Anotācija (ex-ante)

1. Likumā “Par aviāciju” nav noteikta regulāra gaisa pārvadājuma definīcija.  Starptautiskajos līgumos, kuriem ir pievienojusies Latvijas Republika, paredzētās definīcijas nav vienveidīgas, lai gan to būtība neatšķiras. Lai nodrošinātu vienveidīgu termina piemērošanu, likumprojektā iekļauta atsauce uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1008/2008 ( 2008. gada 24. septembris) par kopīgiem noteikumiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai Kopienā (pārstrādāta versija).
Pašreizējais termins “Trešā valsts” ietver arī Šveices Konfederāciju, bet saskaņā ar Eiropas Savienības un Šveices apvienotās gaisa transporta komitejas, kas izveidota saskaņā ar Eiropas Kopienas un Šveices Konfederācijas nolīgumu par gaisa transportu, 2016. gada 11.aprīļa lēmumu Nr.1/2016, ar ko aizstāj pielikumu Eiropas Kopienas un Šveices Konfederācijas nolīgumam par gaisa transportu (2016/689) Šveices Konfederācijai tiek piemērotas tādas pašas prasības kā Eiropas Savienības dalībvalstij, Eiropas Ekonomikas zonas valstij.
Likumā “Par aviāciju” nav noteikts, kas ir vispārējās nozīmes aviācijas lidojumi, tāpēc nav skaidri kritēriji, lai konstatētu, ka lidojums ir vispārējās nozīmes aviācijas lidojums, nevis gaisa pārvadājums.  
No pašreizējā valsts gaisa kuģa definīcijas nav skaidrs, kuros gadījumos civilās aviācijas gaisa kuģis var veikt valsts nozīmes lidojumu.
Saskaņā ar Likumā ietverto valsts bezpilota gaisa kuģa definīciju  valsts institūcijas valsts bezpilota gaisa kuģa lidojumu var veikt tikai ārkārtas un neatliekamu uzdevumu izpildei, tādējādi sašaurinot to darbību loku, kuru izpildei var tikt izmantots bezpilota gaisa kuģis.

Projektā tiek precizētas trešās valsts un valsts gaisa kuģa  definīcijas, kā arī likumprojekts tiek papildināts ar jaunām definīcijām par regulāru gaisa pārvadājumu, vispārējās nozīmes aviācijas lidojumu un valsts nozīmes lidojumu.
Lai paplašinātu to valsts institūciju darbību loku, kuru izpildei var izmantot valsts bezpilota gaisa kuģi, projektā tiek precizēta valsts bezpilota gaisa kuģa definīcija, svītrojot vārdus “ārkārtas un neatliekamu”.

2.  Amerikas Savienoto valstu Federālās Aviācijas administrācijas  audita laikā (no 2022. 17. oktobra līdz 21. oktobrim) tika konstatēta neatbilstība attiecībā uz to, ka Civilās aviācijas aģentūrai (direktoram) ir nepietiekamas pilnvaras apstiprināt un ieviest no starptautiskajiem tiesību aktiem, tajā skaitā no Konvencijas pielikumiem izrietošās tehniskās prasības un noteikumus gaisa kuģu lidojumu drošuma jomā. Konvencijas tiesību normās ir noteikts, ka katrai dalībvalstij jāievieš atbilstoša aviācijas personāla un gaisa kuģu ekspluatantu sertificēšanas un to tālākās uzraudzības sistēma, kas sevī ietver un ir saistīta arī ar attiecīgo starptautisko tiesību normu (tehniska rakstura) apstiprināšanu, grozīšanu, pārskatīšanu, ieviešanu un ātru piemērošanu. Ar vārdu “dalībvalsts” tiek saprasta attiecīgajā valstī nozīmētā kompetentā iestāde. Atbilstoši Regulai Nr.2018/1139 Civilās aviācijas aģentūra ir nozīmēta kā kompetentā iestāde, lai izpildītu un ieviestu aviācijas jomu regulējošo Eiropas Savienības un citu starptautisko tiesību aktu prasības.
Likuma “Par aviāciju” 6.panta otrās daļas 16. apakšpunkts šobrīd nosaka, ka Civilās aviācijas aģentūra izstrādā normatīvo aktu projektus. Taču no pašlaik spēkā esošā likuma „Par aviāciju” 6.panta otrajā daļā paredzētā regulējuma nevar viennozīmīgi secināt, ka Civilās aviācijas aģentūrai ir attiecīgas pilnvaras minēto tehnisko prasību un noteikumu ātrai apstiprināšanai un ieviešanai. Turklāt jāņem vērā tas fakts, ka starptautiskajos tiesību aktos noteiktās tehniskās prasības tiek bieži grozītas, taču to ātra un efektīva ieviešana un piemērošana ir būtiski nepieciešama lidojumu drošuma nodrošināšanas mērķa sasniegšanai. Līdz ar to Federālās Aviācijas administrācijas auditoriem radās šaubas, vai aģentūrai ir pietiekamas  pilnvaras tehnisko prasību un noteikumu ātrā piemērošanas nodrošināšanā, jo šobrīd spēkā esošais likuma “Par aviāciju” regulējums neizslēdz iespēju, ka atbilstoši Latvijas Republikas tiesību sistēmai un likumdošanas procesam cita valsts pārvaldes iestāde, kas nav kompetentā iestāde Regulas Nr.2018/1139 izpratnē, bet, kas piedalās likumdošanas procesā, varētu kaut kā ietekmēt starptautiskajos tiesību aktos noteikto tehnisko prasību saturu un to apstiprināšanu, tādējādi radot riskus vienveidīgai un ātrai tehnisko prasību ieviešanai un izpildei gaisa kuģu lidojumu drošuma jomā. 

Lai novēstu Federālās administrācijas audita laikā konstatēto neatbilstību attiecībā uz to, ka Civilās aviācijas aģentūrai nav pietiekošu pilnvaru no starptautiskajiem tiesību aktiem izrietošo starptautisko tehnisko prasību un noteikumu ātrā un efektīvā ieviešanā un piemērošanā, ir izstrādāti grozījumi likuma “Par aviāciju” 6.panta otrās daļas 16. apakšpunktā, paredzot, ka Civilās aviācijas aģentūra sagatavo normatīvos aktus, kuri regulē civilās aviācijas darbību un nodrošina Starptautiskās civilās aviācijas organizācijas (ICAO), Eiropas Aviācijas drošības aģentūras (EASA) un Eiropas Civilās aviācijas konferences (ECAC) noteikto tehnisko prasību virzību uz Ministru kabinetu. Tas nozīmē, ka Civilās aviācijas aģentūra izstrādās augstāk minētos tehniska rakstura normatīvos aktus un nodrošinās to virzību uz Ministru kabinetu Latvijas Republikā noteiktās likumdošanas kārtības ietvaros, kā arī, pamatojoties uz starp Satiksmes ministriju un Civilās aviācijas aģentūru noslēgtu procedūru par augstāk minētajā apakšpunktā ietvertās normas organizatorisko izpildi, vienlaicīgi ievērojot Latvijā pastāvošo tiesību sistēmu un likumdošanas virzības procesu.

3. Eiropas Savienības tiesību aktos nav noteikta kārtība, kādā veicama izpletņlēcēju sertificēšana un izpletņlēkšana. Likumā tiek lietots termins “izpletņlēcēju desantēšana”, kas ir attiecināms uz gadījumiem, kad  no gaisa kuģa tiek desantēti cilvēki vai krava ar tāda veida izpletņiem, kas atveras automātiski, izlecot no gaisa kuģa un nav vadāmi, un kas ir attiecināms uz militāro aviāciju. Mūsdienās civilajā aviācijā galvenokārt tiek izmantoti izpletņi, kurus var atvērt pēc gaisa kuģa pamešanas kritiena laikā, kuri ir vadāmi, lai piezemētos konkrētā vietā un  tiek izmantoti sporta un izklaides nolūkiem.
Noteikumos Nr.493 noteiktā kārtība ir novecojusi un ir nepieciešams jauns nacionālais regulējums, kas nosaka kārtību, kādā:
1) veic izpletņlēcēju sertificēšanu un uzraudzību, izsniedz un anulē izpletņlēcēju apliecības;
2) veic lēcienus ar izpletni no civilās aviācijas gaisa kuģa.

