Anotācija (ex-ante)

Likumprojekta 1.pants (groza likuma "Par piesārņojumu" 1.pantu):
- Likumā "Par piesārņojumu" jāveic izmaiņas, lai pārņemtu Direktīvas 2024/2881 par gaisa kvalitāti prasības un nodrošinātu likumā gaisa aizsardzības jomā lietoto normu uztveramību.

- Lai arī pārņemtu Direktīvas 2024/1785 par rūpnieciskajām emisijām ar ko groza Direktīvu 2010/75/ES par rūpnieciskajām emisijām (piesārņojuma integrēta novēršana un kontrole) un Padomes Direktīvu 1999/31/EK par atkritumu poligoniem ir nepieciešams precizēt definīcijas, nodrošinot konsekventu piemērošanu piesārņojošo darbību jomā (turpmāk - Direktīva 2024/1785).

- Tehniski nosacījumi degvielas kvalitātes direktīvas nosacījumu izslēgšanai no Likuma:

Šobrīd Likumā ir spēkā vairākas definīcijas, kas attiecas uz Likuma XI nodaļu "Nosacījumi degvielas piegādātājam attiecībā uz transporta enerģijas siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu", lai gan minētā nodaļa no Likuma ir izslēgta no 2022.gada 1.janvāra. Tāpat minētie nosacījumi ir svītroti Eiropas Savienības tiesību aktos - Eiropas Parlamenta un Padomes 2023.gada 18.oktobra direktīva (ES) 2023/2413, ar ko attiecībā uz atjaunīgo energoresursu enerģijas izmantošanas veicināšanu groza Direktīvu (ES) 2018/2001, Regulu (ES) 2018/1999 un Direktīvu 98/70/EK un atceļ Padomes Direktīvu (ES) 2015/652 (turpmāk - Direktīva 2023/2413).
Tāpat 2026.gada 1.janvārī stājās spēkā Transporta enerģijas likums, kas definē transporta nozares terminus, piemēram, "transporta enerģija", "degviela", līdz ar to šīs definīcijas nebūtu atstājamas Likumā.
Līdz ar to ir nepieciešams tehniski precizēt Likuma redakciju, lai to pielāgotu spēkā esošajiem Eiropas Savienības un Latvijas tiesību aktiem.

Likumprojekta 1.pants paredz šādus grozījumus:
- papildina likumu "Par piesārņojumu" ar jaunām normām, kas izriet no Direktīvas 2024/2881 par gaisa kvalitāti, kā arī ietver normas, kas nepieciešamas tālāk noteikto prasību labākai izpratnei. Likumprojektā iekļautais termins - "apkures iekārtas" ir visas individuālās un lokālās apkures iekārtas, kurām nav izsniegtas atļaujas A vai B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai vai kuras nav reģistrētas C kategorijas darbībai atbilstoši normatīvajiem aktiem par kārtību, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai.

- no Likuma izslēdz vairākas definīcijas, kas vairs nav piemērojamas ar Direktīvas 2023/2413 spēkā stāšanos, kā arī noteic, ka "termins" degviela" ir lietojams Transporta enerģijas likumā, tādējādi novēršot dažādu definīciju spēkā esamību.
Tāpat Likumprojekts no Likuma izslēdz atsauces uz Eiropas Savienības tiesību aktiem, kas vairs nav spēkā vai, no kuriem ir izslēgti nosacījumi, kas ir izslēgti no Likuma.

Likumā termina "piesārņojums" definīcija tiek papildināta ar jēdzienu "smaka", jo tas ir viens no piesārņojuma veidiem līdzīgi kā troksnis, lai pārņemtu Direktīvas 2024/1785 1. panta grozītās Direktīvas 2010/75/ES 3. panta 2. punkta prasības. Smaku emisijas tiek regulētas līdzīgi kā piesārņojošo vielu emisijas, paredzot, ka operators, uzsākot piesārņojošo darbību, veic novērtējumu ne tikai par savas darbības radītajām gaisu piesārņojošo vielu emisijām, bet arī par smaku emisijām, iekļaujot šo informāciju emisiju limitu projektā. Smaku emisijām ir nosakāmas robežvērtības un ir iespējams veikt kontroles mērījumus, un šis aspekts tiek regulēts arī atļaujās. 
Likumā termina "jauns tehniskais paņēmiens" definīcija tiek papildināta ar jēdzienu "cilvēka veselība", precizējot, ka ieviešot ražošanā jaunu tehnisko paņēmienu, jāņem vērā arī tā ietekme uz cilvēka veselību, lai nodrošinātu tādu pašu vai augstāku aizsardzības līmeni, kas nepieciešams, lai pārņemtu Direktīvas (ES) 2024/1785 1. panta grozītās Direktīvas 2010/75/ES 3.panta 14. punkta prasības.
Likumā 1.panta 19.punktā termina "secinājumi par labākajiem pieejamiem tehniskajiem paņēmieniem" (turpmāk - LPTP) definīcija tiek aizstāta un precizēta, aktualizējot jau esošā termina definīciju, lai tā pilnībā atbilstu Direktīvas 2024/1785 1. panta grozītās Direktīvas 2010/75/ES  3. panta 12. punkta prasībām.

Likumprojekta 2. un 3.pants (groza likuma "Par piesārņojumu" 2. un 3.pantu): 
Lai likuma "Par piesārņojuma" mērķis un darbības joma atbilstu tālākajam likuma tvērumam, nepieciešams veikt papildinājumus.

Likuma "Par piesārņojumu" mērķis un darbības joma papildināta arī ar gaisa aizsardzības jomas regulējumu un tā mērķi (likumprojekta 4.pants, kas paredz papildināt likumu "Par piesārņojumu" ar jaunu II¹ nodaļu - Gaisa aizsardzība).

Likumprojekta 4. pants ( groza likuma "Par piesārņojumu" 4. pantu) Likuma 4. panta pirmās daļas 10. apakšpunktā ir noteikta vispārīga prasība par enerģijas racionālu izmantošanu, savukārt Direktīvā 2024/1785 ir paredzētas jaunas prasības attiecībā uz energoefektivitātes uzlabošanu, atjaunīgo energoresursu, materiālo resursu un ūdens efektīvu izmantošanu, kā arī piesārņotāju emisiju samazināšanu to rašanās avotā. 
Lai pārņemtu Direktīvas 2024/1785 prasības nacionālajā regulējumā, nepieciešams papildināt 4.panta pirmās daļas 10. apakšpunktu un pievienot jaunus – 11.  un 12. apakšpunktus.

Likuma 4. pantā ietvertas vispārīgas prasības operatoram. Piemēram, operatoram jāveic pasākumi, lai novērstu piesārņojuma rašanos vai samazinātu tā emisiju, efektīvi jāizmanto enerģija (piemēram, izvēloties dažādus energoefektīvus risinājumus, izmantojot vairāk atjaunīgos energoresursus, ja iespējams veicinot arī to ražošanu, u.tml.), efektīvi jāizmanto materiāli un ūdensresursi, izvērtējot arī to iespējamu atkalizmantošanu. Lai nodrošinātu Direktīvā 2024/1785 1. panta grozītās Direktīvas 2010/75/ES 11. panta f), fa) un fb) noteikto prasību pārņemšanu, 4.panta pirmās daļas 10.apakšpunkts tiek papildināts attiecībā uz energoresursu lietošanu un atjaunīgo energoresursu izmantošanas veicināšanu. Vienlaikus tiek pievienots jauns – 11. apakšpunkts, nosakot prasības materiālo resursu un ūdens efektīvai lietošanai un to atkalizmantošanai, kā arī jauns – 12. apakšpunkts, nosakot, ka operators ievieš un uztur vides pārvaldības sistēmu. Vides pārvaldības sistēmas ieviešana būs obligāta A kategorijas darbībām, izrietot no Direktīvas 2024/1785 prasībām. Pārējām darbībām vides pārvaldības sistēmas ieviešana ir brīvprātīga un netiek paredzēts noteikt stingrākas prasības.

Likumprojekta 5. pants (groza likuma "Par piesārņojumu" 6.pantu) Likuma 6. panta piektajā daļā ir noteikts kā operatoram rīkoties gadījumos, ja ir radies cilvēku dzīvībai, veselībai vai videi bīstams piesārņojums vai pastāv nopietni šāda piesārņojuma rašanās draudi. Tomēr spēkā esošais regulējums nenosaka pietiekami skaidru operatora rīcību šādās situācijās un arī Valsts vides dienesta rīcību kā to paredz Direktīvas 2024/1785 1. panta 7. punkts.

Lai nodrošinātu Direktīvas 2024/1785 1. panta 7. punkta (ar ko groza 7. un 8. pantu) prasību pārņemšanu, 6. panta piektā daļa tiek precizēta, nosakot operatora pienākumu bez nepamatotas kavēšanas informēt Dienestu, ja ir radies cilvēku dzīvībai, veselībai vai videi bīstams piesārņojums vai pastāv nopietni šāda piesārņojums rašanās draudi. Vienlaikus operatoram tiek noteikts pienākums veikt pasākumus turpmāku pārkāpumu novēršanai un atjaunot darbības atbilstību, savukārt Dienestam tiek paredzētas tiesības uzdot veikt papildu pasākumus, ja tas nepieciešams piesārņojuma vai tā rašanās riska novēršanai, lai ierobežotu ietekmi uz cilvēka veselību vai vidi. 
Tostarp, ja vides aizsardzības jomas normatīvajos aktos vai atļaujas nosacījumos noteikto prasību pārkāpumi, vai arī bīstama piesārņojuma vai šāda piesārņojuma rašanās draudu gadījumā, kas ietekmē dzeramā ūdens resursu vai notekūdeņu apsaimniekošanas infrastruktūru, Dienestam ir pienākums informēt potenciāli ietekmēto dzeramā ūdens piegādātājus vai notekūdeņu attīrīšanas iekārtu operatorus par pasākumiem, kas tiek veikti, lai novērstu vai ierobežotu radītā piesārņojuma ietekmi uz cilvēka veselību vai vidi kā to paredz Direktīva 2024/1785.

Likumprojekta 6. pants (groza likuma "Par piesārņojumu" 10. pantu) Likuma 10. pants regulē emisijas robežvērtības, emisijas līmeņus un limitus, kā arī ar labākajiem pieejamajiem tehniskajiem paņēmieniem saistītos emisijas līmeņus. Direktīvā 2024/1785 norādīts, ka nepieciešams ieviest vides snieguma regulējumu, tostarp ar labākajiem pieejamiem tehniskajiem paņēmieniem saistītos vides snieguma līmeņus. Lai nodrošinātu Direktīvā 2024/1785 noteikto prasību pārņemšanu nacionālajā regulējumā, nepieciešams precizēt gan 10. panta nosaukumu, gan papildināt panta saturu.

Lai nodrošinātu Direktīvā 2024/1785 noteikto prasību pārņemšanu, tiek precizēts 10. panta nosaukums, norādot gan emisijas, gan vides snieguma robežvērtības un līmeņus. 
Direktīvas 2024/1785 1. panta 15. punkta grozītās Direktīvas 2010/75/ES 15. panta 1. punkta otrās daļas prasība paredz, ka, nosakot emisijas robežvērtības netiešām piesārņojošo vielu emisijām ūdenī, var ņem vērā to, ka notekūdeņi tiks attīrīti citam operatoram piederošās notekūdeņu attīrīšanas iekārtās.  Mazāk stingras emisijas robežvērtības var noteikt, ja iekārtas operators ievēro virkni nosacījumu, tostarp to, ka tiek nodrošināts līdzvērtīgs vides aizsardzības līmenis kopumā un vides piesārņojuma līmenis nepaaugstinās, kā arī netiešā piesārņojošo vielu emisija nekaitē notekūdeņu attīrīšanas procesam un tajā iesaistītajam personālam, kā arī neapdraud notekūdeņu attīrīšanas iekārtu operatoram izsniegtajā piesārņojošās darbības atļaujā noteikto prasību izpildi.  

Ja LPTP secinājumos ir noteikts tikai ar labākajiem pieejamiem tehniskajiem paņēmieniem saistītais  emisijas līmenis tiešajām emisijām ūdenī, to var ņemt vērā, nosakot emisiju robežvērtības netiešajām piesārņojošo vielu emisijām. Emisijas robežvērtības var pārsniegt ar labākajiem pieejamiem tehniskajiem paņēmieniem saistīto emisijas līmeni tikai tad, ja netiek palielināts kopējais piesārņojums vidē un netiek apdraudēta notekūdeņu attīrīšanas iekārtu darbība vai tām izsniegtās atļaujas prasību izpilde. Iekārtas operatoram sadarbībā ar notekūdeņu attīrīšanas iekārtu operatoru un kompetento iestādi ir jānodrošina, ka kopējai piesārņojuma slodzei, kas netiešas emisijas gadījumā nonāk ūdenī no notekūdeņu attīrīšanas iekārtām, ir jābūt mazākai vai vienādai ar piesārņojuma slodzi, kas rastos, ja iekārtai būtu savas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, kas atbilstu ar labākajiem pieejamiem tehniskajiem paņēmieniem saistītajam emisijas līmenim. 

Vienlaikus 10.pants tiek papildināts, ieviešot vides snieguma jēdzienu, kā arī nosakot vides snieguma robežvērtības un līmeņus, papildus emisijas robežvērtībām un līmeņiem, lai pārņemtu Direktīvas 2024/1785 1. panta 4. punkta c) apakšpunkta un f) apakšpunkta grozītās Direktīvas 2010/75/ES 3.panta 5.a punkta, 13.a punkta un 13.aa punkta prasības definīcijas. Vides snieguma regulējums tiek sasaistīts ar labākajiem pieejamajiem tehniskajiem paņēmieniem (LPTP), paredzot, ka ar LPTP saistītie vides snieguma līmeņi tiek noteikti, pamatojoties uz secinājumiem par LPTP. Vides snieguma robežvērtība ir atļaujā iekļauta saistoša snieguma vērtība, kas izteikta konkrētos apstākļos, izmantojot noteiktus parametrus, kuru nedrīkst pārsniegt noteiktā laika periodā vai periodos un normālas iekārtas darbības apstākļos un kas nepārsniedz ar LPTP saistītos vides snieguma līmeņus.  Vides sniegums ir sniegums, kas saistīts ar patēriņa līmeņiem, resursefektivitāti  attiecībā uz materiāliem, ūdeni un energoresursiem, materiālu un ūdens atkalizmantošanu un atkritumu rašanos.

Likumprojekta 7. pants ( groza likuma "Par piesārņojumu" 11. pantu) Likuma 11. pants paredz Ministru kabineta noteikumu izdošanu piesārņojošas darbības veikšanas nosacījumu regulēšanai. Atbilstoši Direktīvā 2024/1785 norādītajam nacionālajā regulējumā jāpārņem prasības attiecībā uz emisijas robežvērtību atkāpju piešķiršanas kritērijiem, kā arī iekārtu pārveides plāna saturu, ziņošanas prasībām un nosacījumiem atļaujas pārskatīšanas termiņa pagarināšanai vai pārskatīšanas atcelšanai, un vides pārvaldības sistēmu.

Lai nodrošinātu Direktīvas 2024/1785 prasību pārņemšanu, likuma 11. panta otrajā daļā Ministru kabineta deleģējums tiek papildināts ar jaunajiem punktiem paredzot, ka tiks izdoti Ministru kabineta noteikumi, kas nosaka kritērijus emisijas robežvērtību atkāpju piešķiršanai, lai pārņemtu Direktīvas 2024/1785 III pielikumu ar ko groza Direktīvas 2010/75 II pielikumu. Šos kritērijus būs jāievēro, ja tiek noteiktas atkāpes no emisiju līmeņiem, kas saistīti ar LPTP saskaņā ar šā likuma "Par piesārņojumu" 31. panta sestās daļas jauno redakciju. 
Ministru kabinets noteiks arī iekārtu pārveides plāna saturu, ziņošanas prasības un nosacījumus atļaujas pārskatīšanas termiņa pagarināšanai vai pārskatīšanas atcelšanai, kas izriet no Direktīvas 2024/1785 31. punkta grozītās Direktīvas 2010/75/ES 27.e panta - Iekārtas pārveide vai tās aizstāšana ar jaunu iekārtu. Kopsakarā ar šiem grozījumiem tiek precizēts arī likuma "Par piesārņojumu" 32. pants, nosakot, ka var pagarināt atļaujas nosacījumu pārskatīšanas termiņu uz laiku, kas nepārsniedz 8 gadus, ja operators veic iekārtas pārveidi saskaņā ar iekārtas pārveides plānā noteikto. Pārējās prasības detalizētāk tiks noteiktas Ministru kabineta noteikumos.
Panta otrajā daļā paredzēts Ministru kabinetam izdot noteikumus par vides pārvaldības sistēmas ieviešanu, kuros tiks noteikts tās saturs, publicēšanas, pārskatīšanas un atbilstības novērtēšanas prasības, kā arī ieviešanas termiņi, lai pārņemtu Direktīvas 2024/1785 1. panta 14. punkta grozītās Direktīvas 2010/75/ES 14.a panta prasības.

Likumprojekta 8.pants (papildina likumu "Par piesārņojumu" ar jaunu nodaļu): 
Nepieciešams veikt izmaiņas spēkā esošajā gaisa aizsardzības jomas regulējumā, lai sakārtotu juridiska rakstura jautājumus (deleģējumus Ministru kabinetam (turpmāk - MK), iestāžu kompetences, ietvertu likumā galvenos gaisa aizsardzības politikas pamatprincipus) un pārņemtu Direktīvas 2024/2881 par gaisa kvalitāti būtiskākās prasības. Minētā direktīva ir pārstrādāta redakcija, kas atceļ un aizstāj Direktīvas 2004/107/EK un 2008/50/EK, apvienojot iepriekšējo aktu noteikumus ar jauniem, būtiskiem grozījumiem. Tās galvenais mērķis ir pakāpeniski uzlabot gaisa kvalitāti Eiropas Savienībā līdz līmenim, ko vairs neuzskata par kaitīgu cilvēka veselībai, dabiskajām ekosistēmām un bioloģiskajai daudzveidībai. Jaunā direktīva paredz šādas būtiskākās izmaiņas: 1) noteikti jauni, stingrāku gaisa kvalitātes normatīvi; 2) uzlabota gaisa kvalitātes pārvaldība (jauni nosacījumi attiecībā uz monitoringu, rīcības plānu izpildi u.c.) 3) noteikti jauni sabiedrības informēšanas pienākumi 4) nodrošināta sabiedrības interešu aizstāvēšana gadījumos, kad valsts un pašvaldības iestādes nepilda tām noteiktos pienākumus - iespēja vērsties Tiesā, iespēja pieprasīt kompensācijas, sodu piemērošana.

Minētais pants paredz likumprojektu papildināt ar jaunu nodaļu "Gaisa aizsardzība" un tajā ietvert jaunu 11.¹ līdz 11.¹⁶ pantu, kurā tiktu ietvertas visas prasības, kas saistītas ar gaisa piesārņojuma mazināšanu. Vienlaikus likumprojekta 13.pants paredz izslēgt 16.¹, 16.² un 17.pantu un tos iekļaut jaunās nodaļas 11.⁵, 11.⁶ un 11.⁹, 11.¹⁰, 11.¹¹ un 11.¹² pantos, lai visas prasības saistībā ar gaisa piesārņojuma plānu izstrādi tiktu iekļautas vienā sadaļā un izvairītos no normu sadrumstalotības un nepārskatāmības.
 
Kopumā likumprojekts paredz, ka turpmāk tiks noteikti deleģējumi MK, iestāžu kompetences, galvenie gaisa aizsardzības politikas  un novērtēšanas veikšanas pamatprincipi. Savukārt gaisa kvalitātes normatīvus, mērķus, detalizētas prasības, kas jāievēro veicot mērījumus un modelēšanu, kādas metodes jāizmanto, kādos termiņos izstrādājami gaisa kvalitātes plāni, kādas prasības jāievēro informējot sabiedrību un citas tehniska rakstura prasības noteiks MK, izstrādājot jaunus noteikumus par gaisa kvalitāti, kas aizstās spēkā esošos MK 2009.gada 3.novembra noteikumus Nr.1290 "Noteikumi par gaisa kvalitāti" (turpmāk - MK noteikumi par gaisa kvalitāti).

11.¹ pants. Gaisa kvalitātes pārvaldības teritorijas 
Minētais pants nosaka galvenos principus attiecībā uz gaisa kvalitātes novērtējuma (mērījumu, gaisa kvalitātes modelēšanas) veikšanu. Direktīva 2024/2881 par gaisa kvalitāti noteic, ka katrai valstij ir jāizveido atbilstošas zonas, kurās jāveic gaisa kvalitātes mērījumi un par to jāpaziņo Eiropas Komisijai (turpmāk – EK). Vienlaikus noteikts, ka mērījumi netiek veikti darba vidē, kā arī teritorijās, kas sabiedrības locekļiem nav pieejamas. Lai samazinātu administratīvo slogu paredzēts, ka šādu zonu iedalījums tiks noteikts un pārskatīts ar Klimata un enerģētikas ministra lēmumu.
Pants pārņem un precizē prasības, kas izriet no MK Gaisa kvalitātes noteikumu 9. punkta, 11. punkta un 11. pielikuma 1. punkta. Direktīva 2024/2881 par gaisa kvalitāti paredz, ka vairs atsevišķi nav jāizdala aglomerāciju teritorijas, tādēļ esošajā regulējumā veikti atbilstoši precizējumi. 

11.² pants. Gaisa kvalitātes novērtēšana
Šajā pantā noteikti galvenie gaisa kvalitātes novērtējuma veikšanas mērķi un novērtējuma veikšanas pamatprincipi. 

Iekļauts arī deleģējums MK noteikt mērāmās gaisu piesārņojošās vielas, gaisa kvalitātes novērtēšanas paņēmienus un mērījumu metodes, novērtēšanas veikšanas biežumu, kritērijus monitoringa staciju skaita un atrašanās vietas izvēlei, prasības attiecībā uz sasniedzamajiem datu kvalitātes mērķiem, kā arī citas prasības, kas jāievēro veicot gaisa kvalitātes novērtēšanu, lai iegūtos datus un informāciju var uzskatīt par ticamu un reprezentatīvu.  Minētais deleģējums attiecas gan uz gaisa kvalitātes mērījumu, gan modelēšanas veikšanu. Iepriekš noteiktais deleģējums precizēts, lai precīzāk noteiktu MK pilnvaras attiecībā uz gaisa kvalitātes novērtējuma veikšanu. Šobrīd šīs prasības iekļautas MK Gaisa kvalitātes noteikumos. 

11.³ pants. Valsts monitoringa tīkls
Pārņem prasības, kas izriet no MK gaisa kvalitātes noteikumu 8.¹, daļēji 8.² un 8.³ punkta. 
ES regulējums paredz, ka katrai valstij ir jānosaka nacionālā references laboratorija gaisa kvalitāte jomā, kura būtu atbildīga par valsts monitoringa tīkla izveidi un šo staciju uzturēšanu, mērījumu veikšanu un mērījumu precizitātes nodrošināšanu, kā arī nepieciešamības gadījumā valsts monitoringa tīklā izmantoto metožu līdzvērtīguma pierādīšanu. Salīdzinājumā ar spēkā esošo regulējumu Direktīva 2024/2881 paredz arī jaunas funkcijas noteikšanu - jāparedz iestāde, kas Latvijā turpmāk būs atbildīga par modelēšanas precizitātes veicināšanu. Centrs definēts kā atbildīgā iestāde Latvijā par gaisa kvalitātes novērtējuma veikšanu. Savukārt MK tiek deleģēts noteikt detalizētākas prasības, kas ir jāievēro nacionālajai references laboratorijai, veicot likumā noteikto funkciju izpildi.

