Anotācija (ex-ante)

Valsts policijas praksē ir konstatēts, ka noziedznieki, nodrošinot noziegumu izdarīšanu, sagatavošanu vai noslēpšanu, izmanto nereģistrētās SIM kartes, piemēram, šādiem mērķiem: anonīmai saziņas nodrošināšanai; nelikumīgai, anonīmai objektu un subjektu izsekošanai; nelikumīgai, piemēram, bērnu datu, bērnu seksuālas izmantošanas materiālu vai aizsargātas informācijas anonīmai apritei; nelikumīgai pakalpojumu sniegšanai; nelikumīgai vielu vai priekšmetu aprites nodrošināšanai; identitātes slēpšanai, izdarot noziegumu kibervidē; personu nelikumīgai vervēšanai un citos noziegumos.
Atbilstoši Valsts policijas datiem no visiem izmeklēšanā esošiem noziegumiem, vidēji 30% tiek izmantotas nereģistrētas SIM kartes. Turklāt, tiek novērots, ka šī proporcija palielinās. Proti, Valsts policijas rīcībā esošie dati par pēdējiem mēnešiem norāda, ka nereģistrētu SIM karšu izmantošanas īpatsvars noziegumu izdarīšanā ir ap 40% no visiem reģistrētajiem notikumiem.  Vienlaikus ir novērtos, ka, jo nopietnāks noziegums tiek plānots un izdarīts, jo noziedznieki aktīvāk izmanto nereģistrētas SIM kartes. Visizplatītākā joma, kurā tiek izmantotas nereģistrētas SIM kartes, ir krāpšana, proti, Valsts policijā reģistrēti notikumi, kas vērsti uz krāpnieciskām darbībām 2024. gadā ir bijuši 4096 (no kuriem beez zaudējumiem ir tikai 1970), izkrāpjot kopsummā 16 086 258,58 EUR, savukārt 2025. gadā šāds notikums bija jau 8701 (bez zaudējumiem - 5536), izkrāpjot kopsummā nu jau 23 767 429,96 EUR. 
Pārsvarā šajos gadījumos noziedznieki izmantoja tieši Latvijas elektronisko sakaru komersantu SIM kartes.
Ņemot vērā draudus, kas radušies notiekošo ģeopolitisko pārmaiņu dēļ, SIM karšu datu reģistrācija ir aktuāla arī valsts drošības stiprināšanas jautājumu risināšanā. Mobilo sakaru operatorus apvienojošās asociācijas GSMA (Global System for Mobile Communications Association) dati norāda, ka pasaulē pieaug to valstu skaits, kuras piemēro obligātu SIM karšu reģistrāciju – 2021.gadā 157 pasaules valstis ir piemērojušas obligātu SIM karšu reģistrāciju.
Obligātas SIM karšu reģistrācijas ieviešana uzlabos valsts drošību, sabiedrisko kārtību un noziedzīgu nodarījumu novēršanu un atklāšanu. Šāds regulējums samazinās anonīmas elektronisko sakaru izmantošanas iespējas noziedzīgiem nolūkiem, vienlaikus nodrošinot tiesībaizsardzības iestādēm efektīvākus instrumentus personu identificēšanai, pierādījumu iegūšanai un kriminālprocesuālās izmeklēšanas veikšanai, tostarp pārrobežu sadarbības ietvaros.
Praktisko ieguvumu esamību apliecina arī starptautiskā tiesībaizsardzības iestāžu sadarbības pieredze.
Valsts policija apvienotā izmeklēšanas grupā ar EUROPOL, EUROJUST, Austriju un Igauniju, īstenojot starptautisku operāciju "SIMcartel", lai apkarotu krāpšanos tiešsaistē, likvidēja Latvijā izvietotu SIMbox infrastruktūru, kas legālas uzņēmējdarbības aizsegā, īstenoja iespēju izveidot anonīmus tiešsaistes kontus krāpšanu veikšanai. Platforma bija paredzēta anonīmas saziņas un maksājumu īstenošanai, kopumā piedāvājot vairāk nekā 80 dažādu valstu mobilo tālruņu numurus, ar kuriem tehniski bija iespējams anonīmi reģistrēties vairāk nekā 160 tiešsaistes servisos un infrastruktūras darbības laikā tika izveidoti aptuveni 50 miljoni tiešsaistes konti, no kuriem tika īstenota krāpšana dažādās valstīs. Valsts policija izņēma 1200 SIMbox iekārtas, kurās vienlaicīgi darbojās 40 000 dažādu valstu SIM kartes (tika pirktas dažādās valstīs, kurās nav ieviesta SIM karšu reģistrācija), pieci serveri, pilnībā pārņemot visa uzņēmuma IT infrastruktūru, tajā skaitā divas uzņēmuma mājas lapas "gogetsms.com" un "apisim.com" (tālruņa numuru tirdzniecība), tajās ievietojot "splash page" jeb īpaši izveidotu tīmekļa lapu, kas informē par vietnes pārņemšanu tiesībsargājošo institūciju pārziņā.
Kopumā cietuši iedzīvotāji no Latvijas, Igaunijas un Austrijas, vismaz 3 200 personas, un tām radītais materiālais zaudējums mērāms teju 5 miljonu eiro apmērā.
Šo nodarījumu atklāšana bija iespējama tieši tādēļ, ka Austrijā SIM karšu reģistrācija ir obligāta, nodrošinot elektronisko sakaru pakalpojumu galalietotāju identificējamību. Tādējādi secināms, ka nereģistrētas SIM kartes noziedznieki var iegādāties lielos daudzumos, lai tās izmantotu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā. Papildus norādāms, ka liela daļa no izmantotajām nereģistrētajām SIM kartēm bija tieši no Latvijas.
Minētais piemērs apliecina obligātas SIM karšu reģistrācijas nozīmi efektīvā noziedzības apkarošanā un starptautiskās sadarbības stiprināšanā.

Vienlaikus jānorāda, ka tiesību akta projekta sākotnējās ietekmes (ex-ante) novērtējuma ietvaros ne vienmēr ir iespējams sniegt statistiski kvantitatīvi precīzus datus par regulējuma ietekmi, jo noziedzīgu nodarījumu novēršana un prevencija pēc savas būtības nav tieši izmērāmi skaitliskos rādītājos. Nav iespējams objektīvi noteikt to noziedzīgo nodarījumu apjomu, kas nav izdarīti regulējuma atturošās iedarbības rezultātā, kā arī noziedzības struktūra un tehniskie risinājumi būtiski atšķiras starp valstīm, kas ierobežo tiešu statistisku salīdzinājumu veikšanu.

Uzsverams, ka Eiropas Komisijā un Eiropas Parlamentā pastiprinās sarunas par vienota SIM karšu reģistrācijas regulējuma noteikšanu visā Eiropas Savienībā. Norādām, ka šobrīd no Eiropas Savienības dalībvalstīm SIM karšu reģistrācija joprojām netiek piemērota tikai Nīderlandē, Īrijā, Dānijā, Portugālē, Somijā, Čehijā, Igaunijā, Latvijā, Kiprā, Slovēnijā, Rumānijā un Horvātijā. Obligāta SIM karšu reģistrācija kopš 2025. gada 1. janvāra noteikta arī Lietuvā.

Nereģistrētas SIM kartes tiek izmantotas arī, lai izveidotu neskaitāmus kontus platformās, kuras pieprasa autorizāciju ar telefona numuru, piemēra, WhatsApp, Facebook u.d.c. WhatsApp grupas tiek izmantotas ļoti plaši, tajā skaitā darba un aizdevumu krāpšanai. Ar tām to starpniecību tiek sūtītas nepatiesa saziņas it kā no bankām, valdības departamentiem un maksājumu pieteikumiem. Tiek veiktas Sextortion un un cita veida šantāžas.
Tāpat konstatētas attālās piekļuves krāpšana ar uzbrucējiem, kuri skatās WhatsApp tīmekļa sesijas.
Nepatiesas informācijas koordinēta izplatīšana un dziļviltotu video izplatīšana mākslīgā intelekta (turpmāk - MI) ģenerētu personu un “SIM saimniecību” nodarbināšana ir vēl vairāk apgrūtinājusi sistēmu drošību. Ja vien lietotāji nav ļoti stingri saistīti ar autentificētiem SIM akreditācijas datiem, platformas var pārvērsties par nekontrolējamiem kibernoziedzības plostiem.

