Anotācija (ex-ante)

Saskaņā ar Ministru kabineta 2019.gada 26.novembra noteikumu Nr.557 „Noteikumi par valsts īpašumu privatizāciju veicošās institūcijas pārvaldes uzdevuma deleģēšanu” 2.punktu Possessor ir Zemesgabala privatizāciju veicošā institūcija.

Atbilstoši likuma “Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju” 64.panta pirmajai daļai Būvju īpašniekam ir pirmpirkuma tiesības uz Zemesgabalu.

Tā kā Zemesgabalā ir mežs, tā privatizācijai atbilstoši Meža likuma 44.pantam bija nepieciešams sākotnēji Saeimas lēmums (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2006.gada 20.martam), pēc tam – Ministru kabineta atļauja. Tomēr to izdošana netika iniciēta, jo, ievērojot Zemesgabala kopējo platību un sadalījumu pa zemes lietošanas veidiem, kā arī samērojot to ar Būvju kopējo platību un novietojumu Zemesgabalā (vienā tā malā), ir acīmredzami skaidrs, ka Būvju uzturēšanai nav nepieciešams viss Zemesgabals.

Saskaņā ar Jūrmalas pilsētas domes 2009.gada 6.maija vēstuli Nr.1.1-25/2504 Zemesgabals atrodas dabas pamatnes teritorijā un līdz ar to nav dalāms. Arī Pašvaldības 2021.gada 29.jūlija vēstulē Nr.14-1/1328 atkārtoti sniegta informācija, ka Zemesgabals ir nedalāms.

Saskaņā ar Aizsargjoslu likuma 36.panta trešās daļas Krasta kāpu aizsargjoslā un pludmalē aizliegts 1.punktu: "atsavināt valsts vai pašvaldības īpašumā esošo zemi, izņemot likumos noteiktos gadījumus, kad personai ir tiesības iegūt īpašumā zemi zem ēkas (būves), ievērojot nosacījumu, ka īpašuma tiesības uz ēku (būvi) attiecīgajai personai ir nostiprinātas zemesgrāmatā, kā arī gadījumos, kad valstij piederošo zemi nodod bez atlīdzības pašvaldības īpašumā un pašvaldībai piederošo zemi nodod bez atlīdzības valstij, ievērojot Publiskas personas mantas atsavināšanas likumā noteikto kārtību nekustamā īpašuma nodošanai bez atlīdzības vai maiņai;"

Meža likuma 44.panta ceturtās daļas trešā punkta b) apakšpunktā noteikts, ka zemesgrāmatā ierakstītās valsts meža zemes privatizāciju var atļaut ar ikreizēju Ministru kabineta rīkojumu, privatizējot būvju īpašniekiem pilsētās zemi, ko aizņem būves tādā platībā, kādā šī zeme ir būvju īpašnieku likumīgā lietošanā (apbūvei), līdz 0,12 hektāru platībā vai vairāk, ja ir vajadzīga funkcionāli lielāka platība vai ja valsts meža zemes nodalīšana nav pieļaujama atbilstoši teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem, vai ja pēc nodalīšanas veidojas tāds starpgabals Publiskas personas mantas atsavināšanas likuma izpratnē, kuru nav lietderīgi izmantot valsts vai pašvaldības funkciju veikšanai.

Saskaņā ar likuma “Par valsts un pašvaldību zemes īpašuma tiesībām un to nostiprināšanu zemesgrāmatās” 8.panta ceturto daļu valstij piederošā un piekrītošā meža zeme tiek ierakstīta zemesgrāmatās uz Latvijas valsts vārda Zemkopības ministrijas personā.
Zemkopības ministrija 2021.gada 21.oktobra vēstulē Nr.3.4-11e/2030/2021 ir norādījusi, ka Zemesgabala pārņemšana Zemkopības ministrijas valdījumā un akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” pārvaldīšanā valsts meža īpašuma pārvaldīšanas un apsaimniekošanas funkcijas nodrošināšanai nav lietderīga.

