Anotācija (ex-ante)

Situācija, kad nodokļu administrācijas rīcībā nav informācijas par nodokļu maksātāju ienākumiem, kas gūti, izmantojot digitālās platformas, rada būtiskus nodokļu nemaksāšanas riskus. Tāpat digitālajām platformām nākas nodrošināt savu atbilstību dažādu valstu regulējumiem ar atšķirīgu pieeju attiecībā uz ziņošanas pienākumiem nodokļu administrācijām. Regulējumu atšķirības apgrūtina regulējuma ievērošanu arī tirgotājiem. Ievērojot minēto, nepieciešams ieviest regulējumu, kas būtu harmonizēts globālajā līmenī un uzlabotu tiesisko vidi visām iesaistītajām personām.
Starptautiskās automātiskās informācijas apmaiņas jomā jautājumi, kas attiecas uz personas datu aizsardzību, izriet no vispārīga regulējuma. Taču atsevišķos gadījumos, tiesiskai skaidrībai, šie noteikumi būtu jākonkretizē nodokļu normatīvajos aktos, piemēram, attiecībā uz tādiem jautājumiem kā rīcība datu pārkāpuma gadījumā, kas noteiktajos gadījumos ir uzskatāms par datu pārzini, kā arī jautājumā par fiziskās personas informēšanu par to, kādā veidā tiks apstrādāti minētās personas dati.

Lai risinātu iepriekš minētās problēmas, Eiropas Savienības Padome 2021.gada 22.martā pieņēma DAC7. Minētās direktīvas ietvaros tiks noteikta automātiskā informācija apmaiņa par digitālo platformu rīcībā esošu informāciju par ienākumiem, ko gūst pārdevēji, kuri, izmantojot digitālās platformas, sniedz noteikta veida pakalpojumus vai pārdot preces. Tādējādi nodokļu administrāciju rīcībā būs informācija, kas nepieciešama nodokļu kontroles funkciju īstenošanai attiecībā uz personām, kas sniedz pakalpojumus vai pārdod preces, izmantojot digitālās platformas. Tiks arī nodrošināts regulējums, kas ir harmonizēts daudzās valstīs, tādējādi vienkāršāks un vieglāk izpildāms.

Likumprojektā ietvertā norma pilnvaro Ministru kabinetu izdot noteikumus, tajā skaitā, pieņemot materiālas tiesību normas, ņemot vērā šādus konkretizējuma virzienus: 
1) Nosacījumus, kuriem iestājoties ir sniedzama informācija. Ņemot vērā DAC7 prasības, Ministru kabinets noteiks, ka informācija ir sniedzama, ja nodokļu maksātājs atbilst ziņojošas platformas operatora definīcijai (tas nodrošina piekļuvi platformai pārdevējiem, kas veic attiecīgās darbības (tiešsaistē platformas lietotājiem pārdod preces vai sniedz noteikta veida pakalpojumus (nekustamā īpašuma iznomāšana, individuāli pakalpojumi, transportlīdzekļa iznomāšana))), vienlaikus iestājoties citiem DAC7 nosacījumiem (neatbilst izslēgtā platformas operatora definīcijai un ir noteikumos noteiktā saikne ar Latviju). Jāņem vērā, ka terminam “pārdevējs” atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem būs īpaša nozīme, jo tas sevī ietvers ne tikai personas, kas pārdod preces, bet arī sniedz noteikta veida pakalpojumus.
 2) Iesniedzamās informācijas apjomu. Ņemot vērā DAC7, Ministru kabinets noteiks, ka ziņojošiem platformas operatoriem pamatā būs jāsniedz informācija par pārdevējiem, kas platformā veic attiecīgās darbības. Informācija būs gan par pārdevēju identitāti un atrašanās vietu, gan par ienākumu, kas pārskata gadā saņemts, veicot attiecīgās darbības platformā.
3) Kārtību, kādā informācija tiek iegūta, pārbaudīta un iesniegta VID. Ņemot vērā DAC7 prasības, Ministru kabinets noteiks informācijas apjomu, kādu pārdevējs sniegs ziņojošam platformas operatoram, kā arī noteiks ziņojošam platformas operatoram pienākumu noteiktā veidā pārbaudīt pārdevēja sniegto informāciju, un, apvienojot to ar ziņojošā platformas operatora rīcībā esošu informāciju par pārdevēja ieņēmumiem, nosūtīt to VID. VID ar saņemto informāciju apmainīsies ar citu informācijas apmaiņā iesaistīto valstu kompetentām iestādēm, tādējādi saņemot maksimāli plašu informāciju par Latvijas rezidentu ienākumiem, kas gūti, pārdodot preces vai sniedzot pakalpojumus, izmantojot digitālās platformas.
4) Pasākumus, kādi veicami automātiskās informācijas apmaiņas nodrošināšanai. Ņemot vērā DAC7 regulējumu, Ministru kabinets noteiks pasākumus, kādi veicami automātiskās informācijas apmaiņas nodrošināšanai, tajā skaitā, informācijas glabāšanas termiņu, pienākumu reģistrēties noteikta veida ziņojošajiem platformas operatoriem, ziņojošā platformas operatora rīcību, ja pārdevējs noteiktajā termiņā nesniedz MK noteikumos noteikto informāciju.
5) Kārtību, kādā VID veic automātisko informācijas apmaiņu. Ņemot vērā DAC7 regulējumu, Ministru kabinets noteiks, ka informācijas apmaiņa būs jāveic elektroniski, izmantojot esošo kopējo sakaru tīklu (CCN), ko izveidojusi Eiropas Savienība.

