Anotācija (ex-ante)

     Regulas 2018/1862 32. panta 1.d) ii) un iii) apakšpunkts paredz jaunu ziņojumu kategoriju, kas iekļaujami Šengenas informācijas sistēmā:
   1) bērni, kuriem jāliedz ceļot un attiecībā uz kuriem pastāv konkrēts un acīmredzams risks, ka tos var aizvest no dalībvalsts teritorijas vai viņi var to atstāt un kļūt par cietušajiem vai tikt iesaistīti teroristu nodarījumos (32. panta 1.d) ii) apakšpunkts);
   2) bērni, kuriem jāliedz ceļot un attiecībā uz kuriem pastāv konkrēts un acīmredzams risks, ka tos var aizvest no dalībvalsts teritorijas vai viņi var to atstāt un tikt iesaukti vai iesaistīti bruņotās grupās vai kuriem var likt aktīvi piedalīties karadarbībā (32. panta 1.d) iii) apakšpunkts).
     Attiecīgi Regulas 2018/1862 32. panta 1.d) ii) un iii) apakšpunktā minētie gadījumi ietver arī situācijas, kad persona (bērns) nevis pati plāno, bet gan, kad pastāv konkrēts un acīmredzams risks personai savas neaizsargātības dēļ neapzinoties tikt iesaistītai attiecīgajās darbībās. Līdz ar to pašlaik nepastāv nacionālais regulējums minēto regulas nosacījumu īstenošanai pilnībā.
     Lai arī izstrādātie grozījumi likumā “Par policiju” (21-TA-1780) aptver Regulā 2018/1862 minētos gadījumus, kuri ir vērsti uz pašas personas aizsardzību, tomēr var pastāvēt gadījumi, kad attiecīgo personu iesaiste teroristu nodarījumos, bruņotās grupās vai aktīvā karadarbībā, var pēc to atgriešanās valstī, kurā tiem ir tiesības uzturēties, pastarpināti radīt arī valsts drošības apdraudējumu. Proti, pamatā Regulas 2018/1862 32. panta 1.punkta regulējums ir vērsts uz pašas personas aizsardzību, tomēr nav izslēgta pastarpināta/sekundāra valsts drošības apdraudējuma esamība minētā rezultātā. Ņemot vērā, ka šāda valsts drošības apdraudējuma izvērtēšana ir ārpus Valsts policijas kompetences un likuma “Par policiju” tvēruma, kā arī, ņemot vērā Nacionālās drošības likuma 18.¹ pantā jau paredzēto procedūru, attiecīgi grozījumi būtu izdarāmi Nacionālās drošības likumā.
     Atbilstoši Līguma par Eiropas Savienību 4. panta otrajai daļai Savienība respektē valstu galvenās funkcijas, tostarp aizsargājot valsts drošību. Jo īpaši valsts drošība paliek vienīgi katras dalībvalsts atbildībā. Minēto norādījusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT), piemēram, 2016. gada 12. janvāra spriedumā lietā Nr.37138/14 Szabŏ and Vissy v. Hungary, nosakot, ka Eiropas Padomes 1950. gada 4. novembra Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, Eiropas Savienības dalībvalstīm piemīt rīcības brīvība, nosakot līdzekļus valsts drošības aizsardzībai. Arī Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – EST) ir vērtējusi šāda izceļošanas aizlieguma pieļaujamību, piemēram, 2008. gada 10. jūlija spriedumā lietā C-33/07, Jipa, kurā minētā tiesa principiāli nenoliedz attiecīgā lieguma izceļot no valsts noteikšanu. Vienlaikus Eiropas Savienības Tiesa norāda, ka:
   1) apdraudējumam, ko rada attiecīgā persona, ir jābūt vērstam uz attiecīgo valsti, kas noteica aizliegumu;
   2) apdraudējumam ir jābūt faktiskam un pietiekoši nopietnam konkrētajā brīdī;
   3) liegumam izceļot jāpamatojas tikai uz attiecīgā indivīda personisko darbību;
   4) nav pieļaujams, ka ierobežojums pamatojas uz vispārējās profilakses apsvērumiem.
     Vienlaikus, kā tas izriet arī no ECT judikatūras, ikvienā personas cilvēktiesību ierobežošanas gadījumā ievērojams attiecīgā ierobežojuma samērīgums.
