontā, kuras nodokļu maksātājam ir tiesības pieprasīt atpakaļ, un VID ir pienākums tās atmaksāt atpakaļ nodokļu maksātājam, jo nav iespējams neattiecinātās iemaksas attiecināt uz maksājumu vai jebkādā veidā sasaistīt ar jebkādu saistību, ja nodokļu deklarācija nav iesniegta. Tā kā šādas iemaksas ir tiesības prasīt atpakaļ nodokļu maksātājam, tad viņa nāves gadījumā šīs tiesības pāriet arī uz mantiniekiem.
Saistībā ar tiesībām pieprasīt budžeta kontā, kurā iemaksājamas nodokļu summas, nepareizi iemaksātās summas atmaksu vai novirzīšanu parāda segšanai, ir pilnveidots likuma “Par nodokļiem un nodevām” 25.¹ panta tiesiskais regulējums, atrunājot kārtību, kādā tiek dzēstas nodokļu pārmaksas un budžeta kontā, kurā iemaksājami nodokļu maksājumi, nepareizi iemaksātie maksājumi, iestājoties to atprasīšanas tiesību noilgumam.
Attiecībā uz Valsts kontroles 2017.gada 15.septembra revīzijas ziņojumā Nr.2.4.1-38-2/2016 “Par Latvijas Republikas 2016.gada pārskatu par valsts budžeta izpildi un par pašvaldību budžetiem – valsts budžeta ieņēmumu daļa” ietverto konstatējumu, ka potenciālie mantinieki atbilstoši normatīvajam regulējumam no VID nevar iegūt konfidenciālu informāciju par mirušo tuvinieku nodokļu pārmaksu esību, grozījumi normatīvajā regulējumā netiek paredzēti, jo identificētais problēmjautājums risināms tiesību normu piemērošanas ceļā.
Proti, šobrīd ir izveidojusies VID prakse, ka informāciju par mirušās fiziskās personas mantojuma masā iekļaujamajām nodokļu pārmaksām pieprasa zvērināti notāri un VID šo informāciju sniedz.
Tomēr, ņemot vērā, ka šāda īstenotā prakse, kā to norāda Valsts kontrole, liedz potenciālajiem mantiniekiem izvērtēt mantošanas procedūrai nepieciešamo resursu samērību pret iespēju saņemt mantojuma atstājēja nodokļu pārmaksu (t.i., gadījumos, kad zvērināts notārs lietā nav iesaistīts), attiecīgi VID ir informējis, ka tas sniegs tā rīcībā esošo informāciju par mirušās personas uzkrātajām nodokļu saistībām, ja šo informāciju persona pieprasīs rakstveidā un norādīs tās izmantošanas mērķi – mantojuma masas apzināšanai, inventāra saraksta sastādīšanai utt. Tādējādi attiecībā uz informācijas pieprasīšanu nav nepieciešami grozījumi normatīvajos aktos, it sevišķi, ņemot vērā, ka administratīvo tiesu praksē ir nostiprināta viennozīmīga judikatūra, saskaņā ar kuru iestādēm būtu jāvērtē pienākums sniegt ierobežotas pieejamības informāciju, ja secināts, ka pieteicējam pastāv pietiekami pamatota interese informācijas saņemšanai, bet nodokļu maksātāju, par kuriem informācija ir pieprasīta, tiesības vai tiesiskās intereses nevar tikt nopietni aizskartas (skatīt Augstākās tiesas 2011.gada 21.marta sprieduma lietā Nr.SKA-254/2011 (A420574710) 6.–9.punktu).
 

Par grozījumiem nodokļu samaksas termiņu pagarināšanas tiesiskajā regulējumā

Saskaņā ar likuma “Par nodokļiem un nodevām” 24.panta 1.² daļu, ja nodokļu maksātājs neievēro lēmumā par samaksas termiņa pagarinājuma piešķiršanu noteiktos termiņus, nodokļu administrācijai ir tiesības atcelt lēmumu par samaksas termiņa pagarināšanu.
Minētās tiesību normas piemērošanā ir konstatējamas situācijas, kad nodokļu samaksas termiņa atlikšanas gadījumā periodā līdz atliktā termiņa beigām nodokļu maksātājam veidojas nokavētie nodokļu maksājumi un joprojām ir spēkā lēmums par samaksas termiņa pagarinājumu, jo nav iespējams konstatēt, ka maksātājs neievēro lēmumā noteiktos termiņus. Tā kā šobrīd gan likuma 26.panta trīspadsmitajā daļā, gan Covid-19 infekcijas izplatības seku pārvarēšanas likuma 4.panta ceturtajā daļā jau ir noteikts, ka piešķirtais samaksas termiņa pagarinājums vai labprātīgās izpildes grafiks ir atceļams, ja maksātājs neveic ne tikai maksājumus atbilstoši konkrētam nodokļu administrācijas lēmumam, bet arī kārtējos nodokļu maksājumus un maksājumus, kas sadalīti termiņos vai atlikti ar citiem lēmumiem, vienādas pieejas īstenošanai ir nepieciešams salāgot likuma 24.panta 1.² daļu ar minētajās tiesību normās noteikto.
Tāpat ir identificēta grozījumu nepieciešamība likuma “Par nodokļiem un nodevām” 24.pantā, lai automatizācijas virzienā attīstītu un pilnveidotu nodokļu samaksas termiņa pagarināšanas procesu. Tā kā automatizācija ietver VID informācijas sistēmā pieņemtu lēmumu, kas būs derīgs bez VID amatpersonas paraksta, tad šāds nosacījums ir īpaši atrunājams likumā, ņemot vērā, ka saskaņā ar Dokumentu juridiskā spēka likuma 4.panta pirmās daļas 3.punktu, lai dokumentam būtu juridisks spēks, tajā jābūt iekļautam parakstam (izņemot likumā paredzētus gadījumus).

