Anotācija (ex-ante)

Latvijas Republikas Satversmes tiesa (turpmāk – Satversmes tiesa) 2021.gada 4.novembrī taisīja spriedumu lietā Nr.2021-05-01 un nosprieda:
-atzīt Civillikuma 242. panta 5. punktu, ciktāl tas nosaka absolūtu aizliegumu par aizbildni būt personai, kura sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, - neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 110. pantam;
-attiecībā uz personām, kurām piemērots Civillikuma 242. panta 5. punkts un kuras šā sprieduma spēkā stāšanās dienā ir uzsākušas un turpina savu pamattiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, atzīt Civillikuma 242. panta 5. punktu, ciktāl tas nosaka absolūtu aizliegumu par aizbildni būt personai, kura sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, - neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 110. pantam un spēkā neesošu no šo personu pamattiesību aizskāruma rašanās dienas.

Spriedumā lietā Nr.2021-05-01norādīts, ka Satversmes tiesa jau atzinusi: tas vien, ka persona kādreiz ir sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, ne vienmēr ir pietiekams pamats tam, lai konstatētu, ka šī persona apdraud sabiedrību un bērnus ilgtermiņā. Personas uzvedība laika gaitā var mainīties. Septiņu līdz desmit gadu laikā, uzturoties sabiedrībā bez atkārtota noziedzīga nodarījuma izdarīšanas, lielai daļai sodīto personu risks atkārtoti izdarīt noziedzīgu nodarījumu nokrītas līdz nesodītu personu riska līmenim (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 23.2. punktu un 2021. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2020-36-01 19.3.2. punktu). Turklāt bērns, kas izdara noziedzīgu nodarījumu, var vēl nebūt sasniedzis pietiekamu brieduma pakāpi un pienācīgu izpratni par savas rīcības sekām. Tāpēc nepilngadībā izdarīta vardarbīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanas fakts pats par sevi nedrīkst ietekmēt visu personas atlikušo dzīvi. Proti, likumdevējs nedrīkst prezumēt, ka ikviena persona, kas noziedzīgu nodarījumu izdara, būdama nepilngadīga, arī pieaugusi būs vardarbīga un tāda paliks līdz pat mūža galam (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2020-36-01 19.3.2. punktu).

Tātad tas, ka persona reiz tikusi sodīta par vardarbīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, ne vienmēr ir pietiekams pamats tam, lai konstatētu, ka šī persona apdraud bērnus ilgtermiņā. Paredzot aizliegumu, likumdevējam ir nevis jāvadās no vispārīgām prezumpcijām, bet gan pēc iespējas jāveicina individuāla taisnīguma sasniegšana (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2020-36-01 19.3.2. punktu). Ar apstrīdēto normu aptvertās situācijas var būt ļoti dažādas. Atšķirīgas var būt gan ar noziedzīgo nodarījumu apdraudētās intereses, gan laiks, kas pagājis kopš tā izdarīšanas. Tāpat arī personas brieduma pakāpe un izpratne par noziedzīgā nodarījuma sekām var būtiski atšķirties atkarībā no tā, vai persona ir nepilngadīga vai pilngadīga.


Patlaban Civillikuma  242. panta 5.punktā noteikts, ka par aizbildņiem nevar būt personas, kuras sodītas par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, (turpmāk arī - vardarbīgi noziedzīgi nodarījumi) - neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas.
Absolūtais aizliegums ir pieļaujams, ja likumdevējs ir pamatojis, ka, paredzot izņēmumus no šāda aizlieguma, tā mērķis netiktu sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē. Likumdevējam, nosakot absolūto aizliegumu, ir jāpārliecinās, ka tas ir vienīgais līdzeklis, ar kuru var sasniegt tā mērķi. Tikai tādā gadījumā likumdevējs ir tiesīgs noteikt absolūto aizliegumu (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 28. janvāra sprieduma lietā Nr. 2020-29-01 24.3. punktu).
Attiecībā uz likumdevēja pienākumu izvērtēt absolūtā aizlieguma būtību un piemērošanas sekas, Satversmes tiesa  Spriedumā lietā Nr.2021-05-01secinājusi, ka Civillikuma  242. panta 5.punktā noteiktais aizliegums būt par aizbildni attiecas uz ikvienu personu, kura sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, bet nav bijis vērsts pret tikumību vai dzimumneaizskaramību. Proti, šis aizliegums attiecas uz plašu situāciju klāstu, dažādiem ar Krimināllikumu aizsargāto interešu apdraudējumiem un atšķirīgu apdraudējuma raksturu un kaitīgumu, bet nepieļauj izņēmumus. Turklāt tas ir noteikts uz mūžu - tas ir spēkā neierobežotu laiku arī pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Tādējādi apstrīdētajā normā noteiktais aizliegums ir absolūts.