Svarīgi ir uzlabot identitātes pārvaldību, jo:
indivītiem ir lielākā ziņojumapmaiņas lietotāju bāze visā pasaulē;
Kibernoziedzība pieaug straujāk, nekā tradicionālā noziedzība;
Digitālās valdības pakalpojumi balstās uz drošiem sakariem;
Identitātes integritāte ir pamats uzticībai tiešsaistes darījumiem un digitālajiem maksājumiem;

Identitātes reģistrēšana valstīs, kurā tas ir priekšnoteikums SIM karšu iegādei un lietošanai, ir raksturota šādi:

Austrija
Reģistrācija ir iespējama                      
zīmola veikalos un partneru veikalos, pasta nodaļās, kā arī dažiem pasu turētājiem to iespējams izdarīt, veicot pasu pārbaudi tiešsaistē.
Iegādājoties priekšapmaksas SIM karti nepieciešams uzrādīt pasi vai personas apliecību. Dažos partneru veikalos vai pasta nodaļās par reģistrācijas veikšanu tiek ieturēta samaksa. Lai iespējotu Magenta priekšapmaksas un S-Budget Mobile viesabonēšanu, piemēram, mājas pakalpojumos, nepieciešams uzrādīt vēl bez reģistrācijas apliecinājuma, nepieciešams uzrādīt ilgtermiņa darba līgumu vai paziņojumu par galveno dzīvesvietu ()
Tūristi nevar izmantot viesabonēšanu Magenta priekšapmaksas un S-Budget Mobile, bet ir izveidotas atsevišķas viesabonēšanas pievienojumprogrammas, ko var izmantot tūristi.

Vācija
Reģistrācija ir iespējama pasta nodaļās,  telezīmola veikalos, TELCO aģentūras ieceltos veikalos, neatkarīgos mobilo tālruņu veikalos, kas pārdod SIM kartes. Iesējama arī  video pārbaude tiešsaistē (taču tas iespējams tikai atsevišķiem pasu turētājiem).
Iegādājoties priekšapmaksas SIM karti nepieciešams uzrādīt pasi vai personas apliecību, kā arī jāuzrāda  dzīvesvietas adrese (tā var būt arī izmitināšanas adrese, proti, nav nepieciešams, ka norādītajā adresē esošais mājoklis ir šīs personas īpašumā).
Reģistrācija nav nepieciešama iegādes brīdī, bet gan aktivizēšanai un lietošanai.
Pārbaudes tiešsaistē un pasta nodaļās rezultātu apstrāde var ilgt vairākas stundas, bet  pārbaude veikalā parasti notiek nekavējoties.
 
Ungārija
Reģistrācija ir iespējama telezīmola veikalos, uzrādot pasi. Operatoriem katru gadu ir jāpārbauda savi abonementi, lai priekšapmaksas SIM kartes būtu aktīvas. Vienam lietotājam nevar būt vairāk par 10 SIM kartēm.

Itālija
Reģistrācija ir iespējama tirdzniecības vietās. Jāuzrāda pase vai personas apliecība.

Grieķija
Reģistrācija ir iespējama tirdzniecības vietās. Jāuzrāda pase vai personas apliecība.

Lietuva
Reģistrācija ir iespējama tirdzniecības vietās. Pircējam nepieciešams uzrādīt pasi vai personas apliecību, kā arī adresi Lietuvā.
Lietuvā reģistrācija ir obligāta no 2025. gada 1. janvāra.

Norvēģija
Reģistrācija ir iespējama telezīmola veikalos un  elektronikas veikalos, kas pārdod SIM kartes. Nepieciešams uzrādīt
pasi (ES/EEZ pilsoņiem, kā arī ārvalstniekiem) vai valsts personas apliecību (tikai ES/EEZ pilsoņiem).

Polija
Reģistrācija ir iespējama telezīmola veikalos, Ruch kioskos, pasta nodaļās un tiešsaistē (daži operatori).
Lai reģistrētos, jāuzrāda uzturēšanās atļauja, pase (visi ārvalstnieki) vai valsts personas apliecības (tikai Polijas, ES/EEZ pilsoņiem). Vienlaikus neatkarīgi elektronikas veikali var pārdot SIM kartes, bet nereģistrē tās, un tādējādi tās paliek deaktivizētes.

Serbija
Reģistrācija ir iespējama operatora veikala vai tiešsaistē ar pārbaudi, izmantojot VideoCall. Jāuzrāda vai pase vai valsts personas apliecība.
No 2024. gada 10. februāra ir jāreģistrē visas esošās un jaunās SIM kartes, dodot pārejas periodu 1 gadu, t.i., līdz 2025. gada 10. februārim. SIM kartes, kas līdz šim datumam nav tikušas reģistrētas, tika deaktivizētas vai bloķētas.

Zviedrija
Reģistrācija Zviedrijas personnummer (pieejama tikai Zviedrijas iedzīvotājiem) attiecas uz tiešsaistes papildināšanas un priekšapmaksas SIM (Kontantkort) pirkuma darījumiem.
Personas, kurām nav zviedru personnummer (t. i., personas, kas nav Zviedrijas iedzīvotāji), var iegādāties priekšapmaksas kartes tikai fiziskos veikalos, piemēram, telekomunikāciju veikalos un 7-vienpadsmit veikalos.
Daži operatori pieņem tiešsaistes verifikāciju ārvalstniekiem, kā arī
tirdzniecības vietās ārzemniekiem un tūristiem, uzrādot personu identificējošu dokumentu (pasi).
Vietējiem pilsoņiem nepieciešams uzrādīt vietējo personu apliecinošu dokumentu, piemēram, Zviedrijas personnummer, bankas ID vai pierādījumu par legālu dzīvesvietu Zviedrijā (darba atļauja, studiju atļauja, uzturēšanās atļauja vai īpašuma īpašumtiesību apliecinājums Zviedrijā).

Turcija
Priekšapmaksas SIM kartes var iegādāties operatoru — Turkcell, Vodafone, Türk Telekom — oficiālajos veikalos pilsētās un tirdzniecības centros vai lidostā (stāvvietas, kioski) Istanbul Tourist Information, parastajos elektronikas veikalos vai pie autorizētiem izplatītājiem. Lai tās aktivizētu nepieciešama SIM reģistrācija, uzrādot pasi. To parasti var izdarīt veikalā, kurā tā ir nopirkta, un tas aizņem 15-60 minūtes.

Kipra
Reģistrācija ir iespējama tirdzniecības vietās un telezīmola veikalos, uzrādot
pasi, ES personas apliecību vai Kipras uzturēšanās atļauja (“rozā kvīts”), imigrācijas atļauju, starptautiskās aizsardzības pieteikumu vai pastāvīgās uzturēšanās atļaujas apliecinājumu.
Kipra 2024. gadā pieņēma jaunus tiesību aktus par visu SIM karšu, tostarp priekšapmaksas SIM karšu un jau esošo klientu, obligātu reģistrāciju. Termiņš visām nereģistrētajām SIM kartēm ES Kiprā (dienvidu daļā) ir noteikts 2025. gada novembris.

Elektronisko sakaru likuma 99. panta pirmā daļa tostarp noteic, ka saglabājamie dati tiek saglabāti un normatīvajos aktos noteiktajā gadījumā un kārtībā nodoti pirmstiesas izmeklēšanas iestādēm, operatīvās darbības subjektiem, valsts drošības iestādēm, prokuratūrai un tiesai, lai aizsargātu valsts un sabiedrisko drošību vai nodrošinātu noziedzīgu nodarījumu novēršanu, atklāšanu vai izmeklēšanu, kriminālvajāšanu, krimināllietu iztiesāšanu. Savukārt šā likuma 99. panta trešā daļa noteic, ka elektronisko sakaru komersants nodrošina saglabājamo datu saglabāšanu tādā apjomā, kādā tie ir iegūti vai apstrādāti, sniedzot elektronisko sakaru pakalpojumus, kā arī nodrošina to aizsardzību pret nejaušu vai nelikumīgu iznīcināšanu, zudumu, pārveidošanu vai šajā likumā neparedzētu apstrādi vai izpaušanu. Elektronisko sakaru komersantam nav pienākuma veikt papildu pasākumus saglabājamo datu iegūšanai, ja, sniedzot elektronisko sakaru pakalpojumu, komersanta tehniskās iekārtas tos neģenerē, neapstrādā un nereģistrē. Bet Ministru kabinets nosaka šā panta pirmajā daļā minētajām institūcijām saglabājamo datu pieprasīšanas un nodošanas kārtību (99. panta piektā daļa).
Elektronisko sakaru likuma 1. panta 22. punkts noteic, ka  galalietotājs ir fiziskā persona, juridiskā persona vai šādu personu apvienība, kura pieprasa vai izmanto elektronisko sakaru pakalpojumus, bet nenodrošina elektronisko sakaru pakalpojumu un elektronisko sakaru tīklu citām personām un neveic elektronisko sakaru pakalpojumu tālākpārdošanu.
Elektronisko sakaru likuma 36. panta pirmā daļa noteic, ka elektronisko sakaru komersanta un galalietotāja savstarpējās tiesības, pienākumus un atbildību nosaka elektronisko sakaru pakalpojumu līgums.
Savukārt Elektronisko sakaru likums pašlaik neparedz galalietotājam pienākumu sniegt savus personas datus, ja tas iegādājas SIM karti. Tādējādi neidentificēta persona var izmantot visas pieejamās sakaru, globālās pozicionēšanas sistēmas un interneta tehnoloģijas, tai skaitā anonīmai noziegumu izdarīšanai.