Likumprojektā tiek ietverti šādi likuma “Par nodokļiem un nodevām” 24.panta grozījumi:
1. aizstāt pirmās daļas 1.punktā skaitli un vārdu “15 dienas” ar vārdiem “piecas darba dienas”
Likuma 24.panta pirmās daļas 1.punktā noteiktais iesnieguma nodokļu samaksas termiņa pagarinājuma piešķiršanai (atbilstoši deklarācijām) iesniegšanas termiņš ir 15 dienas pēc nodokļu samaksas termiņa iestāšanās dienas, kas ir garāks par likuma 26.panta piektajā daļā noteikto piecu darba dienu termiņu, pēc kura pieļaujams uzsākt nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu. Ņemot vērā to, ka VID strādā pie nokavēto nodokļu maksājumu piedziņas procesa automatizācijas, tiek plānots, ka tā rezultātā konkrētiem nodokļu maksātājiem būs iespēja nodrošināt nekavējošu lēmuma par nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu pieņemšanu. Lai neizveidotos situācija, kad maksātājam jau ir uzsākts nokavēto nodokļu maksājumu piedziņas process, un pēc tam tiek saņemts iesniegums par samaksas termiņa pagarinājuma piešķiršanu, kura izskatīšanas rezultātā pieņemts labvēlīgs lēmums, 15 dienu un piecu darba dienu termiņu būtu nepieciešams vienādot, nosakot piecu darba dienu termiņu. Minētais optimizētu samaksas termiņa pagarinājumu un nokavēto nodokļu maksājumu piedziņas procesus un to automatizāciju, ievērojami mazinātu administratīvo un sistēmas slogu (piemēram, piešķirot nodokļu samaksas termiņa pagarinājumu uzsāktas piedziņas rezultātā kredītiestādēm nosūtītu obligāti izpildāmo rīkojumu, vai veiktu citu piedziņas darbību gadījumā piedziņa ir jāaptur) un izmaksas.
2.  izteikt 1.² daļu jaunā redakcijā
Ja nodokļu maksātājs neievēros lēmumā par samaksas termiņa pagarinājuma piešķiršanu noteiktos samaksas termiņus, vai neveiks pilnā apmērā kārtējos nodokļu maksājumus nodokļu likumos noteiktajos termiņos, vai noteiktajos termiņos neveiks nokavētos nodokļu maksājumus, attiecībā uz kuriem pieņemts lēmums par nokavēto nodokļu maksājumu labprātīgu izpildi, nodokļu administrācijai būs tiesības atcelt lēmumu par samaksas termiņa pagarināšanu.
3. automatizēt lēmumu pieņemšanu, nodrošinot lēmumu sagatavošanu VID informācijas sistēmā
Saglabājot likuma 24.pantā noteikto kārtību un ietvertos gadījumus nodokļu samaksas termiņa pagarinājuma piešķiršanai un nodokļu maksātāja atbilstības kritērijus labvēlīga lēmuma saņemšanai un spēkā esībai, tiek paredzēts nodokļu samaksas termiņu pagarināšanas procesu papildināt ar izvērtējuma rezultātā VID sistēmas sagatavotu lēmumu, kas maksātājam tiek paziņots VID elektroniskās deklarēšanas sistēmā.
Nodokļu maksātāju skaidrībai un nodokļu administrācijas veikto darbību noteiktībai papildu informāciju par likuma “Par nodokļiem un nodevām” 24.panta pirmajā daļā noteiktajiem samaksas termiņa pagarināšanas gadījumiem un uz nodokļu maksātāja situāciju attiecināmiem konkrētiem kritērijiem, lai iesnieguma izskatīšanas rezultātā maksātājs bez papildu sloga kvalificētos ātra pakalpojuma saņemšanai, VID publicēs savā tīmekļvietnē. Šādi konkrētie kritēriji izrietētu no VID veiktā nodokļu maksātāja izvērtējuma, piemēram, nodokļu maksātāja situācija atbilstoši VID rīcībā esošajai datu analīzei (reitings), nodokļu maksātāja atrašanās Padziļinātās sadarbības programmas konkrētā līmeņa dalībnieka statusā (ja programma joprojām būs spēkā), noteikta summa automātiska termiņa pagarinājuma piešķiršanai, nav nokavēti nodokļu maksājumi, nav uzsākta nokavēto nodokļu maksājumu piedziņa, nav citi spēkā esoši nodokļu samaksas termiņa pagarinājumi vai labprātīgas izpildes lēmumi u.c.