Anotācija (ex-ante)

Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likuma (turpmāk – Likums) 4. pantā un 7. pantā ir noteiktas prasības pieņemšanai dienestā un ierobežojumi atrasties dienestā. Tādējādi šīs normas noteic to sabiedrībā esošu personu grupas lielumu, kuras var pretendēt uz dienestu un kļūšanu par amatpersonu. Dienestā var atrasties persona:
1) kura ir Latvijas pilsonis;
2) kuras fiziskā sagatavotība atbilst Ministru kabineta noteiktajām prasībām;
3) kuras veselības stāvoklis un psiholoģiskās īpašības atbilst Ministru kabineta noteiktajām prasībām;
4) kura nav sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu — neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas;
4¹) kura nav notiesāta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, atbrīvojot no soda;
4²) kura nav saukta pie kriminālatbildības par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, izņemot gadījumu, kad amatpersona ir saukta pie kriminālatbildības, bet kriminālprocess pret to izbeigts uz reabilitējoša pamata;
5) pār kuru nav nodibināta aizgādnība.

Likuma 7. pants noteic, ka dienestā var pieņemt personas vecumā no 18 līdz 40 gadiem:
1) kuras atbilst šā likuma 4. pantā dienestam noteiktajām obligātajām prasībām;
2) kurām ir vismaz vidējā izglītība;
3) kuras prot latviešu valodu tādā apjomā, kāds nepieciešams profesionālo un amata pienākumu veikšanai;
3¹) kurām ir nevainojama reputācija;
4) kuras nav atvaļinātas no dienesta Iekšlietu ministrijas sistēmā vai Ieslodzījuma vietu pārvaldē sakarā ar to, ka tām piemērots disciplinārsods — atvaļināšana no dienesta.

Savukārt Likuma 7. panta otrā daļa noteic, ka ņemot vērā dienesta nepieciešamību, iestādes vadītājs dienestā var pieņemt arī personu, kura ir vecāka par 40 gadiem un kuras izdienas laiks Iekšlietu ministrijas sistēmā vai Ieslodzījuma vietu pārvaldē vai kuras militārā dienesta izdienas stāžs nav īsāks par 10 gadiem, vai personu, kura ir vecāka par 40 gadiem un kura atvaļināta no dienesta saskaņā ar šā likuma 47. panta pirmās daļas 6. vai 8. punktu neatkarīgi no izdienas. Tomēr šis gadījums attiecas tikai uz tādām personām, kas jau iepriekš ir dienējušas. Tāpat Likuma 7. panta divi prim daļa noteic, ka  iestādes vadītājs dienestā var pieņemt arī personu, uz kuru attiecas šā panta pirmās daļas 4. punktā noteiktais ierobežojums, ja pēc personas atvaļināšanas dienas ir pagājuši ne mazāk kā pieci gadi. Tādējādi šis noteikums attiecas tikai uz personām, kas jau iepriekš ir dienējušas.

Sagatavojot likumprojektu, tika analizēti pamatnosacījumi, kas nosaka pretendentu loku – vecums personas pieņemšanai dienestā, prasības par izglītību, fizisko sagatavotību un sodāmību. Secināts, ka, ievērojot demogrāfisko situāciju, kā arī ilgstošu  amatpersonu resursu trūkumu dienestā, ir jāpaplašina nosacījumi par pretendentu vecumu. Nosacījumi ir diferencējami tām amatpersonu grupām, kurām tas ir pieļaujams, lai nepasliktinātu amatpersonu un iestāžu spēju pildīt dienesta pienākumus un uzdevumus. 

