Anotācija (ex-ante)

Likumprojektā tiek noteikts, ka sabiedriskā transporta pakalpojuma sniedzējiem komerciālajos maršrutos uzliek pienākumu ar atvieglotajiem nosacījumiem pārvadāt pasažierus, kuriem valsts ar normatīvajiem aktiem ir piešķīrusi braukšanas maksas atvieglojumus, pārvadātājs ir tiesīgs saņemt no valsts izdevumu, kas saistīti ar šo pasažieru pārvadāšanu, kompensāciju.
Kategorijas, kuras ir tiesīgas izmantot braukšanas maksas atvieglojumus reģionālās nozīmes maršrutos (gan dotētajā, gan nedotētajā segmentā) ir ietvertas MK noteikumos Nr.414. Šobrīd nediferencējot MK noteikumos Nr.414 noteiktās pasažieru kategorijas atkarībā no maršrutu veidiem, tiek saglabāts princips, ka arī komerciālajos maršrutos braukšanas maksas atvieglojumus izmanto visas MK noteikumos Nr.414 minētās pasažieru kategorijas. Ministru kabineta līmenī var tikt pieņemts lēmums par kategoriju, kuras ir tiesīgas izmantot braukšanas maksas atvieglojumus komerciālajos maršrutos, samazināšanu vai arī noteiktā atvieglojuma apmēra samazināšanu.  
Līdz ar to likumprojektā ir paredzēts pārvadātājam noteikt, ka par pasažieru pārvadāšanu, kam piemērojami MK noteikumos Nr.414 noteiktie braukšanas maksas atvieglojumi, saņemt no valsts izdevumu kompensāciju, kas nepārsniedz faktisko pakalpojuma sniedzēja noteikto braukšanas maksas  (biļetes cenas) apmēru konkrētajam pakalpojumam.
Ņemot vērā apstākli, ka Likuma 14.1 panta 2.2 daļa paredz pasažieru kategorijas, kuru braukšanas maksas atvieglojumi tiek kompensēti no valsts budžeta, piešķirtos braukšanas maksas atvieglojumus izmanto, elektroniski identificējoties ar personas apliecību, kas papildināta ar speciālu funkcionalitāti (lietotni). Lai tiktu precīzi noteikts izmaksājamās kompensācijas apmērs pakalpojuma sniedzējam, kurš sniegs sabiedriskā transporta pakalpojumus reģionālās nozīmes komerciālajos maršrutos, tam būs jāizmanto Braukšanas maksas atvieglojumu saņēmēju informācijas sistēma, kurā tiks identificēti un attiecīgi uzskaitīti visi pasažieri, kuri izmantos sabiedriskā transporta pakalpojumu ar braukšanas maksas atvieglojumiem.
Likums pašlaik paredz, ka pasažieru kategorijas, kuru braukšanas maksas atvieglojumi tiek kompensēti no valsts budžeta, piešķirtos braukšanas maksas atvieglojumus izmanto, elektroniski identificējoties ar personas apliecību, kas papildināta ar speciālu funkcionalitāti (lietotni). Ministru kabineta 2021.gada noteikumi Nr.414 “Braukšanas maksas atvieglojumu noteikumi” nosaka šādas pasažieru kategorijas, kuru braucieni tiek kompensēti no valsts budžeta:
bērni, kas saskaņā ar Vispārējās izglītības likumu nav uzsākuši pamatizglītības apguvi (turpmāk – pirmsskolas vecuma bērni);
personas ar I vai II invaliditātes grupu, personas līdz 18 gadu vecumam ar invaliditāti un persona, kas pavada personu ar I invaliditātes grupu vai personu līdz 18 gadu vecumam ar invaliditāti – statusu datu devējs ir Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija;
bērni bāreņi un bez vecāku gādības palikuši bērni, kuri atrodas audžuģimenēs, aizbildnībā, bērnu aprūpes institūcijās vai mācās vispārējās un profesionālajās izglītības iestādēs, kā arī augstskolās un koledžās līdz 24 gadu vecuma sasniegšanai – statusu datu devējs ir Bērnu aizsardzības centrs;
politiski represētās personas un nacionālās pretošanās kustības dalībnieki – statusu datu devējs ir Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde;
personas no daudzbērnu ģimenēm un ģimenēm, kuru aprūpē ir bērns ar invaliditāti vai pilngadīga persona, kas nav sasniegusi 24 gadu vecumu, ja tai noteikta I vai II invaliditātes grupa, kuras izmanto valstī īstenotās Latvijas Goda ģimenes apliecības programmas ietvaros piešķirto apliecību – statusu datu devējs ir Sabiedrības integrācijas fonds.
Braukšanas maksas atvieglojumu saņēmēju elektroniskās identifikācijas izveides procesā nebija paredzēts uzlikt par pienākumu izmantot elektroniskās identifikācijas līdzekļus (personas apliecība ar speciālo lietotni (eID karte) braukšanas maksas atvieglojumu kategorijai – pirmsskolas vecuma bērni, jo tas būtu nesamērīgs administratīvais slogs attiecībā pret pirmsskolas vecuma bērnu ģimenēm. Ar likuma grozījumiem tiek precizēts nepieciešamais regulējums. Arī pašreizējā braukšanas maksas atvieglojumu piešķiršanas kārtība neparedz pirmsskolas vecuma bērniem noteiktu dokumentu vai apliecību, ar kuru reģionālās nozīmes sabiedriskajā transportlīdzeklī būtu jāapliecina tiesības uz braukšanas maksas atvieglojumu. Turklāt pašlaik nav atbildīgo institūciju, kas administrētu šādu pirmsskolas vecuma bērnu statusa aktualitāti un varētu sniegt datus Braukšanas maksas atvieglojumu saņēmēju sistēmā.
Pašlaik Ministru kabineta 2021. gada 22. jūnija noteikumu Nr.414 “Braukšanas maksas atvieglojumu noteikumi” 4. punkts nosaka, ka pirmsskolas vecuma bērniem ir tiesības bez maksas izmantot sabiedrisko transportlīdzekli, kas pārvadā pasažierus reģionālās nozīmes maršrutā. Saskaņā ar Vispārējās izglītības likumu pirmsskolas izglītības programmu apgūst bērni līdz septiņu gadu vecumam (veselības stāvokļa vai psiholoģiskās sagatavotības dēļ pirmsskolas izglītības programmas apguvi var pagarināt vai saīsināt par vienu gadu. Tas nozīmē, ka pirmsskolas vecuma bērnam var apritēt seši, septiņi un pat astoņi gadi). Savukārt Ministru kabineta 2012. gada 28. augusta noteikumu Nr.599 “Sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanas un izmantošanas kārtība” 3. un 129. punkts paredz, ka pasažierim sabiedriskajā transportlīdzeklī jāpilda sabiedriskā transportlīdzekļa vadītāja, konduktora vai pārvadātāja norīkoto par pārvadājumu kontroli atbildīgo darbinieku (turpmāk – kontrolieri), kā arī kompetentas valsts vai pašvaldības institūcijas amatpersonu prasības, kas noteiktas šajos noteikumos un citos normatīvajos aktos par sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu. Attiecīgi, ja kontrolierim rodas šaubas par bērna vecumu, kurš sabiedriskajā transportlīdzeklī izmanto biļeti ar braukšanas maksas atvieglojumu, kontrolierim ir tiesības pieprasīt, lai bērns vai pasažieris, kurš brauc kopā ar bērnu, uzrāda attiecīgā bērna vecumu apliecinošu dokumentu (dzimšanas apliecību vai citu dokumentu). Tātad, ja autobusa vadītājam, rodas šaubas par bērna vecumu, autobusa vadītājam ir tiesības pieprasīt, lai pasažieris, kurš brauc kopā ar bērnu, uzrāda attiecīgā bērna vecumu apliecinošu dokumentu (dzimšanas apliecību vai citu dokumentu), lai autobusa vadītājs varētu izsniegt atbilstošu braukšanas biļeti.
Pirmsskolas vecuma bērnu veiktie braucieni, izmantojot valsts kompensējamu braukšanas maksas atvieglojumu, tiks elektroniski uzskaitīti Vienotajā sabiedriskā transporta biļešu sistēmā un šī informācija būs apstrādājama Braukšanas maksas atvieglojumu sistēmas vajadzībām. 2022.gadā, piemērojot valsts kompensējamu braukšanas maksas atvieglojumu pirmsskolas vecuma bērniem, reģionālās nozīmes maršrutos ir veikti  590 320 braucieni (8,7% no kopējā valsts kompensējamo braucienu skaita), bet 2023.gadā 618 496 (7,6% no kopējā valsts kompensējamo braucienu skaita).
Vienlaikus ar likumprojektu tiek paredzēts, ka par sistēmas neizmantošanu tiks anulēta izsniegtā maršrutu atļauja.
Ņemot vērā apstākli, ka komerciālajos maršrutos tiek paredzēta kompensācijas izmaksa, ir nepieciešams precizēt pašreizējās Likumā lietotās komerciālā maršruta, dotētā maršruta un sabiedriskā transporta pakalpojumu terminus. Ar precizētiem komerciālo un dotēto maršrutu terminiem, faktiski tiek nošķirts veids uz kāda pamata tiek iegūtas tiesības sniegt sabiedriskā transporta pakalpojumus maršruta tīkla maršrutos. Proti, dotētajā segmentā, tiesības sniegt sabiedriskā transporta pakalpojumus tiek iegūtas saskaņā ar Likuma 8. panta otrajā daļā paredzēto procedūru, kura rezultējas ar līguma noslēgšanu. Savukārt, komerciālajos maršrutos tiesības sniegt sabiedriskā transporta pakalpojumu tiek iegūtas, pamatojoties uz Likuma 8.1 pantā paredzēto kārtību, saņemot maršruta atļauju.

