Anotācija

Veikt grozījumus Militārā dienesta likumā, lai risinātu identificētos izdienas pensiju pārnozaru segmentācijas, pieaugošās attālināšanās no valsts vecuma pensijas sistēmas, strauji augošo valsts budžeta izdevumu un izdienas subjektu nodarbinātības riskus, kā arī tiesiski nostiprinātu Ministru kabineta pieņemto lēmumu un nodrošinātu tā īstenošanu.
 

01.01.2027.

Spēkā stāšanās termiņš norādīts atbilstoši Ministru kabineta noteiktajam spēkā stāšanās termiņam.

Sākotnēji izdienas pensijas no valsts pamatbudžeta bija paredzētas tikai Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm un militārpersonām, tomēr pakāpeniski personu loks tika paplašināts un patlaban izdienas pensiju sistēmu regulē 9 likumi un vairāki saistītie normatīvie akti, aptverot plašu profesiju loku. Izdienas pensijas lielākoties piešķir, pamatojoties uz personas nostrādāto laiku konkrētajā amatā, profesijā vai izdienas laiku un personas sasniegto vecumu. Tomēr pensiju saņēmēju grupas un nosacījumi ir pievienoti situatīvi, ar konkrētu nozarisko motivāciju, kas ir segmentējis izdienas pensiju normatīvo ietvaru, radot būtiskas atšķirības un nevienlīdzības gan izdienas pensiju piešķiršanā, gan aprēķināšanā starp resoriem, kā arī tās nav pārskatītas mainoties apstākļiem nozarēs un kopējā darba tirgū Latvijā. Kopumā izdienas pensiju normatīvā ietvara segmentācija ir novedusi pie vairākām būtiskām atšķirībām izdienas pensiju piešķiršanā un aprēķināšanā starp resoriem:
- pensionēšanās vecums starp profesijām svārstās no vidēji 46 līdz 65,5 gadiem;
- minimālais izdienas stāžs ir amplitūdā no 10 līdz 30 gadiem;
- profesijām ir atšķirīgi izdienas stāžam pielīdzināmie periodi;
- vidējais izdienas pensijas apmērs starp profesijām ir no 815,4 līdz 3181,6 eiro;
- atšķiras izdienas pensijas minimālās likmes un aprēķina periodi.

Izdienas pensiju sistēma ir kļuvusi par vienu no būtiskām valsts budžeta pozīcijām, ar tendenci strauji pieaugt. Periodā no 2011. līdz 2024. gadam izdienas pensijas saņēmēju skaits ir palielinājies par 69,2%, sasniedzot 12176 personas. Minēto izskaidro gan jaunu profesiju ienākšana izdienas pensiju sistēmā, gan izdienas pensijas raksturs – tā tiek piešķirta uz mūžu. Nemainoties izdienas pensijas piešķiršanas politikai, izdienas pensijas saņēmēju skaits turpinās pieaugt. Tajā pašā laikā valsts budžeta izdevumi no pamatbudžeta izdienas pensijām ir palielinājušies par 288,9%, sasniedzot 115,9 milj. eiro gadā. Tas lielā mērā skaidrojams ar darba samaksas pieaugumu profesijās, kas paredz izdienas stāža uzkrāšanu, saņēmēju skaita augošu dinamiku un izdienas pensiju indeksāciju. Pie nemainīgas politikas ir paredzams, ka 2030.gadā valsts budžeta izdevumi izdienas pensijām pārsniegs 200 milj. eiro.

