Anotācija (ex-ante)

Latvijā šobrīd ir iespējams veikt vērtspapīrošanu, ņemot vērā Regulas Nr. 2017/2402, kuras normas ir tieši piemērojamas, noteikumus. Taču minētās regulas tiešas piemērojamības nodrošināšanai nacionālo normatīvo aktu līmenī ir nepieciešams regulējums, ar kuru tiek noteikta kompetentā iestāde uzraudzības jomā.

Noteikt, ka Komisija uzskatāma par kompetento iestādi Latvijā Regulas Nr. 2017/2402 29. panta 4. un 5. punkta izpratnē un noteikt Komisijas tiesības un pienākumus, īstenojot uzraudzību.
Uzraudzība pār likuma prasību izpildi:
Likumprojekts paredz noteikt, ka likuma prasību izpildi uzrauga Komisija. Ievērojot to, ka ar Likumprojektu Komisija ir noteikta par kompetento iestādi Latvijā Regulas Nr. 2017/2402 29. panta 4. un 5. punkta izpratnē, tad attiecīgi Komisija deleģējuma robežās uzrauga arī Regulas Nr. 2017/2402 prasību izpildi.
Ar Likumprojektu tiek regulēta informācijas sniegšana Komisijai statistikas datu apkalpošanai, paredzot, ka Latvijā reģistrēta vērtspapīrošanas sabiedrība sniedz Komisijai Eiropas Centrālās bankas (turpmāk – ECB) 2013. gada 18. oktobra regulā (ES) Nr. 1075/2013 par vērtspapīrošanas darījumos iesaistīto finanšu instrumentsabiedrību aktīvu un pasīvu statistiku (pārstrādāta versija) (ECB/2013/40) noteikto informāciju Komisijas noteiktajā kārtībā. Minētā ECB regula paredz pienākumu vērtspapīrošanas sabiedrībām par savu pastāvēšanu informēt un sniegt statistikas pārskatu nacionālajai centrālai bankai, proti, Latvijas Bankai. Normatīvajos aktos Latvijā bieži tiek precizēts, ka konkrētais tirgus dalībnieks informāciju, kas sniedzama Latvijas Bankai, sniedz Komisijai, lai nodrošinātu to, ka Komisija ir vienas pieturas aģentūra datu saņemšanā. Šādos gadījumos Komisijas saņemto datu nodošanu Latvijas Bankai, lai tā varētu izpildīt ECB regulās noteiktos pienākumus, regulē vienošanās, kas tiek slēgta starp Latvijas Banku un Komisiju. Līdzīga kārtība, piemēram, ir noteikta Alternatīvo ieguldījumu fondu un to pārvaldnieku likuma 59. panta pirmajā daļā. Likumprojekts paredz noteikt gan to, ka vērtspapīrošanas sabiedrība sniedz Komisijai ECB regulā Nr. 1075/2013 minētos datus, gan arī paredz deleģējumu Komisijai noteikt kārtību, kādā attiecīgie dati (informācija) ir sniedzama.
Likumprojekts līdzīgi kā Segto obligāciju likums, Finanšu instrumentu tirgus likums un citi finanšu un kapitāla tirgus jomu regulējošie likumi paredz kārtību lēmumu pārsūdzēšanai, proti, lēmumi ir pārsūdzami Administratīvajā apgabaltiesā.
Likumprojekts arī paredz noteikt vienreizēju maksājumu Komisijas darbības finansēšanai par iesniegto dokumentu izskatīšanu atļaujas izsniegšanai trešajām personām, kas pārbauda vērtspapīrošanas atbilstību Regulas Nr. 2017/2402 28. panta 1. punktā noteiktajiem kritērijiem. Saskaņā ar Eiropas Uzraudzības iestāžu apvienotās komitejas 2021. gada 17. maijā publicēto ziņojumu (The Joint Committee of the European Supervisory Authorities report on the implementation and functioning of the EU Securitisation Regulation Report) Eiropas Savienībā šobrīd ir tikai divas trešās personas, kas saņēmušas attiecīgo atļauju – viena Francijā, bet otra Vācijā. Taču tas neizslēdz iespējamību, ka trešā persona atļaujas saņemšanai varētu vērsties Latvijā.
Atbildība:
Regulas Nr. 2017/2402 normas (t.i., 32. un 33. pants) šobrīd regulē gan to, kādi ir administratīvie sodi un korektīvie pasākumi, gan arī to, par kādiem pārkāpumiem kompetentās iestādes ir tiesīgas tos piemērot. Lai nodrošinātu minēto normu saskaņotību ar Latvijas administratīvās atbildības sistēmu, Likumprojekts paredz nodalīt sankcijas un administratīvos pasākumus un konkretizē to veidus. Tāpat Likumprojekts regulē kārtību, kādā Komisija atklāj informāciju par piemērotajām sankcijām un administratīvajiem pasākumiem un nosaka Komisijas pienākumu sniegt informāciju Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādei.

