Anotācija (ex-ante)

Spēkā esošā MK noteikumu redakcija attiecībā uz apbūves tiesības piešķiršanu neatbilst vēja elektrostaciju attīstīšanas vajadzībām. MK noteikumi nosaka, ka apbūves tiesība var tikt piešķirta izsoles kārtībā, un maksu par to sāk maksāt ar līguma noslēgšanas dienu. Savukārt vēja elektrostaciju attīstības process parasti notiek tādējādi, ka sākotnēji ierosinātājs identificē potenciāli izmantojamo teritoriju, uzsāk izpētes darbus, veic ietekmes uz vidi izvērtējumu atbilstoši spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, kā arī izstrādā vēja elektrostacijas būvniecības ieceres dokumentāciju. Vēja elektrostaciju izpētes un attīstības laikā netiek pilnībā ierobežota zemes izmantošana tās primārajam mērķim. Līdz ar to šāda pieeja būtu jāatspoguļo arī noteiktajā maksas apmērā par apbūves tiesību.
Tādēļ ir nepieciešams noteikumus papildināt ar jaunu 4.¹ nodaļu, kas atbilstoši nozares specifikai regulē vēja elektrostaciju attīstīšanas stadijas, apbūves tiesības maksas noteikšanu un samaksas kārtību, apbūves tiesības platības noteikšanas un nostiprināšanas zemesgrāmatā kārtību, izsoles rīkošanas izņēmumus u.c. jautājumus.
Spēkā esošā regulējuma ietvaros būtu iespējams izsolīt tikai atsevišķas vēja elektrostacijas platību, kurai pirms tam būtu veikts uz investora riska gan sākotnējais ietekmes uz vidi novērtējums,  gan visa inženierizpēte. Turklāt izsoles gadījumā nebūtu nekādas garantijas, ka veiktās investīcijas būtu atgūstamas, jo izsolē par apbūves tiesībām ierosinātāju varētu pārsolīt jebkurš cits interesents, kura biznesa plāna izmaksu daļu neaizņemtu iepriekšējo darbu apmaksa. Spēkā esošā regulējuma ietvaros nav iespējams realizēt vēja parku projektus ar ievērojamu mēroga efektu. Līdz ar to NEKP izstrādes laikā konstatētais, ka esošais regulējums ir nepilnīgs, lai nodrošinātu klimatneitralitātes un energoneatkarības mērķus, paliek spēkā.
Turklāt pirms vēja elektrostaciju parku projektu ieceru īstenošanas, veicamas sekojošas darbības:
- inženierizpēte (topogrāfiskās, ģeodēziskās, ģeotehniskās, hidrometeoroloģiskās izpētes) un plānotās apbūves (vēja elektrostaciju un transporta infrastruktūra, inženierkomunikācijas) izvietojuma projektēšana, būvniecības ieceres dokumentācijas sagatavošana (nepieciešama zemes īpašnieka piekrišana/pilnvarojums);
- Ekonomikas ministrijas atļaujas jaunu elektroenerģiju ģenerējošu jaudu ieviešanai un uzstādīšanai saņemšana (nepieciešamas zemes lietojuma tiesības);
- teritorijas plānojuma grozījumu vai lokālplānojuma izstrāde attiecīgajās teritorijās (nepieciešama zemes īpašnieka piekrišana/pilnvarojums);
- ietekmes uz vidi novērtējuma procedūras realizācija (nepieciešama zemes īpašnieka piekrišana/pilnvarojums);
- akciju sabiedrības “Augstsprieguma tīkls” tehnisko noteikumu saņemšana sistēmas pieslēguma ierīkošanai (nepieciešamas zemes lietojuma tiesības);
- apbūves teritoriju (zemes vienības daļu) kadastrālā uzmērīšana un reģistrācija Valsts zemes dienesta uzturētajā Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā, kā arī atmežojamo meža zemju izvietojuma plānu sagatavošana, atbilstoši normatīvajiem aktiem par zemes kadastrālo uzmērīšanu (nepieciešama zemes īpašnieka piekrišana/pilnvarojums);
- energoapgādes objekta būvniecības ieceres dokumentācijas izstrāde, būvatļaujas būvprojekta izstrādei saņemšana (nepieciešamas zemes lietojuma tiesības).
Minēto darbību īstenošana atsevišķās nesaistītās aktivitātēs bez garantijām veikt būvniecību un elektroenerģijas ražošanu uz publiskas zemes, nav uzskatāma par reālu no tā aspekta, ka kāds būtu to ieinteresēts veikt.

Vēja elektrostaciju izbūve nav iespējama jebkurā nekustamā īpašumā un ir nepieciešams ietekmes uz vidi izvērtējums atbilstoši spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, ņemot vērā sabiedrības un vides intereses. Ievērojot, ka līdz šim tikai atsevišķās zemes vienībās ir bijis iespējams nodrošināt sabiedrības un uzņēmējdarbības interešu līdzsvaru vēja elektrostaciju attīstībai, ir nepieciešams veicināt zemes vienību pieejamību potenciāliem attīstības projektiem. Tā kā valsts un pašvaldību īpašumā ir lielu platību zemesgabali (pie tam valsts meža zemes gadījumā pietiekami tālu no apdzīvotām vietām un ēkām), to izmantošanai vēja elektrostaciju izbūvei ir nepieciešami nozarei un pieprasījumam piemēroti nosacījumi, lai nodrošinātu, ka publiskas personas zemes  apbūves tiesības nosacījumi ievērotu, tostarp, publiskas personas mantas izšķērdēšanas novēršanas nosacījumus.

1.Apbūves tiesību piešķiršanas pamatprincipi
Apbūves tiesības vēja elektrostaciju izvietošanai piešķir saskaņā ar MK noteikumu 3. un 4. nodaļu, ciktāl 4.¹ nodaļā nav noteikts citādāk.

2. Apbūves tiesību līgums un apbūves tiesību ierakstīšana zemesgrāmatā
Ievērojot vēja elektrostaciju attīstīšanas īpatnības, kas izriet no ilgstošas inženierizpētes un projektēšanas veikšanas nepieciešamības, noteikumu projekta 87.³ – 87.⁷ punkti un 87.¹⁹ punkts paredz no ierastās prakses par apbūves tiesības sniegšanu un nostiprināšanu zemesgrāmatā būtiski atšķirīgu kārtību, kas ir pielāgota vēja elektrostaciju izvietošanai. Lai būtu iespējama investoru piesaiste vēja elektrostaciju attīstībai, ir nepieciešama tiesiska noteiktība attiecībā uz iespējām realizēt vēja elektrostaciju  projektus. Proti, personai, kura veic būtiskus ieguldījumus izpētē un citu sagatavošanas darbu īstenošanā, kas nepieciešami vēja elektrostacijas konkrētas atrašanās vietas identificēšanai un citu būtisku aspektu izvērtēšanai, ir jārada paļāvība, ka persona arī varēs realizēt pašu projektu. Nenodrošinot šādu paļāvību, ieguldījumu veikšana nebūtu komerciāli pamatota un iespējama. Tāpēc regulējumam ir jābūt tādam, lai persona, kas iegūst tiesības veikt izpēti un veic apjomīgus ieguldījumus, iegūtu arī garantijas, ka uz izpētes pamata tā varēs realizēt vēja elektrostacijas attīstības projektu.
Lai veidotu tiesiski noteiktu modeli tiesību piešķiršanai vēja elektrostaciju attīstībai uz publiskas personas zemēm teorētiski ir iespējamas divas pieejas:
1) veidot segmentētu procesu, kurā sākotnēji personas var iegūt tiesības uz izpētes veikšanu, slēdzot atbilstošu līgumu, pēc kura izpildes regulējums paredzētu attiecīgajai personai tiesības noslēgt līgumu / līgumus par apbūves tiesības piešķiršanu (nodibinot apbūves tiesības atbilstoši izpētes procesa rezultātiem);
2) veidot vienotu procesu, kur personas tiesību iegūšana notiek nedalīti – persona vienā procesā uzreiz iegūst tiesības slēgt līgumu, kas paredz gan izpētes tiesību iegūšanu, gan apbūves tiesības piešķiršanu, ja saistības izpētes periodā ir izpildītas.
Segmentēta procesa pieeja saskartos ar dažādām problēmām. Publiskas personas rīcība ar sabiedrības nekustamiem īpašumiem būs aplūkojuma divpakāpju teorijas ietvaros, atbilstoši kurai personas tiesību iegūšana uz publiskas personas mantu notiek administratīvā procesa ietvaros, savukārt tālāka tiesību īstenošana notiek civiltiesisku attiecību ietvaros (skat. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2018.gada 16.janvāra lēmumu lietā Nr. SKA-825/2018). Vispirms, šāds modelis nepiedāvātu tiesisku noteiktību personai, kas ir ieguvusi izpētes tiesības, jo pēc to realizācijas tai būtu atkārtoti jārosina administratīvais process, lai publiska persona pieņemtu nākamo administratīvo lēmumu par secīgi nepieciešamo apbūves tiesību iegūšanu. Šādos apstākļos viens vēja elektrostacijas attīstības projekts noritētu divu administratīvu procesu ietvaros, uz kuru bāzes tiktu veidotas nošķirtas civiltiesiskas attiecības. Šāds modelis pats par sevi radītu risku, ka domstarpību gadījumā notiks vairāki  kompleksi strīdi divu dažādu tiesību jomu (publisko un privāto tiesību) ietvaros, kuru risināšana būtu laikietilpīga. Vienlaikus no tiesību politikas veidošanas perspektīvas šāds modelis radītu nevajadzīgu administratīvo slogu (pieņemot, ka izpētes perioda saistību izpildes rezultātā apbūves tiesībām būtu jābūt garantētām).
Ievērojot minēto, ir identificējami riski un negatīvi aspekti, kas būtu saistīti ar segmentēta procesa veidošanu. Vienlaikus šobrīd nav identificējamas priekšrocības šāda segmentēta procesa veidošanai, jo tālākas sabiedrības intereses ir iespējams nodrošināt arī civiltiesisko attiecību ietvaros, ja publiski tiesiskais process tiesību iegūšanai ir noticis tikai vienu reizi.
Noteikumu projektā ir paredzēts veidot vienotu procesu, kura ietvaros publiski tiesiskais jautājums tiek izšķirts vienu reizi – procesa sākumā, nosakot personu, kura iegūst tiesības uz izpētes veikšanu un vēlāku apbūves tiesību nodibināšanu. Pēc minētā jautājuma izšķiršanas administratīvais process būtu noslēdzies un tālākā tiesisko attiecību īstenošana notiktu civiltiesību ietvaros, atbilstoši noslēgtam līgumam par izpētes un apbūves tiesību piešķiršanu, kura ietvaros kompleksi tiktu regulētas visas pušu starpā veidojamās tiesiskās attiecības visā laika periodā.
Līgums par izpētes un apbūves tiesības piešķiršanu paredzētu vairāku secīgu tiesisko attiecību nodibināšanu. No doktrīnas viedokļa šādu līgumu pēc būtības varētu uzskatīt par vairākiem līgumiem attiecībā uz dažādām tiesisko attiecību kopām, kā arī atbilstoši nodibināmo apbūves tiesību skaitam (parasti vēja elektrostacijas projekta attīstībai tiks nodibinātas vairākas apbūves tiesības dažādos nekustamos īpašumos). Nav saskatāmi šķēršļi visas tiesiskās attiecības konstituēt ar vienu līgumu / dokumentu. Tas arī ir nepieciešams, ņemot vērā, ka šādu kompleksu tiesisko attiecību veidošanai ir nepieciešams tās regulēt vienoti un savstarpēji saistīti. Ja katras tiesiskās attiecības tiktu nodibinātas ar atsevišķiem administratīviem aktiem vai līgumiem kā gribas aktiem, nebūtu iespējams panākt to savstarpēju sasaisti, nodibinot kārtību, kas secīgi paredz tiesības, pienākumus un veicamās darbības.
Civiltiesības balstās privātautonomijas principā. Privātautonomijas princips ietver  līgumu slēgšanas brīvības principu, kas paredz ka personas var pēc saviem ieskatiem slēgt līgumus par visu, kas ir iespējams. Ierobežojumi vai citi apsvērumi, kādēļ viena līguma ietvaros nevarētu nodibināt vairākas tiesiskas attiecības, normatīvajos aktos nepastāv.  Civillikuma normas nosaka, ka ar tiesisku darījumu un līgumu var nodibināt tiesiskas attiecības, kas aptver vairāku un dažādu saistību un citu tiesību nodibināšanu (Civillikuma 1403. pants, 1511. panta pirmais teikums).
Ievērojot minēto, nepastāv šķēršļu, lai vēja elektrostaciju attīstības modeli uz publiskas personas zemēm nevarētu veidot ap bāzi, ko veidotu viens noslēgts līgums, kas kopumā regulētu publiskas personas un vēja elektrostacijas attīstītāja tiesiskās attiecības, aptverot dažādos projekta attīstības laika periodus un tajos nodibināmās lietu un saistību tiesības, un nodrošinātu tiesisku noteiktību investoriem. 