Atbilstoši likuma “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” 14.panta pirmās daļas 2.punktu ēkas (būves) līdz to apvienošanai vienā īpašumā ar zemi ir uzskatāmi par patstāvīgu īpašuma objektu, ja ēkas iegūtas, privatizējot valsts vai pašvaldību uzņēmumus (uzņēmējsabiedrības) vai atsevišķus valstij vai pašvaldībai piederošus nekustamā īpašuma objektus. Saskaņā ar šī panta otrās daļas otro teikumu ēkas (būves) īpašniekam ir pirmpirkuma tiesības, ja atsavina zemes gabalu (uz kuras tās atrodas). Saskaņā ar šā likuma 38.panta sesto daļu, būves īpašniekam lietošanā tiek nodots viss zemesgabals, izņemot gadījumus, kad ir acīmredzami skaidrs, ka visa zemes vienība nav nepieciešama būves ekspluatācijai.
Tā kā Būvju uzturēšanai viss Zemesgabals, kura sastāvā ir meža zeme, nav nepieciešams, un vienlaikus ir konstatēts, ka valsts meža zemes nodalīšana nav pieļaujama atbilstoši teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem, nav iespējams izveidot atsevišķu zemesgabalu, kas ir tieši saistīts ar Būvēm un nepieciešams to uzturēšanai. Ievērojot minēto, atbilstoši Possessor 2023.gada 31.janvāra vēstulei Nr.1.17/1677 (maksāšanas paziņojumam par Zemesgabala daļas faktisko lietošanu un nomu), Būvju īpašniecei – SIA “EM Investments” – lietošanā ir Zemesgabala daļa 0,05 ha platībā.

Ievērojot minēto, Būvju īpašniekam nav iespējams privatizēt Zemesgabalu, uz kuru tam ir pirmpirkuma tiesības un par kuru Possessor ir saņemts privatizācijas ierosinājums, jo uz Zemesgabalu ir attiecināmi Aizsargjoslu likuma 36.panta trešās daļas 1.punktā un Meža likuma 44.panta trešajā daļā  noteiktie zemes atsavināšanas (privatizācijas) ierobežojumi, turklāt tas ir nepieciešams pašvaldības autonomo funkciju veikšanai. 

Sagatavotais Ministru kabineta rīkojuma projekts paredz atteikt nodot privatizācijai Zemesgabalu.

Ministru kabinets pieņem šo lēmumu, jo Meža likuma 44.panta ceturtajā daļā likumdevējs ir tieši definējis un arīdzan no Aizsargjoslu likuma izriet, ka vērtēt, vai ir iestājies izņēmuma gadījums, kad būtu pieļaujama zemes atsavināšana, tajā skaitā privatizācija, var tikai Ministru kabinets.

Ikviena personas tiesību ierobežojuma pamatā ir apstākļi un argumenti, tātad ierobežojums tiek noteikts svarīgu valsts interešu labad. Tādēļ atteikumam, kas radītu personas tiesību ierobežojumu, ir jāatbilst samērīguma principam. Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.pantā minētajiem valsts pārvaldes principiem valsts pārvalde darbojas sabiedrības interesēs, īstenojot valsts pārvaldes funkcijas. Līdz ar to atbilstoši Administratīvā procesa likuma 13.pantam un 66.panta pirmās daļas 4.punktam ir jāvērtē, vai labums, ko sabiedrība iegūst, ja tiek atteikts nodot privatizācijai apbūvēto zemesgabalu, kurā visā platībā ir meža zeme un kurš atrodas Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā, ir lielāks nekā privatizācijas ierosinātāja tiesisko interešu ierobežojums. Izvērtējums jāveic, ievērojot Administratīvā procesa likuma 7.pantā noteikto tiesiskuma principu, saskaņā ar kuru iestādes rīcībai jāatbilst tiesību normām, un 11.pantā noteikto likuma atrunas principu, saskaņā ar kuru privātpersonai nelabvēlīgu administratīvo aktu iestāde var izdot uz likuma pamata.

