Anotācija (ex-ante)

Atbilstoši Jūrmalas pilsētas domes (turpmāk - Dome) 2021.gada 5.jūlija izziņai Nr.14-1/1164  Zemesgabals saskaņā ar Domes 2004.gada 1.decembra saistošajiem noteikumiem Nr.22 “Par detālplānojuma projekta “Bulduri 1001” saistošās daļas apstiprināšanu” apstiprināto detālplānojumu (turpmāk – Detālplānojums) atrodas Dabas pamatnes teritorijā ar Rīgas jūras līča piekrastes krasta kāpu aizsargjoslas statusu (PK) un apzīmēta ar PK-1. Saskaņā ar Detālplānojumu nav iespējama Zemesgabala tāda sadale, kas pieļauj nodalīt meža nogabalu 0,2300 ha platībā.

Saskaņā ar Jūrmalas pilsētas Teritorijas plānojuma, kas apstiprināts ar Domes 2012.gada 11.oktobra saistošajiem noteikumiem Nr.42 “Par Jūrmalas pilsētas Teritorijas plānojuma grafiskās daļas, teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumu apstiprināšanu” (turpmāk – saistošie noteikumi Nr.42), kurā veikti grozījumi ar Domes 2016.gada 24.marta saistošajiem noteikumiem Nr.8 “Par Jūrmalas pilsētas teritorijas plānojuma grozījumu grafiskās daļas, teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumu apstiprināšanu” (turpmāk – Saistošie noteikumi Nr.8) Zemesgabals atrodas Dabas un apstādījumu teritorijā DA5. Atbilstoši Saistošo noteikumu Nr.8 Teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumu 20.4.apakšpunktam zemes vienību aizliegts sadalīt, ja zemes vienība atrodas dabas teritorijā (šajos noteikumos minētajās teritorijās DA1, DA2, DA3, DA4, DA5, DA6).

Satversmes tiesa, izskatot vairāku personu iesniegtās konstitucionālās sūdzības, apstrīdot Saistošajos noteikumos Nr.8 iekļauto normu, saskaņā ar kuru Zemesgabalā tiek pieļauta apbūve (Saistošo noteikumu Nr.8 2361.punkts), ar 2017.gada 6.oktobra spriedumu lietā Nr.2016-24-03 nosprieda atzīt Domes 2016.gada 24.marta Saistošo noteikumu Nr.8 2361.punktu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 115.pantam.

Ievērojot apbūvētā zemesgabala kopējo platību un tā sadalījumu pa zemes lietošanas veidiem, kā arī samērojot to ar būvju kopējo platību un to novietojuma vietu zemesgabalā (vienā tā malā), ir acīmredzami skaidrs, ka būvju uzturēšanai viss apbūvētais zemesgabals, kurā sastāvā ir meža zeme, funkcionāli nav nepieciešams. Vienlaikus ir konstatēts, ka valsts meža zemes nodalīšana nav pieļaujama atbilstoši teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem, tādējādi nav iespējams izveidot atsevišķu zemesgabalu, kas ir tieši saistīts ar apbūvi un funkcionāli nepieciešams būvju uzturēšanai.

Sagatavotais Ministru kabineta rīkojuma projekts paredz atteikt nodot privatizācijai Zemesgabalu.

Ministru kabinets pieņem šo lēmumu jo:
1) pēc Valsts pārvaldes iekārtas likuma Ministru kabinets kā izpildvaras galvenā institūcija var pieņemt jebkuru lēmumu, arī hierarhijā zemāku instanču (tāpēc atsauce uz Valsts pārvaldes iekārtas normām par hierarhiju un Ministru kabineta vadošo lomu);
2) Meža likuma gadījumā likumdevējs ir tieši definējis un no Aizsargjoslu likuma arīdzan izriet, ka vērtēt, vai ir iestājies izņēmuma gadījums, kad būtu pieļaujam zemes atsavināšana, var tikai Ministru kabinets;
3) tādēļ lēmums par šo objektu jāpieņem Ministru kabinetam, konstatējot, ka izņēmuma gadījums nav iestājies. Turpretim privatizācijas institūcija piemēram atsaka, kur konkrētam indivīdam likums aizliedz būt par zemes īpašnieku, privatizācijas institūcijas lēmums ir fakta konstatācija, bet Meža likums un Aizsargjoslu likums ir vērtējams jautājums (ir/nav iestājies izņēmuma gadījums).