Līdzvērtīgu instrumentu pieņēma Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO)[1], un minētais standarts ir savietojams ar DAC7, tādējādi informācijas apmaiņa varēs notikt globālajā līmenī. Lai informācijas apmaiņa varētu notikt globālajā līmenī, Latvijas kompetentai iestādei, pamatojoties uz Latvijas Republikas noslēgto starptautisko līgumu, jānoslēdz kompetento iestāžu līgums. Paredzams, ka kompetento iestāžu līgums tiks noslēgts, pamatojoties uz Konvencijas par savstarpējo administratīvo palīdzību nodokļu jomā (turpmāk – Daudzpusēja konvencija) 6.pantu, kur ir paredzēta iespēja līgumslēdzēju valstu kompetentām iestādēm vienoties par automātiskas informācijas apmaiņu attiecībā uz savstarpējas vienošanās ceļā noteiktiem gadījumiem un saskaņā ar savstarpējas vienošanās ceļā noteiktām procedūrām. Tādējādi Kompetento iestāžu līgums būtībā konkretizēs tiesības un pienākumus, kas jau šobrīd izriet no Daudzpusējās konvencijas. Daudzpusējās konvencijas izpratnē par Latvijas kompetento iestādi ir uzskatāma Finanšu ministrija vai tās pilnvarotais pārstāvis. Kompetento iestāžu līguma paredzamais saturs pieejams ESAO tīmekļa vietnē (https://www.oecd.org/tax/exchange-of-tax-information/model-reporting-rules-for-digital-platforms-international-exchange-framework-and-optional-module-for-sale-of-goods.pdf), taču, lai atbilstoši noslēgtajam kompetento iestāžu līgumam notiktu informācijas apmaiņa ar trešajām valstīm, ņemot vērā DAC7 regulējumu, būs nepieciešams Eiropas Komisijas izdotais īstenošanas akts.
Lai DAC7 un attiecīgais ESAO standarts darbotos Latvijā, ir jāpieņem attiecīgais regulējums Latvijā. Likumprojektā ir ietverts vispārīgs pienākums nodokļu maksātājam, iestājoties nodokļu normatīvajos aktos minētajiem nosacījumiem sniegt informāciju par pārdevējiem, kuri gūst ienākumus, darbojoties digitālajā platformā. Savukārt Ministru kabinetam ir noteikts deleģējums noteikt tam detalizētu regulējumu.

