Anotācija (ex-ante)

Ministru kabinets 2021.gada 26.oktobrī pieņēma Ministru kabineta 2021.gada 26.oktobra noteikumus Nr.720 "Kultūras pieminekļu uzskaites, aizsardzības, izmantošanas un restaurācijas noteikumi". Šo Ministru kabineta noteikumu 18.7.apakšpunkts nosaka, ka valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā ir iekļauta atzīme, ja valsts aizsargājamā kultūras pieminekļa statuss ēkā nav attiecināms uz visu kadastra objektu, kā arī precīza informācija, kas ļauj identificēt objekta daļu, uz kuru attiecas valsts aizsargājamā kultūras pieminekļa statuss un 18.17.apakšpunkts nosaka, ka valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu reģistrā būs iekļauta valsts aizsargājamā kultūras pieminekļa nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumu vai atbrīvojuma aprēķināšanai nepieciešamā informācija.
Vienlaikus ar minēto Ministru kabineta noteikumu pieņemšanu, Ministru kabinets deva uzdevumus:
1) Finanšu ministrijai sadarbībā ar Kultūras ministriju un Latvijas Pašvaldību savienību sagatavot un iesniegt izskatīšanai Ministru kabinetā grozījumus likumā "Par nekustamā īpašuma nodokli", paredzot deleģējumu Ministru kabinetam noteikt kritērijus un pazīmes valsts aizsargājamiem kultūras pieminekļiem, pēc kurām piemērojami nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumi vai atbrīvojumi (Ministru kabineta 2021.gada 26.oktobra sēdes Nr.72 41.§ 3.punkts);
2) Kultūras ministrijai sadarbībā ar Finanšu ministriju un Latvijas Pašvaldību savienību iesniegt izskatīšanai Ministru kabinetā normatīvā akta projektu, kas nodrošinātu kritēriju un pazīmju noteikšanu valsts aizsargājamajiem kultūras pieminekļiem, kam tiktu piemēroti nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumi, un tam atbilstoša valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu saraksta daļas noteikšanu, nosakot rādītāju, kas viennozīmīgi ļauj identificēt ar nekustamā īpašuma nodokli neapliekamo daļu (Ministru kabineta 2021.gada 26.oktobra sēdes Nr.72 41.§ 4.punkts).
Saskaņā ar likumā "Par nekustamā īpašuma nodokli" 1.panta pirmo daļu nekustamā īpašuma nodokļa objekts ir zeme, ēkas, tai skaitā valsts nekustamā īpašumā kadastra informācijas sistēmā reģistrētas, bet ekspluatācijā nenodotas ēkas, un inženierbūves. Vienlaikus likuma "Par nekustamā īpašuma nodokli" 1.panta otrajā daļā ir uzskaitīti konkrēti nekustamā īpašuma nodokļa objekti, kam piemēro nekustamā īpašuma nodokļa atbrīvojumu. Viens no šādiem objektiem, kam piemēro nekustamā īpašuma nodokļa atbrīvojumu, ir valsts aizsargājamais nekustamais kultūras piemineklis un zeme tā uzturēšanai.
Nekustamajam īpašumam valsts aizsargājamā kultūras pieminekļa statusu piešķir saskaņā ar likumu “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” un tam pakārtotajiem Ministru kabineta noteikumiem. Likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 2.pantā ir uzskaitīti nekustamo kultūras pieminekļu veidi:
Ÿ atsevišķi objekti — ēkas, mākslas darbi, iekārtas un priekšmeti, atsevišķas apbedījuma vietas;
Ÿ kompleksi objekti — arheoloģiskās senvietas, arhitektūras ansambļi un kompleksi, pilsētu un citu apdzīvoto vietu vēsturiskie centri, ielas, laukumi, kvartāli, kultūrslānis, kapsētas, kultūrvēsturiskas ainavas, piemiņas vietas, vēsturiskas vietas un teritorijas.
Saskaņā ar likumu “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” valsts aizsargājamā nekustamā kultūras pieminekļa statusu var piešķirt ne tikai konkrētai ēkai, kas reģistrēta valsts nekustamā īpašumā kadastra informācijas sistēmā, bet atsevišķiem mākslas darbiem un iekārtām, kas var atrasties noteiktā ēkas daļā (neaizņemt visu ēkas platību).