Ar likumprojektu tiek novērsta spēkā esošās normas ierobežojošās tiesības, paredzot, ja sabiedriskā transporta pakalpojumiem vai pakalpojumos izmantojamajam inventāram vai aprīkojumam valsts vai pašvaldība papildus sabiedriskā transporta pakalpojuma pasūtījuma līgumos vai maršruta atļaujā noteiktajam nosaka prasības, kuru ieviešana tam rada papildu izdevumus, pārvadātājam ir tiesības prasīt no valsts vai pašvaldības šo izdevumu kompensēšanu.
Ar “izdevumu” kompensēšanu saprotams, ka atkarībā no izmaksu rašanās veida, piemēram, par konkrētu iekārtu, inventāra ieviešanu sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanā vai arī attiecīgi šo iekārtu vai inventāra tehnisko nodrošinājumu (programmatūras ieviešanu un uzturēšanu) par atzīstamām būtu uzskatāmas izmaksas, kuru kompensēšana būtu noteikta Ministru kabineta kārtībā, balstoties uz tirgus dalībnieku (piegādātāju) aptauju vai tirgus izpēti, pārliecinoties par izmaksu pamatotību.
Ņemot vērā Likuma 12.panta pirmās un trešās daļas precizētās redakcijas, Ministru kabineta 2015. gada 28. jūlija noteikumos Nr. 435 “Kārtība, kādā nosaka un kompensē ar sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu saistītos zaudējumus un izdevumus un nosaka sabiedriskā transporta pakalpojuma tarifu” tiks izstrādāta kārtība, kas piemērojama:
1) situācijā, ja valsts nosaka minimālās kvalitātes prasības sabiedriskā transporta pakalpojumiem vai pakalpojumos izmantojamajam inventāram vai aprīkojumam, ja minētie pakalpojumi tiek organizēti valsts vai pašvaldības kompetences ietvarā, kā pārvadātājiem tiek kompensēti radušies papildu izdevumi no valsts budžeta;
2) pārvadātājiem, kuriem tiks aprēķināts papildu izdevumu apmērs no valsts budžeta līdzekļiem, nosakot pārvadātāju pienākumus, iesniedzamo informāciju, dokumentāros apliecinājumus, u.c. datus, kas nepieciešami izdevumu apliecināšanai, to iesniegšanas termiņus, un papildu izdevumu kompensācijas izmaksas kārtību. [KG2] 
Vienlaikus minētajai normai nav nepieciešams pārejas periods, jo attiecīgi šāda izdevumu kompensācija piemērojama Likuma 12.panta otrās daļas kārtībā, ja prasības no valsts vai pašvaldības puses tiek noteiktas vai stājas spēkā pēc sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanas uzsākšanas.