Vērtspapīrošanas darījumā viena no iesaistītajām pusēm ir īpašam nolūkam dibināta sabiedrība, kas veic vērtspapīrošanu, proti, emitents (vērtspapīrošanas sabiedrība), kas nav iniciators vai sponsors, un kura ir izveidota, lai veiktu vērtspapīrošanas darījumus, kuras darbības aprobežojas ar to, kas ir nepieciešams minētā mērķa sasniegšanai, kuras struktūra ir paredzēta, lai emitenta pienākumus nošķirtu no iniciatora pienākumiem.
Praksē vērtspapīrošanas sabiedrība parasti tiek izveidota jurisdikcijās, kurās tiesiskais regulējums efektīvi nodrošina tā saucamo maksātnespējas attālinātību (angļu valodā - insolvency/bankrupcy remotness). Ar maksātnespējas attālinātību saprot tādu pasākumu kopumu, kas preventīvi ļauj nodrošināties pret pašas vērtspapīrošanas sabiedrības maksātnespēju un vienlaikus arī nodrošina ieguldītāju interešu aizsardzību gadījumos, kad maksātnespējīgs kļūst iniciators, paredzot atkāpes no vispārējā maksātnespējas regulējuma, tostarp, aizliedzot maksātnespējas procesa administratoram pārskatīt (vienpusēji atkāpties vai prasības ceļā lūgt atzīt darījumu par spēkā neesošu) iepriekš noslēgtos līgumus ar vērtspapīrošanas sabiedrību. Šobrīd Latvijā nav iespējams nodrošināt Regulas Nr. 2017/2402 20. panta 1. punktā noteikto par prasībām attiecībā uz VSP vērtspapīrošanu, ka pārdevēja maksātnespējas gadījumā uz īpašumtiesību nodošanu vērtspapīrošanas sabiedrībai neattiecina stingrus atgūšanas noteikumus (piemēram, noteikumi, saskaņā ar kuriem pārdevēja likvidators pamatā esošo riska darījumu pārdošanu var atzīt par spēkā neesošu, pamatojoties vienīgi uz to, ka tā tika noslēgta konkrētā laikposmā pirms pārdevēja atzīšanas par maksātnespējīgu). Minētais regulējums maksātnespējas jomā neveicina Latvijas kā labvēlīgas jurisdikcijas izvēli attiecībā uz vērtspapīrošanas sabiedrību dibināšanas vietu, jo aktīvu pārdošanas (piemēram, cesijas ceļā) darījumu ir iespējams noteiktos gadījumos pārskatīt ar atpakaļejošu spēku. Līdz ar to netiek nodrošināta efektīva vērtspapīrošanas sabiedrības aktīvu aizsardzība pret iniciatora kreditoru prasījumiem.
Tā kā maksātnespējas attālinātību iespējams panākt ar dažādu pasākumu kopumu, tad, lai Latvija būtu pievilcīga jurisdikcija vērtspapīrošanas sabiedrību dibināšanai, ir nepieciešams speciālais regulējums attiecībā uz vērtspapīrošanas sabiedrības dibināšanu, darbību un darbības izbeigšanu, tostarp, paredzot noteikumus vērtspapīrošanas sabiedrības darbības ierobežojumiem un īpašus noteikumus, kas regulē vērtspapīrošanas sabiedrības tiesiskās aizsardzības procesu, maksātnespējas procesu, likvidācijas procesu un reorganizāciju, kā arī kārtību, kādā tiek apmierināti vērtspapīrošanas sabiedrības ieguldītāji un citi kreditori.