11.⁴ pants. Pašvaldību, valsts iestāžu un operatoru veiktie mērījumi
Pārņem MK Gaisa kvalitātes noteikumu 8.⁶ un 45.5.punktu.

Lai sabiedrībai sniegtu ticamu informāciju par esošo gaisa kvalitāti un lēmumu pieņemšanā izmantotu pamatotus un ticamus gaisa kvalitātes datus, likumprojekts paredz, ka valsts un pašvaldības iestādēm, kā arī operatoriem, kas tālāk iegūtos gaisa kvalitātes mērījumu datus izmantos sabiedrības informēšanai (tai skaitā, arī atspoguļojot informāciju dažādos politikas plānošanas un teritorijas attīstības plānošanas dokumentos) vai arī iegūtos datus izmanto gaisa kvalitātes plānu izstrādei vai normatīvo aktu izpildes kontrolei, jānodrošina, ka mērījumus veic akreditēta laboratorija. 

Vienlaikus var būt gadījumi, kad pašvaldība vai kāda cita zinātniskā institūcija vēlas indikatīvā līmenī apzināt kāda ir gaisa kvalitāte vai veikt kādu zinātnisko izpēti. Šādos gadījumos iestāde, kas veic gaisa kvalitātes mērījumus varēs arī neievērot iepriekš noteiktās prasības, taču tādā gadījumā šos datus varēs uzskatīt tikai par aptuveniem un nebūtu pieļaujama to izmantošana kādu lēmumu pieņemšanai (piemēram, lēmumi par jaunu objektu būvniecību un to radīto ietekmi uz gaisa kvalitāti) vai arī politikas plānošanas dokumentu, teritorijas attīstības plānošanas dokumentu un pašvaldību saistošo noteikumu izstrādi. Publicējot šādus datus sabiedrībai būs jānorāda, ka iegūtie dati par gaisa kvalitāti ir aptuveni un iegūti ar mazāk precīzām metodēm.

11.⁵ pants. Gaisu piesārņojošo vielu emisiju aprēķini un prognozes
Lai visas prasības, kas saistītas ar gaisa aizsardzības regulējumu būtu iekļautas vienā sadaļā minētais pants aizstāj likuma "Par piesārņojumu" 16.¹ pantu. Gaisu piesārņojošo vielu emisiju uzskaite valsts līmenī. 

Šī panta pirmajā daļā noteikts, ka Centrs ir Latvijā atbildīgā iestāde par emisiju ziņojumu sagatavošanu un emisiju aprēķinu veikšanu. Centrs, sadarbojoties ar citām šajā pantā minētajām iestādēm, veic valsts kopējo gaisu piesārņojošo vielu emisijas aprēķinu un prognožu izstrādi, kā arī novērtē gaisa piesārņojuma politikas ietekmi uz gaisu piesārņojošo vielu emisijām.  Galvenās atbildīgās iestādes, kas šobrīd atbild par gaisu piesārņojošo vielu emisiju aprēķinu un emisiju prognožu izstrādi Latvijā ir valsts zinātniskais institūts "Elektronikas un datorzinātņu institūts" (veiktas izmaiņas institūciju nosaukumos, jo valsts zinātniskais institūts "Fizikālās enerģētikas institūts" ar 31.12.2025. ir reorganizēts, pievienojot to valsts zinātniskajam institūtam "Elektronikas un datorzinātņu institūts"), Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte, Latvijas Valsts mežzinātnes institūts "Silava".

Otrajā daļā MK tiek deleģēts noteikt kārtību, kādā tiek izveidota  gaisu piesārņojošo vielu emisijas aprēķinu un prognožu sagatavošanas nacionālā sistēma un vērtēta gaisa piesārņojuma radītā ietekme uz ekosistēmām, kā arī  prasības, kas jāievēro veicot emisiju aprēķinus un emisiju aprēķinu veikšanā iesaistītās iestādes un to uzdevumus. Šobrīd šīs prasības iekļautas MK noteikumos Nr. 614 "Kopējo gaisu piesārņojošo vielu emisiju samazināšanas un uzskaites noteikumi". 
Ņemot vērā, ka minētajos noteikumos pēc būtības nav plānots mainīt pamatprasības, tad administratīvā sloga samazināšanas nolūkā plānots noteikumus neizdod jaunā redakcijā, veicot izmaiņas tikai atsaucē uz likuma deleģējumu kā tas paredzēts likumprojektā ietvertajos pārejas noteikumos.

11.⁶ pants. Gaisa piesārņojuma samazināšanas mērķi
Lai visas prasības, kas saistītas ar gaisa aizsardzības regulējumu būtu iekļautas vienā sadaļā minētais pants aizstāj likuma "Par piesārņojumu" 16.² panta pirmo daļu. Lai samazinātu gaisa piesārņojumu valsts līmenī, likumprojekts deleģē MK noteikt valsts līmeņa emisiju samazināšanas mērķus laika periodam līdz 2030.gadam un turpmāk. Šobrīd šie emisiju samazināšanas mērķi ir iekļauti MK noteikumos Nr. 614 "Kopējo gaisu piesārņojošo vielu emisiju samazināšanas un uzskaites noteikumi". 
Ņemot vērā, ka minētajos noteikumos pēc būtības nav plānots mainīt pamatprasības, tad administratīvā sloga samazināšanas nolūkā plānots noteikumus neizdod jaunā redakcijā, veicot izmaiņas tikai atsaucē uz likuma deleģējumu kā tas paredzēts likumprojektā ietvertajos pārejas noteikumos.

11.⁷ pants. Gaisa kvalitātes normatīvi un citi rādītāji
Minētais pants deleģē MK noteikt gaisa kvalitātes normatīvu, mērķu un citu rādītāju skaitliskās vērtības. Šobrīd šīs prasības iekļautas MK Gaisa kvalitātes noteikumos.

Direktīva 2024/2881 par gaisa kvalitāti paredz, ka sākot ar 2030.gada 1.janvāri dalībvalstīm jānodrošina, ka visā valsts teritorijā (izņemot teritorijas, kur atbilstība nav jāvērtē - noteikts likumprojekta 11.¹pantā) tiek ievēroti jauni, stingrāki gaisa kvalitātes normatīvi un citi mērķi. Jaunie standarti ir ciešāk saskaņoti ar Pasaules Veselības organizācijas 2021. gada vadlīnijām, kas balstītas jaunākajos zinātniskajos pierādījumos par gaisa piesārņojuma ietekmi uz veselību. Šī ir viena no būtiskākajām prasībām, ko paredz jaunā direktīva, jo atbilstības nodrošināšana radīs papildus izaicinājumus gan valsts iestādēm, gan pašvaldībām, gan arī uzņēmumiem.

Direktīva 2024/2881 par gaisa kvalitāti paredz šādu normatīvu, mērķu un rādītāju iedalījumu:
1) piesardzības sliekšņi: novērtēšanas sliekšņi un piesardzības sliekšņi, kas noteikti kā nacionālā prasība, lai ieviestu direktīvas 12.pantu.
2) normatīvi - mērķlielums un robežlielums.
3) citi mērķi - vidējās iedarbības samazināšanas mērķis un pienākums, kritiskie līmeņi veģetācijas aizsardzībai, ozona ilgtermiņa mērķis.
4) rādītāji sabiedrības informēšanai: informēšanas un trauksmes sliekšņi.

Atbilstoši Direktīvai 2024/2881 par gaisa kvalitāti tiek mainīta esošā pieeja un izslēgti iepriekš gaisa kvalitātes novērtēšanā izmantotie līmeņi - augšējais un apakšējais piesārņojuma novērtēšanas slieksnis. Šo lielumu vietā plānots lietot jaunu novērtēšanas slieksni. 
Lai nodrošinātu atbilstību direktīvas 12.pantā noteiktajam un spētu ievērot šajā pantā minēto paredzēto "piesardzības principu", nepasliktinot esošo gaisa kvalitāti tajās teritorijās, kurās nav konstatēti normatīvu pārsniegumi, likumprojekts paredz ieviest jaunu lielumu - "piesardzības slieksni". Attiecīgi šis lielums aizstātu šobrīd gaisa aizsardzības normatīvajos aktos lietoto "augšējo piesārņojuma novērtēšanas slieksni", kas līdz ar jaunās direktīvas spēkā stāšanos tiek atcelts. To varēs izmantot, lai noteiktās teritorijās, kur esošais gaisa piesārņojuma līmenis ir zemāks operatoriem un pašvaldībām atvieglotu noteiktās prasības (nav jāizstrādā rīcības plāni, operatoriem var piešķirt atkāpes, neveikt gaisa kvalitātes novērtējumu mazāka apjoma piesārņojošajām darbībām u.c.). Novērtēšanas slieksnis noteikts kā 20% no emisijas robežvērtības, lai pašvaldības un vides kontroles iestādes var sekot līdzi esošajai situācijai un jau savlaicīgi rīkoties vēl pirms tiek pārsniegts noteiktais robežlielums.

Vienlaikus veiktas šādas galvenās izmaiņas šobrīd noteiktajos normatīvu veidos:
1) augšējais un apakšējais piesārņojuma novērtēšanas slieksnis aizstāts ar piesārņojuma novērtēšanas slieksni;
2) visām vielām (izņemot ozonu) mērķlielumi aizstāti ar robežlielumiem, kas ir obligāti saistošs lielums;
3) slāpekļa dioksīdam un daļiņām PM_2,5 ieviests jauns mērķis - vidējās iedarbības samazināšanas mērķis un pienākums, kas jāsasniedz visā valsts teritorijā (nosaka skatoties vidējās koncentrācijas, kas izmērītas pilsētas fona stacijās). Šāda lieluma mērķis ir samazināt piesārņojumu tā, lai uzlabojums būtu jūtams plašai iedzīvotāju daļai, ne tikai lokāli;
4) daļiņām PM_2,5 noteikts jauns pieļaujamais dienas robežlielums;
5) daudzām vielām noteikti jauni iedzīvotāju informēšanas sliekšņi;
6) smalkajām daļiņām PM₁₀ un PM_2,5 izdalīti jauni trauksmes līmeņi.

11.⁸ pants. Gaisa kvalitātes pārvaldības pamatprincipi
Ietverti galvenie pamatprincipi, kas jāievēro valsts un pašvaldības iestādēm, lai uzlabotu gaisa kvalitāti gan tajās teritorijās, kur jau ir novērojami atļauto līmeņu pārsniegumi, gan tajās, kur šie līmeņi vēl nav pārsniegti. Šī norma pārņem Direktīvas 2024/2881 par gaisa kvalitāti 12. un 13. pantā noteiktās prasības, kas paredz, ka dalībvalstīm jāizveido pieeja un jānodrošina, ka arī tajās zonās, kur vēl nav novērojami pārsniegumi jāsaglabā laba gaisa kvalitāte. Vienlaikus Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2024/2881 VIII pielikuma B sadaļā ir saraksts ar pasākumiem, kurus pašvaldība var īstenot, lai uzlabotu gaisa kvalitāti savā pilsētā.

11.⁹ pants. Valsts līmeņa gaisa piesārņojuma samazināšanas plāns
Aizstāj likuma "Par piesārņojumu" 16.² panta  otro, trešo un ceturto daļu un nosaka prasības par valsts līmeņa gaisa piesārņojuma samazināšanas plāna izstrādi. Šobrīd ir izstrādāts "Smalko daļiņu, amonjaka, slāpekļa oksīdu, gaistošo organisko savienojumu un sēra dioksīda emisiju samazināšanas plāns 2026.‒2030. gadam", kas 2026. gada 29. janvārī apstiprināts MK. Plāns izstrādāts, lai nodrošinātu Latvijai noteikto gaisa aizsardzības mērķu sasniegšanu un gaisa piesārņojuma samazināšanu valstī kopumā un to nepieciešams ik pēc četriem gadiem vai biežāk aktualizēt. MK tiek deleģēts noteikt plāna saturu un prasības, kas jāievēro veicot plāna izstrādi.

Šajā pantā paredzēts, ka MK nepieciešamības gadījumā var izdot MK noteikumus, lai ierobežotu dažādu nozaru radīto gaisa piesārņojumu. Lai būtu iespējams sasniegt gaisu piesārņojošo vielu emisiju samazināšanas mērķus laika periodā līdz 2030. gadam, nākotnē var rasties nepieciešamība noteikt kādas papildus prasības kādam no tautsaimniecības sektoriem. Esošās emisiju prognozes liecina, ka Latvijai var rasties problēmas ar vairākām vielām noteikto mērķu izpildi. Lai nebūtu jārada lieks administratīvais slogs saistībā ar likuma grozīšanu gadījumā, ja kādai tautsaimniecības nozarei būtu nepieciešams noteikt papildus prasības, likumprojektā iekļauts deleģējums šāda regulējuma izstrādei.

Šādu MK regulējumu būtu vēlams izstrādāt gadījumos, kad tas ir atzīts par efektīvāko pasākumu noteikto gaisa piesārņojuma samazināšanas mērķu nodrošināšanai. Valsts līmeņa gaisa piesārņojuma samazināšanas plānā būtu jāpamato šāda regulējuma nepieciešamība un jānovērtē vai noteikto mērķu nodrošināšanai visefektīvākā rīcība būtu papildus prasību noteikšana MK regulējumā. Pirms papildus regulējuma izstrādes jāizvērtē vai mērķu sasniegšana nav iespējama arī īstenojot finansiālā atbalsta pasākumus vai kādus citus pasākumus, kuru īstenošanai nav nepieciešams izstrādāt MK noteikumus.

Direktīva 2024/2881 par gaisa kvalitāti paredz, ka papildus bez valsts kopējo emisiju samazināšanas mērķu izpildes (atbilstība mērķiem tiek noteikta aprēķinu ceļā), jāsamazina arī smalko daļiņu PM_2,5 un slāpekļa dioksīda vidējā koncentrācija un vidējā iedarbība uz cilvēku veselību jeb jānodrošina vidējās iedarbības samazināšanas pienākums (tiek vērtēts mērījumu ceļā). Attiecīgi jāvērtē vidējās šo vielu koncentrācijas visās Latvijas pilsētās esošajās fona stacijās un jāpanāk vidējās koncentrācijas samazināšanās. Lai to īstenotu, visām ES dalībvalstīm ir jāizstrādā atbilstoši rīcības plāni.

Administratīvā sloga samazināšanas nolūkā likumprojektā tiek ierosināts neizstrādāt atsevišķu rīcības plānu kā to paredz direktīva, bet to apvienot ar jau šobrīd MK izstrādāto valsts līmeņa gaisa piesārņojuma samazināšanas plānu. Vienlaikus tas nozīmē biežāku šī plāna pārskatīšanu, jo ES tiesību aktos noteiktie abu plānu izstrādes termiņi atšķiras. Ņemot vērā minēto, likumprojektā tiek ierosināts, ka gadījumos, kad plānā netiek noteikti jauni pasākumi vai būtiski mainīti esošie, to izpildes termiņi, atbildīgās institūcijas un finansējuma jautājumi, būtu iespējams minētajā plānā  veikt grozījumus, tos nesaskaņojot ar iesaistītajām ministrijām un institūcijām un virzot apstiprināšanai MK. Šādā gadījuma tiktu rīkota tikai sabiedriskā apspriešana atbilstoši normatīvajiem aktiem par sabiedrības līdzdalības kārtību attīstības plānošanas procesā.

11.¹⁰, 11.¹¹ un 11.¹² pants. Pašvaldību gaisa kvalitātes plāni un sadarbība pārrobežu piesārņojuma gadījumos.
Pārņem likuma "Par piesārņojumu" 17. pantu, kā arī esošās normas papildina atbilstoši Direktīva 2024/2881 par gaisa kvalitāti jaunajām prasībām. Iekļautas arī prasības, kas noteiktas MK Gaisa kvalitātes noteikumu  24. punktā un daļēji 25., 26., 27., 31. un 40. punktā. Pantā ietvertas prasības saistībā ar pašvaldību līmeņa gaisa kvalitātes plānu izstrādi. ES regulējuma prasības noteic, ka visā Latvijas teritorijā visās gaisa kvalitātes monitoringa stacijās gaisu piesārņojošo vielu koncentrācija nedrīkst pārsniegt ES noteiktos gaisa kvalitātes normatīvus. Līdz ar to gadījumos, ja kādā pašvaldībā šie normatīvi tiek pārsniegti vai pastāv risks tos pārsniegt likumprojekts paredz, ka pašvaldībai sadarbībā ar Klimata un enerģētikas ministriju ir jārīkojas un jāizstrādā atbilstošs gaisa kvalitātes uzlabošanas plāns, kurā ietver pasākumus, lai uzlabotu situāciju konkrētajā teritorijā, kā arī šie pasākumi jāīsteno.

Atbilstoši Direktīvas 2024/2881 par gaisa kvalitāti noteiktajām prasībām, kopumā šajos pantos minēti trīs veidu gaisa kvalitātes uzlabošanas plāni, ko var izstrādāt pašvaldības:
1) ilgtermiņa gaisa kvalitātes plāns - izstrādā gadījumā, ja tiek pārsniegti gaisa kvalitātes normatīvi vai pastāv risks tos pārsniegt (uz to norāda regulāri piesardzības sliekšņu pārsniegumi). Atbilstoši Direktīvas 2024/2881 par gaisa kvalitāti prasībām, lai arī jaunie gaisa kvalitātes normatīvi sājas spēkā tikai 2030.gadā, atbilstība jaunajiem normatīviem jāvērtē jau 2027.gada 1.janvārī un attiecīgi jāizstrādā atbilstoši rīcības plāni normatīvu pārsniegšanas gadījumā. Direktīva paredz, ka laikā līdz 2030.gadam tiek izstrādāts - gaisa kvalitātes ceļvedis jeb plāns, kas ietver norādes par to kā virzīties un sasniegt jaunos gaisa kvalitātes normatīvus, kas būs spēkā no 2030.gada, savukārt pēc 2030.gada paredzēta gaisa kvalitātes plānu izstrāde. Attiecīgi abi dokumenti pēc savas būtības ir līdzīgi atšķiras tikai to izstrādes termiņi. Tādēļ, lai neradītu sajukumu, likumprojekts paredz lietot abiem šiem plāniem vienu nosaukumu - ilgtermiņa gaisa kvalitātes plāns.
Minētais plāns tiek izstrādāts uz 5 gadu periodu un tajā tiek iekļauti pasākumi, kurus var veikt tuvāko 5 gadu periodā. Piemēram, šādu plānu līdz šim ir izstrādājusi Rīgas dome - "Rīgas valstspilsētas gaisa kvalitātes uzlabošanas rīcības programma 2026.–2030. gadam";
2) īstermiņa gaisa kvalitātes plāns - plāns, kurā iekļauj neatliekamus un steidzami veicamus pasākumus gadījumā, ja trīs stundas pēc kārtas tiek pārsniegts trauksmes līmenis (tiek noteikts slāpekļa dioksīdam un sēra dioksīdam), kas ir ļoti augsts piesārņojuma līmenis un liecina par ārkārtas situāciju. Šādi plāni Latvijā līdz šim nav izstrādāti, bet citās Eiropas pilsētās tajos tiek iekļauti tādi īstermiņa pasākumi, kā, piemēram, aizliegums noteiktās teritorijās un dienās ar augstu gaisa piesārņojumu izmantot autotransportu vai kamīnus, kuros dedzina koksnes kurināmo u.c. ārkārtēji veicami pasākumi. Lai pašvaldībām nebūtu jāsaskaņo un jāapstiprina vairāki plāni, radot lieku administratīvo slogu, likumprojekts paredz iespēju minētos plānus apvienot vienā.
3) pārrobežu gaisa kvalitātes plāns - plāns, ko izstrādā kopīgi ar citu valstu pašvaldībām, ja galvenais gaisa piesārņojuma iemesls Latvijas teritorijā ir gaisa piesārņojuma pārnese no citas valsts.

Papildus minētais pants paredz, ka vairākas blakus esošas pašvaldības var izstrādāt vienotu gaisa kvalitātes plānu, piemēram, Rīgas un Pierīgā esošās pašvaldības var savstarpēji sadarboties un rast kopīgus risinājumus transporta un citās jomās. Likumprojekts paredz, ka šādā gadījumā koordinējošo lomu uzņēmās plānošanas reģioni. 

Plāna saturu, izstrādes kārtību un pārējās Direktīvā 2024/2881 par gaisa kvalitāti noteiktās detalizētās prasības plānots iekļaut MK noteikumos.

11.¹³ pants. Apkures iekārtu radītā gaisa piesārņojuma ierobežošana
Pants paredz iespēju pašvaldībai izdod pašvaldību saistošos noteikumus apkures radītā gaisa piesārņojuma ierobežošanai. Minēto normu pašvaldības var piemērot brīvprātīgi, ņemot vērā konkrēto situāciju pašvaldībā. 

Pirmā daļa:
Ņemot vērā atšķirīgo situāciju dažādās pašvaldībās likumprojekts paredz, ka apkures iekārtu radīto gaisa piesārņojuma samazināšanas jautājumu varētu risināt tieši pašvaldību līmenī, izstrādājot pašvaldību saistošos noteikumus. Tā kā katrā pašvaldībā situācija ir atšķirīga, gan iedzīvotāju daudzums, gan apdzīvotības blīvums, gan centralizētās siltumapgādes pieejamība, gan iedzīvotāju finansiālās iespējas, kā arī esošais gaisa kvalitātes stāvoklis, tad šos jautājumus vislabāk izprot un varētu risināt konkrētā pašvaldība, izstrādājot pašvaldību saistošos noteikumus un nosakot kontroles kārtību. Pašvaldībai ir jāizvērtē situācija savā pilsētā un pašai jāpieņem lēmums vai ir nepieciešams ieviest papildu pasākumus mājsaimniecību apkures radītā piesārņojuma samazināšanai. 

Likumprojekts pašvaldībai dod tiesības ar saistošo noteikumu palīdzību noteiktās teritorijās aizliegt vai ierobežot tādu apkures iekārtu uzstādīšanu, kas kā kurināmo izmanto tādus gaisu piesārņojošos kurināmos kā cieto biomasu, kūdru vai ogles. 

Piemēram, ja kādā pašvaldības daļā tiek konstatēts, ka tiek pārsniegti gaisa kvalitātes normatīvi vai pastāv augsts risks tos pārsniegt un būtisks gaisa piesārņojuma avots ir apkures iekārtas, kas tiek izmantotas mazajos uzņēmumos vai mājsaimniecībās, tad pašvaldība var veikt gaisa kvalitātes modelēšanu, lai noteiktu kāds piesārņojums līmenis pastāv dažādās pilsētas teritorijās. Balstoties uz veikto modelēšanu, pašvaldība var paredzēt piesārņotākajās pilsētas daļās vai tur kur izvietoti dažādi publiski objekti – bērnudārzi, skolas, slimnīcas, rekreācijas teritorijas u.c. noteiktus ierobežojumus attiecībā uz jaunu apkures iekārtu uzstādīšanu vai esošo iekārtu izmantošanu. Pašvaldība saistošajos noteikumos var paredzēt, ka pilsētas centrālajā daļā vai vietās, kur ir augstāks gaisa piesārņojuma līmenis tiktu atļauta tikai bezemisiju tehnoloģiju uzstādīšana un izmantošana (siltumsūknis, saules tehnoloģiju risinājumi, elektroenerģija) vai pieslēgšanās centralizētajai siltumapgādei.