Likumā tiek aizstāts termins “izpletņlēcēju desantēšana” ar terminu “izpletņlēkšana”, jo izpletņlēcēju desantēšana civilajā aviācijā tiek pielietota samērā reti un tā tiek pielietota militārajā aviācijā.
Latvijas Republikā darbojas biedrība “Latvijas Izpletņlēkšanas federācija” (turpmāk – Izpletņlēkšanas federācija), kas organizē un rada nepieciešamos apstākļus izpletņlēkšanas attīstībai Latvijā, veselīgas atpūtas organizēšanai, cilvēku fizisko un garīgo spēju atjaunošanai, augstu rezultātu sasniegšanai sportā bez peļņas gūšanas nolūka, kā arī popularizē izpletņlēkšanu. Noteikumos Nr.493 nav noteikta kārtība, kādā veidā tiek veikta izpletņlēcēju sertificēšana. Izpletņlēkšanas federācija veic izpletņlēcēju sertificēšanu un uzraudzību, izsniedz un anulē izpletņlēcēju apliecības personām, kas ir Izpletņlēkšanas federācijas biedri atbilstoši Civilās aviācijas aģentūras Izpletņlēkšanas federācijas rokasgrāmatā noteiktajam.
Pamatojoties uz Civilās aviācijas aģentūras veiktajiem Izpletņlēkšanas federācijas auditiem, tika konstatēts, ka Izpletņlēkšanas federācija ir spējīga veikt izpletņlēcēju sertificēšanu un uzraudzību, izsniegt un anulēt izpletņlēcēju apliecības ikvienam izpletņlēcējam.
Tādēļ likumprojekts paredz noteikt, ka Izpletņlēkšanas federācija veic izpletņlēcēju sertificēšanu un uzraudzību, izsniedz un anulē izpletņlēcēju apliecības, attiecīgi no likuma “Par aviāciju” sestās daļas tiek izslēgta prasība, ka Civilās aviācijas aģentūra Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteiktajā kārtībā privātpersonai ar līgumu var deleģēt izpletņlēcēju desantēšanas uzraudzību.
Līdzīga kārtība ir noteikta tiesību aktos arī attiecībā uz biedrību “Latvijas Sporta federāciju padome” (turpmāk - Sporta federācija). Atbilstoši Sporta likuma 20.panta otrajai daļai sporta speciālistu sertifikāciju veic Sporta federācija.
Civilās aviācijas aģentūra turpinās apstiprināt Izpletņlēkšanas federācijas rokasgrāmatu un uzraudzīs Izpletņlēkšanas federācijas atbilstību  rokasgrāmatas un normatīvā akta, kas regulēs izpletņlēcēju sertificēšanas un izpletņlēkšanas kārtību, prasībām.
Grozījumi noteikumos Nr.493 tiks veikti, pamatojoties uz Likuma 30.panta otrajā daļā un 40.panta otrajā daļā  Ministru kabinetam doto pilnvarojumu.
Likums tiek papildināts ar pilnvarojumu Ministru kabinetam noteikt izpletņlēcēju sertifikācijas maksu.
Izdevumus, kas radīsies, veicot izpletņlēcēju sertificēšanu un uzraudzību, izsniedzot un anulējot izpletņlēcēju apliecības, segs pretendenti, saņemot izpletņlēcēju apliecību. Izpletņlēcēju sertifikācijas maksu Izpletņlēkšanas federācija izmantos administratīvo izdevumu segšanai un izpletņlēkšanas attīstībai  Latvijas Republikā.
Līdzīga kārtība ir noteikta tiesību aktos arī attiecībā uz sporta speciālistu sertifikācijas maksu. Atbilstoši Sporta likuma 20.panta ceturtajai daļai sporta speciālistu sertifikācijas maksu nosaka Ministru kabinets.
Tā kā paredzamais grozāmo tiesību normu apjoms noteikumos Nr.493 pārsniegs pusi no spēkā esošo noteikumu Nr.493 tiesību normu apjoma, tiks izstrādāts jauns Ministru kabineta noteikumu projekts par izpletņlēcēju sertificēšanas un izpletņlēkšanas kārtību.
Projekts paredz, ka līdz jaunu Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā līdz 2023.gada 1.augustam, ir piemērojami Ministru kabineta 2007.gada 17.jūlija noteikumi Nr.493 “Noteikumi par izpletņlēcēju desantēšanu un izpletņlēcēju desantēšanas atļaujas izsniegšanas kārtību”.

4. Eiropas Savienības tiesību aktos nav noteikta kārtība, kādā veicama paraplānu reģistrācija, paraplānu pilotu sertificēšana un paraplānu lidojumu veikšana.
Šobrīd Latvijā nav nacionālā regulējuma, kas nosaka kārtību, kādā:
1) veic paraplānu reģistrāciju, paraplānu pilotu sertificēšanu un uzraudzību, izsniedz un anulē paraplānu pilotu apliecības;
2) veic paraplānu lidojumus.
Latvijas Republikā darbojas biedrība “Latvijas Paraplanierisma federācija” (turpmāk – Paraplanierisma federācija), kuras darbības mērķi ir paraplanierisma attīstīšana, gaisa kuģu lidojumu drošuma paaugstināšana, paraplānu pilotu apmācības organizēšana un standartizēšana, sacensību organizēšana un sadarbība ar citām Latvijas Republikas un ārvalstu organizācijām. Paraplanierisma federācijas tīmekļvietne www.paragliding.lv. Latvijas Republikas normatīvajos aktos nav regulējuma, kas nosaka kārtību, kādā tiek veikta paraplānu reģistrācija un paraplānu pilotu sertificēšana.
Paraplanierisma federācija veic paraplānu pilotu sertificēšanu un uzraudzību, izsniedz un anulē paraplānu pilotu apliecības personām, kas ir Paraplanierisma federācijas biedri atbilstoši Civilās aviācijas aģentūras apstiprinātajā Paraplanierisma federācijas rokasgrāmatā noteiktajam.
Pamatojoties uz Civilās aviācijas aģentūras veiktajiem Paraplanierisma federācijas auditiem, tika konstatēts, ka Paraplanierisma federācija ir spējīga veikt paraplānu pilotu sertificēšanu un uzraudzību, izsniegt un anulēt paraplānu pilotu apliecības ikvienam paraplānu pilotam.

Likumprojekts paredzēs, ka Paraplanierisma federācija veic paraplānu reģistrāciju, paraplānu pilotu sertificēšanu un uzraudzību, izsniedz un anulē paraplānu pilotu apliecības.
Civilās aviācijas aģentūra turpinās apstiprināt Paraplanierisma federācijas rokasgrāmatu un uzraudzīs Paraplanierisma federācijas atbilstību rokasgrāmatas un normatīvā akta, kas regulēs paraplānu pilotu sertificēšanas un paraplānu lidojumu veikšanas kārtību, prasībām.
Ministru kabineta noteikumi, kas regulēs paraplānu pilotu sertificēšanas un paraplānu lidojumu veikšanas kārtību, tiks izstrādāti, pamatojoties uz likuma “Par aviāciju” 30.panta otrajā daļā, 32.panta ceturtajā daļā un 40.panta otrajā daļā Ministru kabinetam doto pilnvarojumu.
Likums tiek papildināts ar pilnvarojumu Ministru kabinetam noteikt paraplānu pilotu sertifikācijas maksu.
Izdevumus, kas radīsies veicot paraplānu reģistrāciju, paraplānu pilotu sertificēšanu un uzraudzību, izsniedzot un anulējot paraplānu pilotu apliecības, segs pretendenti uz paraplāna pilota apliecības saņemšanu. Paraplānu pilotu sertifikācijas maksu Paraplanierisma federācija izmantos administratīvo izdevumu segšanai un paraplanierisma attīstībai Latvijas Republikā.
Lai nodrošinātu gaisa kuģu lidojumu drošumu un izslēgtu iespēju paraplānu pilotiem veikt lidojumus ar nereģistrētiem paraplāniem, projekts paredz, ka:
1) biedrība “Latvijas Paraplanierisma federācija” izveido un uztur Paraplānu reģistru un ka Paraplānu reģistrā ir jāietver informāciju par paraplāna spārna izgatavošanas gadu un izgatavotāja piešķirto paraplāna spārna sērijas numuru;
2) paraplānu reģistrē Paraplānu reģistrā, ja biedrībai “Latvijas Paraplanierisma federācija” būs iesniegts paraplāna īpašnieka rakstveida iesniegums un iesniegumam pievienots fotoattēls, kurā skaidri salasāms uz paraplāna spārna izvietotais tā izgatavošanas gads un izgatavotāja piešķirtais paraplāna spārna sērijas numurs.
Paraplāna pilots, kas veiks lidojumu ar nereģistrētu paraplānu tiks saukts pie administratīvās atbildības atbilstoši Likuma 119.panta devītajai daļai.
Likums tiek papildināts ar pilnvarojumu Ministru kabinetam noteikt paraplānu reģistrācijas kārtību un paraplānu reģistrācijas maksu.
Izdevumus, kas saistīti ar Paraplānu reģistra izveidošanu un uzturēšanu segs biedrība “Latvijas Paraplanierisma federācija”.
Izdevumus, kas radīsies veicot paraplānu reģistrāciju, segs paraplāna īpašnieki. Paraplānu reģistrācijas maksu Paraplanierisma federācija izmantos administratīvo izdevumu segšanai un paraplanierisma attīstībai un popularizēšanai Latvijas Republikā.