Likumprojekta regulējums maksātnespējas attālinātības (angļu val. - insolvency remotness) nodrošināšanai:
 
1. Likumprojekts aizliedz vērtspapīrošanas sabiedrībai slēgt jebkāda cita veida darījumus, kas nav saistīti ar vērtspapīrošanu. Līdz ar to tiek samazināts iespējamais vērtspapīrošanas sabiedrības kreditoru loks, kas hipotētiski varētu pieteikt prasījumus vai iesniegt maksātnespējas pieteikumu.

2. Likumprojekts paredz noteikt, ka vērtspapīrošanas sabiedrībai nav darbinieku. Vērtspapīrošanas sabiedrības darbība var būt saistīta tikai ar vērtspapīrošanu, tāpēc sabiedrības darbības nodrošināšanai nav nepieciešami darbinieki, jo atsevišķie lēmumi, kas jāpieņem, ietilpst valdes kompetencē. Ierobežojumi attiecībā uz darbiniekiem nodrošina arī to, ka tiek samazināts hipotētiski iespējamo kreditoru skaits, kuri varētu celt prasības pret vērtspapīrošanas sabiedrību vai iesniegt maksātnespējas pieteikumus. Atbilstoši Maksātnespējas likuma regulējumam juridiskas personas maksātnespējas gadījumā darbinieku prasījumiem ir noteikta prioritāra apmierināšanas secība. Līdz ar to minētā norma jau preventīvi nodrošina to, ka vērtspapīrošanas sabiedrības maksātnespējas gadījumā tiek aizsargātas ieguldītāju intereses.

3. Likumprojekts noteic, ka vērtspapīrošanas sabiedrība ir tiesīga uzņemties saistības tikai tai piederošo aktīvu vērtībā, kā arī noteic, ka vērtspapīrošanas sabiedrība ir tiesīga atsavināt aktīvus, ieķīlāt aktīvus par labu ieguldītājiem vai citādi sniegt nodrošinājumu, izmantojot aktīvus, slēgt atvasināto finanšu instrumentu līgumus par valūtas un procentu likmju risku pārvaldīšanu un sniegt nodrošinājumu šiem darījumiem vienīgi saskaņā ar vērtspapīrošanas dokumentācijas noteikumiem. Minētais regulējums novērš iespējamību, ka vērtspapīrošanas sabiedrība uzņemas saistības tādā apmērā, kas rada riskus tās saistību pienācīgai izpildei un secīgi var novest pie sabiedrības maksātnespējas.

4. Likumprojektā iekļauta norma, kas paredz to, ka nav spēkā tādi vērtspapīrošanas sabiedrības noslēgtie darījumi, kas ir pretrunā ar šajā likumā noteiktajiem ierobežojumiem. Minētā norma nodrošina to, lai tiesiskais regulējums attiecībā uz Likumprojektā noteiktajiem vērtspapīrošanas sabiedrības darbības ierobežojumiem būtu efektīvs.

5. Līdzīgi kā Segto obligāciju likumā arī Likumprojektā iekļauta norma, kas paredz speciālu un no Komerclikuma atšķirīgu regulējumu par darījumiem ar saistītajām personām. Komerclikuma normas (t.i., Komerclikuma 184.¹ un 184.² pants) par saistīto personu darījumiem nav piemērojamas attiecībā uz darījumiem, kas saistīti ar vērtspapīrošanas darījuma (shēmas) īstenošanu, lai izslēgtu riskus dažādām terminoloģijas (piemēram, darījumi nav slēgti sabiedrības parasti veicamās komercdarbības ietvaros vai neatbilst tirgus nosacījumiem) interpretācijas iespējām un novērstu iespējamību, ka šie darījumi tiek atzīti par spēkā neesošiem, jo nav saņemta kapitālsabiedrības padomes vai dalībnieku sapulces piekrišana.

