Anotācija (ex-ante)

Latvijas Republikas Satversmes 98.pantā ir noteikts, ka (..) Latvijas pilsoni nevar izdot ārvalstīm, izņemot Saeimas apstiprinātajos starptautiskajos līgumos paredzētos gadījumus, ja ar izdošanu netiek pārkāptas  noteiktās cilvēka pamattiesības.
Proti, šobrīd Latvijas Republikas valstspiederīgo izdošana iespējama Eiropas Savienības ietvaros, pamatojoties uz 2002.gada 13.jūnija Padomes pamatlēmumu  (2002/584/TI) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm, kā arī uz Amerikas Savienotajām Valstīm, Īslandi, Norvēģiju un Austrāliju, jo Latvijas Republika ir ratificējusi Latvijas Republikas valdības un Amerikas Savienoto Valstu valdības līgumu par izdošanu (spēkā no 2007.gada 13.jūnija), Latvijas Republikas un Austrālijas līgumu par izdošanu (spēkā no 2005.gada 16.janvāra) un Nolīgumu starp Eiropas Savienību un Īslandes Republiku un Norvēģijas Karalisti par nodošanas procedūru starp Eiropas Savienības dalībvalstīm un Īslandi un Norvēģiju (spēkā no 2007.gada 27.septembra).
Ņemot vērā to, ka  Nolīgums nav ratificēts Saeimā un Latvijas Republikas Satversmes 98.panta trešais teikums paredz, ka jautājums par Latvijas pilsoņu izdošanu ir jāizlemj Saeimai, šobrīd Latvijas Republika pie Nolīguma 603.panta ir iesniegusi atrunu, paredzot, ka Latvijas pilsoņi netiek izdoti uz Lielbritāniju kriminālvajāšanai, tiesāšanai vai soda izpildei.
Jautājumu par sadarbību izdošanas jautājumos ir aktualizējušas kompetentās Lielbritānijas iestādes, vairākkārt vēršoties pie Latvijas Republikas atbildīgajām iestādēm saistībā ar Latvijas valsts piederīgo izdošanu Lielbritānijai kriminālvajāšanai vai sodīšanai par noziegumiem, kas tajā izdarīti.  Lielbritānijas kompetentās iestādes ir informējušas, ka atsevišķas meklēšanā izsludinātās personas, par kurām ir pamats uzskatīt, ka tās atrodas Latvijā, ir izdarījušas sevišķi smagus noziegumus. Iespēja izvairīties šīm personām no soda nav savienojama ar taisnīguma atjaunošanu un bieži vien var radīt  drošības riskus sabiedrībai.
Atbilstoši Nolīguma 603.panta trešajai daļai apstākļos, kad valsts ir atteikusies izpildīt apcietināšanas orderi, pamatojoties uz to, ka – tā ir sniegusi paziņojumu kā Lielbritānijas gadījumā, vai  Savienība dalībvalsts uzdevumā ir sniegusi paziņojumu, kā minēts 2. punktā, minētā valsts, ņemot vērā izsniegšanas valsts viedokli, apsver tādas tiesvedības sākšanu pret savu valstspiederīgo, kas būtu samērīga ar apcietināšanas ordera priekšmetu. Apstākļos, kad kompetentā iestāde nolemj neuzsākt šādu tiesvedību, apcietināšanas ordera pamatā esošā nodarījumā cietušajam jābūt iespējai saņemt informāciju par lēmumu saskaņā ar piemērojamajām iekšzemes tiesībām. Jānorāda, ka arī Kriminālprocesa likuma (turpmāk – KPL) 705.panta piektajā daļā ir paredzēts, ka, ja pieņemts lēmums par atteikšanos izdot personu, pamatojoties uz to, ka persona ir Latvijas pilsonis, prokurors nodod izdošanas lūgumu kompetentai izmeklēšanas iestādei kriminālprocesa uzsākšanai. Ievērojot minēto, kopumā, Latvijas kriminālprocesuālais regulējums nodrošina Nolīguma 603.panta trešās daļas piemērošanu Latvijā, taču praksē nav bijusi situācija, kad Latvijas kompetentās iestādes, pamatojoties uz šo regulējumu būtu uzsākušas kriminālprocesu pret noziedzīgā nodarījuma izdarītājiem. Papildus jānorāda, ka KPL 67.nodaļa paredz arī kārtību ārvalstī uzsākta kriminālprocesa pārņemšanai Latvijā. Proti, atbilstoši KPL 723.pantam kriminālprocesa pārņemšana ir ārvalstī uzsākta kriminālprocesa turpināšana Latvijā pēc ārvalsts lūguma vai ar tās piekrišanu, ja to prasa procesuālās intereses un nodarījums sodāms arī saskaņā ar Latvijas Krimināllikumu.  Lielbritānija, ņemot vērā tās tiesiskās sistēmas atšķirības, saskata šķēršļus Lielbritānijā uzsākto kriminālprocesu nodošanai uz citām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Kopš Nolīguma stāšanās spēkā ir bijuši tikai divi gadījumi, kad ir ticis nodots Lielbritānijā uzsākts kriminālprocess. Abos gadījumos kriminālprocesa nodošanas ietvaros tika konstatētas grūtības saistībā ar atšķirīgu izpratni par pierādīšanas kritērijiem un  pierādījumu nodošanu.