Līdzīga situācija ir ar zemi, jo valsts aizsargājamā nekustamā kultūras pieminekļa statusu var piešķirt ne tikai visai zemes vienībai, kas reģistrēta valsts nekustamā īpašumā kadastra informācijas sistēmā, bet tikai daļai no tās (piemēram, valsts aizsargājamā nekustamā kultūras pieminekļa uzturēšanai nav nepieciešams visa valsts nekustamā īpašumā kadastra informācijas sistēmā reģistrētā zemes vienība). Valsts aizsargājamā nekustamā kultūras pieminekļa statusu var piešķirt arī vairākām ēkām (komplekss objekts) un līdz ar to arī vairākām zemes vienībām, jo minētās ēkas var būt izvietotas uz vairākām valsts nekustamā īpašumā kadastra informācijas sistēmā reģistrētām zemes vienībām. Vienlaikus valsts aizsargājamā nekustamā kultūras pieminekļa, kas šajā gadījumā ir komplekss objekts, uzturēšanai var nebūt nepieciešama iepriekš minēto valsts nekustamā īpašumā kadastra informācijas sistēmā reģistrēto zemes vienību visa kopējā platība, bet tikai konkrēta daļa, kas var būt atšķirīga katrai zemes vienībai.
Iepriekš aprakstītajās situācijās redzams, ka valsts aizsargājamais nekustamais kultūras piemineklis un zeme tā uzturēšanai (statuss piešķirts saskaņā ar likumu “Par kultūras pieminekļu aizsardzību) pašlaik var gan sakrist ar likumā “Par nekustamā īpašuma nodokli” definētajiem nekustamā īpašuma nodokļa objektiem (ēkas, inženierbūves vai zeme), gan atšķirties no tiem. Ja pastāv atšķirība un valsts aizsargājamais nekustamais kultūras piemineklis (zeme tā uzturēšanai) veido tikai daļu no nekustamā īpašuma nodokļa objekta, ir nepieciešams zināt konkrētu valsts aizsargājamā nekustamā kultūras pieminekļa (zemes tā uzturēšanai) platību kvadrātmetros, lai pareizi piemērotu nekustamā īpašuma nodokļa atbrīvojumu.
Vienlaikus ir nepieciešami skaidri kritēriji, kā tiek noteikta platība zemei, kas ir nepieciešama valsts aizsargājamā nekustamā kultūras pieminekļa uzturēšanai, ja nekustamais kultūras piemineklis ir ēka/būve vai tikai daļa no ēkas/būves.

Likuma “Par nekustamā īpašuma nodokli” 1.panta 3.¹ daļā šobrīd arī ir iekļauta novecojusi atsauce uz Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju, kas ir Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes iepriekšējais nosaukums, un likumā “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” ir noteikts, ka Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes kompetencē ir valsts un reģiona kultūras pieminekļi un pašvaldību kompetencē ir vietējas nozīmes kultūras pieminekļi.

Likumprojekts paredz, attiecībā uz nekustamā īpašuma nodokļa atbrīvojuma piemērošanu valsts aizsargājamajam nekustamajam kultūras piemineklim, pilnveidot un vienlaikus vienkāršot spēkā esošo normatīvo regulējumu, kas noteikts likumā “Par nekustamā īpašuma nodokli”.
