Anotācija (ex-ante)

MK noteikumu Nr. 1010 iekļauto regulējumu nepieciešams precizēt un papildināt atbilstoši faktiskajai situācijai, tai skaitā paredzot  papildinot ar Dienesta uzdevumiem, kas nav jauni, bet gan izriet no citiem tiesību aktiem, bet nav tieši definēti kā Dienesta funkciju ietvaros veicamie uzdevumi. Vienlaikus noteikumu projekts paredz pilnvarojumu civillietā kasācijas instances tiesā noteikt arī Dienesta vadītāja vietniekam, Juridiskā departamenta vai Personālvadības departamenta amatpersonai.  

Saskaņā ar Valsts probācijas dienesta likuma (turpmāk - VPD likums) 4. panta pirmo daļu Dienests ir tieslietu ministra pārraudzībā esoša tiešās pārvaldes iestāde. Tādējādi likums jau skaidri nosaka, ka padotība tiek īstenota pārraudzības formā. Jānorāda, ka MK noteikumu Nr. 1010 1. punktā ir noteikts, ka Dienests ir tieslietu ministra pārraudzībā esoša tiešās pārvaldes iestāde, kaut arī Valsts pārvaldes iekārtas likuma (turpmāk - VPIL) 16. pants neparedz, ka nolikumā nepieciešams norādīt padotības veidu un formu. Tāpat Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumu Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" 3.2. apakšpunktā noteikts, ka normatīvā akta projektā neietver normas, kas dublē augstāka spēka normatīvā akta tiesību normās ietverto normatīvo regulējumu. 
Vienlaikus ir konstatējams, ka Normatīvo aktu projektu izstrādes rokasgrāmatā ir norādīts, ka "iestādes nolikumā attiecībā uz iestādes padotību norāda padotības veidu saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 7. pantā definētajiem padotības veidiem un iestādi vai amatpersonu, kuras padotībā iestāde atrodas. Ja iestādes padotība ir minēta speciālajā likumā, nolikumā to pārraksta" (Normatīvo aktu projektu izstrādes rokasgrāmata, izstrādāja Valsts kanceleja sadarbībā ar Tieslietu ministriju, Labklājības ministriju un Ārlietu ministriju, Rīga, 2016, pieejams: https://tai.mk.gov.lv/#, skat. 90. lpp.).
VPIL 7. panta trešajā un 5.¹ daļā noteikts, ka padotību īsteno pakļautības vai pārraudzības formā un ka institucionālo padotību īsteno pakļautības formā, ja likumā nav noteikts citādi. Tādējādi, ja noteikumu projektā netiks norādīts, ka Dienests ir tieslietu ministra pārraudzībā un personas nebūs informētas par VPD likuma 4. panta pirmajā daļā ietverto regulējumu, tām var rasties maldīgs priekšstats, ka Dienests atbilstoši VPIL 7. panta 5.¹ daļai ir tieslietu ministra pakļautībā, nevis pārraudzībā.
Jānorāda, ka Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumu Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" 4. punktā ir ietverts izņēmums no vispārējās kārtības, kas paredz, ka normatīvā akta projektā neietver normas, kas dublē augstāka spēka normatīvā akta tiesību normās ietverto normatīvo regulējumu, tas ir, izņēmuma gadījumos, ja šo noteikumu normu piemērošana apgrūtina normatīvā akta projekta uztveramību un skaidrību, attiecīgo normu var nepiemērot. Tādējādi atsevišķos gadījumos ir pieļaujams normatīvā akta projektā ietvert normas, kas dublē augstāka spēka normatīvā akta tiesību normās ietverto normatīvo regulējumu.
Ievērojot minēto un to, ka VPD likums skaidri nosaka, ka Dienests ir tieslietu ministra pārraudzībā esoša tiešās pārvaldes iestāde, noteikumu projekta 1. punktā tiek saglabāta padotības forma - pārraudzība. Tādējādi tiks nodrošināta tiesiskā skaidrība un noteiktība, kā arī tas neradīs pārpratumus personām par iestādes padotības formu.  