Šajā pantā noteiktā prasība attiecas uz apkures iekārtām, kas tiek izmantotas mājoklī, kurā dzīvo viena vai vairākas personas, un apkures iekārtas, ko izmanto publiskajās ēkās un uzņēmumos, izņemot apkures iekārtas, kuras izmanto operatori, veicot A, B un C kategorijas piesārņojošās darbības. Par individuālās un lokālās siltumapgādes iekārtu uzskata arī plīti, kur iekārtas apkures funkcija ir apvienota ar ēdiena gatavošanai paredzētu plītsvirsmu vai cepeškrāsni, vai abām, un kurai ir vajadzīgs dūmvads sadegšanas produktu aizvadīšanai.

Pašvaldībām, plānojot papildu pasākumus apkures iekārtu radītā piesārņojuma samazināšanai, būtu svarīgi paredzēt arī risinājumus valsts aizsargājamu kultūras pieminekļu – atsevišķu krāšņu vai krāšņu, kas ir valsts aizsargājamu kultūras pieminekļu saglabājamās vērtības saglabāšanas nodrošināšanai. Tā kā kultūras mantojuma vērtību saglabāšanai bieži vien izšķiroša ir pielietojamība, pašvaldībām būtu jāveic papildus izpēte un jāapsver vai saistošajos noteikumos nebūtu jāiekļauj arī mehānismus, kas ļautu apzināt un izvērtēt gadījumus, ja to izdoto saistošo noteikumu rezultātā tiktu plānots nojaukt līdz šim neapzinātas kultūrvēsturiski vērtīgas krāsnis.

Pamatojums noteiktajām prasībām:
Direktīva 2024/2881 par gaisa kvalitāti paredz jaunus stingrākus normatīvus, kurus nedrīkst pārsniegt. Minēto prasību īstenošanai pašvaldībām un valstij būs jādomā par papildus pasākumu īstenošanu. Tādēļ likumprojekts dod iespēju pašvaldībām veikt papildus pasākumus apkures iekārtu radītā gaisa piesārņojuma samazināšanai.

Atbilstoši likuma "Par piesārņojumu" un MK 2010. gada 30. novembra noteikumu Nr. 1082 "Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai" prasībām Latvijā tiek izsniegtas atļaujas vai veikta darbības reģistrācija sadedzināšanas iekārtām, kuru nominālā ievadītā siltuma jauda ir sākot no 0,2 MW. Ja uzņēmums sadedzināšanas iekārtā izmanto mazutu (degvieleļļu), darbības reģistrācija jāveic visu jaudu iekārtām. Līdz ar to šīm iekārtām tiek noteiktas specifiskas prasības attiecībā uz atļauto emisiju līmeni, nepieciešamību izmantot speciālas gaisu piesārņojošo vielu emisijas attīrīšanas iekārtas, izvietot iekārtas dūmeni tādā augstumā, lai netraucētu blakus esošo māju iedzīvotājiem, monitoringa prasības u.c. Minēto iekārtu radītā gaisa piesārņojuma kontroli un normatīvajos aktos noteikto prasību izpildes kontroli veic Valsts vides dienests (turpmāk - Dienests).

Visu pārējo sadedzināšanas iekārtu ar nominālo ievadīto siltuma jaudu, kas ir zemāka par 0,2 MW radītās emisijas Latvijā kopumā šobrīd netiek pilnvērtīgi ierobežotas un samazinātas. Latvijā nav atrisināts jautājums par privātmāju, publisko iestāžu un mazo uzņēmumu apkures iekārtu radītā gaisa piesārņojuma samazināšanu. 
 
Vienlaikus šo iekārtu radītās dūmgāzes lielākajā daļā gadījumu tiešā veidā un bez speciālas attīrīšanas nonāk apkārtējā vidē kā rezultātā tiek radītas pat lielākas emisijas kā no lielākas jaudas sadedzināšanas iekārtām, kas šobrīd Latvijā tiek regulētas. Šādu sadedzināšanas iekārtu dūmeņa augstums parasti nav pietiekošs, lai veicinātu labāku emisiju izkliedi, īpaši, ja apkures iekārta atrodas blīvi apdzīvotās teritorijās, kur blakus izvietotas arī citas dzīvojamās mājas. 

Apkures iekārtu izmantošanas rezultātā radītās smalkās daļiņas būtiski ietekmē cilvēku veselību, jo tās spēj iekļūt dziļi organismā, kas palielina vēža saslimstības risku, kā arī rada elpceļu saslimšanu. Smalkās daļiņas var kairināt acis un augšējos elpceļus. Tās var bojāt plaušas, izraisīt bronhītu, emfizēmu, plaušu vēzi, kā arī nopietni kaitēt cilvēkiem ar astmu un noteiktām alerģijām. Slikta gaisa kvalitāte ietekmē sabiedrības veselību, sagaidāmo dzīves ilgumu un dzīves kvalitāti. Savukārt sliktāka sabiedrības veselība palielina slodzi uz sociālo budžetu un veselības aprūpes sistēmu. Lai nodrošinātu Latvijas Republikas Satversmes 115. pantā noteikto, ka valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, likumprojekts paredz, ka jebkura pašvaldības savā administratīvajā teritorijā vai tās daļā var ierobežot vai aizliegt apkures iekārtu uzstādīšanu un darbināšanu, kurās kā kurināmais tiek izmantotas kūdra, ogles vai cietā biomasa. Minētie kurināmie izvēlēti ņemot vērā to radīto gaisa piesārņojumu.

Vienlaikus likumprojekts paredz, ka pašvaldība var noteikt prasību fiziskām un juridiskām personām  sniegt informāciju par izmantotajām apkures iekārtām un tajās izmantoto energoresursu veidu un apjomu. Šāda informācija nepieciešama, lai apzinātu esošo situāciju konkrētajā pašvaldībā, būtu iespējams veikt emisiju aprēķinus un gaisa kvalitātes modelēšanu un novērtēt veikto pasākumu ietekmi uz gaisa piesārņojuma samazināšanu, kā arī būtu iespējams plānot papildus finansējumu esošo apkures iekārtu nomaiņai uz videi draudzīgākām.

Otrā un trešā daļa:
Papildus pašvaldība saistošajos noteikumos var noteikt kārtību, kādā tiek veikta apkures iekārtu kontrole un pilnvarot kompetento pašvaldības institūciju, kura ir atbildīga par saistošajos noteikumos noteikto prasību izpildes kontroli. Lai visā valstī nodrošinātu vienotu pieeju prioritāri tā varētu būt pašvaldības vides kontroles amatpersona, bet ja tādas pašvaldībā nav – tad pašvaldības policija.

Veicot šajā pantā noteikto prasību izpildes kontroli, pašvaldības pilnvarotā institūcija:
1) pārbauda uzstādīto apkures iekārtu atbilstību izdoto saistošo noteikumu prasībām;
2) pārbauda, kāds kurināmais tiek izmantots attiecīgajā apkures iekārtā un vai darbinātā iekārta atbilst saistošajos noteikumos izvirzītajām prasībām;
3) pārbauda vai ir saņemts saskaņojums attiecīgās apkures iekārtas uzstādīšanai, ja tāds ir nepieciešams atbilstoši pašvaldības saistošo noteikumu prasībām. 

Lai nodrošinātu atbilstošu saistošo noteikumu izpildes kontroli, likumprojekts papildus Vides aizsardzības likuma 21. un 22. pantā vides kontroles amatpersonām dotajām tiesībām (ņemt vides paraugus u.c.) dod papildus tiesības arī pašvaldībai uz laiku apturēt vai aizliegt veikt darbību, ar kuru tiek pārkāptas šajā pantā minēto saistošo noteikumu prasības un kā rezultātā tiek radītas negatīvas izmaiņas vidē vai kura apdraud cilvēku veselību vai dzīvību, kā arī izdod nepieciešamos administratīvos aktus, piemēram, lēmumu, kas uzliek adresātam pienākumu izpildīt noteiktu darbību vai atturēties no noteiktas darbības, lēmumu, kas uzliek pienākumu samaksāt sodoša rakstura maksājumus vai lēmumu par siltumapgādes veida saskaņošanu vai atteikumu saskaņot siltumapgādes veidu.

Ceturtā daļa:
Ņemot vērā, ka pašvaldību izstrādātie saistošie noteikumi var skart gan mazos uzņēmumus, gan privātpersonas likumprojekts paredz, ka pašvaldībai ir pienākums paredzēt vismaz gadu ilgu pārejas periodu attiecībā uz šādu jaunu prasību spēkā stāšanos.

Piektā daļa:
Likumprojekts paredz, ka pašvaldība saistošos noteikumus saskaņo un izstrādā atbilstoši Pašvaldību likuma V nodaļas 46. un 47. pantā noteiktajai kārtībai un tie jāsaskaņo ar Klimata un enerģētikas ministriju, kas ir atbildīgā ministrija par gaisa kvalitātes, piesārņojuma novēršanas, klimata un enerģētikas politikas izstrādi. Šobrīd vienīgā pašvaldība, kas šādus noteikumus ir izdevusi ir Rīgas dome, kuras teritorijā darbojas Rīgas domes 2024.gada 21.februāra saistošie noteikumi Nr. RD-24-260-sn "Par teritoriālajām zonām siltumapgādes veida izvēlei un prasībām siltumapgādes sistēmas iekārtu izvēlei", kas nosaka gaisa piesārņojuma teritoriālo zonējumu, kā arī prasības dažāda veida sadedzināšanas iekārtu izmantošanai dažādās Rīgas teritorijās. 

11.¹⁴ pants. Transporta radītā gaisa piesārņojuma samazināšana
Salīdzinot ar esošo regulējumu jaunā direktīva 2024/2881 par gaisa kvalitāti nosaka stingrākus gaisa kvalitātes normatīvus, kas jāsasniedz līdz 2030. gadam. Pamatojoties uz monitoringa rezultātiem, Rīgā kā ļoti augsts risks ir vērtējams pārsniegums Direktīvā 2024/2881 noteiktajām robežvērtībām daļiņām PM₁₀ un PM_2,5, slāpekļa dioksīdam un benzolam. Savukārt novērtējuma rezultāti, ko sniedz piesārņojuma izkliedes modelēšana, apliecina, ka paaugstinātas piesārņojuma koncentrācijas ir daļiņām PM₁₀ un PM_2,5, slāpekļa dioksīda plašās teritorijās ap intensīvāk noslogotajām pilsētas ielām, bet PM_2,5 gada vidējās koncentrācijas pārsniedz Direktīvā 2024/2881 noteiktās lielākajā daļā pilsētas teritorijas. Risks pārsniegt Direktīvā 2024/2881 noteiktās robežvērtības Rīgā ir ļoti augsts. Pārējā Latvijā šāds risks pastāv Liepājā, Rēzeknē un Ventspilī, kas attiecīgi prasīs papildus pasākumu veikšanu gaisa kvalitātes uzlabošanai līdz 2030.gadam.

Pirmā daļa:
Likumprojektā pašvaldībai ir noteikts pienākums nodrošināt labu gaisa kvalitāti saviem iedzīvotājiem, tādēļ likumprojekts dod arī tiesības un instrumentus, lai pašvaldība varētu risināt gaisa kvalitātes problēmas savā teritorijā. Ja konkrētajā pašvaldībā tiek konstatētas gaisa kvalitātes problēmas, minētais pants paredz iespēju pašvaldībai izdot pašvaldību saistošos noteikumus zemo emisiju vai bezemisiju zonu izveidošanai.

Automašīnas atkarībā no to vecuma un radītajām emisijām atbilstoši ES regulējumam tiek iedalītas emisiju klasēs (no EURO 1 līdz EURO 6). Attiecīgi, jo augstāka emisiju klase, jo mazākas gaisu piesārņojošo vielu emisijas konkrētais transportlīdzeklis rada. Arī dažādi degvielas veidi rada dažādas gaisu piesārņojošo vielu emisijas, piemēram, benzīna automašīnas rada zemākas slāpekļa oksīdu un smalko daļiņu emisijas kā dīzeļdegvielu izmantojošās automašīnas. Savukārt elektromobiļi vispār nerada gaisu piesārņojošo vielu emisijas (detalizētāka informācija pieejama: EMEP guidebook - Passenger cars, light commercial trucks, heavy-duty vehicles including buses and motor cycles. European Environmental Agency. 2019).

Jaunākā regula, kas nosaka emisiju robežvērtības saskaņā ar EURO standartu vieglajiem automobiļiem ir Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 715/2007 (2007. gada 20. jūnijs) par tipa apstiprinājumu mehāniskiem transportlīdzekļiem attiecībā uz emisijām no vieglajiem pasažieru un komerciālajiem transportlīdzekļiem (Euro 5 un Euro 6) un par piekļuvi transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijai. Minētā regula nosaka maksimāli pieļaujamās dažādu gaisu piesārņojošo vielu emisijas (tai skaitā, slāpekļa oksīdu un, smalko daļiņu) kādas konkrētā automašīna drīkst emitēt un kuras jānodrošina automašīnas ražotājam. 

Emisijas klases noteikšanas iespējas ir vairākas un tās var atšķirties:
(1) emisijas klasi apliecina transportlīdzekļa oficiālā izgatavotāja pārstāvja izsniegts apliecinājums vai;
(2) emisijas klase var būt norādīta transportlīdzekļa reģistrācijas apliecībā vai;
(3) daļai transportlīdzekļu, kam pirmā reģistrācija veikta Latvijā, Transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā ir norādīts tehniskā normatīva numurs, pēc kura var noteikt emisijas klasi. Emisijas klase "EURO 0" jāizvēlas, ja nav zināms transportlīdzekļa motora izmešu līmenis.

Ņemot vērā citu Eiropas Savienības pilsētu pieredzi, likumprojektā tiek ierosināts ierobežot automašīnas ar vecumu, kas pārsniedz 40 gadus līdz 11 gadus un kas ir ražoti pirms 2013.gada. Likumprojekts paredz, ka pašvaldības var savā teritorijā vai tās daļā ierobežot automašīnas, kuru emisiju klase ir EURO 5 un zemāka. 

Likumprojekts nosaka vienotu pieeju un kritērijus cik vecas automašīnas drīkstētu ierobežot. Vienlaikus gala lēmumu par to cik vecas automašīnas būtu jāierobežo pieņems pašvaldība. Pašvaldība var izlemt ierobežot, piemēram, 20 gadus un vecākas automašīnas, ja konstatē, ka tas palīdzēs atrisināt konkrētajā pilsētā esošās gaisa kvalitātes problēmas.

Tā kā katrā pašvaldībā ir atšķirīgi gaisa piesārņojuma avoti, atšķirīga apdzīvotība un iedzīvotāju skaits, kā arī transportlīdzekļu kustības intensitāte  un katrā no pašvaldībām situācija var atšķirties, tad likumprojekts paredz iespēju katrai pašvaldībai pašai izvērtēt situāciju savā teritorijā un pieņemt lēmumu par to vai būtu nepieciešams veikt kādus papildus pasākumus transporta radītā piesārņojuma samazināšanai un transporta kustības ierobežošanai nevis šajā jomā noteikt vienotu valstisku regulējumu. 
​​
Lai šādus ierobežojumus noteiktu pašvaldībai  atbilstoši likumprojekta 11¹⁴.panta ceturtajai daļai jāveic atbilstoša analīze un izvērtējums par esošo situāciju konkrētajā pilsētā, kā arī jāpamato kuras EURO klases automašīnu iebraukšanu būtu pamatoti ierobežot, lai uzlabotu pilsētā esošo gaisa kvalitāti.

Likumprojekts paredz, ka pašvaldībai var veikt vienu vai vairākus no zemāk minētajiem pasākumiem:
1) izveidot zemo emisiju zona, kurā tiek ierobežota tādu automašīnu iebraukšana, kuru emisiju klase ir zemākas par "EURO 5" emisiju klasi;
2) izveidot bezemisiju zona vai zona, kurā atļauta tikai elektrisko transportlīdzekļu iebraukšana;
3) uzlikt pašvaldību nodevas par transportlīdzekļu iebraukšanu īpašā režīma zonā atbilstoši nodokļu un nodevu jomas regulējošajiem normatīvajiem aktiem; 
4) noteiktā teritorijā ieviest gan zemo emisiju zonu vai bezemisiju zonu, gan noteikt pašvaldību nodevu par transportlīdzekļu iebraukšanu.

1. piemērs: pašvaldība kādā pilsētas daļā var izveidot zemo emisiju zonu, kurā aizliegts iebraukt automašīnām, kuru emisiju klase ir zemāka par "EURO 3";
2. piemērs: pašvaldība kādā pilsētas daļā var izveidot bezemisiju zonu, kurā ir atļauta tikai elektrisko transportlīdzekļu izmantošana.
3. piemērs: pašvaldība neveido zemo emisiju zonu, bet var uzlikt pašvaldību nodevu par transportlīdzekļu iebraukšanu īpašā režīma zonā atbilstoši nodokļu un nodevu jomas regulējošajiem normatīvajiem aktiem; 
4. piemērs: Pašvaldība var kombinēt vairākus pasākumus, piemēram, izveidot zemo emisiju zonu, kurā ļauj iebraukt tikai tādiem automobiļiem, kuri atbilst "EURO 3" klasei vai augstākai emisiju klasei. Vienlaikus var paredzēt, ka šādi automobiļi, kuru emisiju klase ir zemāka par "EURO 3" arī drīkst šajā zonā iebraukt, bet samaksājot pašvaldību nodevu.
Šāda pieeja īstenota daudzās Eiropas Savienības pilsētās, piemēram, 2024.gadā šādā pieeja īstenota Lietuvā – Kauņā.
Attiecīgi šajā gadījumā ielu nodeva netiek piemērota automašīnām, kuru emisiju klase ir augstāka par "EURO 3" jeb "EURO 4" un "EURO 5" un "EURO 6" emisiju klasei atbilstošas automašīnas un tām šajā zonā ir atļauts iebraukt bez maksas jeb nemaksājot noteikto ielu nodevu. Vienlaikus noteiktajās zonās par maksu jeb samaksājot ielu nodevu var iebraukt arī visas pārējās automašīnas.

Otrā daļa:
Lai izveidotu zemo emisiju zonu vai bezemisiju zonu, pašvaldība saistošajos noteikumos nosaka:
- teritoriju, kurās izveido zemo emisiju zonu vai bezemisiju zonu;
- kādas emisiju klases transportlīdzekļu iebraukšana zemo emisiju zonā tiek aizliegta vai ierobežota;
- kārtību, kādā veic iebraucošo transportlīdzekļu kontroli;
- kārtību, kādā administrē atvieglojumus un atbrīvojumus;
- kompetento pašvaldības institūciju, kura ir atbildīga par saistošajos noteikumos noteikto prasību izpildes kontroli.

Trešā daļa: 
Atbilstoši likumprojektā noteiktajam pašvaldība saistošajos noteikumos var paredzēt dažādus atbrīvojumus no minēto prasību piemērošanas (piemēram, konkrētajā pilsētā deklarētajiem iedzīvotājiem, personām ar invaliditāti, sabiedriskajam transportam, glābšanas dienestu automašīnām, kā arī elektromobiļiem u.c.).

Ceturtā daļa:
Lai šādas zonas un pašvaldību nodevu pašvaldība varētu noteikt, likumprojekts paredz, ka pašvaldībai ir jāizstrādā pašvaldības ilgtermiņa gaisa kvalitātes plāns, kurā pamato, ka minētās zemo emisiju zonas, bezemisiju zonas izveide vai pašvaldību nodevas noteikšana konkrētās pašvaldības teritorijā palīdzēs atrisināt gaisa kvalitātes problēmas. Šobrīd plāna saturs un tā izstrādes un saskaņošanas kārtība noteikta MK noteikumos.
Lai izvairītos no lieka administratīvā sloga un informācijas dublēšanas, detalizētu analīzi attiecībā uz zemo emisiju zonu un ielu nodevu noteikšanu un izvēlētajiem transporta risinājumiem var analizēt un veikt arī izstrādājot mobilitātes plānus vai cita veida pētījumus. Vienlaikus gaisa kvalitātes plānā uz šiem izstrādātajiem dokumentiem vai pētījumiem jāsniedz atsauce, kā arī jāaprēķina un jāsniedz informācija par radīto gaisa kvalitātes uzlabojumu izvēlēto risinājumu īstenošanas rezultātā un šī informācija jāatspoguļo ilgtermiņa gaisa kvalitātes plānā. 

Piektā daļa:
Vienlaikus likumprojekts paredz, ka pašvaldībai, kas šādas zonas izveidos būs iespēja izmantot informāciju no dažādām valsts iestāžu pārziņā esošajām datu bāzēm un informācijas sistēmām. Tas palīdzēs efektīvāk veikt iebraucošo transportlīdzekļu kontroli, kā arī pieņemt lēmumus par atbrīvojumu piešķiršanu. Attiecībā uz likumprojektā minēto Autotransporta direkcijas pārziņā esošo informācijas sistēmu pašvaldībām būtu iespēja izmantot autopārvadātāju informatīvajā datu bāzē un sabiedriskā transporta informācijas un finanšu statistikas sistēmā pieejamo informāciju.
Vienlaikus šobrīd nav iespējams precīzi noteikt vai pašvaldībām būs nepieciešama pieeja visām šajā pantā iekļautajām informācijas sistēmām un datu bāzēm, jo tas atkarīgs no risinājuma ko izvēlēsies konkrētā pašvaldība un no šajā pašvaldībā noteiktajiem izņēmumiem attiecībā uz iebraukšanas aizliegumu.  Likumprojekts paredz, ka datus no minētajām informācijas sistēmām var izmantot tikai zemo emisiju un bezemisiju zonas administrēšanas un transportlīdzekļu iebraukšanas kontroles nodrošināšanai. Attiecīgi tikai tādā gadījumā, ja pašvaldību saistošajos noteikumos tiks paredzētas prasības, kuru izpildes kontrolei konkrētie dati būs nepieciešami.

Sestā daļa:
Likumprojekts paredz, ka pašvaldība saistošos noteikumus saskaņo un izstrādā atbilstoši Pašvaldību likuma V nodaļas 46. un 47. pantā noteiktajai kārtībai un tie jāsaskaņo ar Klimata un enerģētikas ministriju, kas ir atbildīgā ministrija par gaisa kvalitātes, piesārņojuma novēršanas, klimata un enerģētikas politikas izstrādi un Satiksmes ministriju, kas ir vadošā valsts pārvaldes iestāde transporta politikas jomā.

11.¹⁵pants. Gaisa piesārņojuma un traucējošu smaku izvērtēšana teritorijas attīstības plānošanas procesā
Pants, kas daļēji pārņemts no MK Gaisa kvalitātes noteikumu 34. punkta, kurš noteic, ka pašvaldībām, izstrādājot ilgtermiņa gaisa kvalitātes uzlabošanas plānus jānovērtē paredzamās satiksmes intensitātes pieaugumu, ko nākotnē var radīt jaunu objektu būvniecība, un tā radīto ietekmi uz gaisa kvalitāti, pamatojot to ar gaisa piesārņojuma izkliedes modelēšanu. Šajā pantā iekļautās prasības attiecas uz tiem teritorijas plānojumiem, kas tiek izstrādāti pēc šī likuma spēkā stāšanās brīža.