Likuma 12.panta pirmā un otrā daļa paredz, ja sabiedriskā transporta pakalpojumiem valsts nosaka minimālās kvalitātes prasības, kuras pārvadātājs, darbojoties komerciālos nolūkos, neieviestu un kuru ieviešana tam rada papildu izdevumus, pārvadātājam ir tiesības prasīt no valsts visu šo izdevumu kompensēšanu, un minētos izdevumus kompensē pārvadātājiem, kuri sniedz sabiedriskā transporta pakalpojumus sabiedriskā transporta pakalpojumu pasūtījuma ietvaros, ja minimālās kvalitātes prasības tiek noteiktas pēc sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanas uzsākšanas. Vienlaikus esošais deleģējums paredz Ministru kabineta noteiktajā kārtībā noteikt, aprēķināt un pārvadātājam kompensēt papildu izdevumus un piešķirt pašvaldībām finansējumu no valsts budžeta šo papildu izdevumu segšanai.
Ar spēkā esošo normu nav risināts jautājums attiecībā uz pašvaldību noteikto prasību noteikšanu, ja tādas tiek noteiktas sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzējiem, un kompensēšanu pārvadātājam, kā arī, ja valsts izvirzītās prasības sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanai vai ar to saistīto pakalpojumos izmantojamajam inventāram vai aprīkojumam skar sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu pašvaldībās.
Likuma 19.pantā ir paredzēts, ka piekļuve vienotai sabiedriskā transporta biļešu sistēmai biļešu tirdzniecības veikšanai faktiski tiek nodrošināta trīs subjektiem: pārvadātājiem, ar kuriem ir noslēgts pakalpojuma pasūtījuma līgums, reģistrētām autoostām, kurām saskaņā ar normatīvo aktu prasībām jānodrošina biļešu tirdzniecība, un biļešu tirdzniecības pakalpojuma sniedzējam, t.i., patstāvīgai juridiskai personai, kura biļešu tirdzniecību nodrošina, balstoties uz komerciālajiem principiem. Vienlaikus Likuma 19.pants paredz piekļuves izpildes nosacījumus, t.i., nosacījumus, kuriem iestājoties tiek nodrošināta piekļuve vienotai sabiedriskā transporta biļešu sistēmai (automātiskā piekļuve un piekļuve izpildoties priekšnosacījumiem). Likuma redakcija paredz, ka automātiskās piekļuves gadījumā, pārvadātājs nodrošina biļešu tirdzniecību biļešu kasēs un transportlīdzekļos, neparedzot iespējas attīstīt citus biļešu tirdzniecības kanālus.  Papildus nav skaidri norādīts vai, automātiskas piekļuves gadījumā, pārvadātājam un/ vai autoostai pastāv iespēja kļūt par biļešu tirdzniecības pakalpojuma sniedzēju un kādiem nosacījumiem ir jāizpildās.
Cita starpā dzelzceļa nozares reglamentējošie normatīvie akti paredz vairākus priekšnosacījumus, kuriem izpildoties, biļešu tirdzniecības pakalpojuma sniedzējs, kas nav iekšzemes dzelzceļa pasažieru pārvadātājs un/vai apkalpes vietu operators, ir tiesīgs piekļūt apkalpes vietām (saskaņā ar Dzelzceļa likuma 1.panta 26.punktu - apkalpes vieta (arī zemes platība, ēka un aprīkojums), kura kopumā vai kuras daļa ir īpaši ierīkota, lai varētu sniegt vienu vai vairākus šā likuma 12.¹ panta otrajā, trešajā vai ceturtajā daļā minētos pakalpojumus). Līdz ar to Likumā skaidri ir jāatrunā biļešu tirdzniecības pakalpojuma sniedzēja pienākums, rīkoties saskaņā ar dzelzceļa nozari reglamentējošo normatīvo aktu prasībām, gadījumos, kad biļešu tirdzniecības pakalpojuma sniedzējam ir nepieciešama piekļuve dzelzceļa stacijās atrodošām apkalpes vietām.
Likuma 19.panta otrā daļa paredz, ka piekļuvi vienotajai sabiedriskā transporta biļešu sistēmai biļešu tirdzniecības veikšanai piešķir Autotransporta direkcija, noslēdzot šā likuma 17. pantā minēto līgumu. Šāda līguma esamība faktiski nav nepieciešama un racionāla, jo attiecīgi noslēgtais līgums ir regulāri jāaktualizē, ja tiek mainīti sistēmas lietošanas/ izmantošanas noteikumi. 

Likumprojekta 4.pantā paredzēts noteikt, ka turpmāk, ja sabiedriskā transporta pakalpojumiem vai pakalpojumos izmantojamajam inventāram vai aprīkojumam valsts vai pašvaldība papildus sabiedriskā transporta pakalpojuma pasūtījuma līgumos vai maršruta atļaujā noteiktajam nosaka prasības, kuru ieviešana tam rada papildu izdevumus, pārvadātājam ir tiesības prasīt no valsts vai pašvaldības šo izdevumu kompensēšanu. Tāpat arī tiek precizēta kārtība, kādā nosaka, aprēķina un pārvadātājam no valsts budžeta kompensē papildu izdevumus, ko noteikusi valsts vai pašvaldība, kā arī paredzēts izstrādāt jaunu kārtību, kādā aprēķina un pārvadātājam no valsts budžeta kompensē izdevumus saistībā ar personu ar braukšanas maksas atvieglojumiem pārvadāšanu.
Ar likumprojektu tiek novērsta spēkā esošās normas ierobežojošās tiesības, paredzot, ja sabiedriskā transporta pakalpojumiem vai pakalpojumos izmantojamajam inventāram vai aprīkojumam valsts vai pašvaldība papildus sabiedriskā transporta pakalpojuma pasūtījuma līgumos vai maršruta atļaujā noteiktajam nosaka prasības, kuru ieviešana tam rada papildu izdevumus, pārvadātājam ir tiesības prasīt no valsts vai pašvaldības šo izdevumu kompensēšanu.
Ar minēto izmaksu kompensēšanu saprotams, ka atkarībā no izmaksu rašanās veida, piemēram, par konkrētu iekārtu, inventāra ieviešanu sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanā vai arī attiecīgi šo iekārtu vai inventāra tehnisko nodrošinājumu (programmatūras ieviešanu un uzturēšanu) par atzīstamām būtu uzskatāmas izmaksas, kuru kompensēšana būtu noteikta Ministru kabineta kārtībā, balstoties uz tirgus dalībnieku (piegādātāju) aptauju vai tirgus izpēti, pārliecinoties par izmaksu pamatotību.
Precizējot deleģējumu attiecībā uz to, kā turpmāk pārvadātājam tiek kompensēti no valsts budžeta papildu izdevumi, ja tādi radušies valsts noteikto prasību ietekmē, tiek samazināts izdevumu atzīšanas administratīvais process, ja tas skartu pašvaldībā sniegtos sabiedriskā transporta pakalpojumus. Tādējādi finansējums tieši tiktu piešķirts pārvadātājam, kas sniedz sabiedriskā transporta pakalpojumus, nevis sākotnēji piešķirot finansējumu pašvaldībām.
Ņemot vērā Likuma 12.panta pirmās un trešās daļas precizētās redakcijas, Ministru kabineta 2015. gada 28. jūlija noteikumos Nr. 435 “Kārtība, kādā nosaka un kompensē ar sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu saistītos zaudējumus un izdevumus un nosaka sabiedriskā transporta pakalpojuma tarifu” tiks izstrādāta kārtība, kas piemērojama:
1) situācijā, ja valsts nosaka minimālās kvalitātes prasības sabiedriskā transporta pakalpojumiem vai pakalpojumos izmantojamajam inventāram vai aprīkojumam, ja minētie pakalpojumi tiek organizēti valsts vai pašvaldības kompetences ietvarā, kā pārvadātājiem tiek kompensēti radušies papildu izdevumi no valsts budžeta;
2) pārvadātājiem, kuriem tiks aprēķināts papildu izdevumu apmērs no valsts budžeta līdzekļiem, nosakot pārvadātāju pienākumus, iesniedzamo informāciju, dokumentāros apliecinājumus, u.c. datus, kas nepieciešami izdevumu apliecināšanai, to iesniegšanas termiņus, un papildu izdevumu kompensācijas izmaksas kārtību.
3) Autotransporta direkcijai, kas kontrolē no valsts budžeta izmaksāto līdzekļu izmantošanas tiesiskumu un pareizību.
Vienlaikus minētajai normai nav nepieciešams pārejas periods, jo attiecīgi šāda izdevumu kompensācija piemērojama Likuma 12.panta otrās daļas kārtībā, ja prasības no valsts vai pašvaldības puses tiek noteiktas vai stājas spēkā pēc sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanas uzsākšanas.
Likumprojektā ir precizēta Likuma 19.panta redakcija, padarot to skaidrāku un saprotamāku gala lietotājiem.
Likumprojektā ir paredzēts, ka piekļuve vienotajai sabiedriskā transporta biļešu sistēmai tiek piešķirta, piešķirot tiesības lietot vienoto sabiedriskā transporta biļešu sistēmu (ar administratīvo aktu). Vienlaikus sistēmai ir izstrādāti tās lietošanas noteikumi, kuri tiek publicēti un atjaunoti Autotransporta direkcijas oficiālajā tīmekļvietnē. Attiecīgi, saņemot tiesības lietot vienoto sabiedriskā transporta biļešu sistēmu, sistēmas lietotāji apņemas ievērot vienotās sabiedriskā transporta biļešu sistēmas lietošanas noteikumus. Secīgi piekļuve sistēmai tiek anulēta, ja vienotās sabiedriskā transporta biļešu sistēmas lietotājs, izmantojot vienoto sabiedriskā transporta biļešu sistēmu, pārkāpis vienotās sabiedriskā transporta biļešu sistēmas lietošanas noteikumus.
Tāpat Likuma 19.panta redakcija precizēta, lai atrisinātu jautājumu kā pārvadātāji norēķināsies savā starpā tirgojot biļetes vienotajā sabiedriskā transporta biļešu sistēmā, piemēram, Vilciens +, kad vilcienā var iegādāties vienoto biļeti. Vienlaicīgi norādāms, ka Likuma 19.panta devītajā daļā minētais līgums nav nepieciešams, ja pārvadātājiem nav saistīti reisi un biļetes tirdzniecība netiek nodrošināta.