Ņemot vērā, ka potenciālie likumpārkāpēji pēc jaunā regulējuma pieņemšanas meklēs risinājumus savas identitātes maskēšanai, būtu norādāmi arī riski, kas ir ņemti vērā un izvērtēti. Piemēram, SIM kartes:
- likumpārkāpēji  iegādāsies ES valstīs, kurās nav noteikts pienākums reģistrēt pakalpojuma galalietotāju. Savukārt, ja  ES nostāja iekšējās drošības stiprināšanā noteiks, ka pienākums reģistrēt priekšapmaksas elektronisko sakaru pakalpojuma galalietotājus būs obligāts visās ES dalībvalstīs, tad  riski saistībā ar SIM karšu iegādi no ārzemēm nebūs tik aktuāli;
- tiks pārtirgotas, nodotas vai tās iegādāsies speciāli nodošanai trešajām personām;
Administratīvās atbildības likuma 3. panta pirmā daļa noteic, ka persona, kura izdarījusi administratīvo pārkāpumu Latvijas teritorijā, ir atbildīga par šo pārkāpumu saskaņā ar Latvijas Republikas normatīvajiem aktiem. Savukārt 4. panta pirmā daļa noteic, ka persona, kura izdarījusi administratīvo pārkāpumu, ir atbildīga par to saskaņā ar normatīvo aktu, kas ir spēkā pārkāpuma izdarīšanas laikā.
- tiks izmantoti citi IT komunikācijas risinājumi, kuru realizācijai nav nepieciešams saņemt elektronisko sakaru pakalpojumu, identificējot galalietotāju (piemēram, ar viedierīci bez SIM kartes, pieslēdzoties publiskajām "Wi-Fi" tīklam, piemēram ar "WhatsAPP" lietotni, saglabājot lietotāja anonimitāti, var  efektīvi komunicēt ar citiem subjektiem) – problēmas risinājums atrodas ārpus likumprojekta tvēruma, bet svarīgi aktualizēt ar to saistītus potenciālus riskus, proti, masveidā pārorientējoties no "klasiskiem" komunikācijas līdzekļiem (kanāliem) uz IT komunikācijas risinājumiem, "klasiska" saglabājamo datu pieprasīšana būs ievērojami apgrūtināta, jo lielāka IT komunikācijas risinājumu reģistrācijas vietas atrodas ārpus ES un lietotāju datu un saglabājamo datu pieprasīšana nebūs ātra un vienkārša (gadījumos, kad IT komunikācijas risinājums būs reģistrēts valstī, kura nav orientēta uz sadarbību ar Latviju vai ES, lietotāja dati un saglabājamie dati nebūs pieejami vispār).

Identificētais risks, ka pēc regulējuma ieviešanas atsevišķas personas var mēģināt apiet SIM karšu reģistrācijas prasības, tostarp iegādājoties SIM kartes nodošanai trešajām personām vai tās pārtirgojot, ir apzināts un ņemts vērā regulējuma izstrādes procesā. Vienlaikus jānorāda, ka šāds risks pats par sevi nav pamats atteikties no regulējuma ieviešanas, jo līdzīga rakstura apiešanas mēģinājumi ir raksturīgi jebkuram tiesiskam regulējumam, tostarp finanšu, nodokļu un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas jomā.
Likumprojektā paredzētā atbildība elektronisko sakaru komersantiem un mazumtirgotājiem ir vērsta uz to, lai nodrošinātu sākotnējās identifikācijas pienākuma izpildi SIM kartes izsniegšanas brīdī. Tieši šajā posmā valstij ir reālas iespējas ietekmēt procesu un novērst anonīmas elektronisko sakaru izmantošanu. Savukārt galalietotāja turpmāka rīcība ar SIM karti, tostarp tās nodošana citai personai, jau ir individuālas atbildības jautājums un nevar tikt pilnībā novērsta ar sākotnējās reģistrācijas regulējumu.
Vienlaikus jāuzsver, ka arī gadījumos, kad SIM karte tiek nodota trešajai personai, sākotnējā reģistrācija nezaudē nozīmi, jo tiesībaizsardzības iestādēm tiek nodrošināts izmeklēšanas sākumpunkts – persona, kura ir reģistrējusi SIM karti savā vārdā. Šāda pieeja būtiski sašaurina anonimitātes iespējas un palielina risku tikt identificētam, kas pats par sevi rada atturošu efektu.
Attiecībā uz citu valstu praksi norādāms, ka vairākās valstīs, kurās SIM karšu reģistrācija ir obligāta, regulējums primāri koncentrējas uz komersantu pienākumu nodrošināt identifikāciju pakalpojuma izsniegšanas brīdī, savukārt jautājums par SIM karšu tālāku nodošanu tiek risināts kriminālprocesa ietvaros, izvērtējot konkrētās personas darbības saistību ar noziedzīgu nodarījumu vai palīdzību tā izdarīšanā. Arī Lietuvas piemērs apliecina, ka SIM karšu reģistrācija tiek vērtēta kā būtisks noziedzības apkarošanas instruments, neraugoties uz to, ka atsevišķi apiešanas riski saglabājas.
Ņemot vērā minēto, SIM karšu reģistrācija saglabā savu jēgu un efektivitāti arī gadījumos, kad pastāv mēģinājumi regulējumu apiet, jo tā būtiski ierobežo anonimitāti elektroniskajos sakaros, uzlabo izmeklēšanas iespējas un rada preventīvu iedarbību, savukārt turpmākas rīcības ar SIM karti tiesiskā izvērtēšana ir risināma atbilstoši spēkā esošajam kriminālprocesuālajam regulējumam, proti,
Krimināllikuma un Kriminālprocesa likuma normas, kas ļauj izvērtēt personas rīcību ar SIM karti gadījumos, kad tā ir saistīta ar noziedzīga nodarījuma sagatavošanu, izdarīšanu vai atbalstīšanu, savukārt administratīvā atbildība ir paredzēta elektronisko sakaru komersantiem par reģistrācijas pienākuma nepildīšanu.
Tādējādi ir izvērtēts, ka attiecīgais likumprojekts daļēji risinās un mazinās krāpšanas gadījumu skaitu un citu likumpārkāpumu izdarīšanu valstī.

SIM karšu datu reģistrēšana mazināts viltus spridzināšanas draudus, krāpniecību, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, narkotisko vielu realizāciju, nesankcionētu speciālo tehnisko ierīču (piemēram, bezpilota gaisa kuģu, GPS uztveršanas ierīces, videokameru, noklausīšanās ierīču u.c.) izmantošanu datu vākšanā par dažādiem objektiem, tai skaitā kritiskās infrastruktūras un fiziskām personām. Izmantojot nereģistrētas SIM kartes, kas tiek nodrošinātas ar datu plūsmu, noziedzniekiem ir iespējas aktivizēt arī dažādas aplikācijas slēptai saziņai noziedzīgu mērķu īstenošanai, vēlāk SIM karti izņemot no viedierīces un interneta datu plūsmu nodrošinot ar WI-FI savienojumu, kas paplašina iespējas noziedzniekiem, tai skaitā tiem, kas apdraud valsts drošību, slēpt savu identitāti un noziedzīgās darbības pierādījumus.

Lai nodrošinātu efektīvāku noziedzīgu nodarījumu novēršanu, uzlabotu izmeklēšanu, kā arī novērst draudus valsts drošībai un valsts kritiskajai infrastruktūrai, nepieciešams noteikt obligātu SIM karšu reģistrāciju.
Attiecīgi nepieciešams papildināt Elektronisko sakaru likuma 19. panta pirmo daļu ar jaunu normu, nosakot, ka elektronisko sakaru komersantam ir tiesības no galalietotāja saņemt un galalietotājam ir pienākums, iegādājoties SIM karti, lai saņemtu pakalpojumu, sniegt elektronisko sakaru komersantam konkrētus personas datus pēc analoģijas, kā tas pašlaik jau ir noteikts Elektronisko sakaru likuma 100. panta pirmās daļas 2. punktā, un proti – vārds, uzvārds, personas kods vai nosaukums, reģistrācijas numurs un adrese.
Nepieciešams arī papildināt Elektronisko sakaru likumu ar jaunu regulējumu nosakot, ka arī priekšapmaksas pakalpojuma galalietotājam ir pienākums sniegt to identificējošus datus pakalpojuma sniedzējam. 

Papildus Elektronisko sakaru likumā nosakāms, ka tirdzniecības komersantam jānorāda pārdotās SIM kartes numurs, to sasaistot ar SIM kartes pircēja identifikācijas datiem.

Tiesībaizsardzības iestāžu uzdevumi ir noteikti to jomu likumos, proti kopumā, ir nodrošināt sabiedrisko kārtību un drošību, tādēļ kaut neliels preventīvs pasākums noziedzības mazināšanā, būs ieguvums ikvienam sabiedrības loceklim.
Ņemot vērā tiesībaizsardzības iestādēm noteiktos uzdevumus, kā arī to, ka ir vitāli svarīgi nodrošināt citu personu un valsts drošību, nepieciešams piemērot administratīvo sodu, nevis administratīvā akta izdošanu ar likumā norādītiem pienākumiem.