6. Likumprojekts paredz aizliegumu apstrīdēt vai atzīt par spēkā neesošiem vērtspapīrošanas sabiedrības noslēgtos darījumus iniciatora maksātnespējas procesa ietvaros. Ja atbilstoši vērtspapīrošanas darījuma noteikumiem aktīvu atsavināšana (piemēram, cesijas ceļā) tiek veikta atbilstoši īstas pārdošanas principam, tad īpašumtiesības uz vērtspapīrošanas pamatā esošajiem riska darījumiem pāriet vērtspapīrošanas sabiedrībai. Lai nodrošinātu to, ka attiecīgā aktīvu atsavināšana tiek kvalificēta kā “īsta pārdošana” ir nepieciešams nodrošināt speciālu regulējumu, kas paredz atkāpes no šobrīd spēkā esošajiem maksātnespējas jomu regulējošiem normatīvajiem aktiem. Maksātnespējas likums un Kredītiestāžu likums (piemēram, Maksātnespējas likuma 96. pants un 101. pants, Kredītiestāžu likuma 161. panta ceturtās daļas 3.1 punkts un ceturtās daļas 3. punkts) administratoram dod iespēju noteiktos gadījumos pārskatīt juridiskās personas iepriekš noslēgtos līgumus. Tādējādi iniciatora maksātnespējas process var apdraudēt vērtspapīrošanas īstenošanu un izraisīt notikumu ķēdi, kas novestu pie pašas vērtspapīrošanas sabiedrības maksātnespējas. Lai šādas sekas neiestātos, Likumprojekts paredz atkāpes no vispārējā regulējuma, paredzot maksātnespējas administratoram aizliegumu minētās tiesības izmantot iniciatora maksātnespējas procesā.

7. Tā kā pati vērtspapīrošanas sabiedrība neveic vērtspapīrošanas pamatā esošo riska darījumu parādu apkalpošanu, bet šie pienākumi ar līgumu tiek nodoti pašam iniciatoram vai citai sabiedrībai, tad parādus apkalpojošās sabiedrības maksātnespējas procesā var rasties strīds par finanšu līdzekļu piederību, kas tiek saņemti kā ienākošo maksājumu plūsma no debitora vai galvotāja un tiek tālāk novirzīti vērtspapīrošanas sabiedrību saistību izpildei pret ieguldītājiem. Lai netiktu apdraudēta vērtspapīrošanas sekmīga īstenošana un netiktu ietekmēta saistību pret ieguldītājiem izpilde, Likumprojekts paredz noteikt, ka attiecīgie finanšu līdzekļi neietilpst parādus apkalpojošās sabiedrības mantā un parādus apkalpojošās sabiedrības tiesiskās aizsardzības, maksātnespējas vai likvidācijas procesā tie netiek izmantoti parādus apkalpojošās sabiedrības kreditoru prasījumu segšanai.