Sabiedriskā transporta pakalpojumu organizēšanas jeb pasūtījuma veikšanas pamatprincipus reglamentē Likums. Saskaņā ar Likuma 1. panta 2. punktu, 2. pantu, 6. panta trešo daļu šī likuma mērķis ir nodrošināt iedzīvotājiem pieejamus sabiedriskā transporta pakalpojumus un tie ir organizējami tā, lai tiktu nodrošināti valsts garantēti noteiktas kvalitātes un apjoma sabiedriskā transporta pakalpojumi, kas būtu pieejami ikvienam sabiedrības loceklim. Pasažieru skaita pozitīvā dinamika Latvijā un citās Eiropas Savienības dalībvalstīs, kā arī uz dzelzceļa transporta kā videi draudzīgākā, efektīvākā un ilgtspējīgākā pārvadājumu veida attīstību vērstās aktivitātes ir radījušas pamatu pārliecībai, ka tuvāko gadu laikā dzelzceļš kā sabiedriskā transporta veids gūs arvien plašāku popularitāti. Lai nodrošinātu ilgtspējīgu un integrētu sabiedriskā transporta sistēmu, kas veicina pasažieru mobilitāti, Latvijas transporta nozares politiku nosakošie dokumenti ir definējuši dzelzceļu kā sabiedriskā transporta mugurkaulu.
Rail Baltica ir jauns dzelzceļa infrastruktūras projekts, kā mērķis ir integrēt Baltijas valstis Eiropas dzelzceļu tīklā. Projektā piedalās piecas Eiropas Savienības valstis – Polija, Lietuva, Latvija, Igaunija un, lai arī netieši, Somija. Paredzēts, ka dzelzceļa līnija savienos Helsinkus, Tallinu, Pērnavu, Rīgu, Paņevežu, Kauņu, Viļņu un Varšavu. Dzelzceļa līnijas izbūve, kas vīsies caur Baltijas valstīm. Kopējais līnijas garums ir 870 km, no kura 263 km ir Latvijas teritorijā, kas nozīmē, ka tas ļaus attīstīt iekšzemes dzelzceļa pārvadājumus Eiropas standarta platuma 1435 mm dzelzceļa līnijās. Attiecīgi ir nepieciešams definēt atbildīgo par sabiedriskā transporta pakalpojumu organizēšanu šajās dzelzceļa līnijās.

Likumprojekts noteic, ka Autotransporta direkcija, kas šobrīd organizē visa veida sabiedriskā transporta pakalpojumus reģionālās nozīmes maršrutos (tostarp iekšzemes dzelzceļa pārvadājumus 1520 mm platajos sliežu ceļos), organizēs arī sabiedriskā transporta pakalpojumus Eiropas standarta platuma 1435 mm dzelzceļa līnijās. Papildu Satiksmes ministrijā tiks izveidota jauna štata vieta Sabiedriskā transporta pakalpojumu departamentā (vecākais/ā referents/e Rail Baltica reģionālo sabiedriskā transporta pārvadājumu jomā (37.saime, IIA līmenis, 11. mēnešalgu grupa), kas izstrādās valsts politiku un normatīvos aktus, kā arī pārraudzīs to īstenošanu Rail Baltica reģionālo sabiedriskā transporta pārvadājumu jomā.

