Anotācija (ex-ante)

Satversmes tiesa ir nepārprotami norādījusi, ka ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu tiesu, un ar savstarpēju vienošanos tā nevar atteikties no savām pamattiesībām. (Satversmes tiesas 28.11.2014. sprieduma lietā Nr. 2014-09-01 14.1.p.). Pušu tiesību aizsardzības apjoms nemainās atkarībā no tā, kāda veida šķīrējtiesā tā izlemj risināt strīdu.  Pastāvīgās šķīrējtiesas, kā šķīrējtiesu institūcijas galvenā funkcija ir nodrošināt šķīrējtiesas procesa administrēšanu, līdz ar to nepastāv juridiski kritēriji, lai noteiktu, ka valsts atzīst un izpilda tikai konkrētas institucionālās formas šķīrējtiesu spriedumus. Šķīrējtiesas procesam ad hoc šķīrējtiesā tiek izvirzītas tādas pašas juridiskās prasības kā šķīrējtiesas procesam pastāvīgajā šķīrējtiesā, proti, tam ir jānotiek saskaņā ar pušu vienošanos un Šķīrējtiesu likuma noteikumiem. Parauglikums un citi Latvijai saistoši tiesību akti, piemēram, 1985. gada 10. jūnija Ņujorkas Konvencija par ārvalsts šķīrējtiesu nolēmumu atzīšanu un izpildīšanu (turpmāk – Ņujorkas konvencija) un Eiropas Konvencija par starptautisko komercšķīrējtiesu nenošķir šķīrējtiesu spriedumu izpildi atkarībā no tā, vai tas ir pieņemts pastāvīgajā vai ad hoc šķīrējtiesā. Valsts piespiedu kārtā neizpilda tikai Latvijā pieņemtus ad hoc šķīrējtiesu spriedumus. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārt ir atzinusi, ka valstij ir pienākums šķīrējtiesas procesa pusēm sniegt iespēju lūgt vispārējās jurisdikcijas tiesām, lai tās atzīst un izpilda šķīrējtiesu spriedumus. Ilgstoša vilcināšanās nodrošināt šādu iespēju vai nepamatota atteikšanās atzīt un izpildīt šķīrējtiesas spriedumu ir pretrunā  Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1. protokola 1. pantam (ECT 1994. gada 9. decembra spriedums lietā Stran Greek Refineries un Stratis Andreadis pret Grieķiju, pieteikuma Nr. 13427/87; 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Regent Company pret Ukrainu, pieteikuma Nr. 773/03; 2010. gada 20. aprīļa spriedums lietā Kin-Stib un Majkič pret Serbiju, pieteikuma Nr. 12312/05). Nepieciešams nodrošināt tādu mehānismu personas tiesību un interešu aizsardzībai šķīrējtiesas procesā, kas atbilst starptautiskajiem standartiem un praksei, nenodalot vai strīds tiek skatīts pastāvīgajā vai ad hoc šķīrējtiesā.

Lai nodrošinātu vienādu tiesību un to aizsardzības apjomu visām personām, kas izvēlējušās strīdu izšķirt šķīrējtiesā, likumprojekts paredz atteikšanos no specifiska regulējuma, kas attiecināms tikai uz tām personām, kuru lietu izskatīšanu nodrošinājusi pastāvīgā šķīrējtiesa.  

Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2022-03-01 konstatēja, ka, lai gan pastāv atsevišķi valsts kontroles elementi šķīrējtiesas procesa uzraudzībai, tie nenodrošina minimālo tiesisko aizsardzību, ko pieprasa Satversmes 92. pants. Šobrīd Latvijā šķīrējtiesas procesa uzraudzība primāri tiek veikta izpildu raksta par šķīrējtiesas sprieduma izsniegšanas stadijā un skatot prasību par šķīrējtiesas līguma spēka esamību. Tika konstatēts, ka nepastāv valsts uzraudzības mehānisms, kas ļautu personai, pret kuru taisīts šķīrējtiesas spriedums iebilst pret šķīrējtiesas procesa norisi un tajā iespējams pieļautiem būtiskiem procesuāliem pārkāpumiem. Personai ir jābūt tiesībām tieši un nepastarpināti, neatkarīgi no citu personu gribas vai rīcības, vērsties tiesā savu aizskarto tiesību aizsardzībai. Šā brīža regulējums paredz tikai kreditora tiesības lūgt tiesai izvērtēt šķīrējtiesas sprieduma tiesiskumu izpildu raksta izsniegšanas stadijā. Šāds regulējums liedz parādniekam iespēju lūgt valsts uzraudzību pār būtiskiem šķīrējtiesas procesa pārkāpumiem, tai skaitā no uzraudzības tiesā ir izslēgti gadījumi, kad šķīrējtiesas sprieduma izpilde nav nepieciešams saņemt izpildu rakstu, kā arī gadījumi, kad šķīrējtiesas spriedums atzīstams un izpildāms ārvalstī. Šķīrējtiesas procesā būtiski procesuāli pārkāpumi var notikt arī tad, ja šķīrējtiesas līguma spēkā esamības apstrīdēšanai nav pamata. Latvijas tiesību sistēmā nav ieviests Parauglikumam atbilstošs mehānisms šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanai un atcelšanai, kas ļauj ikvienai šķīrējtiesas procesa pusei vērsties tiesā savu aizskarto tiesību aizsardzībai. Šāda regulējuma trūkums rada tiesisku nenoteiktību. Nepastāvot efektīvam šķīrējtiesas uzraudzības mehānismam, tiek mazināta sabiedrības uzticēšanās gan šķīrējtiesām, gan valstij un tiesībām. Satversmes tiesa secināja, ka  Civilprocesa likuma 534., 534.¹, 535., 536. un 537. panti, ciktāl tie neparedz šķīrējtiesas procesa uzraudzību gadījumos, kad ieinteresētā puse ilgstoši nevēršas vispārējās jurisdikcijas tiesā šķīrējtiesas sprieduma izpildei, kad šķīrējtiesas spriedums atzīstams un izpildāms ārvalstīs vai kad šķīrējtiesas sprieduma izpildei nav nepieciešams vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā ar pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu, neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