Ņemot vērā to, ka pakalpojuma sniegšanas (reģistrācija) prasību pārkāpumi var atšķirties, likumprojektā paredzētā soda naudas amplitūda ir noteikta, lai nepieļautu pārkāpuma izdarīšanu  un tas būtu samērīgi ar  noteikto soda naudu. Ņemot vērā sekas, kas var iestāties nozieguma izdarīšanas rezultātā (piemēram, krāpšanas), soda naudas apmēram ir jābūt pietiekami lielam, lai atturētu no pārkāpuma izdarīšanas un pēc iespējas neradītu situāciju, kad soda naudas samaksa ir finansiāli izdevīgāka par likumprojektā paredzēto. Likumprojektā paredzētais soda naudas maksimālais apmērs ir piemērojams tādos gadījumos, kad pārkāpumu ir izdarījis konkrētais pakalpojuma sniedzējs, atkārtoti.    

Likumprojektā paredzēto pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, jo nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties, pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Proti, ja pakalpojums netiks reģistrēts, tad tas ietekmēs citu personu tiesības gadījumā, ja tās būs cietušas noziedzīga nodarījuma rezultātā. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt ar alternatīviem līdzekļiem, tika konstatēts, ka nepastāv cits līdzeklis, ar kuru var sasniegt likumprojektā leģitīmo mērķi tādā pašā vai lielākā mērā.
Proti, ja pakalpojums netiks reģistrēts, tad tas ietekmēs citu personu tiesības gadījumā, ja tās būs cietušas noziedzīga nodarījuma rezultātā
Vienlaikus Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT) savā judikatūrā ir uzsvērusi, ka viens no leģitīmajiem mērķiem, kas var attaisnot iejaukšanos personas tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību, ir citu personu tiesību un brīvību aizsardzība. Attiecīgi valstij ir ne vien negatīvs pienākums garantēt neiejaukšanos personu tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību, tostarp nodrošināt korespondences noslēpuma, vārda brīvības un personas autonomijas aizsardzību un attiecīgi paredzēt atbilstošu atbildību par minētajiem likumpārkāpumiem, bet arī pozitīvs pienākums garantēt citu personu tiesību un brīvību aizsardzību. Attiecīgi tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību nav absolūtas un tās var tikt ierobežotas ne vien vertikālās attiecībās jeb attiecībās starp valsti un personu, bet arī horizontālās attiecībās jeb attiecībās starp personām, ja vienas personas darbība aizskar citas personas tiesības un likumiskās intereses (skat., piemēram ECT 2008. gada 2. decembra sprieduma lietā Nr. 2872/02 K.U. v. Finland §46). 

Attiecīgi Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir lēmusi, ka Vācijas tiesību akti, kas pieprasa personas datu vākšanu no priekšapmaksas SIM karšu lietotājiem, nepārkāpj tiesības uz privāto dzīvi un tā nav nepamatota iejaukšanās tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību [https://www.statewatch.org/news/2020/february/echr…], proti, Eiropas Cilvēktiesību tiesa spriedums lietā Breyer pret Vāciju (pieteikuma Nr. 50001/12) nosprieda, ka nav pārkāpts Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pants (tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību). Lieta attiecās uz priekšapmaksas SIM kartes lietotāju datu glabāšanu telekomunikāciju uzņēmumos. Tiesa it īpaši konstatēja, ka pieteikuma iesniedzēju kā priekšapmaksas SIM karšu lietotāju vārdu un adrešu apkopošana bija ierobežots viņu tiesību aizskārums. Attiecīgajam likumam bija papildu aizsardzības pasākumi, bet cilvēki varēja vērsties arī pie neatkarīgām datu uzraudzības iestādēm, lai pārskatītu iestāžu datu pieprasījumus un vajadzības gadījumā pieprasītu tiesisko aizsardzību. Tādējādi Vācija nav pārkāpusi savas rīcības brīvības robežas ("rīcības brīvība"), piemērojot attiecīgos tiesību aktus, un, vācot datus, nav pārkāptas pieteikuma iesniedzēju tiesības".

Likuma "Par policiju" policijai noteiktie uzdevumi un Kriminālprocesa likumā noteiktais policijas pienākums izmeklēt noziedzīgus nodarījumus.

Likumprojektā paredzēto regulējuma kontroli Valsts policija varēs veikt mazumtirdzniecības vietās, kurās tirgo priekšapmaksas kartes atbilstoši likuma "Par policiju"12. panta pirmās daļas 34. punktā noteiktajam, proti, policijas darbiniekam, pildot viņam uzliktos pienākumus atbilstoši dienesta kompetencei, ir tiesības izdarīt kontrolpirkumu, kā arī iesaistīt tā izdarīšanā citu personu, [..], lai novērstu un atklātu administratīvos pārkāpumus un noziedzīgus nodarījumus.
Likums "Par policiju" 12. panta piektā daļa noteic, ka Ministru kabinets nosaka prasības, kas jāievēro, iesaistot personu kontrolpirkuma izdarīšanā, un kārtību, kādā izdarāms kontrolpirkums, proti, Ministru kabineta 2023. gada 5. decembra noteikumi Nr. 697 "Kontrolpirkuma noteikumi".
Tādējādi policija var veikt kontrolpirkumus tirdzniecības vietās, kurās tirgo priekšapmaksas kartes, ja būs tāda informācija vai tas tiks konstatēts veicot nozieguma izmeklēšanu, ka konkrētais komersants nav reģistrējis priekšapmaksas karti vai reģistrējis nepilnīgus datus par priekšapmaksas kartes lietotāju.

Savukārt Elektronisko sakaru likuma 9. pantā noteikta Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (turpmāk – Regulatora) kompetence, kura pirmajā daļā ir noteikts, ka Regulators tostarp pilda šādas funkcijas: veic elektronisko sakaru pakalpojumu tirgus definēšanu un analīzi; atbilstoši kompetencei veicina galalietotāja tiesību aizsardzību; uzrauga interneta piekļuves pakalpojuma sniedzēja maiņas un numura saglabāšanas pakalpojuma nodrošināšanu; piešķir, anulē, nodod tālāk numerācijas lietošanas tiesības un pagarina lietošanas tiesību termiņu, ja tāds ir noteikts; uzrauga normatīvo aktu ievērošanu attiecībā uz viesabonēšanu publiskajos mobilo elektronisko sakaru tīklos.
Tādējādi Regulators būs tā iestāde, kas piemēros administratīvo sodu elektronisko sakaru komersantam par pakalpojuma sniegšanu anonīmam lietotājam, jo Regulatoram ir šādas tiesības noteiktas ar likumu.

Attiecībā uz to, vai regulējums ietekmēs šobrīd lietošanā esošās priekšapmaksas SIM kartes un vai būs pienākums arī tās reģistrēt, norādāms, ka Elektronisko sakaru likuma 6. panta pirmā un otrā daļa noteic, ka elektronisko sakaru komersanta un galalietotāja savstarpējās tiesības, pienākumus un atbildību nosaka elektronisko sakaru pakalpojumu līgums. Elektronisko sakaru pakalpojumu līgumu noslēdz rakstveidā vai elektroniski. Proti, likumprojektā paredzētajā gadījumā SIM kartes pircējs, iegādājoties karti, noslēdz līgumu ar konkrēto sakaru operatoru. Tādējādi sakaru operatoram ir jāpārliecinās, vai konkrētās kartes lietotājs un mazumtirgotājs ir ievērojis visas noteiktās prasības. Attiecīgi elektronisko sakaru komersantam, ja tas nodod mazumtirgotājam tirdzniecībā SIM kartes, ir jāveic tirdzniecības kontrole un uzraudzība. Tāpat arī mazumtirgotājiem ir jāveic iekšējā kontrole un uzraudzībā, kā tiek reģistrēti, vai tiek reģistrēti dati par SIM kartes lietotāju, jo tas ir arī saistīts ar personas datu apstrādi. Tādējādi pakalpojuma sniedzējiem jau pašlaik būtu jābūt izstrādātai un ieviestai privātuma politikai, tādējādi nodrošinot personas datu apstrādi un aizsardzību. 
Atbilstoši Elektronisko sakaru likuma 9. pantā noteiktajam Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (turpmāk — Regulators) ir tā institūcija, kurai ir jāuzrauga elektronisko sakaru nozare, jo tā kompetencē atbilstoši 9. panta pirmajā daļā noteiktajam, tostarp ietilpst veikt elektronisko sakaru pakalpojumu tirgus definēšanu un analīzi; atbilstoši kompetencei veicināt galalietotāja tiesību aizsardzību; uzraudzīt interneta piekļuves pakalpojuma sniedzēja maiņas un numura saglabāšanas pakalpojuma nodrošināšanu; uzraudzīt normatīvo aktu ievērošanu attiecībā uz viesabonēšanu mobilo elektronisko sakaru tīklos.
Savukārt Regulatora tiesības, kas noteiktas Elektronisko sakaru likuma 10. pantā, tostarp paredz, ka Regulators var veikt pārbaudes, iepriekš par to brīdinot, apmeklēt telpas un ēkas un piekļūt iekārtām, kuras tiek izmantotas elektronisko sakaru pakalpojumu sniegšanai.
Tirgotājiem, tai skaitā, gan elektronisko sakaru komersantiem, gan mazumtirgotājiem pirms pakalpojuma sniegšanas ir pienākums patērētājam sniegt skaidri un saprotami informāciju pirms līguma slēgšanas. Šī informācija ir jāsaglabā papīra formātā vai uz pastāvīga datu nesēja. Strīdus gadījumā pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja pienākums ir pierādīt, ka patērētājam ir sniegta noteikumos norādītā informācija. Pakalpojuma sniedzējam ir jāsniedz informācija par piekļūstamības elementiem un to iztrūkumiem, kā arī sniegtajai informācijai jābūt vienkārši saprotamai. Savukārt elektroniskās tirdzniecības pakalpojumiem jānodrošina informācija par pārdodamo preču un pakalpojumu piekļūstamību, identifikācijas metodes, elektroniskos parakstus un maksājumu pakalpojumus, kas ir uztverami, izmantojami, saprotami un skaidri.
Attiecīgi arī Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 37. panta sestā daļa noteic, ka par tirdzniecības vai pakalpojumu sniegšanas noteikumu pārkāpšanu piemēro naudas sodu fiziskajai personai līdz septiņdesmit naudas soda vienībām, bet juridiskajai personai — no trim līdz divsimt astoņdesmit naudas soda vienībām.
Faktiski šī norma arī būtu attiecināma uz likumprojektā paredzēto regulējumu. Bet šis būtu tikai tad, ja patērētājs vērstos Patērētāju tiesību aizsardzības centrā.