Praksē konstatēts, ka bieži vien ilgtermiņa gaisa kvalitātes uzlabošanas plāna izstrādes stadijā ir jau par vēlu veikt šādu izvērtējumu, jo plānotā pilsētas attīstība un teritorijas attīstības virzieni jau noteikti un apstiprināti teritorijas plānošanas izstrādes procesā un tie nevar vairs tikt mainīti.  Stadijā, kad jau ir veikta teritorijas apbūve un attīstīti dažādi projekti dažkārt ir pat neiespējami novērst negatīvo ietekmi uz cilvēku veselību, ko rada nepārdomāta teritorijas apbūve un jaunu projektu attīstīšana. Nepārdomāta teritoriālā plānošana, kas neņem vērā potenciālos traucējumus un iespējamo gaisa un smaku piesārņojumu var novest pie dažādām konfliktsituācijām starp pašvaldību, uzņēmumu un vietējiem iedzīvotājiem. Ja uzņēmums, kas, piemēram, rada traucējošas smakas vai gaisu piesārņojošo vielu emisijas, atrodas tuvu apdzīvotām vietām, tad droši var apgalvot, ka konflikti ar iedzīvotajiem ir neizbēgami. Tādēļ lielā daļā gadījumu daudz efektīvāk ir risināt iespējamās problēmas jau objektu projektēšanas un būvniecības stadijā, kā arī veicot attiecīgās teritorijas plānojumu izstrādi. Līdz ar to šajā pantā tiek ierosināts noteikt, ka pašvaldībai, izstrādājot teritorijas plānojumu, būtu jāizvērtē, vai ierosinātās izmaiņas nepasliktinās gaisa kvalitāti un neradīs problēmas ar atbilstošas gaisa kvalitātes nodrošināšanu nākotnē. 

Likumprojektā paredzēts, ka detalizētāks novērtējums (gaisa kvalitātes modelēšana) būtu jāveic tikai tām pašvaldībām, kuru teritorijās novērojams gaisa kvalitātes normatīvu pārsniegums vai kur ir risks tos pārsniegt. Šādās teritorijās nav atbalstāma jaunu ražošanas un tirdzniecības objektu izvietošana, kas esošo situāciju pasliktina vēl vairāk tādā veidā nenodrošinot Satversmes 115.pantā minēto, ka valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē. Šādos gadījumos pašvaldībai un vides prasības kontrolējošajām valsts iestādēm būtu jāveic visi iespējamie pasākumi, lai esošo gaisa kvalitāti uzlabotu, lai pēc tam var plānot atbilstošu teritorijas attīstību un jaunu piesārņojošo objektu izvietošanu. Līdzīgi nav atbalstāma jaunu dzīvojamo zonu un publisko iestāžu izvietošana tādās teritorijās, kur ir augsts gaisa piesārņojums vai traucējošas smakas (piemēram, ostu teritorijās vai blakus lauksaimnieciskajām darbībām, kas rada smakas). Šādas teritorijas var noteikt par pamatu ņemot informāciju no gaisa kvalitātes pārskatiem, kurus atbilstoši normatīvo aktu prasībām regulāri gatavo Centrs un kuri ir publiski pieejami Centra mājas lapā.

Likumprojekts paredz, ka izņēmuma gadījumā pašvaldība var atkāpties no noteikto prasību ievērošanas, piemēram, gadījumā, ja ir paredzēts īstenot kādu tautsaimniecībai vai reģiona attīstībai būtisku projektu. Izņēmumus paredz teritorijām un objektiem, kas nepieciešami būtisku sabiedrības interešu nodrošināšanai, dabas resursu aizsardzībai un ilgtspējīgai izmantošanai. Vienlaikus ir atsevišķi gadījumi, kad pašvaldībai var būt sarežģīti noteikt papildus nosacījumus teritorijas plānojumā, lai ierobežotu traucējošās smakas no esošajiem objektiem, piemēram, Jūrmalas gadījumā - dūņu lauki Jūrmalā, Vārnukrogā.
Piesārņojošā darbība tiek veikta jau vēsturiski notekūdeņu attīrīšanas stacijā "Daugavgrīva" (Rīgas pašvaldība/SIA "Rīgas ūdens"), kas atrodas Jūrmalas valstspilsētas administratīvajā teritorijā. Šādos gadījumos, kad ir ļoti ierobežotas tehniskās iespējas pastāvošo problēmu atrisināt un nav iespējams pilnīgi novērst smakas no tādiem atklātiem objektiem kā baseini, kaudzes, dūņu lauki u.tml., pašvaldība var sniegt attiecīgu pamatojumu, kādēļ konkrētajā situācijā nav iespējams izvirzīt kādas papildus prasības traucējošu smaku ierobežošanai.

Pamatojumu izņēmumu noteikšanai pašvaldība iekļauj saistošajos noteikumos, ar kuriem tiek apstiprināts teritorijas plānojums, kas tiek izstrādāts atbilstoši Ministru kabineta 2014.gada 14.oktobra noteikumu Nr. 628 "Noteikumi par pašvaldību teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem" prasībām.  

Pants arī paredz, ka pašvaldība, izstrādājot teritorijas plānojumu, ņem vērā gaisa kvalitātes normatīvus, kā arī kompetento valsts iestāžu sniegto informāciju un nosacījumus. Šo nosacījumu sniegšanas kārtība ir atrunāta Ministru kabineta 2014.gada 14.oktobra noteikumu Nr. 628 "Noteikumi par pašvaldību teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem" 51. un 56.punktam.

Ierosinātās prasības iespējamā praktiskā piemērošana:
- teritorijas plānojuma izstrādes procesā tiek veikta gaisa piesārņojuma izkliedes modelēšana esošajai situācijai, pamatojoties uz piesārņojuma fona koncentrācijām (informāciju par tām iegūst no Centra). Ja ir dati, vēlams modelēt arī piesārņojuma izkliedi no individuālās apbūves rajonu apkures (Rīgā un Liepājā tādi dati jau ir iegūti gaisa kvalitātes uzlabošanas plānu izstrādes gaitā). Ja pašvaldībai ir izstrādāts gaisa kvalitātes uzlabošanas plāns, tad iespējams izmantot šī plāna izstrādes ietvaros izstrādātās gaisa kvalitātes modelēšanas kartes.- pamatojoties uz piesārņojuma izkliedes datu analīzi, tiek identificētas problemātiskās teritorijas/zonas.
- problemātiskajās teritorijās/zonās pēc iespējas netiek paredzēti jauni transporta vai piesārņojošo darbību objekti vai tādi objekti, kas var esošo situāciju vēl vairāk pasliktināt, piemēram, palielināt esošo satiksmes plūsmu. Ja tie tomēr tiek paredzēti – pašvaldība veic gaisa piesārņojuma izkliedes modelēšanu un novērtē paredzamās satiksmes intensitātes pieaugumu, ko nākotnē var radīt teritorijas attīstības plānošanas dokumentos ietverto attīstības projektu un jaunu objektu būvniecība, un to radīto ietekmi uz gaisa kvalitāti.
- ja modelēšanas rezultāti parāda, ka izkliedes rezultātā  piesārņojošo vielu koncentrācija pārsniedz gaisa kvalitātes robežvērtības augšējo novērtēšanas slieksni vai paredzamas traucējošas smakas, kas var ietekmēt apkārtnē dzīvojošos iedzīvotājus, identificētajai teritorijai pašvaldības teritorijas plānojumā var noteikt ierobežojumus attiecībā uz jaunu objektu izvietošanu vai arī atļaut minēto objektu izvietošanu noteiktajā teritorijā, bet tā darbībai izvirzīt papildus prasības, lai maksimāli samazinātu šo avotu radīto gaisa piesārņojumu un radītās traucējošās smakas.

Vienlaikus likumprojekts nosaka, ka 11.¹⁶ panta trešajā daļā noteiktais nosacījums attiecībā uz gaisa kvalitātes modelēšanas datu ņemšanu vērā, izvietojot jaunus gaisu piesārņojošos objektus, neattiecas uz pašvaldībām, kurās netiek veikts gaisa kvalitātes monitorings un kurās nav datu par tajās esošo gaisa kvalitāti. Atbilstoši Direktīvas 2008/50/EK prasībām nepārtrauktais gaisa kvalitātes monitorings jāveic tajās pilsētās (teritorijās), kurās Centra veiktais novērtējums par valstī esošo gaisa kvalitātes monitoringa tīklu ir parādījis, ka var tikt pārsniegts MK Gaisa kvalitātes noteikumos noteiktais augšējais piesārņojuma novērtēšanas slieksnis jeb esošais gaisa piesārņojuma līmenis ir pietiekami augsts un tuvojas pieļaujamajam (gaisa kvalitātes normatīviem). Tādējādi tajās pašvaldībās, kuras netiek veikts nepārtrauktais gaisa kvalitātes monitorings un nav datu par esošo situāciju 16.panta trešajā daļā noteiktā prasība par gaisa kvalitātes modelēšanas datu izmantošanu teritorijas plānošanas procesā nav piemērojama.

Likumprojekta 11.¹⁵ panta otrajā daļā paredzētās prasības nedublē stratēģiskā ietekmes uz vidi novērtējuma (turpmāk - SIVN) ietvaros veicamos uzdevumus šādu iemeslu dēļ:
- atšķirībā no SIVN šis pienākums jāveic tikai  tām pilsētām, kurās ir gaisa kvalitātes problēmas, lai nepasliktinātu esošo situāciju.
- teritorijas plānojuma izstrādes procesā pašvaldība var jau savlaicīgi prognozēt paredzamo ietekmi (ņemot vērā iespējamās izmaiņas transporta plūsmās, sabiedriskā transporta pieejamību utml.) un teritorijas plānojumā un saistošajos noteikumos paredzēt atbilstošas prasības šo ietekmju mazināšanai, kā arī jau savlaicīgi izvērtēt visas iespējamās alternatīvas, lai piesārņojuma problēmas iespējami mazinātu, nevis gaidīt, kad citas iestādes sniegs bažas par to, ka noteiktu lielo objektu būvniecība, var radīt negatīvu ietekmi uz sabiedrības veselību un radīt gaisa kvalitātes problēmas. Tādā veidā ievērojot Vides aizsardzības jomā noteikto piesardzības, izvērtēšanas un novēršanas principu.

11.¹⁶ pants. Informācija par gaisa kvalitāti un sabiedrības informēšana
Lai izpildītu Direktīvas 2024/2881 par gaisa kvalitāti 22. un 23. pantā, kā arī X pielikumā noteiktos galvenos pamatprincipus saistībā ar sabiedrības informēšanas nodrošināšanu, šajā pantā noteikti galvenie pienākumi attiecībā uz sabiedrības informēšanu par gaisa kvalitāti un sliktas gaisa kvalitātes radīto ietekmi uz cilvēku veselību. Minētais pants deleģē MK noteikt detalizētākas prasības par sabiedrībai un starptautisko institūciju informēšanu. 

Otrā daļa nosaka galvenās iestādes, kas būtu atbildīgas par sabiedrības informēšanu augsta gaisa piesārņojuma līmeņa gadījumos jeb trauksmes līmeņa pārsniegšanas gadījumā. Spēkā esošā kārtība, kas noteikta MK noteikumu par gaisa kvalitāti 44. - 46.punktam paredz, ka trauksmes sliekšņa pārsnieguma gadījumā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam būtu jāinformē sabiedrība atbilstoši MK 2017. gada 8. augusta noteikumu 440 "Valsts agrīnās brīdināšanas sistēmas izveidošanas, darbības un finansēšanas kārtība" noteiktajām prasībām un attiecīgi šādos gadījumos jāiedarbina trauksmes sirēnas. Tā kā minētā pieeja nav samērīga, likumprojekts ierosina minēto pieeju aizstāt, informējot sabiedrību ar šūnu apraides palīdzību. Attiecīgi minētā likumprojekta normas izpildei nepieciešams noslēgt savstarpēju vienošanos starp Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam un Centram, vienojoties par šūnu apraides aktivizēšanu trauksmes sliekšņa pārsniegšanas gadījumā.

Vienlaikus likumprojekts paredz noteikt Veselības inspekciju kā galveno atbildīgo iestādi Latvijā, kas atbild par gaisa piesārņojuma radītās negatīvās ietekmes uz veselību izvērtēšanu (gan uz kopējo sabiedrības veselību, gan individuālā līmenī, gan arī attiecībā uz īpaši jutīgajām sabiedrības grupām) un sabiedrības informēšanu par šīm radītājām ietekmēm un rīcībām, kas veicamas, lai samazinātu gaisa piesārņojuma radīto negatīvo ietekmi uz veselību. 

Likumprojekts arī paredz sabiedrības iesaistīšanu gaisa piesārņojuma rīcības plānu izstrādes procesā. Lai sabiedrību savlaicīgi iesaistītu dažādu nākotnes rīcību plānošanā paredzēts pienākums gan Klimata un enerģētikas ministrija, gan pašvaldībām sabiedrību iesaistīt savlaicīgi, tas ir rīcības plāna izstrādes stadijā nevis jau beigu fāzē, kad vairs nospraustos rīcības virzienus un iekļautos pasākumus ir grūti mainīt. 

Detalizētāki pienākumi saistībā ar sabiedrībai un starptautiskajām organizācijām sniedzamās informācijas un datu apjomu, termiņiem, institūciju sadarbību un informācijas apmaiņu tiek deleģēti MK.

Likumprojekta 9. - 12.pants (groza likuma III.nodaļas nosaukumu, 12., 13. un 14.pantu)
Likumā lietotais termins "programma" ir novecojis un vairs neatbilst MK 2014.gada 2.decembra noteikumos Nr.737 "Attīstības plānošanas dokumentu izstrādes un ietekmes izvērtēšanas noteikumi" noteiktajiem politikas plānošanas dokumentu veidiem. Politikas plānošanas dokumenti ir pamatnostādnes, plāns un konceptuāls ziņojums.

Vides kvalitātes normatīvus iedala robežlielumos un mērķlielumos. Lai noteiktu kādas dažādu vielu koncentrācijas atbilst labai vides kvalitātei vairākās jomās tiek noteikti normatīvi jeb pieļaujamie dažādu vielu līmeņi ūdenī, gaisā, augsnē, kā arī pieļaujamie traucējošo smaku līmeņi. Atbilstoši ES tiesību aktu prasībām vairākās jomās robežlielumi tiek uzskatīti par obligāti saistošiem un tādiem, ko nedrīkst pieļaut pārsniegt, ja vēlas saglabāt un nodrošināt labu vides kvalitāti. Savukārt mērķlielumi ir lielumi, kas var būt saistoši ilgākā laika termiņā un atbilstību tiem var nodrošināt, ja tas ir iespējams, veicot samērīgus un izmaksu efektīvus pasākumus. Spēkā esošais likums nosaka, ka vides aizsardzības institūcijām jāvērtē piesārņojošās darbības atbilstība tikai mērķlielumiem, kas atsevišķās jomās ir pretrunā ES tiesību aktos noteiktajai pieejai.

Atbilstoši Direktīvas 2024/2881 prasībām sākot no 2030.gada vairākām gaisu piesārņojošajām vielām iepriekš noteiktie mērķlielumi tiek aizstāti ar robežlielumiem. Vienīgā viela, kam tiek saglabāts mērķlielums ir ozons, kas veidojas atmosfērā ķīmisku reakciju rezultātā un kura koncentrācijas operatoram tiešā veidā ir sarežģīti samazināt, jo to ietekmē gan meteoroloģiskie apstākļi, gan biogēnie faktori.

Likumprojekts paredz, ka:
- likumā lietotais termins "programma" tiek aizstāts ar terminu "plāns".
- vides aizsardzības institūcijām, pieņemot lēmumu par atļaujas izsniegšanu, kā arī kontrolējot piesārņojošu darbību, jāņem vērā noteiktos vides kvalitātes normatīvus jāvērtē atbilstība ne vien mērķlielumiem, kā tas noteikts šobrīd spēkā likumā, bet arī robežlielumiem.  
- sākot no 2030.gada 1.janvāra operatoram, veicot savu piesārņojošo darbību nav jāvērtē savas darbības radītā ietekme uz ozona koncentrācijām. Šāds risinājums palīdzēs samazināt administratīvo slogu.

Likumprojekta 14. pants (papildina likumu ar 18.³ pantu).
Ar 2017. gada 1. janvāri spēku zaudēja Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 97/68/EK (1997. gada 16. decembris) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz pasākumiem pret gāzveida un daļiņveida piesārņotāju emisiju no iekšdedzes motoriem, ko uzstāda visurgājējai tehnikai (turpmāk - Direktīva 97/68/EK). Aizstājot Direktīvu 97/68/EK, spēkā stājās Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/1628 (2016. gada 14. septembris) par prasībām attiecībā uz autoceļiem neparedzētas mobilās tehnikas iekšdedzes motoru gāzveida un daļiņveida piesārņotāju emisiju robežvērtībām un tipa apstiprināšanu, ar ko groza Regulas (ES) Nr. 1024/2012 un (ES) Nr. 167/2013 un groza un atceļ Direktīvu 97/68/EK (turpmāk - Regula 2016/1628).

Šajā pantā noteikti ierobežojumi autoceļiem neparedzētās mobilās tehnikas iekšdedzes motoru izmantošanai un laišanai tirgū. Šī panta mērķis ir samazināt autoceļiem neparedzētās mobilās tehnikas iekšdedzes motoru radītās emisijas gaisā.

Pirmā daļa. 
Atbilstoši Direktīvas 97/68/EK 1. pantam šīs direktīvas mērķis bija noteikt emisijas standartus un tipa apstiprināšanas procedūru motoriem, kas jāuzstāda visurgājējā tehnikā, kā arī iekšējā tirgus vienmērīgas darbības sekmēšana, vienlaikus aizsargājot cilvēku veselību un vidi. Direktīva 97/68/EK nacionālajā tiesību sistēmā tika ieviesta ar Ministru kabineta 2005. gada 27. decembra noteikumiem Nr. 1047 "Noteikumi par autoceļiem neparedzētās mobilās tehnikas iekšdedzes motoru radīto piesārņojošo vielu emisiju gaisā" (turpmāk - Noteikumi Nr. 1047). Ar 2017. gada 1. janvāri, aizstājot Direktīvu 97/68/EK, spēkā stājās Regula 2016/1628. Regula 2016/1628, kā tas noteikts tās 1. pantā, izvirza noteiktas gāzveida un daļiņveida piesārņotāju emisiju robežvērtības, administratīvās un tehniskās prasības attiecībā uz ES tipa apstiprināšanu, konkrētus pienākumus saistībā ar autoceļiem neparedzētu mobilo tehniku gāzveida un daļiņveida piesārņotāju emisiju robežvērtībām no šādiem motoriem un tirgus uzraudzības prasības motoriem, kuri uzstādīti vai kurus paredzēts uzstādīt autoceļiem neparedzētai mobilajai tehnikai un uz kuriem attiecas ES tipa apstiprinājums. Ņemot vērā, ka Regula Nr. 2016/1628 ir tieši piemērojama visās ES dalībvalstīs un ka tā juridiskā spēka hierarhijas ziņā atrodas augstāk nekā Noteikumi Nr. 1047, šobrīd spēkā esošie Noteikumi Nr. 1047 ir zaudējuši savu aktualitāti un tādējādi tie ar šo likumprojektu būtu atceļami. Savukārt atceļamo Noteikumu Nr. 1047 normas jau šobrīd un arī turpmāk aizstās Regulā 2016/1628 ietvertās tiesību normas.

Otrā daļa.
Regulas 2016/1628 sekmīgai īstenošanai ES dalībvalstīm atbilstoši Regulas 2016/1628 5. pantam ir jānosaka vai jānorīko apstiprinātājiestāde. Balstoties uz Latvijas Nacionālā akreditācijas biroja (turpmāk - LATAK) publiski pieejamo informāciju [Akreditēto institūciju sarakstā atlasot ierakstus pēc kritērija "iekšdedzes motori". Pieejams: https://ai.latak.gov.lv/index.php?lang=lv], šobrīd ES tipa apstiprinājuma sertifikātu Regulas Nr. 2016/1628 izpratnē (šajā rindkopā turpmāk - sertifikāts) potenciāli var izsniegt tikai viens Latvijā reģistrēts un LATAK akreditēts komersants - sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Sertifikācijas un testēšanas centrs" (turpmāk - STC) [Latvijas Nacionālā akreditācijas biroja 2023. gada 18. aprīļa akreditācijas apliecības Nr. LATAK-S1-218-30-2004 pielikums]. Tomēr, vadoties pēc STC sniegtās informācijas, šobrīd Latvijā nav izsniegts neviens bezceļu mobilās tehnikas motora tipa apstiprinājuma sertifikāts. Attiecīgi, uzskatāms, ka Latvijā nav pieprasījuma pēc šādiem sertifikātiem. Papildus jāatzīmē, ka apstiprinātājiestādes funkcijas, tostarp sertifikātu izsniegšanai, ņemot vērā nepieciešamās zināšanas un nodrošinājumu tehnikas jomā, nav nododamas nevienai valsts pārvaldes iestādei, turklāt šādas iestādes dibināšana būtu neefektīva, ņemot vērā zemo pieprasījumu vai pat tā neesamību. Tomēr Regulas 2016/1628 5. panta izpildes nolūkā šajā likumprojekta panta daļā ir paredzēta kārtība, saskaņā ar kuru var tikt noteikta apstiprinātājiestāde gadījumos, ja un kad šādas apstiprinātājiestādes noteikšana būs nepieciešama. Apstiprinātājiestādi paredzēts noteikt atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta desmitajai daļai un 40. panta pirmajai daļai, apstiprinātājiestādes funkcijas, tostarp sertifikātu izsniegšana, uz deleģējuma līguma pamata nododot privāto tiesību juridiskai personai, kura ir akreditēta akreditācijas institūcijā atbilstoši normatīvajiem aktiem par atbilstības novērtēšanas institūciju novērtēšanu, akreditāciju un uzraudzību. Līdzīga pieeja šobrīd pastāv būvniecības jomā, kur, piemēram, Ministru kabineta 2018. gada 20. marta noteikumu Nr. 169 "Būvspeciālistu kompetences novērtēšanas un patstāvīgās prakses uzraudzības noteikumi" (turpmāk - Noteikumi Nr. 169) 2. un 3. punkts noteic, ka būvspeciālistu kompetences novērtēšanu un patstāvīgās prakses uzraudzību veic privāto tiesību juridiskā persona, kura ir akreditēta nacionālajā akreditācijas institūcijā kā personu sertificēšanas institūcija saskaņā ar normatīvajiem aktiem par atbilstības novērtēšanu un kurai saskaņā ar noslēgto līgumu Ekonomikas ministrija Valsts pārvaldes iekārtas likumā un šajos noteikumos noteiktajā kārtībā ir deleģējusi uzdevumu - veikt būvspeciālistu kompetences novērtēšanu un patstāvīgās prakses uzraudzību.
Ņemot vērā, ka regula 2016/1628 ir tieši piemērojama, tad apstiprinātājiestāde sadarbībā ar Ekonomikas ministriju reģistrējas Iekšējā tirgus informācijas sistēmā un dalibvalstīm nav pienākuma veidot atsevišķu reģistru.
 
Trešā daļa.
Likumprojekta 21. panta otrajā daļā minētā deleģējuma līguma slēgšanai potenciālais deleģējuma līguma slēdzējs iesniedz rakstveida pieteikumu KEM. Pēc pieteikuma saņemšanas KEM rīko vispārēju konkursu. Konkursa kārtībā saņemtos pieteikumus ministrija izvērtē, ievērojot Valsts pārvaldes iekārtas likuma 42. panta pirmajā daļā minētos kritērijus. Deleģējuma līgumu KEM slēdz ar vispārēja konkursa kārtībā ar vienu izraudzīto potenciālo deleģējuma līguma slēdzēju uz laiku, kas nav ilgāks par 5 gadiem. Šāds deleģējuma termiņš ir noteikts analoģiski deleģējuma līguma termiņam, kas noteikts Noteikumu Nr. 169 5. punktā.

Ceturtā un piektā daļa.
Atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 43. panta pirmajai un ceturtajai daļai šī likumprojekta panta ceturtā daļa nosaka, ka attiecībā uz deleģēto uzdevumu izpildi privāto tiesību juridiska persona, ar kuru noslēgts deleģējuma līgums, atrodas KEM pakļautībā. Īpaši uzvērts, ka minētais privāto tiesību subjekts ir tiesīgs izdot, grozīt un anulēt administratīvos aktus - Regulā Nr. 2016/1628 paredzētos ES tipa apstiprinājuma sertifikātus (Valsts pārvaldes iekārtas likuma 41. panta trešās daļas 1. punkts).