Līdz ar to, kad ir noskaidrots apbūves tiesīgais, ar apbūves tiesīgo vēja elektrostaciju izvietošanai slēdz līgumu, kas paredz vienlaikus izpētes tiesību piešķiršanu un tiesības nodibināt apbūves tiesības pēc izpētes pabeigšanas. Tiek slēgts viens līgums, lai nodrošinātu garantētu sasaisti, ka apbūves tiesības tiks nodibinātas veiksmīgas izpētes gadījumā, kas ir absolūti nepieciešams investīciju piesaistei. Turklāt, sākotnēji uz zemes gabaliem nav iespējams nodibināt apbūves tiesības, jo nav zināma vēja elektrostaciju izbūvei nepieciešamā zemes platība (platība un termiņš ir apbūves tiesības būtiskās daļas). Tādēļ tiesību norma paredz piešķirt tiesības uz apbūves tiesībām, tiklīdz būs zināmas visas apbūves tiesības būtiskās daļas (izpētes laikā identificētās konkrētās zemes platības).

Apbūves tiesības līgumā paredz minimālo projektējamo vēja elektrostaciju jaudu, kārtību, kādā zemes gabali tiek izmantoti  inženierizpētes un projektēšanas stadijā, kā arī kārtību, kādā zemes gabalu platība, līguma pusēm vienojoties, tiek precizēta līdz vēja elektrostaciju būvniecībai un ekspluatācijai nepieciešamajām platībām, uz kurām nodibināmas apbūves tiesības.
Ja izsoles noteikumos nav noteikts citādi, inženierizpētes un projektēšanas stadijā zemes gabalu (meža zeme, lauksaimniecībā izmantojamā zeme, ūdenssaimniecība, derīgie izrakteņu ieguve) apsaimniekošana, līdz ar to arī atbildība, ir saglabājama zemes īpašniekam, jo apbūves tiesīgais šajās stadijās neveiks aktīvas darbības attiecībā uz apbūves tiesības zemes gabala izmantošanu. Turklāt sākotnēji inženierizpētes un projektēšanas tiesības izsoles rezultātā tiek piešķirtas uz zemes gabalu, kas ir lielāks par vēja elektrostacijas būvniecībai un ekspluatācijai faktiski nepieciešamo, uz kuru tiks nodibinātas apbūves tiesības atbilstoši inženierizpētes un projektēšanas rezultātiem.
Noteikumu projekts izstrādāts, balstoties uz SIA "KPMG Baltics" analīzi (veikts pēc AS "Latvenergo" un AS "Latvijas valsts meži" pasūtījuma), ka operējošai vēja elektrostacijai 1 MW jaudai ir nepieciešami vidēji 20 ha zemes platības. Parasti inženierizpētes procesā būtiski tiek koriģēti tādi nosacījumi kā vēja elektrostacijas izvietojums attiecīgajā teritorijā, līdz ar to faktiski nepieciešamais un pieejamais zemesgabals var būtiski atšķirties no sākotnēji identificētā zemesgabala. Ņemot vērā praksē novērojamo vēja elektrostaciju projektu apstiprināšanas varbūtību, kas ir aplēsta kā 40%, sākotnējā platība 1 MW jaudai tiek aplēsta 50 ha apjomā. Tas ir, lai sagaidītu, ka tiks attīstīta vēja elektrostacija ar 1 MW jaudu, izpētei sākotnēji ir jāparedz 50 ha platība.
Pēc tam, kad inženierizpētes rezultātā ir identificēta konkrēta vēja elektrostacijas novietne zemes gabalā, apbūves tiesības platība, pusēm vienojoties, tiek precizēta (samazināta), identificējot konkrētu zemes vienību vai zemes vienības daļu, uz ko nostiprināma apbūves tiesība zemesgrāmatā. Tādēļ sākotnēji apbūves tiesība uz sākotnēji noteikto platību netiek nostiprināta zemesgrāmatā, jo tas radītu gan nepieciešamību vēlāk šo platību koriģēt, gan arī atbilstoši Civillikuma 1129.⁴ pantam uzliktu pienākumu apbūves tiesīgajam inženierizpētes stadijā uzņemties atbildību kā īpašniekam pret trešajām personām, kā arī uzņemties atbildību par nastām, apgrūtinājumiem un uzturēšanai vajadzīgajiem izdevumiem.
Piedāvātā apbūves tiesības nostiprināšanas zemesgrāmatā kārtība atrisina ne vien nepieciešamās platības koriģēšanas problemātiku, bet arī nodrošina atbilstošu sabiedrības, apbūves tiesības piešķīrēja un apbūves tiesīgā interešu sabalansēšanu, jo inženierizpētes un projektēšanas stadijā apbūves tiesības piešķīrējam ir interese un pienākums turpināt izmantot un apsaimniekot savu īpašumu, tostarp meža zemē – tajā esošo mežaudzi, savukārt šo pienākumu uzlikšana apbūves tiesīgajam būtu neatbilstoša apbūves tiesības piešķiršanas mērķim.
Tiesību akta projektā ir noteikts, ka apbūves tiesības līgumā paredz tā izbeigšanas kārtību, ja apbūves tiesīgais nepilda līgumā noteiktās saistības. Savukārt, ja apbūves tiesības piešķīrējs vēja elektrostaciju apbūves tiesības līgumu izbeidz pirms apbūves tiesības termiņa beigām, tiek atlīdzināti apbūves tiesīgā zaudējumi, kas saistīti ar apbūves tiesības pirmstermiņa izbeigšanu, izņemot, ja apbūves tiesība tiek izbeigta saistībā ar apbūves tiesības līguma vai tādu normatīvo aktu pārkāpumiem, kas dod apbūves tiesības piešķīrējam uzskatīt, ka atbilstoši apbūves tiesības piešķīrēja izstrādātajiem un apstiprinātajiem labticības izvērtēšanas kritērijiem, apbūves tiesīgais nav uzskatāms par labticīgu. Papildus paredzēts, ka apbūves tiesīgais ir tiesīgs izbeigt apbūves tiesības līgumu līdz būvniecības uzsākšanai bez zaudējumu atlīdzināšanas pienākuma.
Apbūves tiesības līgumā paredz, ka līdz apbūves tiesības līguma termiņa beigām apbūves tiesīgajam vēja elektrostacijas, saistītā infrastruktūra vai to daļas jānojauc un jāveic zemes gabala sakārtošana par saviem līdzekļiem. Atbilstoši apbūves tiesības piešķīrēja lietderības apsvērumiem apbūves tiesības līguma puses, atsevišķi rakstveidā vienojoties vismaz vienu gadu pirms apbūves tiesības termiņa, var paredzēt, ka apbūves tiesīgajam nav jānojauc vēja elektrostacijas, saistītā infrastruktūra vai to daļas. Šāda iespēja ir noteikta gadījumiem, ja attiecīgajā laikā kādām būvēm pastāvēs tālākas izmantošanas iespējas, kādēļ zemes īpašnieks būtu ieinteresēts to saglabāšanā. Tieši apbūves tiesības piešķīrēja lietderība ir noteikta kā kritērijs, jo apbūves tiesīgā interese neveikt visu būvju nojaukšanu dabiski izrietēs no apstākļa, ka būvju nojaukšana prasa resursus.  
Sadaļā Problēmas apraksts minētas visas būtiskākās aktivitātes, kuras jārealizē vēja elektrostacijas inženierizpētes un projektēšanas periodā. Līdz ar galīgo vēja elektrostaciju izvietojuma noteikšanu, kam seko zemes vienības daļas noteikšana, uzmērīšana, noslēgtais līgums kalpos par apbūves tiesības nodalījuma atvēršanu zemesgrāmatā. Tajā pašā laikā pušu attiecības līdz apbūves tiesību ierakstīšanai zemesgrāmatā regulē virkne normatīvo aktu, ar kuru izpildi būs saistītas līgumā pušu noteiktās saistības:
- Būvniecības likums;
- Likums “Par ietekmes uz vidi novērtējumu”;
- Teritorijas attīstības plānošanas likums
- Ministru kabineta 2014.gada 19.augusta noteikumi Nr.500 "Vispārīgie būvnoteikumi";
- Ministru kabineta 2015.gada 30.jūnija noteikumi Nr.334 "Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 005-15 "Inženierizpētes noteikumi būvniecībā"";
- Ministru kabineta 2012.gada 24.aprīļa noteikumi Nr.281 "Augstas detalizācijas topogrāfiskās informācijas un tās centrālās datubāzes noteikumi";
- Ministru kabineta 2015.gada 13.janvāra noteikumi Nr.18 "Kārtība, kādā novērtē paredzētās darbības ietekmi uz vidi un akceptē paredzēto darbību";
- Ministru kabineta 2015.gada 27.janvāra noteikumi Nr.30 "Kārtība, kādā Valsts vides dienests izdod tehniskos noteikumus paredzētajai darbībai";
- Ministru kabineta 2013.gada 30.aprīļa noteikumi Nr.240 "Vispārīgie teritorijas plānošanas, izmantošanas un apbūves noteikumi";
- Ministru kabineta 2014.gada 14.oktobra noteikumi Nr.628 "Noteikumi par pašvaldību teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem";
- Ministru kabineta 2011.gada 27.decembra noteikumi Nr.1019 "Zemes kadastrālās uzmērīšanas noteikumi";
- Pašvaldību saistošie noteikumi;
- u.c.