Lai nodrošinātu regulējuma par automātisko informācijas apmaiņu par digitālo platformu sniegto informāciju efektīvu darbību, Likumprojektā ir paredzēta atbildība par regulējuma pārkāpumiem. Grozījums tiek veikts likuma 32.⁵ pantā, kur jau šobrīd ir paredzēta atbildība par starptautiskās automātiskās informācijas apmaiņas regulējuma pārkāpumiem. Faktiski, šobrīd spēkā esošais regulējums, kas paredz atbildību par pārkāpumiem saistībā ar automātisko informācijas apmaiņu par finanšu kontiem, starptautisko uzņēmumu grupu pārskatiem par katru valsti un ziņojamām pārrobežu shēmām, tiek papildināts ar atbildību par pārkāpumiem saistībā ar automātisko informācijas apmaiņu par digitālo platformu rīcībā esošu informāciju. Soda naudas apmērs ir paredzēts līdz 14 000 euro, kas atbilst maksimālam soda apmēram, kāds šobrīd paredzēts saistībā ar automātisko informācijas apmaiņu par finanšu kontiem. Šāds maksimālais sods izvēlēts, ņemot vērā, ka pārkāpumi un to iespējamās izraisītās sekas pēc būtības ir līdzīgas. Katrā gadījumā VID, nosakot sodu, būs jāizvērtē lietderība un samērīgums, ņemot vērā katru konkrēto situāciju. Maksimālais sods varētu būt noteikts gadījumā, kad, piemēram, nodokļu maksātājs – ziņojošais platformas operators nesniedz VID informāciju vispār, savukārt gadījumā, kad informācija ir sniegta ar novēlošanos, vai arī pārkāpjot ar tās sniegšanu saistītos normatīvos aktus (piemēram, pārkāpjot pienācīgas pārbaudes noteikumus), tad parasti būtu nosakāma zemāka soda nauda, ņemot vērā visus lietas apstākļus. Tāpat, nosakot soda naudas apmēru, var tikt ņemts vērā platformas lielums, jo no tā ir atkarīgs gan kaitējuma apmērs, gan tas, vai attiecīgā soda nauda motivēs attiecīgo nodokļu maksātāju nepārkāpt regulējumu.
Nodrošināt regulējuma efektīvu īstenošanu ir svarīgi, jo no informācijas saņemšanas fakta un tās kvalitātes ir atkarīga spēja nodrošināt nodokļu normatīvo aktu izpildi pārdevējiem, kas pārdod preces vai sniedz noteikta veida pakalpojumus, izmantojot digitālās platformas. Tāpat tas ir svarīgi, lai VID varētu izpildīt pienākumu nodot informāciju citu valstu nodokļu administrācijām par to rezidentu ienākumiem, kas gūti platformās, kuras atrodas Latvijā.
Likumprojektā noteiktā atbildība nepieciešama, lai to varētu piemērot par tādu pienākumu neievērošanu, kas ir saistīti ar starptautiskās automātiskās informācijas apmaiņas jomu, atbildības apmērs būtu ar atturošu raksturu, iespēju piemērot konkrētajai situācijai atbilstošu soda apmēru un samērīgs ar augstāk minētajām iespējamām sekām. Tādējādi ir nepieciešams nodrošināt, ka par konkrētu pārkāpumu tiek noteikts atbilstošs sods, kam būtu ne tikai sodoša funkcija, bet arī preventīva, proti, tam būtu jāattur turpmāk persona no pārkāpuma izdarīšanas, kā arī jāattur citas personas no pārkāpumu izdarīšanas, kā arī jāaudzina likumu ievērošanas un cienīšanas garā.
Ņemot vērā, ka lēmums par soda naudas uzlikšanu ir uzskatāms par administratīvo aktu Administratīvā procesa likuma 1.panta trešās daļas izpratnē, attiecīgajam nodokļu maksātājam tiks nodrošinātas visas garantijas, kādas ir Administratīvā procesa likumā paredzētas privātpersonai, attiecībā uz kuru tiek izdots administratīvais akts.