Latvijas šķīrējtiesu regulējumā ir nepieciešams pārņemt Parauglikumā ietverto regulējumu, nodrošinot starptautiskajiem standartiem un praksei atbilstošu regulējumu. Šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanas mehānisma mērķis ir nodrošināt šķīrējtiesas procesa pusēm iespēju vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā, pamatojoties uz šķīrējtiesas procesā pieļautiem būtiskiem pušu tiesību pārkāpumiem. Apstrīdēt šķīrējtiesas spriedumu ir tiesības abām šķīrējtiesas procesā iesaistītajām pusēm, ja tās uzskata, ka ir pārkāptas to tiesības. Ar likumprojektu tiek ieviests Parauglikumā paredzētais regulējums attiecībā uz šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanas iespējām, paredzot pusei tiesības viena mēneša laikā no šķīrējtiesas sprieduma vai papildsprieduma taisīšanas dienas, ja pastāv kāds no likumā noteiktajiem pamatiem šķīrējtiesas sprieduma atcelšanai. Ar pieteikumu par šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanu šķīrējtiesas spriedums netiek pārsūdzēts pēc būtības, izskatot pieteikumu tiek vērtēts vai pastāv likumā noteiktie apstākļi, kas liedz valstij atzīt par tiesisku šādu šķīrējtiesas procesa rezultātu. Parauglikuma 34. panta trešā daļa maksimālo termiņu pieteikuma iesniegšanai vispārējas jurisdikcijas tiesā noteic trīs mēnešus. Starptautiskajā praksē šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanas mehānisma īstenošanai tiek noteikts termiņš no viena līdz trim mēnešiem. Latvijas kaimiņvalstīs – Lietuvā un Igaunijā – šo tiesību izmantošanai noteikts mēneša termiņš. Sistēmiski vērtējot Civilprocesa likumā noteiktos termiņus, arī Latvijas civilprocesuālajās normās iederīgāks būtu viena mēneša termiņš, lai iesniegtu pieteikumu par šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanu. Termiņš, kas skaitāms no šķīrējtiesas sprieduma vai papildsprieduma taisīšanas dienas, ir noteikts ar mērķi nodrošināt tiesisko noteiktību, uzliekot pusēm pienākumu aktīvi rīkoties savu tiesību un tiesisko interešu aizsardzībai. Lai novērstu risku, ka šķīrējtiesas spriedums tiek atcelts pēc tam, kad ir uzsākta tā piespiedu izpilde, tiek noteikts, ka pieteikumu par šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanu var iesniegt, ja likumā noteiktajā kārtībā nav izsniegts izpildu raksts.

Pieteikuma piekritība nosakāma pēc parādnieka deklarētās dzīvesvietas vai juridiskās adreses, bet, ja tādas nav, - pēc parādnieka dzīvesvietas. Ņemot vērā ar pieteikumu par šķīrējtiesas spriedumu apstrīdēšanu saistītās īpatnības, ir nosakāmi papildu piekritības kritēriji gadījumiem, ja neizpildās standarta piekritības kārtība. Likumprojekts kā izņēmuma piekritību pieteikumam par šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanu noteic šķīrējtiesas sprieduma izpildes vietu. Savukārt, gadījumā, ja parādniekam nav dzīvesvietas vai juridiskās adreses Latvijā un šķīrējtiesas spriedumam nav nosakāma izpildes vieta, pieteikumu var iesniegt rajona (pilsētas) tiesā pēc šķīrējtiesas atrašanās vietas vai pēc pieteikuma iesniedzēja deklarētās dzīvesvietas vai juridiskās adreses. Izņēmuma piekritības kritēriji pieteikumam par šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanu noteikti, ievērojot nepieciešamību nodrošināt iespēju apstrīdēt šķīrējtiesas spriedumus visos gadījumos, kad tas pieņemts Latvijā, neskatoties uz tā saturu un šķīrējtiesas procesā iesaistīto pušu atrašanās vietu. Likumprojekta izstrādes procesā tika vērtēta iespēja noteikt īpašu piekritību pieteikumiem par šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanu un pieteikumiem par izpildu raksta izsniegšanu šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildei. Atsaucoties uz starptautisko praksi, tika vērtēta iespēja noteikt šo pieteikumu izskatīšanu pirmajā instancē apgabaltiesā un pārsūdzību – Augstākajā tiesā. Tomēr minētais darba grupā neguva atbalstu, ņemot vērā arī apsvērumu, ka Latvijā kopš 2013. gada ir ieviesta tīrā trīspakāpju tiesu sistēma, kas noteic, ka pamatā visās lietu kategorijās pirmās instances tiesa ir rajona (pilsētas) tiesas, un apgabaltiesas kompetencē ir skatīt lietas tikai apelācijas kārtībā. Tāpat tika izsvērta iespēja koncentrēt šo pieteikumu piekritību vienā noteiktā tiesā (piemēram, Rīgas pilsētas tiesā vai Ekonomisko lietu tiesā). Apkopojot datus par tiesās šobrīd saņemto pieteikumu par šķīrējtiesu spriedumu izpildi, tika secināts, ka Rīgas tiesām piekrīt aptuveni 40% no minētajiem pieteikumiem un pārējie sadalās starp pārējām Latvijas tiesām. Līdz ar to secināms, ka šo pieteikumu koncentrēšana vienā tiesā pati par sevi veidos vērā ņemamu slodzes palielinājumu attiecīgajai tiesai, taču papildus vēl ņemams vērā, ka ar likumprojektu tiek ieviesti jauni pieteikumu veidi un to precīzu skaitu šobrīd ir grūti prognozēt. Pie šādiem apstākļiem un ņemot vērā arī Rīgas tiesu, tajā skaitā Rīgas apgabaltiesas, noslodzes un kapacitātes jautājumus, secināts, ka šobrīd nebūtu pamatoti koncentrēt pieteikumu izskatīšanas kompetenci vienā no minētajām rajona (pilsētas) tiesām.