Izdienas pensiju sistēma Latvijā ir veidojusies vēsturiski, balstoties uz novecojušiem regulējumiem un kritērijiem, kas vairs neatbilst mūsdienu darba tirgus, valsts pārvaldes, pensiju sistēmas un plašākam sociālās drošības attīstības kontekstam. Līdz ar darba tirgus pārmaiņām, valsts pārvaldes atlīdzības sistēmas attīstību un sociālās drošības sistēmas attīstību, kā arī izmaiņām valsts vispārējā pensiju sistēmā, izdienas pensiju sistēma Latvijā nav attīstījusies vienoti un koordinēti, radot arvien pieaugošu slogu uz valsts budžetu un raisot jautājumus par sistēmas ilgtspēju un taisnīgumu. Salīdzinot valsts vecuma pensijas un izdienas pensiju sistēmas, redzams, ka izdienas pensiju sistēma laika gaitā ir būtiski attālinājusies no valsts vecuma pensiju sistēmas un kļuvusi izteikti netaisnīgāka attiecībā pret to. Vidējais stāžs vecuma pensijas saņemšanai ir 39 gadi, kamēr prognozētais pensijas saņemšanas periods 16,5 gadi. Turpretī izdienas pensijas saņemšanai vidējais stāžs ir salīdzinoši īsāks - 26,3 gadi, bet prognozētais pensijas saņemšanas periods krietni ilgāks 28,6 gadi. Papildus, vidējās izdienas pensijas apmērs par 58,2% pārsniedz vidējo vecuma pensijas apmēru, savukārt valsts uzņemtās saistības uz personu un pensijas atvietojuma līmenis izdienas pensiju gadījumā aptuveni divas reizes pārsniedz uzņemtās saistības vecuma pensijas gadījumā.

Analizējot izdienas subjektu iesaisti darba tirgū pēc došanās izdienas pensijā ir secināms, ka aptuveni 24,3% no izdienas pensijas saņēmējiem neturpina darba gaitas, savukārt aptuveni 17,7% vidēji saņem ienākumus, kas nesasniedz valstī noteikto minimālo darba samaksu. Līdz ar to vien 57,9% procenti ir nodarbināti veidā, kas nodrošina personai minimālo darba samaksu vai lielāku atalgojumu, savukārt analizējot izdienas pensijā esošo personu nodarbinātības biežumu, izriet, ka aptuveni 46,4% no izdienas pensiju saņēmējiem ir pilnībā zuduši darba tirgum vai iesaistās tajā minimālā apmērā. Analogi starp 53,6% personu, kam ir raksturīga lielāka iesaiste darba tirgū, vien daļa iesaistās tajā visā izdienas pensijas saņemšanas periodā. No minētā izriet divi būtiski izdienas pensijas saņēmēju riski – izdienas pensiju saņēmēju iespējamā iesaiste ēnu ekonomikā un atalgojuma dempings darba tirgū. Svarīgi piebilst, ka tādejādi tiek veicināta situācija, kad personas, kuras vēl varētu aktīvi iesaistīsities nodarbinātībā un dot ieguldījumu kopējās tautsaimniecības attīstībā, izvēlas neiesaistīties darba tirgū.
Minētais ir radījis nepieciešamību rast risinājumus sistēmas optimizācijai un nodrošināt taisnīgu, samērīgu un sabiedrības atbalstītu izdienas pensiju sistēmu.

Saskaņā ar Militārpersonu izdienas pensijas likuma 2. panta pirmās daļas 2. punktu militārpersona, kura ir atvaļināta no profesionālā dienesta sakarā ar aktīvā militārā dienesta pildīšanai noteiktā maksimālā vecuma sasniegšanu, var pretendēt uz izdienas pensijas saņemšanu arī tad, ja nav sasniegusi šā panta pirmās daļas 1. punktā minēto izdienas stāžu izdienas pensijas piešķiršanai.
Saskaņā ar Militārā dienesta likuma 41. panta pirmo daļu militārā dienesta pildīšanai karavīra maksimālais vecums ir:
1) kareivju sastāvam: profesionālajā dienestā — 45 gadi; dienestā Nacionālo bruņoto spēku rezervē — 60 gadi;
2) instruktoru sastāvam: profesionālajā dienestā — 50 gadi; dienestā Nacionālo bruņoto spēku rezervē — 60 gadi;
3) leitnantam: profesionālajā dienestā — 45 gadi; dienestā Nacionālo bruņoto spēku rezervē — 60 gadi;
4) virsleitnantam: profesionālajā dienestā — 45 gadi; dienestā Nacionālo bruņoto spēku rezervē — 60 gadi;
5) kapteinim (kapteiņleitnantam): profesionālajā dienestā — 48 gadi; dienestā Nacionālo bruņoto spēku rezervē — 60 gadi;
6) majoram (komandleitnantam): profesionālajā dienestā — 51 gads; dienestā Nacionālo bruņoto spēku rezervē — 60 gadi;
7) pulkvežleitnantam (komandkapteinim): profesionālajā dienestā — 55 gadi; dienestā Nacionālo bruņoto spēku rezervē — 60 gadi;
8) pulkvedim (jūras kapteinim): profesionālajā dienestā — 58 gadi; dienestā Nacionālo bruņoto spēku rezervē — 60 gadi;
9) augstākajiem virsniekiem: profesionālajā dienestā — 65 gadi; dienestā Nacionālo bruņoto spēku rezervē — 70 gadi.