Likumprojektā ietvertas arī normas, kas konkretizē šobrīd spēkā esošo regulējumu, kas izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/679 (2016.gada 27.aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (turpmāk – datu regula), atrunājot atsevišķu tā aspektu izpratni attiecībā uz starptautisko administratīvo sadarbību.
Tāpat, ieviešot starptautiskās administratīvās sadarbības regulējumu, Latvijā pēc būtības tiek ierobežoti datu regulas 13.pantā, 14.panta 1.punktā un 15.pantā paredzētie pienākumi un tiesības, ciktāl tas vajadzīgs, lai aizsargātu minētās regulas 23.panta 1.punkta e) apakšpunktā noteiktās intereses. Tāpat datu regulas 15.pantā, 16.panta 1.punktā un 17.-21.pantā paredzēto pienākumu un tiesību joma tiek ierobežota, ciktāl tas vajadzīgs, lai aizsargātu minētās regulas 23.panta 1.punkta c) apakšpunktā minētās intereses.
Tā likumprojektā ir noteikts, kas konkrētā regulējuma mērķiem ir uzskatāms par datu aizsardzības pārkāpumu, konkretizējot datu regulas saturu un terminā minot tās no datu regulas izrietošās datu aizsardzības pārkāpuma īpašības, kuras ir raksturīgas datu aizsardzības pārkāpumam, kas rodas saistībā ar datiem, uz kuriem attiecas starptautiskā automātiskā informācijas apmaiņa. Tāpat likumprojektā ir konkretizēts no datu regulas 33. un 34.panta izrietošais regulējums attiecībā uz VID kā datu pārziņa rīcību datu aizsardzības pārkāpuma gadījumā, papildus datu regulas regulējumam paredzot arī VID pienākumu sniegt informāciju saistībā ar datu regulu Eiropas Komisijai un Finanšu ministrijai, kā arī atsevišķos gadījumos, lūdzot Eiropas Komisiju apturēt piekļuvi Automātiskās informācijas apmaiņas sistēmai. Tāpat likumprojektā ir paredzētas VID tiesības apturēt informācijas apmaiņu ar dalībvalsti, kurā notika datu aizsardzības pārkāpums.
Ņemot vērā datu regulas 4.panta 7.punktā paredzēto iespēju noteikt datu pārzini Eiropas Savienības vai dalībvalsts tiesību aktos, ieviešot DAC7 prasības, likumprojektā tiek noteikts, ka:
VID ir datu pārzinis starptautiskās automātiskās informācijas apmaiņas procesa ietvaros apstrādātajiem fizisko personu datiem (likumprojektā ietvertā likuma 22.⁴ panta pirmā daļa);
nodokļu maksātājs, kurš veic fizisko personu datu apstrādi, sagatavojot un sniedzot VID informāciju starptautiskās automātiskās informācijas apmaiņas mērķiem, ir uzskatāms par datu pārzini datiem (likumprojektā ietvertā likuma 22.⁴ panta piektā daļa).
Likumprojektā arī tiek skaidri noteikts pienākums nodokļu maksātājiem, kuriem par citām personām ir pienākums sniegt ziņas (piemēram, finanšu iestādes un digitālo platformu operatori, kuriem ir pienākums VID ziņot informāciju attiecīgi par personu finanšu kontiem vai personu ienākumiem, kas gūti, izmantojot digitālo platformu) informēt fizisko personu par to, ka tās dati tiek iegūti ar mērķi nosūtīt uz tās rezidences valsti starptautiskās administratīvās sadarbības regulējuma ietvaros. Fiziskā persona būs jāinformē pirms ziņošanas pienākuma izpildes (pirms dati par to tiks ziņoti VID). Ar minēto normu tiks ieviestas DAC7 prasības, lai, ņemot vērā starptautiskās automātiskās informācijas apmaiņas īpatnības un tajā iesaistīto personu lomas, būtu nepārprotami skaidras visu iesaistīto personu no datu regulas (t.sk., tās 13. un 14. panta) izrietošās tiesības un pienākumi.
Viss minētais stiprinās jau pastāvošās datu aizsardzības prasības, detalizētāk konkretizējot to saturu, līdz ar ko veicinot to ievērošanu.