Lēmums par šķīrējtiesas sprieduma atcelšanu nav pārsūdzams, savukārt par lēmumu, ar kuru noraidīts pieteikums par šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanu, var iesniegt blakus sūdzību 10 dienu laikā no lēmuma saņemšanas dienas (līdzīgi kā tas ir jau šobrīd spēkā esošajā regulējumā attiecībā uz pieteikumu par šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildi – puse var pārsūdzēt lēmumu par atteikšanos izsniegt izpildrakstu, bet lēmums, ar kuru pieteikums ir apmierināts, nav pārsūdzams). No minētā izriet, ka pusēm ir noteiktas tiesības pārsūdzēt ir tikai tām negatīvus lēmumus jeb lēmumus par to iesniegto pieteikuma noraidīšanu. Likumprojekta izstrādes procesā tika vērtēta iespēja paredzēt blakus sūdzības iesniegšanu par jebkuru tiesas lēmumu, kas pieņemts, skatot pieteikumu par šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanu, proti – paredzēt tiesības otrai pusei pārsūdzēt arī tādu lēmumu, ar kuru apmierināts pieteikums par šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanu vai pieteikums par šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildi. Taču tika secināts, ka civilprocesa pamatā esošais dispozitivitātes princips prasa aktīvu rīcību no pašas puses savu tiesību īstenošanā. Tādējādi, ja puse nepiekrīt pieteikumam par šķīrējtiesas sprieduma atcelšanu, tai ir iespēja vērsties tiesā ar pretpieteikumu par šķīrējtiesas sprieduma izpildi. Šādā situācijā tiesa apmierinot pieteikumu par šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanu, vienlaikus lemtu arī par pieteikumu par šķīrējtiesas sprieduma izpildi. Tiesai noraidot pieteikumu par šķīrējtiesas sprieduma izpildi, pusei ir paredzētas tiesības par šo tiesneša lēmumu iesniegt blakus sūdzību. Tāpat norādāms, ka, ņemot vērā to, ka tiesības apstrīdēt šķīrējtiesas spriedumu ir ierobežotas laikā. Likumprojekts nosaka viena mēneša termiņu šo tiesību izmantošanai. Apstāklis, ka nav notecējis termiņš, kura laikā iespējams apstrīdēt šķīrējtiesas spriedumu, nav šķērslis otrai pusei vērsties tiesā ar pieteikumu par attiecīgā šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildi. Šādos gadījumos puse, pret kuru tiks vērsta piespiedu izpilde, ir tiesīga vērsties tiesā ar pretpieteikumu par šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanu. Šādu tiesību var izmantot, ja nav notecējis pieteikuma par šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanu iesniegšanas termiņš. Jāatzīmē, ka likumprojekts neparedz pienākumu pusei iesniegt pretpieteikumu, puses šīs tiesības īsteno dispozitivitātes principa ietvaros.  Pretpieteikums neatkarīgi no tā piekritības iesniedzams tiesā, kura jau izskata lietu par attiecīgo šķīrējtiesas spriedumu (pieteikumu par šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildi vai pieteikumu par šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanu). Šāda mehānisma pastāvēšana nodrošina iespēju pusēm prasīt un tiesai lemt par šķīrējtiesas sprieduma atcelšanu un izpildu raksta izsniegšanu viena procesa ietvaros, īstenojot ātru un efektīvu šķīrējtiesas procesa kontroli un novēršot iespējamos riskus pieņemt savstarpēji izslēdzoša satura lēmumus.

Ņemot vērā, ka ar likumprojektu tiek noteikts jauns pieteikuma veids par šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanu, ir saskatāma nepieciešamība noteikt jaunu valsts nodevu. Par pieteikumu par šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanu paredzētais valsts nodevas apmērs noteikts 1 procents no parāda summas, bet ne vairāk par 285 euro, pielīdzinot to valsts nodevas apmēram, kas maksājama par pieteikumu par izpildu raksta izdošanu un šķīrējtiesas sprieduma pamata vai ārvalsts šķīrējtiesas nolēmuma atzīšanu un izpildīšanu.

Parauglikums, Ņujorkas konvencija un Eiropas Konvencija par starptautisko komercšķīrējtiesu paredz identiska satura pamatus šķīrējtiesas sprieduma atcelšanai un izpildei, kas tiek pārņemti arī Civilprocesa likumā. Šobrīd Civilprocesa likuma 536. pantā ir iekļauti analoģiska satura pamati, kas paredz atteikt izpildu raksta izsniegšanu šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildei. Likumprojekts precizē šķīrējtiesas sprieduma atcelšanas un izpildu raksta izsniegšanas atteikuma pamatu vārdisko formulējumu atbilstoši šo pamatu būtībai, kas pieņemta un atzīta starptautiskajā praksē. Iesniedzot pieteikumu par šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanu, tiek īstenots sacīkstes princips, kas pieprasa pusei pierādīt sava pieteikuma pamatotību. Pirmais atteikuma pamats paredz šķīrējtiesas sprieduma atcelšanu tādos gadījumos kā, piemēram, ja puse, kas noslēdza šķīrējtiesas līgumu bija nepilngadīga vai rīcībnespējīga, kā arī aptver gadījumus, kad līgumslēdzējpusei nebija pilnvarojuma slēgt šādu līgumu u.tml. Puses ir tiesīgas noteikt savam strīdam piemērot jebkuras valsts tiesības, kas arī regulē to noslēgtā šķīrējtiesas līguma spēkā esamību. Ja puses nav vienojušās par to strīdam piemērojamiem normatīvajiem aktiem, tad tas, vai puse bija tiesīga slēgt šķīrējtiesas līgumu, un šķīrējtiesas līguma spēkā esamība vērtējama pēc Latvijas normatīvajiem aktiem. Apstrīdēšanas mehānisms ir attiecināms tikai uz Latvijā taisītiem šķīrējtiesu spriedumiem. Tiesa var lemt par šķīrējtiesas sprieduma atcelšanu, ja puse pierāda, ka šķīrējtiesa, pieņemot spriedumu, ir pēc būtības izšķīrusi tādu strīdu, ko puse nav nodevusi izšķiršanai šķīrējtiesā, un tas nav paredzēts šķīrējtiesas līgumā, izlēmusi jautājumus, kas pārsniedz prasības robežas vai šķīrējtiesas sastāvs ir pārsniedzis tam šķīrējtiesas līgumā vai pušu prasījumos piešķirtās pilnvaras. Ja ir iespējams nošķirt jautājumus, kas tika nodoti izskatīšanai šķīrējtiesā, no tiem, kas netika, tiesa var atcelt šķīrējtiesas spriedumu daļā, kas satur vērtējumu par jautājumiem, kas netika nodoti izskatīšanai šķīrējtiesā. Tiesai ir rīcības brīvība lemt, vai puses iesniegtais pieteikums par šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanu un šķīrējtiesas procesā pieļautie pārkāpumi ir tik būtiski, ka valsts nevar atzīt šāda šķīrējtiesas sprieduma spēkā esību un ir nepieciešams to atcelt.