Sestā daļa.
Ar šo tiesību normu noteikts, ka visus izdevumus, kas apstiprinātājiestādei rodas saistībā ar darbībām, ko tā veic pēc ES tipa apstiprinājuma pieteicēja pieteikuma, t.sk., izdot vai grozīt ES tipa apstiprinājuma sertifikātu, sedz ES tipa apstiprinājuma pieteicējs (ražotājs). Šāds izdevumu segšanas pienākums ir paredzēts arī šobrīd Noteikumu Nr. 1047 16. un 22. punktā. Likumprojekts neparedz deleģējumu Ministru kabinetam noteikt maksu par ES tipa apstiprinājuma sertifikāta izsniegšanu vai grozīšanu, jo šādi noteikumi nepieciešamības gadījumā būtu izdodami uz Valsts pārvaldes iekārtas likuma 43.1 panta otrajā daļā ietvertā deleģējuma pamata, piemēram, uz šīs tiesību normas pamata ir izdoti Ministru kabineta 2020. gada 14. jūlija noteikumi Nr. 442 "Farmaceitu profesionālās kvalifikācijas sertifikācijas komisijas sniegto pakalpojumu cenrādis".

Septītajā daļā saskaņā ar Regulas Nr. 2016/1628 5.panta 1.punktu noteiktas tirgus uzraudzības iestādes un to kompetence autoceļiem neparedzētās mobilās tehnikas jomā. Tirgus uzraudzības iestādes savas funkcijas pildīs atbilstoši Regulas 2016/1628 prasībām, tostarp, ievērojot 5. panta 5. punktā noteikto, proti, ka dalībvalstis organizē un veic tirgū esošo motoru tirgus uzraudzību un kontroli saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 765/2008 III nodaļu (šobrīd - Regula (ES) Nr. 2019/1020). Šajā panta daļā noteiktās iestādes un to kompetence pārņemta no Noteikumu Nr. 1047 62. punkta.

Likumprojekta 15. pants (groza likuma 21. pants ceturto un piekto daļu) Spēkā esošajā likuma 21. pantā, kas regulē labāko pieejamo tehnisko paņēmienu izvēli, nav ietverti klimata un cilvēka veselības aizsardzība, kā arī digitalizācijas, resursu efektīvas izmantošanas, atkalizmantošanas, dekarbonizācijas un bioloģiskās daudzveidības ietekmes izvērtēšana, uz kuriem norādīts Direktīvā 2024/1785.

Likuma 21. panta ceturtajā daļā tiek precizēts, ka tehniskie paņēmieni ietver arī klimata un cilvēka veselības aizsardzību, ņemot vērā Direktīvas 2024/1785  1. panta 4. punktu d) apakšpunktu (ar ko groza Direktīvas 2010/75/ES 3. panta 10. punkta c) apakšpunktu) papildinājumu. 
Lai pārņemtu Direktīvas 2024/1785 IV pielikuma prasības, ar ko groza Direktīvas 2010/75 III pielikumu likuma 21. panta piektās daļas 6. punkts tiek papildināts ar atsauci uz digitālajiem rīkiem, atspoguļojot to nozīmi jauno tehnoloģiju izmantošanā, minētās daļas 10. punktā tiek precizēts, ka, izvērtējot izejvielu un ūdens patēriņu, jāņem vērā arī resursu efektīva izmantošana un atkalizmantošana, dekarbonizācijas aspektus, un arī 11. punkts tiek papildināts, ietverot ietekmi uz bioloģisko daudzveidību.

Likumprojekta 16. pants (groza likuma 23. pantu) Likuma 23. panta pašreizējais regulējums neparedz iespēju Dienestam veikt C kategorijas piesārņojošas darbības reģistrāciju dzīvnieku novietnēm, izmantojot citu valsts iestāžu rīcībā esošos datus. Praksē tas nozīmē, ka arī gadījumos, kad Valsts pārvaldes institūciju rīcībā jau ir informācija, kas nepieciešama lēmuma pieņemšanai (piemēram, Lauku atbalsta dienesta dzīvnieku reģistra dati), šī informācija atkārtoti tiek pieprasīta no operatora, radot nevajadzīgu administratīvo slogu.

Lai novērstu šo regulējuma trūkumu, likuma 23.pants papildināts ar 1.¹ daļu, paredzot, ka Dienests var veikt C kategorijas piesārņojošas darbības reģistrāciju dzīvnieku novietnēm, pamatojoties uz Lauku atbalsta dienesta informācijas sistēmas dzīvnieku reģistrā pieejamiem datiem, ja operatoru sniegtie dati un informācija Lauku atbalsta dienesta (turpmāk - LAD) dzīvnieku reģistrā ir pietiekama un nepārprotama.
Šāda pieeja nodrošinās, ka gadījumos, kad lēmuma pieņemšanai nepieciešamā informācija ir citas valsts institūcijas rīcībā, iestāde to iegūst pati, nevis pieprasa no privātpersonas. Tas nozīmē, ka turpmāk, Dienests, ar MK noteikumos noteiktu regularitāti, izmantos LAD informācijas sistēmas datus par dzīvnieku novietnēm, tādējādi nodrošinot vienas reizes principu un samazinot administratīvo slogu operatoriem, īpaši lauksaimniecības nozarē. Regulējums atbilst Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta 8. punktā noteiktajam principam, par iestādes pienākumu nepieciešamo informāciju iegūt no citām iestādēm, ja tā jau ir to rīcībā.
Dzīvnieku novietnes īpašnieks vai turētājs iesniedz LAD Novietņu reģistrā datus par dzīvnieku novietni, tostarp informāciju par novietnes adresi, dzīvnieku turētāju, dzīvnieku sugām un skaitu, LAD Novietņu infrastruktūras sadaļā informāciju par dzīvnieku turēšanas veidu, dziļās kūts esamību, kūtsmēslu veidiem, to uzglabāšanu un apsaimniekošanu, krātuvju veidiem, par skābbarību, par piena slaukšanu, un citu ar novietnes darbību saistītu informāciju. Iesniedzot minētos datus LAD informācijas sistēmā, iesniedzējs tajā saņem informatīvu paziņojumu, ka Dienests dzīvnieku novietņu reģistrēšanai C kategorijas piesārņojošo darbību reģistrā izmantos LAD rīcībā esošos datus.
Plānots, ka LAD nodos un Dienests saņems reģistrācijas veikšanai nepieciešamos datus no LAD Novietņu reģistra un LAD Novietņu infrastruktūras sadaļas par reģistrētajām novietnēm (objektiem), novietnes infrastruktūru un izmaiņām dzīvnieku skaitā ganāmpulka novietnēs.
Dienests automatizētas C kategorijas piesārņojošo darbību reģistrācijas veikšanai, saņemot datus no LAD, veiks to izvērtēšanu un nepieciešamības gadījumā apstrādi, lai identificētu primāri jaunās dzīvnieku novietnes, kurās dzīvnieku vienību skaits sasniedz vai pārsniedz normatīvajos aktos noteikto slieksni – 10 dzīvnieku vienības vai 5 dzīvnieku vienības īpaši jutīgās teritorijās. Novietnes identificēšanai Dienests izmantos LAD sniegto informāciju, tostarp salīdzinot sniegtos datus pēc dzīvnieku novietnes numura, adreses, dzīvnieku turētāja un citiem datiem, kas nepieciešami C kategorijas piesārņojošo darbību reģistrācijas veikšanai.
Ja novietne atbilst noteiktajiem kritērijiem un saņemtā informācija satur nepieciešamos datus, Dienests to reģistrēs C kategorijas piesārņojošo darbību reģistrā Dienesta informācijas sistēmā "TULPE" (turpmāk - Dienesta IS "Tulpe") un par veikto reģistrāciju vienas darba dienas laikā informēs attiecīgi operatoru un pašvaldību, Operators e-pastā saņems paziņojumu, ka Dienests ir veicis C kategorijas piesārņojošas darbības reģistrāciju, kā arī tiks norādīta informācija par dabas resursu nodokļa piemērošanu un pienākumu veikt grozījumus C kategorijas piesārņojošas darbības reģistrācijā, papildinot to ar papildu darbību veidiem, ja dzīvnieku novietnē tiek veiktas arī citas C kategorijas reģistrācijai pakļautas darbības, piemēram, lietota graudu kalte. Ja reģistrācijas izvērtēšanai ir nepieciešama papildu informācija, Dienests to pieprasa operatoram pirms reģistrācijas veikšanas. Savukārt informāciju par papildu darbībām vai citiem precizējumiem operators iesniedz Dienesta e-pakalpojumu portālā normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.
Dienests un LAD nodrošina regulāru datu apmaiņu par izmaiņām dzīvnieku novietnēs, pamatojoties uz LAD sniegtajiem datiem par dzīvnieku skaita izmaiņām. Dienests, ievērojot Ministru kabineta noteikumos noteikto regularitāti, izvērtēs, vai C kategorijas piesārņojošās darbības reģistrācija ir saglabājama, grozāma vai anulējama. Gadījumos, kad dzīvnieku vienību skaits samazinās un kādu laikposmu nesasniedz 10 dzīvnieku vienības vai 5 dzīvnieku vienības īpaši jutīgās teritorijās, bet vēlāk atkal sasniedz vai pārsniedz attiecīgo slieksni, C kategorijas reģistrācija netiek nekavējoties anulēta. Dabas resursu nodokļa maksājums šādos gadījumos ir piemērojams tikai par laikposmu, kurā attiecīgais slieksnis ir sasniegts, un par tiem mēnešiem, kuros dzīvnieku vienību skaits nesasniedz normatīvajos aktos noteikto robežvērtību, dabas resursu nodoklis nav jāmaksā.
Vienlaikus tiks nodrošināta iespēja Dienestam identificēt dzīvnieku novietnes, kurās ilgstoši netiek sasniegts C kategorijas reģistrācijai nepieciešamais dzīvnieku vienību robežslieksnis. Šajos gadījumos Dienests izslēgs no C kategorijas piesārņojošo darbību reģistra tās piesārņojošo darbību reģistrācijas, kurās trīs gadu laikā nav sasniegtas 10 dzīvnieku vienības vai 5 dzīvnieku vienības īpaši jutīgās teritorijās kā neaktuālas. 
Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumi Nr. 1082 "Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai", tiks izdoti uz 23.panta 2.daļas deleģējuma pamata, lai noteiktu regularitāti ar kādu Dienests izmantos LAD informācijas sistēmas datus.

Panta trešajā daļā ir paredzēts regulējums, ka Dienests veicot C reģistrāciju sadedzināšanas iekārtām var noteikt atkāpes izdodot atsevišķu lēmumu attiecībā uz apjomu, emisijas limitiem un robežvērtībām, informāciju par piešķirtajām atkāpēm no emisiju robežvērtību ievērošanas, prasības veicamajam monitoringam, kā arī papildus prasības, kas izriet no pašvaldību saistošajiem noteikumiem, kas izdoti atbilstoši šā likuma 14. panta otrajai daļai.  Tāds regulējums ir nepieciešams, lai varētu īstenot Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 25. novembra Direktīvas 2015/2193 par ierobežojumiem attiecībā uz dažu piesārņojošu vielu emisiju gaisā no vidējas jaudas sadedzināšanas iekārtām  ietvertās prasības par sadedzināšanas iekārtām, kuras tiek klasificētas kā  C kategorijas darbības. Minētā direktīva paredz, ka dalībvalstīm jāizveido efektīva sistēma, lai nodrošinātu direktīvā noteikto prasību izpildi, tai skaitā, pienākums izveidot šo iekārtu reģistru un noteikt operatoram saistošas prasības attiecībā uz pieļaujamajām emisijām, monitoringu u.c. Ministru kabinets noteiks gadījumus, kad attiecībā uz sadedzināšanas iekārtām, kuras veic C kategorijas piesārņojošo darbību tiks izdoti lēmumi.

Likumprojekta 18. pants (groza likuma 28. pantu) Lai nodrošinātu konsekventu Direktīvas 2024/1785 1. panta 11. punkta b) un c)  apakšpunktu grozītās Direktīvas 2010/75/ES 12. panta prasību piemērošanu, tiek precizēta likumā iesniegumā sniedzamā informācija.

Šobrīd likuma 28. panta otrajā daļā ir pārņemtas Direktīvas 2010/75/ES 12.panta prasības attiecībā uz iesniegumā sniedzamo informāciju, un lai nodrošinātu atbilstību Direktīvai 2024/1785, ņemot vērā grozītās Direktīvas 2010/75/ES 12.panta precizējumus, tiek papildinātas prasības sniegt informāciju par ūdeni, ko attiecīgā iekārta izmanto vai ražo, kā arī par iekārtas emisijas avotiem, tostarp papildus iekļaujot arī smakas, precizējot tos, jo iesniegumā atļaujas saņemšanai iekļaujamā informācija detalizētāk ir noteikta Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumos Nr. 1082 "Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai".

Likumprojekta 19. pants (groza likuma 29. pantu)
Likuma 29. panta sestajā daļā tiek aizstāti vārdi "vides pārvaldei" ar Valsts vides dienests.

Nepieciešams precizēt, ka pamatziņojumu, kas nepieciešams esošo piesārņojošo darbību veikšanai iesniedz Dienestam.

Likumprojekta 20. pants (groza likuma 31. pantu)  Atļaujas nosacījumi tiek papildināti ar jaunām prasībām attiecībā uz emisiju vai vides snieguma robežvērtībām un to noteikšanas nosacījumiem, enerģijas, ūdens, izejmateriālu resursu patēriņu uzraudzību un atkalizmantošanu, un atsevišķas prasības tiek precizētas, lai pārņemtu Direktīvas 2024/1785 1. panta 13. punkta grozītās Direktīvas 2010/75/ES 14. panta prasības.

Lai pārņemtu Direktīvas 2024/1785 1. panta 13. punkta grozītās Direktīvas 2010/75/ES 14. panta 1. punkta otrās daļas a) apakšpunkta) prasības attiecībā uz  emisiju robežvērtību noteikšanu atļaujā, ir papildināta atsauce uz  Eiropas Parlamenta un Padomes 2006.gada 18.janvāra Regulas (EK) Nr.166/2006 par Eiropas Piesārņojošo vielu un izmešu pārneses reģistra ieviešanu un Padomes Direktīvu 91/689/EEK un 96/61/EK grozīšanu (turpmāk regula Nr. 166/2006) II pielikumu. Tāpat precizēts, ka jāņem vērā attiecīgo piesārņojošo vielas daudzums, bīstamība, un arī iespējamo piesārņojuma pārnesi no vienas vides citā, papildinot ar prasību, ka jāņem vērā arī ūdens caurplūduma sezonālās izmaiņas gada laikā.  
Ar 2028.gada 1.janvāri Regula Nr. 166/2006 tiks aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2024.gada 24.aprīļa Regulu (ES) 2024/1244 par rūpniecisko iekārtu vides datu ziņošanu, Rūpniecisko emisiju portāla izveidi un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr.166/2006.  
 
A kategorijas piesārņojošo darbības atļaujās būs jānosaka vides snieguma robežvērtības un ar labākajiem pieejamiem tehniskajiem paņēmieniem saistītie vides snieguma līmeņi. 

Lai pārņemtu Direktīvas 2024/1785 1. panta grozītās Direktīvas 2010/75/ES 14.panta 1. punkta otrās daļas ab) apakšpunkta prasības, pirmā daļa tiek papildināta ar jaunu punktu, nosakot, ka atļaujas nosacījumos ietver prasības, kas nodrošina nepieciešamības izvērtēšanu novērst vai samazināt tādu ķīmisko vielu un maisījumu emisijas,  kas atbilst Eiropas Parlamenta un Padomes 2006.gada 18.decembra Regulas (EK) Nr.1907/2006, kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH), un ar kuru izveido Eiropas Ķimikāliju aģentūru, groza Direktīvu 1999/45/EK un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 793/93 un Komisijas Regulu (EK) Nr. 1488/94, kā arī Padomes Direktīvu 76/769/EEK un Komisijas Direktīvu 91/155/EEK, Direktīvu 93/67/EEK, Direktīvu 93/105/EK un Direktīvu 2000/21/EK, 57.panta kritērijiem vai tādu ķīmisko vielu vai maisījumu emisijas, uz kurām attiecas regulas 1907/2006 XVII pielikumā noteiktie ierobežojumi.  

Atļaujas nosacījumos turpmāk, ja tie ir attiecināmi, būs jāparedz prasības dzeramā ūdens ieguves vietu sateces baseina aizsardzībai, tostarp prasības pasākumiem, lai novērstu vai mazinātu iespējamu nelabvēlīgu ietekmi uz dzeramā ūdens kvalitāti, ja šāds risks konstatēts dzeramā ūdens ieguves vietu sateces baseinu riska novērtēšanas gaitā, kā to paredz Direktīvas 2024/1785 1. panta grozītās Direktīvas 2010/75/ES 14. panta 1. punkta otrās daļas b) apakšpunkts, atsaucoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2020.gada 16. decembra Direktīvas 2020/2184/EK par dzeramā ūdens kvalitāti 7. pantu, kuras prasības ir pārņemtas Ministru kabineta 2023. gada 26. septembra noteikumos Nr. 547 "Dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības, monitoringa un kontroles kārtība". Ja kādas dzeramā ūdens ieguves vietas sateces baseina riska novērtējumā būs konstatēts, ka konkrēta A kategorijas darbība rada risku dzeramajam ūdenim, tad attiecīgajai A kategorijas iekārtai izsniegtajā atļaujā būs jāiekļauj nosacījumi, lai šo risku novērstu vai samazinātu. 

Būs jāizvirza prasības arī virszemes ūdeņu aizsardzībai, kā arī nosacījumus vides pārvaldības sistēmas ieviešanai A kategorijas piesārņojošām darbībām, ņemot vērā Direktīvas 2024/1785 1. panta grozītās Direktīvas 2010/75/ES 14. panta 1. punkta otrās daļas b), e) un ba) apakšpunkta jaunās prasības. 

Atļaujās nosacījumos būs jāizvirza prasības attiecībā uz enerģijas, ūdens, izejmateriālu resursu patēriņu uzraudzību un atkalizmantošanu, kā to paredz Direktīvas 2024/1785 1. panta grozītās Direktīvas 2010/75/ES 14. panta ba) apakšpunkts, kā arī prasības, kas jāievēro, novērtējot atbilstību emisiju robežvērtībām un vides snieguma robežvērtībām (grozītās Direktīvas 2010/75/ES 14. panta 1. punkta h) apakšpunkts). 
Saskaņā ar Direktīvas 2024/1785 1. panta 16. punktā grozītās Direktīvas 2010/75/ES 15. a pantā ietverto deleģējumu, Eiropas Komisija līdz 2026. gada 1. septembrim pieņems īstenošanas akts, nosakot metodes atbilstības novērtēšanai atļaujā noteiktajām robežvērtībām gaisā un ūdenī normālos ekspluatācijas apstākļos.

Atļaujas nosacījumos tiek precizēts, ka darbības, kuras ir uzskaitītas Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 13. oktobra Direktīvas 2003/87/EK, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK I pielikumā, dalībvalstis var izvēlēties neizvirzīt prasības, kas paredzētas Direktīvas 2024/1785 1. panta 13. punkta grozītās Direktīvas 2010/75/ES 14. panta 1. punkta aa) apakšpunktā  un 15. panta 4. punktā attiecībā uz energoefektivitāti sadedzināšanas blokos vai citos blokos, kas objektā emitē oglekļa dioksīdu, nenosakot vides snieguma robežvērtības vai ar labākajiem pieejamiem tehniskajiem paņēmieniem saistīta vides snieguma līmeņa, kas noteiktas LPTP.  
 
A kategorijas atļaujās turpmāk būs jānosaka visstingrākās konkrētajai iekārtai sasniedzamās piesārņojošo vielu emisiju robežvērtības, piemērojot LPTP un ņemot vērā ar LPTP saistīto emisiju līmeni, lai nodrošinātu, ka iekārtas normālos ekspluatācijas apstākļos emisijas nepārsniedz ar LPTP saistītos emisiju līmeni, kas noteikti LPTP secinājumos, balstoties uz operatora izvērtējumu, kurā analizēta iespēja sasniegt visstingrāko ar LPTP saistīto līmeni, vienlaikus nodrošinot iekārtas labāko iespējamo vides sniegumu, kā arī ņemot vērā iespējamo ietekmi uz vidi, ja vien operators nepierāda, ka iekārta ļauj sasniegt  mazāk stingras emisiju robežvērtības, pārņemot Direktīvas 2024/1785 1. panta 15. punkta grozītās Direktīvas 2010/75/ES 15. panta 3. punkta prasības. 

A kategorijas darbībām atļaujā būs jānosaka ar labākajiem pieejamiem tehniskajiem paņēmieniem saistītos vides snieguma līmeņus, kas noteikti LPTP secinājumos. Attiecībā uz ūdeni parasti nosaka konkrētu vides snieguma robežvērtību tā, lai iekārtas normālos darbības apstākļos nepārsniedz ar labākajiem pieejamiem tehniskajiem paņēmieniem saistīto emisijas līmeni. 

Dienests A kategorijas piesārņojošām darbībām var piešķirt atkāpes no emisiju līmeņiem, kas saistīti ar LPTP, ja operators Dienestam pierāda, ka saskaņā ar vides kvalitātes normatīviem, iekārtas ģeogrāfisko novietojumu un tehnisko raksturojumu, izmaksas ieviešot saistītos emisiju līmeņus būs nesamērīgas salīdzinājumā ar ieguvumu videi. 
Operators sniedz novērtējumu par atkāpes ietekmi uz vidi, nodrošinot, ka netiek radīts būtisks piesārņojums un kopumā tiek sasniegts augsts aizsardzības līmenis, iesniedzot izmaksas un vides ieguvumu novērtējumu Dienestam izvērtēšanai. Piešķirot atkāpi, ir jāievēro noteiktos kritērijus, kurus noteikts Ministru kabinets, pārņemot Direktīvas 2024/175 III pielikuma grozītās Direktīvas 2010/75/ES II pielikuma prasības. Ja atkāpe var radīt izmērāmu ietekmi uz vidi, operators nodrošina attiecīgo piesārņotāju koncentrācijas monitoringu saņēmējvidē. Skatīt kopsakarā ar grozījumiem likumprojekta 31. pantā (papildina likuma 45. pantu). 
Dienests ik pēc četriem gadiem izvērtē piešķirtās atkāpes un to turpmāko pamatotību. Atkāpes nepiešķir, ja tās var apdraudēt vides kvalitātes normatīvu ievērošanu. 
Gadījumā, ja atļaujā pārskata vai atjauno agrāk nekā četrus gadus pēc atkāpes piešķiršanas, Dienests pārskata arī piešķirto atkāpi, kas tiks pārņemts Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumos Nr.1082 "Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai" 55.¹ punktā, lai pārņemtu jauno prasību attiecībā uz to, ka piešķirtās atkāpes atkārtoti novērtē ik pēc četriem gadiem, vai arī ja atļaujas nosacījumus pārskata agrāk, pārskata arī noteiktās atkāpes, ņemot vērā Direktīvas 2024/1785 1.panta grozītās Direktīvas 2010/75/ES 15. panta 5. punkta piektās daļas prasības. 