Piedāvātais risinājums paredz kompleksu pieeju:
Ÿ tiek noteikts valsts aizsargājamā nekustamā kultūras pieminekļa apmērs kvadrātmetros un zemes tā uzturēšanai apmērs kvadrātmetros, kam būtu piemērojams nekustamā īpašuma nodokļa atbrīvojums (likuma “Par nekustamā īpašuma nodokli” 1.panta otrās daļas 6.punkta jaunā redakcija un 1.panta piektajā daļā iekļautais deleģējums Ministru kabineta noteikumiem);
Ÿ joprojām tiek saglabāta prasība, ka nekustamā īpašuma nodokļa atbrīvojumu valsts aizsargājamajam nekustamajam kultūras piemineklim (zemei tā uzturēšanai) piemēro tikai tad, ja tas tiek uzturēts atbilstoši kultūras pieminekļu aizsardzības prasībām;
Ÿ vairs netiek saglabāts nosacījums, ka nekustamā īpašuma nodokļa atbrīvojumu valsts aizsargājamajam nekustamajam kultūras piemineklim (zemei tā uzturēšanai) nevar piemērot, ja valsts aizsargājamais nekustamais kultūras piemineklis ir dzīvojamā māja vai ir saimnieciskā darbībā izmantots nekustamais īpašums (1.panta otrās daļas 6.punkts jaunā redakcijā un tiek izslēgtas 1.panta trešajā daļā un ceturtajā daļā iekļautās atsauces uz saimniecisko darbību). Šāda regulējuma mērķis ir nodrošināt, ka valsts aizsargā nekustamos kultūras pieminekļus neatkarīgi no to izmantošanas veida, ja tie tiek uzturēti atbilstoši kultūras pieminekļu aizsardzības prasībām. Vienlaikus normatīvais regulējums novērsīs pašreizējo nekustamā īpašuma nodokļa atbrīvojuma negatīvo blakus efektu, ka valsts aizsargājamo nekustamo kultūras pieminekli (piemēram, ēku) pašlaik ir izdevīgāk turēt tukšu nekā izmantot kā dzīvojamo māju vai saimnieciskajā darbībā;
Ÿ vienlaikus, apzinoties, ka iepriekš aprakstīto nosacījumu maiņa nekustamā īpašuma nodokļa atbrīvojuma piemērošanā valsts aizsargājamajam nekustamajam kultūras piemineklim var ietekmēt pašvaldību ieņēmumus no nekustamā īpašuma nodokļa, likumprojekts paredz, ka pašvaldības savos saistošajos noteikumos (publicēti līdz pirmstaksācijas gada 1.novembrim) varēs noteikt, ka valsts aizsargājamais nekustamais kultūras piemineklis (un zeme tā uzturēšanai), kas ir dzīvojamā māja (un zeme tās uzturēšanai) vai ir saimnieciskā darbībā izmantots nekustamais īpašums, ir ar nekustamā īpašuma nodokli apliekams (likuma “Par nekustamā īpašuma nodokli”1.panta otrās daļas 6.punkts jaunā redakcijā un 3.² daļa). Tādējādi tiek radīts priekšnoteikums, ka pašvaldību ieņēmumu bāze no nekustamā īpašuma nodokļa nesamazinās, vienlaikus ilgākā laika periodā ļaujot pašvaldībām pašām plānot, vai to finansiālā situācija atļauj pakāpeniski mazināt nekustamā īpašuma nodokļa slogu un palielināt atbalstu valsts aizsargājamiem nekustamajiem kultūras pieminekļiem, kas tiek izmantoti kā dzīvojamās mājas vai izmantoti saimnieciskajā darbībā;
Ÿ pašvaldībām, ja tās savos saistošajos noteikumos nosaka, ka valsts aizsargājamais nekustamais kultūras piemineklis (un zeme tā uzturēšanai), kas ir dzīvojamā māja (un zeme tās uzturēšanai) vai ir saimnieciskā darbībā izmantots nekustamais īpašums, ir ar nekustamā īpašuma nodokli apliekams, saglabājas arī tiesības savos saistošajos noteikumos noteikt nekustamā īpašuma atvieglojumus nekustamā īpašuma pieminekļiem saskaņā ar likuma “Par nekustamā īpašuma nodokli” 5. panta ceturto daļu;
Ÿ ja valsts aizsargājamais nekustamais kultūras piemineklis vienlaikus ir arī nekustamā īpašuma nodokļa objekts, kam piemērojams arī kāds cits no likuma “Par nekustamā īpašuma nodokli” 1. panta otrajā daļā noteiktajiem atbrīvojumiem no nekustamā īpašuma nodokļa (piemēram, 1. panta otrās daļas 2., 4., 10., 15., 16., 18., 20., 21. vai 22.punktā noteiktie nekustamā īpašuma nodokļa atbrīvojumi, kas paredz, ka no nodokļa atbrīvo nekustamo īpašumu, kuru izmanto no valsts budžeta finansētās iestādes, kuru izmanto izglītības, veselības, sociālās aprūpes vajadzībām u.c. pārējos likuma 1. panta otrās daļas minētajos punktos noteiktajam), konkrētie nekustamie īpašumi – valsts aizsargājamie nekustamie kultūras pieminekļi – ir atbrīvojami no nekustamā īpašuma nodokļa saskaņā ar attiecīgo likuma “Par nekustamā īpašuma nodokli” 1.panta otrajā daļā punktā noteikto atbrīvojumu no nekustamā īpašuma nodokļa, arī gadījumos, ja pašvaldība ir izdevusi saistošos noteikumus, kas paredz valsts aizsargājamo nekustamo kultūras pieminekli, kas ir dzīvojamā māja vai ir saimnieciskā darbībā izmantots nekustamais īpašums, aplikt ar nekustamā īpašuma nodokli (likuma “Par nekustamā īpašuma nodokli” 1.panta 3.³ daļa).