Sekojoši, pamatojoties uz Valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas un privatizācijas sertifikātu izmantošanas pabeigšanas likuma 7. panta otrai daļu: valsts īpašumu privatizāciju veicošā institūcija nedrīkst nodot privatizācijai apbūvētu zemesgabalu, par kuru Ministru kabinets ir pieņēmis lēmumu, ka zemesgabals saglabājams valsts īpašumā, jo tas ir nepieciešams valsts pārvaldes funkciju veikšanai saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likumu. Ministru kabineta lēmumā norādāms, kuras valsts pārvaldes funkcijas veikšanai zemesgabals nepieciešams. 

Saskaņā ar Meža likuma 44.panta ceturtās daļas 3.punkta „b” apakšpunktu  izņēmums no vispārējā aizlieguma atsavināt valstij piederošu meža zemi ir pieļaujams vienīgi ar nolūku novērst ēkas un tai piesaistītās zemes atrašanos dažādu personu īpašumā (t.s. dalīto īpašumu). Nav pietiekams, ka valsts meža zeme ir ēkas (būvju) īpašnieka likumīgā lietošanā, bet konkrētajai valsts meža zemei ir jābūt tieši saistītai ar apbūvi, lai pastāvētu tiesības tās atsavināšanai (privatizācijai). Likumdevējs apzināti ir uzsvēris, ka konkrētais izņēmums attiecas uz tādu meža zemi, kas ēkas īpašnieka lietošanā ir tieši saistībā ar apbūvi, līdz ar to likumdevēja mērķis nav nodot atsavināšanai pilsētās jebkuru zemesgabalā esošu valsts meža zemi, kas nav tieši saistīta ar apbūvi.

Atbilstoši Meža likuma 44.panta ceturtajai daļai Ministru kabinetam ir likumdevēja dotas tiesības izvērtēt, vai konkrētās valsts meža zemes privatizācija ir atļaujama, vai nav atļaujama.

Ikviena personas tiesību ierobežojuma pamatā ir apstākļi un argumenti, tātad ierobežojums tiek noteikts svarīgu valsts interešu labad. Tādēļ atteikumam, kas radītu personas tiesību ierobežojumu, ir jāatbilst samērīguma principam. Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.pantā minētajiem valsts pārvaldes principiem valsts pārvalde darbojas sabiedrības interesēs, īstenojot valsts pārvaldes funkcijas. Līdz ar to saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 13.pantu un 66.panta pirmās daļas 4.punktu ir jāvērtē, vai labums, ko sabiedrība iegūst, ja tiek atteikts nodot privatizācijai zemesgabalā esošo meža zemi, ir lielāks nekā privatizācijas ierosinātāja tiesisko interešu ierobežojums.

Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā ietilpstošo objektu uzturēšanā likumdevējs ir noteicis aprobežojumus, kuri izriet no nepieciešamības aizsargāt vidi attiecīgajā teritorijā, kā arī, lai tajās esošās vides vērtības būtu pieejamas pēc iespējas plašākam sabiedrības lokam un kalpotu visas sabiedrības interesēm. Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes krasta kāpu aizsargjoslā noteikti papildu aprobežojumi, tostarp Aizsargjoslu likuma 36.panta trešās daļas 1.punktā noteikts zemes atsavināšanas aizliegums, pieļaujot tā atsavināšanu tikai izņēmuma gadījumā. Tāpat arī saskaņā ar Meža likuma 1.panta 13.punktu un 2.panta pirmo daļu Meža likuma un tajā iekļauto normu mērķis ir regulēt visu Latvijas mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu, lai saglabātu to bioloģisko daudzveidību, produktivitāti un vitalitāti, kā arī atjaunošanās spēju un spēju pildīt nozīmīgas ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās funkcijas tagad un nākotnē.