Šķīrējtiesu likuma 48. pants noteic, ka pusei ir tiesības iesniegt iebildumus, ja ir pārkāpts vai nav ievērots kāds no minētā likuma, pastāvīgās šķīrējtiesas reglamenta vai pušu vienošanās nosacījumiem. Iebildumus puse iesniedz šķīrējtiesas sastāvam un otrai pusei, tiklīdz par attiecīgo pārkāpumu ir kļuvis zināms. Ja puse neiesniedz iebildumus, uzskatāms, ka tā ir atteikusies no savām tiesībām celt iebildumus, izņemot gadījumu, kad iebildumi nav iesniegti no puses neatkarīgu iemeslu dēļ. Līdz ar to pusei, uzzinot par trūkumiem šķīrējtiesas procesā, kas iespējams var novest pie šķīrējtiesas sprieduma atcelšanas vai piespiedu izpildes atteikšanas, iebildumi ir jāceļ jau šķīrējtiesas procesa ietvaros, ja tas objektīvi ir iespējams. Neiebilstot pret trūkumiem vai būtiskiem procesuāliem pārkāpumiem šķīrējtiesas procesa ietvaros, uzskatāms, ka puse ir atteikusies no savām tiesībām celt iebildumus un tā nevar iebildumus par šiem apstākļiem celt šķīrējtiesas procesa uzraudzības vispārējās jurisdikcijas tiesā ietvaros.

Likumprojektā, pārņemot Parauglikuma normas, ieviesti divi jauni pamati šķīrējtiesas sprieduma atcelšanai. Tiesai tiek paredzētas tiesības atcelt šķīrējtiesas spriedumu vai atteikt tā izpildi, ja tā konstatē, ka spriedums ir pretrunā ar sabiedrisko kārtību vai, ja konkrēto strīdu var izšķirt tikai tiesa pat tad, ja puse nav norādījusi uz šī pamata esību. Sabiedriskās kārtības atruna ir vērsta uz valstī pastāvošo neaizskaramo vērtību sistēmas aizsardzību.
Ja tiesa, izlemjot pieteikumu par šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanu, saskata tādus trūkumus šķīrējtiesas spriedumā, kas var tikt novērsti, tā pēc puses motivēta lūguma var arī atlikt pieteikuma izskatīšanu, dodot iespēju pusei vērsties šķīrējtiesā, lai šķīrējtiesa veiktu darbības trūkumu novēršanai kādas tas uzskata par nepieciešamām, lai novērstu šķīrējtiesas sprieduma atcelšanu.

Nepieciešams pilnveidot regulējumu par izpildu raksta izsniegšanu šķīrējtiesas sprieduma izpildei, precizējot tā atbilstību starptautiski atzītai praksei, kā arī salāgot šo regulējumu ar šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanas institūtu.