5. Likuma 23.¹ panta trešā daļa nosaka: ja īpašnieks atsavina nekustamo īpašumu, kas iekļauts šā panta otrajā daļā minētā valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka teritorijas (arī turpmākajai attīstībai nepieciešamās teritorijas) robežās, un valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauks pieder:
1) kapitālsabiedrībai, kurā valstij ir izšķiroša ietekme, — valstij ir pirmpirkuma tiesības;
2) kapitālsabiedrībai, kurā pašvaldībai ir izšķiroša ietekme, — šai pašvaldībai ir pirmpirkuma tiesības.
Savukārt Likuma 23.¹ panta ceturtā daļa nosaka, ka kārtību, kādā valsts un pašvaldība izmanto pirmpirkuma tiesības valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka teritorijā (arī turpmākajai lidlauka attīstībai nepieciešamajā teritorijā), nosaka Ministru kabinets.
Spēkā esošais tiesiskais regulējums attiecībā uz pirmpirkuma tiesību izmantošanu valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka teritorijā (arī turpmākajai attīstībai nepieciešamajā teritorijā) nesasniedz savu mērķi, cita starpā arī Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likumā paredzēto nosacījumu, arī ierobežojumu valsts atbalsta sniegšanai dēļ. Turklāt ne vienmēr pirmpirkuma tiesību izmantošanas brīdis sakrīt ar brīdi, kad attiecīgais nekustamais īpašums nepieciešams lidlauka attīstības plānu īstenošanai, līdz ar to valstij papildus nepieciešami resursi attiecīgā nekustamā īpašuma uzturēšanai līdz nekustamā īpašuma nodošanai valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašniekam lidlauka attīstības projektu īstenošanai. Savukārt atsevišķos gadījumos lidlauka attīstības īstenošana var tikt kavēta, jo tās realizācija nav iespējama, kamēr attiecīgais nekustamais īpašums nav nodots valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašniekam. Vienlaikus, kapitālsabiedrība. kurai pieder valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauks, ir ieinteresēta un tai būtu finansiālas iespējas iegādāties attiecīgo nekustamo īpašumu, tādējādi veiksmīgi plānojot un realizējot lidlauka teritorijas (arī turpmākajai attīstībai nepieciešamajā teritorijas) attīstību.
Šobrīd, izmantojot pirmpirkuma tiesības, nekustamais īpašums tiktu pirkts izmantojot valsts budžet līdzekļus. Valsts budžeta līdzekļi primāri izmantojami valsts pārvaldes funkciju veikšanai un, brīdī, kad tiek piedāvāts izmantot pirmpirkuma tiesības, budžeta līdzekļu izlietojums pirmpirkuma tiesību izmantošanai var nebūt lietderīgākais to izmantošanas mērķis. Papildus minētajam, šobrīd normatīvie akti neparedz izņēmuma kārtību, kādā civilās aviācijas lidlauka teritorijā (arī turpmākajai attīstībai nepieciešamās teritorijā) esošie nekustamie īpašumi tiktu nodoti valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašniekam teritorijas attīstībai. Tādējādi, atšķirībā no citu valsts nozīmes satiksmes infrastruktūrai paredzēto teritoriju pārvaldīšanas regulējuma (piemēram, dzelzceļa un ostu teritorijas), civilās aviācijas lidlauka teritorijām šobrīd nav izstrādāts speciāls regulējums, kas ļautu pilnvērtīgi attīstīt valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka teritoriju, ievērojot attiecīgās nozares objektu specifiku.

Valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka teritorijas (arī turpmākajai lidlauka attīstībai nepieciešamajā teritorijas) efektīva un ilgtspējīga attīstība ir iespējama, ja ir skaidri noteikts, kā tiks nodrošināta šo teritoriju pārvaldīšana un attīstība, vienlaikus atbrīvojot Satiksmes ministriju un attiecīgās pašvaldības no tām neraksturīgu funkciju veikšanas. Tādējādi tiktu nodrošināta iespēja  valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašniekam uzņemties atbildību par attiecīgās teritorijas attīstību un  turpmāku izmantošanu lidlauka attīstībai. Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likuma 6.² panta pirmā daļa paredz, ka publiskas personas nekustamā īpašuma pārvaldīšana ir šā īpašuma valdītāja uzdevums. Šā paša panta otrā daļa nosaka, ka publiskas personas nekustamā īpašuma valdītājs šā īpašuma pārvaldīšanu nodrošina tieši vai pastarpināti, uzdodot pārvaldīšanas darbības veikt savā padotībā esošai iestādei vai kapitālsabiedrībai, kuras pamatdarbības veids ir nekustamā īpašuma pārvaldīšana. Ministru kabinets nosaka pārvaldīšanas darbību uzdošanas kārtību, kā arī atsevišķas valsts nekustamā īpašuma pārvaldīšanas darbības, kuras var uzdot veikt citām valsts iestādēm vai privāto tiesību subjektiem.
Analoģiski citiem specifiskas izmantošanas nekustamajiem īpašumiem, piemēram,  dzelzceļa zemes nodalījuma joslas zemei,  jūras piekrastes joslai  un meža zemei, lidlauka teritorijā (arī turpmākajai attīstībai nepieciešamā teritorijā) esošajiem nekustamajiem īpašumiem nebūtu piemērojami Ministru kabineta 2011. gada 6. decembra noteikumi Nr. 934 “Noteikumi par valsts nekustamā īpašuma pārvaldīšanas principiem  un kārtību, kā arī kārtību, kādā apkopojama informācija par valsts nekustamo īpašumu pārvaldīšanu un valsts iestāžu  lietotajiem nekustamajiem īpašumiem”.

Ņemot vēra to, ka projekts paredz izmaiņas un papildinājumus Likuma ceturtajā nodaļā un precizē teritoriju, uz kuru attiecināms likumprojekts, precizēts Likuma ceturtās nodaļas nosaukums “LIDLAUKI UN GAISA TRASES” izsakot to sekojoši - “LIDLAUKU TERITORIJAS (ARĪ TURPMĀKAJAI ATTĪSTĪBAI NEPIECIEŠAMĀS TERITORIJAS) UN GAISA TRASES”. 
Lai nodrošinātu efektīvu normas piemērošanu atbilstoši tās mērķim, tiek grozīta Likuma 23.¹ panta trešā daļa paredzot, ka, ja īpašnieks atsavina nekustamo īpašumu, kas iekļauts šā 23.¹ panta  otrajā daļā minētā valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka teritorijas (arī turpmākajai attīstībai nepieciešamās teritorijas) robežās, un valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauks pieder kapitālsabiedrībai, kurā valstij ir izšķiroša ietekme, — valstij vai kapitālsabiedrībai, kurai pieder valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauks un kurā valstij ir izšķiroša ietekme, ir pirmpirkuma tiesības, bet  kapitālsabiedrībai, kurā pašvaldībai ir izšķiroša ietekme, — šai pašvaldībai ir pirmpirkuma tiesības. Ievērojot projektā paredzētos Likuma 23.¹ panta trešās daļas grozījumus, nepieciešams veikt grozījumus arī 23.¹ panta ceturtajā daļā precizējot, ka  kārtību, kādā 23.¹ panta trešajā daļā minētās personas izmanto pirmpirkuma tiesības valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka teritorijā (arī turpmākajai lidlauka attīstībai nepieciešamajā teritorijā), nosaka Ministru kabinets. 

Projektā ir iekļauts 29.² pants Valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašnieka rīcība ar valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka teritoriju (arī turpmākajai attīstībai nepieciešamās teritorijas).
Projekta 29.² panta pirmā daļa nosaka, ka valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašnieka pārvaldīšanā tiek nodots valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka teritorijā (arī turpmākajai attīstībai nepieciešamajā teritorijā) esošais publiskai personai piederošais nekustamais īpašums, kas netiek izmantotas valsts pārvaldes funkcijas īstenošanai un nav nodots citas valsts kapitālsabiedrības pārvaldīšanā. Valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašnieka pārvaldīšanā, pēc valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašnieka pieprasījuma, tiek nodots valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka teritorijā (arī turpmākajai attīstībai nepieciešamajā teritorijā) esošais atvasinātai publiskai personai piederošais nekustamais īpašums, kas netiek izmantotas valsts pārvaldes funkcijas vai pašvaldības autonomās funkcijas īstenošanai. Šāds regulējums nodrošinātu valsts iestāžu atbrīvošanu no tām neraksturīgas funkcijas – nekustamā īpašuma pārvaldīšanas, veikšanas, un valstij nerodas izmaksas šo īpašumu pārvaldīšanā. Lai nodrošinātu valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka teritorijas (arī turpmākajai attīstībai nepieciešamajā teritorijas) attīstību un primāru izmantošanu lidlauka attīstībai, vienlaikus neradītu nepamatotus ierobežojumus atvasinātai publiskai personai piederošā nekustamā īpašuma izmantošanai valsts pārvaldes funkcijas vai pašvaldības autonomās funkcijas īstenošanai, likumprojekts paredz, ka šī teritorija tiek nodota valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašnieka pārvaldīšanā tikai pēc minētās personas attiecīga pieprasījuma. Par nekustamā īpašuma nodošanu valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašnieka pārvaldīšanā, nekustamā īpašuma īpašnieks un valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašnieks noslēdz pārvaldīšanas līgumu.