Konkurences padome (turpmāk – KP) 2023. gada 5. janvārī pieņēma lēmumu Nr.2 “Par Konkurences likuma 11.panta pirmās daļas un Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. panta 1. punktā noteiktā aizlieguma pārkāpumu” (turpmāk – Lēmums), kurā tika konstatēts, ka AS “Liepājas autobusu parks”, SIA “Latvijas Sabiedriskais Autobuss” un AS “Nordeka”, lai katrs iepirkumā spētu iegūt pakalpojuma sniegšanas tiesības maršrutos maksimāli pietuvināti noteiktajai robežai – 15 milj. kilometru gadā –, savstarpēji apmainījās ar komerciāli sensitīvo informāciju ne tikai par lotu (to daļu) sadali, bet arī par dalības nosacījumiem iepirkumos, vienojoties, piemēram, par piedalīšanos vai nepiedalīšanos konkrētā lotē, kā arī par piedalīšanās formu iepirkumā – individuāli vai veidojot apvienības, tādējādi savstarpēji sadalot vienas lotes kilometrus lietas dalībnieku starpā. AS “Liepājas autobusu parks”, SIA “Latvijas Sabiedriskais Autobuss” un AS “Nordeka”, savstarpēji apmainoties ar komerciāli sensitīvu informāciju par lotu (to daļu) un lotēs plānoto kilometru apjomu sadali, vienojoties par dalības nosacījumiem, tostarp dalības formu iepirkumos, ir pārkāpuši Konkurences likuma 11. panta pirmajā daļā un Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. panta 1. punktā noteikto vienošanās aizliegumu. Pārkāpumā iesaistītajiem uzņēmumiem KP piemēroja naudas sodus 1,97 milj. eiro apmērā, kas tika aprēķināti procentos no uzņēmumu iepriekšējā finanšu gada neto apgrozījuma. Vienlaikus tika pieņemts lēmums AS “Nordeka” kopējo naudas soda apmēru palielināt par 15 %, jo AS “Nordeka” jau reiz bija nonākusi KP redzeslokā par Konkurences likuma pārkāpumu.
Autotransporta direkcija 2019. gadā atbilstoši Likuma 8. panta otrajai daļai, ievērojot Ministru kabineta 2019. gada 4. jūnija sēdē izskatīto informatīvo ziņojumu "Par reģionālās nozīmes sabiedriskā transporta pakalpojumu attīstību 2021. - 2030.gadam" (prot. Nr.27, 28.§) un Publisko iepirkumu likumā (turpmāk – Iepirkumu likums) noteikto kārtību, izsludināja atklātu konkursu „Par tiesību piešķiršanu sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanai ar autobusiem reģionālās nozīmes maršrutu tīklā laika periodā no 2021. līdz 2030. gadam”, identifikācijas Nr. AD 2019/7 (turpmāk – Iepirkums 1). Iepirkums 1 tika sadalīts pa maršruta tīkla daļām jeb lotēm, ļaujot pretendentiem iesniegt piedāvājumus atsevišķi katrā no tām un plānojot slēgt atsevišķus iepirkumu līgumus par katru loti. Vairākās lotēs Iepirkums 1 tika pārtraukts vai izbeigts bez rezultāta, tāpēc Autotransporta direkcija šajās daļās izsludināja jaunus (atsevišķus) iepirkumus par pakalpojumu sniegšanu ar autobusiem reģionālās nozīmes maršrutu tīklā. Saistībā ar minēto, 2020. gada 3. jūlijā tika izsludināts atklāts konkurss Nr. AD 2020/5 “Par tiesību piešķiršanu sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanai ar autobusiem reģionālās nozīmes maršrutu tīklā” attiecībā uz maršruta tīkla daļām “Cēsis”, “Jēkabpils, Preiļi, Līvāni”, “Limbaži, Sigulda” un “Ogre, Aizkraukle” (turpmāk – Iepirkums 2) un 2021. gada 19. maijā tika izsludināts atklāts konkurss Nr.AD 2021/5 “Par tiesību piešķiršanu sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanai ar autobusiem reģionālās nozīmes maršrutu tīklā” attiecībā uz maršruta tīkla daļām “Gulbene, Alūksne, Balvi”, “Jelgava, Dobele”, “Madona”, “Rēzekne, Ludza”, “Talsi, Tukums”, “Valmiera, Valka, Smiltene” un “Ventspils” (turpmāk – Iepirkums 3) (Iepirkums 1, Iepirkums 2 un Iepirkums 3 turpmāk kopā – Iepirkumi). Iepirkumu rezultātā, cita starpā ar KP Lēmumā minētajiem uzņēmumiem, AS “Nordeka”, AS “Liepājas autobusu parks” un SIA “Latvijas Sabiedriskais Autobuss, 2020. un 2021.gadā tika noslēgti iepirkuma līgumi par sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu ar autobusiem reģionālās nozīmes maršrutu tīklā (visi kopā turpmāk – Līgumi). Izvērtējot radušos situāciju tika konstatēts, ka Autotransporta direkcijai iepirkuma līgumos nebija ietverta līgumiski atrunāta tiesība vienpusēji izbeigt ar Pārvadātājiem noslēgtos Līgumus pirms termiņa, pamatojoties uz Lēmumu vai tajā konstatēto aizliegtās vienošanās īstenošanu starp Pārvadātājiem.
Vienlaikus tika konstatēts, ka Autotransporta direkcija nevar lemt par Līgumu pirmstermiņa izbeigšanu, pamatojoties uz Iepirkumu likuma 42. panta otrās daļas 5. punktu, jo KP Lēmums ir pieņemts pēc Iepirkumu norises un lēmuma pieņemšanas par līgumtiesību piešķiršanu, tādējādi neizpildās Iepirkumu likuma 64. panta pirmās daļas 3. punktā noteiktā prasība par izslēgšanas pazīmes pastāvēšanu iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas brīdī. Tomēr šī tiesību norma norāda uz likumdevēja gribu saistībā ar karteļa vienošanās ietekmi uz publiskajiem iepirkumiem, tādējādi tā būtu ņemama vērā, risinot līdzīga rakstura jautājumus publiskā iepirkuma gadījumā.