Administratīvā procesa likuma 67. panta otrā daļā ir noteikts, ka rakstveidā izdots administratīvais akts satur noteiktas sastāvdaļas, kas cita starpā paredz, ka administratīvais akts satur administratīvā akta pamatojumu, it sevišķi ietverot lietderības apsvērumus (65. un 66. pants).
Administratīvā procesa likuma 65. pantā ir paredzēts regulējums par apsvērumiem, pieņemot lēmumu par administratīvā akta izdošanu un nosakot tā saturu. Savukārt Administratīvā procesa likuma 66. pantā ir paredzēts regulējums par lietderības apsvērumu saturu. Tā, piemēram, Administratīvā procesa likuma 66. panta pirmā daļa noteic, ka, apsverot administratīvā akta izdošanas vai tā satura lietderību, iestāde lemj: 1) par administratīvā akta nepieciešamību, lai sasniegtu tiesisku (leģitīmu) mērķi; 2) par administratīvā akta piemērotību attiecīgā mērķa sasniegšanai; 3) par administratīvā akta vajadzību, tas ir, par to, vai šo mērķi nav iespējams sasniegt ar līdzekļiem, kuri mazāk ierobežo administratīvā procesa dalībnieku tiesības vai tiesiskās intereses; 4) par administratīvā akta atbilstību, salīdzinot privātpersonas tiesību aizskārumu un sabiedrības interešu ieguvumu un ņemot vērā, ka privātpersonas tiesību būtisku ierobežošanu var attaisnot tikai ievērojams sabiedrības ieguvums. Attiecīgi, šis administratīvais akts tieši atbilst 65.panta pirmajai daļai - ja piemērojamā tiesību normā noteikts, ka izdodams konkrēta satura administratīvais akts (obligātais administratīvais akts), iestāde izdod šādu administratīvo aktu. Atteikums tiek pieņemts, jo ir normatīvi noteikts aizliegums zemi atsavināt.

Saskaņā ar Meža likuma 44.panta ceturtās daļas 3.punkta b) apakšpunktu,  izņēmums no vispārējā aizlieguma atsavināt valstij piederošu meža zemi ir pieļaujams vienīgi ar nolūku novērst ēkas un tai piesaistītās zemes atrašanos dažādu personu īpašumā (t.s. dalīto īpašumu). Nav pietiekams, ka valsts meža zeme ir ēkas (būvju) īpašnieka likumīgā lietošanā, bet konkrētajai valsts meža zemei ir jābūt tieši saistītai ar apbūvi, lai pastāvētu tiesības tās atsavināšanai (privatizācijai). Likumdevējs apzināti ir uzsvēris, ka konkrētais izņēmums attiecas uz tādu meža zemi, kas ēkas īpašnieka lietošanā ir tieši saistībā ar apbūvi, līdz ar to likumdevēja mērķis nav nodot atsavināšanai pilsētās jebkuru zemesgabalā esošu valsts meža zemi, kas nav tieši saistīta ar apbūvi.

Atbilstoši Meža likuma 44.panta ceturtajai daļai Ministru kabinetam ir likumdevēja dotas tiesības izvērtēt, vai konkrētās valsts meža zemes privatizācija ir vai nav atļaujama, savukārt saskaņā ar Privatizācijas pabeigšanas likuma 6.panta trešo daļu Ministru kabinets, lemjot par valsts zemesgabala nodošanu privatizācijai, izvērtē, vai attiecīgais zemesgabals ir nepieciešams valsts pārvaldes funkciju vai valsts vai pašvaldības komercdarbības veikšanai saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likumu.

Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā ietilpstošo objektu uzturēšanā likumdevējs ir noteicis aprobežojumus, kuri izriet no nepieciešamības aizsargāt vidi attiecīgajā teritorijā, kā arī, lai tajās esošās vides vērtības būtu pieejamas pēc iespējas plašākam sabiedrības lokam un kalpotu visas sabiedrības interesēm. Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes krasta kāpu aizsargjoslā noteikti papildu aprobežojumi, tostarp Aizsargjoslu likuma 36.panta trešās daļas 1.punktā noteikto.

Saskaņā ar Meža likuma 1.panta pirmās daļas 13.punktu un 2.panta pirmo daļu Meža likuma un tajā iekļauto normu mērķis ir regulēt visu Latvijas mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu, lai saglabātu to bioloģisko daudzveidību, produktivitāti un vitalitāti, kā arī atjaunošanās spēju un spēju pildīt nozīmīgas ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās funkcijas tagad un nākotnē.