     Regulas 2018/1862 32. panta 4. punkts nosaka, ka brīdinājumu par personām, kas minētas, tostarp 1. punkta d) apakšpunktā, ievada pēc kompetento iestāžu, tostarp tiesu iestāžu, lēmuma.

     Ievērojot minēto, ir nepieciešami grozījumi Nacionālās drošības likumā, papildinot 18.¹ panta otro daļu pēc vārdiem “plāno iesaistīties” ar vārdiem “vai pastāv konkrēts un acīmredzams risks personai savas neaizsargātības dēļ neapzinoties tikt iesaistītai”. Vienlaikus, ievērojot, ka ne tikai nepilngadīgie, bet arī pilngadīgas personas savas neaizsargātības dēļ, pašām neapzinoties, var ārvalstīs tikt iesaistītas attiecīgās darbībās, un par ko ir pamats uzskatīt, ka tās pēc atgriešanās Latvijas Republikā apdraudēs tās nacionālo drošību, grozījumi attiecināmi arī uz pilngadīgām personām. Proti, kā minēts iepriekš, nacionālās drošības aizsardzība un līdzekļi tās nodrošināšanai ir katras valsts rīcības brīvība. Vienlaikus, kā tas izriet arī no ECT judikatūras, ikvienā personas cilvēktiesību ierobežošanas gadījumā ievērojams attiecīgā ierobežojuma samērīgums.
     Attiecīgi spēkā esošais Nacionālās drošības likuma regulējums pieļauj pieņemt lēmumu par liegumu izceļot kā preventīvu mehānismu, ja tiek konstatēti attiecīgie nosacījumi, neatkarīgi no personas vecuma. Līdz ar to analogi arī ar projektu paredzēts, ka grozījumi aptvers attiecīgās nepilngadīgās un pilngadīgās personas.
     Termins “neaizsargāta persona” projekta ietvaros nav aprobežots ar personas rīcībspēju jeb nav interpretējams tādējādi, ka ikvienai neaizsargātai personai būtu automātiski jāierobežo tās rīcībspēja vai ka projektā ietvertais regulējums attiektos tikai uz personām ar Civilprocesa likuma ietvaros ierobežotu rīcībspēju. Attiecīgi termins “neaizsargātība” projekta ietvaros ir attiecināms uz apstākļu kopumu (piemēram, personas garīgās spējas, vecums, atkarība no citas personas), kas personu padara par reāli pakļautu apdraudējumam “kļūt par upuri”, kā rezultātā, lai novērstu personas izmantošanu, būtu nepieciešams lemt par izceļošanas ierobežojumu.
      Minēto apstākļu, piemēram, personas garīgo spēju, vecuma, atkarības no citas personas dēļ spēkā esošā Nacionālās drošības likuma 18.¹ panta otrajā daļā noteiktais, ka “persona plāno iesaistīties” var nebūt attiecināms uz neaizsargātu personu. Tādējādi, lai nepārprotami aptvertu tādas situācijas, kad personas tiek iesaistītas tām pilnībā neapzinoties patiesos iesaistes konkrētajā pasākumā mērķus, piemēram, teroristiskās darbībās, projekts ir papildināms ar nosacījumu “pastāv konkrēts un acīmredzams risks personai savas neaizsargātības dēļ neapzinoties tikt iesaistītai”. Proti, tieši personas neaizsargātība ir apstāklis, kas personu padara ievainojamu. Vienlaikus neaizsargātība var būt iemesls tam, kādēļ persona var neparedzēt jeb neapzināties patiesos mērķus, kur persona tiek iesaistīta,  un tādējādi nevar tikt uzskatīta par tādu, kas saskaņā ar šobrīd spēkā esošo Nacionālās drošības likuma 18.¹ panta otrajā daļā ietverto normu “plāno iesaistīties bruņotā konfliktā, teroristiskās darbībās vai citās darbībās, kā rezultātā ir pietiekams pamats uzskatīt, ka persona pēc atgriešanās Latvijas Republikā apdraudēs tās nacionālo drošību”. Piemēram, neaizsargātā persona (arī pilngadīga), sava intelekta līmeņa vai lētticības dēļ pieņemot, ka tā dodoties uz kādu izsludinātu mācību kursu vai nometni ārvalstīs, kur mācību vai nometnes organizēšana neliecina par prettiesiskiem mērķiem  patiesībā kritiskās attieksmes trūkuma dēļ var nonākt organizācijā, kas pārliecina par teroristiskas darbības vērtībām.