MK noteikumu Nr. 1010 2. punkts nosaka, ka Dienesta darbības mērķis ir veicināt sabiedrības drošību, veicot kriminālsoda – piespiedu darbs – izpildi, sniedzot postpenitenciāro palīdzību personām pēc brīvības atņemšanas soda izciešanas, kā arī pārbaudes laikā uzraugot nosacīti notiesātās personas, nosacīti pirms termiņa no soda atbrīvotās personas un personas, pret kurām izbeigts kriminālprocess, tās nosacīti atbrīvojot no kriminālatbildības.
Noteikumu projekts precizēs MK noteikumu Nr. 1010 2. punktu un tā 2. punkts paredz, ka Dienesta darbības mērķis ir īstenot valsts politiku sabiedrības drošības un taisnīguma atjaunošanas jomās, neuzskaitot līdzekļus un veidus, kā tas tiek nodrošināts, jo Dienesta kompetence un funkcijas ir noteiktas VPD likumā, uz tā pamata izdotajos Ministru kabineta noteikumos, kā arī speciālajos kriminālsodu izpildes jomas normatīvajos aktos.

VPIL  16. panta otrās daļas 3. punkts nosaka, ka tiešās pārvaldes iestādes nolikumā norāda iestādes funkcijas, uzdevumus un kompetenci. Noteikumu projekta 3. punktā ietverta atsauce, ka Dienests savā darbībā īsteno VPD likumā noteiktās funkcijas, līdz ar to nedublējot tās abos normatīvajos aktos un vienlaikus mazinot iespējamu administratīvo slogu (grozījumu veikšanai), ja VPD likumā tiek precizētas Dienesta funkcijas. Noteikumu projekta 4. punkts, papildus atsaucei uz VPD likumu un citos normatīvajos aktos noteiktajiem uzdevumiem, norādīs arī citus Dienesta uzdevumus, kas normatīvajos aktos nav tieši definēti kā uzdevumi. Piemēram, ka Dienests izstrādā un īsteno Dienesta nodarbināto profesionālās pilnveides mācību programmas un īsteno un veicina pētniecību probācijas jomā, nodrošinot pētījumu rezultātu efektīvu izmantošanu. Latvijā nav iespējams apgūt probācijas speciālista profesiju, tāpēc Dienests izstrādā un īsteno šādas profesionālās pilnveides mācību programmas. Tā kā Dienests nav izglītības iestāde, tad mācību programmas netiek licencētas un ir paredzētas tikai iekšējai lietošanai. Profesionālās pilnveides mācības Dienesta nodarbinātajiem nepieciešamas, lai nodrošinātu un pilnveidotu kvalitatīvu darbu Dienesta pamatfunkcijās ar probācijas klientiem. Attiecībā uz pētniecības uzdevumu norādāms, ka tās uzturēšana un attīstīšana ir ļoti būtiska, lai varētu sekmēt pierādījumos balstītas rīcībpolitikas izstrādi gan Dienestā, gan arī plašāk - tieslietu sektorā. Veikto pētījumu rezultāti un rekomendācijas dod iespēju izvērtēt paveikto un turpināt mērķtiecīgu attīstību darbā ar probācijas klientu, virzoties uz drošāku sabiedrību. Noteikumu projekta 5.punktā norādīta Dienesta kompetence, tai skaitā tiesības īstenot informatīvi izglītojošus pasākumus sadarbības partneriem, sabiedrībai, kā arī slēgt vienošanās (memorandus) ar biedrībām, nodibinājumiem un citām institūcijām, lai veicinātu sabiedrības iesaisti probācijas klientu resocializācijā.

Atbilstoši VPIL 16. panta otrās daļas 5. un 6. punktam, kas nosaka, ka tiešās pārvaldes iestādes nolikumā norāda iestādes darbības tiesiskuma nodrošināšanas mehānismu, kā arī iestādi, kurai var apstrīdēt administratīvo aktu vai faktisko rīcību, noteikumu projekta 6. punkta regulējums paredz, ka Dienesta darbības tiesiskumu nodrošinās dienesta vadītājs, savukārt 7. punktā noteiks, ka Dienesta amatpersonu izdotos administratīvos aktus vai faktisko rīcību privātpersonai ir tiesības apstrīdēt Dienesta vadītājam. Gadījumā, ja sākotnējā administratīvā akta izdevējs būs Dienesta vadītājs, tad privātpersona to varēs apstrīdēt Tieslietu ministrijā, iesniedzot attiecīgu iesniegumu Dienestam (noteikumu projekta 8. punkts). Minētā kārtība attiecināma arī uz Dienesta vadītāja faktisko rīcību.