Lai Lielbritānijas tiesas varētu izskatīt kriminālprocesus ar Latvijas valstspiederīgo piedalīšanos, tika izvērtēta iespēja  nodrošināt šīm personām dalību iztiesāšanā attālināti no Latvijas. Tomēr Lielbritānijas tiesās videokonferences tiek izmantotas tikai ierobežotos gadījumos. 
Tieslietu ministrija ir organizējusi starpinstitucionālu sanāksmi, lai pārrunātu  iespējamos risinājumus sadarbības uzlabošanai.
Apkopojot iegūto informāciju, tika secināts, ka Ģenerālprokuratūra atbalsta izmaiņas jautājumā par Latvijas valstspiederīgo izdošanu Lielbritānijai. Gan Ģenerālprokuratūras, gan Valsts policijas pārstāvji norādīja, ka Latvijas pilsoņu izdošana uz Lielbritāniju būtu jāatļauj, lai nodrošinātu soda neizbēgamības principu. Esošā situācija liecina, ka citi mehānismi (kriminālprocesa pārņemšana, kriminālprocesa iztiesāšana ar videokonferences starpniecību), kādos var tiesāt Latvijas pilsoņus, kas izdarījuši noziedzīgus nodarījumus Lielbritānijā, faktiski nedarbojas, līdz ar to Latvijas pilsoņi, atrodoties brīvībā, ne tikai izvairās no soda, bet arī var radīt turpmāku apdraudējumu.  Gadījumi, kad Lielbritānijas kompetentās iestādes vēršas pie Latvijas iestādēm ar lūgumu par Latvijas valstspiederīgo izdošanu, pārsvarā attiecas uz situācijām, kad attiecīgās personas Lielbritānijā ir izdarījušas smagu vai sevišķi smagu noziedzīgu nodarījumu.
Ņemot vērā minēto, pārskatāms esošais tiesiskais regulējumu, attiecīgi paredzot, ka Latvijas valstspiederīgie var tikt izdoti Lielbritānijai. “Tā kā Satversmes 98.panta trešais teikums paredz iespēju starptautiskajā līgumā paredzēt Latvijas pilsoņa izdošanu, lēmums par to, vai paredzēt starptautiskajā līgumā Latvijas pilsoņa izdošanu vai ne, ir izpildvaras, kuras pārstāvis paraksta līgumu, un Saeima, kura lemj par līguma ratifikāciju, politisks lēmums. Ministru kabineta un Saeimas rīcības brīvību ierobežo 98.panta trešā teikuma nosacījums par to, ka pilsoni var izdot tikai tad,  “ja ar izdošanu netiek pārkāptas Satversmē noteiktās cilvēka pamattiesības””.[1]


[1] R.Balodis, A.Endziņš, R.Apsītis, T.Jundzis, G.Kūtris, Satversmes komentāri VIII nodaļa (Cilvēka pamattiesības), Rīga, 2011., 315.lapa, 37.rindkopa.