Lai nodrošinātu valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka teritorijas ( arī turpmākajai attīstībai nepieciešamajā teritorijas)  pārvaldīšanu, projekta 29.² panta otrā daļā tiek noteiktas valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašnieka tiesības un pienākumi:
1) Lai nodrošinātu projekta 29.² panta pirmajā daļā noteikto, valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašniekam ir tiesības pieprasīt nodot tā pārvaldīšanā valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka teritorijā (arī turpmākajai attīstībai nepieciešamajā teritorijā) esošos nekustamos īpašumus, kas pieprasījuma iesniegšanas brīdi netiek izmantoti valsts pārvaldes funkcijas vai pašvaldības autonomās funkcijas īstenošanai.
2) Projekta 29.² panta otrās daļas 2. punkts nosaka, ka darbojoties privāto tiesību jomā, valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašniekam tiek piešķirtas tiesības rīkoties ar pārvaldīšanā nodotajiem nekustamajiem īpašumiem, t.sk., patstāvīgi slēgt par to civiltiesiskus līgumus, tajā skaitā par nekustamā īpašuma apgrūtināšanu ar lietu tiesībām un par nekustamā īpašuma lietošanu (tajā skaitā nomu, īri, apbūves tiesību piešķiršanu).
3) Projekta 29.² panta otrās daļas 3. punkts paredz tiesības valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašniekam pieņemt lēmumu par lidlauka teritorijā (arī turpmākajai attīstībai nepieciešamā teritorijā) publiskai personai un atvasinātai publiskai personai piederoša neapbūvēta zemesgabala apbūves tiesības piešķiršanu. Šāds regulējums ļauj valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašniekam plānot lidlauka, kā vienota objekta  attīstību un vienlaikus samazina administratīvo slogu un izmaksas valsts un pašvaldības iestādēm.
Efektīvas, elastīgas un drošas transporta infrastruktūras nodrošināšana uzskatāma par obligātu priekšnosacījumu ekonomikas attīstībai, jo tā veicina produktivitāti un nodrošina personu un preču brīvu kustību.  Veicinot valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka attīstību, tiks veicināta attiecīgā reģiona attīstība, nodrošināta attiecīgā reģiona kvalitatīvāka un ātrāka sasniedzamība, tādējādi pozitīvi ietekmēta investīciju piesaiste reģiona uzņēmējdarbības nozarēm. Gaisa transporta attīstības netiešās ietekmes rezultātā pieaug nodarbināto skaits tūrisma nozarē, mazumtirdzniecības vietās lidostās, taksometru pakalpojumu jomā, restorānu, ēdināšanas pakalpojumu, viesnīcu, banku, celtniecības, degvielas piegādes jomā, informācijas tehnoloģiju un citās pakalpojumu jomās.
Ievērojot minēto, lidlauka teritorijā (arī turpmākajai attīstībai nepieciešamā teritorijā) esošie valstij un pašvaldībai piederošie nekustamie īpašumi būtu nododami valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašniekam, nodrošinot teritorijas saskaņotu un pilnvērtīgu attīstību sabiedrības interesēs.
4) Projekta 29.² panta otrās daļas 4. punkts tiesības valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašniekam, uz tā pārvaldīšanā esošās publiskai personai un atvasinātai publiskai personai piederošas zemes celt valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka funkciju nodrošināšanai nepieciešamās būves kā patstāvīgus īpašuma objektus, ierakstot tās zemesgrāmatā uz valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašnieka vārda.
5) Projekta 29.² panta otrās daļas 5. punkts paredz valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašniekam pienākumu nodrošināt normatīvajiem aktiem atbilstošu pārvaldīšanā nodoto publiskai personai un atvasinātai publiskai personai piederošo nekustamo īpašumu ieņēmumu un izdevumu uzskaiti. Nodrošinot likumprojektā noteikto tiesību un pienākumu izpildi, valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašniekam netiek piešķirti budžeta (valsts/pašvaldības) līdzekļi nekustamo īpašumu uzturēšanai. Nekustamie īpašumi, kas atrodas lidlauka teritorijā (arī turpmākajai attīstībai nepieciešamā teritorijā) tiek aplikti ar nekustamā īpašuma nodokli, tiem ir ikdienas uzturēšanas un apsaimniekošanas izmaksas, tādējādi šajā jomā netiek radītas nekādas priekšrocības, bet ar šo īpašumu pārvaldīšanas gūtie ieņēmumi tiek novirzīti ar šo īpašumu pārvaldīšanu saistīto izdevumu segšanai (apsaimniekošana, uzskaite, attīstība, nodokļu nomaksa, vides kvalitātes saglabāšana un tml.).
6) Likuma 23.¹ panta piektās daļas 2. punkts paredz valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašnieka tiesības ierīkot un ekspluatēt valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka darbības nodrošināšanai nepieciešamas ierīces un iekārtas, un inženierkomunikācijas būvju, kas ir patstāvīgs nekustamais īpašums, īpašniekam lietošanā nodotajā un valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašniekam piederošajā zemē “piespiedu nomas” gadījumā, taču attiecībā uz trešajām personām piederošajiem īpašumiem valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašniekam šādu tiesību nav. Līdz ar to, valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašniekam lidlauka darbības nodrošināšanai nepieciešamas ierīces un iekārtas trešo personu zemē iespējams izvietot tikai tad, ja minētās personas brīvprātīgi piekrīt minēto darbību veikšanai. Savukārt, ja īpašnieks nepiekrīt, valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašniekam ir jāmeklē citi risinājumi, lai nodrošinātu lidlauka darbībai nepieciešamo iekārtu un būvju izvietošanu, radot papildu risku drošībai un būtisku izmaksu palielināšanās risku.
Ņemto vērā minēto, projekta 29.² panta otrās daļas 6. punktā paredzētas valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašniekam tiesības juridiskajām un fiziskajām personām piederošo zemi lidlauka teritorijā (arī turpmākajai attīstībai nepieciešamā teritorijā) apgrūtināt ar sev nepieciešamo servitūtu, ciktāl tas nepadara neiespējamu zemes izmantošanu atbilstoši tās lietošanas mērķim un ja šāds apgrūtinājums ir nepieciešams valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka funkciju nodrošināšanai, un tam nevar izmantot kādu no valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašnieka īpašumā vai pārvaldīšanā esošajām zemēm. 
7) Projekta 29.² panta otrās daļas 7. punkts paredz tiesības valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašniekam tiesības ierosināt publiskai personai un atvasinātai publiskai personai piederoša nekustamā īpašuma, kas atrodas lidlauka teritorijas (arī turpmākajai attīstībai nepieciešamā teritorijā) robežās, atsavināšanu. Šajā gadījumā nekustamais īpašums tiek atsavināts valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašniekam, Publiskas personas mantas atsavināšanās likumā noteiktajā kārtībā, kas piemērojama minētā likuma 4. panta ceturtajā daļā minētajām personām par minētajā likumā paredzēto nosacīto cenu. Atsavināšana veicama Ministru kabineta 2011. gada 1. februāra noteikumos Nr. 109 “Kārtība kādā atsavināma publiskas personas manta” noteiktajā kārtībā, kas piemērojama Publiskas personas mantas atsavināšanas likuma 4. panta ceturtajā daļā minētajām personām.
Kā jau iepriekš minēts, projektā paredzēts grozīt Likuma 23.¹ panta trešo daļu, piešķirot pirmpirkuma tiesības arī valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašniekam. Vienlaikus norādāms, ka valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašniekam nav iespējams nopirkt lidlauka teritorijā (arī turpmākajai attīstībai nepieciešamā teritorijā) esošos publiskai personai un atvasinātai publiskai personai piederošos nekustamos īpašumus. No otras puses – normatīvie akti ir noteikuši attiecīgās teritorijas primāro izmantošanu -  lidlaukam un tā turpmākajai attīstībai. Ievērojot minēto, lai nodrošinātu iespēju valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašniekam iegūt īpašumā lidlauka teritorijā (arī turpmākajai attīstībai nepieciešamā teritorijā) esošos publiskai personai un atvasinātai publiskai personai piederošos nekustamos īpašumus un ievērojot likumprojektā paredzētos grozījumus Likuma 23.¹ panta trešajā daļā, nosakāma kārtībā, kādā publiskai personai un atvasinātai publiskai personai piederošo nekustamo īpašumu var atsavināt valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašniekam.

Projekta 29.² panta trešā daļa nosaka, ka valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašnieks likumprojekta 29.² panta otrās daļas 2. – 5. punktā minētajos gadījumos rīkojas privāto tiesību jomā nekustamā īpašuma īpašnieka vārdā. Valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašnieks nodrošina iznomāšanai/apbūves tiesības piešķiršanai paredzēto un lietošanā nodoto objektu uzskaiti, kā arī nodrošina, ka informācija par tiem ir publiski pieejama, ievērojot normatīvajos aktos paredzētos informācijas pieejamības ierobežojumus. Valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašnieks darījumos ar tā pārvaldīšanā nodoto publiskai personai un atvasinātai publiskai personai piederošo nekustamo īpašumu ir atbildīgs par visām nastām un ar savām darbībām īpašniekam un trešajām personām nodarītajiem zaudējumiem.