Paredzēts, ka no likuma pieņemšanas brīža, lietotājiem būs jāreģistrē savas jaunās SIM kartes, lai tās aktivizētu. Tikmēr visiem esošajiem SIM karšu lietotājiem būtu nosakāms termiņš, kurā tās ir jāreģistrē, vienlaikus neradot lielu administratīvo slogu personām – gan privātpersonām, gan juridiskām personām. Tādējādi iespējams noteikt reģistrācijas pārejas peridu līdz 180 dienām no likuma spēkā stāšanās brīža.
Ja noteiktajā laikā SIM karte netiks reģistrēta, elektronisko sakaru komersantam tā automātiski būs jādeaktivizē, un elektronisko sakaru komersants to varēs atkārtoti aktivizēt tikai pēc tam, kad persona – lietotājs, būs pabeigusi reģistrāciju. Tādējādi esošajam SIM kartes lietotājam, reģistrējot to klātienē, būs jāuzrāda derīgs personu apliecinošs dokuments ar fotogrāfiju, lai varētu pārbaudītu personas identitāti. Savukārt tās personas, kas SIM karti reģistrēs tiešsaistē, būs attiecīgi identificējamas ar maksāšanas līdzekli.
Savukārt nepilngadīgas personas ir tiesīgas reģistrēt SIM karti lietošanai, bet tikai uz tā vecāka vai aizbildņa vārda, kurš piekrīt reģistrācijai. Proti, SIM karti varēs reģistrēt pilngadīgas personas.
SIM kartes reģistrācija nodrošinās sabiedrības drošības līmeni, jo tas var samazināt surogātpastu un krāpnieciskas SMS īsziņas.

Ņemot vērā Ziņojumu, tika realizēts projekts “Vienota kontaktu centra platforma operatīvo dienestu darba atbalstam un publisko pakalpojumu piegādei” (turpmāk – Projekts), kura virsmērķis ir uzlabot sabiedrībai sniedzamo operatīvo dienestu pakalpojumu pieejamību, pakalpojumu sniegšanas savlaicīgumu un to kvalitāti, kā arī nodrošināt vienota zvanu kontaktu centra funkcionalitāti valsts publiskās pārvaldes vajadzībām. Savukārt projekta mērķi: 1. paaugstināt pakalpojuma "112" efektivitāti un savlaicīgumu; 2. dienestiem nodrošināt pilnas informācijas pieejamību par notikumu tiešsaistes režīmā; 3. uzlabot pakalpojuma "112" pieejamību; 4. izveidot ārkārtas ziņojumu (zvans, e-zvans, SMS u. c.) saņemšanas vienotu tehnoloģisko vidi; 5. ieviest pakalpojuma "112" kvalitātes kontroli; 6. modernizēt operatīvo dienestu resursu vadības sistēmu.
Valsts policija ir secinājusi, ka Vienotā kontaktu centra pakalpojums būtiski ir uzlabojis reaģēšanas uz notikumiem savlaicīgumu un kvalitāti, Valsts policijā pieņemts lēmums Valsts policijas pārziņā esošo numuru "110" nākotnē neuzturēt, un visus zvanus par noziedzīgiem nodarījumiem, citiem likumpārkāpumiem un notikumiem, kas apdraud personu drošību vai sabiedrisko kārtību novirzīt uz vienoto ārkārtas palīdzības izsaukuma numuru "112". Norādāms, ka jau šobrīd praksē zvani, kas tiek saņemti uz Valsts policijas pārziņā esošo numuru "110", tiek automātiski novirzīti uz vienoto ārkārtas palīdzības izsaukuma numuru "112". Ņemot vērā minēto, lai sakārtotu tiesisko regulējumu atbilstoši praksē realizētajām izmaiņām, attiecīgi nepieciešams veikt grozījumus Elektronisko sakaru likuma 61. pantā.
Grozījumi citos normatīvajos aktos, kuros ir ietverta atsauce uz numuru "110", tiks veikti pakāpeniski, grozot attiecīgo normatīvo aktu pēc būtības.
Valsts policija jau šobrīd veic sabiedrības informēšanas pasākumus par attiecīgajām izmaiņām. Plašāka informācija par to, kā ziņot Valsts policijai ir pieejama Valsts policijas tīmekļvietnē - https://www.vp.gov.lv/lv/ka-zinot-policijai.

Elektronisko sakaru likuma 61. pants (Ārkārtas palīdzības dienestu numuri) paredz, ka ārkārtas palīdzības dienestu numuri ir šādu valsts iestāžu pārziņā:
1) Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests — vienotais ārkārtas palīdzības izsaukuma numurs "112" un speciālā dienesta numurs "01";
2) Valsts policija — Valsts policijas numurs "110" un speciālā dienesta numurs "02";
3) Veselības ministrija — Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (turpmāk - NMPD) numurs "113" un speciālā dienesta numurs "03";
4) Ekonomikas ministrija — gāzes avārijas dienesta numurs "114" un speciālā dienesta numurs "04";
5) Aizsardzības ministrija — Jūras meklēšanas un glābšanas koordinācijas centra numurs "115".
Lai viennozīmīgi būtu skaidrs, ka turpmāk visus zvanus par noziedzīgiem nodarījumiem, citiem likumpārkāpumiem un notikumiem, kas apdraud personu drošību vai sabiedrisko kārtību, saņems vienotais ārkārtas palīdzības izsaukuma numurs "112", likumprojekts paredz attiecīgi precizēt Elektronisko sakaru likuma 61. panta 1. punktu. Tāpat, ņemot vērā, ka jau šobrīd zvani uz Valsts policijas pārziņā esošo numuru "110" tiek automātiski novirzīti uz vienoto ārkārtas palīdzības izsaukuma numuru "112", likumprojekts paredz izslēgt Elektronisko sakaru likuma 61. panta 2. punktu.” Savukārt NMPD sadarbībā ar SIA Tet nodrošinās, ka zvanītāji, kuri zvana uz slēgto numuru “03”, tiks informēti par nepieciešamību zvanīt uz tālruni “112” vai "113". 

Lai pastiprinātu motivāciju reģistrēt personas, kuras iegādājas SIM kartes, nepieciešams paredzēt noteiktu atbildību par šī pienākuma nepildīšanu.

Ņemot vērā minēto, nepieciešams papildināt likumu ar 119.1 pantu, tajā paredzot, ka par priekšapmaksas pakalpojuma sniegšanu, nereģistrējot priekšapmaksas pakalpojuma galalietotāju, tirdzniecības vietu, kurā tirdzniecības komersants pakalpojumu nodevis priekšapmaksas pakalpojuma galalietotājam vai mobilo sakaru priekšapmaksas kartes numuru, piemērojams brīdinājums vai naudas sods juridiskajām personām, piemērojot brīdinājumu vai naudas sodu līdz divsimt naudas soda vienībām.