Lai nodrošinātu vienveidīgu regulējumu, likumprojekts paredz precizēt regulējumu par šķīrējtiesu spriedumu piespiedu izpildi, nodrošinot tā atbilstību Parauglikumam un saskaņotību ar regulējumu par šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanu. Likumprojekts kā izņēmuma piekritību pieteikumam par izpildu raksta izsniegšanu šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildei noteic šķīrējtiesas sprieduma izpildes vietu. Izņēmuma piekritības kritēriji noteikti, ievērojot nepieciešamību nodrošināt iespēju prasīt šķīrējtiesas spriedumu piespiedu izpildi visos gadījumos, kad tas izpildāms Latvijā. Tāpat ar likumprojektu tiek noteikts līdzīgs pieteikumu izlemšanas process gan šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanas gadījumā, gan lemjot par šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildi. Tiesai tiek paredzētas tiesības nepieciešamības gadījumā izprasīt no šķīrējtiesas vai pusēm lietas materiālus vai citu informāciju, kas ir nepieciešama, lai izlemtu pieteikumu pēc būtības. Izlemjot jautājumu par pieteikumu pēc būtības, tiesa lemj par tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu, tai skaitā par advokātu izdevumu atlīdzināšanu Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Lēmumu par atteikumu izsniegt izpildu rakstu pastāvīgās šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildei nosūta pastāvīgajai šķīrējtiesai, lai informētu par konstatētajiem trūkumiem spriedumā, kas liedz valstij atzīt šāda sprieduma izpildi. Ar likumprojektu tiek precizēti izpildu raksta izsniegšanas šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildei atteikuma pamati, saskaņojot to formulējumu ar šķīrējtiesas sprieduma atcelšanas pamatiem. Parauglikuma 36. pants kā atšķirīgu no šķīrējtiesas sprieduma atcelšanas pamatiem, noteic arī iespēju atteikt izsniegt izpildu rakstu, ja šķīrējtiesas spriedums ir atcelts vai tā izpilde tiek atteikta ārvalstī. Likumprojekts ievieš divus jaunus pamatus, uz kuru pamata tiesa var atteikt šķīrējtiesas sprieduma izpildi. Tiesai tiek paredzētas tiesības atteikt šķīrējtiesas sprieduma izpildi, ja tā konstatē, ka spriedums ir pretrunā ar sabiedrisko kārtību vai, ja konkrēto strīdu var izšķirt tikai tiesa, neskatoties uz to, vai uz šo apstākli ir norādījusi puse. Sabiedriskās kārtības atruna ir vērsta uz valstī pastāvošo neaizskaramo vērtību sistēmas aizsardzību. Šķīrējtiesas sprieduma atcelšana ir iespējama tikai pēc puses iniciatīvas, izmantojot iespēju apstrīdēt tā spēkā esamību. Vērtējot pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu šķīrējtiesas sprieduma izpildei, ja tiek konstatēti pamati atteikt šķīrējtiesas spriedums paliek spēkā, izņemot gadījumus, ja tiesa konstatē, ka konkrēto strīdu var izšķirt tikai tiesa vai šķīrējtiesas spriedums ir pretrunā ar sabiedrisko kārtību. Puses tiesības izteikt iebildumus par izpildu raksta izsniegšanu neatjauno puses tiesības prasīt šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanu, ja šīs tiesība jau ir tikušas izmantotas, vai ir notecējis termiņš pieteikuma iesniegšanai. Ja tiesa ir noraidījusi puses pieteikumu par šķīrējtiesas sprieduma atcelšanu, pusei nav tiesību norādīt tiesai uz tādiem izpildes atteikuma pamatiem, ko tā iepriekš zināja, bet, iesniedzot pieteikumu par šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanu, netika norādījusi. Ja tiesa, izlemjot pieteikumu par šķīrējtiesas sprieduma izpildi, saskata tādus trūkumus šķīrējtiesas spriedumā, kas var tikt novērsti, tiesa, pēc puses motivēta lūguma var atlikt pieteikuma izskatīšanu, dodot iespēju pusei vērsties šķīrējtiesā un attiecīgi šķīrējtiesai iespēju veikt darbības, kādas šķīrējtiesas sastāvs uzskata par nepieciešamām, lai novērstu pieteikuma par šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildi noraidīšanu.

Normatīvie akti neparedz Parauglikumam un starptautiskajiem standartiem un praksei atbilstošu regulējumu par tiesas atbalsta funkcijām šķīrējtiesas procesā. Līdz ar to netiek nodrošināta pietiekama valsts kontrole šķīrējtiesas procesā, kas liedz savlaicīgi novērst iespējamos personas tiesību pārkāpumus. Šķīrējtiesas procesam Latvijas tiesību sistēmā ir liela nozīme un šīs jomas tiesiskajam regulējuma, cita starp, jābalstās gan uz Latvijai saistošajiem starptautiskajiem tiesību aktiem, gan arī uz citiem saistošiem tiesību avotiem – starptautisko tiesību principiem (Satversmes tiesas 28.11.2014. sprieduma lietā Nr. 2014-09-01 15.1.p.). Neieviešot starptautiskiem šķīrējtiesu standartiem atbilstošu regulējumu, tiek mazināta uzticība šķīrējtiesām. Nepastāvot efektīviem tiesību aizsardzības mehānismiem, kas pusēm ir pieejami jau šķīrējtiesas procesa laikā, savlaicīgi netiek novērsti trūkumi šķīrējtiesas procesā, kas var vēlāk radīt papildu noslodzi vispārējās jurisdikcijas tiesai, skatot pieteikumus par šķīrējtiesas spriedumu apstrīdēšanu un izpildi. Šķīrējtiesas procesā iesaistītajām pusēm nav nodrošinātas tiesības lūgt vispārējās jurisdikcijas tiesai iecelt šķīrējtiesnesi gadījumā, ja tās nav bijušas spējīgas savstarpēji vienoties par to, vai netiek ievērota tā šķīrējtiesneša iecelšanas kārtība par ko puses ir vienojušās vai kas noteikta pastāvīgās šķīrējtiesas reglamentā. Tiesības izvēlēties šķīrējtiesnesi ir vienas no svarīgākajām puses tiesībām šķīrējtiesas procesā. Puses uzticēšanās šķīrējtiesnesim rada arī uzticēšanos šķīrējtiesas procesam kopumā. Tiesiska šķīrējtiesas sprieduma priekšnoteikums ir objektīvi un neitrāli šķīrējtiesneši. Šķīrējtiesu likuma 17. pants paredz tiesības noraidīt šķīrējtiesnesi, taču tas neparedz tiesības pusei vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā gadījumā, ja noraidījums netiek pieņemts, kā to paredz Parauglikuma 13. panta trešā daļa. Ja savlaicīgi netiek novērsti trūkumi attiecībā uz šķīrējtiesneša neitralitāti un objektivitāti, tas var kalpot par pamatu šķīrējtiesas sprieduma atcelšanai vai izpildes atteikšanai. Parauglikuma 14. pants noteic, ja šķīrējtiesnesis de jure vai de facto nespēj veikt savus pienākumus vai ja citu iemeslu dēļ nerīkojas savlaicīgi, viņš atkāpjas no šķīrējtiesneša amata. Ja par šo turpina pastāvēt strīds, Parauglikums noteic pusei tiesības lūgt tiesai izlemt jautājumu par šķīrējtiesneša pilnvaru izbeigšanu. Šāda regulējuma trūkums liedz pusēm tiesības uz ātru un efektīvu šķīrējtiesas procesu, jo nepastāv mehānisms kā strīdus gadījumā risināt jautājumu par šķīrējtiesneša pilnvaru izbeigšanu, ja viņš neveic savus pienākumus vai citu iemeslu dēļ nerīkojas savlaicīgi. Parauglikuma 16. pants paredz tiesības pusei lūgt tiesu pārvērtēt jautājumu par strīda pakļautību šķīrējtiesai, pēc tam, kad šķīrējtiesas sastāvs ir lēmis par šo jautājumu. Civilprocess paredz tiesības iesniegt prasības pieteikumu par šķīrējtiesas līguma spēkā esamību, kas daļēji risina jautājumu par strīda piekritību šķīrējtiesai, proti, strīds būs piekritīgs šķīrējtiesai, ja starp pusēm noslēgtais šķīrējtiesas līgums ir spēkā esošs. Taču šis prasības pieteikums aprobežojas tikai ar gadījumiem, kad strīds nav pakļauts izskatīšanai šķīrējtiesā līguma spēkā neesamības dēļ, izslēdzot citus gadījumus, kad strīds iespējams nav pakļauts izskatīšanai šķīrējtiesā. Nepieciešams nodrošināt pusei tiesības lūgt, lai vispārējās jurisdikcijas tiesa pārvērtē strīda pakļautību šķīrējtiesai arī tādos gadījumos kā, piemēram, kad nav skaidrs vai šķīrējtiesā celtā prasībā ir par noteiktu tiesisku attiecību, par konkrētā prasījuma ietilpšanu šķīrējtiesas līguma tvērumā, par šķīrējtiesas līguma saistošo spēku attiecībā uz kādu no pusēm, vai ir izvēlēta pareizā šķīrējtiesas institūcija u.tml. gadījumos. Šobrīd puses tiesības tiek aizsargātas tikai izpildu raksta izsniegšanas stadijā, taču tas nevar tikt uzskatīts par pietiekamu tiesību aizsardzības līdzekli. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka Satversmes 92. pants paredz personas subjektīvās tiesības vērsties tiesā un aizsargāt savas aizskartās tiesības.