3. Izpētes un apbūves tiesību maksa un izpētes tiesību piešķiršanas un tiesības nodibināt apbūves tiesības izsolē

Noteikumu projekts paredz nosacījumus apbūves tiesību piešķiršanai uz publiskas personas īpašumā esoša nekustamā īpašuma vēja elektrostaciju attīstībai un maksas par apbūves tiesības piešķiršanu aprēķinam.
Ņemot vērā augstāk aprakstīto par vēja elektrostaciju attīstības specifiku, arī izpētes tiesību un apbūves tiesību maksa tiek dalīta atbilstoši vēja elektrostaciju attīstības periodiem, veicinot vēja elektrostaciju izveidi. Apbūves tiesību līgumā nosaka šādas atsevišķas maksas:
- maksa par tiesībām iegūt apbūves tiesības nodibināšanas iespēju, ko nosaka izsolē vai saskaņā ar 87.²⁰ punktu;
- maksa inženierizpētes un projektēšanas periodā;
- maksa būvniecības periodā;
- maksa ekspluatācijas periodā.

Lai nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas personām iegūt apbūves tiesības vēja elektrostaciju izveidei, ir paredzēta tiesību piešķiršana publiskās izsolēs. Pirms izsoles organizēšanas apbūves tiesības piešķīrējs nosaka minimālo vēja elektrostaciju jaudu izpētes platībai.
Ir praktiski neiespējami nodrošināt vienlīdzīgus izsoles noteikumus gadījumā, ja pretendenti sacenšas ar 2 mainīgajiem lielumiem – plānotā jauda un apbūves tiesības maksa ekspluatācijas periodā, kas rada nepamatotu spiedienu uz līgumu administrēšanu turpmāk. Turklāt augstāk aprakstītās aktivitātes var dažādi ietekmēt katra nosolītāja sekmes. Tamdēļ, balstoties uz praksi, ir noteikts, ka uz katriem 50 ha ir plānojami 1 MW jauda. Savukārt, publiskā persona nezaudēs gadījumā, ja izrādīsies, ka pēc būvniecības tiks sasniegta lielāka jauda par 1 MW uz sākotnējās izpētes teritorijas 50 ha, jo apbūves tiesības maksa ir atkarīga no kopējās saražotās enerģijas vērtības.
Minētais minimālais jauda apjoms ir arī disciplinējošs rādītājs, kas tiks izmantots līguma administrēšanā, lai nenotiktu nepamatota zemju rezervēšana, bet apbūves tiesības piešķīrējs līgumu var izbeigt inženierizpētes un projektēšanas periodā vai būvniecības periodā.
Izsolē par izpētes tiesību piešķiršanu un tiesībām nodibināt apbūves tiesības pēc izpētes pabeigšanas vēja elektrostaciju izvietošanai pretendenti ar augšupejošu soli sola vienreizēju maksājumu par tiesībām noslēgt apbūves tiesības līgumu. Sākumcena tiek noteikta sākuma maksas - nulle euro par ha un minimālā viena izsoles soļa - pieci eiro par ha summas apmērā (bet tā nedrīkst būt mazāka par šo noteikumu 5. punktā minēto).
Nulle euro kā sākuma maksas cena nodrošina, ka visu izsoļu projekti startē no vienādām starta pozīcijām, kā arī nav jāveic ieguldījumi nosacītās sākumcenas noteikšanā, kuras noteikšanai ir nepieciešama metodika, kura savukārt var neatbilst dažādiem biznesa un to finansēšanas modeļiem un pieņēmumiem. Proti, katra izsoles dalībnieka biznesa plāns jebkurā izsolē būs tas, kurš noteiks, kādu vienreizējo maksājumu tas ir gatavs maksāt par tiesībām noslēgt līgumu, ņemot vērā MK noteikumos noteikto maksas apmēru inženierizpētes, būvniecības un ekspluatācijas stadijās.
Pieci euro kā solis ir pamatots ar to, ka 1 ha gada inženierizpētes un projektēšanas gada maksa ir 10 eur par 1 ha. Tādējādi pret vidējo sagaidāmo inženierizpētes projektēšanas perioda kopējo maksu par 1 ha tie būtu līdz 10 soļiem.
persona, attiecīgi motivējot šo lēmumu, lai noteiktu sākuma maksu, var pieaicināt neatkarīgu vērtētāju. Ja sākuma maksas noteikšanai pieaicina neatkarīgu vērtētāju, apbūves tiesīgais kompensē apbūves tiesības piešķīrējam pieaicinātā neatkarīgā vērtētāja atlīdzības summu, ja to ir iespējams attiecināt uz konkrētu apbūves tiesīgo. Pie motivējošiem apstākļiem sākumcenas noteikšanai varētu būt noteikti apstākļi teritorijas izpētē vai statusā vēja enerģijas projektu attīstībai.
Ņemot vērā, ka apbūves tiesību piešķiršanu vēja elektrostaciju izveidei ārpus MK noteikumu
tvēruma nodrošina arī privātpersonas, apbūves tiesību maksas aprēķins veidots pēc privātā investora labās prakses piemēriem reģionā.
Lai noteiktu piemērotu un tirgus situācijai atbilstošu vēja elektrostacijas apbūves tiesību maksu gan periodā līdz vēja elektrostacijas nodošanai ekspluatācijā, gan ekspluatācijas laikā, SIA "KPMG Baltics" pēc AS "Latvenergo" un AS "Latvijas valsts meži" pasūtījuma veica analīzi par piemērotajiem apbūves tiesību maksas apmēriem Latvijā un ārpus Latvijas, kā arī par ekspluatācijā nodotām un vēl attīstības stadijā esošām vēja elektrostacijām. Jāņem vērā, ka konkrētajā gadījumā apbūves tiesību maksa nav atkarīga tikai no apbūvei piešķirtā nekustamā īpašuma vērtības, bet tā jāvērtē kopsakarā ar uzņēmuma pienākumu veikt noteiktu komercdarbību un gūt ienākumus, veicot regulārus maksājumus līguma darbības laikā (plānotās un saražotās elektroenerģijas apjoma un tās tirgus vērtības), kas atkarīgi no veiktajām investīcijām. Līdz ar to šī maksa atspoguļo uzņēmēja biznesa interesi konkrētajā zemes gabalā sasniegt noteiktus biznesa mērķus, veicot konkrētu komercdarbību. Tādēļ apbūves tiesību maksas kopējais apmērs ir saistīts ar uzņēmuma veiktajām investīcijām noteikto biznesa mērķu sasniegšanai, kuri ir apbūves tiesību piešķiršanas nosacījumi, un to atpelnīšanos visā līguma darbības laikā.
Apbūves tiesību tirgus maksa var tikt iekasēta ne tikai vēja elektrostacijas ekspluatācijas periodā, bet arī pirms ekspluatācijas (attīstības) periodā. Apbūves tiesības maksa atbilstoši šo noteikumu projekta 87.¹⁴ punktam par katru vēja elektrostaciju ir maksājama, sākot no dienas, kad vēja elektrostacija ir nodota ekspluatācijā, bet ne vēlāk kā pēc 8 gadiem no apbūves tiesības līguma noslēgšanas dienas (līguma noslēgšanas, nevis apbūves tiesības nostiprināšanas zemesgrāmatā). Ievērojot minēto 8 gadu periodu, noteikumu projekts ietver regulējumu par apbūves tiesības maksas apmēra diferencēšanu atbilstoši vēja elektrostacijas attīstības stadijām.
Maksa, kas iekasējama attīstības periodā (atļauju saņemšana, vēja mērījumu veikšana, lokālplānojums,  ietekmes uz vidi izvērtējuma veikšana atbilstoši spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, projektēšana), ir zemāka. Praksē tā parasti sastāda 5-25% no ekspluatācijas periodam paredzētās (ikgadējās vai citādi regulāras) maksas. Līdz ar to vēja elektrostacijas dzīves cikls var tikt sadalīts šādi:
- inženierizpētes un projektēšanas periods;
- būvniecības periods;
- ekspluatācijas periods.
Balstoties uz apkopotajiem pirms-ekspluatācijas un ekspluatācijas maksājumu veidiem, kā arī nozares praksē iekļaujot iespēju apbūves tiesību piešķiršanai organizēt izsoles, ir ekonomiski racionāli, kā arī ar tirgus praksi pamatoti, inženierizpētes un projektēšanas perioda maksu sadalīt divās daļās:
- vienreizējs maksājums par tiesībām noslēgt apbūves tiesības līgumu eiro, kas tiks noteikts izsoles veidā;
- ikgadēja inženierizpētes un projektēšanas perioda maksa (eiro/MW), kura noteikta šajā noteikumu projektā.
Tā kā regulējums apbūves tiesības maksas apmēru vēja elektrostacijas inženierizpētes un projektēšanas periodā un būvniecības periodā, kā arī ekspluatācijas perioda  maksas "grīdu" nosaka euro, tad paredzama šo izmaksu indeksācija pēc sekojošiem principiem:
- maksājumus inženierizpētes un projektēšanas, kā arī būvniecības periodam sākot no 2024. gada 1. janvāra indeksē atbilstoši Centrālās statistikas pārvaldes gada inflācijas rādītājam, palielinājumam nepārsniedzot 4% apmēru gadā, jo vēsturiski elektroenerģijas cenas pieaugums ir lēnāks par ikgadējās inflācijas rādītāju. Maksājumus inženierizpētes un projektēšanas, kā arī būvniecības periodam fiksē izsoles rīkošanas brīdī, apbūves tiesības līguma darbības laikā šos maksājumus vairs neindeksē;
- ekspluatācijas perioda "grīdas" maksājumu indeksē pastāvīgi katru gadu sākot no 2024. gada 1. janvāra atbilstoši Centrālās statistikas pārvaldes gada inflācijas rādītājam, palielinājumam nepārsniedzot 4% apmēru gadā (ņemot vērā iespējamu augstu inflācijas līmeni tuvākajos gados).
Savukārt noteikumos noteikto apbūves tiesības maksu vēja elektrostacijas ekspluatācijas periodā, kas noteikta 4% apmērā no vēja elektrostacijas bruto ieņēmumiem, nepieciešamības gadījumā (mainoties tirgus situācijai) atbildīgā ministrija var pārvērtēt reizi 6 gados, piesaistot neatkarīgus un pieredzējušus vērtētājus un virzot atbilstošus grozījumus MK noteikumos. Atjaunotā apbūves tiesības maksa vēja elektrostaciju ekspluatācijas periodā attiecas uz jaunajiem apbūves tiesības līgumiem, kas tiek slēgti pēc pārvērtējuma. Uz jau noslēgtajiem līgumiem precizētā apbūves tiesības maksa nav attiecināma, jo apbūves tiesību līgums vēja elektrostacijas izvietošanai nav klasisks zemes nomas gadījums, bet gan vēja elektrostacijas tiek attīstītas uz ilgtermiņa biznesa plānu pamata. Turklāt ekspluatācijas perioda maksa jau ietver elementus, kas ir mainīgi atkarībā no situācijas elektroenerģijas tirgū, mainoties elektroenerģijas cenai. Ekspluatācijas perioda maksa ir noteikta relatīvā izteiksmē (kā procenti no ieņēmumiem) nevis absolūtā izteiksmē (kā euro un centi). Ieņēmumi būs atkarīgi no tautsaimniecības izaugsmes, pieprasījuma un piedāvājuma apstākļiem un naudas vērtības izmaiņām. T.i., relatīvo lielumu (4% bruto ieņēmumu) fiksēšana uz izsoles brīdi nodrošina tiesisko noteiktību investoriem, uz kā pamata izstrādāt investīciju plānus, kas arī noteiks vienreizējās maksas apmēru, ko tie ir gatavi solīt par tiesību iegūšanu. Ja MK noteikumi paredzētu nākotnē nezināmu maksas apmēru ekspluatācijas laikā, šāda nenoteiktība kā risks tiktu iekļauta biznesa plānos un praksē nozīmētu mazākas vienreizējās maksas iegūšanu izsolē.