Projekta 29.² panta ceturtā daļa paredz, ka realizējot projekta 29.² panta otrās daļas 6. punktā noteiktās tiesības Aizsargjoslu likumā noteikto navigācijas tehnisko līdzekļu vajadzībām, valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašnieks informē zemes īpašnieku vai tiesisko valdītāju par attiecīgā objekta būvniecību, ja objekts tiek  ierīkots vai būvēts sarkano līniju, publiski lietojamās ielas, vai esošas aizsargjoslas robežās (šajā gadījumā saskaņojot ar aizsargjoslā izvietotā objekta īpašnieku). Aprobežojums ierakstāms zemesgrāmatā atzīmes veidā Zemesgrāmatu likumā noteiktajā kārtībā. Pārējos gadījumos, realizējot šā panta otrās daļas 6. punktā noteiktās tiesības, tiek nodibināts servitūts. Ja juridiskā vai fiziskā persona (zemes īpašnieks) un valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašnieks nevar vienoties par servitūta nodibināšanas noteikumiem, valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašniekam ir tiesības izveidot servitūtu un ierakstīt zemesgrāmatā atzīmes veidā servitūtu bez zemes īpašnieka piekrišanas. Par servitūta nodibināšanu valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašnieks zemes īpašniekam maksā vienreizēju atlīdzību. Atlīdzība nav augstāka par pieciem procentiem no zemes kadastrālās vērtības gadā, uz servitūta nodibināšanas brīdi.  
Šobrīd lidlauka darbības nodrošināšanai nepieciešamas ierīces un iekārtas trešo personu zemē iespējams izvietot tikai tad, ja minētās personas brīvprātīgi piekrīt minēto darbību veikšanai. Savukārt, ja īpašnieks nepiekrīt, valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašniekam ir jāmeklē citi risinājumi, lai nodrošinātu lidlauka darbībai nepieciešamo iekārtu un būvju izvietošanu, kas var radīt apdraudējumu gaisa satiksmes drošībai. Piedāvātais regulējums paredz pēc iespējas mazāk skartu un aprobežot trešo personu īpašumus, vienlaikus nodrošinot valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašniekam izvietot tajos nepieciešamās būves, iekārtas un konstrukcijas (bākas, stoderes u.c.) ar apgaismojumu vai bez apgaismojuma, kuras uzbūvētas (uzstādītas) uz zemes vai novietotas gaisa kuģu lidojumu drošības nodrošināšanai Latvijas valsts jurisdikcijā esošajā gaisa telpā. Primāri šādiem mērķiem izmantojama sarkano līniju, publiski lietojamās ielas, vai esošas aizsargjoslas robežās esošās teritorijas.

Lidlauka teritorijā (arī turpmākajai attīstībai nepieciešamā teritorijā) zemes vienību piederība dažādām personām - valstij, pašvaldībai vai valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašniekam, kā arī atsevišķo zemes vienību robežas ir viens no šķēršļiem, kas var kavēt attīstīt lidlauka teritoriju (arī turpmākajai attīstībai nepieciešamā teritorijā) kā vienotu kopumu, ievērojot normatīvajos aktos nostiprināto principu par apbūves atbilstību zemes vienības robežām (izņemot transporta inženierbūves un ar tām saistīto infrastruktūru, termināļus, kā arī inženiertīklus un to objektus). Valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka attīstība ir cieši saistīta un pakārtota jau esošai lidlauka infrastruktūrai, attiecīgi tā attīstība nevar tikt aprobežota ar konkrētas zemes vienības robežām, bet vairāk ir atkarīga no esošās infrastruktūras izvietojumu.
Projekta 29.² panta piektā daļa paredz, ka lidlauka teritorijā (arī turpmākajai attīstībai nepieciešamā teritorijā) apbūves tiesību var nodibināt uz zemi, kas atrodas vairāku valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašniekam pārvaldīšanā esošu nekustamo īpašumu sastāvā. Šādā gadījumā apbūves tiesības spēkā esības laikā veicamas darbības, kas nepieciešamas, lai nekustamo īpašumu konfigurācija un robežas pieļautu uzcelto ēku (būvju) iekļaušanu to sastāvā pēc apbūves tiesības izbeigšanās. Ja šādas darbības nav veiktas, valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašnieks līdz brīdim, kad izbeidzas tā pārvaldīšana uz attiecīgiem nekustamajiem īpašumiem, nodrošina tādu darbu veikšanu, kas nepieciešami, lai uz zemes esošā apbūve atbilstu zemes un būvju vienotības principam.  Minētais regulējums nodrošinātu iespēju attīstīt lidlauka teritoriju (arī turpmākajai attīstībai nepieciešamā teritorijā) kā vienotu kopumu, neierobežojot attīstības plānus un iespējas ar konkrētas zemes vienības robežām, vienlaikus uzliekot pienākumu valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašniekam noteiktā periodā rast risinājumu, lai uz zemes esošā apbūve atbilstu zemes un būvju vienotības principam.  

Saskaņā ar Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likuma 6.⁵ pants pirmo daļu, publiskas personas neapbūvēta zemesgabala apbūves tiesību var piešķirt par atlīdzību uz laiku, kas nav mazāks par Civillikumā noteikto minimālo apbūves tiesības termiņu un garāks par termiņu, kāds šā likuma 6.¹ panta pirmajā daļā vai citos ārējos normatīvajos aktos noteikts publiskas personas zemes nomai. Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likuma 6.¹ panta pirmajā daļā noteikts, ka, ja likumā vai Ministru kabineta noteikumos nav paredzēts citādi, kustamās mantas nomas līgumu slēdz uz laiku, kas nav ilgāks par pieciem gadiem, nekustamā īpašuma nomas līgumu — uz laiku, kas nav ilgāks par 30 gadiem. Lidlauka teritorija, līdzīgi kā citas, specifiskai izmantošanai paredzētās teritorijas (piemēram, ostas teritorija) attīstība ir saistīta ar apjomīgu investīciju apmēru, kas nav salīdzināmi ar plašas izmantošanas objektu attīstību (piemēram, biroju ēkas, viesnīcas utt) pilsētā. Objekta specifika liecina, ka attīstot teritoriju, kas pakārota un saistīta ar esošo lidlauka infrastruktūru, ieguldāmo investīciju apjoms sasniedz tādu apmēru, kas nenodrošina investoram iespēju atpelnīt ieguldījumus 30 gadu periodā. Liela daļa no šo investīciju apjoma ir ieguldījumi infrastruktūras attīstībā. Ievērojot minēto, pēc analoģijas ar Ostu likumā paredzēto regulējumu, likumprojekta 29.² panta sestā daļa paredz tiesības valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašniekam pārvaldīšanā nodotā nekustamā īpašuma nomas, īres vai apbūves tiesības termiņš, kā arī valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašniekam vai ar tā  starpniecību citām juridiskajām vai fiziskajām personām nodibināto servitūtu tiesību termiņš nedrīkst pārsniegt 45 gadus, izņemot gadījumu, kad lidlauka teritorijā (arī turpmākajai attīstībai nepieciešamā teritorijā) plānoto un plānotajā termiņā ieguldīto investīciju apjoms pārsniedz 70 miljonus euro. 

Projekta 29.² panta septītā daļa paredz, ka pēc apbūves tiesības izbeigšanās valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašnieks par ēku (būvi), kura uzcelta uz apbūves tiesības pamata, apbūves tiesīgajam izmaksā atlīdzību, ja tāda paredzēta līgumā par apbūves tiesības piešķiršanu, ēka (būve) ir ekspluatācijai derīgā stāvoklī, tajā nav veikta patvaļīga būvniecība un apbūves tiesīgais ir nodevis valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašniekam ēkas (būves) būvniecības un ekspluatācijas dokumentāciju. Pēc apbūves tiesības izbeigšanās ēka (būve) pāriet valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašnieka  pārvaldīšanā. Tādejādi tiek noteikti kritēriji, kuru izpilde ir obligāta, lai pēc apbūves tiesības izbeigšanās, par ēku (būvi) tiktu izmaksāta atlīdzība. Regulējums nosaka arī personu, kas izmaksā šo atlīdzību - valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašnieks, tādejādi zemes īpašniekam (valstij vai pašvaldībai) nerodas pienākums izmaksāt atlīdzību, bet, sniedz iespēju valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka īpašniekam, iegūt pārvaldīšanā ēku (būvi), kura uzcelta uz apbūves tiesības pamata.

