Anotācija (ex-ante)

Saskaņā ar Direktīvas 3.panta 1. un 2.punktu ikviena dalībvalsts izraugās vienu vai izņēmuma kārtā vairākas noregulējuma iestādes, kas ir pilnvarotas piemērot noregulējuma instrumentus un īstenot noregulējuma tiesības. Noregulējuma iestādes ir valstu centrālās bankas, kompetentās ministrijas, publiskas pārvaldes iestādes vai iestādes, kurām uzticētas publiskas pārvaldes pilnvaras.
Ar šo likumprojektu par apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību noregulējuma iestādi Latvijas Republikā tiek noteikta Latvijas Banka.
Ņemot vērā to, ka Latvijas Bankai jau šobrīd saskaņā ar Kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību darbības atjaunošanas un noregulējuma likumu ir piešķirtas kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību noregulējuma iestādes pilnvaras, tad būtu lietderīgi Latvijas Bankai noteikt pilnvaras arī apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību jautājumos.
Pārņemot Direktīvas prasības, likumprojekts paredz darbības atjaunošanas pasākumu un noregulējuma darbību piemērošanu šādām Latvijas Republikā reģistrētām vienībām:
                  1) apdrošināšanas sabiedrībām un pārapdrošināšanas sabiedrībām;
                  2) apdrošināšanas mātes sabiedrībām un pārapdrošināšanas mātes sabiedrībām;
                  3) apdrošināšanas pārvaldītājsabiedrībām un jauktām finanšu pārvaldītājsabiedrībām;
                  4) mātes apdrošināšanas pārvaldītājsabiedrībām un mātes jauktām finanšu pārvaldītājsabiedrībām;
                  5) galējām mātes sabiedrībām, kuras ir Eiropas Savienības mātes apdrošināšanas pārvaldītājsabiedrības un Eiropas Savienības mātes jauktas finanšu pārvaldītājsabiedrības;
                  6) ārvalsts apdrošinātāju filiālēm un ārvalsts pārapdrošinātāju filiālēm.

Likumprojekta 2. panta piektā daļa paredz, ka, lai nodrošinātu Eiropas Savienības dalībvalstīs vienotu, efektīvu un konstruktīvu darbības atjaunošanas un noregulējuma praksi un vienveidīgu un konsekventu tieši piemērojamo Eiropas Savienības tiesību aktu piemērošanu, Latvijas Bankai ir tiesības noteikt apdrošināšanas un pārapdrošināšanas jomu regulējošās prasības, kas izriet no EAAPI pieņemtajiem lēmumiem, pamatnostādnēm un ieteikumiem.
EAAPI ir institūcija, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra regulu (ES) Nr. 1094/2010, ar ko izveido Eiropas Uzraudzības iestādi (Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādi), groza lēmumu Nr. 716/2009/EK un atceļ Komisijas lēmumu 2009/79/EK (turpmāk – regula Nr.1094/2010).
Direktīvā jau šobrīd tiek paredzētas tiesības EAAPI noteiktos jautājumos izstrādāt gan regulatīvo tehnisko standartu projektus, gan pamatnostādnes.
Direktīvas 87. apsvērumā attiecībā uz EAAPI pamatnostādnēm skaidrots, ka EAAPI būtu jāveicina noregulējuma iestāžu prakses konverģence, izmantojot pamatnostādnes, kas izdotas saskaņā ar regulas Nr. 1094/2010 16. pantu. Konkrētāk, EAAPI būtu jāprecizē viss turpmāk minētais: a) sīkāka informācija par kritērijiem, kas attiecas uz vienkāršotu pienākumu piemērošanu konkrētām sabiedrībām; b) virkne preventīvu darbības atjaunošanas plānu scenāriju un kvalitatīvo un kvantitatīvo rādītāju minimālais saraksts; c) kritisko funkciju noteikšanas kritēriji; d) papildu jautājumi un kritēriji attiecībā uz noregulējamības novērtējumu; e) informācija par pasākumiem, kuru mērķis ir pārvarēt vai novērst šķēršļus noregulējamībai, un apstākļiem, kādos var piemērot katru pasākumu; un f) kā informācija jāsniedz kopsavilkuma vai apkopojuma veidā konfidencialitātes prasību ievērošanas nolūkā.
Ņemot vērā minēto, likumprojektā iekļauti konkrēti pilnvarojumi Latvijas Bankai izdot ārējo normatīvo aktu (noteikumus) tajos jautājumos, kuros saskaņā ar Direktīvu ietverto pilnvarojumi EAAPI izdos pamatnostādnes.
Vienlaikus ir jāņem vērā, ka EAAPI, pamatojoties uz regulā Nr.1094/2010 noteikto kompetenci, arī turpmāk varētu izdot pamatnostādnes, ieteikumus un lēmumus darbības atjaunošanas un noregulējuma jomā, tādēļ likumprojekta 2. panta piektajā daļā ir ietverts atbilstošs deleģējums, kas paredz Latvijas Bankai tiesības šādos gadījumos izdot attiecīgu ārējo normatīvo aktu (noteikumus).