Civillikuma 240. pants paredz, ka visos gadījumos, kad risināms jautājums par aizbildņa iecelšanu, bāriņtiesai ir pienākums izvērtēt par aizbildni ieceļamās personas atbilstību aizbildņa pienākumu pildīšanai. Bāriņtiesa raugās, lai par aizbildni ieceļamajai personai būtu aizbildņa pienākumu pildīšanai nepieciešamās spējas un īpašības, un izvērtē personas motivāciju kļūt par aizbildni, ģimenes locekļu savstarpējās attiecības, nodarbinātību, dzīves apstākļus, kā arī spēju pārstāvēt bērnu personiskajās un mantiskajās attiecībās. Turklāt, izvērtējot personas atbilstību aizbildņa pienākumu pildīšanai, bāriņtiesa ņem vērā atzinumus par personas veselības stāvokli, ko sniedz ģimenes ārsts, kura veselības aprūpē persona atradusies vismaz sešus mēnešus, kā arī psihiatrs un narkologs (Bāriņtiesu likuma 29. panta pirmā un otrā daļa). Bāriņtiesa arī pastāvīgi uzrauga aizbildņu rīcību bērna personisko un mantisko tiesību un interešu nodrošināšanā (Bāriņtiesu likuma 31. panta pirmā daļa) un nepieciešamības gadījumā lemj par aizbildņa atcelšanu vai atlaišanu no aizbildņa pienākumu pildīšanas (Civillikuma 241.pants, Bāriņtiesu likuma 32. panta pirmās daļas 3. punkts un 33. panta pirmā daļa).
Bāriņtiesa arī pastāvīgi uzrauga aizbildņu rīcību bērna personisko un mantisko tiesību un interešu nodrošināšanā (Bāriņtiesu likuma 31. panta pirmā daļa) un nepieciešamības gadījumā lemj par aizbildņa atcelšanu vai atlaišanu no aizbildņa pienākumu pildīšanas (Civillikuma s, Bāriņtiesu likuma 32. panta pirmās daļas 3. punkts un 33. panta pirmā daļa).

Satversmes tiesa Spriedumā lietā Nr.2021-05-01 norāda, ka tādējādi bāriņtiesa, ievērojot piesardzības principu, ir spējīga individuāli izvērtēt to, vai konkrētā persona, kas iepriekš izdarījusi vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu, var radīt lielāku apdraudējumu bērna drošībai nekā nesodīta persona, turklāt bāriņtiesa jau pastāvīgi uzrauga to, vai bērna aizbildnība tiek īstenota atbilstoši bērna vislabākajām interesēm.
Šādā individuālas izvērtēšanas procesā bāriņtiesai ir pienākums ievērot arī individuālas pieejas principu bērna viedokļa noskaidrošanā. Bērna viedoklim īpaša nozīme ir gadījumos, kad starp bērnu un potenciālo aizbildni jau ir izveidojušās ģimeniskas attiecības.
Vienlaikus  Satversmes tiesa  lietā Nr.2021-05-01 secinājusi, ka bērna vislabāko interešu aizsardzību un Civillikuma 242.panta 5.punktā noteiktā absolūtā aizlieguma mērķi līdzvērtīgā kvalitātē var sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kas turklāt neprasītu nesamērīgu ieguldījumu no valsts.

Satversmes tiesa Spriedumā lietā Nr.2021-05-01 norāda, ka iestādei vai tiesai, izvērtējot to, vai par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodītai personai ir tiesības būt par aizbildni, apstrīdētā norma uz šo personu jāattiecina individuāli. Tas nozīmē, ka iestādei vai tiesai ir jāveic individuāls apstākļu izvērtējums, noskaidrojot iespējamos bērna drošības apdraudējuma riskus un tieši piemērojot Satversmi, tostarp piesardzības principu un bērna vislabāko interešu prioritātes principu, kā arī šajā spriedumā ietvertās atziņas.
 