3.1.Vienreizējais maksājums par tiesībām noslēgt apbūves tiesības līgumu
Vienreizējais maksājums par tiesībām noslēgt apbūves tiesības līgumu sniedz vēja elektrostaciju attīstītājam ekskluzivitātes tiesības, lai netraucēti veiktu nepieciešamo izpēti vēja elektrostaciju attīstīšanai. Kā aprakstīts augstāk, šis maksājums tiks noteikts izsoles veidā.
Apbūves tiesību maksā iekļaujot ne tikai noteikumos noteiktus fiksētus maksājumus, bet arī maksājumu, kas tiek noteikts izsoles veidā, tiek nodrošināts, ka kopējais apbūves tiesību maksas apmērs atbilst tā brīža tirgus situācijai. Proti, racionāls vēja elektrostaciju attīstītājs izvērtēs vēja elektrostaciju sagaidāmās naudas plūsmas un kopā ar attiecīgi paredzamajiem vēja elektrostaciju ieņēmumiem aprēķinās arī resursu apjomu, kuru attīstītājs var atļauties investēt vēja elektrostaciju izveidošanā, tai skaitā vienreizēja maksājuma par tiesībām noslēgt apbūves tiesības līgumu, inženierizpētes un projektēšanas perioda maksas un būvniecības perioda maksas segšanai.
Vienreizējais maksājums par tiesībām noslēgt apbūves tiesības līgumu – kā vienīgais starp dažādiem vēja elektrostaciju attīstības projektiem mainīgais maksājums (tirgus noteikts apmērs, nevis standartizēti noteikts) – no visiem trim pirms-ekspluatācijas maksājumiem sniegs ne tikai vienreizēja maksājuma pamatfunkciju, bet arī tirgus korekcijas pienākumu. Proti, lai arī visu pirms-ekspluatācijas un ekspluatācijas maksājumu apjoms ir balstīts novērojamā ārzemju un Latvijas praksē, pamatots ar nepieciešamajiem aprēķiniem, ir jāņem vērā tas, ka pastāv neparedzami faktori, kas nākotnē var ietekmēt šī brīža aprēķinu pieņēmumus.
Ja vēja elektrostaciju attīstītājs secinās, ka noteikumos noteiktie maksājumu apjomi kādā konkrētā laika periodā būs augstāki nekā tajā brīdī sagaidāms tirgū, tad vēja elektrostaciju attīstītājs spēs šo atšķirību kompensēt, piedāvājot zemāku vienreizējo maksājumu par tiesībām noslēgt apbūves tiesības līgumu. Līdzīgā veidā – ja noteikumos noteiktie maksājumi kādā konkrētā laika periodā būs zemāki, nekā tajā brīdī novērojams tirgū, tad izsoles laikā piedāvātais vienreizējais maksājums būs lielāks.
Šādā veidā vēja elektrostaciju attīstītājs spēs koriģēt savu sagaidāmo naudas plūsmu (izmaksas) pirms-ekspluatācijas laikā tā, lai šī naudas plūsma atbilstu sagaidāmajai projekta atdevei un konkrētā laika perioda tirgus situācijai nozarē.

3.2. Inženierizpētes un projektēšanas perioda maksa
Savukārt no brīža, kad vēja elektrostacijas attīstītājs ir veicis vienreizējo maksājumu par tiesībām noslēgt apbūves tiesības līgumu un uzsācis rezervētās zemes izpēti, līdz brīdim, kad vēja elektrostacijas attīstītājs uzsāk vēja elektrostacijas būvniecību, vēja elektrostacijas attīstītājs zemes īpašniekam  maksā inženierizpētes un projektēšanas perioda maksu. Inženierizpētes un projektēšanas perioda fiksēta maksa (par plānotās jaudas MW) tiek izvēlēta, pamatojoties uz šādiem aspektiem:
- ikgadējs inženierizpētes un projektēšanas perioda maksājums, neatkarīgi no projekta gaitas, stimulē vēja elektrostacijas attīstītāju pēc iespējas ātrāk paveikt nepieciešamos izpētes darbus, tādā veidā samazinot risku, ka projekts nonāks dīkstāves situācijā;
- inženierizpētes un projektēšanas periodā zemes īpašniekam ir gan alternatīvas izmaksas (ir daļēji ierobežotas darbības, ko ar šo zemes apgabalu var darīt), gan administratīvās izmaksas (zemes apsaimniekošana un citi administratīvie procesi). Tādēļ šāda stabila maksa var tikt saskatīta kā kompensācija par augstāk minētiem aspektiem.
Atbilstoši tirgus praksei noteikumu projekta 87.¹¹ 1. apakšpunktā paredzēti ne vairāk kā 5 gadi inženierizpētei un projektēšanai, pieņemot, ka vēja elektrostacijas inženierizpētes stadija ilgst līdz 4 gadiem, bet nepieciešamības gadījumā to ir iespējams pagarināt vēl par vienu gadu. Savukārt noteikumu 87.¹¹ 2. apakšpunktā paredzēti ne vairāk kā 4 gadi būvniecībai, pieņemot, ka būvniecības stadija ilgst līdz 3 gadiem, bet nepieciešamības gadījumā to ir iespējams pagarināt vēl par vienu gadu. Detalizēti nosacījumi aprakstāmi apbūves tiesības līgumā. Iepriekš minēto vēja elektrostacijas attīstīšanas stadiju kopējais ilgums jebkurā gadījumā nevar pārsniegt noteikumu projekta 87.¹⁵ punktā noteikto 8 gadu periodu.
Balstoties uz apkopoto ārvalstu praksi, kopējais izmaksu apjoms pirms tiek uzsākta vēja elektrostacijas būvniecība ikgadēji var svārstīties robežās no 5% līdz pat 25% no sagaidāmās vidējās ikgadējās  maksas ekspluatācijas periodā. Šo apjomu ietekmē gan katras konkrētās valsts piekoptā prakse, gan individuālas vienošanās, gan arī citu saistīto maksājumu apjoms. Visbiežāk novērotais diapazons ir līdz 15%.
Izmantojot izstrādātu konceptu liel-izmēra modernam sauszemes vēja parkam Latvijā, ir aprēķināts, ka reālā izteiksmē ikgadējā apbūves tiesību maksa ekspluatācijas periodā 4% apmērā no vēja elektrostacijas bruto ieņēmumiem varētu sastādīt 6 800 eiro/MW gadā (apbūves tiesības maksa vēja elektrostacijas ekspluatācijas periodā noteikta noteikumu 87.¹³ punktā, skaidrojumu lūdzu skatīt zemāk). Veicot aprēķinu, pieņemts, ka vienreizējais maksājums par tiesībām noslēgt apbūves tiesības līgumu un ikgadējā inženierizpētes un projektēšanas perioda maksa kopā veidotu 15% no sagaidāmās vēja elektrostacijas ekspluatācijas maksas gadā. Balstoties uz šo pieņēmumu, aprēķināts, ka kopējā vienreizējā maksājuma par tiesībām noslēgt apbūves tiesības līgumu un inženierizpētes un projektēšanas perioda maksa gada laikā būtu 1 000 eiro/MW.
Sadalījumu starp vienreizējo maksājumu par tiesībām noslēgt apbūves tiesības līgumu un inženierizpētes un projektēšanas perioda maksu var veikt vienādi proti, pieņemt, ka 50% no kopējamām izmaksām, kas rodas pirms vēja elektrostacijas būvniecības, tiek attiecināti uz vienreizējo maksājumu par tiesībām noslēgt apbūves tiesības līgumu, bet atlikušie 50% uz inženierizpētes un projektēšanas perioda maksu. Šāds sadalījums nodrošina, ka tiek noteikta gan fiksēta maksa vēja elektrostacijas izpētes periodā, kas motivē projekta attīstītāju pēc iespējas ātrāk paveikt nepieciešamos izpētes darbus, tādā veidā samazinot risku, ka projekts nonāks dīkstāves situācijā, gan tiek atstāta pietiekama fleksibilitāte tirgus korekcijām, gadījumos kad fiksētā izpētes perioda  maksa būs novirzījusies no konkrētā brīža tirgus situācijas.
Līdz ar to, izmaksas, kas attiecināmas uz vienu MW inženierizpētes un projektēšanas perioda laikā tiek noteiktas 500 eiro/MW gadā. Lai vēja elektrostacijas attīstītājs spētu precīzāk prognozēt savas izmaksas, inženierizpētes un projektēšanas perioda maksas apjoms tiek fiksēts uz izsoles organizēšanas brīdi un vēja elektrostacijas inženierizpētes un projektēšanas laikā netiek indeksēts – šāda prakse novērojama gan starptautiskā, gan Latvijas tirgū.
Līgumā tiks noteikta vēja parka plānotā jauda atbilstoši izsoles nolikumā noteiktajam. Savukārt, maksājumu režīms var būt katra apbūves tiesības piešķīrēja ziņā, taču ieteicamā prakse būtu maksājums reizi ceturksnī priekšapmaksas veidā, tādējādi regulāri kontrolējot apbūves tiesīgā maksātspēju (skatīt MK noteikumu 84.punktu par trīs termiņu maksājumu kavējumu). Papildus norādāms, ka likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” 38.pantā noteiktais maksas par zemes  likumisko lietojumu maksāšanas pienākums ir noteikts priekšapmaksas veidā.

3.3. Apbūves tiesību maksa vēja elektrostacijas būvniecības periodā
Sasniedzot būvniecības stadiju, ir skaidrs, cik lielu MW kapacitāti vēja elektrostacijā varēs attīstīt. Tā kā paredzams, ka šis apjoms lielā mērā paliks nemainīgs, būvniecības maksu iespējams izteikt fiksēti kā eiro/MW.
Balstoties uz apkopoto ārzemju pieredzi, secināts, ka būvniecības perioda ikgadējā maksa bieži vien tiek aplēsta aptuveni 50% apmērā no ekspluatācijas laikā sagaidāmās vidējās  maksas. Kā augstāk minēts, ekspluatācijas laikā sagaidāmā vidējā  maksa ir aplēsta kā 6 800 eiro/MW gadā. Līdz ar to būvniecības perioda laikā vēja elektrostacijas attīstītājam ir jāmaksā puse no šī apjoma, t.i. 3 400 eiro/MW. Lai vēja elektrostacijas attīstītājs spētu precīzāk prognozēt savas izmaksas, būvniecības perioda maksas apjoms vēja elektrostacijas būvniecības laikā tiek fiksēts uz izsoles organizēšanas brīdi un vēja elektrostacijas būvniecības laikā netiek indeksēts – šāda prakse novērojama gan starptautiskā, gan Latvijas tirgū.