Likumprojektā, pārņemot DAC7 prasības, tiek precizēts arī regulējums attiecībā uz dalību citas Eiropas Savienības dalībvalsts nodokļu administrēšanas darbību veikšanā, nosakot, ka dalība var notikt arī, izmantojot elektroniskās saziņas līdzekļus, kā arī nosakot atbildes sniegšanas termiņu, ja VID saņem citas dalībvalsts lūgumu piedalīties nodokļu administrēšanas darbību veikšanā. Tāpat paredzēts termiņš, kādā VID ir jāsniedz atbilde citas dalībvalsts kompetentai iestādei, kura sniegusi priekšlikumu veikt vienlaicīgu pārbaudi, proti 60 dienu laikā no priekšlikuma saņemšanas.

Likumprojektā, pārņemot DAC7 prasības, tiek precizēts un papildināts regulējums attiecībā uz to, lai informāciju, kuru saņem vai nosūta Valsts ieņēmumu dienests citai Eiropas Savienības dalībvalstij saskaņā ar likuma “Par nodokļiem un nodevām” 18.¹pantu, izmantotu citiem mērķiem, kas nav saistīti ar nodokļu administrēšanas funkciju izpildi. Minētais regulējums būtu piemērojams gadījumos, kad nodokļu administrāciju rīcībā esoša informācija būtu noderīga tādu būtisku lietu izmeklēšanā, kā piemēram, terorisma finansēšana, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana un korupcija. Tiek noteikts, ka Latvijā no citas Eiropas Savienības dalībvalsts saņemto informāciju var izmantot mērķiem, kas nav saistīti ar nodokļu administrēšanas funkciju izpildi gadījumā, kad ir saņemta attiecīgās Eiropas Savienības dalībvalsts kompetentās iestādes atļauja. Tāpat tiek noteikts, ka VID sniedz atļauju citas Eiropas Savienības dalībvalsts kompetentai iestādei izmantot tā nosūtīto informāciju mērķiem, kas nav saistīti ar nodokļu administrēšanas funkciju izpildi, gadījumā, ja šādiem mērķiem, ievērojot likuma “Par nodokļiem un nodevām” 22.panta otrās daļas regulējumu, informāciju drīkst izmantot Latvijā. Tāpat tiek noteikts, ka VID var nosūtīt visu pārējo Eiropas Savienības dalībvalstu kompetentajām iestādēm sarakstu ar mērķiem (kas nav saistīti ar nodokļu administrēšanas funkciju izpildi), kuriem var izmantot no VID saņemto informāciju, ja minētajiem mērķiem informāciju un dokumentus, ievērojot likuma “Par nodokļiem un nodevām” 22.panta otrās daļas regulējumu, var izmantot saskaņā ar Latvijas normatīvajiem aktiem (tādējādi būtiski tas, ka cita dalībvalsts nevarēs saņemto informāciju izmantot plašākiem vai citiem mērķiem, bet gan tikai tādā apmērā, kā tas pieļaujams Latvijā). Savukārt gadījumā, ja šādu sarakstu saņēma VID no citas Eiropas Savienības dalībvalsts, tad no attiecīgās dalībvalsts saņemto informāciju un dokumentus var izmantot arī jebkuram no paziņojumā uzskaitītajiem mērķiem, ja minētais mērķis nav pretrunā ar likuma “Par nodokļiem un nodevām” 22.panta otro daļu. Attiecībā uz likuma “Par nodokļiem un nodevām” 22.pantu jāņem vērā, ka tas gan uzskaita iestādes, kurām informāciju var nodot nodokļu administrācija ar nodokļu administrēšanu nesaistītiem mērķiem, gan pēc būtības pieļauj, ka nodokļu administrācijas rīcībā esošā informācija tiek nodota citām iestādēm, tajā skaitā, pamatojoties uz speciālajām tiesību normām, ja tas ir nepieciešams attiecīgo funkciju veikšanai. Līdz ar to par atbilstošiem likuma “Par nodokļiem un nodevām” 22.panta otrās daļas regulējumam būtu uzskatāmi arī gadījumi, kad speciālajā tiesību normā (citā normatīvajā aktā) ir paredzēta iespēja Valsts ieņēmumu dienestam nodot informāciju citām personām to funkciju nodrošināšanai.
Jāņem vērā, ka starptautiskās administratīvās sadarbības ietvaros saņemto informāciju un dokumentus izmantot citiem mērķiem, nekā nodokļu administrēšanas funkciju izpilde, iespējams jau šobrīd ar valstīm, ar kurām Latvijai ir spēkā nodokļu konvencija, par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu attiecībā uz ienākuma nodokļiem, ja šādā konvencijā tas ir paredzēts (parasti attiecīgās konvencijas 26. panta 2.daļa). Tāpat līdzīgs regulējums ir paredzēts daudzpusējas Konvencijas par savstarpējo administratīvo palīdzību nodokļu jomā 22.panta 4.punktā. Taču likumprojektā ietvertais regulējums nodrošina, lai starptautiskās administratīvās sadarbības ietvaros saņemtās informācijas un dokumentu izmantošana būtu iespējama saistībā ar visām Eiropas Savienības dalībvalstīm, kā arī to, lai tas notiktu pēc vienotiem kritērijiem un ievērojot līdzīgu procedūru.