8. Lai gan Likumprojekta izstrādes mērķis kopumā ir nodrošināt pēc iespējas lielākā apmērā maksātnespējas kā notikuma attiecībā uz vērtspapīrošanas sabiedrību neiestāšanos vai tās preventīvu novēršanu, tomēr maksātnespējas pieteikuma iesniegšana un maksātnespējas pasludināšana ir hipotētiski iespējama. Atbilstoši Likumprojektā noteiktajam Maksātnespējas likums vērtspapīrošanas sabiedrībai ir piemērojams, ciktāl šis likums nenosaka citādi.
Pirmkārt, atzīmējams, ka Likumprojekts paredz atkāpes no vispārējā maksātnespējas regulējuma jautājumā par subjektu loku, kas tiesīgi iesniegt vērtspapīrošanas sabiedrības maksātnespējas pieteikumu. Katram individuālajam ieguldītājam šādu tiesību var nebūt, ja vērtspapīrošanas dokumentācijas noteikumos ir paredzēta ieguldītāju uzticības personas iecelšana, kura attiecīgi  ieguldītāju vārdā un interesēs tiesīga celt prasību pret vērtspapīrošanas sabiedrību vai iesniegt vērtspapīrošanas sabiedrības maksātnespējas pieteikumu.
Otrkārt, atzīmējams, ka Likumprojekts paredz atkāpes no vispārējā maksātnespējas regulējuma jautājumā par vērtspapīrošanas sabiedrības kreditoru prasījumu apmierināšanas kārtību. Tā kā vērtspapīrošanā ar riska darījumu vai riska darījumu portfeli saistītais kredītrisks tiek sadalīts vairākos laidienos, tad zaudējumu sadale darījuma vai shēmas pastāvēšanas laikā tiek noteikta atbilstoši laidienu pakārtotībai. Piemēram, pirmās kārtas zaudējumu laidiens ir pirmais laidiens, kam jāuzņemas vērtspapīroto riska darījumu radītie zaudējumi un kurš līdz ar to nodrošina aizsardzību otrajam zaudējumu laidienam un citiem augstākas kārtas laidieniem. Līdz ar to, lai tiktu nodrošināta vērtspapīrošanas darījuma vai shēmas īstenošana, ir nepieciešamas atkāpes no visu kreditoru vienlīdzības principa. Atbilstoši Likumprojektā paredzētajam vērtspapīrošanas sabiedrības maksātnespējas gadījumā ieguldītāju prasījumi tiek apmierināti ievērojot vērtspapīrošanas pozīciju laidienu prioritātes secību konkrētajā vērtspapīrošanas programmā. Vienas vērtspapīrošanas pozīcijas laidiena ieguldītāju prasījumi ir savstarpēji vienas kārtas prasījumi. Savukārt attiecībā uz citiem kreditoriem, kas nav ieguldītāji (piemēram, kreditori, kuru prasījumi izriet no atvasināto finanšu instrumentu līgumiem) Likumprojekts paredz, ka viņu prasījumi tiek apmierināti ievērojot vērtspapīrošanas dokumentācijas noteikumus, tostarp noteikumus, kas nosaka, kādā kārtā savstarpēji tiek apmierināti ieguldītāju un citu kreditoru prasījumi konkrētajā vērtspapīrošanas programmā. Tādējādi ieguldītāju un citu kreditoru prasījumu apmierināšanas kārtība pēc būtības ir nevis likumiski noteikta, bet gan līgumiski regulēta.
Treškārt, lai pēc iespējas vienkāršotu ar vērtspapīrošanas sabiedrības maksātnespējas procesu saistītos jautājumu risināšanu, Likumprojekts paredz noteikt, ka vērtspapīrošanas sabiedrība ir tiesīga vienlaicīgi īstenot tikai vienu vērtspapīrošanas darījumu (shēmu) jeb vienu vērtspapīrošanas programmu. Šādas normas mērķis ir pēc iespējas padarīt vienkāršāku vērtspapīrošanas sabiedrības maksātnespējas procesa administrēšanu hipotētiski iespējamās situācijās, kad viena vērtspapīrošanas sabiedrība varētu tikt izmantota vairāku vērtspapīrošanas programmu īstenošanai, bet problēmas saistībā ar norēķiniem pret ieguldītājiem vai citiem kreditoriem rodas tikai vienas vērtspapīrošanas programmas ietvaros. Tā kā Likumprojekts neparedz īpašas prasības vērtspapīrošanas sabiedrības dibināšanai attiecībā uz to, kas var būt dibinātāji, kādam jābūt minimālajam pamatkapitāla slieksnim u.tml., tad aizliegums vērtspapīrošanas sabiedrībai īstenot vairākus vērtspapīrošanas darījumus (shēmas) jeb vairākas vērtspapīrošanas programmas nerada arī papildus administratīvo slogu iniciatoram.