3.4. Apbūves tiesību maksa vēja elektrostacijas ekspluatācijas periodā
Lai noteiktu saprātīgu un tirgum atbilstošu maksu par apbūves tiesībām vēja elektrostacijas ekspluatācijas periodā, tika veikta analīze par vēja elektrostacijām Latvijā un ārpus Latvijas.
Ir novērotas dažādas pieejas apbūves tiesību izmantošanai vēja elektrostacijas attīstībai. Var tikt noslēgtiapbūves tiesības līgumi:
- gan par fiksētu maksu gadā – plašā diapazonā aptuveni no 4 000 eiro līdz 35 000 eiro par vēja turbīnu vai no 500 eiro līdz 5 000 eiro par MW gadā;
- gan kā kombinēta pieeja – no 2% līdz 6% no bruto ieņēmumiem gadā, kas gūti, pārdodot konkrētajā vēja elektrostacijā saražoto elektroenerģiju, bet ne mazāk kā 2 000 eiro  līdz 5 000 eiro par MW gadā.
Analizējot līdzšinējo Latvijas un ārvalstu pieredzi, kā saprātīga un tirgum atbilstoša maksa ekspluatācijas periodā par apbūves tiesību izmantošanu tiek aplēsta maksa 4% apmērā no bruto ieņēmumiem gadā. Lai īstenotu vienādu attieksmi pret visiem vēja elektrostaciju attīstītājiem, kā elektroenerģijas references cena piemērojama Latvijā darbojošā elektroenerģijas tirgus operatora nākamās dienas izsolē noteiktā elektroenerģijas cena (eiro/MWh) konkrētā tirdzniecības intervālā.
Savukārt, lai aizsargātu zemes īpašnieku, ekspluatācijas periodam tiek noteikta  maksas "grīda" 50% apmērā no sagaidāmā ikgadējā ekspluatācijas maksas apjoma, kas tiek noteikta tādā pašā veidā un apmērā kā maksas apmērs vēja elektrostacijas būvniecības stadijā. “Grīdas” maksa tiek maksāta gadījumos, kad apbūves tiesību maksa no vēja elektrostacijas apgrozījuma ir mazāka nekā noteiktā maksas "grīda". Ekspluatācijas perioda maksas "grīda" tiek ikgadēji indeksēta, lai tā atbilstu tirgus situācijai.

4. Citi ar vēja elektrostaciju attīstīšanu saistīti jautājumi
Augstāk piedāvātais regulējums attiecas tikai uz pašu vēja elektrostacijas būvniecības procesu. Paralēli veicamo vēja elektrostacijām nepieciešamo elektrolīniju, apakšstaciju, elektronisko sakaru tīklu infrastruktūras, kā arī nepieciešamo pievadceļu būvniecības procesu stadijām nav ietekmes uz apbūves tiesības maksas apmēru.
Maksa par vēja elektrostacijām nepieciešamo elektrolīniju, apakšstaciju un elektronisko sakaru tīklu infrastruktūru tiek noteikta atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem par atlīdzību par energoapgādes objekta ierīkošanai vai rekonstrukcijai nepieciešamā zemes īpašuma lietošanas tiesību ierobežošanu. Noteikumu projekts paredz MK noteikumos ietvert norādes normu par enerģētikas un sakaru regulējuma piemērošanu attiecīgās infrastruktūras būvniecības/ierīkošanas jautājumā, lai nodrošinātu tiesisko skaidrību par šī jautājuma risinājumu un to, kādēļ apbūves tiesības maksas aprēķinā šīs jomas jautājumi nav ietverti.
Par vēja elektrostacijām nepieciešamo pievadceļu izbūves un izmantošanas kārtību publiskas personas zemē apbūves tiesīgais rakstveidā vienojas ar attiecīgās publiskas personas zemes īpašnieku vai tiesisko valdītāju, nepieciešamības gadījumā noslēdzot līgumu par atbilstoša servitūta nodibināšanu. Pievadceļu izbūvi un pārbūvi par saviem līdzekļiem veic apbūves tiesīgais, izsoles noteikumos nav noteikts citādāk. Kā jaunizveidotu pievadceļu (lineāru inženierbūvju) lietotājs nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā tiek reģistrēts apbūves tiesīgais, paredzot, ka šis ieraksts tiek dzēsts gadījumā, ja personālservitūta līgums un/vai apbūves tiesības līgums zaudē spēku.
Servitūtu dibina tikai tad, ja nepieciešams. Šāda pieeja nepieciešama, lai neveidotos situācijas, ka ir jāveic administratīvi smagnējas darbības tikai tādēļ, ka to prasa noteikumu norma. Potenciāli piemēri var būt:
- servitūts jānodibina uz vairākiem nekustamiem īpašumiem;
- piekļuves ceļu celtniecībā notiek sadarbība starp apbūves tiesību piešķīrēju un saņēmēju, jo apbūves tiesīgajam nepieciešamais pievadceļš, piemēram, daļā pārklājas ar mežu vai citu ceļu celtniecības iecerēm. T.i., galā uzbūvētais ceļš būs publiski pieejams, kas izslēdz vajadzību nodibināt servitūtu;
- procesa ietvaros izrādās, ka servitūta nodibināšanai ir nepieciešama citu valsts institūciju iesaiste, kas būtiski kavē projekta virzību.
Tāpat arī servitūta veidu vēlams atstāt atvērtu. Ja pievadceļš būs jāveido pirms apbūves tiesības nodibināšanas, tad iespējams ir tikai personālservitūts. Bet tiklīdz apbūves tiesība ir nodibināta, vēlams lai ceļa servitūts ir reālservitūts par labu apbūves tiesībai (to pārņems nākamais apbūves tiesības ieguvējs, ja būs gadījums, kur apbūves tiesību atsavina izsolē). Izbūvēto ceļu piederību nosaka spēkā esošie normatīvie akti.

5. Izņēmuma gadījumi no izsoles un valsts atbalsta neesamība
Prasība rīkot izsoli par apbūves tiesībām ir noteikta tikai MK noteikumos, tā nav noteikta ar Izšķērdēšanas novēršanas likuma normām. Līdz ar to Ministru kabinets ir tiesīgs noteikt izņēmumus, kādos gadījumos izsole par apbūves tiesībām nav jārīko, ja izsolei pastāv alternatīvas, kas nodrošina izšķērdēšanas novēršanas principu, valsts atbalsta un konkurences regulējuma ievērošanu.
Vienlaikus NEKP iezīmē, ka pastāv neizmantots potenciāls elektroenerģijas ražošanai no ne-emisiju tehnoloģijām. Saskaņā ar NEKP un ES līmeņa tendencēm Latvijai jānodrošina atjaunīgo energoresursu īpatsvara pieaugums, ko likumsakarīgi jānodrošina ar izmaksu efektīvākajām tehnoloģijām. Tāpat jāņem vērā valsts enerģētiskās drošības nepieciešamība, kā arī apstākļi, ka izsoles organizēšanas un rīkošanas process prasa laiku. Bet tieši ģeopolitiskās situācijas un tās radīto seku dēļ ir nepieciešams pēc iespējas ātrāk nodrošināt, ka Latvijā atbilstoši NEKP norādītajam ir vismaz 800 MW jaudas vēja parki, kas attiecīgi veidos ietekmi arī uz elektroenerģijas cenām reģionā. 
Lai pēc iespējas ātrāk sāktu vēja elektrostaciju attīstību lielā apmērā, noteikumu projekts atbilstoši Ministru kabineta 2022. gada 22. februāra sēdē apstiprinātajam informatīvajam ziņojumam "Stratēģiskie vēja enerģijas ražošanas attīstības projekti valsts meža zemēs" paredz, ka izsoles rīkošanas kārtību var nepiemērot, ja publiskas personas zemes gabals paredzēts stratēģiski nozīmīgu vēja elektrostaciju izvietošanai, tādam tiesību subjektam, kura kapitāla daļas vai akcijas pieder publiskai personai, vienai publiskas personas kapitālsabiedrībai vai vairākām publiskas personas kapitālsabiedrībām. Šāda prasība attiecināma uz zemes gabaliem, kuros paredzēts izbūvēt vēja elektrostacijas, kas kalpos valsts stratēģijai klimatneitralitātes sasniegšanai un enerģētiskās neatkarības nodrošināšanai, un to ir noteicis Ministru kabinets.
Saskaņā ar Izšķērdēšanas novēršanas likuma 6.⁵ panta otro daļu lēmumu par publiskas personas neapbūvēta zemesgabala apbūves tiesības piešķiršanu pieņem tā publiskas personas institūcija, kuras valdījumā atrodas attiecīgais neapbūvētais zemesgabals. Ar grozījumiem MK noteikumos šo konceptu nav iespējams mainīt. Vienlaikus par lēmuma pieņēmēju Izšķērdēšanas novēršanas likumā apbūves tiesības piešķiršanai tika noteikta nekustamā īpašuma valdītāja institūcija tādēļ, ka apbūves tiesības piešķiršana nerada publiskas personas nekustamā īpašuma atsavināšanas risku (kā tas bija iepriekš, iznomājot publiskas personas zemi ar tiesībām celt būves kā patstāvīgus nekustamā īpašuma objektus). Līdz ar to minētās tiesību normas būtība ir nevis noteikt ekskluzīvu valdītāja institūcijas kompetenci attiecīgā jautājumā izšķiršanā, bet pamatā paredzēt, ka katrs apbūves tiesības piešķiršanas gadījums uz publiskas personas zemi nav jāskata Ministru kabinetā.
Aplūkojot jautājumu par valstij piederošo zemju pārvaldību, jāuzsver, ka zemju valdītāji (ministrijas) ir Ministru kabineta pakļautībā saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 7. panta ceturto daļu. Līdz ar to Ministru kabinets var dot rīkojumu savā pakļautībā esošai iestādei pieņemt lēmumu par apbūves tiesības piešķiršanu konkrētā gadījumā, lai arī saskaņā ar likumu pats lēmums būs jāpieņem ministrijai, kuras valdījumā ir konkrētie valstij piederošie nekustamie īpašumi.
Ievērojot minēto, Noteikumu projekts paredz, ka Ministru kabinets noteiks teritorijas stratēģiski nozīmīgu vēja elektrostaciju izvietošanai. Lēmums par šīm teritorijām vienlaikus būs arī rīkojums Ministru kabineta pakļautībā esošajai ministrijai pieņemt lēmumu par apbūves tiesības līguma noslēgšanu.
Papildus jānorāda, ka izņēmums no izsolēm attieksies tikai uz salīdzinoši mazu daļu valsts īpašumā esošām meža zemēm. Piemēram, 800 MW vēja parka radītā aizsargjosla ir līdz 8 500 ha, kas sastāda vien 0.53% no AS "Latvijas valsts meži" pārvaldītās teritorijas un 0.13% no Latvijas teritorijas.
AS “Latvijas valsts meži” dati liecina, ka teritorijas, kuras kopā ir piemērotas vēja parkiem aizņem ap 520 000 ha. T.i. teritorijas, kuras nav nekādu likumisko ierobežojumu vēja parku plānošanai. Pie tam šīs teritorijas ir dažādos Latvijas Republikas etnogrāfiskajos novados. Minētajās teritorijās katrā ir vismaz 50 MW vēja parka potenciāls (neskaitot AST kapacitāti). LVM veiks izsoļu procesu iniciēšanu, pieprasot attiecīgos deleģējumus izsoļu procedūru norisei noteiktā prioritārā kārtībā.