Likumprojekts paredz papildināt regulējumu ar sabiedriskā transporta pakalpojumu pasūtītāja tiesībām vienpusēji atkāpties no noslēgtā līguma, ja ar kompetentās institūcijas konkurences jomā lēmumu Pārvadātājs  ir atzīts par vainīgu konkurences tiesību pārkāpumā, kas izpaužas kā horizontālā karteļa vienošanās, izņemot gadījumu, kad attiecīgā institūcija, konstatējot konkurences tiesību pārkāpumu, par sadarbību iecietības programmas ietvaros Pārvadātāju ir atbrīvojusi no naudas soda vai naudas sodu samazinājusi.
Likumprojekts paredz pārejas noteikumu 31. punktā noteiktā termiņa atlikšanu par diviem gadiem.
Plānotie grozījumi Likuma 17. panta trešajā daļā ir pamatoti ar nepieciešamību nodrošināt sabiedriskā transporta pakalpojuma pasūtītājiem likumisku pamatu vienpusēji atkāpties no līgumiem par pakalpojumu sniegšanu maršrutu tīklā (maršrutā) (turpmāk arī – līgumi), ja pārvadātājs ir pieļāvis konkurences tiesību pārkāpumu.
No likumprojekta anotācijas izriet, ka normatīvā regulējuma nepilnība šajā jautājumā ir identificēta tieši kontekstā ar Konkurences padomes 2023. gada 5. janvāra lēmumu Nr. 2 (turpmāk – Lēmums). Lēmumā tika konstatēta aizliegtas horizontālas vienošanās pastāvēšana starp vairākiem pārvadātājiem, ar kuriem publisko iepirkumu rezultātā Autotransporta direkcija ir noslēgusi ilgtermiņa līgumus par sabiedriskā transporta pakalpojuma sniegšanu.
Neskatoties uz likumprojekta mērķi, pašreizējā likumprojekta redakcija nepietiekami skaidri apstiprina plānoto grozījumu piemērojamību jau noslēgtiem, tostarp Lēmumā minētajiem, līgumiem.
Taču juridiskās tehnikas prasības pieprasa likuma pārejas noteikumos skaidri norādīt, kāda ir pieņemtās tiesību normas iedarbība laikā.  Turklāt jānorāda, ka pārejas noteikumu formulēšanā Saeimai ir plaša rīcības brīvība.
Līdz ar to tiesiskās noteiktības nodrošināšanai pārejas noteikumos nepieciešams skaidri noteikt, ka plānotie grozījumi Likuma 17. panta trešajā daļā ir attiecināmi arī uz jau noslēgtiem līgumiem un neatkarīgi no tā, vai attiecīgie pārkāpumi ir pieļauti un konstatēti pirms vai pēc grozījumu spēkā stāšanās.
Jāuzsver, ka saskaņā ar Satversmes tiesas atziņām sabiedrībai nozīmīgu interešu aizskāruma novēršana ir prioritāra salīdzinājumā ar atsevišķu personu tiesiskās paļāvības aizsardzību; starp šīm pretējām interesēm ir jānodrošina saprātīgs līdzsvars. 
Konkrētajā gadījumā piedāvātajiem pārejas noteikumiem ir leģitīms mērķis – sabiedrības labklājības aizsardzība, nodrošinot iedzīvotājiem pieejamus, kvalitatīvus sabiedriskā transporta pakalpojumus un pēc iespējas efektīvi izlietojot šīm nolūkam atvēlētos publiskos līdzekļus, kā arī novēršot situāciju, kurā jāturpina no publiskiem līdzekļiem apmaksāt sabiedriskā transporta pakalpojumu, kuru sniedz negodprātīgs darījumu partneris, kurš ieguvis šādas pakalpojuma sniegšanas tiesības rupji pārkāpjot brīvas konkurences apstākļus un piemērojamo normatīvo regulējumu.
Šī mērķa sasniegšana nav iespējama, ja pasūtītāji ir spiesti piespiedu kārtā saglabāt un pildīt līgumus, kas noslēgti ar konkurences tiesību pārkāpumus pieļāvušiem pārvadātājiem, kuru uzticamību un spēju un vēlmi pildīt līgumus sabiedrības labākajās interesēs ir pamats apšaubīt.
Jo īpaši tas attiecas uz gadījumiem, kad pieļautie pārkāpumi ir saistīti tieši ar attiecīgā līguma noslēgšanu vai izpildi – piemēram, ja līgums ir noslēgts kartelizēta iepirkuma rezultātā, kā tas attiecībā uz Autotransporta direkcijas rīkotajiem iepirkumiem ir skaidri un nepārprotami konstatēts Lēmumā. Šādos gadījumos ir pamats uzskatīt, ka līguma cena ir mākslīgi sadārdzināta,  kā arī tiek apdraudēta sabiedriskā transporta pakalpojumu kvalitāte, jo konkrētais tirgus visā līguma izpildes laikā būtu uzskatāms par izkropļotu.
Šādās situācijās negatīvas mantiskas sekas cieš ne tikai pasūtītāji un publiskais finansējums. Pārmaksa sabiedriskā transporta nozares specifikas dēļ tiek faktiski pārnesta arī uz galapatērētājiem – pasažieriem, daudzi no kuriem pieder mazaizsargātu personu grupām, kurām pakalpojumu sadārdzinājums vai pazemināta kvalitāte var kavēt pārvietošanos un pamatvajadzību apmierināšanu.
Šo tiesību aizskārumu nav iespējams efektīvi novērst vai atlīdzināt nekā citādi, kā vien izbeidzot iepriekšējo līgumu, izvēloties jaunu, uzticamu pārvadātāju un normālas konkurences apstākļos nosakot jaunā līguma noteikumus un attiecīgi ar pārvadājumu cenas.
Jāņem vērā, ka līgumi sabiedriskā transporta jomā tiek slēgti ilgtermiņā (vispārīgā gadījumā – maksimāli 10 gadi autobusa pārvadājumiem, 15 gadi pārvadājumiem pa sliežu ceļiem).  Līdz ar to, ja pasūtītājs ir spiests pasīvi gaidīt līguma termiņa beigas, pārkāpumus pieļāvušajam pārvadātājam tikmēr saglabājot visas no līguma izrietošās tiesības un privilēģijas, sabiedrības interešu aizskārums turpinās daudzus gadus, skarot arvien plašāku personu loku.
Vienlaikus šāda situācija kontekstā ar Konkurences likuma 21.pantā paredzēto zaudējumu atlīdzības principus noved pie situācijas, kurā pasūtītājs pasīvi gaidot līguma termiņa iestāšanos tikai palielina zaudējumu apmēru, kāds būtu atprasāms no negodprātīgā darījumu partnera Konkurences likumā paredzētajā kārtībā, jo pieaug līguma summa.
Sabiedrības interešu aizskāruma būtiskums nepieļauj likumiskās vienpusējas atkāpšanās tiesības attiecināt tikai uz nākotnē noslēdzamiem līgumiem, paralēli piespiedu kārtā gadiem saglabājot spēkā, piemēram, Lēmumā minētos izkropļotas konkurences apstākļos noslēgtos līgumus un liedzot sabiedrībai saņemt kvalitatīvāku pakalpojumu par atbilstošāku maksu.
Citiem vārdiem, piedāvātie pārejas noteikumi ir nepieciešami, piemēroti un samērīgi sabiedrības labklājības kā leģitīma mērķa sasniegšanai.
Paralēli pārvadātāju intereses saglabāt līgumu spēkā esību (un tādējādi garantētas ieņēmumu gūšanas iespējas), neskatoties uz ļoti smagu  pārkāpumu pieļaušanu, nav aizsardzības vērtas. Jo īpaši tas attiecas uz gadījumiem, kad attiecīgais pārkāpums ir nesaraujami saistīts ar līguma slēgšanas tiesību iegūšanu kā tādu, kā tas, piemēram, ir Lēmumā konstatētajos apstākļos. Ļaunprātīgi un prettiesiski iegūtas tiesības nerada tiesisko paļāvību.
Tādējādi sabiedrības labklājības aizsardzība, ko veicinātu piedāvātie pārejas noteikumi kopsakarā ar plānotajiem grozījumiem Likuma 17. panta trešajā daļā, ir prioritāra pār atsevišķu komersantu interesēm saglabāt iepriekš noslēgtos līgumus par spīti smagu pārkāpumu pieļaušanai.
Vienlaikus jānorāda, ka tiesiskās drošības interesēs būtu nosakāmi samērīgi ierobežojumi jaunā regulējuma attiecināšanai uz agrāk noslēgtiem līgumiem. Proti, nebūtu paredzama iespēja izbeigt pirms grozījumu spēkā stāšanās noslēgtus līgumus, atsaucoties uz pārkāpumiem, kas konstatēti jau daudzus gadus senā pagātnē. Trīs gadu termiņš izvēlēts, samērojot to ar vispārīgi pieļaujamo maksimālo līguma termiņu.