 

Ir sagatavots likumprojekts “Par Latvijas pilsoņu izdošanu uz Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti”. Likumprojektā ir paredzēts noteikt, ka Latvijas pilsoņus var izdot Lielbritānijai un Ziemeļīrijas Apvienotajai Karalistei kriminālvajāšanai, tiesāšanai un soda izpildei. Jānorāda, ka šī likumprojekta izpratnē ar terminu – Latvijas pilsonis, tiek saprasts Latvijas pilsonis vai nepilsonis — likuma "Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības" subjekts, kas krimināltiesiskajās attiecībās saskaņā ar Satversmes 91. un 92.pantu, KPL 8.pantu  bauda vienlīdzīgas procesuālas garantijas ar Latvijas pilsoņiem. KPL 681.panta trešajā daļā ir paskaidrots, ka KPL ietvertais jēdziens Latvijas pilsonis aptver gan Latvijas pilsoņus, gan Latvijas nepilsoņus.
Likumprojekta 2.pantā ir paredzēts noteikt, ka Latvijas pilsoni, kas uzturas Latvijas Republikā, var izdot ar nosacījumu, ka persona tiks atgriezta Latvijā piespriestā soda izciešanai, ja to pieprasa pati persona. Minētais nosacījums saskan ar KPL 715.panta trešajā daļā noteikto, proti, ja izdodamā persona ir persona, kas uzturas Latvijas Republikā, tai ir tiesības atteikties no tiesībām, kas garantē, ka personu, kas uzturas Latvijas Republikā, pēc tās notiesāšanas Eiropas Savienības dalībvalstī nodod atpakaļ Latvijai piespriestā soda izciešanai. Ja persona, kas uzturas Latvijas Republikā, neatsakās no šādām tiesībām, Ģenerālprokuratūra lūdz minēto garantiju Eiropas apcietinājuma lēmumu pieņēmušajai valstij.
Likumprojekta 3.pants paredz noteikt, ka Latvijas pilsoņu izdošanai uz  Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti tiek piemēroti Nolīguma noteikumi un attiecīgi tie KPL noteikumi, kas piemērojami attiecībās ar Eiropas Savienības dalībvalstīm personu izdošanas jomā –, ciktāl tie nav regulēti Nolīgumā. Tā mērķis ir radīt tiesisko noteiktību tiesību piemērotājiem attiecībā uz izdošanas procesu. Šāds risinājums ir paredzēts, ņemot vērā to, ka Nolīgumā tiek izmantots analoģisks tiesiskais mehānisms (ar dažiem izņēmumiem), kā Padomes pamatlēmumā (2002.gada 13.jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (2002/584/TI). Līdz ar to tā praktiskajā piemērošanā būtu piemērojami Nolīguma nosacījumi un tikai tajos gadījumos, kur Nolīgums neregulē, būtu piemērojami KPL 66.nodaļas nosacījumi. Kā piemēram, KPL atrunā, kā tiek izdodamā persona informēta par savām tiesībām, nosaka izdodamās personas aizturēšanas un apcietināšanas kārtību, lēmuma par personas izdošanu pieņemšanas kārtību, lēmuma par personu izdošanas izpildes kārtību, lēmuma par personas izdošanu pārsūdzības kārtību, nosaka, kā notiek personu tranzīts un priekšmetu nodošana uz ārvalsti.
Nolīguma III nodaļas VII sadaļā ir reglamentēta kārtība personu izdošanai.  Proti, Nolīguma VII sadaļā ir noteikts, kādos gadījumos var tikt izdots apcietināšanas orderis, definēti obligātie atteikuma iemesli, kā arī varbūtējie atteikuma iemesli personu izdošanai, tāpat noteikti termiņi, kādos ir jāpieņem lēmums lietā, kā arī jāveic personas nodošana, noteikts apcietināšanas ordera saturs un forma, tā nosūtīšanas kārtību. Tāpat Nolīguma VII sadaļā ir noteiktas personas, attiecībā uz kuru ir izdots apcietināšanas orderis,  tiesības, rīcība situācijā, kad personas piekrīt tās nodošanai, paredzēta tās uzklausīšana līdz lēmuma pieņemšanai, personas turēšanas apcietinājumā nosacījumi,  atrunāta kārtība rīcībai, kad persona bauda privilēģijas vai neaizskaramību attiecībā uz izpildes valsts jurisdikciju vai izpildi u.c. jautājumi.
Paredzams, ka Likumprojekts stājas spēkā vispārējā kārtībā. 
Attiecīgi pēc šā likumprojekta spēkā stāšanās Nolīguma 603.pantā šobrīd esošā atruna par Latvijas pilsoņu neizdošanu tiks grozīta, pieļaujot Latvijas valstspiederīgo izdošanu Lielbritānijai ar nosacījumu, kas minēts Likumprojekta 2. pantā