Administratīvās atbildības likuma 5. panta trešajā daļā ir noteikts, ka administratīvā atbildība par likumā vai pašvaldību saistošajos noteikumos paredzētajiem pārkāpumiem iestājas, ja par šiem pārkāpumiem nav paredzēta kriminālatbildība. Tieši vērtējot nodarījuma subjektīvo pusi, būs pilnīgi un vispusīgi izvērtēts likuma samērīgums ar izdarītā pārkāpuma sekām, sabiedrisko bīstamību un izdarītā pārkāpuma atbilstību Krimināllikumam, tiks ievērots samērīguma princips un sasniegts soda mērķis – ne tikai sodīt vainīgo personu par nodarījumu, bet arī panākt, lai vainīgā persona un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas – jo vainīgā persona, kura par izdarīto nav saņēmusi atbilstošu sodu, rada iespaidu, ka iespējams izvairīties no objektīva un taisnīga soda (sk. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2005. gada 3. maija spriedumu lietā Nr. SKA-106).

Projektā ietvertā likuma 119.1 panta pirmā daļa paredz noteikt administratīvo atbildību par priekšapmaksas pakalpojuma sniegšanu, nereģistrējot priekšapmaksas pakalpojuma galalietotāju, tirdzniecības vietu, kurā tirdzniecības komersants pakalpojumu nodevis priekšapmaksas pakalpojuma galalietotājam vai mobilo sakaru priekšapmaksas kartes numuru. Korespondējošās (saistītās) normas ir likuma 19. panta otrās daļas 21. punkts un 3.1 daļa, kurā noteikts elektronisko sakaru komersanta pienākums nodrošināt galalietotāja identifikācijas datu reģistrāciju un aizliegums sniegt elektronisko sakaru pakalpojumu nereģistrētam priekšapmaksas pakalpojuma galalietotājam. Šajā gadījumā par administratīvo pārkāpumu būs atzīstama elektronisko sakaru komersanta darbība (sniegts elektronisko sakaru pakalpojums) un tirdzniecības vietas vai elektronisko sakaru komersanta bezdarbība (neizpildīts priekšapmaksas pakalpojuma galalietotāja reģistrācijas pienākums). Savukārt ar likuma 119.1 panta otro daļu paredzēts noteikt, ka administratīvo atbildību par priekšapmaksas pakalpojuma nereģistrēšanu vai nepilnīgas galalietotāju identificējošas informācijas reģistrēšanu. Korespondējošā (saistītā) normas ir likuma 19. panta otrās daļas 21. punkts, kurā noteikts elektronisko sakaru komersanta pienākums nodrošināt galalietotāja identifikācijas datu reģistrāciju, nesasaistot tos ar elektroniskā pakalpojuma sniegšanas uzsākšanu. Šajā gadījumā par administratīvo pārkāpumu būs atzīstama tirdzniecības vietas komersanta (elektronisko sakaru komersanta vai starpnieka) bezdarbība (neizpildīts vai nepilnīgi izpildīts priekšapmaksas pakalpojuma galalietotāja reģistrācijas pienākums).

Paredzēts likumu papildināt ar 119.1 pantu, proti, tiesību normas nepieciešamības un pieļaujamības izvērtējums veikts, pārliecinoties par atbilstību visiem administratīvo pārkāpumu kodifikācijas ieviešanas praksē ieviestajiem un juridiskajā literatūrā attīstītajiem kritērijiem: 1) administratīvā akta (procesa) prioritātes principam, 2) sabiedriskās kārtības mērķa sasniegšanas efektivitātei, 3) problēmsituācijas attiecināmībai uz publiski tiesiskajām attiecībām, 4) problēmsituācijas bīstamībai un kaitīgumam, 5) aizliegumam paredzēt administratīvos sodus par administratīvā akta labprātīgu neizpildīšanu.

Nevar paļauties tikai uz apstākli, ka persona brīvprātīgi izpildīs likumā noteiktos pienākumus. Ir prezumējams, ka būs gadījumi, ka personas reģistrējot SIM karti izvairīsies no personu datu izpaušanas vai uzrādīs citas personas datus, tādējādi pakalpojuma sniedzējam nesniegs ziņas par sevi. Šāds mehānisms, kas noteic administratīvā soda piemērošanu, ir vērtējams kā preventīvā rakstura līdzeklis, kas nodrošinās attiecīgo subjektu atbildīgāku attieksmi pret likumā noteiktajiem pienākumiem.

Likumprojektā paredzētais administratīvās atbildības regulējums atbilst administratīvās atbildības pieļaujamības un nepieciešamības kritērijiem, proti:
1) administratīvā akta (procesa) prioritātes princips. Administratīvā procesa prioritātes princips nozīmē, ka, ja pienākuma īstenošanu var panākt izdodot administratīvo aktu vai ar citiem nesodoša rakstura administratīvi tiesiskiem līdzekļiem, tad administratīvā atbildība pamatā nav paredzama.
Likuma 19. panta otrās daļas 21. punkts un 3.1 daļa nosaka elektronisko sakaru komersanta pienākumu nodrošināt galalietotāja identifikācijas datu reģistrāciju un aizliegumu sniegt elektronisko sakaru pakalpojumu nereģistrētam priekšapmaksas pakalpojuma galalietotājam. Šajā gadījumā kā nesodoša rakstura administratīvi tiesisks līdzeklis varētu būt izmantojama administratīvā akta izdošana, nosakot pienākumu atbilstošā termiņā novērst neatbilstības un izpildīt prasības. Tomēr jāņem vērā, ka ar šāda administratīvā akta izdošanu, atjaunot iepriekšējo stāvokli nav iespējams. Proti, elektronisko sakaru pakalpojuma sniegšana nereģistrētam galalietotājam ir notikusi (pabeigta), kā arī elektronisko sakaru komersantam nav iespējas reģistrēt neidentificētu galalietotāju, kurš saņēmis pakalpojumu. Tāpat pārkāpumam piemīt augsta bīstamības pakāpe. Iepriekš sniegtais valstī esošās situācijas apraksts par daudziem noziedzīgajiem nodarījumiem pret īpašumu, tikumību un dzimumneaizskaramību u.c., kuru izdarīšanā tiek izmantoti anonīmi saziņas līdzekļi, tostarp nereģistrētiem galalietotājiem pieejamie elektronisko sakaru pakalpojumi. Tas norāda uz to, ka administratīvā akta izdošana, nosakot pienākumu atbilstošā termiņā novērst neatbilstības un izpildīt prasības, nebūs iedarbīgs un atturošs risinājums šādu pārkāpumu novēršanai, un ir nepieciešams nekavējoties reaģēt, izmantojot administratīvās atbildības institūtu;
2) sabiedriskās kārtības mērķa sasniegšanas efektivitāte. Sabiedriskās kārtības mērķa sasniegšanas efektivitāte nozīmē, ka ar administratīvās atbildības noteikšanu var sasniegt attiecīgo mērķi (citiem vārdiem, atrisināt konstatēto problēmsituāciju).
Vērtējot šo aspektu, nav konstatēti nekādi faktiskie vai tiesiskie šķēršļi, lai izmeklētu, pierādītu un piemērotu administratīvo atbildību par šāda veida pārkāpumu. Elektronisko sakaru pakalpojumu nozarē ir augstas uzraudzības prasības un attiecīgi plašas kontroles procedūras, kas ļauj atbildīgajām institūcijām dažādos veidos un situācijās konstatēt pārkāpumus, pildot savas funkcijas sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas jomā, patērētāju tiesību aizsardzības jomā, tirdzniecības kontroles jomā, sabiedriskās kārtības un drošības jomā u.c. Konkrētā administratīvā pārkāpuma izskatīšana būs piekritīga attiecīgi Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai. Arī Valsts policijai un pašvaldības policijai būs noteikta kompetence administratīvā pārkāpuma procesā līdz administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanai. Par administratīvo pārkāpuma izdarīšanu ir paredzēti tādi administratīvie sodi, kā brīdinājums un naudas sods līdz divsimt naudas soda vienībām (viens tūkstotis euro).
Paredzams, ka likumprojektā minēto administratīvo sankciju noteikšana potenciāli mazinās SIM kartes izmantošanu noziedzīgiem mērķiem. Savukārt ar tiesībaizsardzības iestāžu rīcībā esošajiem tiesiskajiem instrumentiem, būs iespējams šādas situācijas konstatēt, izmeklēt un pierādīt efektīvāk, nekā tas ir šobrīd, kad pastāv likumīgi iespējama anonīma SIM karšu lietošana. Turklāt tirdzniecības vietas komersants, personas datus par reģistrētajām SIM kartēm nodos elektronisko sakaru komersantam glabāšanai. Sabiedriskās kārtības mērķa sasniegšana vērtējama kopsakarā ar to, ka patiesas un precīzas informācijas reģistrēšana par pakalpojuma lietotāju un tirdzniecības vietu, ir nepieciešama, lai pēc iespējas samazināt krāpšanu skaitu, kurās tiek izmantotas SIM kartes un likumprojektā paredzētais SIM karšu galalietotāju reģistrācijas mehānisms ir viens no soļiem noziedzības samazināšanai valstī.