Likumprojekts paredz paplašināt valsts kontroli un atbalstu šķīrējtiesas procesā, nosakot vispārējās jurisdikcijas tiesas tiesības lemt par pieteikumiem par iecelšanu, šķīrējtiesneša noraidīšanu, šķīrējtiesneša atcelšanu un strīda pakļautību šķīrējtiesai. Nav pamata uzskatīt, ka, ieviešot vispārējās jurisdikcijas tiesas atbalsta funkcijas šķīrējtiesas procesā, tiks negatīvi ietekmēts šķīrējtiesas process un tā efektivitāte. Gadījumi, kuros vispārējās jurisdikcijas tiesu iesaiste ir pieļaujama, ir ierobežoti un noteikti Šķīrējtiesu likumā, kā arī tie neskar strīda izskatīšanu pēc būtības. Tiesu atbalsta pasākumu ieviešana nodrošinās efektīvāku, tiesiskāku un taisnīgāku šķīrējtiesas procesu. Tiesas atbalsta funkciju mehānisma ieviešanas mērķis ir savlaicīgi novērst iespējamos trūkumus un procesuālos pārkāpumus šķīrējtiesas procesā, tādējādi īstenojot savlaicīgu valsts uzraudzību pār šķīrējtiesas procesu. Nodrošinot korektu šķīrējtiesas procesu, kurā ievērotas pušu tiesības un nav pieļauti procesuāli pārkāpumi, tiks samazināti gadījumi, kad būs nepieciešams atcelt šķīrējtiesas spriedumu vai atteikt tā izpildi. Tiesu atbalsta funkcijas šķīrējtiesas procesā ir ātras reaģēšanas mehānismi, kas ļauj pusēm īstenot un aizsargāt to tiesības ātri un efektīvi, ievērojami nepaildzinot šķīrējtiesas procesus. Līdz ar to Likumprojekts noteic, ka minētos pieteikumus skata rajona (pilsētas) tiesa vienā instancē bez pārsūdzības iespējas.

Pieteikumu par šķīrējtiesnešu iecelšanu paredzēts iesniegt gadījumos, kad puses ir vienojušās par strīda izskatīšanu ad hoc šķīrējtiesā, jo nepastāv šķīrējtiesas institūcija, kas spētu atrisināt starp pusēm radušās domstarpības par šķīrējtiesnešu iecelšanu. Ja puses ir vienojušās par strīda izskatīšanu pastāvīgajā šķīrējtiesā, uzskatāms, ka tās ir piekritušas un vienojušās par to šķīrējtiesneša iecelšanas kārtību, kādu paredz pastāvīgās šķīrējtiesas reglaments. Pieteikumu par šķīrējtiesneša iecelšanu vispārējās jurisdikcijas tiesā var iesniegt tikai gadījumā, ja puses vienošanās ceļā nav varējušas iecelt šķīrējtiesnešus. Pusēm, kuras ir vienojušās par strīda izskatīšanu pastāvīgajā šķīrējtiesā, piekrītot reglamentā noteiktajai šķīrējtiesnešu iecelšanas kārtībai, ir tiesības vērsties ar pieteikumu par šķīrējtiesneša iecelšanu vispārējās jurisdikcijas tiesā tikai gadījumā, ja otra puse, pušu ieceltie šķīrējtiesneši, šķīrējtiesas institūcija vai cita persona nerīkojas saskaņā ar kārtību, par kuru puses ir vienojušās. Likumprojekts paredz pušu tiesības iesniegt tiesai priekšlikumus par šķīrējtiesneša kandidātu, pieteikumam pievienojot šķīrējtiesneša kandidātu rakstisku piekrišanu tikt ieceltam par šķīrējtiesnesi konkrētā strīda izskatīšanai, kā arī apliecinājumu, ka uz viņu neattiecas Šķīrējtiesu likumā noteiktie ierobežojumi. Šāds regulējums nodrošina tiesai iespēju pārliecināties par šķīrējtiesneša kandidāta piemērotību, lai uzņemtos šķīrējtiesneša pienākumus, kā arī pārliecināties par viņa atbilstību prasībām par objektivitāti un neitralitāti, novēršot arī interešu konflikta iespējas. Tiesa, ieceļot šķīrējtiesnesi, ņem vērā pušu izvirzītās prasības šķīrējtiesnesim, un ieceļ šķīrējtiesnesi no pušu pieteiktajiem kandidātiem, no pastāvīgās šķīrējtiesas saraksta, ja strīds izskatāms pastāvīgajā šķīrējtiesā, vai arī no Latvijas Zvērinātu advokātu padomes izveidota saraksta. Latvijas Zvērinātu advokātu padome izveido un uztur sarakstu ar zvērinātiem advokātiem, kas var tikt iecelti par šķīrējtiesnešiem. Zvērinātu advokātu sarakstā iekļauj, saņemot viņa rakstisku piekrišanu.