Likumdevējs ir noteicis aizliegumu atsavināt zemi Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes krasta kāpu aizsargjoslā, kā arī atsavināt valsts meža zemi, lai sasniegtu sabiedrības interesēm atbilstošu mērķi un nodrošinātu, ka šī zeme tiek saglabāta valsts īpašumā. Atsavināšanas aizlieguma mērķis ir nodrošināt šīs zemes izmantošanu sabiedrības interesēs, lai tā saimnieciskā darbība, kas, ievērojot likumā paredzētos ierobežojumus, tiktu veikta, kalpotu publiskām, nevis privātām interesēm. Saskaņā ar 1998.gada 28.aprīlī Ministru kabinetā apstiprināto Meža politiku (protokols Nr.22, 44.§), valsts meža īpašums ir valsts kapitāls un garants Latvijas cilvēku ekoloģisko un sociālo interešu realizācijai. Tātad pastāv leģitīmas sabiedrības intereses, kas ir prioritāras attiecībā pret atsevišķu privātpersonu (privatizācijas subjektu) interesēm.

Saskaņā ar Aizsargjoslu likuma 36.panta trešās daļas 1.punktu Rīgas jūras līča piekrastes krasta kāpu aizsargjoslā ir aizliegts atsavināt valsts vai pašvaldības īpašumā esošo zemi, izņemot likumos noteiktos gadījumus, kad personai ir tiesības iegūt īpašumā zemi zem ēkas (būves), ievērojot nosacījumu, ka īpašuma tiesības uz ēku (būvi) attiecīgajai personai ir nostiprinātas zemesgrāmatā, kas būtiski sašaurina iespējas atsavināt (t.sk. privatizēt) meža zemi Rīgas jūras līča piekrastes krasta kāpu aizsargjoslā, ja vien tā nav cieši saistīta ar būvju uzturēšanu (zeme zem ēkas (būves)). Dotajā gadījumā Zemesgabalam no kopējās platības 0,6961ha,  zeme zem ēkas (būves) platība ir 0,2700ha jeb mazāk nekā ½ no kopējās platības. Vienlaicīgi likumprojekta anotācijā par Meža likuma 44.panta ceturtās daļas 3.punktā paredzētajiem grozījumiem tika skaidrots, ka dotais regulējums nav attiecināms uz valsts meža zemes privatizāciju vai atsavināšanu Baltijas jūras un Rīgas jūras līča krasta kāpu aizsargjoslā, jo zemes atsavināšanas gadījumus Baltijas jūras un Rīgas jūras līča krasta kāpu aizsargjoslā reglamentē Aizsargjoslu likums. Papildus, pie šīs informācijas, paskaidrojam, tā kā tikai neliela zemesgabala daļa ir atzīstama par zemi zem ēkas (būves) vai nepieciešama esošās ēkas (būves) uzturēšanai, atsavināt visu zemes gabalu būvju īpašniekam nav pieļaujams arī atbilstoši Aizsargjoslu likuma 36.panta trešās daļas 1.punktam, jo izņemot likumos noteiktos gadījumus, kad personai ir tiesības iegūt īpašumā zemi zem ēkas (būves), Rīgas jūras līča piekrastes krasta kāpu aizsargjoslā ir aizliegts atsavināt valsts vai pašvaldības īpašumā esošo zemi.