Saskaņā ar Likuma pārejas noteikumu 31. punktu, Ogrei kā valstspilsētai no 2024. gada 1. jūlija jānodrošina Likuma 5. panta otrajā daļā noteiktā kompetence, kā arī citas šajā Likumā noteiktās prasības par sabiedriskā transporta pakalpojumu organizēšanu  un pārzināšanu.
Pašlaik sabiedriskā transporta pakalpojumi Ogres novada administratīvajā teritorijā, tai skaitā pilsētas nozīmes maršrutos, tiek nodrošināti reģionālās nozīmes pārvadājumu ietvarā, izpildot sabiedriskā transporta pakalpojumu pasūtījuma Autotransporta direkcijas līgumu maršrutu tīkla daļā (lotē) “Ogre, Aizkraukle”, pakalpojuma sniedzējs – SIA “Liepājas autobusu parks”.
Izpildot Likuma pārejas noteikumu 31. punkta nosacījumus, Ogres novada pašvaldībai (turpmāk – Pašvaldība) būtu pilnā apmērā jāsedz izdevumi, kas saistīti ar sabiedriskā transporta pakalpojuma sniegšanu pilsētas nozīmes maršrutos, kur no valsts budžeta valstspilsētu pašvaldībām tiktu piešķirts finansējums saistībā ar zaudējumiem par maršrutu daļu, kas ir ārpus pilsētas administratīvās teritorijas, ja šī maršruta daļa ir vairāk nekā 30% no kopējā maršruta garuma, kā arī par personu ar invaliditāti pārvadāšanu.
Ņemot vērā visu augstāk minēto un to, ka visu darbību kopums līdz lēmuma pieņemšanai par atbilstošākās metodes izvēli sabiedriskā transporta pakalpojumu organizēšanai Ogres valstspilsētā aizņems vairāk laika, kā noteikts Likuma pārejas noteikumos, Pašvaldība lūdza Vidzemes plānošanas reģionu rosināt un virzīt grozījumus Likuma pārejas noteikumu 31. punktā, nosakot, ka prasības attiecībā uz valstspilsētām  Ogres valstspilsētai piemēro no 2026. gada 1. jūlija.
Satiksmes ministrija sadarbībā ar Autotransporta direkciju konceptuāli neiebilst par Sabiedriskā transporta pakalpojumu likumā noteiktā termiņa attiecībā uz Ogres valstspilsētu atlikšanu līdz 2026. gada 1. jūlijam, vienlaikus norādot uz to, ka minētā termiņa atlikšana rada negatīvu finansiālu ietekmi uz valsts budžeta izdevumiem, proti, pamatojoties uz Likuma 7. panta un 11. panta nosacījumiem un Ministru kabineta 2015. gada 28. jūlija noteikumiem Nr. 435 “Kārtība, kādā nosaka un kompensē ar sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu saistītos zaudējumus un izdevumus un nosaka sabiedriskā transporta pakalpojuma tarifu” no valsts budžeta valstspilsētu pašvaldībām tiek piešķirts finansējums saistībā ar zaudējumiem par maršrutu daļu, kas ir ārpus pilsētas administratīvās teritorijas, ja šī maršruta daļa ir vairāk nekā 30% no kopējā maršruta garuma, kā arī par personu ar invaliditāti [1]  pārvadāšanu.
Ja Ogres valstspilsēta ar 2024. gada 1. jūliju neuzsāk pildīt tai Likumā noteiktās funkcijas, tad  2024. gadam plānotais no valsts budžeta vidējais zaudējumu apmērs, kas būtu kompensējams pārvadātājam par 2024. gadu, atbilstoši Autotransporta direkcijas noslēgtajam sabiedriskā transporta pakalpojumu līgumam par sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu reģionālās nozīmes maršrutos maršrutu tīkla daļā (lotē) “Ogre, Aizkraukle”, kuri no 2024. gada 1. jūlija būtu nododami Ogres valstspilsētai, veido 187 506 EUR gadā. Savukārt, pieņemot [2], ka Ogres valstspilsētai no 2024. gada 1. jūlija potenciālā kompensācija no valsts budžeta par zaudējumiem par maršrutu daļu, kas ir ārpus pilsētas administratīvās teritorijas, ja šī maršruta daļa ir vairāk nekā 30% no kopējā maršruta garuma, kā arī par personu ar invaliditāti pārvadāšanu, veidos 86 500 EUR gadā, tad negatīva finansiālā ietekme uz valsts budžeta izdevumiem pēc pašreizējiem aprēķiniem par 2024. gadu un turpmākajiem gadiem, kas veidojas saistībā ar Ogres valstspilsētas sabiedriskā transporta pakalpojumu organizēšanas un pārzināšanas pienākuma atlikšanu, ir indikatīvi 101 006 EUR gadā.
[1] Personām ar I vai II invaliditātes grupu, personām līdz 18 gadu vecumam ar invaliditāti un personām, kas pavada personu ar I invaliditātes grupu vai personu līdz 18 gadu vecumam ar invaliditāti.
[2] Pieņēmumu pamatā nav iespējams noteikt, kāds maršrutu tīkla apjoms izies ārpus pilsētas administratīvās teritorijas, kāda pilsētas administratīvajā teritorijā tiks noteikta braukšanas maksa (tarifs), vai un kāds tiks noteikts pašvaldības braukšanas maksas atvieglojumu apmērs u.c. apstākļi, līdz ar to pieņēmumu pamatā izmantota informācija atbilstoši zināmiem vidējiem datiem 2023.gada piecos mēnešos par ieņēmumiem un izdevumiem uz 1 km, kāds pašreiz noteiks valstspilsētās (izņemot Rīga, Daugavpils un Liepāja).