5.1. Valsts atbalsta neesamība
Mantiski novērtējama labuma – piem., apbūves tiesības – piešķiršana uzņēmumam bez atlīdzības vai pret nesamērīgu zemu atlīdzību, ja labuma avots ir publiskie līdzekļi plašākā nozīmē, principā var būt valsts atbalsts un tātad vienīgi ar Eiropas Komisijas iepriekšēju atļauju veicams darījums [6.1.1.]. Taču, ja valsts rīkojas kā privāts ieguldītājs, uzskatāms, ka darījuma partneris nesaņem tirgū nepieejamu priekšrocību un tātad labuma piešķiršana nav valsts atbalsts [6.1.2.].

5.1.1. Nepietiekama atlīdzība par aktīviem kā valsts atbalsts
Līgums par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) aizliedz valsts atbalstu uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai.
LESD nosaka, ka ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.
No LESD izriet, ka pasākums ir uzskatāms par valsts atbalstu, ja tas atbilst visām četrām obligātām pazīmēm:
- atbalsts tiek sniegts no publiskiem resursiem (valsts, pašvaldību vai ES līdzekļiem);
- atbalsta saņēmējs gūst ekonomiskas priekšrocības, kādas tas nevarētu gūt normālos komercdarbības veikšanas apstākļos;
- realizētais pasākums ir selektīvs pēc sava rakstura;
- komercdarbības atbalsts ietekmē konkurenci un tirdzniecību starp ES dalībvalstīm.
Par valsts atbalstu var tikt atzīta citastarp tiesību lietot nekustamo īpašumu piešķiršana:
- bez atlīdzības [Eiropas Komisijas 08.02.2016. vēstule Nr. sj.c(2016)538626 Berlīnes Administratīvajai tiesai lietā VG 18 K 421.15 A&O Hotel and Hostel Friedrichshain GmbH / Land Berlin, tulkojums no vācu valodas]:
“7.       Principā nekustamā īpašuma beznomas nodošana uzņēmējam, kurš darbojas tirgū, kurā uzņēmēji sniedz pakalpojumus no dažādām dalībvalstīm, tiek uzskatīts par atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, ciktāl šī preferenciālā attieksme netiek kompensēta ar citiem nomnieka maksājumiem vai saistībām vai uz to neattiecas de minimis atbalsta noteikumi.”
- vai par nesamērīgi zemu atlīdzību [Eiropas Komisijas 20.11.2013. lēmums lietā SA.37109 (2013/N) – Belgium Football stadiums in Flanders, tulkojums no angļu valodas]:
“(27)   […] pasākums ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē vismaz tiktāl, ciktāl tas sniedz labumu atbalstīto infrastruktūru īpašniekiem (pirmās un otrās līgas futbola klubiem) un citiem lietotājiem, kuri to īrē par cenām, kas ir zemākas par tirgus nosacījumiem. […]”
Apbūves tiesība pēc būtības – t.i., salīdzinošo tiesību izpratnē – var tikt raksturota kā specifiska un īpašam regulējumam pakļauta noma. To Civillikuma grozījumu projekta anotācija, ar kuriem apbūves tiesību regulējums ieviests, norāda: “Maksas apmērs un zemes lietošana ir jautājumi, kuros apbūves tiesība pielīdzināma nomas tiesiskajām attiecībām” [likumprojekta Nr. 665/Lp11 “Grozījumi Civillikumā” anotācija, 15.05.2013., 3. daļa]. Tāpēc uz rīcību ar valsts zemes apbūves tiesību ir attiecināma valsts atbalsta regulējuma piemērošanas prakse, kas veidojusies saistībā ar valsts mantas nomu.

5.1.2. TEIP izņēmums
Valsts veikts pasākums, kuru peļņas gūšanas nolūkā būtu veicis arī privāts investors, neizpilda otro no četrām pazīmēm – atbalsta saņēmējs gūst ekonomiskas priekšrocības, kādas tas nevarētu gūt normālos komercdarbības veikšanas apstākļos – un tātad tas nav valsts atbalsts. Šādā gadījumā par pasākuma īstenošanu nav jāziņo Eiropas Komisijai. Attiecīgais pasākums atbilst tā sauktajam tirgus ekonomikas ieguldītāja principam (turpmāk – TEIP).
TEIP izpratnē valsts rīkojas kā privāts ieguldītājs citastarp, ja tā:
- iegulda mantiski novērtējamus labumus – piem., apbūves tiesību – komercdarbībā un šo ieguldījumu attaisno ex ante biznesa plāns; vai
- nodod mantiski novērtējamus labumus – piem., apbūves tiesību – uzņēmumam un pretī saņem vismaz tirgus cenu.

5.1.2.1. TEIP piemērošana ieguldījumam un tiesību nodošanai
Ieguldījuma gadījumā valsts rīcība tiek salīdzināta ar investīciju, kuru īstenotu hipotētisks privāts salīdzināmi liels investors nolūkā gūt peļņu vismaz ilgākā periodā un kura, ja nepieciešams, var paredzēt pilnīgu vai daļēju ražošanas pārstrukturizāciju [ES Tiesas 21.03.1991. spriedums lietā C–305/89, Itālija / Komisija (ALFA Romeo), ECLI:EU: C:1991:142, tulkojums no angļu valodas]:
“18      Šajā sakarā ir jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgu judikatūru valsts iestāžu ieguldījumi uzņēmumu kapitālā jebkādā formā var būt valsts atbalsts, ja ir izpildīti [LESD 107]. pantā minētie nosacījumi.
19        Lai noteiktu, vai šādiem pasākumiem piemīt valsts atbalsta raksturs, jāapsver, vai līdzīgos apstākļos privāts ieguldītājs, kura lielums ir salīdzināms ar publisko sektoru pārvaldošo struktūru lielumu, varētu būt nodrošinājis kapitālu šādā apmērā.
20        Jāpiebilst, ka, lai gan privātā ieguldītāja rīcībai, ar kuru jāsalīdzina valsts investora intervence, kad tas īsteno ekonomiskās politikas mērķus, nav obligāti jābūt parasta ieguldītāja rīcībai kapitāla izvietošanā ar mērķi gūt peļņu relatīvi īsā termiņā, tai vismaz jābūt tāda privāta holdinga vai privātas uzņēmumu grupas rīcībai, kas īsteno strukturālu politiku – vai nu vispārēju, vai sektorālu – un kuru vada peļņas gūšanas izredzes ilgākā termiņā.”
Ieguldījuma veikšanai jābūt attaisnotai ar racionāliem ekonomiskiem apsvērumiem, kas saprātīgam privātam ieguldītājam tādos pašos apstākļos ļautu prognozēt peļņu [ES Tiesas 05.06.2012. spriedums lietā C–124/10 P, Komisija / Électricité de France, ECLI:EU:C:2012:318]:
“81      Tādējādi privātā ieguldītāja kritērija piemērojamība galu galā ir atkarīga no tā, ka attiecīgā dalībvalsts piešķir ekonomiskas priekšrocības tai piederošam uzņēmumam akcionāres statusā, nevis valsts varas nesējas statusā.
82        No tā izriet, ka, ja dalībvalsts administratīvajā procesā atsaucas uz minēto kritēriju, tai šaubu gadījumā ir pārliecinoši un ar objektīviem un pārbaudāmiem pierādījumiem jāpierāda, ka īstenotais pasākums izriet no tās kā akcionāres statusa.
83        Šiem pierādījumiem ir skaidri jāapliecina, ka attiecīgā dalībvalsts pirms vai vienlaikus ar ekonomiskās priekšrocības piešķiršanu […] ir pieņēmusi lēmumu ar faktiski īstenoto pasākumu veikt ieguldījumu kontrolētajā valsts uzņēmumā.
84        Šajā ziņā it īpaši tiek prasīti pierādījumi, kas apliecina, ka šis lēmums ir pamatots ar ekonomiskiem vērtējumiem, kas ir salīdzināmi ar tiem, ko konkrētās lietas apstākļos pirms minētā ieguldījuma veikšanas būtu licis izstrādāt saprātīgs privāts ieguldītājs, kurš ir iespējami vistuvākā situācijā tai, kādā ir minētā dalībvalsts, lai noskaidrotu šāda ieguldījuma ienesīgumu nākotnē.”
Ieguldījumu pamatojošie ekonomiskie apsvērumi ir sagatavojami ex ante biznesa plāna formātā. Ex ante prasība nozīmē, ka biznesa plānam jātiek balstītam uz ziņām, kas pieejamas ieguldījuma sagatavošanas brīdī, un netiek akceptēta ex post analīze jeb agrāku lēmumu pamatošana ar vēlākiem datiem. Biznesa plāna nepieciešamība ieguldījuma pamatošanai ar TEIP ir skaidrota Eiropas Komisijas paziņojumā par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punktā minēto valsts atbalsta jēdzienu [OV 2016/C 262/01, 19.07.2016., atsauces dzēstas, izcēlumi oriģinālā; Paziņojums par valsts atbalsta jēdzienu]:
“78.     Novērtējums par to, vai valsts iejaukšanās atbilst tirgus nosacījumiem, ir jāveic ex ante perspektīvā, ņemot vērā informāciju, kas bija pieejama laikā, kad tika lemts par iejaukšanos. Ikviens piesardzīgs tirgus ekonomikas dalībnieks parasti pats veiktu projekta stratēģijas un finansiālo izredžu ex ante novērtējumu, piemēram, ar uzņēmējdarbības plāna palīdzību. […]
79.       Ja dalībvalsts apgalvo, ka tā ir rīkojusies kā tirgus ekonomikas dalībniece, šaubu gadījumā šai dalībvalstij ir jāiesniedz pierādījumi, kas parāda, ka lēmums veikt darījumu tika pieņemts, pamatojoties uz līdzīgu ekonomisko novērtējumu kā tas, ko ar mērķi noteikt darījuma rentabilitāti vai ekonomiskās priekšrocības līdzīgos apstākļos būtu veicis racionāls tirgus ekonomikas dalībnieks (kura iezīmes ir līdzīgas kā attiecīgajai publiskajai struktūrai).”
Nodošanas gadījumā atlīdzībai, kuru saņem valsts, jāsasniedz vismaz tirgus cena. Nesenā lēmumā par Igaunijas Republikai piederošas lauksaimniecības zemes nomu Eiropas Komisija TEIP ir izskaidrojusi šādi [24.01.2020. lēmums lietā SA.39182 — Alleged illegal aid to AS Tartu Agro, atsauces dzēstas, izcēlumi oriģinālā, tulkojums no angļu valodas]:
“(106) Priekšrocība LESD 107. panta 1. punkta izpratnē ir jebkurš ekonomiskais labums, ko uzņēmums nevarētu iegūt normālos tirgus apstākļos, tas ir, ja nebūtu valsts iejaukšanās. Lai pasākums būtu atbalsts, saņēmējam jābauda priekšrocības, kas atbrīvo no maksājumiem, kas parasti būtu jāsedz no paša budžeta. Ja darījums tika veikts ar izdevīgiem noteikumiem tādā ziņā, ka AS Tartu Agro maksāja nomas cenu zem tirgus cenas, uzņēmums ir ieguvis priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta nozīmē.
(107)    Lai pārbaudītu, vai valsts institūcijas veiktais saimnieciskais darījums piešķir priekšrocības tās partnerim, ir jāizvērtē, vai darījums tika veikts saskaņā ar normāliem tirgus apstākļiem. Savienības tiesas ir izstrādājušas “tirgus ekonomikas ieguldītāja principu”, lai identificētu valsts atbalsta esamību valsts ieguldījumu gadījumos. Līdzīgi Savienības tiesas ir izstrādājušas “privāta pārdevēja testu”, lai novērtētu, vai valsts institūcijas veikta pārdošana vai līdzīgs darījums ietver valsts atbalstu, apsverot, vai privāts pārdevējs normālos tirgus apstākļos varēja iegūt tādu pašu vai labāku cenu.”