Ar Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2019.gada 17.decembra spriedumu lietā Nr. A420684911, SKA-1/2019 konstatēts, ka 
Aizsargjoslu likuma 36.panta trešās daļas 1.punkta plašākais mērķis ir aizsargāt un saglabāt piekrastes aizsargjoslā esošās dabas un ar to saistītās vērtības un vienlaikus nodrošināt, ka visa sabiedrība tās ilgtermiņā var baudīt. Tādēļ vienlaikus normas mērķis ir arī nodrošināt, ka zeme piekrastes aizsargjoslā tiek saglabāta valsts vai pašvaldības īpašumā. Tādējādi, nosakot ierobežojumu šajā teritorijā atsavināt valsts vai pašvaldības zemi, tiek nodrošināts, ka šī teritorija tiek saglabāta valsts un pašvaldības īpašumā un līdz ar to – pilnīgā pārziņā. Likumdevējs ir atzinis, ka tādā veidā visefektīvāk ir nodrošināma aizsargājamo vērtību saglabāšana un pieejamība sabiedrībai ilgtermiņā [37.p.] un Aizsargjoslu likuma 36.panta trešās daļas 1.punktā ietvertais izņēmums – tiesības atsavināt zemi – ir vērsts uz to, lai apvienotu patstāvīgus zemes un ēkas īpašumus vienotā īpašumā. Vienlaikus, lai arī ar Aizsargjoslu likuma 36.panta trešās daļas 1.punktā paredzēto izņēmumu tiek pildīts arī mērķis apvienot vienotā īpašumā zemes un ēku (būvju) patstāvīgus īpašumus, tas ir īstenojams ierobežotā veidā, proti, tiktāl, cik tas nenonāk pretrunā ar normas galveno mērķi – aizsargāt piekrastes teritoriju – un atbilst normā tieši noteiktajam. Citiem vārdiem, izņēmums no atsavināšanas aizlieguma ir tulkojams šauri, pakārtojot to normas galvenajam mērķim. Senāta 2011.gada 17.marta spriedumā lietā Nr. SKA-119/2011 (A42663409) norādīts, ka Aizsargjoslu likuma 36.panta trešās daļas 1.punktu no tiesību normas jēgas un mērķa viedokļa ir atbilstoši interpretēt privātpersonu ierobežojošā veidā, ņemot vērā Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslas mērķi. Tādējādi tiesības privatizēt zemi šajā aizsargjoslā skaidrojamas ar iespēju nodrošināt zemes un ēkas īpašumu vienotību, ne vairāk. Aizsargjoslu likuma mērķis ir arī nodrošināt, ka zeme Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā tiek saglabāta valsts īpašumā (6., 11.punkts)

Valsts meža zemes nodalīšana, lai izveidotu būvju uzturēšanai funkcionāli nepieciešamu zemesgabalu, nav pieļaujama atbilstoši teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem. Nodot privatizācijai valsts meža zemi, kas nav funkcionāli saistīta un nav nepieciešama būvju uzturēšanai, nav pieļaujams, jo tas ir pretrunā ar sabiedrības interesēm un to faktiski nepieļauj arī ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem noteikti publiskas zemes atsavināšanas ierobežojumi. Savukārt, neatsavinot, sabiedrības ieguvums ir lielāks nekā privātpersonu tiesību vai tiesisko interešu ierobežojums un, līdz ar to, valsts meža zeme, kas atrodas apbūvētā zemesgabalā ir saglabājama valsts īpašumā.

Neatsavināmais zemesgabals ar valsts meža zemi pēc privatizācijas atteikuma paliek Possessor valdījumā.

Likumdevējs  ir noteicis kritēriju pēc kuriem nosaka vai meža zemi/Rīgas līča aizsargjoslā esošu zemi var atsavināt, t.i., kuros gadījumos primāras ir sabiedrības intereses un kuros primāras ir privātas intereses, tādēļ Ministru kabinets vērtē zemes privatizācijas ierosinājumu pēc likumdevēja noteiktajiem kritērijiem.

Apbūvētajam zemesgabalam ir pirmpirkuma tiesīgā persona, kas nevarēs izlietot savas tiesības – privatizēt sev piederošajām būvēm piekrītošo zemi.