Ar aktīvā militārā dienesta pildīšanai maksimālā vecuma paaugstināšanu atkarībā no dienesta pakāpes tiks sabalansētas valsts saistības sociālo tiesību jomā ar valsts gaidāmajām ekonomiskajām iespējām, nodrošinot sistēmas ilgtspēju, tostarp garantējot, ka tiesības uz sociālo nodrošinājumu būs īstenojamas arī turpmāk. Šādā situācijā labums, ko sabiedrība gūst no šāda normatīvā regulējuma, ir lielāks par amatpersonu tiesību uz sociālo nodrošinājumu ierobežojumu.

Izvērtējot šī normatīvā regulējuma atbilstību no Satversmes 1.panta izrietošajam tiesiskās paļāvības principam, secināms, ka tas neskar personu jau iegūtās tiesības. Proti, piedāvātās izmaiņas neskars karavīrus, kuriem konkrētā dienesta pakāpe piešķirta līdz 2027. gada 1. janvārim un kuri nav izteikuši vēlmi turpināt profesionālo dienestu atbilstoši jaunajiem nosacījumiem.
Šajā sakarā jāatzīmē, ka tiesiskās paļāvības princips nenosaka, ka reiz pieņemtie likumi nekad vairs netiks grozīti. Pretējā gadījumā valsts regulēšanas iespējas arvien vairāk samazinātos un zustu iespēja piemēroties pārmaiņām. Likumdevēja nerēķināšanās ar valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas ilgtspējas problēmām var novest pie valsts nespējas nodrošināt cilvēkiem Satversmē garantētās tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā līmenī. Šāda bezdarbība būtu prettiesiska.

Ņemams vērā, ka diskusijas par izdienas pensijas saņemšanai nepieciešamā stāža un vecuma paaugstināšanu ir jau kopš vismaz 2013. gada (skat. Koncepcijas projektu "Par izdienas pensiju piešķiršanu" (VSS-1678), kas izsludināts Valsts sekretāru 2013. gada 29. augusta sanāksmē (prot. Nr. 34, 14.§)), tāpat Valsts kontrole 2017. gada lietderības revīzijā “Valsts politikas efektivitāte pensiju sistēmas ilgtspējas nodrošināšanai” un 2022. gada lietderības revīzijā “Vai pastāv iespēja samazināt izmeklēšanas iestāžu skaitu un pārskatīt kompetenču sadalījumu starp tām?” akcentē vajadzību atteikties no izdienas pensijām. Līdz ar to ir pamats uzskatīt, ka karavīri, uzsākot dienestu, gan esot dienestā, varēja paredzēt, ka esošajos apstākļos nav iespējams ilgtermiņā nodrošināt nemainīgus likuma noteikumus attiecībā uz maksimālo vecumu aktīvā militārā dienesta pildīšanai, tostarp, ka maksimālā vecuma aktīvā militārā dienesta pildīšanai paaugstināšana ir neizbēgama. 

Tāpat ņemams vērā, ka piedāvātās izmaiņas tika iniciētas laicīgi, dodot sabiedrībai laiku ar tām iepazīties. Pie tam likuma normas nestāsies spēkā nākamajā dienā pēc to pieņemšanas Saeimā, kā arī vairākas normas paredz pakāpenisku stāšanos spēkā, tādējādi nodrošinot militārpersonām iespēju pārorientēties atbilstoši jaunajai kārtībai. Proti, reformas piedāvājums paredz saudzējošu un ilgu pārejas periodu.
 

Nē

Vairākām karavīru grupām (atkarībā no dienesta pakāpes) tiek palielināts maksimālais vecums aktīvā dienesta pildīšanai.
 

Nē

Nē

Nē

Nē

Nē

-