Līdz ar to Satiksmes ministrija Likuma pārejas noteikumu 31. punktā noteiktā termiņa atlikšanu par diviem gadiem atbalstītu ar nosacījumu, ka pēc 2024.gada 1. jūlija Ogres valstspilsēta līdzfinansē sabiedriskā transporta pakalpojumus Ogres valstspilsētā.
Ogres novada pašvaldības dome izskatīja šo jautājumu saistībā ar Satiksmes ministrijas sniegto informāciju un izvirzīto nosacījumu, izvērtējusi pašvaldības pienākumus un iespējas, vērtējot arī pašvaldības budžeta iespējas, tai skaitā, ievērojot Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likuma 3. pantā noteikto pienākumu, pieņēma lēmumu paredzēt pašvaldības budžetā 2024., 2025. un 2026. gadam līdzfinansējumu sabiedriskā transporta nodrošināšanai pilsētas maršrutā – indikatīvi EUR 101 006 apmērā, kas veidojas saistībā ar Ogres valstspilsētas sabiedriskā transporta pakalpojumu organizēšanas  un pārzināšanas pienākuma atlikšanu uz diviem gadiem, balstoties uz Likuma pārejas noteikumu 31. punktā noteiktā termiņa atlikšanu par diviem gadiem.  

Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departaments[1];[2] ir atzinis, ka  sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanas līgums, ar kuru publisko tiesību subjekts piešķir tiesības (atļauju) komersantam reģionālās nozīmes maršrutos sniegt sabiedriskā transporta pakalpojumus, ir publisko tiesību līgums.
Uz publisko tiesību līgumiem attiecas publisko tiesību normas, tostarp Valsts pārvaldes iekārtas likuma 12.panta otrā daļa, kas nosaka, ka publisko tiesību līgumu slēdz rakstveidā, ievērojot Civillikuma noteikumus un normatīvajos aktos noteiktos ierobežojumus.
Publiskajās tiesībās nav iespējama tāda līguma brīvība kā civiltiesībās, un valsts pārvaldei savā rīcībā ir stingri jāievēro normatīvajos aktos noteiktos ierobežojumus.
Ievērojot minēto, ir nepieciešams Sabiedriskā transporta pakalpojumu likumā ietvert regulējumu, kas paredzētu iespēju sabiedriskā transporta pakalpojumu pasūtījuma līgumos (ar mērķi nodrošināt pakalpojuma kvalitāti un atbilstību izvirzītajām prasībām) noteikt līgumsodus par sabiedriskā transporta pakalpojumu neizpildi vai nepienācīgu izpildi.
Šobrīd spēkā esošais likuma regulējums šos jautājumus (pietiekami skaidri) neregulē, ne tiešā veidā atļauj, ne arī aizliedz līgumsoda noteikšanu pasūtījuma līgumos, lai arī praksē sabiedriskā transporta pakalpojumu līgumos kā publisko tiesību līgumos līgumsodi vēsturiski ir noteikti un tiek piemēroti praksē. Ministru kabineta noteikumos Nr.435 ietvertais regulējums, ka sabiedriskā transporta pakalpojumu līgumos ietver nosacījumus par finansējuma atbildību nav pietiekams pamats, kas pilnvērtīgi uz likuma pamata dotu tiesības ietvert sabiedriskā transporta pakalpojumu līgumos līgumsodus. Privātpersonai noteiktiem ierobežojumiem (šajā gadījumā līgumsodu piemērošanai par noteiktiem pārkāpumiem publisko tiesību jomā) vajadzētu būt noteiktiem likumā.

[1] Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2021.gada 15.janvāra spriedums lietā Nr. A420234817, SKA-149/2021, 18. punkts. Pieejams: https://www.at.gov.lv/downloadlawfile/6998.

[2] Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2023.gada 13.septembra lēmums lietā Nr. 680024923, SKA-779/2023, 12. punkts. Pieejams: https://www.at.gov.lv/downloadlawfile/9580.
 

Ar grozījumu Likuma 15.pantā, kas reglamentē sabiedriskā transporta pakalpojumu pasūtījuma līgumos paredzamos noteikumus, ir nepieciešams ietvert iespēju sabiedriskā transporta pakalpojumu līgumos iekļaut tiesisko regulējumu, lai noteiktu atbildību par sabiedriskā transporta pakalpojumu līguma noteikumu neizpildi vai nepienācīgu izpildi. Līgumsods kā saistību pastiprinošs instruments sabiedriskā transporta pakalpojumu pasūtījuma līgumos ir nepieciešams, lai sabiedriskā transporta pakalpojuma pasūtītājam būtu leģitīma iespēja piemērot pasažieru pārvadātājiem atbildību par nolīgtā pakalpojuma neizpildi vai arī izpildi neatbilstoši noslēgtā līguma prasībām.
Grozījums nepieciešams, lai nodrošinātu sabiedriskā transporta pakalpojumu pasūtījuma līgumu atbilstību Valsts pārvaldes iekārtas likuma prasībām un Senāta tiesu praksei.

Saskaņā ar Personu apliecinošu dokumentu likumu, personai, kura sasniegusi 15 gadu vecumu un kurai līdz 2023.gada 30.aprīlim izsniegta tikai pase, pase ir obligāts personu apliecinošs dokuments, un prasību par personas apliecību kā obligātu personu apliecinošu dokumentu nepiemēro līdz dienai, kad attiecīgā pase kļuvusi lietošanai nederīga. Ievērojot minēto, personām, īpaši, sociāli mazaizsargātajām personu grupām, kurām ir izsniegta tikai pase līdz 2023.gada 30.aprīlim, ir jādod samērīgs pārejas laiks.
Tāpat, pārejas periods ir vajadzīgs, lai gan personas, kurām tiek piešķirti valsts noteiktie atvieglojumi, gan pārvadātāji un kases aparātu kompānijas varētu pāriet uz elektroniskās identifikācijas risinājumu, izmantojot eID kartes identifikācijas lietotni. Pārejas periodā persona var braukt pēc esošās pieejas, izmantojot apliecības, gan pēc jaunās identifikācijas, izmantojot eID karti.
2022.gada novembrī, kad valstī PMLP pavisam biju izsniegusi 469 089 eID kartes ar speciālo lietotni, 48% personām, kurām pienākas valsts kompensējami braukšanas maksas atvieglojumi, bija BMA sistēmā lietojamas eID kartes. Detalizētie dati tika iegūti, vairākām institūcijām veicot speciālu personas datu apstrādi. Saskaņā ar PMLP sniegto informāciju par kopējo eID karšu ar speciālo lietotni aptveri valstī uz 2024.gada 15.maiju, valstī kopā ir izsniegtas 1 132 535 kartes ar speciālo lietotni , kas liecina, ka eID karšu aptvere mērķa personu gadījumā jau pārsniedz 70% un ir pietiekama, lai uzsāktu sistēmas ieviešanu, nosakot pus gadu ilgu pārejas periodu personām, kuras karti vēl nav paguvušas saņemt.

Minētās problēmas risinājums ir noteikt pakāpenisku pārejas periodu gan pārvadātājiem, lai integrētu jauno sistēmu, gan iedzīvotājiem, lai tie saņemtu eID kartes, kas ir ne mazāks par 6 mēnešiem no Likuma grozījumu spēkā stāšanās dienas.