Likumprojekts paredz Civillikuma 242.panta 5.punkta   izteikšanu jaunā redakcijā, kas noteic, ka par aizbildņiem nevar būt personas, kuras sodītas par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, līdz brīdim, kad sodāmība dzēsta vai noņemta.

Minētais regulējums aizstāj iepriekš likumdevēja noteikto absolūto aizliegumu (aizliegumu uz mūžu) personai, kura sodīta par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, kļūt par aizbildni ar terminētu aizliegumu. Proti, grozījumi paredz, ka personai turpmāk būs aizliegts kļūt par aizbildni, kamēr spēkā ir personas sodāmība (sodāmība nav dzēsta vai noņemta). Savukārt pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas bāriņtiesai būs individuāli jāvērtē, vai saistībā ar iepriekšējo personas sodāmību vēl aizvien pastāv draudi bērna drošībai, kas attiecīgi ir šķērslis, lai tālāk izskatītu jautājumu saistībā ar personas atbilstību aizbildņa pienākumu pildīšanai vai personas iecelšanu par aizbildni bērnam.


Gadījumā, ja par aizbildni vēlas kļūt par vardarbību noziedzīgu nodarījumu sodīta persona un šīs personas sodāmība ir dzēsta vai noņemta, tad, lai konstatētu, ka persona neapdraud bērnu, bāriņtiesai nepieciešams ņemt vērā kriminālprocesā un soda izciešanas laikā konstatētos apstākļus, laiku, ko persona pavadījusi sabiedrībā, neizdarot jaunu noziedzīgu nodarījumu vai citu likumpārkāpumu, personības izmaiņas laika gaitā, personas raksturu, attieksmi, uzvedību un rīcību, tostarp attiecībās ar bērniem.

Kā atzīst Satversmes tiesa šādā individuālas izvērtēšanas procesā bāriņtiesai ir pienākums ievērot arī individuālas pieejas principu bērna viedokļa noskaidrošanā (ja tiek pieņemt bāriņtiesas lēmums par aizbildnības nodibināšanu un aizbildņa iecelšanu). Bērna viedoklim īpaša nozīme ir gadījumos, kad starp bērnu un potenciālo aizbildni jau ir izveidojušās ģimeniskas attiecības.

Krimināllikuma panti, kuri īpaši ņemami vērā saistībā ar Civillikuma 242.panta 1.punkta piemērošanu: Krimināllikuma 71., 71.¹, 71.², 72., 73., 74., 74.¹, 75., 76., 77., 77.¹, 78., 79. pants, 79¹, 79², 79.³, 79.⁴, 79.⁵, 79.⁶, 80. panta otrā,  86., 87., 89.¹, 90., 116., 117., 118., 119., 120., 121., 122., 123., 124., 125., 126., 127., 128., 129., 130., 130.¹, 131., 132., 132.¹, 133., 133.¹, 134., 135.panta ceturtā daļa, 136., 141., 143.panta otrā daļa, 145. panta trešā daļa, 146.panta otrā daļa, 147. panta otrā daļa, 148. panta trešā daļa, 150. panta trešā  daļa, 152., 153., 154., 154.¹, 167.,  168.¹, 169.¹ panta otrā  daļa, 172., 173., 174., 176., 183., 184. pantā, 185. panta otrā daļa, 224., 225., 227., 230. panta otrā daļa, 231., 251. panta otrā daļa, 252. panta trešā daļa, 253.¹ panta trešā daļa, 268. panta otrā un trešā daļa, 269., 270. pantā, 272.¹ panta otrā daļa, 279. panta trešā daļa, 280.panta otrā daļa, 294. pants, 301.panta otrā un trešā daļa, 310. panta otrā daļa, 311. pants, 317. panta otrā daļa, 338., 340.pants, 355. panta pirmā daļa.
Vienlaikus jāņem vērā, ka vardarbība konkrēta Krimināllikumā minēta noziedzīga nodarījuma gadījumā var būt kā atbildību pastiprinošs apstāklis (Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 15., 16.punkts).