     Projektā ir ņemti vērā EST un arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā atspoguļotie kritēriji, kas var būt pamatā personas brīvību ierobežojumam jeb liegumam izceļot no valsts (skat. mutatis mutandis EST 2008. gada 10. jūlija sprieduma lietā C-33/07, Jipa 23.-24. punktu; EST 2011. gada 17. novembra sprieduma lietā Nr.C430/10 Gaydarov 34.punktu; ECT 2012. gada 24. janvāra sprieduma lietā Nr.23592/07 Miażdżyk v. Poland 35. punktu; ECT 2012. gada 27. novembra sprieduma lietā Nr.29713/05 Stamose v. Bulgaria 35.-36. punktu), lai aizsargātu personu un novērstu valsts drošības apdraudējumu:
     1) apdraudējumam, ko rada attiecīgā persona, ir jābūt vērstam uz attiecīgo valsti, kas noteica aizliegumu –, tā kā persona atrodas Latvijas Republikā un Savienības valstīs, kas piemēro Šengenas acquis nosacījumus par personu brīvu pārvietošanos, tai ir tiesības uzturēties un attiecīgi arī atgriezties Latvijas Republikā (attiecīgi arī Savienības valstīs, kas piemēro Šengenas acquis nosacījumus par personu brīvu pārvietošanos), attiecīgās personas darbības var tikt uzskatītas par tādām, kas ir vērstas uz Latvijas Republiku un pastarpināti attiecīgām Savienības valstīm;
     2) apdraudējumam ir jābūt faktiskam un pietiekoši nopietnam konkrētajā brīdī-,  piemēram, persona savas lētticības dēļ neapzinās, ka patiesībā tiek iesaistīta teroristiska organizācija darbībā. Tādējādi varētu būt pamats uzskatīt, ka apdraudējums ir faktisks un pietiekoši nopietns konkrētajā brīdī;
     3) liegumam izceļot jāpamatojas tikai uz attiecīgā indivīda personisko darbību- attiecīgi tieši pašas personas, kas atrodas Latvijas Republikā un kurai ir tiesības uzturēties un attiecīgi arī atgriezties Latvijas Republikā, darbību kopums rada attiecīgo apdraudējumu Latvijas Republikai;
     4) nav pieļaujams, ka ierobežojums pamatojas uz vispārējās profilakses apsvērumiem.
     Vienlaikus, kā tas izriet arī no ECT judikatūras, ikvienā personas cilvēktiesību ierobežošanas gadījumā ievērojams attiecīgā ierobežojuma samērīgums.
     Attiecīgi tāpat kā spēkā esošā Nacionālās drošības likuma 18.¹ panta otrajā daļā minētajā gadījumā, kad “persona plāno iesaistīties” arī projektā ietvertajā situācijā “pastāv konkrēts un acīmredzams risks personai savas neaizsargātības dēļ neapzinoties tikt iesaistītai bruņotā konfliktā, teroristiskās darbībās vai citās darbībās, kā rezultātā ir pietiekams pamats uzskatīt, ka persona pēc atgriešanās Latvijas Republikā apdraudēs tās nacionālo drošību” ir vērtējami tostarp visi iepriekš minētie tiesu judikatūrā ietvertie aspekti pirms lēmuma par liegumu personai izceļot no valsts pieņemšanas. Proti, projektā ietvertie vārdi “pastāv konkrēts un acīmredzams risks personai savas neaizsargātības dēļ neapzinoties tikt iesaistītai” interpretējami kopsakarā ar vārdiem “bruņotā konfliktā, teroristiskās darbībās vai citās darbībās, kā rezultātā ir pietiekams pamats uzskatīt, ka persona pēc atgriešanās Latvijas Republikā apdraudēs tās nacionālo drošību”, kā – 1) personas radītais valsts drošības apdraudējums tieši Latvijas Republikai (“persona pēc atgriešanās Latvijas Republikā apdraudēs tās nacionālo drošību”); 2) faktiska un pietiekoši nopietna konkrētajā brīdī pastāvoša personas radīta valsts drošības apdraudējuma esamība Latvijas Republikai (“persona pēc atgriešanās Latvijas Republikā apdraudēs tās nacionālo drošību”); 3) apdraudējumu Latvijas Republikas valsts drošībai rada tieši pašas personas darbība (“iesaistīta bruņotā konfliktā, teroristiskās darbībās vai citās darbībās, kā rezultātā ir pietiekams pamats uzskatīt, ka persona pēc atgriešanās Latvijas Republikā apdraudēs tās nacionālo drošību”); 4) ierobežojums nebalstās uz vispārēju profilaksi (“iesaistīta bruņotā konfliktā, teroristiskās darbībās vai citās darbībās, kā rezultātā ir pietiekams pamats uzskatīt, ka persona pēc atgriešanās Latvijas Republikā apdraudēs tās nacionālo drošību”).