Nosakot administratīvo sodu veidus un apmērus, tika vērtēts, vai tie, kā ietekmēšanas līdzeklis, spēs aizsargāt sabiedrisko kārtību, mazinot un atturot no administratīvo pārkāpumu izdarīšana, un tika ņemts vērā arī šādi aspekti, proti:
a) administratīvā pārkāpuma subjekts ir elektronisko pakalpojumu komersants. Nav pamatotu šaubu par tirgū esošo elektronisko pakalpojumu komersantu neatbilstību pakalpojumu sniegšanas kvalitātes standartiem un kārtībai;
b) jau šobrīd elektronisko sakaru pakalpojumu nozarē tiek pietiekami plaši uzraudzīta, un tas arī mazina pārkāpumu iespējamību, kas jau iepriekš tika minēts;
c) no elektronisko pakalpojumu komersantu puses jau šobrīd sekmīgi tiek īstenota prasību izpilde par datu saglabāšanu, kas skar pēcapmaksas elektronisko sakaru pakalpojumu galalietotāju reģistrāciju un datu saglabāšanu. Nav šaubu, ka turpmāk šī procedūra netiks sekmīgi attiecināta arī uz priekšapmaksas elektronisko sakaru pakalpojumu galalietotāju reģistrāciju un datu saglabāšanu.
Likumprojektā, kā piemērojamo administratīvo sankciju veidi izvēlēta soda nauda un brīdinājums, kas arī administratīvās atbildības sistēmā paredzēti kā vienīgie pamatsodu veidi. Soda nauda ir praksē visbiežāk piemērotais sods par administratīvo pārkāpumu un teorētiski ir atzīts, ka tas ir piemērotākais un efektīvākais sods par administratīvo pārkāpumu. Savukārt, kā otrs administratīvo sankciju veids likumprojektā paredzēts brīdinājums, kas izsakāms rakstveidā, kā pakalpojuma sniedzēja un tirgotāja pieļautā pārkāpuma nosodījums un, kuru paredzēts piemērot gadījumos, kad, izvērtējot piemērojamo sankciju samērīgumu, tiek konstatēts, ka soda naudas piemērošana būtu nesamērīga pret pieļauto pārkāpumu, bet pārkāpuma pilnīga atstāšana bez nosodījuma – nepieļaujama un nenovērsīs turpmākus pārkāpumus.
Tādējādi, ņemot vērā iepriekš minētos aspektus, administratīvā soda apmērs tiek noteikts neliels (līdz 200 naudas soda vienībām), individualizēts un vērsts uz to, lai aizsargātu sabiedrisko kārtību, atjaunotu taisnīgumu, sodītu par izdarīto pārkāpumu, kā arī atturētu administratīvo pārkāpumu izdarījušo personu un citas personas no turpmākas administratīvo pārkāpumu izdarīšanas..
Vienlaikus administratīvā soda apmērs ir sabalansēts ar likumā jau noteiktajiem sodiem par citu administratīvo pārkāpumu izdarīšanu, iekļaujoties robežas no 14 līdz 4000 naudas soda vienībām, nevis  represīvu mērķu sasniegšanu;
3) problēmsituācijas attiecināmība uz publiski tiesiskajām attiecībām. Šādas administratīvās atbildības noteikšana ir attaisnojama, jo tiek skartas sabiedriskās drošības intereses un informācijas nereģistrēšana vai šādas informācijas nepienācīga sniegšana var rezultēties ar valsts un sabiedrības drošības apdraudējumu citai personai vai valstij kopumā. Administratīvās atbildības regulējums nav paredzēts civiltiesisku strīdu risināšanai. Pārkāpums attiecas uz publiski tiesiskām attiecībām starp valsts varas īstenotāju un privātpersonu (elektronisko pakalpojumu komersantu), ja netiek izpildīti pienākumi, kas nepieciešami valstij, lai nodrošinātu personu tiesību aizsardzību, gan novēršot, gan sekmējot noziedzīgu nodarījumu atklāšanu.
Likumprojektā paredzēto personas datu nereģistrēšana vai nepilnīga reģistrēšana vērtējama kā administratīvais pārkāpums, kam potenciāli var būt nopietnas sekas, it īpaši, ja tiks konkrēta regularitāte pakalpojuma sniedzēja rīcībā, kas vērsta uz personas datu nereģistrēšanu, ņemot vērā, ka šādas rīcības rezultātāvar ciest citas personas, sabiedriskā kārtība un valsts drošība;
4) problēmsituācijas bīstamība un kaitīgums. Pārkāpuma bīstamība un kaitīgums ir salīdzinoši augsts, ņemot vērā priekšapmaksas karšu izmantošanu dažādu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā, kad ir apdraudēta sabiedrības drošība un tas aizskar nozīmīgas sabiedrības vērtības, kā arī jau sniegto esošās situācijas aprakstu par valstī arvien pieaugošo noziedzīgo nodarījumi pret īpašumu, tikumību un dzimumneaizskaramību u.c. skaitu un izkrāpto naudas līdzekļu summām, kuru izdarīšanā tiek izmantoti nereģistrētiem galalietotājiem pieejamie elektronisko sakaru pakalpojumi.
Likumprojektā paredzētais pārkāpums vērtējams kā potenciāli bīstams un sabiedriskās intereses būtiski aizskarošs, jo tas var radīt būtiskas sekas – sabiedrības drošības un kārtības apdraudējumu noziegumu skaita palielināšanās rezultātā.
Valsts policijas informācija liecina par vairāk nekā 21 miljoniem eiro izkrāptām naudas summām 2025. gada 11 mēnešos un par pieaugošo (provizoriski 40%) nereģistrēto galalietotāju īpatsvaru starp noziedzīgajiem nodarījumiem, kuros tiek izmantoti elektronisko sakaru pakalpojumi. Minētais skaidri parāda, cik svarīgi ir atteikties no elektronisko sakaru pakalpojuma sniegšanas nereģistrētiem galalietotājiem un ievērot likumprojektā paredzēto kārtību. Vienlaikus, lai gan šie pārkāpumi ir traucējoši labai pārvaldībai, tomēr tie neietver sevī kādu īpašu ļaunumu vai pilnīgu sabiedrības vai valsts vērtību ignoranci, tāpēc tie nav atzīstami par noziedzīgiem nodarījumiem, taču to nenovēršana var inscenēt noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu; 
5) aizliegums paredzēt administratīvos sodus par administratīvā akta labprātīgu neizpildīšanu. Administratīvais sods nav paredzēts par iestādes izdota tiesību akta labprātīgu neizpildīšanu.

Tiesībaizsardzības iestāžu uzdevums tostarp ir garantēt personu un sabiedrības drošību; novērst noziedzīgus nodarījumus un citus likumpārkāpumus un atklāt noziedzīgus nodarījumus, meklēt personas, kas izdarījušas noziedzīgus nodarījumus. Tādējādi nevar paļauties tikai uz apstākli, ka persona brīvprātīgi izpildīs likumā noteiktos pienākumus un ir prezumējams, ka būs gadījumi, kad nolūkā izvairīt pakalpojuma sniedzējs izvairīsies no priekšapmaksas reģistrācijas vai piereģistrēs to nepienācīgā kārtā vai apjomā.

Ņemot vērā to, ka vitāli svarīgi nodrošināt atbilstošu sabiedrības drošību, nepieciešams piemērot administratīvo sodu par pakalpojuma sniegšanu, nenodrošinot normatīvo aktu prasības. Šāda sankcijas noteikšana ir vērtējama kā preventīvā rakstura līdzeklis, kas nodrošinās attiecīgo subjektu atbildīgāku attieksmi pret likumā noteiktajiem pienākumiem. Administratīvais sods, kā preventīvais līdzeklis, mazinās problēmsituāciju skaitu, atturot personas no likumprojektā paredzēto pienākumu neizpildes.

Atbilstoši Civillikuma 1405. pantam, lai darījumam būtu tiesīgs spēks, ir vajadzīgs, lai tā dalībniekiem būtu tiesībspēja un rīcībspēja šā darījuma taisīšanai, pretējā gadījumā darījums nav spēkā. Savukārt minētā likuma 1408. pants noteic, ka nepilngadīgajiem trūkst rīcībspējas. Līdz ar to, lai darījums vispār būtu spēkā, nepilngadīgo tiesiskos darījumos pārstāv viņa vecāki, aizbildņi, kā arī aizgādņi (minētā likuma 1411. pants).
Papildus norādāms, ka ikdienā bērni iepērkas veikalā, lieto sabiedrisko transportu un šādiem darījumiem nav nepieciešams noslēgt rakstisku civiltiesisku līgumu, lai tas būtu spēkā. Tomēr, iepērkoties internetveikalā, būtu jāpievērš uzmanība internetveikalā publicētajam distances līgumam (preču pirkšanas noteikumiem), kas visbiežāk paredz gadījumus, kad iepērkas nepilngadīgas personas. Piemēram, iepirkties interneta veikalā var rīcībspējīgas fiziskas personas (nepilngadīgas personas no 14 līdz 18 gadu vecumam tikai ar vecāku vai aizbildņu piekrišanu). Ņemot vērā normatīvo regulējumu un tirdzniecības vietas preču pirkšanas noteikumus, ja likumiskā pārstāvja piekrišanas pirkumam nebūs, tad likumiskais pārstāvis būs atbildīgs par konkrēto bērna pirkumu.