Likumprojekts regulējums attiecībā uz vērtspapīrošanas sabiedrības darbību, lai vērtspapīrošana varētu tikt īstenota:

1. Lai Latvijā dibināta vērtspapīrošanas sabiedrība varētu veikt vērtspapīrošanu, Likumprojekts paredz īpašus noteikumus par atļauju (licenci) patērētāju kreditēšanas pakalpojuma un parādu ārpustiesas atgūšanas pakalpojuma sniegšanai. Šāds regulējums nepieciešams, ņemot vērā Latvijas tiesu judikatūras atziņas. Senāta Administratīvo lietu departaments 2021. gada 28. janvāra spriedumā lietā Nr. SKA-68/2021 ir vērtējis patēriņa kredīta devēju tiesību cedēšanu kapitālsabiedrībām, kurām nav Patērētāju tiesību aizsardzības likumā noteiktās speciālās atļaujas (licences) patērētāju kreditēšanai. Senāta Administratīvo lietu departaments ir atzinis, ka "Patēriņa kredīta devēju tiesību cedēšana pieļaujama tikai licencētām kapitālsabiedrībām, jo prasījuma tiesību nodošana var ietekmēt patērētāja tiesības un nostādīt patērētāju neizdevīgākā stāvoklī, ja prasījumus iegūst personas, kuras neatbilst normatīvo aktu prasībām, tostarp Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta 1.¹ daļai.”
Tā kā praksē vērtspapīrošanas darījums parasti tiek strukturēts atbilstoši īstas pārdošanas principam un attiecībā uz VSP vērtspapīrošanu Regulas Nr. 2017/2402 20. panta 1. punkts pat nepieļauj atkāpes no īstas pārdošanas principa, tad iniciatora aktīvu nodošana vērtspapīrošanas sabiedrībai, piemēram, cesijas ceļā Latvijā šobrīd ir iespējama tikai kapitālsabiedrībām, kurām ir Patērētāju tiesību aizsardzības likumā noteiktā speciālā atļauja (licence) patērētāju kreditēšanai. Šādām sabiedrībām apmaksājamā pamatkapitāla minimālais lielums ir noteikts  425 000 euro. Savukārt valsts nodevas apmērs par speciālās atļaujas (licences) izsniegšanu ir 250 000 euro, bet ikgadējās valsts nodevas apmērs par kreditēšanas pakalpojumu sniedzēja darbības uzraudzību ir 55 000 euro. Šādas atļaujas iegūšana vērtspapīrošanas sabiedrībai ievērojami sadārdzinātu vērtspapīrošanas izmaksas. Turklāt šādas atļaujas saņemšana pēc būtības vērtspapīrošanas sabiedrībai nemaz nav vajadzīga, jo vērtspapīrošanas sabiedrība pati neveic no parādnieka vai nodrošinājuma devēja (galvotāja) ienākošo maksājumu plūsmas apkalpošanu. Parādu apkalpošanu, pamatojoties uz noslēgto līgumu, veic pats iniciators vai cita parādus apkalpojošā sabiedrība.

2. Lai nodrošinātu to, ka vērtspapīrošanas sabiedrība var izmantot tiesības un izpildīt pienākumus, kas noteikti likumā, Likumprojekts regulē personu datu apstrādes jautājumus aktīvu atsavināšanas gadījumā. Likumprojektā paredzētā personas datu apstrāde veicama, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa regulā (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) un Fizisko personu datu apstrādes likumā noteikto personas datu pārziņa un apstrādātāja atbildību un pienākumus, kā arī labo praksi personas datu apstrādē kredītiestāžu darbības jomā. Attiecīgais datu pārzinis izstrādā personas datu aizsardzības politiku, nepieciešamības gadījumā konsultējoties ar Datu valsts inspekciju par tās atbilstību Vispārīgās datu aizsardzības regulas prasībām.