Minētais risinājums, pirmkārt, ļaus katram valsts aizsargājamajam nekustamajam kultūras piemineklim noteikt tā platību kvadrātmetros, kā arī zemi tā uzturēšanai kvadrātmetros. Ministru kabineta deleģējums paredz, ka atbildīgās institūcijas par kultūras pieminekļiem (likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 20.pants) – Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde, kuras kompetencē ir valsts un reģiona kultūras pieminekļi, un pašvaldība, kuras kompetencē ir vietējas nozīmes kultūras pieminekļi – noteiks iepriekš minēto platību katram valsts aizsargājamajam nekustamajam kultūras piemineklim un zemei tā uzturēšanai. Likumprojektā iekļautais normatīvais regulējums samazinās iespējamību, ka valsts aizsargājamajam nekustamajam kultūras piemineklim paredzēto nekustamā īpašuma nodokļa atbrīvojumu piemēro pārāk plaši, (t.i., ēkas daļai vai zemes daļai, kas neattiecas uz konkrēto valsts aizsargājamo nekustamo kultūras pieminekli saskaņā ar likumu “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” un tam pakārtotajiem Ministru kabineta noteikumiem).
Otrkārt, minētais risinājums, ļaus samazināt administratīvo slogu pašvaldībām, jo pašvaldības saņemts informāciju par tās administratīvajā teritorijā esošo valsts aizsargājamo nekustamo kultūras pieminekli (tā platību, kas izteikta kvadrātmetros), kā arī zemi tā uzturēšanai (tās platību, kas izteikta kvadrātmetros) kuram piemērot nekustamā īpašuma nodokļa atbrīvojumu atbilstoši Ministru kabineta dotajam deleģējumam. Minētais deleģējums paredz noteikt arī kārtību un termiņus, kādā pašvaldības saņems iepriekš minēto informāciju un šo informāciju plānots pašvaldībām nodot automatizēti (strukturētu datu veidā) un informācijas nodošanas process tiks iekļauts šajos Ministru kabineta noteikumos. Termiņu noteikšana ietver gan pirmreizējās informācijas nodošanas termiņa, gan regulāras informācijas nodošanas termiņa noteikšanu. Ja pašvaldības izlems, ka neizdos saistošos noteikumus par to, ka ar nekustamā īpašuma nodokli ir apliekami valsts aizsargājamie nekustamie kultūras pieminekļi, kas ir dzīvojamās mājas vai kuros tiek veikta saimnieciskā darbība, tām turpmāk arī nebūs jāveic valsts aizsargājamo nekustamo kultūras pieminekļu atbilstības pārbaude šīm divām pazīmēm – dzīvojamā māja vai nekustamais īpašums tiek izmantots saimnieciskajā darbībā.

Likumprojekts paredz papildināt likuma “Par nekustamā īpašuma nodokli” Pārejas noteikumus ar 80. un 81. punktu, kas noteiks, ka grozījumus likuma “Par nekustamā īpašuma nodokli” 1.panta otrās daļas 6.punktā, trešajā daļā, 3.² daļu, 3.³ daļu un ceturtajā daļā piemēros nekustamā īpašuma nodokļa aprēķinam, sākot ar 2026.gada 1.janvāri, un  Ministru kabinets līdz 2025.gada 30.jūnijam izdod likuma “Par nekustamā īpašuma nodokli” 1.panta piektajā daļā minētos noteikumus. Ja pašvaldība izlems piemērot likuma “Par nekustamā īpašuma nodokli” 1.panta otrās daļas 6.punktā noteikto attiecībā uz saistošajiem noteikumiem (aplikt ar nekustamā īpašuma nodokli atsevišķus valsts aizsargājamos nekustamos kultūras pieminekļus), sākot ar 2026.gada 1.janvāri, pašvaldībai likuma “Par nekustamā īpašuma nodokli” 3.²daļā minētie saistošie noteikumi būs jāizdod līdz 2025.gada 1.novembrim.