Likumprojektā paredzēti grozījumi Likuma 7. pantā. Ar to tiek paredzēts paaugstināt dienestā pieņemšanas vecumu, nosakot, ka personu var pieņemt dienestā līdz 50 gadu vecuma sasniegšanai. Vienlaikus tiek noteikts, ka iestādes vadītājs nosaka amatus, kuros var pieņemt personas, kuras ir vecākas par 40 gadiem. Šādas iestādes vadītāja tiesības ir obligāti nepieciešamas, jo katras iestādes dienesta specifika nosaka to, kuros amatos minētās personas var dienēt amata pienākumu specifikas dēļ. Katras iestādes vadītājam būs iespēja lemt, vai izmantot šo iespēju un kuriem amatiem to izmantot. Jānorāda, ka arī uz grozījumā minētajām personām pilnā apjomā attieksies Ministru kabineta noteiktās fiziskās prasības. Tāpat arī panta pirmajā daļā tiek izslēgta otrā daļa, kura zaudē nozīmi, ja tiek paaugstināts vecums, līdz kuram personu var pieņemt dienestā. 
Grozījumi ļaus arī personām pēc 40 gadu vecuma sasniegšanas, kad ir uzkrāta dzīves un profesionālā pieredze (t.sk. vadošos amatos), iegūta augstākā izglītība, uzsākt dienestu, lai sniegtu vērtīgu pienesumu iestādes darbībā un stiprinātu sabiedrības drošību, vienlaicīgi gūstot ne tikai gandarījumu par ieguldījumu sabiedrības labā, bet arī saņemot garantētu atalgojumu un sociālo labumu grozu. Vienlaikus tiek saglabāta ļoti svarīgā iestādes vadītāja tiesība šo iespēju izmantot tikai tiem amatiem, kur to ļauj amata specifika. 50 gadu vecums kā kritērijs ir izvēlēts, ņemot vērā laika periodu, kas šāda vecuma personām jānodien līdz valstī noteiktā pensijas vecuma sasniegšanai, lai motivētu personu ar atbilstošu profesionālo pieredzi, atbilstošu veselību un fizisko sagatavotību uzsākt dienestu. Jāņem vērā, ka dienesta uzsākšanas vecuma paaugstināšana neparedz nekādas izmaiņas izdienas pensijas nosacījumos, tāpēc minētajām personām būs jānodienē minimālais laiks un jāizpilda nosacījumi kā pārējiem dienestā esošajiem atbilstoši likumā "Par izdienas pensijām Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm" noteiktajam.
Turklāt personām, kuras uzsāks dienestu pēc 40 gadu vecuma, ir jārēķinās ar to, ka tās nevarēs izmantot visus Likumā ietvertos nosacījumus un viņiem pastāvēs zināmi karjeras attīstības ierobežojumi. Piemēram, uzsākot dienestu 43 gadu vecumā, personai ar augstāko izglītību piešķirtu leitnanta pakāpi, tomēr Likumā noteikto nosacījumu (piemēram, Likumā noteiktie nosacījumi pakāpes piešķiršanai un maksimālā personas vecuma ierobežojums dienestā) dēļ šī persona nevar paļauties, ka tā varēs "uzdienēties" līdz pulkveža pakāpei.
Tāpat katrā iestādē ir savi nosacījumi par speciālajai apmācībai patērēto laiku un pēc izglītības iegūšanas nodienētā laika attiecību pret likumā noteikto amatpersonas dienesta laiku (noteikta vecuma sasniegšanu), lai ieguldījums amatpersonas izglītošanā būtu adekvāts atdevei pienākumu izpildē. Piemēram, persona, lai atbilstu vecākā virsnieka amatam Valsts robežsardzē, atbilstošo izglītību iegūst apmēram sešus  gadus un gan pēc īsā cikla, gan pēc pirmā cikla augstākās profesionālās izglītības ieguves, saskaņā ar noslēgto līgumu, amatpersonai Valsts robežsardzē jānodien pieci gadi. Tādējādi, pieņemot dienestā 40 gadīgu personu, tā izglītības ieguvi un turpmākās uzņemtās saistības izpildīs tikai 51 gada vecumā, kas pārsniedz Dienesta gaitas likuma 46. panta pirmajā daļā noteikto vecumu. Tādējādi, pieņemot dienestā personu, kas vecāka par 40 gadiem, iestādei būs jāizvēlas, vai šādu  amatpersonu nosūtīt uz speciālo apmācību (un noslēgt līgumu, tostarp par piecu gadu dienestu pēc apmācībām), un personas, kuras uzsāks dienestu pēc 40 gadu vecuma sasniegšanas nevar rēķināties ar to, ka tās varēs izmantot šo iespēju (tikt nosūtītas uz speciālo apmācību) ar izrietošu karjeras attīstības iespēju. Tomēr gadījumos, kad iestāde izvēlēsies nosūtīt šādu amatpersonu uz šīm mācībām, Likuma 46. panta otrā daļa paredz risinājumu –izņēmuma iespēju attiecībā uz tām amatpersonām, kuru palikšanai dienestā pēc 50 gadu vecuma sasniegšanas ir dienesta nepieciešamība (ņemot vērā dienesta nepieciešamību, amatpersonas fiziskās un profesionālās spējas, kā arī veselības stāvokli, iestādes vadītājs amatpersonai var pagarināt dienesta laiku ne ilgāk kā līdz 60 gadu vecuma sasniegšanai, bet Iekšlietu ministrijas sistēmas izglītības iestādes vadītājam un akadēmiskajam personālam — ne ilgāk kā līdz 70 gadu vecuma sasniegšanai). Tādējādi Likuma normas paredz iespējamu risinājumu īpaši perspektīvu amatpersonu gadījumā. 
Izvērtējot grozījumu ietekmi uz Pārvaldi, tika secināts, ka tie ļautu vieglāk nokomplektēt apsardzes un uzraudzības funkciju izpildei nepieciešamo personālu (apsargus un uzraugus), tāpat minētās personas varētu tikt iesaistītas arī citos amatos (piemēram, ieslodzījuma vietu Resocializācijas daļas amatpersonu amatos). MInētais nosacījums arī iekšlietu sistēmas iestādēs ļautu noteikt amatus, kuros ir pieļaujams, ka dienestu uzsāk personas, kas vecākas par šobrīd noteiktajiem 40 gadiem.