5.1.2.2. Tirgus cenas novērtējums
Darījumā iesaistītā aktīva tirgus cenas noskaidrošana ir nepieciešama abos gadījumos [sk. augstāk]. Pirmajā – proti, ieguldījuma – gadījumā no tās atkarīgs, cik ienesīgam šim ieguldījumam jābūt, lai biznesa plāns būtu uzskatāms par racionālu, t.i., tādu, kuru privāts investors īstenotu. Otrajā – proti, nodošanas – gadījumā tā ir minimālā atlīdzība, kuru jāsaņem, lai aktīva nodošana nebūtu uzskatāma par valsts atbalstu.
Tirgus cenu ir iespējams noskaidrot divos veidos: izsoles ceļā vai neatkarīgas un profesionālas vērtēšanas ceļā. Šāda LESD 107. panta 1. punkta interpretācija attīstīta ES Tiesas praksē [13.11.2008. spriedums lietā C–214/07, Komisija / Francija, ECLI:EU:C:2008:619]:
“59      Lai pārbaudītu finansiālos īpašumtiesību nodošanas nosacījumus, valsts iestādes cita starpā var ņemt vērā īpašumtiesību nodošanas veidu, piemēram, atklātu konkursu, kas tiek uzskatīts par tādu, kurš nodrošina, ka pārdošana ir notikusi tirgus apstākļos.
60        Tāpat valsts iestādes cita starpā var ņemt vērā saistībā ar īpašumtiesību nodošanu eventuāli izdarītu ekspertīzi.”
Izsole un eksperta vērtējums ir alternatīvas. Proti, lai noskaidrotu aktīva tirgus cenu,
ja notikusi izsole, nav nepieciešams vērtējums [ES Vispārējās tiesas 28.02.2012. spriedums apvienotajās lietās T–268/08 un T–281/08, Land Burgenland / Komisija, ECLI:EU:T:2012:90]:
“70      Ja valsts iestāde vēlas pārdot tai piederošu uzņēmumu un ja tā šajā nolūkā izmanto atklātu, pārskatāmu un beznosacījumu konkursa procedūru, var tikt pieņemts, ka tirgus cena atbilst visaugstākajai piedāvātajai cenai […]. Tādējādi Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nolemjot, ka atbalsta elements ir vērtējams, ievērojot tirgus cenu, ko savukārt veido konkursa procedūrā ietvertie piedāvājumi.
71        Šādos apstākļos Komisijai nevar pārmest, ka tā nav ņēmusi vērā apstrīdētā lēmuma 68. apsvērumā minētās neatkarīgās ekspertīzes, kas pamato prasītāju nostāju, ka GRAWE piedāvātā BB pirkuma cena esot atbilstoša tirgus cenai.”
ja sagatavots vērtējums, nav nepieciešama izsole [Eiropas Komisijas 20.01.2016. lēmums lietā SA.33926 — Interventions de la région wallonne en faveur de Duferco, atsauce dzēsta, tulkojums no franču valodas]:
“(244) Tomēr Komisija sistemātiski neuzstāj uz konkursa procedūras īstenošanu, lai pārdošanu kvalificētu kā tirgus cenai atbilstošu. Šādā gadījumā savukārt tā iesaka izmantot neatkarīgas ekspertīzes, lai noteiktu tirgus cenas aplēsi.”
Vērtējumam jābūt salīdzinošam vai pamatotam ar citām “vispārpieņemtām vērtēšanas standartmetodēm” [Paziņojums par valsts atbalsta jēdzienu, atsauces dzēstas, izcēlumi oriģinālā]:
“97.     […] ja darījums nav veikts konkursa kārtībā vai publisko struktūru iejaukšanās nenotiek atbilstoši pari passu nosacījumiem salīdzinājumā ar privātajiem uzņēmējiem, tas automātiski nenozīmē, ka darījums neatbilst tirgus nosacījumiem. Šādos gadījumos atbilstību tirgus nosacījumiem var novērtēt, izmantojot i) salīdzinošo analīzi vai ii) citas vērtēšanas metodes.
[…]
98.                   Nosakot, vai darījums atbilst tirgus nosacījumiem, darījuma novērtējumu var veikt, ņemot vērā noteikumus, ar kādiem salīdzināmā situācijā salīdzināmus darījumus veikuši salīdzināmi privātie uzņēmēji (salīdzinošā analīze).
[…]
101.     Darījuma atbilstību tirgus nosacījumiem var novērtēt, arī balstoties uz vispārpieņemtu vērtēšanas standartmetodi. Šai metodei ir jābalstās uz objektīviem, pārbaudāmiem un uzticamiem pieejamajiem datiem, kuriem jābūt pietiekami detalizētiem un jāatspoguļo ekonomiskā situācija laikā, kad tika lemts par darījumu, ņemot vērā riska līmeni un nākotnes izredzes. […]”
ES tiesas un Komisija nedefinē, kas ir “vispārpieņemta vērtēšanas standartmetode”. Tāpēc šis jēdziens saprotams atbilstoši vērtēšanas nozares praksei. Autoritatīvs starptautisks vērtēšanas prakses formulējums ir Starptautiskās vērtēšanas standartu padomes (International Valuation Standards Council; https://www.ivsc.org/) sagatavotie Starptautiskie vērtēšanas standarti (International Valuation Standards) [IVS]. Eiropas Komisija valsts atbalsta lietās vairākkārt ir akceptējusi IVS izmantošanu aktīvu vērtēšanā. Piemēram:
lēmumā par Maltas ieceri sniegt atbalstu lidsabiedrībai Air Malta Eiropas Komisija akceptēja saskaņā ar IVS sagatavotu zemes novērtējumu [17.06.2012. lēmums lietā SA.33015 — Air Malta, tulkojums no angļu valodas]:
“(141) Zemes vērtība ir balstīta uz neatkarīgu vērtēšanas ziņojumu, kas datēts ar 2011. gada 25. novembri un kuru iesniedza valdības šim nolūkam iecelts neatkarīgs vērtētājs […]. […] ir cienījama nekustamo īpašumu firma ar ilgstošu starptautisku un vietēju pieredzi. Komisija ir analizējusi novērtējumu un atzinusi to par pamatotu. Novērtējums nerada bažas, jo nav atklātas acīmredzamas kļūdas, tiek izmantotas pieņemtas metodikas – piemērotos vērtēšanas standartus ir definējusi Starptautiskā vērtēšanas standartu padome – un novērtējums balstās uz ticamiem pieņēmumiem. Tādēļ Komisija uzskata, ka šī novērtējuma ziņojuma rezultāts ir derīgs zemes reālās tirgus cenas tuvinājums.”
lēmumā par sauso beramkravu termināļa koncesijām, kas bez konkursa tiktu piešķirtas lietotājiem Ventspils ostā, Eiropas Komisija akceptēja saskaņā ar IVS sagatavotus līgumu novērtējumus un atzina, ka līgumi neietver valsts atbalstu [25.08.2011. lēmums lietā C39/2009 — Ventspils brīvostas pārvalde, atsauces dzēstas]:
“(11)   Sauso beramkravu termināli un abas piestātnes ekspluatēs privātas puses. Tāpēc ostas pārvalde slēgs koncesijas līgumus ar ostas pakalpojumu sniedzējiem uz 35 gadiem. Lai piešķirtu koncesijas līgumus, netiks izsludināts konkurss.
[…]
(46)      Atsevišķi novērtēts ir katrs no koncesijas līgumiem par konkrētam lietotājam piesaistītu infrastruktūru. Latvijas iestādes apgalvo, ka šie vērtējumi ir veikti saskaņā ar Latvijas [V]vērtēšanas standartiem un [S]tarptautiskajiem vērtēšanas standartiem.
[…]
(84)      Saskaņā ar neatkarīgā vērtētāja otru izmantoto metodi koncesijas maksām un citiem ostas pārvaldes ieņēmumiem jānodrošina infrastruktūras ieguldījumu izmaksu atgūšana un konkrēta atdeves likme pēc 25 gadiem. Ostas pārvalde nolēma noteikt koncesijas maksu attiecībā uz sauso beramkravu termināli (EUR […] par m², nevis EUR […] par m² gadā) un piestātni Nr. 35 (EUR […], nevis EUR […] gadā) ievērojami virs eksperta ieteiktās vērtības. Tāpēc ostas pārvaldes paredzētā faktiskā atdeve ir ievērojami augstāka nekā eksperta aprēķinātā vērtība.
[…]
(91)      Saskaņā ar iedibināto judikatūru, lai pasākumu klasificētu kā valsts atbalstu, jāizpilda visi LESD 107. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi. Tā kā Latvijas iestāžu īstenojamais pasākums neietver ekonomiskās priekšrocības nākamajiem koncesionāriem, tas kumulatīvi neatbilst nepieciešamajiem nosacījumiem, lai pasākumu uzskatītu par valsts atbalstu atbilstoši LESD 107. panta 1. punktam.”
Tātad apbūves tiesības vērtību TEIP piemērošanas vajadzībām ir iespējams noskaidrot vērtēšanas ceļā, un vērtējumu ieteicams sagatavot saskaņā ar IVS.

