Anotācija (ex-ante)

Projekts izstrādāts pēc Labklājības ministrijas iniciatīvas saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 17. panta otro daļu un Bērnu tiesību aizsardzības likuma 37. panta septīto daļu, lai nodrošinātu izveidojušās labās prakses un plānoto politikas iniciatīvu ieviešanu  sociālo pakalpojumu sniegšanā.
 

Vispārējā kārtība

Prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem nosaka Ministru kabineta 2017. gada 13. jūnija noteikumi Nr.338 “Prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem” (turpmāk – MK noteikumi). Tostarp MK noteikumi noteic:

1. sociālā pakalpojuma sniedzējs izstrādā individuālo sociālās rehabilitācijas vai sociālās aprūpes plānu, tomēr esošajā praksē ir pierādījies, ka bērnam būtu lietderīgāk izstrādāt bērna attīstības plānu, jo viņa attīstītību un objektīvas vajadzību izmaiņas lielā mērā nosaka viņa vecumposms. Savukārt personām ar garīga rakstura traucējumiem pasaules praksē parasti veido atbalsta plānu, kurā ietver tos atbalsta veidus, kuri nepieciešami, lai persona spētu dzīvot sabiedrībā, nevis nonākt aprūpes institūcijās. visiem minētajiem dokumentiem to sastāvdaļas ir līdzīgas un ietver gan izvirzītos mērķus gan to sasniegšanas pasākumus.
2. MK noteikumu 9.1. noteic, ka institūcijas vadītājam, struktūrvienības vadītājam, kurš ir tieši iesaistīts sociālā pakalpojuma sniegšanā un organizēšanā,  sociālajam darbiniekam . sociālajam aprūpētājam, sociālajam rehabilitētājam un sociālās palīdzības organizatoram apmācības jāapgūst noteiktā apjomā triju gadu laikā, lai atvieglotu apmācību uzskaiti un neradītu nevienlīdzīgu pieeju, šāda uzskaites kārtība būtu nosakāma arī aprūpētājiem.
3. MK noteikumi 12.12.2000. noteikumi Nr.431 "Higiēnas prasības sociālās aprūpes institūcijām" nosaka higiēnas prasības sociālās aprūpes institūcijām, izņemot tās institūcijas, kurās tiek veikta ģimenes tipa aprūpe vai personas tiek izvietotas dzīvokļos vai atsevišķās dzīvojamās mājās. Līdz ar to sociālo pakalpojumu sniedzējiem nereti ir neizpratni, vai un kādas normas būtu attiecināmas uz konkrēto pakalpojumu sniedzēju. 
4. Administratīvi teritoriālās reformas rezultātā, valstī vairs nav mazo  nav mazo pašvaldību, kuru teritorijā iedzīvotāju skaits nepārsniedz 3000, līdz ar to ir mainījusies arī sociālo dienestu darba organizācija un zaudējis jēgu nosacījums, ka sociālajā dienestā ar klientiem strādā ne mazāk kā trīs sociālā darba speciālisti – sociālais darbinieks darbam ar ģimenēm un bērniem, sociālais darbinieks darbam ar pilngadīgām personām. 
5. Sociālo aprūpi mājās sniedz ne tikai pilngadīgām personām, bet arī bērniem. Bērniem ir vajadzība ne tikai fiziskā aprūpe , bet arī pieskatīšana, uzraudzība un saturīga laika pavadīšana.
6.  Ņemot vērā valsts īstenoto politiku ģimenes atbalsta nodrošināšanā, ir būtiski samazinājies bērnu skaits bērnu ilgstošās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās. Deinstitucionalizācijas projektu rezultātā praktiski visos pašvaldības finansētās institūcijās ir ieviests ģimeniskai videi pietuvināts pakalpojums, zudusi nepieciešamība īpaši izdalīt jauniešu mājas kā īpašu sociālās aprūpes pakalpojumu minētajā segmentā.  Pagaidām tikai valsts sociālās aprūpes centros nav pilnībā ieviests ģimeniskai videi pietuvinātais pakalpojums, jo minētās institūcijas netika pārveidotas deinstitucionalizācijas projektu ietvaros.
7.Labklājības ministrija, veicot Sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrēšanu, vairākkārt ir saskārusies ar pakalpojumu sniedzēju neizpratni par prasībām, ko nepieciešams ievērot daudzfunkcionālajam sociālo pakalpojumu centram, uzsverot, ka pēc būtības tā ir sociālo pakalpojumu sniegšanas vieta (ēka), nevis pakalpojums (saturs). Tādējādi, lai mazinātu iespējamās interpretācijas normu piemērošanā, veidojot sociālos pakalpojumus, ir nepieciešams noteikt skaidrāk MK noteikumu normas. Daudzfunkcionālais sociālais pakalpojumu centrs sevī pēc būtības ietver dažādus sociālos pakalpojumus, kur katram pakalpojumu veidam atsevišķi ir jāatbilst šajos noteikumos minētajām prasībām. Tādējādi nav izvirzāmas atsevišķas prasības pašam daudzfunkcionālajam sociālo pakalpojumu centra (kā atsevišķam sociālo pakalpojumu veidam).
 
 

Nē

Personai ir zināmas prasības, kādas tiek izvirzītas sociālā pakalpojuma sniedzējam, attiecīgi klientam nav pamata izvirzīt nepamatotas prasības, viņš var aizstāvēt savas tiesības uz noteiktu sociālā pakalpojuma apjomu.

Grozījumi būtiski neietekmē tos uzņēmumus, kas sniedz konkrēto sociālo pakalpojumu sniedzēju, jo pamatā legalizē ieviešos praksi vai redakcionāli precizē esošās normas.

Veselība un sociālā aprūpe

Sakarā ar to, ka izmaiņām prasībās sociālo pakalpojumu sniedzējiem ir redakcionāls raksturs vai tiek legalizēta labā prakse, būtiskas ietekmes uz nozari nav. 

Nē

Nē

Nē

-