[1] https://www.oecd.org/tax/exchange-of-tax-information/model-rules-for-reporting-by-platform-operators-with-respect-to-sellers-in-the-sharing-and-gig-economy.htm

Secinot, ka Uzņēmumu reģistra izsniegtā reģistrācijas apliecība apliecina vien to, ka attiecīgais tiesību subjekts apliecības izsniegšanas brīdi ir ierakstīts attiecīgajā Uzņēmumu reģistra reģistrā, bet tā nesniedz nekādu informāciju par to, vai apliecības uzrādīšanas vai iesniegšanas brīdī tiesību subjekts vēl pastāv un kādā statusā tas pastāv, ir veikti grozījumi likumā “Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru”, saskaņā ar kuriem Uzņēmumu reģistrs no 2020.gada 7.janvāra reģistrācijas apliecības vairs neizsniedz. Ņemot vērā atteikšanos no reģistrācijas apliecības izsniegšanas un lai novērstu regulējuma dublēšanos, ir veicami grozījumi NNL 15.¹ panta pirmajā un ceturtajā daļā.
Tāpat ir veicami tehniski grozījumi NNL 1.panta 33.punkta termina skaidrojumā, ņemot vērā, ka tajā ir ietverta atsauce uz spēkā neesošu Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likuma 2.panta otrās daļas 3.punktu. Proti, minētā norma no likuma tika izslēgta, jo pasta komersants ir uzskatāms par maksājumu iestādi Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likuma 2.panta 4.punkta izpratnē un uz to attiecas visas maksājumu iestādēm noteiktās tiesības un pienākumi.

Likumprojektā ietvertie grozījumi paredz tehnisku grozījumu NNL 1.panta 33.punktā, no tā izslēdzot atsauci uz Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likuma 2.panta otrās daļas 3.punktu, un paredz izslēgt NNL 15.¹ panta pirmās daļas pēdējo teikumu, kā arī veikt atbilstošus grozījumus 15.¹ panta ceturtās daļas 1. un 2.punktā.