5.2. Konkurences neitralitātes pienākums
Konkurences likuma 14.¹ pants noteic pienākumu iestādei un publiskas personas kontrolētai kapitālsabiedrībai rīkoties atbilstoši tā sauktajām konkurences neitralitātes prasībām. Attiecīgajā normā noteiktais aizliegums stājās spēkā 2020. gada 1. janvārī, un pagaidām kompetentās iestādes, t.i., Konkurences padomes praksē nav ticis piemērots. Tāpēc patlaban normas saturu atklāj vienīgi tās teksts, un nevis iestādes rīcība konkrētās situācijās.
Konkurences likuma 14.¹ panta pirmā daļa formulēta kā aizliegums “kavēt, ierobežot vai deformēt konkurenci”. Pazīme “kavēt, ierobežot vai deformēt konkurenci” ir obligāta, proti, lai konstatētu pārkāpumu, iestādei jāpierāda konkurences deformācija. 14.¹ panta pirmās daļas 1., 2. un 3. punktā uzskaitītie pārkāpuma piemēri – diskriminācija, priekšrocības, izspiešana no tirgus – nav patstāvīgas normas. Arī šo punktu piemērošanā ir jāpierāda, ka vērtējamā rīcība atbilst pazīmei “kavēt, ierobežot vai deformēt konkurenci”. Šo secinājumu papildus apstiprina likumprojekta, ar kuru 14.¹ pants ieviests, anotācijas 2. daļā “Pašreizējā situācija un problēmas, kuru risināšanai tiesību akta projekts izstrādāts, tiesiskā regulējuma mērķis un būtība” sacītais [likumprojekta Nr. 1312/Lp12 “Grozījumi Konkurences likumā” anotācija, 09.05.2017.]:
“Likumprojekts paredz, ka KP, lai novērstu konkurences ierobežojumus, veic pārrunas ar konkrēto iestādi vai kapitālsabiedrību, bet, ja pārrunu ceļā konkurences ierobežojumu nav iespējams novērst, KP ir tiesīga pieņemt lēmumu, ar kuru uzliek kapitālsabiedrībai, kurā publiska persona realizē izšķirošu ietekmi, tiesisko pienākumu, kas novērš konkurences kavēšanu.
[…]
Tomēr primārais KP mērķis ir pārrunu ceļā panākt labprātīgu maksimāli ātru konkurences kavēšanas novēršanu, tādējādi minimizējot iespējamos zaudējumus citiem tirgus dalībniekiem.”
Formulējuma “kavēt, ierobežot vai deformēt konkurenci” avots ir dominējošā stāvokļa definīcija [sk. Konkurences likuma 1. panta 1. punktu] un vienošanās aizliegums [sk. Konkurences likuma 11. panta pirmo daļu]. Attiecīgajās normās tas savukārt pārņemts no ES konkurences tiesībām. Tātad var pieņemt, ka jēdziens “kavēt, ierobežot vai deformēt konkurenci” Konkurences likuma 14.¹ panta pirmajā daļā saprotams tādā nozīmē, kādā tas lietots ES konkurences tiesībās. Jāatzīmē, ka vārdi “kavēt, ierobežot vai deformēt konkurenci” apzīmē vienotu jēdzienu, un konkurences tiesību piemērošanas praksē netiek savstarpēji nošķirta konkurences “kavēšana”, “ierobežošana” un “deformēšana” [sk., piem.: Robert Schütze, An Introduction to European Law, 3rd ed., OUP, 2020, p. 295; Ivo Van Bael, Jean-François Bellis, Competition Law of the European Community, 5th ed., Kluwer, 2010, p. 53].
ES tiesas ir izskaidrojušas, ka uz TEIP pamata var izdarīt secinājumu par priekšrocības neesamību, no kā savukārt izriet secinājums par konkurences deformācijas neesamību. Piemēram:
lietā par uzņēmumu ienākuma nodokļa atvieglojumu, kuru Francija bija kvalificējusi kā ieguldījumu Électricité de France kapitālā un pamatojusi ar TEIP, ES Tiesa secināja, ka šāda rīcība ir pareiza un ka TEIP atbild uz jautājumu par to, vai radusies konkurences deformācija [05.06.2012. spriedums lietā C–124/10 P, Komisija / Électricité de France, ECLI:EU:C:2012:318]:
“78      Tomēr no pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka nosacījumi, kuriem ir jāatbilst pasākumam, lai to varētu kvalificēt par “atbalstu” [LESD 107]. panta izpratnē, nav izpildīti, ja valsts uzņēmums, kas saņem labumu, tādu pašu labumu kā to, kas ir nodots tā rīcībā no valsts līdzekļiem, varētu saņemt apstākļos, kas atbilst parastiem tirgus apstākļiem, un šis novērtējums valsts uzņēmumu gadījumā principā notiek, piemērojot privātā ieguldītāja kritēriju […].
[…]
89        Turklāt, kā ir norādīts šī sprieduma 78. punktā, privātā ieguldītāja kritērija piemērošana ir paredzēta, lai noteiktu, vai jebkādā formā piešķirtā ekonomiskā priekšrocība no valsts līdzekļiem valsts uzņēmumam tās ietekmes dēļ var radīt vai draudēt radīt konkurences izkropļojumus un ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm.”
lietā par Flandrijas reģiona sniegtu aizdevumu lidsabiedrībai ES Vispārējā tiesa secināja, ka, ja procentu likme ir atbilstīga tirgus apstākļiem, aizdevums nevar tikt kvalificēts kā konkurenci deformējošs [30.04.1998. spriedums lietā T–16/96, Cityflyer Express / Komisija, ECLI:EU:T:1998:78, COBALT tulkojums no angļu valodas]:
“51      Lai noteiktu, vai valsts pasākums ir konkurenci faktiski vai potenciāli deformējošs vai tirdzniecību starp dalībvalstīm ietekmējošs atbalsts minētās normas izpratnē, būtiskais kritērijs ir tas, kas norādīts pārsūdzētajā lēmumā, proti, vai atbalstu saņemošais uzņēmums būtu varējis attiecīgās summas iegūt kapitāla tirgū […]. It īpaši jautājums ir par to, vai privāts ieguldītājs būtu slēdzis aplūkojamo darījumu pie tādiem pašiem noteikumiem un, ja ne, ar kādiem noteikumiem viņš būtu varējis iesaistīties šajā darījumā.”
Proti, ja darījums atbilst TEIP, tas ir darījums, kas nevar deformēt konkurenci. Citiem vārdiem sakot, ja valsts tirgus dalībniekam nav devusi brīvā tirgū nepieejamas priekšrocības, valsts nevar būt izraisījusi konkurences deformāciju. Kā norādījusi ES Tiesa, “[privātā ieguldītāja] kritērijs ir paredzēt[s], lai novērstu, ka ar valsts līdzekļiem valsts uzņēmums tiktu nostādīts finansiāli izdevīgākā situācijā par tā konkurentiem” [C–124/10 P, Komisija / Électricité de France, op. cit., ¶90]. Ar TEIP saderīgs darījums valsts partneri nenostāda finansiāli izdevīgākā situācijā. Lietā par Konkurences padomes lēmumu atļaut apvienošanos Augstākā tiesa ir izskaidrojusi, ka konkurences esamība nav personas tiesību vai aizsargāto interešu aizskārums, un tādēļ nevienam nav prasījuma par konkrētu konkurences apstākļu saglabāšanu vai novēršanu [07.12.2018. lēmums lietā SKA–1372/2018, Rimi / Konkurences padome (Rīga Plaza)]:
“[15]   Līdz ar to Senāts no Konkurences likuma mērķa un sistēmas nesaskata, ka Konkurences padomes lēmumu par apvienošanās atļaušanu varētu pārsūdzēt tirgus dalībnieki tikai tādēļ, ka vispārīgi izmainās situācija tirgū. Tirgus dalībniekiem nav subjektīvo tiesību uz noteiktu tiem labvēlīgu tirgus situāciju.
[…]
[18]     Kā jau iepriekš norādīts, vispārīgs arguments par tirgus situācijas un attiecīgi konkurences apstākļu izmaiņām tirgū nav pietiekams, lai atzītu konkrētas personas subjektīvās tiesības vērsties tiesā.”
Tātad darījuma saderība ar TEIP uzskatāma par pietiekamu pamatu secināt, ka darījums nepārkāpj Konkurences likuma 14.¹ panta pirmajā daļā noteikto konkurences neitralitātes pienākumu.

Līdz ar to izņēmums no vispārējās kārtības rīkot izsoli, kas noteikta nacionālajos tiesību aktos, ir atzīstams par tiesisku. Kā augstāk pamatots, raugoties no ES konkurences tiesību perspektīvas, tiesiski ir arī citi risinājumi, kas nodrošina efektīvu valsts mantas izmantošanu, piemēram izmantojot neatkarīgas ekspertīzes noteiktu tirgus cenu aplēsi. Tādejādi valstij ir rīcības brīvība noteikt apbūves tiesību piešķiršanas kārtību arī atšķirīgu no šobrīd tiesību normās noteiktā pienākuma rīkot izsoli. Ņemot vērā, ka nepieciešamība rīkoti izsoli izriet no MK noteikumiem, MK noteikumos var arī paredzēt gadījumus, kad izsole nav rīkojama, bet tiek izmantota atzīta alternatīva – neatkarīgs vērtējums. 
Tāpat valstij ir rīcības brīvība nodot savu īpašumu komercdarbībai vai to izmantot, pašai (ar 100% kontrolē esošu kapitālsabiedrību starpniecību) veikt komercdarbību, lai izpildītu pienākumus: nodrošināt stratēģiski svarīgu pakalpojumu pieejamību, īstenot valstij saistošu ES politisko mērķu sasniegšanu un garantētu valsts drošību.
Apbūves tiesības maksa vēja elektrostacijas inženierizpētes un projektēšanas, būvniecības un ekspluatācijas stadijā ir noteikta pēc vienādiem principiem visiem vēja elektrostaciju attīstītājiem. Savukārt gadījumos, kad paredzēts izbūvēt vēja elektrostacijas, kas kalpos valsts stratēģijai klimatneitralitātes sasniegšanai un enerģētiskās neatkarības nodrošināšanai, vienreizējo maksājumu par tiesībām noslēgt apbūves tiesības līgumu noteiks atbilstoši neatkarīga vērtētāja sniegtajam vērtējumam par atbilstību privāta tirgus ekonomikas dalībnieka principam. Neatkarīga vērtētāja pienākums ir pārliecināties, ka maksa par tiesībām noslēgt apbūves tiesības līgumu atbilst TEIP.
Pamatojoties uz Ministru kabineta 2022.gada 27.jūnija rīkojumu Nr.464 "Par atļauju akciju sabiedrībai "Latvenergo" un akciju sabiedrībai "Latvijas valsts meži" iegūt līdzdalību to jaundibināmajā kopuzņēmumā" ir dibināta SIA "Latvijas vēja parki", kuras vispārējais stratēģiskais mērķis ir īstenot stratēģiski svarīgu vēja parku projektus Latvijas Nacionālajā enerģētikas un klimata plānā 2021.–2030. gadam iekļauto mērķu sasniegšanai un turpmākai virzībai uz klimatneitralitātes sasniegšanu, veicinot enerģētiskās neatkarības nodrošināšanu. Līdz ar to plānots, ka Ministru kabinets pieņem lēmumu par teritorijām stratēģiski nozīmīgu vēja elektrostaciju izvietošanai, kuras attīstīs arī SIA "Latvijas vēja parki".

[1] Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas 2012. gada 16. maija sēdes audioieraksta 15:58-16:15 par likumprojektu "Grozījumi likumā "Par valsts un pašvaldību finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanu" (Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likums)" Nr. 191/Lp11 (audioieraksts pieejams Saeimas arhīvā).