Likumprojekts paredz veikt precizējumu likuma “Par nekustamā īpašuma nodokli” 1.panta 3.¹ daļā, ņemot vērā likumā “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” iekļautās normas:
1) kultūras pieminekļu iedalījums – valsts, reģiona vai vietējas nozīmes kultūras piemineklis (likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 14.panta pirmā daļa);
2) atbildīgajās institūcijas – Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes kompetencē ir valsts un reģiona kultūras pieminekļi un pašvaldību (likumā “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” noteiktajos gadījumos – pašvaldību struktūrvienību) kompetencē ir vietējas nozīmes kultūras pieminekļi (likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 20.pants).

2023.gada 13.decembrī Eiropas Komisija (turpmāk – Komisija) apstiprināja un 15.decembrī Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja Komisijas Regulu 2023/2831 par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. un 108. panta piemērošanu de minimis atbalstam (turpmāk – Komisijas regula Nr.2023/2831), kas aizvieto 2013.gada 18.decembra Komisijas Regulu Nr.1407/2013 par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. un 108. panta piemērošanu de minimis atbalstam (turpmāk – Komisijas regula Nr.1407/2013).
Komisijas regula Nr.2023/2831 stājās spēkā 2024.gada 1.janvārī un ir piemērojama līdz 2030.gada 31.decembrim. Vienlaikus jāņem vērā Komisijas regulas Nr.2023/2831 7.pantā 3.punktā minēto pārejas nosacījumu, kas paredz, ka pēc attiecīgās regulas spēkā esības perioda beigām ikvienu de minimis atbalstu, kas atbilst attiecīgās regulas nosacījumiem, var likumīgi piešķirt vēl sešus turpmākos mēnešus, – kopumā līdz 2031.gada 30.jūnijam.
Komisijas regula Nr.1407/2013 bija spēkā līdz 2023.gada 31.decembrim, un kopā ar Komisijas regulas Nr.1407/2013 7.panta 4.punktā un 8.pantā noteikto – bija piemērojama līdz 2024.gada 30.jūnijam. Pēc 2024.gada 30.jūnija atbalstu saskaņā ar Komisijas regulu Nr.1407/2013 piešķirt nav iespējams.

Likumprojekts paredz pašvaldībām iespēju turpināt piešķirt komercdarbības atbalstu (noteikt samazinātu nekustamā īpašuma nodokļa likmi vai piemērot nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumus) arī pēc Komisijas regulas Nr.1407/2013 darbības termiņa, vienlaikus nodrošinot atbilstību Komisijas regulas Nr.2023/2831 nosacījumiem, kas stājās spēkā 2024.gada 1.janvārī, izsakot jaunā redakcijā 3.¹panta otrās daļas 1.punktu un 5.panta ceturto daļu.
Likumprojekta jaunajās redakcijās (3.¹panta otrās daļas 1.punkts un 5.panta ceturtā daļa) ir iekļauta atsauce uz Eiropas Savienības tieši piemērojamajiem tiesību aktiem de minimis atbalsta piešķiršanai, nenosaucot konkrēti minētos tiesību aktus. Tas palīdzēs novērst situācijas nākotnē, kad kādam no šiem Eiropas Savienības tieši piemērojamajiem tiesību aktiem de minimis atbalsta piešķiršanai beidzas termiņš tā piemērošanai un šī tiesību akta vietā ir izdots jauns Eiropas Savienības tieši piemērojamais tiesību akts de minimis atbalsta piešķiršanai. 
Eiropas Savienības tieši piemērojamie tiesību akti de minimis atbalsta piešķiršanai šobrīd ir Komisijas regula Nr.2023/2831, Komisijas 2013. gada 18. decembra regula (ES) Nr. 1408/2013 par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. un 108. panta piemērošanu de minimis atbalstam lauksaimniecības nozarē (Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis, 2013. gada 24. decembris, Nr. L352) un Komisijas 2014. gada 27. jūnija regula (ES) Nr. 717/2014 par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. un 108. panta piemērošanu de minimis atbalstam zvejniecības un akvakultūras nozarē (Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis, 2014. gada 28. jūnijs, Nr. L190).