3. Likumprojekts līdzīgi kā Segto obligāciju likums paredz arī speciālu regulējumu par nodrošinājuma, kas saistīts ar aktīviem, pāreju, kā arī regulējumu par ar aktīviem saistītajām tiesībām. Tā kā nodrošinājuma reģistrācija publiskajos reģistros saistīta ar papildus izmaksām, tad Likumprojekts paredz noteikt, ka aktīvu atsavināšana ietver ar šiem aktīviem saistītā nodrošinājuma pāreju vērtspapīrošanas sabiedrībai, taču to dokumentu vēlāka iesniegšana, kuri paredz izmaiņas attiecībā uz nodrošinājuma reģistrāciju publiskajos reģistros, neietekmē nodrošinājuma pāreju vērtspapīrošanas sabiedrībai un tās spēkā esību. Ja normatīvie akti, kas piemērojami nodrošinājumam, saista nodrošinājuma izlietošanu ar publisko reģistru ierakstu pārgrozījumiem attiecībā uz nodrošinājuma ņēmēju, vērtspapīrošanas sabiedrība izlieto nodrošinājumu pēc tam, kad veikti attiecīgie publisko reģistru ierakstu pārgrozījumi. Tāpat Likumprojekts paredz vērtspapīrošanas sabiedrības pirmtiesības uz finanšu līdzekļiem, kas tiek iegūti, realizējot finanšu nodrošinājumu, kā arī tiesības uz apdrošināšanas atlīdzību, ja minētās tiesības ietilpst atsavinātajos aktīvos.

Regulas Nr. 2017/2402 26.e pants paredz īpašas prasības vienkāršā, pārredzamā un standaritzētā bilances jeb sintētiskajā vērtspapīrošanā attiecībā uz kredītaizsardzības līgumu, kas tiek slēgts starp iniciatoru un ieguldītāju par vērtspapīroto riska darījumu kredītriska pārvešanu no iniciatora uz ieguldītāju, izmantojot kredītu atvasinātos instrumentus vai garantijas. Ar kredītaizsardzības līgumu iniciators kā aizsardzības pircējs apņemas maksāt kredītaizsardzības prēmiju, kas rada peļņu ieguldītājiem.
Regulas Nr. 2017/2402 26.e panta 3. punkts paredz, ka kredītaizsardzības līgumā nenosaka garantētās prēmijas, prēmiju priekšmaksājumus, atlaižu mehānismus vai citus mehānismus, ar kuriem var izvairīties no zaudējumu faktiskās attiecināšanas uz ieguldītājiem vai tos attiecināt mazākā mērā, vai daļu no samaksātajām prēmijām atmaksāt iniciatoram pēc darījuma termiņa beigām. Vienlaikus prēmiju priekšmaksājumi ir atļauti ar nosacījumu, ka tiek ievēroti valsts atbalsta noteikumi, ja dalībvalsts tiesību aktos ir īpaši paredzēta garantiju sistēma un ja tai piemēro atbalsta garantiju, ko sniedz jebkura no Regulas (ES) Nr. 575/2013 214. panta 2. punkta a) līdz d) apakšpunktā minētajām vienībām.
Tā kā Regulas Nr. 2017/2402 noteikumi neskar valsts atbalsta jautājumus, tostarp arī attiecībā uz iespēju tiesību aktos īpaši paredzēt garantiju sistēmu un prēmiju priekšmaksājumu veikšanu, tad garantiju, ko sniedz kāda no Regulas (ES) Nr. 575/2013 214. panta 2. punkta a) līdz d) apakšpunktā minētajām vienībām, sniegšana ir iespējama, ja to paredz dalībvalstu nacionālie tiesību akti.

Atbilstoši Regulas Nr. 2017/2402 26.e panta 3. punktā noteiktajam prēmiju priekšmaksājumi ir atļauti ar nosacījumu, ka tiek ievēroti valsts atbalsta noteikumi, ja dalībvalsts tiesību aktos ir īpaši paredzēta garantiju sistēma. Šobrīd šāda garantiju sistēmas ieviešana Likumprojektā nav paredzēta.  
Tāpat Likumprojektā nav paredzēti nekādi citi pasākumi, kas sniegtu kādai no pusēm ekonomiskās priekšrocības, piemēram, īstenojot vienkāršu, pārredzamu un standartizētu bilances jeb sintētisko vērtspapīrošanu, uz kuru attiecināmas Regulas Nr. 2017/2402 26.e panta 3. punkta prasības. Līdz ar to Likumprojekts neparedz komercdarbības atbalsta piešķiršanu un attiecīgi komercdarbības atbalsta nosacījumi tajā nav jāietver.