Ar Direktīvas 87. pantu veikti grozījumi Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 6. jūnija direktīvas 2002/47/EK par finanšu nodrošinājuma līgumiem 1. pantā, kas nosaka šīs direktīvas piemērošanas jomu.
Atbilstoši Direktīvas 76. apsvērumā skaidrotajam, ja tiek nodoti daži, bet ne visi grūtībās nonākušās apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības aktīvi, tiesības un saistības, ir lietderīgi noteikt aizsardzības pasākumus, lai novērstu saistīto saistību vai saistīto tiesību un līgumu sadalīšanu, tostarp līgumus ar vienu un to pašu darījumu partneri, uz kuriem attiecas nodrošinājuma līgumi, līgumi par finanšu nodrošinājumu īpašumtiesību nodošanas veidā, vienošanās par ieskaitu, savstarpējā ieskaita līgumi un strukturēti finanšu līgumi. Šādu aizsardzības pasākumu piemērošanas gadījumā noregulējuma iestādēm vajadzētu būt pienākumam visus saistītos līgumus nodot nodrošinājuma līguma ietvaros vai tos visus atstāt tai apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrībai, kuras aktīvi, tiesības vai saistības ir nodotas.
Ņemot vērā minēto, Direktīvas 87. pantā ietvertās prasības pārņemtas likumprojekta 2. panta sestajā daļā, kas noteic, ka, piemērojot šajā likumā paredzēto kapitāla instrumentu un atbilstīgo saistību norakstīšanu un konvertēšanu vai īstenojot noregulējuma tiesības, ierobežojumiem, kas attiecas uz finanšu nodrošinājuma līguma izpildi un finanšu ķīlas līguma ietekmi, kā arī izslēdzošā ieskaita vai savstarpējās dzēšanas noteikumiem, nepiemēro Finanšu nodrošinājuma likuma 6., 7., 8. un 9. pantu.

Atsevišķās Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvās (direktīvā 2004/25/EK, direktīvā 2007/36/EK un direktīvā (ES) 2017/1132) ir ietverti noteikumi par to sabiedrību akcionāru un kreditoru aizsardzību, uz kuriem attiecas minēto direktīvu darbības joma. Situācijā, kad noregulējuma iestādēm jārīkojas ātri, minētie noteikumi varētu traucēt efektīvu noregulējuma darbību un noregulējuma iestāžu noregulējuma instrumentu un tiesību piemērošanu (sk. Direktīvas 90. apsvērumu).
Ar Direktīvas 88., 89. un 91. pantu veikti grozījumi minētajās direktīvās, nosakot, ka atsevišķas šajās direktīvās noteiktās prasības nepiemēro tajos gadījumos, kad piemēro noregulējuma instrumentus, tiesības un mehānismus, kas paredzēti Direktīvā.
Ņemot vērā minēto, likumprojektā noteikti attiecīgi izņēmumi no Akcijas atpirkšanas likumā, Komerclikumā un Finanšu instrumentu likumā ietverto prasību piemērošanas, likumprojekta 2. panta septītajā daļā paredzot, ka piemērojot noregulējuma instrumentus un īstenojot noregulējuma tiesības un mehānismus saskaņā ar šo likumu, nepiemēro Akciju atpirkšanas likuma 4. panta pirmajā daļā noteikto obligātā piedāvājuma izteikšanas pienākumu, Komerclikumā  un  Finanšu instrumentu tirgus likumā noteiktās prasības akcionāru sapulču sasaukšanai un sapulcē pieņemto lēmumu publiskošanai, kā arī Komerclikuma C daļā noteiktās reorganizācijas prasības.