Likumdevējs ir noteicis aizliegumu atsavināt privātpersonām valsts meža zemi, kā arī zemi Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes krasta kāpu aizsargjoslā, lai sasniegtu sabiedrības interesēm atbilstošu mērķi un nodrošinātu, ka šī zeme tiek saglabāta valsts vai pašvaldību īpašumā. Atsavināšanas aizlieguma mērķis ir nodrošināt šīs zemes izmantošanu sabiedrības interesēs, lai tā saimnieciskā darbība, kas, ievērojot likumā paredzētos ierobežojumus, tiktu veikta, kalpotu publiskām, nevis privātām interesēm. Saskaņā ar 1998.gada 28.aprīlī Ministru kabinetā apstiprināto Latvijas meža politiku (protokols Nr.22, 44.§), valsts meža īpašums ir valsts kapitāls un garants Latvijas cilvēku ekoloģisko un sociālo interešu realizācijai. Tātad pastāv leģitīmas sabiedrības intereses, kas ir prioritāras attiecībā pret atsevišķu privātpersonu (privatizācijas subjektu) interesēm.

Vienlaicīgi likumprojekta anotācijā par Meža likuma 44.panta ceturtās daļas 3.punktā paredzētajiem grozījumiem tika skaidrots, ka dotais regulējums nav attiecināms uz valsts meža zemes privatizāciju vai atsavināšanu Baltijas jūras un Rīgas jūras līča krasta kāpu aizsargjoslā, jo zemes atsavināšanas gadījumus Baltijas jūras un Rīgas jūras līča krasta kāpu aizsargjoslā reglamentē Aizsargjoslu likums. Vēršam uzmanību, tā kā tikai neliela Zemesgabala daļa ir atzīstama par zemi zem Būvēm un nepieciešama to uzturēšanai, atsavināt visu Zemesgabalu Būvju īpašniekam nav pieļaujams arī atbilstoši Aizsargjoslu likuma 36.panta trešās daļas 1.punktam, jo izņemot likumos noteiktos gadījumus, kad personai ir tiesības iegūt īpašumā zemi zem ēkas (būves), Rīgas jūras līča piekrastes krasta kāpu aizsargjoslā ir aizliegts atsavināt valsts vai pašvaldības īpašumā esošo zemi. Šajā gadījumā no kopējās zemesgabala platības (3,6318 ha) zeme zem ēkām ir tikai 0,0023 ha jeb 0,06%, bet būvju īpašnieka lietošanā ir zemesgabala daļa 0,05 ha platībā jeb 1,3% no Zemesgabala.

Ar Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2019.gada 17.decembra spriedumu lietā Nr. A420684911 SKA-1/2019 konstatēts, ka Aizsargjoslu likuma 36.panta trešās daļas 1.punkta plašākais mērķis ir aizsargāt un saglabāt piekrastes aizsargjoslā esošās dabas un ar to saistītās vērtības un vienlaikus nodrošināt, ka visa sabiedrība tās ilgtermiņā var baudīt. Tādēļ vienlaikus normas mērķis ir arī nodrošināt, ka zeme piekrastes aizsargjoslā tiek saglabāta valsts vai pašvaldības īpašumā. Tādējādi, nosakot ierobežojumu šajā teritorijā atsavināt valsts vai pašvaldības zemi, tiek nodrošināts, ka šī teritorija tiek saglabāta valsts un pašvaldības īpašumā un līdz ar to – pilnīgā pārziņā. Likumdevējs ir atzinis, ka tādā veidā visefektīvāk ir nodrošināma aizsargājamo vērtību saglabāšana un pieejamība sabiedrībai ilgtermiņā [37.p.], un Aizsargjoslu likuma 36.panta trešās daļas 1.punktā ietvertais izņēmums – tiesības atsavināt zemi – ir vērsts uz to, lai apvienotu patstāvīgus zemes un ēkas īpašumus vienotā īpašumā. Vienlaikus, lai arī ar Aizsargjoslu likuma 36.panta trešās daļas 1.punktā paredzēto izņēmumu tiek pildīts arī mērķis apvienot vienotā īpašumā zemes un ēku (būvju) patstāvīgus īpašumus, tas ir īstenojams ierobežotā veidā, proti, tiktāl, cik tas nenonāk pretrunā ar normas galveno mērķi – aizsargāt piekrastes teritoriju – un atbilst normā tieši noteiktajam. Citiem vārdiem, izņēmums no atsavināšanas aizlieguma ir tulkojams šauri, pakārtojot to normas galvenajam mērķim. Senāta 2011.gada 17.marta spriedumā lietā Nr. SKA-119/2011 (A42663409) norādīts, ka Aizsargjoslu likuma 36.panta trešās daļas 1.punktu no tiesību normas jēgas un mērķa viedokļa ir atbilstoši interpretēt privātpersonu ierobežojošā veidā, ņemot vērā Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslas noteikšanas mērķi. Tādējādi tiesības privatizēt zemi šajā aizsargjoslā skaidrojamas ar iespēju nodrošināt zemes un ēkas īpašumu vienotību, ne vairāk. Aizsargjoslu likuma mērķis ir arī nodrošināt, ka zeme Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā tiek saglabāta valsts īpašumā (6., 11.punkts).