      Papildus, ievērojot, ka tiesības uzturēties un atgriezties Latvijas Republikā ir ne tikai Latvijas Republikas pilsonim, nepilsonim, personai, kurai Latvijas Republikā piešķirts bezvalstnieka vai alternatīvais statuss, vai bēglim, bet arī citām personām, kam Latvijas Republikā izsniegta uzturēšanās atļauja vai vīza (Imigrācijas likuma 4.pants), kā arī, ņemot vērā Bērnu tiesību aizsardzības likuma 3. panta otro daļu un Apvienoto Nāciju Organizācijas 1990. gada 2.septembra Bērnu tiesību konvencijas 2.panta 1. punktu, kas paredz ikviena bērna aizsardzību neatkarīgi no tā izcelsmes valsts, attiecīgi nepieciešams precizēt Nacionālās drošības likuma 18.¹ panta pirmo daļu.
     Proti, pašlaik Nacionālās drošības likuma 18.¹ panta pirmā daļa nosaka kompetenci iekšlietu ministram pieņemt lēmumu par liegumu izceļot no Latvijas Republikas attiecībā uz Latvijas Republikas pilsoni, nepilsoni, personu, kurai Latvijas Republikā piešķirts bezvalstnieka vai alternatīvais statuss, vai bēgli. Minēto tvērumu nepieciešams papildināt ar “valsts, kas piemēro Šengenas acquis nosacījumus, par personu brīvu pārvietošanos, valstspiederīgajam, kam Latvijas Republikā izsniegta uzturēšanās atļauja” kā arī “citas valsts valstspiederīgajam, attiecībā uz ko nav iespējams pieņemt lēmumu par liegumu ieceļot Latvijas Republikā”, tādējādi aptverot personu loku, kam ir tiesiskā saikne ar Latvijas Republiku tiesību tajā uzturēties kontekstā.
   1) Papildinājums “valsts, kas piemēro Šengenas acquis nosacījumus, par personu brīvu pārvietošanos, valstspiederīgajam, kam Latvijas Republikā izsniegta uzturēšanās atļauja” (proti, tās valsts valstspiederīgais, kas nav Latvijas Republika, un, kas piemēro Šengenas acquis nosacījumus, par personu brīvu pārvietošanos (valstu sarakstu skatīt, piemēram,https://www.consilium.europa.eu/media/30076/qc0114777lvn.pdf)) nepieciešams, jo valstu starpā, kur nepastāv iekšējās robežas, piemēram, uzturēšanās atļaujas anulēšana un attiecīgi izbraukšanas rīkojuma vai piespiedu izraidīšanas lēmuma izdošana nesasniegtu vēlamo mērķi. Proti, personai ieceļošana Latvijas Republikā Savienības iekšējo robežu ietvaros nebūtu liegta. Tādējādi valsts drošības apdraudējums citādi netiktu novērsts, jo “valsts robeža” ir attiecīgi Savienības ārējā robeža. Attiecīgi minētajos gadījumos liegums izceļot attiecas uz liegumu izceļot no Savienības, jo apdraudējums vienai valstij ir apdraudējums Savienībai. Personu tiesības brīvi pārvietoties nav absolūtas un tām var noteikt ierobežojumus tostarp valsts drošības apdraudējuma dēļ (skat., mutatis mutandis EST 2011. gada 17. novembra sprieduma lietā Nr. C430/10 Gaydarov 27.-30., 34. punktu).