Ar likumu "Grozījumi Civilprocesa likumā", kas stājās spēkā 2018. gada 15. janvārī, Civilprocesa likums papildināts ar 82.¹ pantu, kura ceturtajā daļā noteikts, ka juridisko personu lietas kasācijas instances tiesā ved to amatpersonas, kas darbojas likumā, statūtos vai nolikumā piešķirto pilnvaru ietvaros, vai arī tās tiek vestas ar advokāta starpniecību. Tādējādi minētā norma liedz valsts pārvaldes iestāžu, tai skaitā dienesta amatpersonām, kuras nav iestādes vadītājs, pārstāvēt iestādi kasācijas instancē civillietās. Augstākās tiesas Civillietu departaments savā 2016. gada 20. aprīļa vēstulē, kas adresēta Tieslietu ministrijai, ir vērsis uzmanību uz to, ka kasācijas tiesvedība kalpo publiski tiesisko interešu, nevis prāvnieku interešu apmierināšanai, proti, tās mērķis ir nodrošināt vienotu tiesu praksi un tiesību tālākveidošanu, līdz ar to apelācijas tiesas sprieduma pārsūdzēšana kasācijas kārtībā ir rūpīgi izsverama un pamatojama ar apsvērumiem, kas attiecas uz lietā nozīmīgu jautājumu izlemšanu. Tāpat minētajā vēstulē ir pausts viedoklis, ka jautājums, vai vēršanās kasācijas instances tiesā ir pamatota un lietderīga, tai skaitā attiecībā uz drošības naudas samaksu, būtu izlemjams juridiskās personas vai iestādes vadības līmenī, pamatojoties uz juridiski augsti kvalificēta darbinieka vai valsts dienesta attiecībās esošas personas sagatavoto izvērtējumu un juridisko argumentāciju. Ņemot vērā minēto un to, ka dienesta pārstāvības nodrošināšanai kasācijas instancē būtu pietiekami ar dienesta augsti kvalificētu darbinieku piesaisti, nepiesaistot zvērinātu advokātu, Dienesta nolikumā nepieciešams noteikt regulējumu, kas ļautu noteiktām amatpersonām pārstāvēt dienestu kasācijas instancē tiesas sēdēs civillietās. Jautājuma izlemšana attiecībā uz sprieduma pārsūdzēšanu kasācijas kārtībā, tāpat kā līdz šim būs dienesta vadītāja kompetencē atbilstoši Civilprocesa likumā noteiktajam. Attiecīgi noteikumu projekta 9. punkts paredz, ka valsti Dienesta personā kasācijas instances tiesā civillietā pārstāv vadītājs, vadītāja vietnieks, Juridiskā departamenta vai Personālvadības departamenta amatpersona.

VPIL 16. panta otrās daļas 4. punkts nosaka, ka tiešās pārvaldes iestādes nolikumā norāda kārtību, kādā sniedzami pārskati par iestādes funkciju pildīšanu un līdzekļu izmantošanu.  Ievērojot minēto, kā arī institucionālo padotību, noteikumu projekta 10. punkts precizēs MK noteikumu Nr. 1010 11. punkta regulējumu, paredzot Dienestam pienākumu ne tikai reizi gadā iesniegt tieslietu ministram pārskatu par Dienesta funkciju izpildi un budžeta līdzekļu izlietojumu, bet veikt to arī pēc atsevišķa pieprasījuma.

Ņemot vērā, ka ir sagatavots jauns noteikumu projekts, līdz ar noteikumu projekta spēkā stāšanos, spēku zaudēs MK noteikumi Nr. 1010.