Dienests A kategorijas piesārņojošām darbībām var piešķirt atkāpes no vides snieguma līmeņiem, kas saistīti ar LPTP. Atkāpes piešķir, ja operators, pamatojoties uz normatīvajos aktos noteikto vides kvalitātes normatīvu, kā arī objekta ģeogrāfisko izvietojumu vai vietējiem vides apstākļiem vai tehnisko raksturojumu, veic izvērtējumu un pierāda, ka ar labāko pieejamo tehnisko paņēmienu saistīto vides snieguma līmeņu piemērošana var radīt būtiski negatīvo ietekmi uz vidi un nesamērīgi augstas izmaksas salīdzinājumā ar videi sniegto labumu. Atkāpes rezultātā piemērotās vides snieguma robežvērtības vai vides snieguma līmeņi nedrīkst radīt nelabvēlīgu ietekmi uz vidi, tostarp ūdens resursu izsīkšanu nodrošinot augstu vides aizsardzības līmeni kopumā.  

Dienests var noteikt mazāk stingras emisiju robežvērtības vai vides snieguma robežvērtības tādas krīzes gadījumā, ko izraisījuši ārkārtas apstākļi, kurus operators un dalībvalstis nevar ietekmēt un kuri izraisa nopietnus elektroenerģijas, resursu, materiālu vai aprīkojuma piegāžu traucējumus vai deficītu. Šādos apstākļos ir būtiski, ka iekārtas turpina strādāt, nodrošinot enerģijas piegādi vai kritiski svarīgu resursu ražošanu, materiālu piegādi, turpinot kritiski svarīgu iekārtu darbību, kas ir svarīgas sabiedrības kopējo interešu nodrošināšanā, pārņemot Direktīvas 2024/1785 1. panta 15. punkta grozītās Direktīvas 2010/75/ES 15. panta 7. punkta prasības.  
Ārkārtas apstākļos vai krīzes situācijās sabiedrības kopējās intereses ir pārākas, un šādos gadījumos Dienests var piemērot atkāpes līdz trim mēnešiem, bet, ja pamatots iemesls joprojām pastāv, šo termiņu var pagarināt vēl uz laiku, kas nepārsniedz trīs mēnešus, kā arī, ja ir veikti visi pasākumu emisiju uzraudzībai.  
Tiklīdz piegādes apstākļi ir atjaunoti vai ir rasts alternatīvs risinājums enerģijas, resursu, materiālu vai aprīkojuma piegādēm, dalībvalsts nodrošina, ka lēmums noteikt mazāk stingras emisiju robežvērtības un vides snieguma robežvērtības zaudē spēku un iekārtas darbība atkal atbilst atļaujas nosacījumiem. 
Dalībvalstīm ir pienākums informēt Eiropas Komisiju par piešķirtajām atkāpēm, to pamatojumu un piemērojamiem nosacījumiem. Ja divu mēnešu laikā pēc tam, kad dalībvalsts paziņojusi par atkāpēm, Eiropas Komisija izsaka iebildumus, nekavējoties pārskata piešķirto atļauju. 

Attiecībā uz jaunu tehnisko paņēmienu izmantošanu tiek precizēts, ka kopējais pieļaujamais termiņš to testēšanai tiek pagarināts no deviņiem līdz 30 mēnešiem, kā arī tiek paredzēta iespēja noteikt atkāpes ne tikai no emisiju robežvērtībām un ar labākajiem pieejamiem tehniskajiem paņēmieniem saistītajiem emisiju līmeņiem, bet arī no piemērojamajiem vides snieguma līmeņiem, pārņemot Direktīvas 2024/1785 1. panta 31. punkta grozītās Direktīvas 2010/75/ES 27.b panta prasības. 
 
Ja Eiropas Komisija ir izdevusi jaunus secinājumu par labākajiem pieejamiem tehniskajiem paņēmieniem un tajos ir aprakstīti jaunie pieejamie tehniskie paņēmieni un operators tos ievieš, Dienests var piešķirt papildu laiku atļaujas nosacījumu prasību izpildei vēl  līdz diviem gadiem, kopumā līdz sešiem gadiem nevis četru gadu laikā no LPTP secinājumu izdošanas dienas. Pēc pārejas perioda beigām emisijas robežvērtības nedrīkst pārsniegt LPTP secinājumos noteiktos ar jaunajiem tehniskajiem paņēmieniem saistītos līmeņus, pārņemot Direktīvas 2024/1785 31. punkta grozītās Direktīvas 2010/75/ES 27.c panta prasības.

Lai pārņemtu Direktīvas 2024/1785 1. panta 24. punkta grozītās Direktīvas 2010/75/ES 21. panta 5. punkta d) apakšpunkta prasības, 32. panta trešā daļa tiek papildināts vēl ar vienu gadījumu, kad pārskata atļaujas nosacījumus vai izsniedz atļauju - atkritumu poligonu ekspluatācijas ilguma pagarināšanai, atsaucoties uz likuma I pielikuma piektās daļas 4. punkta darbību - atkritumu poligoni saskaņā ar Atkritumu apsaimniekošanas likumu, kuri var uzņemt vairāk nekā 10 tonnas atkritumu dienā vai kuru kopējā ietilpība pārsniedz 25 000 tonnas, izņemot inerto atkritumu poligonus -, ja to pieprasa operators. 
Tāpat, arī tiek noteikts, ka ja operators veic iekārtas pārveidi saskaņā ar iekārtas pārveides plānā noteikto, atļaujas nosacījumu pārskatīšanas termiņu var pagarināt uz laiku, kas nepārsniedz 8 gadus nevis to pārskata četru gadu laikā no Eiropas Komisijas secinājumu izdošanas dienas. Pārējās prasības detalizētāk tiks noteiktas Ministru kabineta noteikumos saskaņā ar ietverto deleģējumu.

Papildināts ar normu, kas paredz, ka gadījumā, ja operatora veiktā piesārņojošā darbība pārkāpj vides normatīvo aktu prasības un var nodarīt būtisku kaitējumu cilvēku veselībai un videi, tad minēto darbību Valsts vides dienests var pārtraukt, iepriekš operatoru nebrīdinot. Šāda prasība izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2015/2193 par ierobežojumiem attiecībā uz dažu piesārņojošu vielu emisiju gaisā no vidējas jaudas sadedzināšanas iekārtām 8.panta 3.punkta.

Likumprojekta 29. pants (papildina likumu ar jaunu V⁵ nodaļu)
Lai nodrošinātu Ministru kabineta 21.04.2026. sēdes protokola #22 43. § 4. punkta, kas nosaka ministrijai līdz 2027. gada 15. janvārim sagatavot un iesniegt izskatīšanai Ministru kabinetā grozījumus likumā "Par piesārņojumu", kuros paredzēt tiesiskās sekas gadījumos, ja projekta iesnieguma iesniedzējs vai atbalsta saņēmējs konkursa ietvaros nevar pretendēt uz finansējuma saņemšanu, izpildi, likums "Par piesārņojumu" tiek papildināts ar jaunu V⁵ nodaļu, kas nosaka projektu iesniedzēju un atbalsta saņēmēju atbilstības un datu apstrādes nosacījumus klimata finanšu instrumentu projektu iesniegumu konkursos.

Likumprojekta V⁵ nodaļā tiek noteikti projektu iesniedzēju un atbalsta saņēmēju atbilstības nosacījumi, kā arī klimata finanšu instrumentu - Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta un Modernizācijas fonda - administrējošo iestāžu tiesības un pienākumi projektu iesniegumu konkursu īstenošanā. V⁵ nodaļas mērķis ir nodrošināt, ka klimata finanšu instrumentu finansējums tiek piešķirts tikai tādiem projektu iesniedzējiem un atbalsta saņēmējiem, kuri atbilst labas pārvaldības, finanšu disciplīnas un tiesiskuma principiem, vienlaikus nodrošinot efektīvu projektu iesniegumu administrēšanu, finansējuma piešķiršanas pamatotības pārbaudi un uzraudzību. Regulējums veicina publisko finanšu līdzekļu tiesisku, caurskatāmu un efektīvu izmantošanu, mazina krāpšanas, korupcijas un interešu konflikta riskus, kā arī nodrošina administrējošajām iestādēm nepieciešamo tiesisko pamatu datu apstrādei un informācijas iegūšanai savu funkciju izpildei.

V⁵ nodaļa ietver projektu iesniedzēju un atbalsta saņēmēju izslēgšanas nosacījumus, paredzot, ka uz klimata finanšu instrumenta finansējumu nevar pretendēt, ja projekta iesniedzējs vai persona, kura ir projekta iesniedzēja valdes vai padomes loceklis vai prokūrists, vai persona, kura ir pilnvarota pārstāvēt projekta iesniedzēju, ir sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, ja sodāmība par to nav noņemta vai dzēsta. Ar personu, kura ir pilnvarota pārstāvēt projekta iesniedzēju, saprot personu, kura projekta iesnieguma veidlapā ir norādīta kā projekta iesniedzēja pilnvarotā persona un tai ir atbilstošas tiesības projekta īstenošanas laikā pieņemt lēmumus, tostarp slēgt līgumus vai uzņemties finanšu saistības projekta iesniedzēja vārdā. Šāds nosacījums par attiecīgo personu pārbaudi ir samērīgs un piemērots iepriekš minētā mērķa sasniegšanai, jo valdes un padomes locekļi, prokūrists, kā arī personas, kuras ir pilnvarotas pārstāvēt projekta iesniedzēju, var pieņemt lēmumus vai veikt darbības, kas tieši ietekmē projekta īstenošanu, finanšu līdzekļu izlietojumu un projekta iesniedzēja saistību izpildi. Tādēļ šo personu reputācija un uzticamība ir būtiska, izvērtējot projekta iesniedzēja atbilstību publiskā finansējuma saņemšanai. Minētā nosacījuma leģitīmais mērķis ir aizsargāt publisko finansējumu un nodrošināt publiskā finansējuma tiesisku, caurskatāmu un efektīvu izmantošanu, kā arī mazināt krāpšanas, korupcijas un citu prettiesisku darbību risku publiskā finansējuma piešķiršanas un izlietošanas procesā. Likumprojekts ietver arī citus nosacījumus un kritērijus, kas vērsti uz publiskā finansējuma tiesisku, efektīvu un atbildīgu izlietojumu, kā arī finanšu risku mazināšanu.

Papildus likumprojekts nosaka, ka lēmums par projekta apstiprināšanu tiek pieņemts tikai tad, ja nepastāv neviens no izslēgšanas nosacījumiem un ir izpildīti projektu iesniegumu konkursa vērtēšanas kritēriji.

Tāpat likumprojekta V⁵ nodaļa nosaka administrējošo iestāžu tiesības un pienākumus klimata finanšu instrumenta administrēšanas procesā. Regulējums paredz tiesības institūcijām un deleģētajiem uzdevumu izpildītājiem saņemt nepieciešamo informāciju no valsts informācijas sistēmām (piemēram, Valsts vienotās datorizētās zemesgrāmatas, Sodu reģistra) un finansējuma saņēmējiem, kā arī apstrādāt un uzglabāt fizisko personu datus tādā apjomā, kāds nepieciešams deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildei, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/679 prasības.

Likumprojekta 30. pants (izslēdz VI. un VII. nodaļu)

Likumā jāveic izmaiņas, lai izslēgtu piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu un militāri piesārņoto teritoriju pārvaldības regulējumu, attiecīgi no Likuma izslēdzot VI. un VII. nodaļu, kas līdz šim noteica piesārņotu un potenciāli piesārņotu vietu apzināšanas un reģistrācijas regulējumu, piesārņotu un potenciāli piesārņotu vietu izpētes un piesārņotu vietu sanācijas regulējumu, kā arī regulējumu militāra rakstura sprādzienbīstamiem priekšmetiem un ar nesprāgušu munīciju potenciāli piesārņotu un piesārņotu teritoriju izpētei un piesārņotu teritoriju sanācijai.
Izmaiņas nepieciešamas, lai aktualizētu nacionālo normatīvo regulējumu piesārņoto vietu pārvaldības jomā un lai nodrošinātu tā atbilstību Eiropas Savienības regulējumam (Eiropas Parlamenta un Padomes 2025. gada 12. novembra direktīvai 2025/2360/ES par augsnes monitoringu un noturību), vienlaikus pilnveidojot gan nacionālo normatīvo regulējumu piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu, gan arī militāri piesārņoto teritoriju pārvaldības jomas kopumā.
Pašreiz likumā "Par piesārņojumu" ietvertās tiesību normas piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu pārvaldības jomā ir aktualizējamas, ņemot vērā arī jaunās Valsts vides dienesta Piesārņoto vietu pārvaldības sistēmas izveidošanu.

No Likuma izslēgta VI. un VII. nodaļa, izslēdzot piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu un militāri piesārņoto teritoriju pārvaldības regulējumu aktualizētā redakcijā to pārceļot uz Vides aizsardzības likumu.

Likumprojekta 31.pants (groza likuma 45. pantu) Nepieciešams precizēt augsnes un pazemes ūdeņu monitoringa termiņus atbilstoši Direktīvai 2024/1785, kā arī par piesārņojošo vielu emisiju monitoringu saņēmējvidē, kā arī veikt citus precizējumus ar mērķi samazināt operatoriem administratīvo slogu.

Likuma 45. panta otrajā daļā noteiktie monitoringa termiņi tiek precizēti atbilstoši Direktīvas 2024/1785 1. panta 17. punkta (groza 16. panta 2. punktu) prasībām, nosakot, ka  pazemes ūdens monitoringu veic vismaz reizi četros gados (iepriekš reizi 5 gados) un augsnes monitoringu  - reizi 9 gados  (iepriekš reizi 10 gados), ja vien atļaujā nav noteikta cita  regularitāte, kas pamatota ar piesārņojuma draudu novērtējumu. 

Šobrīd saskaņā ar likuma "Par piesārņojumu" 31. pantu piekto daļu, ja  A kategorijas atļaujā vides kvalitātes normatīvu ievērošanai nepieciešams noteikt stingrākas prasības nekā tās, kas izriet no labākajiem pieejamiem tehniskajiem paņēmieniem, atļaujā ietver nosacījumus, kas nepieciešami attiecīgo vides kvalitātes normatīvu sasniegšanai. Saskaņā ar Direktīvas 2024/1785 1. pantu 20. punktu grozītās Direktīvas 2010/75/ES 18. pantu papildus jāizvērtē pasākumu ietekmi uz attiecīgo piesārņojošo vielu saņēmējvidē, lai novērtētu to efektivitāti vides kvalitātes normatīvu nodrošināšanā.  

Ja tiek konstatēts, ka piesārņojošo vielu emisijām ir izmērāma ietekme uz vidi un ka papildu attīrīšanas vai citu piesārņojošo vielu emisiju samazināšanas pasākumu efektivitātes izvērtēšanai atļaujā nosaka pienākumu veikt attiecīgo piesārņojošo vielu emisiju monitoringu saņēmējvidē, piemēram gaisā, ūdenī vai augsnē, kuras  stāvokli attiecīgās emisijas var ietekmēt. Monitoringa prasības katrā konkrētā gadījumā Dienests izvērtē individuāli, pamatojoties uz veikto novērtējumu, izmantojot operatora sniegto un citu pieejamo informāciju (piemēram, valsts monitoringa programmām, monitoringu rezultātiem). Monitoringu veikšanu saņēmējvidē, Dienests nosaka tikai tad, ja piesārņojošo vielu emisijām ir izmērāma ietekme uz vidi un ir nepieciešam pārbaudīt papildu pasākumu efektivitāti un vides kvalitātes normatīvu ievērošanu. Ja attiecīgo monitoringu jau nodrošina valsts monitorings, tā rezultātus var izmantot, lai novērtētu atbilstību vides kvalitātes standartam. 

Tostarp gadījumos, kad saskaņā ar likuma "Par piesārņojumu" 31. panta sesto daļu ir piešķirta atkāpe no ar labākajiem pieejamiem tehniskajiem paņēmieniem saistītā emisijas līmeņa, ņemot vērā operatora veikto novērtējumu par atkāpes ietekmi uz attiecīgo piesārņojošo vielu emisijas ietekmi uz vidi, pārņemot Direktīvas 2024/1785 1. panta grozītās Direktīvas 2010/75/ES 16. panta 4. punkta prasības kopsakarā ar Direktīvas 2024/1785 1. panta grozītās Direktīvas 2010/75 15. panta 5. punkta ceturto daļu, kurā noteikts, ka operators novērtē atkāpes ietekmi uz vidi. Skatīt kopsakarā ar grozījumiem likumprojekta 20. pantā ar ko groza likuma "Par piesārņojumu" 31. pantu (papildina panta sesto daļu).

Likumprojekta 31. prim pants paredz, ka noteiktos gadījumos operators savas darbības izvērtēšanai un normatīvo aktu izpildes pārbaudei var izmantot Dienesta veikto mērījumu rezultātus.

Dienests gaisu piesārņojošo vielu emisiju kontroles mērījumus veic kā uzraudzības un kontroles pasākumu, lai pārbaudītu konkrētā operatora darbības atbilstību normatīvo aktu prasībām.  "Smalko daļiņu, amonjaka, slāpekļa oksīdu, gaistošo organisko savienojumu un sēra dioksīda emisiju samazināšanas plāns 2026.‒2030. gadam (apstiprināts ar MK 2026. gada 29. janvāra rīkojumu Nr. 35 (prot. Nr. 4 24. §), arī ietver uzdevumu, ka Dienestam regulāri jāveic mērījumus piesārņojošo darbību operatoru iekārtās, jo Dienests ir iestāde, kas atbilstoši likuma "Par piesārņojumu" 47. un 49.pantā noteiktajam veic kontroli un uzrauga normatīvajos aktos noteikto vides prasību izpildi. Minētie mērījumu rezultāti tiek publiskoti arī Dienesta mājas lapā.

Lai samazinātu administratīvo slogu, likumprojekts paredz, ka gadījumos, kad Dienests jau ir veicis gaisu piesārņojošo vielu emisiju mērījumus akreditētā laboratorijā, konkrētais operators var izmantot minētos datus konkrētā gada ietvaros, kurā ir veikti mērījumi, lai izvērtētu atbilstību normatīvajos aktos un atļaujā izvirzītajiem nosacījumiem. Tādā veidā operatoram viena gada ietvaros nav jāveic atkārtoti mērījumi, vienlaikus atbildība par mērījumu veikšanu noteiktajos termiņos atbilstoši likuma "Par piesārņojumu" 45.panta pirmajai daļai noteikta operatoram, un šī prasība neatceļ prasību operatoram veikt mērījumus, ja, piemēram, Dienesta  veikto mērījumu rezultāti tiek veikti vēlākos termiņos. Kā arī gadījumos, ja konkrētais operators izmanto Dienesta veikto mērījumu rezultātus, operators uzņemas atbildību par šiem datiem līdzvērtīgi kā par paša operatora iegūtajiem mērījumu rezultātiem, jo operatoram ir pienākums nodrošināt emisiju mērījumu veikšanu.

Likumprojekta 33. pants (papildina 48. pantu ar 2.¹ daļu) Likumprojektā paredzēts regulējums par rīcību pārrobežu piesārņojuma gadījumā.

Ja atļaujas nosacījumu pārkāpums vai ir notikusi avārija, kas apdraud vai rada draudus cilvēku veselībai, videi, dzeramā ūdens resursiem vai notekūdeņu apsaimniekošanas infrastruktūrai citā dalībvalstī vai rodas pārrobežu piesārņojums Valsts vides dienests nekavējoties informē citas dalībvalsts kompetento iestādi, sniedzot informāciju par veiktajiem un plānotajiem pasākumiem, un sadarbojas ar citas dalībvalsts kompetento iestādi, lai mazinātu negatīvo ietekmi un novērstu turpmākos iespējamos riskus, pārņemot Direktīvas 2024/1785 1. panta grozītās Direktīvas 2010/75/ES 7.panta otrās un trešās daļas un 8.panta 6.punkta prasības. Skatīt kopsakarā ar grozījumiem likumprojekta 5. pantā.

Likumprojekta 35.pants (groza spēkā esošā likumu ar 50.pantu)
Direktīva 2024/2881 par gaisa kvalitāti paredz vairākas jaunas juridiska rakstura prasības, tostarp, 27.pants paredz, ka dalībvalstīm jāizveido efektīva sistēma, kas paredz, ka sabiedrībai ir iespēja pārskatīšanas kārtībā ierosināt lietu tiesā vai citā ar likumu noteiktā neatkarīgā un objektīvā struktūrā, lai apstrīdētu lēmumu, darbību vai bezdarbību būtības vai procesuālo likumību. Jāizpildās kādam no šiem nosacījumiem:
a) sabiedrības locekļi ir pietiekami ieinteresēti (par pietiekamu uzskata jebkādas tādas nevalstiskās organizācijas interesi, kas veicina cilvēka veselības vai vides aizsardzību);
b) ir aizskartas sabiedrības locekļu tiesības, ja dalībvalstu administratīvo pārkāpumu kodekss to pieprasa kā priekšnosacījumu (vides un veselības nevalstiskās organizācijas arī ir tiesības, ko iespējams aizskart).
Procedūrai jābūt taisnīgai, vienlīdzīgai, savlaicīgai un tā nedrīkst būt pārmērīgi dārga.

Lietu var ierosināt šādos gadījumos:
- ja tiek apšaubīta Direktīvas 2024/2881 par gaisa kvalitāti 9. pantā minēto prasību izpilde attiecībā uz paraugu ņemšanas punktu vietu izvēli un nepieciešamo staciju skaitu. 
- ja tiek apšaubīta Direktīvas 2024/2881 par gaisa kvalitāti 19. un 20.pantā minēto prasību izpilde attiecībā uz gaisa kvalitātes plānu/ceļvežu izstrādi (piemēram, termiņu ievērošana, plānu izstrādes aizkavēšanās, plānu efektivitāte, iekļautie pasākumi u.c. prasības).

Likumprojekts paredz, ka Centra organizēto valsts monitoringa tīkla esošo gaisa kvalitātes staciju izvietojumu un skaitu, kā arī prasību izpildi attiecībā uz pašvaldību gaisa kvalitātes plānu izstrādi var pārsūdzēt Tiesā, neveidojot nekādu papildus institūciju, kurā varētu vērsties pirms vēršanās Tiesā.

Termins privātpersonas likumprojektā tiek lietots atbilstoši Administratīvā procesa likumā noteiktajai izpratnei.

Likumprojekts paredz, ka Centra organizēto valsts monitoringa tīkla esošo gaisa kvalitātes staciju izvietojumu un skaitu, kā arī prasību izpildi attiecībā uz pašvaldību gaisa kvalitātes plānu izstrādi var pārsūdzēt Tiesā, neveidojot nekādu papildus institūciju, kurā varētu vērsties pirms vēršanās Tiesā.

Likumprojekta 36.pants (papildina likumu ar IX¹)
Dalībvalstīm ir jānodrošina, ka privātpersonai ir tiesības pieprasīt un saņemt kompensāciju par veselībai nodarīto kaitējumu, gadījumos, kad tiek pārkāptas noteiktās prasības gan attiecībā uz pārkāpumiem operatora darbībā, gan arī attiecībā uz gaisa kvalitātes prasību neizpildi un atbilstošu gaisa kvalitātes uzlabošanas pasākumu neveikšanu no valsts un pašvaldības iestāžu puses.

51.¹ pants. Kompensācija par  A kategorijas piesārņojošo darbību radīto kaitējumu.

Ja piesārņojošas darbības pārkāpuma gadījumā ir nodarīts kaitējums cilvēka veselībai, cietušajai personai ir tiesības pieprasīt un saņemt kompensāciju, vēršoties ar pieprasījumu pie A kategorijas piesārņojošās darbības operatora, atbilstoši Direktīvas 2024/1785 1. panta 48. punktā grozītās Direktīvas 2010/75/ES 79.a pantā noteiktajam. 