Atbilstoši likumprojektā paredzētajam ikviena apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrība, ievērojot likumprojektā noteiktos izņēmumus, izstrādā un aktualizē preventīvo darbības atjaunošanas plānu, kas ietver pasākumus, kas apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrībai veicami, lai atjaunotu savu finansiālo stāvokli pēc tā būtiskas pasliktināšanās. Preventīvā darbības atjaunošanas plāna izstrādi, aktualizēšanu un īstenošanu uzskata par pārvaldības sistēmas pamatelementiem Apdrošināšanas un pārapdrošināšanas likuma 53. panta izpratnē. Atbilstoši likumprojektā noteiktajam, Latvijas Banka apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībām piemēros preventīvās darbības atjaunošanas plānošanas prasības, ņemot vērā sabiedrību lielumu, komercdarbības modeli, riska profilu, savstarpējās saistības ar citām regulētām komercsabiedrībām un aizstājamību, to nozīmi valsts ekonomikā un to pārrobežu darbību, jo īpaši nozīmīgu pārrobežu darbību.

Atbilstoši likumprojekta 9. pantā noteiktajam, Latvijas Banka izstrādās noregulējuma plānu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībām, kuras atbilst šādiem kritērijiem:
1) pastāv lielāka iespējamība, ka, salīdzinot ar citām apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrībām, attiecīgās apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības finanšu grūtību gadījumā noregulējuma darbība būtu sabiedrības interesēs;
2) Latvijas Banka uzskata, ka apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrība veic kritiski svarīgu funkciju.

Veicot novērtējumu par apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības atbilstību iepriekš minētajiem kritērijiem, Latvijas Banka ņems vērā nepieciešamību sasniegt noregulējuma mērķus un apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības lielumu, komercdarbības modeli, riska profilu, savstarpējās saistības ar citām regulētām komercsabiedrībām un aizstājamību, un pārrobežu darbību.

Saskaņā ar likumprojektā paredzēto, Latvijas Banka nodrošinās, ka prasība izstrādāt noregulējuma plānu attiecas vismaz uz:
1) 40 procentiem Latvijas Republikā reģistrēto apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību no dzīvības apdrošināšanas tirgus, aprēķinot tirgus daļu, pamatojoties uz bruto tehnisko rezervju apmēru;
2) 40 procentiem Latvijas Republikā reģistrēto apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību no nedzīvības apdrošināšanas tirgus, aprēķinot tirgus daļu, pamatojoties uz bruto parakstīto prēmiju apmēru.
Mazām un nesarežģītām sabiedrībām noregulējuma plānošanas prasības netiks piemērotas, izņemot gadījumus, ja Latvijas Banka uzskatīs, ka šī sabiedrība rada īpašu risku valsts vai reģionālajā līmenī.

Likumprojekta IV nodaļā ietvertas prasības noregulējamības novērtējumam, kurš tiek veikts vienlaikus ar noregulējuma plāna izstrādi un aktualizēšanu. Veicot noregulējamības novērtējumu, Latvijas Banka novērtēs, kādā mērā apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrību, kura neietilpst grupā, ir iespējams noregulēt, nesniedzot valsts atbalstu un ņemot vērā iespējamo Apdrošināto aizsardzības fonda izmantošanu, tajā skaitā noregulējuma instrumentu piemērošanas un noregulējuma tiesību īstenošanas finansēšanai. Apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrība būs uzskatāma par noregulējamu, ja būs iespējams un ticams, ka var uzsākt šīs apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības maksātnespējas procesu vai noregulēt to, piemērojot noregulējuma instrumentus un īstenojot noregulējuma tiesības.