Likumprojekts paredz puses tiesības vērsties rajona (pilsētas) tiesā 30 dienu laikā no šķīrējtiesas sastāva vai šķīrējtiesneša lēmuma par noraidījuma nepieņemšanu saņemšanas dienas, norādot iebildumus par šķīrējtiesneša noraidījuma nepieņemšanu un to pamatojumu, kā arī pievienojot šķīrējtiesas sastāva vai šķīrējtiesneša lēmumu par noraidījuma nepieņemšanu. Šāda mehānisma ieviešana veicina un padara efektīvāku šķīrējtiesas procesu, nepieciešamības gadījumā, liedzot neatbilstošam šķīrējtiesnesim dalību šķīrējtiesas procesā.

Ar likumprojektu tiek ieviests mehānisms, kas ļauj pusēm ātri un efektīvi izšķirt strīdu par strīda pakļautību šķīrējtiesai gadījumos, kad tas nav saistīts ar šķīrējtiesas līguma spēkā esamību. Likumprojekts "Grozījumi Šķīrējtiesu likumā" (23-TA-2205) paredz iespēju šķīrējtiesas sastāvam jautājumu par civiltiesiskā strīda pakļautību izlemt, taisot atsevišķu lēmumu vai taisot šķīrējtiesas spriedumu, ar kuru strīds tiek skatīts pēc būtības, paredzot pusei tiesības vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā, ja šķīrējtiesas sastāvs ir pieņēmis atsevišķu lēmumu par strīda pakļautību. Pieteikumu var iesniegt 30 dienu laikā no šķīrējtiesas sastāva lēmuma par strīda pakļautību šķīrējtiesai saņemšanas dienas. Priekšnoteikums personas tiesībām vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā par strīda pakļautību šķīrējtiesai, ir šķīrējtiesas sastāva atsevišķs lēmums par strīda pakļautību. Atbilstoši Šķīrējtiesu likuma 24. panta otrajai daļai puse iebildumus par civiltiesiskā strīda pakļautību šķīrējtiesai var iesniegt līdz atsauksmes iesniegšanas termiņa beigām.

Likumprojekts neparedz ieviest termiņus, kādos tiesai ir jālemj par šiem pieteikumiem. Tomēr, ievērojot šķīrējtiesas procesu raksturojošos principus – ātrumu un efektivitāti, kā arī likumprojektā noteikto tiesas atbalsta funkciju šķīrējtiesas procesā būtību, pieteikumi būtu izskatāmi bez nepamatotas kavēšanas. Pieteikuma par šķīrējtiesneša iecelšanu, noraidīšanu vai atcelšanu, kā arī strīda pakļautību šķīrējtiesai iesniegšana automātiski neaptur šķīrējtiesas procesu un nav šķērslis šķīrējtiesas procesa turpināšanai. Tiek saglabātas šķīrējtiesas sastāva tiesības lemt par nepieciešamību apturēt vai atlikt strīda izskatīšanu.

Ņemot vērā ar likumprojektu ieviestās tiesas atbalsta funkcijas šķīrējtiesas procesā, kas paredz piecus jaunus pieteikumu veidus, ir nepieciešams noteikt jaunu valsts nodevu. Par pieteikumu par šķīrējtiesneša iecelšanu, noraidīšanu vai atcelšanu, par pieteikumu par strīda pakļautību šķīrējtiesai, kā arī par šķīrējtiesas pieteikumu par pierādījumu nodrošināju paredzētais valsts nodevas apmērs noteikts 70 euro, tāpat, kā par citām prasībām, kam nav mantiska rakstura vai kas nav jānovērtē.

Šā brīža tiesiskais regulējums neparedz tiesības šķīrējtiesas procesā lūgt vispārējās jurisdikcijas tiesai atbalstu pierādījumu iegūšanā, kas praksē var liegt pusēm pilnvērtīgi īstenot sacīkstes principu šķīrējtiesas procesā un iesniegt nepieciešamos pierādījumus prasības pierādīšanai. Likumprojekts "Grozījumi Šķīrējtiesu likumā" (23-TA-2205), kas tiek virzīts vienlaikus ar šo likumprojektu, paredz kā pierādīšanas līdzekli šķīrējtiesā noteikt arī liecinieku liecības. Šobrīd puses šķīrējtiesas procesa ietvaros var iesniegt citu personu rakstiskas notariāli apliecinātas liecības, un šķīrējtiesas sastāvs, lemjot par pierādījumu attiecināmību un pieļaujamību, var tās vērtēt kā rakstveida pierādījumu. Šāds regulējums nav uzskatāms par efektīvu un nesasniedz savu mērķi. Gadījumos, kad liecinieku liecība ir pierādījums prasības pierādīšanai, pusei tiek liegta iespēja pierādīt savu prasību. Regulējuma mērķis ir nodrošināt ātru un efektīvu šķīrējtiesas procesu, ievērojot pušu tiesības.