A kategorijas operators, kas veicot piesārņojošo darbību, ir pārkāpis Dienesta izvirzītos atļaujas nosacījumus vai normatīvajos aktos noteiktās vides aizsardzības prasības, un tādējādi radījis vides piesārņojumu ar piesārņojošo vielu emisijām vidē, un šo pārkāpumu rezultātā ir nodarīts kaitējums cilvēka veselībai, piemēram, izraisot elpošanas, sirds-asinsvadu slimības, nervu sistēmas traucējumus, apdegumus, alerģiskas reakcijas, ekzēmas, ir atbildīgs par nodarīto kaitējumu un sekojoši par kompensācijas izmaksāšanu. 

Par nodarītu kaitējumu cilvēka veselībai ir uzskatāms tāds kaitējums kā, piemēram, privātpersonai ir nodarīti smagi, vidēja smaguma vai viegli miesas bojājumi, kas ietekmē privātpersonas garīgās vai fiziskās spējas, darbspējas, pašaprūpi un iekļaušanos sabiedrībā. Par veselībai nodarītā kaitējuma atklāšanas brīdi uzskatāma diena, kad tiek konstatēta  cēloņsakarība starp A kategorijas piesārņojošas darbības operatora radīto piesārņojumu un privātpersonas veselībai nodarīto kaitējumu. 

A kategorijas piesārņojošās darbības operatora pārkāpums var radīt ietekmi uz cilvēka veselību tad, ja tas ir saistīts ar vides piesārņojumu. Privātpersonai konstatējot, ka būtiski pasliktinās tās veselības stāvoklis un ir aizdomas par piesārņojuma ietekmi uz veselību, tā vēršas Dienestā, lai saņemtu informāciju, vai A kategorijas piesārņojošas darbības operators ir pārkāpis atļaujas nosacījumus vai normatīvajos aktos noteiktās vides aizsardzības prasības, kas ir saistītas ar vielām, kas rada piesārņojumu, un to emisijām vidē.  

Ja  A kategorijas piesārņojošo darbību operators veic tādas  piesārņojošas darbības, kuras atbilst B kategorijas piesārņojošo darbību kategorijai vai  C reģistrācijas piesārņojošo darbību, un tās ir iekļautas A kategorijas piesārņojošo darbības atļaujā, saistībā ar kompensācijas pieprasījumu, Dienests privātpersonai sniedz informāciju tikai par A kategorijas piesārņojošo darbību, jo kompensāciju saskaņā ar likumu var pieprasīt tikai no piesārņojošās darbības, kas klasificējama kā A kategorijas darbība.

Saņemot Dienesta sniegto informāciju, kurā norādīts, ka pārkāpums ir konstatēts, norādīts laiks, kad pārkāpums noticis, kurā vides vietā - gaiss, ūdens, zeme, ir radies piesārņojums un norādīts, kādas piesārņojošo vielu emisijas vidē notikušas, minot konkrētas piesārņojošās vielas un to daudzumus, privātpersona sešu mēnešu laikā iesniedz kompetentajā institūcijā - valsts sabiedrībā ar ierobežotu atbildību "Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca" (turpmāk - Universitātes slimnīca), Dienesta sniegto informācija par konstatēto pārkāpumu. Sešu mēnešu laika periods ir izvēlēts, lai nodrošinātu savlaicīgu izskatīšanu un objektīvu apstākļu izvērtēšanu. Šāds termiņš motivē privātpersonu savlaicīgi iesaistīties procesā un iesniegt nepieciešamo informāciju nevis atlikt uz vairākiem gadiem. 

Dienests privātpersonai sniedz  informāciju, ko nosaka A kategorijas piesārņojošās darbības atļaujas nosacījumi vai vides aizsardzības normatīvajos aktos noteiktās  prasības ja šī informācija ir nepieciešama, lai pierādītu prasības tiesisko pamatu privātpersonai vērsties kompetentajā institūcijā cēloņsakarības noteikšanai. Piemēram, operatoram saskaņā ar atļaujas nosacījumiem reizi gadā ir jāveic piesārņojošo darbību monitoringu konkrētām piesārņojošo vielu emisijām, Dienests privātpersonai sniedz testēšanas pārskata rezultātus vai citu Dienesta rīcībā esošo informāciju par A kategorijas piesārņojošo darbības operatoru. 

Ja Dienests nav sniedzis privātpersonai Ministru kabineta noteikumos, kurus paredzēts izstrādāt saskaņā ar likumprojekta 65. panta septītās daļas 1. punktā ietverto pilnvarojumu, attiecīgo informāciju noteiktajā termiņā, privātpersona Dienesta faktisko rīcību var apstrīdēt Valsts vides dienesta ģenerāldirektoram Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā un termiņā.  Universitātes slimnīca var lūgt Dienesta iesaisti gan informācijas saņemšanai no operatora, gan pārbaudes vai kontroles veikšanai, kā arī gadījumos, ja nepieciešams papildu informācija par veiktajām pārbaudēm un kontrolēm vai to pārbaudes rezultātiem. Universitātes slimnīcas tiesības tiks regulētas Ministru kabineta noteikumos. 

Universitātes slimnīca izvērtē privātpersonas veselībai radušos kaitējumu un tā iespējamo cēloņsakarību ar A kategorijas piesārņojošas darbības operatora darbību un, ja ir konstatēta cēloņsakarība, pieņem lēmumu, kurā norāda, ka ir konstatēta cēloņsakarība. Gadījumā, ja cēloņsakarība netiek konstatēta, Universitātes slimnīca pieņem lēmumu par atteikumu, norādot, ka nav konstatēta cēloņsakarība starp operatora pārkāpumu un privātpersonas veselībai nodarīto kaitējumu. Universitātes slimnīcas lēmumu var apstrīdēt Veselības inspekcijā. Veselības inspekcijas lēmumu var pārsūdzēt tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā un termiņā.  

Privātpersona sedz izmaksas, kas saistītas ar Universitātes slimnīcas pieteikuma izskatīšanu un veselībai nodarītā kaitējuma cēloņsakarības izvērtēšanu,  saskaņā ar Universitātes slimnīcas maksas pakalpojumu cenrādi. 
 
Privātpersonai 24 mēnešu laikā no Universitātes slimnīcas lēmuma spēkā stāšanās dienas, kurā konstatēta cēloņsakarība starp privātpersonai nodarīto kaitējumu veselībai un A kategorijas piesārņojošas darbības operatora pārkāpumu, ir tiesības pieprasīt kompensāciju no A kategorijas piesārņojošas darbības operatora. Kompensācijas apmēru par veselībai nodarīto kaitējumu privātpersona nosaka pati. Noteiktais 24 mēnešu termiņš ir pietiekams un samērīgs laika posms, lai privātpersona varētu īstenot savas tiesības. Vienlaikus šāds termiņš nodrošina tiesisko stabilitāti un savlaicīgu risināšanu, novēršot tiesisko nenoteiktību. 
 
A kategorijas piesārņojošas darbības operatoram ir pienākums izmaksāt kompensāciju privātpersonai trīs mēnešu laikā no pieprasīšanas dienas. Ja operators kompensāciju neizmaksā, tad privātpersona vēršas tiesā Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā ar prasību par kompensācijas pieprasīšanu. Prasības priekšmets ir par veselībai nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu. Trīs mēnešu termiņš ir pietiekams, un nodrošina efektīvu tiesību aizsardzību.  
 
Saskaņā ar Civillikuma vispārīgo regulējumu privātpersona vēršas pie A kategorijas piesārņojošas darbības operatora par zaudējumu atlīdzināšanu, kas privātpersonai radušies saistībā ar tādiem izdevumiem, kā, piemēram, izmaksas par lēmuma saņemšanu par cēloņsakarības izvērtējumu, medicīniskajiem izdevumiem. Savukārt, ja cēloņsakarība netiek konstatēta, visus izdevumus sedz pati privātpersona, saskaņā ar Universitātes slimnīcas maksas pakalpojumu cenrādi. 
 
Kompensāciju par veselībai nodarīto kaitējumu privātpersona var pieprasīt par A kategorijas piesārņojošas darbības operatora pārkāpumu, kuram ir bijusi ietekme uz veselību un tiek konstatēta cēloņsakarība. Kompensāciju varēs pieprasīt par piesārņojošas darbības operatora pārkāpumu, kas noticis pēc likuma grozījumu stāšanās spēkā, bet ne vēlāk kā divu gadu laikā no cēloņsakarības konstatēšanas brīža. 
 
Ņemot vērā, ka A kategorijas pārkāpumu skaits pēdējo trīs gadu laikā, laika posmā no 2023. gada līdz 2025. gada maijam, kas saistīti ar emisijām vidē, nav daudz, un tie aptuveni ir pieci gadījumi, līdz ar to prognozējams, ka nav sagaidāms liels pieteikums skaits kompensācijas pieprasīšanai no operatoriem. 
 
Likumprojekta pantā iekļauts deleģējums Ministru kabinetam noteikt Dienesta sniedzamo informācijas saturu par A kategorijas piesārņojošas darbības operatoru, un to pamatojošo informāciju, kā arī termiņu, kādā Dienests sniedz pieprasīto informāciju privātpersonai. 
Ministru kabinets noteiks kārtību, kādā Universitātes slimnīca izvērtēs privātpersonas veselībai nodarīto  kaitējumu un konstatē cēloņsakarību starp pārkāpumiem A kategorijas piesārņojošo darbību veikšanā un personas veselībai nodarīto kaitējumu, un to pamatojošo informāciju. 
 
Direktīvas 2024/1785 1. panta 48. punkta grozītās Direktīvas 2010/75/ES 79.a panta trešajā punktā minētais par noilguma termiņu kompensācijas prasību celšanai ietver dalībvalstīm rīcības brīvību tā pārņemšanā, līdz ar to noilguma termiņu nav plānots izmantot, un tas atbilst Civillikumā noteiktajam noilgumam, kas ir desmit gadi.

51.² pants. Kompensācija par sliktas gaisa kvalitātes radīto kaitējumu.
Minētajā jomā nolemts Latvijā neveidot speciālu regulējumu un kompensāciju mehānismu, bet gadījumos, kad pašvaldības vai valsts iestādes neveic direktīvā 2024/2881 un šajā likumprojektā noteiktos pienākumus attiecībā uz gaisa kvalitātes plānu izstrādi un īstenošanu, kā arī labas gaisa kvalitātes nenodrošināšanu tādā veidā radot negatīvu ietekmi uz kādas personas veselību, konkrētajai personai būtu jāvēršas Tiesā vispārējā kārtībā.

Likumprojekta 37.pants (groza likuma 62. panta sesto daļu) Pienākums dalībvalstīm paredzēt sankcijas, kurām ir jābūt efektīvām, samērīgām un atturošām, un nosakot naudas soda apmēru, ņem vērā pārkāpumu veidu, smagumu un to apmēru, pārkāpuma biežumu, un to ietekmi, kā arī juridiskajām personām par nopietnākajiem pārkāpumiem paredz maksimālo naudas sodu vismaz 3% apmērā no operatora iepriekšējā gada apgrozījuma.

Tā kā piesārņojošas darbības veikšana bez A kategorijas atļaujas ir uzskatāma par nopietnu vides pārkāpumu, paredzēts aizstāt juridiskajai personai noteikto naudas sodu no simt četrdesmit līdz astoņsimt sešdesmit naudas soda vienībām ar naudas sodu līdz 3% no iepriekšējā gada apgrozījuma, nodrošinot sankcijas samērīgumu un atturošo iedarbību. 

Soda apmērs un izvērtējums: 
Piemērojamo sankciju apmērs juridiskajai personai 3% no iepriekšējā gada apgrozījuma ir samērīgs ar pārkāpuma smagumu un to iespējamo ietekmi. Soda apmērs ir pamatots, jo A kategorijas piesārņojošas darbības veikšana bez atļaujas var radīt būtisku kaitējumu videi vai negatīvi ietekmēt cilvēka veselību. Tāpat tiek nodrošināts, ka sankcijas ir pietiekami efektīvas un atturošas, un juridiskajām personām piemērojamais sods ir  3% no operatora iepriekšējā gada apgrozījuma, pārņemot direktīvas 2024/175 prasības attiecībā uz sankcijām.
Administratīva atbildība par piesārņojošas darbības veikšanu bez atļaujas. Šī administratīvā atbildība izriet no prasību neievērošanas, kas noteiktas likuma 19. pantā. 

Par A kategorijas piesārņojošas darbības veikšanu bez atļaujas piemēro sodu juridiskai personai trīs procenti no tās iepriekšējā pārskata gada apgrozījuma.
Administratīvās atbildības kritēriju izvērtējums:
1) Administratīvā akta (procesa) prioritātes princips. Administratīvais akts šajā gadījumā nav izdodams. 
2) Sabiedriskās kārtības mērķu sasniegšanas efektivitāte. Administratīvais sods palīdzēs samazināt tos gadījumus, kad tiek veikta darbība bez atļaujas. Pārkāpumus būs iespējams konstatēt, izmeklēt un pierādīt kontrolējošajām iestādēm dodoties inspekcijās un pārbaudēs, kā arī veicot attālinātas dokumentācijas pārbaudes.
3) Problēmsituācijas attiecināmība uz publiski tiesiskajām attiecībām. Publiski tiesisku pienākumu saņemt piesārņojošās darbības atļauju nosaka likuma 19. pants.
4) Bīstamība un kaitīgums. Problēmsituācija vērtējama kā administratīvais pārkāpums, kam potenciāli var būt nopietnas un neatgriezeniskas sekas videi, kā arī pārkāpuma rezultātā var radīt būtisku kaitējumu cilvēku veselībai. 
5) Aizliegums paredzēt administratīvo atbildību par administratīvā akta labprātīgu nepildīšanu. Administratīvo aktu šajā gadījumā neizdod.

Direktīvas 2024/1785 79. pants paredz, ka nosakot administratīvās naudas soda veidu un mēru, ņem vērā arī izdarītā pārkāpuma veidu, smagumu un to apmēru, kā arī pārkāpuma skartie iedzīvotāji vai vide, un pārkāpum ietekmi uz mērķi panākt augstu vides un cilvēka veselības aizsardzības līmeni. Tostarp, vai pārkāpums ir atkārtojies, vai arī tam ir vienreizējs raksturs, nepārkāpjot ne bis in idem principu jeb dubultās sodīšanas pieļaujamības principu. 
Minētie aspekti ir vērtējami kā "pārkāpuma raksturs" un izriet no Administratīvās atbildības likuma 19. panta otrās daļas, kas nosaka vispārīgos kritērijus sodu piemērošanai. Nosakot sodu, ņem vērā izdarītā pārkāpuma raksturu, pie atbildības saucamās personas personību (juridiskajai personai – reputāciju), mantisko stāvokli, pārkāpuma izdarīšanas apstākļus, atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus.

Likumprojekta 38. un 39. pants (papildina likumu ar 63.¹ un 63.² pantiem, kā arī groza 64.pantu)
Lai pašvaldība varētu praksē īstenot likumprojekta 11¹³. un 11¹⁴. pantā minētajos saistošajos noteikumos noteikto prasību izpildi, nepieciešams paredzēt iespēju noteikt sodus gadījumos, ja tiek pārkāptas prasības, kas noteiktas pašvaldību izdotajos saistošajos noteikumos, kā arī paredzēt iestādes, kas minētos sodus var piemērot.

Minētajos pantos noteikti jauni administratīvie pārkāpumi, kas paredz pašvaldības tiesības piemērot sodus par pašvaldību saistošajos noteikumos noteikto prasību pārkāpšanu apkures iekārtu un transporta jomā. Lai pašvaldība varētu praksē īstenot likumprojekta 11¹³. un 11¹⁴. pantā minētajos saistošajos noteikumos noteikto prasību izpildi, nepieciešams paredzēt iespēju noteikt sodus gadījumos, ja tiek pārkāptas prasības, kas noteiktas pašvaldību izdotajos saistošajos noteikumos.

Nosakot soda sankciju veidus un apmērus gan par apkures iekārtu, gan par transporta jomas saistošo noteikumu pārkāpumiem tika izvērtēta atbilstība šādiem kritērijiem: 

1) Administratīvā akta prioritātes princips.
Apkures iekārtu jomas noteikumi (Likumprojekta 8.pants - 11.¹³ pants):
Atbilstoši likumprojektā noteiktajam, pašvaldībai tiek dotas tiesības noteiktās teritorijās aizliegt vai ierobežot tādu apkures iekārtu uzstādīšanu, kas kā kurināmo izmanto cieto biomasu, kūdru vai ogles, kā arī ierobežot šo kurināmo izmantošanu esošajās apkures iekārtās un šādu iekārtu darbināšanu. 

Vērtējot administratīvā akta izdošanas prioritātes principu, var secināt, ka attiecībā uz jaunu apkures iekārtu uzstādīšanu priekšroka būtu administratīvajam procesam, kura ietvaros kompetentā institūcija varētu uzlikt personai par pienākumu veikt noteiktas darbības likumā noteikto prasību izpildei un noteikto darbību neizpildes rezultātā veikt piespiedu izpildi.

Savukārt attiecībā uz neatļautas apkures iekārtas izmantošanu un neatbilstoša kurināmā sadedzināšanu būtu prioritāte ir administratīvā soda noteikšanai, jo minētais pārkāpums uzskatāms par jau izdarītu un tas vairs nav novēršams un minētā rīcība ir neatgriezeniska. Izdarītā pārkāpuma rezultātā ir radīts papildus gaisa piesārņojums, kuru vairs nevar atgriezt un novērst.

Transporta jomas noteikumi (Likumprojekta 8.pants - 11.¹⁴ pants):
Par neatbilstoša auto iebraukšanu noteiktajā zemo emisiju zonā vai bezemisiju zonā prioritāte ir administratīvā soda noteikšanai nevis administratīvā akta izdošanai. Likumprojektā administratīvais akts un administratīvās atbildības likumā (turpmāk - AAL) minētais maksas piedziņas (gan Civilprocesa vienkāršās piedziņas, gan AAL noteiktās piedziņas) process nav atbilstošs un administratīvā soda piemērošana konkrētajā gadījumā ir efektīvāks risinājums.

Vērtējot administratīvā akta izdošanas prioritātes principu, var secināt, ka likumprojekta 11.¹⁴ panta pirmajā daļā minēto saistošo noteikumu pārkāpums saistīts ar noteiktajām vides aizsardzības prasībām neatbilstoša transportlīdzekļa iebraukšanu noteiktā zonā un tas uzskatāms par jau izdarītu pārkāpumu, kurš vairs nav novēršams un minētā rīcība ir neatgriezeniska.

Nosakot administratīvo sodu par paraugu ņemts Valsts autoceļu lietošanas nodevas likuma 11.pantā noteiktais, kā arī Jūrmalas saistošajos noteikumos noteiktā pieeja, kas šobrīd efektīvi strādā un tādēļ likumprojektā izmantota tāda pati pieeja. 

2) Nodarījuma bīstamība un sabiedriskais kaitīgums
Slikta gaisa kvalitāte negatīvi ietekmē dzīves kvalitāti, īpaši pilsētu iedzīvotājiem. Tā var izraisīt tādas veselības problēmas kā astma un sirds un asinsvadu slimības, saīsinot dzīves ilgumu. Tas savukārt izraisa darba dienu kavēšanu slimību dēļ un palielina veselības aprūpes pakalpojumu izmaksas, jo īpaši bērniem un veciem cilvēkiem. Slikta gaisa kvalitāte ir arī galvenais priekšlaicīgas nāves cēlonis ES un izraisa lielāku ietekmi nekā ceļu satiksmes negadījumi (avots: https://www.consilium.europa.eu/lv/policies/clean-air/). 

Eiropas Vides aģentūra ir novērtējusi, ka Latvijā 2015. gadā daļiņu PM_2,5 piesārņojums ir radījis 1600 priekšlaicīgas nāves gadījumus, slāpekļa dioksīda piesārņojums - 130, bet ozona piesārņojums - 50 priekšlaicīgas nāves gadījumus. Daļiņu PM_2,5 piesārņojums 2015. gadā Latvijā ir izraisījis arī 17600, slāpekļa dioksīda piesārņojums - 1400 un ozona piesārņojums - 600 zaudētos dzīves gadus (avots: Eiropas Vides Aģentūras ziņojums No 12/2018 "Air Quality in Europe -2018 Report", ISSN 1977-8449, https://www.eea.europa.eu/publications/air-quality-in-europe-2018). 
Lai salīdzinātu situāciju dažādās valstīs, tiek veikts zaudēto dzīves gadu pārrēķins uz 100 000 iedzīvotājiem. Latvijā situācija ir sliktāka kā vidēji ES-28 tieši attiecībā uz daļiņu PM2,5 ietekmi, kur Latvijai ir septiņpadsmitā sliktākā pozīcija starp novērtētajām 41 Eiropas valstīm 

Gaisa piesārņojums var tiešā veidā ietekmēt veģetāciju un faunu, kā arī ūdens, augsnes kvalitāti un ar to saistīto ekosistēmu pakalpojumu kvalitāti. Visbīstamākie gaisa piesārņojuma veidi ekosistēmām ir ozons, amonjaks un slāpekļa oksīdi.

Augstas zemes līmeņa ozona koncentrācijas negatīvi ietekmē veģetāciju, tajā skaitā mežus un lauksaimniecības kultūras, samazinot to produktivitāti. Slāpekļa oksīdi un amonjaks, kā arī sēra dioksīds emisijas paskābina augsni, upju un ezeru ūdeņus, tā radot dzīvnieku un augu dzīves un bioloģiskās daudzveidības samazinājumu. Šie piesārņotāji ienes augsnē un ūdeņos arī papildus barojošo slāpekļa daudzumu, tā veicinot eitrofikāciju, kā arī barojošo vielu pārmērība var izraisīt izmaiņas sugu daudzveidībā un veicināt jaunu invazīvo sugu ienākšanu.

Gaisa piesārņojums atstāj negatīvu ietekmi arī uz materiālo vidi. Skābo nokrišņu ietekmē novērojama paātrināta korozija, novērojama arī daļiņu nosēšanās, dēdēšana un krāsu izdzišana uz ēkām, pilsētvides materiālajām struktūrām, kultūras pieminekļiem. Risks zaudēt mūsu kultūrvēsturiskās liecības ir īpaši nozīmīgs.

3) Nodarījuma sekas
Ja netiks risinātas pastāvošās gaisa kvalitātes problēmas pilsētās, kā arī kopumā netiks samazināts kopējais gaisa piesārņojums, var rasties šādas sekas:
1) slikta gaisa kvalitāte rada negatīvu ietekmi uz cilvēku veselību, saīsina cilvēku dzīves ilgumu, kā arī nodara kaitējumu ēkām un ekosistēmām.
2) tiek radīti arī ekonomiskie zaudējumi darba dienu kavēšanas gaisa piesārņojuma rezultātā radīto slimību dēļ un palielināts slogs uz veselības aprūpes sistēmu.
3) pastāv risks pārsniegt šādos ES un starptautiskajos tiesību aktos noteiktos mērķus:
- Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 14. decembra Direktīva Nr. 2016/2284/ES par dažu gaisu piesārņojošo vielu valstu emisiju samazināšanu un ar ko groza Direktīvu 2003/35/EK un atceļ Direktīvu 2001/81/EK;
- Direktīva 2024/2881 par gaisa kvalitāti;
- Apvienoto Nāciju Organizācijas 1979. gada Ženēvas konvencija "Par robežšķērsojošo gaisa piesārņošanu lielos attālumos samazināšanu un ierobežošanu" un tās 1999. gada Gēteborgas protokols "Par paskābināšanas, eitrofikācijas un piezemes ozona līmeņa samazināšanu" (ar grozījumiem).