Valsts meža zemes nodalīšana no Zemesgabala, lai izveidotu Būvju uzturēšanai funkcionāli nepieciešamu zemesgabalu, nav pieļaujama atbilstoši teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem. No otras puses, nodot privatizācijai valsts meža zemi, kas nav funkcionāli saistīta un nav nepieciešama Būvju uzturēšanai, nav pieļaujams, jo tas ir pretrunā ar sabiedrības interesēm un to faktiski nepieļauj arī publiskas zemes atsavināšanas ierobežojumi, kas noteikti ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem. Savukārt, neatsavinot Zemesgabalu, sabiedrības ieguvums ir lielāks nekā privātpersonu tiesību vai tiesisko interešu ierobežojums (privātpersona saglabā ekskluzīvas tiesās iznomāt sev piederošo ēku uzturēšanai nepieciešamo zemes platību un kā īpašniekam lietot sev piederošās ēkas). Turklāt jāņem vērā arī Pašvaldības lēmums, saskaņā ar kuru Zemesgabals nepieciešams pašvaldības autonomo funkciju veikšanai saskaņā ar Pašvaldību likuma 4.panta pirmās daļas 2.punktu – parku, skvēru un zaļo zonu ierīkošanai un uzturēšanai.

No minētā ir secināms, ka sabiedrības ieguvums ir lielāks nekā privātpersonu tiesību vai tiesisko interešu ierobežojums un Zemesgabals ir saglabājams valsts īpašumā līdz tā nodošanai Pašvaldībai.

Pēc tam, kad Pašvaldība pēc Zemesgabala lokālplānojuma izstrādes Possessor iesniegs Ministru kabineta 2006.gada 19.septembra noteikumos Nr.776 “Valsts meža atsavināšanas kārtība" norādītos dokumentus, Possessor sagatavos un virzīs izskatīšanai Ministru kabineta rīkojuma projektu par Zemesgabala nodošanu Pašvaldības īpašumā bez atlīdzības pašvaldības autonomo funkciju veikšanai.

MK rīkojumu saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 76. panta otro daļu, 188. panta pirmo un otro daļu un 189. panta pirmo daļu var pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā mēneša laikā no šī rīkojuma spēkā stāšanās dienas, ņemot vērā. ka atbilstoši Administratīvā procesa likuma 70.panta pirmajai daļai administratīvais akts stājas spēkā ar brīdi, kad tas paziņots adresātam; veids, kādā administratīvo aktu paziņo adresātam — rakstveidā, mutvārdos vai citādi — , neietekmē tā stāšanos spēkā, kā arī Paziņošanas likuma 11. panta piektajā daļā noteiktajam dokuments uzskatāms par paziņotu nākamajā darba dienā pēc tā publiskas paziņošanas. Atbilstoši Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 7.panta (4) daļai Ministru kabineta  rīkojumu publicē oficiālajā izdevumā, kā arī Ministrus kabineta 2021. gada 7. septembra noteikumu Nr.606 "Ministru kabineta kārtības rullis" 197.punktā ir noteikts, ka Valsts kanceleja Ministru kabineta izdoto tiesību aktu nosūta publicēšanai oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis", un oficiālā izdevuma "Latvijas Vēstnesis" izdevējs nodrošina saņemto tiesību aktu publicēšanu. Papildus norādām, ka MK rīkojuma pārsūdzēšana neaptur minētā lēmuma darbību.