Projekts paredz pārejas noteikumus, kas nosaka, ka  līdz brīdim, kad tiek veikti attiecīgi grozījumi Ministru kabineta 2012. gada 31. jūlija noteikumos Nr. 532 "Kārtība, kādā valsts un pašvaldība izmanto pirmpirkuma tiesības valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka teritorijā", nosakot kārtību, kādā valsts un kapitālsabiedrība, kurā valstij ir izšķiroša ietekme un kurai pieder valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauks izmanto pirmpirkuma tiesību valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka teritorijā, pirmpirkuma tiesība šā Likuma 23.¹ panta trešās daļas 1. punktā noteiktajā gadījumā ir tikai valstij. Papildus minētajam, pārejas noteikumi paredz, ka likumprojekta 29.² panta otrās daļas 2., 3. un 5. punktā, trešajā daļā, piektajā daļā, sestajā un septītajā daļā paredzētais regulējums  stājas spēkā vienlaikus ar attiecīgu grozījumu veikšanu Ministru kabineta 2018. gada 19. jūnija noteikumos Nr. 350 “Publiskas personas zemes nomas un apbūves tiesību noteikumi” un 2011. gada 6. decembra noteikumos Nr. 934  “Noteikumi par valsts nekustamā īpašuma pārvaldīšanas principiem un kārtību, kā arī kārtību, kādā apkopojama informācija par valsts nekustamo īpašumu pārvaldīšanu un valsts iestāžu lietotajiem nekustamajiem īpašumiem”.

6. Šobrīd Likuma 117.² pants nosaka, ka atvērtās kategorijas A2 apakškategorijas un specifiskās kategorijas teorētisko zināšanu eksāmenu kārto klātienē atzītajā struktūrā, kā arī to, ka sertifikātu par sekmīgu minēto eksāmenu nokārtošanu izsniedz arī atzītā struktūra. Taču, ievērojot digitalizācijas transformācijas politiku un digitālo tehnoloģiju ieviešanu Eiropas Savienībā,  dalībvalstis ir sākušas nodrošināt sniedzamos pakalpojumus attālinātā režīmā, tajā skaitā arī nodrošinot atvērtās kategorijas A2 apakškategorijas un specifiskās kategorijas teorētisko zināšanu eksāmenu kārtošanu attālinātā režīmā. Turklāt, paredzot šādu attālināto eksāmenu kārtošanas iespēju, tiek izpildītas arī Īstenošanas regulas Nr.2019/947 prasības, vienlaicīgi arī nodrošinot administratīvo resursu samazināšanu gan iestādei, gan tālvadības pilotam. Īstenošanas regula Nr.2019/947 nosaka dalībvalstu kompetentajām iestādēm uzdevumus, kas jāveic bezpilota gaisa kuģu jomā. Kā viens no tiem ir sertifikātu izsniegšana par sekmīgu atvērtās kategorijas A2 apakškategorijas un specifiskās kategorijas teorētisko zināšanu eksāmenu nokārtošanu. Līdz ar to nacionālajā līmenī ir nepieciešams noteikt to kompetento iestādi, kas izsniedz sertifikātu par sekmīgu minēto eksāmena nokārtošanu un precizēt Likuma 117.² pantā noteikto, ka gala lēmumu par eksāmenu sekmīgu nokārtošanu (sertifikātu) ir tiesīga pieņemt tikai Civilās aviācijas aģentūra.

Lai nodrošinātu atvērtās kategorijas A2 apakškategorijas un specifiskās kategorijas teorētisko zināšanu eksāmenu pieejamību, kā arī samazinātu  administratīvos resursus un, lai nacionālā līmenī noteiktu vienu gala lēmuma pieņēmēju par sekmīgi nokārtotu atvērtās kategorijas A2 apakškategorijas un specifiskās kategorijas teorētisko zināšanu eksāmenu, projektā tiek precizēta Likuma 117.² panta otrā daļa, svītrojot  terminu “klātiene”, kā arī nosakot, ka Civilās aviācijas aģentūra ir kompetentā iestāde, kas izsniedz sertifikātu, kas apliecina tālvadības pilota kompetenci, kā arī pagarina, ierobežo, atsauc vai aptur tā darbību.
Pēc projekta stāšanās spēkā Civilās aviācijas aģentūra saskaņā ar Ministru kabineta 2017. gada 4. jūlija noteikumu Nr.399 “Valsts pārvaldes pakalpojumu uzskaites, kvalitātes kontroles un sniegšanas kārtība” 5. un 9.punktu nodrošinās pakalpojuma precīzu aprakstīšanu valsts pārvaldes pakalpojumu portālā www.latvija.lv attiecībā uz pakalpojumu – “Tālvadības pilotu, kuri īsteno operācijas “atvērtās” kategorijas A2 apakškategorijā un “specifiskajā” bezpilota gaisa kuģu operāciju kategorijā, teorētisko zināšanu eksāmens.” Pakalpojumu var pieprasīt, izmantojot gan klātienes, gan neklātienes kanālus.

7. Likuma "Par aviāciju" 117.¹⁰ panta pirmajā daļā minētās prasības, kas nosaka, ka bezpilota gaisa kuģa īpašnieks apdrošina savu vispārējo civiltiesisko atbildību pret zaudējumiem, kurus bezpilota gaisa kuģis varētu radīt trešās personas veselībai, dzīvībai vai mantai, kā arī videi, netiek attiecinātas uz lidmodeļiem, kuru kopējā pacelšanās masa ir mazāka par 20 kg, un uz gaisa pūķiem.

Ņemot vērā to, ka Īstenošanas regulā Nr.2019/947 termins "lidmodelis" nav definēts vai atsevišķi izdalīts no bezpilota gaisa kuģu definīcijas, tad pēc būtības lidmodelis ir bezpilota gaisa kuģis un uz to attiecas tādas pašas apdrošināšanas prasības kā uz bezpilota gaisa kuģiem. Attiecībā uz gaisa pūķiem vispār nav nepieciešams noteikt apdrošināšanas prasības, jo tas nav bezpilota gaisa kuģis.  Līdz ar to tiek izslēgta  117.¹⁰ panta otrā daļa.

8. Ņemot vērā, ka 2021.gada 29.jūnijā tika pieņemti Ministru kabineta noteikumi Nr. 436 "Tālvadības pilotu kvalifikācijas noteikumi", kas nosaka detalizētākas prasības tālvadības pilotu kvalifikācijai, Likumā ir nepieciešams precizēt 124.¹ un 125.pantu, paredzot tiesību normu par administratīvo atbildību par lidojuma veikšanu ar bezpilota gaisa kuģi bez atbilstošas tālvadības pilota kvalifikācijas, kā arī paredzēt kompetenci Valsts policijai, pašvaldības policijai, Valsts robežsardzei un Militārajai policijai minētā pārkāpuma konstatēšanā un administratīvās pārkāpuma lietvedības izskatīšanā.

Projekts paredz papildināt Likuma 124.¹  pantu ar jaunu daļu, paredzot administratīvo atbildību par lidojuma veikšanu ar bezpilota gaisa kuģi bez atbilstošas tālvadības pilota kvalifikācijas.
Minētajā normā ir paredzēta atbildība par Īstenošanas regulas Nr.2019/947 8.panta 1., 2., un 3. punktā minēto tiesību normu pārkāpumiem. Projekts paredz, ka administratīvā pārkāpuma procesu par minēto pārkāpumu veic:
-        Valsts policija vai pašvaldības policija, jo minētās normas neievērošana pēc būtības ir saistīta ar sabiedrības interesēm un sabiedrisko kārtību nodrošināšanu un tās piemērošanai nav nepieciešamas specifiskas civilās aviācijas eksperta zināšanas;
-        Valsts robežsardze tās infrastruktūras objektos un gaisa telpas struktūras elementos, kas ir izveidoti Valsts robežsardzes vajadzībām;
-        Militārā policija tās militārajos objektos, kurus izmanto Nacionālie bruņotie spēki Nacionālo bruņoto spēku likumā noteikto uzdevumu pildīšanai, un gaisa telpas struktūras elementos, kas ir izveidoti Nacionālo bruņoto spēku vajadzībām, to aktīvās darbības laikā.
Līdz ar to ir precizēta Likuma 125. panta otrā, trešā, ceturtā un septītā daļa, nosakot, ka pārkāpumu konstatēšana un sodu piemērošana par pārkāpumiem bez attiecīgas tālvadības pilotu kvalifikācijas ir piekritīga Valsts policijas, pašvaldības policijas,  Militārās policijas un  Valsts robežsardzes kompetencei.
Par minēto pārkāpumu projektā paredzēts piemērot brīdinājumu vai naudas sodu fiziskajām personām no desmit līdz sešdesmit naudas soda vienībām.

9. Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 11. februāra Regula (EK) Nr. 261/2004, ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos un ar ko atceļ Regulu (EEK) Nr. 295/91, (turpmāk – Regula 261/2004) paredz pasažieru tiesības saņemt atbalstu un/vai kompensāciju lidojuma atcelšanas, kavēšanās vai atteiktas iekāpšanas gadījumā. Vajadzības gadījumā pasažieri var izmantot tiesības vērsties dalībvalsts tiesā ar prasību saņemt Regulā 261/2004 paredzēto atlīdzību saskaņā ar attiecīgās valsts tiesiskām procedūrām. Regula 261/2004 per se neparedz speciālu termiņu vai noilgumu no tās izrietošo prasību celšanai.
Vienlaikus Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi,[1] ka Regula 261/2004 jāinterpretē tādējādi, ka termiņš, kādā ir jāceļ prasības par Regulas 261/2004 5. pantā un 7. pantā paredzētās kompensācijas saņemšanu, tiek noteikts saskaņā ar katras dalībvalsts tiesību normām prasību noilguma jomā. Minētajā spriedumā Eiropas Savienības tiesa arī norāda, ka tās "pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka, ja attiecīgā joma Eiropas Savienības tiesību normās nav regulēta, katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jānosaka procesuālie noteikumi tādu prasību celšanai tiesā, kuru mērķis ir nodrošināt tādu tiesību aizsardzību, kas personām izriet no Savienības tiesībām, ar nosacījumu, ka šie noteikumi atbilst līdzvērtības un efektivitātes principiem".[2]
Ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā[3] skaidroto līdzvērtības un efektivitātes principu nozīmi, dalībvalstīm ir jānodrošina lai to tiesību aktos ietvertie nosacījumi par no Regulas 261/2004 izrietošo prasību celšanu tiesā nav nelabvēlīgāki par tiem, kas attiecas uz līdzīgām prasībām dalībvalstī (līdzvērtības princips), un to piemērošana praksē nav tāda, kas no Regulas 261/2004 izrietošo prasību celšanu padarītu neiespējamu vai pārmērīgi grūtu (efektivitātes princips).
Latvijas Republikas spēkā esošajos normatīvajos aktos šobrīd nav noteikts speciāls termiņš no Regulas 261/2004 izrietošo prasību iesniegšanai tiesā. Vispārīgais termiņš prasību par saistību izpildi noilgumam ir ietverts Latvijas Republikas Civillikuma 1895. pantā, nosakot, ka: "visas saistību tiesības, kuras nav noteikti izņemtas no noilguma ietekmes un kuru izlietošanai nav likumā noteikti īsāki termiņi, izbeidzas, ja tiesīgā persona tās neizlieto desmit gadu laikā". Tādējādi šobrīd pasažierim Latvijas tiesā prasība par Regulā 261/2004 paredzētās kompensācijas vai zaudējumu atlīdzinājumu, ja pārvadātājs nav nodrošinājis Regulā 261/2004 paredzēto atbalstu, ir jāsniedz desmit gadu laikā no prasījuma tiesību rašanās brīža.
Tomēr šāds desmit gadu termiņš no Regulas 261/2004 izrietošo prasību celšanai tiesā ir vērtējams kā ļoti ilgs, ņemot vērā, gan termiņus, kas noteikti citu salīdzināmu prasību iesniegšanai tiesā, gan termiņus, kas noteikti citās Eiropas Savienības dalībvalstīs šādu prasību iesniegšanai tiesā. Par prasībām, kas būtu uzskatāmas par līdzīgām no Regulas 261/2004 izrietošajām prasībām, var uzskatīt, piemēram, tādas prasības, ko pasažieris var celt pamantojoties uz Konvenciju par dažu starptautiskā gaisa pārvadājumu noteikumu unifikāciju, kas 1999. gada 28. maijā noslēgta Monreālā (turpmāk – Monreālas konvencija), un/vai likumu "Par aviāciju".
Saskaņā ar Monreālas konvencijas 19. pantu pārvadātājs atbild par zaudējumu, kas radies, aizkavējot pasažieru, bagāžas vai kravas pārvadāšanu ar lidmašīnu. Monreālas konvencijas 35. pants paredz, ka prasība par atbildību saistībā ar šajā konvencijā atzītajām tiesībām jāceļ divu gadu laikā, skaitot no dienas, kad gaisa kuģis ieradies galamērķī, no dienas, kad gaisa kuģim būtu bijis jāierodas galamērķī, vai no dienas, kad pārvadājums tika pārtraukts, citādi tiesības celt prasību izbeidzas.
Līdzīgs regulējums noteikts arī likumā "Par aviāciju", proti, 109. panta pirmā daļa paredz, ka prasība pret pārvadātāju saskaņā ar likuma "Par aviāciju" 98.—100., 102. un 106. panta noteikumiem ir "ceļama pārvadātāja pārvaldes institūcijas atrašanās vietas, gaisa pārvadājuma līguma noslēgšanas vai gaisa pārvadājuma galapunkta vietas tiesā ne vēlāk kā divu gadu laikā no dienas, kad gaisa kuģis ieradies galapunktā, vai no dienas, kad gaisa kuģim vajadzēja ierasties tajā, vai no pārvadājuma pārtraukšanas dienas". Minētais termiņš attiecas uz tādu prasību celšanu tiesā kā prasījums saistībā ar pasažiera nāvi vai pasažiera veselībai nodarītajiem bojājumiem, kas iestājušies gaisa pārvadājuma laikā (98. pants); prasījums saistībā ar pasažierim klātesošās mantas nozaudēšanu, iztrūkumu vai bojājumu (99. pants); prasījums saistībā ar bagāžas vai kravas nozaudēšanu, iztrūkumu vai bojājumu (100. pants); prasījums saistībā ar pārvadājuma nokavējumu (102. pants); prasījums saistībā ar par pasta nozaudēšanu, iztrūkumu vai bojājumu un nogādāšanas nokavējumu (106. pants).
Secināms, ka šobrīd pasažieri pret gaisa pārvadātāju ar dažādiem prasījumiem, kas izriet vai ir saistīti ar veikto vai paredzēto gaisa pārvadājumu, un tādējādi ir līdzvērtīgi tiem, kas paredzēti Regulā 261/2004, var vērsties Latvijas Republikas tiesā divu gadu laikā.
Eiropas Savienības dalībvalstīs pastāv atšķirīgi termiņi un/vai noilgums no Regulas 261/2004 izrietošo prasību celšanai. Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomikas zonas valstīs termiņš no Regulas 261/2004 izrietošo prasību celšanai svārstās no 1 līdz 10 gadiem. Visbiežāk noteiktais termiņš citās valstīs saskaņā ar publiski pieejamo informāciju ir 2 līdz 3 gadi no lidojuma dienas vai dienas, kad lidojums bija paredzēts.
No augstāk minētā secināms, ka gan Latvijā, gan citās Eiropas Savienības valstīs jau pastāv divu gadu termiņš tādu prasību celšanai, kas būtu uzskatāmas par līdzvērtīgām no Regulas 261/2004 izrietošām prasībām.

[1] Eiropas Savienības tiesas 2012. gada 22. novembra spriedums lietā C-139/11, Joan Cuadrench Moré pret Koninklijke Luchtvaart Maatschappij NV. Pieejams: 
https://curia.europa.eu/juris/document/document.jsf?text=&docid=130243&pageIndex=0&doclang=LV&mode=lst&dir=&occ=first&part=1&cid=959061
[2] Ibid, 25. apsvērums.
[3] Skat., piemēram, Eiropas Savienības Tiesas 2010. gada 25. novembra spriedumu lietā C-429/09, Günter Fuß pret Stadt Halle, 62. apsvērumu. Pieejams:
https://curia.europa.eu/juris/document/document.jsf?text=&docid=79740&pageIndex=0&doclang=LV&mode=lst&dir=&occ=first&part=1&cid=995684