4) Nodarījuma aktualitāte
Nodarījums uzskatāms par aktuālu, ņemot vērā sabiedrības veselības nozīmi, kā arī Latvijai noteiktās starptautiskās saistības, kas noteic, ka Latvijas valstij ir jānodrošina saviem iedzīvotājiem atbilstoša gaisa kvalitāte un jāsamazina arī kopējais gaisa piesārņojums Latvijā un jāsniedz Latvijai izvirzītie gaisa piesārņojuma samazināšanas mērķi 2020.-2030.gada periodā.
Problēmas aktualitāte arī noteikta šādos politikas plānošanas dokumentos:
- "Smalko daļiņu, amonjaka, slāpekļa oksīdu, gaistošo organisko savienojumu un sēra dioksīda emisiju samazināšanas plāns 2026.‒2030. gadam";
- "Rīgas valstspilsētas gaisa kvalitātes uzlabošanas rīcības programma 2026.–2030. gadam";
- Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2021.-2027. gadam (NAP2027);
- "Vides politikas pamatnostādnes 2021.-2027. gadam".

Problēmas aktualitāte Latvijā:
Bieži vien problēmas ar gaisa piesārņojumu raksturīgas blīvi apdzīvotās pilsētās, kur ir augsta privātmāju apkures koncentrācija. Pasaules Veselības organizācijas rekomendētais gada robežlielums tiek pārsniegts Rīgas, Liepājas un Rēzeknes novērtējuma stacijās, taču tas nenozīmē, ka citās pilsētās gaisā nepastāv līdzīgs lokāla rakstura gaisa piesārņojuma problēmas.

Galvenie daļiņu PM_2,5 avoti Latvijā 2019. gadā bija pakalpojumu un mājsaimniecību sektors (63 %), kur emisijas galvenokārt rodas no cietās biomasas sadedzināšanas apkurei (avots: LVĢMC ikgadējie gaisu piesārņojošo vielu emisiju aprēķini https://www.meteo.lv/fs/CKFinderJava/userfiles/files/Vide/Gaiss/Piesarnojums/New/2020_konsp.pdf[1]). Vienlaikus Rīgā mājsaimniecību apkure uzskatāma par galveno PM10 daļiņu piesārņojuma avotu. Paaugstinātas daļiņu PM10 un benzola koncentrācijas novērojamas apkaimēs, kur tiek izmantota individuālā apkure. (avots: https://mvd.riga.lv/nozares/vides-parvalde/gaisa-kvalitate/)

Savukārt autotransports ir galvenais slāpekļa oksīda emisiju avots. 2019. gadā galvenais slāpekļa oksīdu emisiju avots Latvijā bija transports (42 % no kopējām emisijām), it īpaši autotransports (32 % no kopējām emisijām). Savukārt galvenais izmantotā kurināmā veids, kas rada lielākās emisijas ir dīzeļdegviela. Būtisks aspekts, kas rada slāpekļa oksīdu emisijas ir vecu transportlīdzekļu īpatsvars kopējā autoparkā. Tā, piemēram, Latvijā transportlīdzekļu, kas vecāki par 10 gadiem, īpatsvars kopējā autoparkā veido aptuveni 72 %, kas ir trešais augstākais rādītājs ES.

5) Izmantotā pieeja soda apmēra noteikšanai un soda piemērošana:
Attiecībā uz apkures jomas noteikumiem (Likumprojekta 8.pants, kurā iekļauts 11.¹³ pants):
Likumprojekta 8.pants paredz soda noteikšanu par tādu apkures iekārtu darbināšanu, kurās kā kurināmais tiek izmantota cietā biomasa, ogles un kūdra. 

Soda apmērs:
Likumprojektā iekļautais soda apmērs par neatbilstošas apkures iekārtas uzstādīšanu noteikts, ņemot vērā rezultātus, kas iegūti Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas 2020.gadā pasūtītajā pētījumā "Tirgus izpēte par mājsaimniecībās izmantotajām apkures iekārtām" (pētījums pieejams: https://www.varam.gov.lv/lv/media/24875/download.). Atbilstoši minētajam pētījumam vidēji cenas par jaunas iekārtas iegādi un uzstādīšanu, kā arī pieslēgšanos pie centralizētās siltumapgādes svārstās no 800 (siltumsūknis - gaiss-gaiss) līdz 7 000 euro (centralizētās siltumapgādes ierīkošana). Ņemot vērā minēto, fiziskajām personām sods noteikts kā 10 % no izmaksām, kas saistītas ar šo iekārtu uzstādīšanu un iegādi. Savukārt juridiskajām personām tas noteikts divas reizes lielāks kā fiziskajām personām.

Attiecībā uz neatbilstoša kurināmā izmantošanu esošajās apkures iekārtās, nosakot soda apmēru par paraugu ņemts minimālais soda apmērs, ko piemēro pārējām mazas jaudas sadedzināšanas iekārtām, ko izmanto profesionālajā darbībā un kuras atbilstoši MK 2010. gada 30. novembra noteikumiem Nr. 1082 "Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošas darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai" klasificē kā C kategorijas piesārņojošās darbības. C kategorijas darbībām sods noteikts likuma "Par piesārņojumu" 62. panta otrajā daļā. Vienlaikus likumprojektā gan fiziskajām, gan juridiskajām personām noteikts zemāks maksimāli pieļaujamais soda līmenis, jo šīs prasības pamatā attiecas uz mazākas jaudas iekārtām, kā arī iekārtām, ko izmanto iedzīvotāji mājokļa apkurei.

Soda piemērošana:
Potenciāli šādi saistošie noteikumi nepieciešamības gadījumā varētu tikt izdoti tajās pašvaldībās, kurās ir konstatēti gaisa kvalitātes normatīvu pārsniegumi vai ir blīva apbūve un kurās būtisku piesārņojumu rada komerciālajā un mājsaimniecību sektorā izmantotās mazas jaudas apkures iekārtas par kurām regulāri tiek saņemtas iedzīvotāju sūdzības. 

Atkarībā no konkrētās situācijas pašvaldībā pastāv vairāki iespējamie risinājuma varianti, kurus pašvaldība var saistošajos noteikumos noteikt:
1) noteiktās teritorijās tiek ierobežota cietās biomasas, ogļu un kūdras izmantošana, kā arī attiecīgu iekārtu darbināšana, kurās tiek izmantots minētais kurināmais; 
2) tiek noteikts liegums konkrētās teritorijās uzstādīt apkures iekārtas, kurās kā kurināmo izmanto cieto biomasu, ogles vai kūdru.

Vietējā pašvaldība nodrošina saistošo noteikumu izpildes kontroli un administratīvā pārkāpuma procesu.
Attiecīgi administratīvais process un piespiedu nauda var tikt piemērota gadījumā, ja tiek uzstādīta apkures iekārta, kurā izmanto cieto biomasu, ogles vai kūdru. Savukārt administratīvais sods tiek piemērots gadījumos, ja persona esošajā apkures iekārtā izmanto cieto biomasu, kūdru vai ogles, kā arī darbina tādu iekārtu, kuras izmantošana šajā teritorijā atbilstoši pašvaldību saistošajiem noteikumiem ir aizliegta.

Praksē minēto noteikumu kontroli var veikt izveidojot esošo iekārtu uzskaiti, kā arī kontrolējot prasību izpildi izsniedzot būvatļaujas vai arī reaģējot uz iedzīvotāju iesniegtajām sūdzībām un pārbaudot klātienē izmantoto kurināmā un apkures iekārtas veidu.
Konkrēto kontroles mehānismu un kontrolējošās iestādes pašvaldība varēs noteikt saistošajos noteikumos.
Vienlaikus jau šobrīd "Vides aizsardzības likuma" 22.pants paredz, ka vietējām pašvaldībām ir arī tiesības kontrolēt normatīvajos aktos noteikto prasību izpildi un pašvaldības vides kontroles amatpersonām ir tiesības:
1) iebraukt vai ieiet un netraucēti pārbaudīt jebkuru teritoriju, iekārtu vai citu objektu neatkarīgi no īpašuma piederības, ja tas nepieciešams vides aizsardzības prasību ievērošanas kontrolei, veicot plānotas pārbaudes, vai ja ir pamatotas aizdomas par vides normatīvo aktu pārkāpumiem.
2) ņemt paraugus un veikt kontrolmērījumus;
3) pieprasīt un bez maksas saņemt no privātpersonām, valsts un pašvaldības iestādēm vides valsts kontroles veikšanai nepieciešamo informāciju, kas ir privātpersonas vai iestādes rīcībā, dabas resursu uzskaites dokumentus un citus dokumentus, lai kontrolētu dabas resursu ieguves, lietošanas, vides piesārņošanas apjomus, iepakojuma plūsmu, atkritumu apsaimniekošanu, būvniecību un citas vidi ietekmējošas darbības.

Attiecībā uz transporta  jomas noteikumiem (Likumprojekta 8.pants - 11.¹⁴pants):
Soda apmērs:
Nosakot soda apmēru par paraugu ņemts Jūrmalas domes regulējums - Jūrmalas pilsētas domes 2021.gada 25.februāra saistošajiem noteikumiem Nr.10 "Grozījumi Jūrmalas pilsētas domes 2017.gada 12.janvāra saistošajos noteikumos Nr.1 "Par transportlīdzekļu iebraukšanu īpaša režīma zonā Jūrmalas pilsētas administratīvajā teritorijā"" (pieejami: https://dokumenti.jurmala.lv/docs/k21/s/k21s010.htm.).

Minētie noteikumi nosaka kārtību, kādā maksājama pašvaldības nodeva par iebraukšanu īpaša režīma zonā Jūrmalā, nodevas apmēru, atvieglojumus un atbrīvojumus no nodevas. Pašvaldību saistošie noteikumi paredz, ka par iebraukšanu īpaša režīma zonā Jūrmalā bez caurlaides, kuras nepieciešamību nosaka šie noteikumi, piemēro naudas sodu fiziskajai personai un juridiskajai personai desmit naudas soda vienību apmērā.
Saistošajos noteikumos paredzētais soda apmērs noteikts par līdzīga rakstura pārkāpumu kā minēts likumprojektā un tiek piemērots gadījumos, kad pilsētas teritorijā iebrauc transportlīdzeklis, kas nav samaksājis noteikto nodevu. Vienlaikus tā kā fiziskā persona un juridiskā persona neatrodas vienlīdzīgā mantiskā stāvoklī, tad juridiskajām personām paredzēts augstāks soda apmērs kā fiziskajām personām.

Soda piemērošana:
Zemo emisiju zonā sods tiek piemērots par iebraukšanu zemo emisiju zonā ar transportlīdzekli, kura emisiju klase ir zemāka par "EURO 5" emisiju standartu.

Bezemisiju zonā sods tiek piemērots par iebraukšanu bezemisiju zonā ar transportlīdzeki, kas rada emisijas. Attiecīgi šādās zonās drīkst iebraukt tikai elektriskie transportlīdzekļi.

Pastāv šādi iespējamie risinājuma varianti, kurus pašvaldība var īstenot:  
1) pašvaldība izvēlas noteikt konkrētā pilsētas teritorijā zemo emisiju zonu, kur aizliegts iebraukt noteiktas emisiju klases automašīnām. Sods tiek piemērots par šāda veida pārkāpumiem: iebraukšana noteiktajā zonā ar zemākas emisiju klases transportlīdzekli kā atļauts.
2) pašvaldība izvēlas noteikt konkrētā pilsētas teritorijā bezemisiju zonu, kur aizliegts iebraukt transportlīdzekļiem, kas rada emisijas. Sods tiek piemērots par šāda veida pārkāpumiem: iebraukšana noteiktajā zonā ar transportlīdzekli, kas rada emisijas.
3) pašvaldība izvēlas izveidoto zemo emisiju zonu vai bezemisiju zonu apvienot ar īpašā režīma zonu. Šādā gadījumā pašvaldība izvēlas konkrētā pilsētas teritorijā izveidot zemo emisiju zonu vai bezemisiju zonu, kur bezmaksas drīkst iebraukt tikai noteiktas emisiju klases automašīnas vai elektroautomašīnu. Attiecīgi, ja tiek iebraukts ar zemākas emisiju klases automašīnu vai tādu automašīnu, kas rada emisijas jāmaksā pašvaldību nodeva par transportlīdzekļu iebraukšanu īpašā režīma zonā atbilstoši nodokļu un nodevu jomas regulējošajiem normatīvajiem aktiem. 

Sods šajā gadījumā tiek piemērots par šāda veida pārkāpumiem: iebraukšana ar neatbilstošu transportlīdzekli  un noteiktās ielu nodevas nesamaksāšana atbilstoši nodokļu un nodevu jomas regulējošajiem normatīvajiem aktiem. 

Vienlaikus likumprojekts nosaka arī administratīvā pārkāpuma procesa piemērošanā iesaistītās iestādes.
Attiecībā uz pašvaldību pārziņā esošo saistošo noteikumu izpildes kontroli likumprojekts paredz pašvaldībai tiesības noteikt kompetento institūciju, kas veic administratīvo pārkāpumu procesu un izvēlēties kādu no likumprojektā minētajām kontrolējošajām iestādēm vai amatpersonām. Attiecībā uz transportlīdzekļu iebraukšanu zemo emisiju zonā vai bezemisiju zonā tā var būt pašvaldības vides kontroles amatpersona vai pašvaldības policija. Savukārt apkures iekārtu kontroles gadījumā tās prioritāri būtu pašvaldības vides kontroles amatpersona vai, ja tādas nav - pašvaldības policija.

Likumprojekta 40. pants (papildina likumu ar 64.¹ pantu)
Eiropas Parlamenta un Padomes 2024. gada 13. jūnija Regula (ES) 2024/1787 par metāna emisiju samazināšanu enerģētikas sektorā (turpmāk — Regula (ES) 2024/1787) nosaka tieši piemērojamas prasības dabasgāzes pārvades, sadales un uzglabāšanas sistēmu operatoriem, sašķidrinātās dabasgāzes infrastruktūras operatoriem, ogļūdeņražu (naftas un dabasgāzes) meklēšanas, izpētes un ieguves, savākšanas un pārstrādes komersantiem, ogļraktuvju operatoriem, kā arī dabasgāzes, jēlnaftas un ogļu importētājiem.
Latvijas Republikā Regulas (ES) 2024/1787 prasības primāri attiecas uz dabasgāzes pārvades, sadales un uzglabāšanas sistēmu operatoriem, sašķidrinātās dabasgāzes iekārtas operatoriem, komersantiem, kam izsniegtas licences ogļūdeņražu (naftas) meklēšanai, izpētei un ieguvei, kā arī dabasgāzes importētājiem, savukārt regulas prasības attiecībā uz ogļu ieguves darbībām Latvijā nav piemērojamas, jo šādas darbības netiek veiktas.
Regulas (ES) 2024/1787 33. pants paredz dalībvalstu pienākumu noteikt efektīvas, samērīgas un atturošas sankcijas par regulas prasību pārkāpumiem. Sankcijām jānodrošina, ka pārkāpējam tiek atņemts no pārkāpuma gūtais ekonomiskais labums, tās ir samērīgas ar nodarīto kaitējumu videi un ietekmi uz cilvēku veselību un drošību, kā arī kļūst stingrākas atkārtotu smagu pārkāpumu gadījumā. Regula paredz arī kompetento iestāžu pilnvaras piemērot administratīvus pasākumus un periodiskus piespiedu maksājumus, lai nodrošinātu regulas prasību izpildi.

Ar likumprojektu tiek ieviests administratīvās atbildības mehānisms par Regulas (ES) 2024/1787 prasību neievērošanu, nosakot Valsts vides dienesta tiesības piemērot administratīvos sodus dabasgāzes pārvades, sadales un uzglabāšanas sistēmas operatoriem, sašķidrinātas dabasgāzes iekārtu operatoriem, ogļūdeņražu meklēšanas, izpētes un ieguves komersantiem, kā arī dabasgāzes, jēlnaftas un ogļu importētājiem. Vienlaikus tiek noteikts maksimālais naudas soda apmērs un deleģējums Ministru kabinetam izstrādāt detalizētu soda piemērošanas kārtību.

Likumprojekta 43.pants (groza likuma 1.pielikumu)
Likuma 1. pielikumā norādīto A kategorijas piesārņojošo darbību sarakstu nepieciešams pārskatīt un aktualizēt, lai pārņemtu Direktīvas 2024/1785 I un II pielikuma (grozītās Direktīvas 2010/75/ES I un I.a pielikuma) prasības

Lai nodrošinātu Direktīvas 2024/1785 I pielikuma prasību pārņemšanu, likuma 1.pielikumā esošais A kategorijas piesārņojošo darbību saraksts tiek pārskatīts un aktualizēts: 
pievienojot jaunas līdz šim A kategorijas sarakstā nebijušas darbības: 
sadaļā metālu ražošana un apstrāde:
- aukstās velmētavas, kuru jauda pārsniedz 10 tonnas neapstrādāta tērauda stundā; 
- bateriju ražošana, kas nav tikai montāža, ar ražošanas jaudu 15 000 tonnu bateriju elementu (katodu, anodu, elektrolītu, atdalītāju, apvalku) vai vairāk gadā; 
sadaļā minēralu izstrādājumu ražošanā - iekārtas rūdu iekārtas, tostarp apstrādei uz vietas (piemēram, smalcināšana, lieluma kontrole, bagātināšana un uzlabošana), rūpnieciskā mērogā: metālus saturošas rūdas, arī boksīts, hroms, kobalts, varš, zelts, dzelzs, svins, litijs, mangāns, niķelis, pallādijs, platīns, alva, volframs un cinks.";.   
Papildinot atsevišķu aprakstus vai dažu darbību aprakstus aizstājot ar citu, vai precizējot aprakstu: 
sadaļā "Enerģētika" pirmās daļas 4. punktā tiek papildināts ar pirolīzes iekārtām, kurās izmanto akmeņogles vai citus kurināmā veidus, ja iekārtas kopējā nominālā ievadītā siltumjauda ir 20 MW un vairāk;
sadaļā "Atkritumu saimniecība" iekārtas nebīstamo atkritumu apglabāšanai ar jaudu virs 50 tonnā dienā, kas attiecas uz bioloģisko attīrīšanu tiek iekļauts kā piemērs anaerobā noārdīšana vai līdzdigestācija un iekārtas nebīstamu atkritumu reģenerācijai, kā arī iekārtas nebīstamu atkritumu reģenerācijai un apglabāšanai ar jaudu virs 75 tonnām dienām, kas attiecas uz bioloģisko attīrīšanu tiek iekļauts kā piemērs anaerobā noārdīšana;
sadaļā "Citās nozarēs" otrajā punktā tiek precizēts, izslēdzot kā piemēru krāsošanu, papildinot to aiz iekavām, un iekļaujot arī apdari;
tajā pašā sadaļā attiecībā uz dzīvnieku līķu un dzīvnieku izcelsmes atkritumu apglabāšanas vai pārstrādes iekārtas, kuru jauda pārsniedz 10 tonnas dienās dzīvnieku atkritumi tiek aizstāti ar "dzīvnieku blakusproduktiem". 
Fermas intensīvai cūku un mājputnu audzēšanai tiek izteiktas dzīvnieku vienībās, pakāpeniski pārejot un sasniedzot sliekšņus, kas izteikti liellopu vienībās, ņemot vērā likumprojekta pārejas noteikumos noteikto.  
Cūku audzēšanas saimniecības, kurās tiek turētas 350 liellopu vienības vai vairāk, vai arī jaukta veida cūku un mājputnu audzēšana, ja liellopu vienību skaits ir 380 vai vairāk, izņemot gadījumos, kad cūku un mājputnu audzēšanu veic ar bioloģiskās audzēšanas režīmiem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2018.gada 30.maija Regulu (ES) Nr. 2018/848 par bioloģisko ražošanu un bioloģisko produktu marķēšanu, ar ko atceļ padomes Regulu (EK) Nr. 834/2007, vai, ja tiek turētas ar zemu blīvumu (mazāk nekā 2 LLV uz hektāru), ganībās vai barojoties tikai ar dabīgi audzētu lopbarību, un dzīvniekus lielu daļu laika gadā tur āra apstākļos vai sezonāli tur āra apstākļos. Saimniecībās, kurās tiek turētas tikai dējēvistas ar dzīvnieku vienību skaitu 300 vai vairāk, vai tikai citu mājputnu kategorijas ar liellopu vienību skaitu 280 vai vairāk. 
Nosakot iekārtas jaudu, dzīvnieku skaitu pārrēķina liellopu vienībās, izmantojot dzīvnieku kategorijām noteiktos standarta mērījumu vienības norādītos koeficientus, atbilstoši šā likuma 1.² pielikumam, ar ko tiek papildināts likumprojekts.

Likumprojekta 44.pants (Papildina likumu ar 1.² pielikumu)
Papildināts, lai pārņemtu Direktīvas 2024/1785 II pielikuma (grozītās Direktīvas 2010/75/ES I.a pielikuma) prasības.

Ņemot vērā to, ka I pielikuma sestā sadaļa "Citās nozarēs" tiek papildināta ar 6.¹  punktu, pakāpeniski pārejot uz lauksaimniecības dzīvnieku noteikšanu liellopu vienībās, likums tiek papildināts ar jaunu pielikumu, kurā ir noteikti piemērojamie koeficienti iekārtas jaudas noteikšanai, pārņemot Direktīvas 2024/1785 II pielikuma prasības. Jaukta veida mājputnu audzēšanā (ieskaitot dējējvistas) piemērojamais svēruma koeficients dējējvistām ir 0,93 (citu mājputnu kategorijas piemērojamo slieksni 280 LLV/ dala ar dējējvistām piemērojamo slieksni 300 LLV).  
Lai novērstu saimniecību mākslīgu sadalīšanu, kā norādīts Direktīvas 2024/1785 12. apsvērumā, ka gadījumā, ja divas vai vairākas iekārtas atrodas tuvu viena otrai un ja tām ir viens un tas pats operators vai vairāki operatori, kas savstarpēji ir ekonomiski vai juridiski saistīti, šo iekārtu jaudu summē, ar šo tiek pārņemts arī Direktīvas 2024/1785 1. panta grozītās Direktīvas 2010/75/ES 70.b panta 1. punkta pirmās daļas prasības. 
Saskaņā Direktīvas 2024/1785 1. panta grozītās Direktīvas 2010/75/ES 70.b panta 1. punkta otro daļu, Eiropas Komisija līdz 2028. gada 5. augustam publicēs vadlīnijas, kurās tiks skaidrots pēc kādiem kritērijiem iekārtas uzskatāmas par vienu vienību.

Likumprojekta 17., 24.-28., 45. un 46. pants (Papildina un precizē likuma 24.³, 32.¹⁶, 32.¹⁷, 32.²³, 32.³⁸ (jauns) pantus, precizē 78. pārejas noteikumu punktu un papildina un precizē 2. pielikuma I. sadaļu)
Papildināts un precizēts, lai nodrošinātu salāgojamību starp Latvijas Republikas un Eiropas Savienības tiesību aktiem.

Lai nodrošinātu salāgojamību starp Latvijas Republikas un Eiropas Savienības tiesību aktiem, kā arī radītu labāku sapratni Eiropas Savienības emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas (ES ETS) un Eiropas Savienības emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas ēku, autotransporta un papildu sektoros (ES ETS2) dalībniekiem par regulējumu tiek:
- precizēti likuma 24.³, 32.¹⁶, 32.¹⁷, 32.²³ panti un 78. pārejas noteikumu punkts;
- likums papildināts ar jaunu 32.³⁸ pantu;
- papildināts un precizēts likuma 2. pielikuma I. sadaļa.