Tāpat likumprojektā paredzētas prasības gan attiecībā uz grupas preventīvajiem darbības atjaunošanas plāniem, gan grupas noregulējuma plāniem.
Saskaņā ar Direktīvas 12. apsvērumā norādīto ar grupu saistītas vienības grūtības var ātri ietekmēt visas grupas maksātspēju un darbības. Tāpēc ir jāievieš preventīvas darbības atjaunošanas un noregulējuma plānošanas prasības grupai. Turklāt noregulējuma iestāžu rīcībā vajadzētu būt efektīviem rīcības līdzekļiem attiecībā uz minētajām vienībām, lai noteiktu korektīvus pasākumus, kuros ņemta vērā visu grupas vienību finansiālā stabilitāte, novērstu šķēršļus noregulējamībai grupas kontekstā un izveidotu konsekventu noregulējuma shēmu grupai kopumā, jo īpaši pārrobežu kontekstā. Tāpēc preventīvās darbības atjaunošanas un noregulējuma plānošanas un noregulējamības prasības un noregulējuma režīms būtu jāpiemēro arī mātes sabiedrībām, pārvaldītājsabiedrībām un citām grupas vienībām, tostarp apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību ārpus Eiropas Savienības dibinātām filiālēm.

Atbilstoši likumprojektā paredzētajam Latvijas Bankai būs tiesības apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrībai, apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas mātes sabiedrībai vai pārvaldītājsabiedrībai, kas atbilst noregulējuma piemērošanas nosacījumiem, piemērot vienu vai vairākus šādus noregulējuma instrumentus:
1) atlikušo saistību izpildes instrumentu;
2) uzņēmuma pārdošanas instrumentu;
3) pagaidu sabiedrības instrumentu;
4) aktīvu un saistību nodalīšanas instrumentu;
5) norakstīšanas vai konvertācijas instrumentu.
Noregulējuma instrumenti būs piemērojami atsevišķi vai jebkādā kombinācijā, izņemot aktīvu un saistību nodalīšanas instrumentu, kuru varēs piemērot tikai kopā ar kādu citu noregulējuma instrumentu.

Tāpat norādāms, ka, atbilstoši Direktīvas 34. apsvērumā skaidrotajam, noregulējuma instrumentu un tiesību izmantošana var skart apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību akcionāru un kreditoru tiesības. Akcionāru īpašumtiesības jo īpaši ietekmē noregulējuma iestāžu tiesības bez akcionāru piekrišanas nodot apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības akcijas vai visus tās aktīvus vai daļu no tiem privātam pircējam. Turklāt tiesības izlemt, kuras saistības nodot, lai nodrošinātu pakalpojumu nepārtrauktību un izvairītos no negatīvas ietekmes uz apdrošinājuma ņēmējiem, apdrošināšanas atlīdzības saņēmējiem un cietušajām personām, reālo ekonomiku vai finanšu stabilitāti kopumā, varētu skart vienlīdzīgu attieksmi pret kreditoriem. Tādēļ noregulējuma instrumenti būtu jāpiemēro tikai tām apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrībām, kuras nonāk vai, iespējams, nonāks finanšu grūtībās, un tikai tad, ja tas ir nepieciešami un samērīgi, lai sasniegtu noregulējuma mērķus, kas ir sabiedrības interesēs, ņemot vērā mērķi – aizsargāt kolektīvās apdrošinājuma ņēmēju, apdrošināšanas atlīdzības saņēmēju un prasītāju intereses. Atsevišķām kādas konkrētas personas vai grupas interesēm nevajadzētu gūt pārsvaru pār kolektīvajām attiecīgās sabiedrības apdrošinājuma ņēmēju, apdrošināšanas atlīdzības saņēmēju un prasītāju interesēm.