Saskaņā ar Satversmes 96.pantu ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību. Saskaņā ar Satversmes 116.pantu personas tiesības, kas noteiktas Satversmes 96. pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Tādējādi pamattiesību ierobežojumus var noteikt tikai tad, ja ar to tiek sasniegts kāds no Latvijas Republikas Satversmes 116. pantā minētajiem mērķiem, proti, pamattiesības var ierobežot, tostarp, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.
Kā norādīts juridiskajā literatūrā, "pamattiesību ierobežojumu mērķis ir atrast taisnīgu un saprātīgu līdzsvaru starp atsevišķas personas pamattiesībām, no vienas puses, un citām konstitucionālajām vērtībām, no otras puses". Tieši minētā līdzsvara nodrošināšanai ir pieļaujama personas pamattiesību samērīga ierobežošana. Turklāt Latvijas Republikas Satversmes tiesa ir secinājusi: "tas, ka Satversmes norma neparedz attiecīgās pamattiesības ierobežošanas iespējamību, nenozīmē, ka šīs pamattiesības ir absolūtas un arī tām nevar noteikt ierobežojumus".[Latvijas Republikas Satversmes komentāri: VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Aut. kol. J. Rudevskis, E. Levits, J. Briede u. c. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 764.lpp.] Vienlaikus pamattiesību ierobežojumi pieļaujami tikai tiktāl, ciktāl tie nepieciešami konkrētā mērķa sasniegšanai, proti, tiem jābūt samērīgiem ar attiecīgo mērķi.[ Turpat, 763., 764.,767.lpp.] Gadījumā, ja pastāv iespēja, ka valsts var aizskart kādas cilvēktiesības, jāpārbauda, vai tiesību aizskārums ir attaisnojams. Proti, cilvēktiesību aizskārums ir attaisnojams vienīgi tad, ja tiek izpildīti trīs priekšnoteikumi:
- ierobežojums ir noteikts ar likumu (likuma atrunas princips), ko pārbauda, izvērtējot, vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību, vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši normatīvo aktu prasībām; vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas [Latvijas Republikas Satversme. Satversmes tiesas atziņas. Rīga, Latvijas Vēstnesis, 2019, 149. lpp.];
- ierobežojums domāts leģitīma mērķa sasniegšanai (Satversmes 116. pantā uzskaitīti visi leģitīmie mērķi – citu cilvēku tiesību aizsardzība, demokrātiskās valsts iekārtas aizsardzība, sabiedrības drošība, sabiedrības labklājība, sabiedrības tikumība) – "ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu – leģitīma mērķa – labad"[Latvijas Republikas Satversme. Satversmes tiesas atziņas. Rīga, Latvijas Vēstnesis, 2019, 149. lpp.];
- ierobežojums nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā (nosaka līdzsvaru starp indivīda un sabiedrības interesēm),[Ziemele, I. Cilvēktiesības pasaulē un Latvijā. Rīga: Izglītības soļi, 2000, 277.–288.lpp.] ko pārbauda, izvērtējot, vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti leģitīma mērķa sasniegšanai, proti, vai ar attiecīgo likuma normu var sasniegt ierobežojuma leģitīmo mērķi; vai šāda rīcība ir nepieciešama, proti, vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un personas likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša, proti, vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu"[Latvijas Republikas Satversme. Satversmes tiesas atziņas. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 149.lpp.].

Līdz ar to likumprojektā paredzētais regulējums kalpos leģitīma mērķa sasniegšanai, proti, sabiedrības ieguvums būs lielāks, jo tiks savlaicīgi noskaidrotas personas, kas iesaistītas noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā un palīdzēs tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekiem ātrāk noskaidrot vainīgās personas pretstatā personas tiesību ierobežojumam – reģistrējot SIM kartes pirkumu. 

Likumprojektā paredzēto pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, jo nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un, kurus izvēloties, pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Proti, ja pakalpojums netiks reģistrēts, tad tas ietekmēs citu personu tiesības gadījumā, ja tās būs cietušas noziedzīga nodarījuma rezultātā. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt ar alternatīviem līdzekļiem, tika konstatēts, ka nepastāv cits līdzeklis, ar kuru var sasniegt likumprojektā paredzēto leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē.

Vienlaikus Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT) savā judikatūrā ir uzsvērusi, ka viens no leģitīmajiem mērķiem, kas var attaisnot iejaukšanos personas tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību, ir citu personu tiesību un brīvību aizsardzība. Attiecīgi valstij ir ne vien negatīvs pienākums garantēt neiejaukšanos personu tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību, tostarp nodrošināt korespondences noslēpuma, vārda brīvības un personas autonomijas aizsardzību un attiecīgi paredzēt atbilstošu atbildību par minētajiem likumpārkāpumiem, bet arī pozitīvs pienākums garantēt citu personu tiesību un brīvību aizsardzību. Attiecīgi tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību nav absolūtas un tās var tikt ierobežotas ne vien vertikālās attiecībās jeb attiecībās starp valsti un personu, bet arī horizontālās attiecībās jeb attiecībās starp personām, ja vienas personas darbība aizskar citas personas tiesības un likumiskās intereses (skat., piemēram ECT 2008. gada 2. decembra sprieduma lietā Nr. 2872/02 K.U. v. Finland §46). 

Lai veiktu un  sasniegtu likumprojektā paredzēto mērķi – pēc iespējas samazināt krāpšanu skaitu, kurās tiek izmantotas SIM kartes un likumprojektā paredzētais SIM karšu galalietotāju reģistrācijas mehānisms ir viens no soļiem noziedzības samazināšanai valstī.
Tādējādi personu dati tiks apstrādāti atbilstoši likuma "Par fizisko personu datu apstrādi kriminālprocesā un administratīvā pārkāpuma procesā" 5. un 8. panta prasībām, gadījumos, ja būs pamats uzskatīt, ka reģistrētā informācija par personu var palīdzēt novērst vai atklāt noziedzīgus nodarījumus un citus likumpārkāpumus.
Likumprojekta regulējums paredzēts saskaņā ar likuma "Par fizisko personu datu apstrādi kriminālprocesā un administratīvā pārkāpuma procesā" 2. pantā noteikto mērķi, proti,  aizsargāt fizisko personu pamattiesības, it īpaši tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, kad kompetentās iestādes apstrādā personas datus, lai novērstu, izmeklētu un atklātu noziedzīgus nodarījumus un administratīvos pārkāpumus; piemērotu un izpildītu kriminālsodus un administratīvos sodus; veiktu citas ar administratīvā pārkāpuma procesu vai kriminālprocesu saistītas darbības.
Paredzēts, ka no likuma pieņemšanas brīža, lietotājiem būs jāreģistrē jaunās SIM kartes, lai tās aktivizētu. Tikmēr visiem esošajiem SIM karšu lietotājiem tiks noteikts termiņš, kurā tās ir jāreģistrē, vienlaikus neradot lielu administratīvo slogu personām – gan privātpersonām, gan juridiskām personām. Tādējādi, izvērtējot iepriekš minēto un esošo noziedzīgo nodarījuma skaita palielināšanos, paredzēts noteikt SIM karšu reģistrācijas pārejas periodu līdz 180 dienām no likuma spēkā stāšanās brīža. Ja noteiktajā laikā SIM karte netiks reģistrēta, elektronisko sakaru komersantam būs pienākums to deaktivizēt, un elektronisko sakaru komersants to drīkstēs atkārtoti aktivizēt tikai pēc tam, kad persona – lietotājs, būs pabeigusi reģistrāciju. Tādējādi esošajam SIM kartes lietotājam, reģistrējot to klātienē, būs jāuzrāda derīgs personu apliecinošs dokuments, lai varētu pārbaudītu personas identitāti. Savukārt tās personas, kas SIM karti reģistrēs tiešsaistē, būs attiecīgi identificējamas ar maksāšanas līdzekli. Tādējādi paredzēts, ka ar SIM karšu reģistrāciju tiks nodrošināts lielāks sabiedrības drošības līmenis un novērsts noziedzīgu nodarījumu skaits.

Ņemot vērā Iekšlietu ministrijas Informācijas centra sniegto informāciju, numuri “01” un “02” ir zaudējuši savu aktualitāti, jo pēc sakaru operatora SIA TET datiem uz šiem numuriem zvani pēdējā gada laikā vairs netiek veikti. Tiek pieņemts, ka aktualitāti līdzīgi zaudējuši arī numuri "03" un “04”.

Lai veicinātu vienveidību un kontaktinformācijas centralizāciju, likuma 61. panta pirmajā daļā svītrojami numuri “01”, "02", "03" un “04”.