Šķīrējtiesas sastāvam ir paredzamas tiesības vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā ar lūgumu par pierādījumu iesniegšanu, ja tas pats nevar iegūt tos pierādījumus, kas nepieciešami objektīvai un taisnīgai lietas izskatīšanai. Likumprojekts nostiprina vispārējās jurisdikcijas tiesas pilnvaras veikt nepieciešamās procesuālās darbības pierādījumu iegūšanai, pamatojoties uz šķīrējtiesas sastāva motivētu lūgumu. Vispārējās jurisdikcijas tiesas iesaiste liecinieku nopratināšanā ir saistīta ar tiesībām brīdināt liecinieku par kriminālatbildību par nepatiesu liecību sniegšanu un pienākumu ierasties tiesā pēc tiesas izsaukuma. Ja ir nepieciešams nopratināt lieciniekus, šķīrējtiesas sastāvam ir precīzi jānoformulē lieciniekiem uzdodamie jautājumi. Lai nodrošinātu efektīvu procesu un izvairītos no atkārtotu lūgumu iesniegšanas, likumprojekts paredz tiesības pusēm piedalīties tiesas procesā, tai skaitā nepieciešamības gadījumā uzdot precizējošus jautājumus par liecinieku sniegtajām atbildēm uz šķīrējtiesas sastāva uzdotajiem jautājumiem, nepaplašinot šķīrējtiesas sastāva pieteikto jautājumu saturu pēc būtības.

Liedzot iespēju piemērot prasības nodrošinājumu vai pagaidu aizsardzības līdzekļus pēc šķīrējtiesas procesa uzsākšanas, nepamatoti tiek ierobežotas pušu tiesības šķīrējtiesas procesā. Aizliegums lūgt nodrošināt prasījumu šķīrējtiesas procesa laikā var būtiski kaitēt kreditora interesēm, ierobežojot tā iespējas nodrošināt šķīrējtiesas sprieduma izpildi. Īpaši šāda regulējuma trūkums apgrūtina starptautiskos šķīrējtiesu procesus, piemēram, kreditoram, uzzinot par atbildētajam esošiem bankas norēķinu kontiem Latvijā, ir liegta iespēja lūgt apķīlāt tajos esošos naudas līdzekļus, kas var radīt šķēršļus  šķīrējtiesas sprieduma efektīvai izpildei. Ierobežojums lūgt prasības nodrošinājumu tikai pirms prasības celšanas šķīrējtiesā tika ieviests ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt ātru, efektīvu un taisnīgu civiltiesisko strīdu izšķiršanu tiesā. Taču šķīrējtiesas procesa ātrums un efektivitāte nav arguments, lai liegtu personai lūgt piemērot prasības nodrošinājumu vai pagaidu aizsardzību jebkurā šķīrējtiesas procesa stadijā. Šķīrējtiesas procesa ātrums nedrīkst prevalēt pār pušu tiesībām uz efektīvu strīda atrisinājumu. Savukārt, Parauglikuma 17J. pants, kas paredz tiesības lūgt valsts tiesas atbalstu pagaidu aizsardzības līdzekļu piemērošanā, neparedz ierobežojumus tos lūgt arī šķīrējtiesas procesa laikā.

Likumprojekts paredz tiesības pusēm vērsties ar pieteikumu par prasības nodrošināšanu vai pagaidu aizsardzību, ja prasība izskatāma šķīrējtiesā, jebkurā šķīrējtiesas procesa stadijā, tādējādi novēršot konstatētos trūkumus un neatbilstību starptautiskajai praksei. Vienlaikus paredzēts, ka apmierinot pieteikumu par prasības nodrošināšanu vai pagaidu aizsardzību tiesnesis nosaka prasītājam termiņu ne ilgāku par 60 dienām, ja prasības pieteikums iesniedzams ārvalsts šķīrējtiesā. Prasības pieteikuma iesniegšanai ārvalsts šķīrējtiesā nosakāms ilgāks termiņš, ņemot vērā praksē konstatētos apstākļus, kas saistīti ar pieteikuma sagatavošanu un iesniegšanu ārvalsts šķīrējtiesā, piemēram, vajadzīgo pierādījumu savākšanu, zaudējumu aprēķinu veikšanu, nodrošināt ārvalsts juridisko konsultantu iesaisti, dokumentu aprites ātrumu u.tml.

Šķīrējtiesa ir alternatīva valsts izveidotajām tiesām, kas ļauj pusēm pielāgot strīda izšķiršanas kārtību savām vēlmēm un vajadzībām. Būtisks šķīrējtiesas procesa princips ir tā konfidencialitātē, kas tiek uzskatīts par vienu no galvenajām šķīrējtiesas procesa priekšrocībām. Civilprocesa likums noteic, ka civilprocesā ir ievērojams atklātuma princips, kas pieprasa atklātu lietu izskatīšanu, izņemot likumā noteiktos gadījumus. Šķīrējtiesu likums paredz, ka, ja puses nav vienojušās citādāk, šķīrējtiesas sēdes ir slēgtas, un šķīrējtiesas sastāvs ziņas par šķīrējtiesas procesu nesniedz citām personām un nepublicē. Ziņas par šķīrējtiesas procesu sniedz personām, kurām ir tiesības tās saņemt likumā noteikto funkciju veikšanai. Nepieciešams nodrošināt šķīrējtiesas procesam raksturīgo konfidencialitāti arī, izskatot pieteikumus vispārējās jurisdikcijas tiesā likumā noteiktajos gadījumos.

Likumprojekts paredz pieteikumus par šķīrējtiesneša iecelšanu, noraidīšanu, atcelšanu, kā arī strīda pakļautību šķīrējtiesai izskatīt slēgtā procesā, tādējādi nodrošinot šķīrējtiesas procesa konfidencialitāti arī gadījumos, kad kāda no pusēm likumā noteiktajos gadījumos ir vērsusies vispārējās jurisdikcijas tiesā.