Direktīvā tāpat kā BRRD direktīvā ietvertais regulējums pēc būtības ir vērsts uz to, ka zaudējumus pirmām kārtām ir jāsedz akcionāriem un ka kreditori zaudējumus sedz pēc akcionāriem, ar noteikumu, ka nevienam no kreditoriem nerodas lielāki zaudējumi par tiem, kas tam rastos, ja apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrība būtu likvidēta parastā maksātnespējas procedūrā saskaņā ar principu, ka nevienam kreditoram nevajadzētu būt sliktākā situācijā kā parastā maksātnespējas procedūrā (princips “neviens kreditors nav sliktākā situācijā”) (sk. arī Direktīvas 8.apsvērumu).
Saskaņā ar Direktīvas 48. apsvērumā norādīto, katrā dalībvalstī ir jāizveido finansēšanas mehānismi, lai izmaksātu kompensāciju apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību apdrošinājuma ņēmējiem, apdrošināšanas atlīdzības saņēmējiem un prasītājiem un apmierinātu citu kreditoru un akcionāru prasījumus saskaņā ar principu “neviens kreditors nav sliktākā situācijā”. Minētie prasījumi būtu jānosaka saskaņā ar kreditoru hierarhiju parastajā maksātnespējas procedūrā, lai nodrošinātu, ka vispirms likumprojektā noteiktā kompensācija tiek izmaksāta apdrošinājuma ņēmējiem, apdrošināšanas atlīdzības saņēmējiem vai prasītājiem. Lai gan būtu jāizvairās tieši absorbēt apdrošināšanas sabiedrības zaudējumus, Latvijas Banka varēs izmantot finansēšanas mehānismus, lai finansētu arī citas izmaksas, kas saistītas ar noregulējuma instrumentu izmantošanu kā galējo līdzekli tādā mērā, kāds ir nepieciešams noregulējuma mērķu sasniegšanai, un ciktāl tiek pilnībā ievēroti noregulējuma principi.

Atbilstoši likumprojektā paredzētajam, noregulējuma finansēšanai, tajā skaitā ar noregulējuma instrumentu piemērošanu saistītu izmaksu segšanai, tiks izmantoti Apdrošināšanas un pārapdrošināšanas likumā noteiktā Apdrošināto aizsardzības fonda līdzekļi. Pienākums veikt iemaksas noregulējuma finansēšanas mehānismos būs tikai Latvijas Republikā licencētām apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībām un ārvalsts apdrošinātāju un pārapdrošinātāju filiālēm.

Likumprojekta 92. pants atsevišķi nosaka administratīvos pasākumus un sankcijas atbilstoši vispārējam finanšu sektora normatīvo aktu regulējumam par administratīvās atbildības piemērošanu finanšu sektora dalībniekiem. Administratīvos pasākumus piemēro par personas jau izdarītu pārkāpumu, par kuru nav samērīgi piemērot sodoša rakstura sankciju, ja uz to nepieciešams reaģēt, lai ierobežotu vai novērstu iespējamo kaitējumu sabiedrības interesēm.
Atbilstoši likumprojekta 94. panta otrajā daļā paredzētajam Latvijas Bankas izdotā administratīvā akta apstrīdēšana un pārsūdzēšana neaptur tā darbību. Attiecīgais regulējums paredzēts situācijās, kad nepieciešams ātri un efektīvi rīkoties, uzliekot apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrībai veikt noteiktus pienākumus un ierobežot tās tiesības. Šādi tiesību ierobežojumi ir nelabvēlīgi apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrībai, taču uzraudzības un noregulējuma iestāde (Latvijas Banka) tos piemēros galējā nepieciešamībā, izvērtējot, vai konkrētajā administratīvajā aktā minēto mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem tiesiskajiem līdzekļiem, t.i., ar tādiem, kas mazāk ierobežotu apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības darbību, tā lai tie saglabātu esošo finanšu situāciju, neradot draudus esošajiem klientiem vai personām, kas vēlētos kļūt par tādiem, kā arī Latvijas finanšu sistēmai kopumā. Tā kā Latvijas Banka ir atbildīga par finanšu tirgus stabilitāti un attīstību, un tās darbības mērķis ir veicināt apdrošināto personu, kuri izmanto apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības pakalpojumus, interešu aizsardzību, Latvijas Bankai ir nekavējoties jārīkojas. Paredzot, ka Latvijas Bankas administratīvā akta darbība tiek apturēta līdz ar tā apstrīdēšanas vai pārsūdzības dienu, apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības klientu intereses netiek aizsargātas, tā kā šī aizsardzība ir tieši paredzēta ar konkrētajiem Latvijas Bankas uzliktajiem ierobežojumiem. Savukārt, pieņemot administratīvo aktu, kura darbību neaptur apstrīdēšanas vai pārsūdzības fakts, tiek nodrošināts tiesiskais līdzsvars starp apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības interesēm un apdrošinājuma ņēmēju, apdrošināto un citu klientu kopuma interesēm un visas sabiedrības interesēm, kā arī nerada tūlītējus satricinājumus finanšu tirgū un tautsaimniecībā.

Skat. 1.3. sadaļas daļu "Problēmas un risinājumi".