   2) Papildinājums “citas valsts valstspiederīgajam, attiecībā uz ko nav iespējams pieņemt lēmumu par liegumu ieceļot Latvijas Republikā” (proti, persona, kas neietilpst kategorijā: Latvijas Republikas pilsonis, nepilsonis, persona, kurai Latvijas Republikā piešķirts bezvalstnieka vai alternatīvais statuss, bēglis, citas valsts, kas piemēro Šengenas acquis nosacījumus, par personu brīvu pārvietošanos, valstspiederīgais) nepieciešams, jo var pastāvēt situācijas, kad, neskatoties uz pastāvošo uzskatu par valsts drošības apdraudējumu, personai, kas nav valsts, kas piemēro Šengenas acquis nosacījumus, par personu brīvu pārvietošanos, valstspiederīgais, pastāv apstākļi, kādēļ lieguma ieceļot Latvijas Republikā un attiecīgi izbraukšanas rīkojuma vai piespiedu izraidīšanas lēmuma izdošana nebūtu iespējama. Minētie apstākļi varētu būt, piemēram, gadījumos, kad attiecīgā persona ir nepilngadīgais un uzturas Latvijas Republikā kopā ar vismaz vienu aizbildni, pamatojoties uz Latvijas Republikā izsniegtu uzturēšanās atļauju. Attiecīgajos gadījumos kā pirmais solis varētu būt aizbildņa informēšana par situāciju un tādējādi tam būtu iespēja veikt pasākumus personas aizsardzībai, piemēram, neizsniegt “ceļošanas dokumentu” nepilngadīgajam. Savukārt, ja aizbildnis neveiks attiecīgos pasākumus, tad kā nākamais solis būtu iespējams anulēt izsniegto uzturēšanās atļauju, pieņemt izbraukšanas rīkojumu vai piespiedu izraidīšanas lēmumu, liegumu ieceļot gan attiecībā uz nepilngadīgo, gan tā aizbildni.
     Kā vēl viens gadījums varētu būt situācija, kad attiecīgās personas, kas būtu pakļaujama lēmumam par liegumu ieceļot, apgādībā vai aprūpē atrodas vecāka gada gājuma cilvēks, kam nav citu personu, kas varētu nodrošināt nepieciešamo aprūpi, kā arī citi humāni apsvērumi. Tādējādi attiecīgajos gadījumos liegums ieceļot nebūtu pieņemams (tostarp, vai personas izcelsmes valsts ir uzskatāma par “drošu valsti”, apstākļi, kas var liecināt par īpašas aizsardzības nepieciešamību (piemēram, nepilngadīgā atkarība no tā aizbildņa u.c.).
     Ievērojot arī iepriekš minēto tiesu judikatūrā paustās atziņas, kā arī to, ka Latvijas Republikas Satversmes 98. pantā ietvertās tiesības izceļot no Latvijas Republikas nav absolūtas un tās var ierobežot, kā to paredz Latvijas Republikas Satversmes 116. pants (attiecīgi Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Protokola Nr. 4. 2. panta otrā un trešā daļa), izšķiršanās par nepieciešamību pieņemt lēmumu par liegumu izceļot personai ikvienā gadījumā  tiek veikta individuāla samērīguma izvērtējuma rezultātā, skatot personas radītā apdraudējuma risku iepretim personas tiesību un likumisko interešu aizsardzībai. Attiecīgi valstij ir ne vien pozitīvs pienākums radīt iespēju personai realizēt Latvijas Republikas Satversmes 98. pantā ietvertās tiesības, bet arī nodrošināt citas Latvijas Republikas Satversmē noteiktās tiesības, tostarp pašas personas un sabiedrības aizsardzību no apdraudējuma (Latvijas Republikas Satversmes 116. pants). Līdz ar to projektā ietvertais regulējums kalpos kā galīgais līdzeklis, ja citi mazāk ierobežojoši līdzekļi nevarēs sasniegt leģitīmo mērķi vienlīdz efektīvi attiecīgos, nepieciešamos un pamatoti samērīgos gadījumos.