Likuma "Par aviāciju" 109. panta otrā daļa paredz, ka "Prasību pret pārvadātāju sakarā ar (..) iekāpšanas atteikumu, lidojuma atcelšanu vai ilgu kavēšanos saskaņā ar (..) Regulu 261/2004, var celt tikai pēc rakstveida pretenzijas pieteikšanas saskaņā ar šā likuma 110. panta noteikumiem." Likuma "Par aviāciju" 110. panta otrā daļa paredz, ka: Iekāpšanas atteikuma, lidojuma atcelšanas vai ilgas kavēšanās gadījumā saskaņā ar (..) Regulu 261/2004 pretenzija pārvadātājam iesniedzama sešu mēnešu laikā no lidojuma dienas vai dienas, kurā lidojums bija paredzēts. Termiņš pretenzijas iesniegšanai ir būtisks, vērtējot vai divu gadu termiņa noteikšana no Regulas 261/2004 izrietošo prasījumu celšanai tiesā ir atbilstoša efektivitātes principam. Likumdevējs ir noteicis 6 mēnešu termiņu, kura laikā pasažierim ir jāiesniedz pretenzija aviopārvadātājam, izsakot savu no Regulas 261/2004 izrietošo prasījumu saistībā ar iekāpšanas atteikumu, lidojuma atcelšanu vai ilgu kavēšanos, lai vispār varētu vēlāk izmantot tiesības ar minēto prasījumu vērsties tiesā. Tādējādi pasažierim savs prasījums ir jāapzinās un jāizsaka sešu mēnešu laikā. Līdz ar to uzskatāms, ka divu gadu termiņa noteikšana minētā prasījuma sagatavošanai un iesniegšanai tiesā, praksē nevarētu padarīt no Regulas 261/2004 izrietošo prasību celšanu neiespējamu vai pārmērīgi grūtu. Šādā gadījumā pēc pretenzijas pieteikšanas pasažierim vēl tiek atvelēts pusotrs gads, lai gadījumā, ja aviopārvadātājs nav piedāvājis pasažieri apmierinošu risinājumu vai arī nav atbildējis uz pretenziju pavisam, pasažieris spētu prasījumu atbilstoši noformēt un iesniegt tiesā, ja nepieciešams pirms tam arī saņemot juridisku konsultāciju vai piesaistot pārstāvi.
Jāņem vērā arī, ka saskaņā ar Regulu 261/2004 pierādīšanas pienākums par tās ievērošanu un atbilstošu piemērošanu pārsvarā gulstas uz aviopārvadātāju. Būtiski arī, ka Regulā 261/2004 paredzētās kompensācijas apmērs, ko pasažieris var saņemt lidojuma atcelšanas vai ilgas kavēšanās gadījumā svārstās no EUR 250 EUR līdz EUR 600 atkarībā no lidojuma distances. Tādējādi no Regulas 261/2004 izrietošā prasījuma apmērs, ņemot vērā arī papildus izmaksas, ko pasažieris var lūgt kompensēt, ierasti nepārsniedz slieksni, kas noteikts pieteikuma iesniegšanai vienkāršotajā procedūrā par naudas piedziņu. Tādējādi pasažieris var izmantot vienkāršotajā procedūrā izmantojamās veidlapas un citus procesuālos noteikumus prasības iesniegšanai tiesā.
Divu gadu termiņa noteikšana ir vērtējama kā efektīva arī no aviopārvadātāja puses, lai spētu piekļūt nepieciešamajiem ierakstiem dažādās aviācijā izmantotajās sistēmās, pieprasītu un iegūtu datus no trešajām personām (piemēram, virszemes apkalpošanas aģentiem, lidostām, gaisa satiksmes darbiniekiem, utml.). Ja, atbilstoši šobrīd spēkā esošajam nacionālajam regulējumam, prasība tiek iesniegta par lidojumu, kas ticis izpildīts 10 gadus atpakaļ, tad aviopārvadātāja spēja iegūt nepieciešamos materiālus lietas taisnīgai un efektīvai izskatīšanai ir būtiski apgrūtināta.
Ņemot vērā augstāk norādītos apsvērumus, uzskatāms, ka divu gadu termiņa noteikšana no Regulas 261/2004 izrietošo prasījumu iesniegšanai tiesā ir atbilstoša līdzvērtības un efektivitātes principam, līdz ar to ar likumprojektu paredzēts papildināt likuma "Par aviāciju" 109. pantu ar jaunu 2.1 daļu, nosakot speciālo, divu gadu termiņu atbilstošu prasību iesniegšanai tiesā.

Vienlaikus, lai nodrošinātu tiesiskās noteiktības un paļāvības principu ievērošanu pret personām, kurām jau ir radušās prasījuma tiesības un tās vēlas vai vēlēsies tādas izmantot, Likuma pārejas noteikumi papildināti ar normu, kas noteic, ka divu gadu termiņš no Regulas 261/2004 izrietošajiem prasījumiem nav piemērojams gadījumos, kad prasījuma tiesības radušās pirms tiesību normas spēkā stāšanās dienas.

10. Ir konstatēts, ka  likuma “Par aviāciju” 6. nodaļā ir apakšpunkti, kuriem ir jāatrodas 9.nodaļā, tāpēc nepieciešams  pārstrukturēt likuma “Par aviāciju” 6. un 9.nodaļu.

Likuma “Par aviāciju” 6. nodaļā būtu noteiktas prasības un nosacījumi saistībā ar Latvijas gaisa telpas izveidošanu un pārvaldības kārtību, noteiktas darbības, kas saistās ar Latvijas Republikas gaisa telpas izmantošanu, nosacījumi gaisa satiksmes kontrolei gaisa telpā ārpus Latvijas Republikas teritorijas, kā arī nosacījumi gaisa kuģu un bezpilota gaisa kuģu lidojumu ierobežojumiem un aizliegumiem, kā arī piespiedu nosēdināšanās gadījumiem.
Likuma “Par aviāciju” 9. nodaļā būtu noteiktas prasības un nosacījumi saistībā ar lidojumu un gaisa pārvadājumu veikšanu.

11. Laika posmā no 2022. 17. oktobra līdz 21. oktobrim valsts aģentūrā “Civilās aviācijas aģentūra” tika veikts Amerikas Savienoto valstu Federālās Aviācijas administrācijas audits, lai pārbaudītu Latvijas Republikā reģistrēto gaisa kuģu ekspluatantu un aeronavigācijas pakalpojumu sniedzēju darbības atbilstību Starptautiskās Civilās aviācijas organizācijas (ICAO) 1944.gada 7. decembra Konvencijas par starptautisko civilo aviāciju (Konvencija) 1., 6. un 8. pielikuma prasībām.
Tā kā administratīvie sodi un atbildība arī ir saistīta ar gaisa kuģu lidojuma drošuma prasību izpildi un nodrošināšanu, tad minētā audita laikā tika vērtēti arī likuma “Par aviāciju” 12. nodaļā paredzētie administratīvie sodi (sankcijas) gaisa kuģu ekspluatācijas, aeronavigācijas pakalpojumu sniegšanas un personāla sertificēšanas jomā, kas attiecas uz Konvencijas 1., 6. un 8.pielikumā noteiktajām prasībām. Veiktā audita ziņojumā tika secināts, ka likuma “Par aviāciju” 12.nodaļā paredzēto administratīvo sodu apmēri attiecībā uz pārkāpumiem, kas paredzēti civilās aviācijas gaisa kuģu lidojumu drošuma jomā - likuma “Par aviāciju” 119., 123. un 124.pantā, neatbilst un ir nepietiekami, lai nodrošinātu un izpildītu starptautiskajos tiesību aktos noteikto prasību, ka sankcijām ir jābūt preventīvām un efektīvām.
Atbilstoši starptautiskajos un Eiropas Savienības tiesību aktos noteiktajam gaisa kuģu lidojuma drošuma prasību nodrošināšana un uzraudzība ietver sevī arī efektīvu un preventīvu sankciju paredzēšanu gaisa kuģu ekspluatantiem par noteikto prasību un standartu pārkāpumiem vai neievērošanu, jo kā jau minēts gaisa kuģu ekspluatanti darbojas ārpus valsts iekšējā aviācijas tirgus robežām. Turklāt juridiskā persona, kurai var tikt piemērots administratīvais sods, var būt ne tikai Latvijas Republikā reģistrēts gaisa kuģa ekspluatants, bet gan ārvalstīs reģistrēts gaisa pārvadātājs. Turklāt jāņem vērā arī tas fakts, ka arī iespējamās sekas, ko pārkāpumi par gaisa kuģu ekspluatācijas un aeronavigācijas noteikumu neievērošanu var radīt gaisa kuģu lidojumu drošumam un drošībai, tajā skaitā pasažieriem un trešo personu dzīvībai un veselībai, ir būtiski smagākas, salīdzinot ar citu administratīvo pārkāpumu jomām Latvijas Republikā.
Ņemot vērā visus augstāk minētos apstākļus un argumentus,  ir secināms, ka aviācijas nozare un līdz ar to arī administratīvo sodu apmēri šajā jomā salīdzinājumā ar citām darbības jomām vai nozarēm Latvijā, neiekļaujas vispārējā Latvijas administratīvo sodu sankcijas sistēmā (maksimālā sankcija 4000 naudas soda vienības juridiskām personām).

Nosakot administratīvā soda apmēru līdz 4000 naudas soda vienībām juridiskajām personām par administratīvajiem pārkāpumiem gaisa kuģu lidojuma drošuma jomā, administratīvo sodu maksimālā robeža tiktu pietuvināta Eiropas Savienības un starptautisko tiesību aktu prasībām, ka sankcijām jābūt efektīvām un preventīvām gaisa kuģu ekspluatantiem par  attiecīgo standartu pārkāpumiem. 
 

Lai nodrošinātu no Regulas Nr.2018/1139 izrietošo par sankciju efektivitāti, kā arī novērstu Federālās Aviācijas administrācijas konstatēto neatbilstību,  likumprojektā ir paaugstināti maksimāli piemērojamie sodu apmēri (sankcijas) juridiskajām personām par administratīvajiem pārkāpumiem gaisa kuģu ekspluatācijas jomā (likuma 119.pants) un gaisa satiksmes pārvaldības un aeronavigācijas pakalpojumu jomā (likuma 123.pants) līdz 4000 naudas soda vienībām (20 000 eiro), kā arī ir paaugstināts maksimālais soda apmērs fiziskajām personām aviācijas personāla uzraudzības jomā (likuma 124. pants) līdz maksimālajam naudas soda apmēram, kāds šobrīd ir atļauts fiziskām personām Latvijas Republikā, t.i., līdz četri simti soda vienībām (2000 eiro).