      Attiecībā uz pārējām personām minētā apdraudējuma novēršanai izmantojami jau esošie mehānismi – Latvijas Republikā izsniegtas uzturēšanās atļaujas anulēšana, izbraukšanas rīkojums vai piespiedu izraidīšanas lēmums, liegums ieceļot.
     Vienlaikus, ņemot vērā, ka Regulas 2018/1862 32. panta 1.d) ii) un iii) apakšpunktā noteiktajos gadījumos ziņojumi par personu iekļaujami Šengenas informācijas sistēmā, kā arī ievērojot, ka atbilstoši Šengenas informācijas sistēmas darbības likuma 10. panta ceturtā daļai ziņojuma iekļaušana Šengenas informācijas sistēmā ir pieļaujama, ja kādā Latvijas datubāzē ir ziņojumam līdzvērtīgs ieraksts, Nacionālās drošības likuma 18.¹ pants papildināms ar septīto daļu, paredzot deleģējumu Ministru kabinetam izdot noteikumus par kārtību, kādā Nacionālās drošības likuma 18.¹ pantā noteiktajos gadījumos, ziņojumi iekļaujami valsts informācijas sistēmā “Personu izceļošanas un izvešanas liegumu reģistrs”, iekļaujamo ziņu apjomu, glabāšanas termiņus, dzēšanas kārtību, kā arī institūcijas, kurām piešķirama piekļuve reģistrā iekļautajām ziņām. Paredzams, ka jaunizveidojamā valsts informācijas sistēma “Personu izceļošanas un izvešanas liegumu reģistrs” būs Iekšlietu ministrijas Informācijas centra pārziņā esošās valsts informācijas sistēmas “Integrētā iekšlietu informācijas sistēma” apakšsistēma. Paredzams tiesiskās skaidrības un informācijas aprites ātruma nolūkos minētajā reģistrā iekļaut informāciju par visiem lēmumiem attiecībā uz liegumiem personām izceļot no Latvijas Republikas.
     Gadījumos, kad Regulas 2018/1862 32. panta 1.d) ii) un iii) apakšpunktā minētajās situācijās valsts drošības apdraudējums nebūs saskatāms, lēmumu par liegumu personai izceļot no Latvijas Republikas pieņems Valsts policija likumā “Par policiju” noteiktajā kārtībā. Attiecīgais grozījumu projekts likumā “Par policiju” (21-TA-1780) izskatīts Iekšlietu ministrijas Tiesību aktu projektu virzības komitejas 2021.gada 13.septembra sēdē (prot. Nr. 34 2.§).
     Attiecīgi ieraksti valsts informācijas sistēmā “Personu izceļošanas un izvešanas liegumu reģistrs” palīdzēs arī novērst situācijas, kad būtu konstatējama iekšlietu ministra lēmuma un Valsts policijas lēmuma, kas pieņemti Regulas 2018/1862 32.panta 1.d) ii) un  iii) apakšpunktā minētajās situācijās, pārklāšanās (ja lēmumi netiks pieņemti vienlaikus). Savukārt gadījumos, kad minētie lēmumi varētu tikt pieņemti vienlaikus, izšķiršanās par kompetenci lēmuma pieņemšanā risināma kompetento iestāžu sadarbības ietvaros (Valsts pārvaldes iekārtas likuma 54.panta pirmā daļa).
      Tā kā projektā ietvertais regulējums paredzams kā galējais līdzeklis, ja citi mazāk ierobežojoši līdzekļi, ar kuriem sasniegt leģitīmo mērķi vienlīdzīgā kvalitātē, nepastāvēs vai nebūs uzskatāmi par efektīviem, kopumā nav paredzams, ka gadījumu skaits, kad tiks piemērota Nacionālās drošības likuma 18.¹ pantā izveidotā procedūra, būtiski pieaugs.
      Regulas 79. panta 2. punkts nosaka, ka ne vēlāk kā 2021. gada 28. decembrī Komisija pēc tam, kad tā ir pārbaudījusi, vai ir izpildīti minētajā regulā uzskaitītie nosacījumi, pieņem lēmumu, kurā nosaka dienu, kad Šengenas informācijas sistēma sāk darbību. Attiecīgi projekta spēkā stāšanās paredzēta līdz ar dienu, ar kuru piemērojama Regula (ES) 2018/1862.