Anotācija (ex-ante)

Šobrīd esošajā normatīvajā regulējumā kvalitatīvas arhitektoniskās vides nodrošināšanai pastāv daudzas nepilnības, kas liedz kvalitatīvi īstenot Davosas deklarācijas principus par augstas kvalitātes būvkultūras (Baukultur) kvalitātes kritēriju ieviešanu praksē un Eiropas Padomes stratēģiskās iniciatīvas „Jaunā Eiropas Bauhaus” vērtību iedzīvināšanu.

Jau 2015.gadā veiktais biedrības „Latvijas Arhitektu savienība” pētījums „Sākotnējās ietekmes (ex-ante) salīdzinošais izvērtējums par likumprojektu „Arhitektūras kvalitātes likums” un „Arhitektu prakses likums” īstenošanas ietekmi arhitektūras nozarē” identificēja galvenās problēmas arhitektūras nozarē, kas  desmit gadu garumā joprojām nav atrisinātas:
1) joprojām vāji definēta arhitekta un ainavu arhitekta profesijas loma telpiskās attīstības plānošanas, ainavu plānošanas un būvniecības procesā;
2) nav izveidota saskaņota politikas un nozares koordinēta pārvaldība – arhitekta profesijas tiesiskais regulējums pastāv tikai galvenokārt būvniecības jomā – Būvniecības likumā, savukārt arhitektūras un inženiertehniskie pakalpojumi netiek nošķirti no būvdarbu veikšanas;
3) nav definēta vietējās pašvaldības kompetence un atbildība arhitektūras principu ievērošanā, pilsētas arhitekta funkcijas un kompetence. Joprojām pastāv izpratnes trūkums lēmumu pieņēmēju vidū par arhitektūras un ainavu arhitektūras lomu sabiedrības labklājības un kvalitatīvas dzīves telpas veidošanā;
4) nepieciešamība veikt izmaiņas profesijas tiesiskajā regulējumā, izveidojot Latvijas Sertificētu arhitektu kolēģiju (turpmāk – Kolēģija),  kurā apvienojas sertificēti arhitekti un ainavu arhitekti;
5) joprojām pastāv pārmērīgs administratīvais slogs būvprojektu saskaņošanā;
6) pēdējos gados ir pieaugusi nepieciešamība tuvināt arhitektūras un ainavu arhitektūras nozares tiesisko regulējumu starptautiskajai praksei.

Šobrīd arhitektūras nozares regulējums ir decentralizēts vairākos likumos, starp kuriem kā būtiskākie minami:
1) Būvniecības likums šobrīd attiecībā uz arhitektūras nozari ir galvenais normatīvais regulējums. Būvniecības likums nosaka arhitektoniskās kvalitātes principu (Būvniecības likuma 4.panta 1.punkts), pilnvarojumu Ministru kabinetam izdot būvspeciālistu kompetences novērtēšanas un patstāvīgās prakses uzraudzības noteikumus, tajā skaitā sertifikātu izsniegšanu un anulēšanu fiziskajām personām patstāvīgai praksei arhitektūras jomā (5.panta pirmās daļas 4.punkts), nodarbināt vismaz vienu arhitektu kā speciālistu būvvaldē (12.panta otrā daļa), prasības patstāvīgas prakses tiesību iegūšanai arhitektūras jomā arhitekta profesijā (13.panta otrā daļa), kā arī pienākumu reģistrēties būvkomersantu reģistrā komercdarbības veikšanai arhitektūras jomā (22.panta pirmā daļa);
2) Likums „Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu” nosaka arhitekta profesiju kā reglamentēto profesiju (7.panta pirmā daļa), vispārīgās prasības arhitekta izglītībai un profesionālajai kvalifikācijai (8.pants), ārvalstīs iegūtās arhitekta izglītības un profesionālo kvalifikāciju apliecinošo dokumentu atzīšanu (34.panta pirmās daļas 2.punkta a) apakšpunkts un 36.panta 6.punkts) un arhitekta profesionālās kvalifikācijas atzīšanu (48.pants);
3) Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likums nosaka atsevišķus arhitektūras nozari reglamentējošus aspektus attiecībā uz Rīgas vēsturisko centru un tā aizsardzības zonu, tajā skaitā nosacījumus mūsdienu arhitektūras un vides dizaina objektu radīšanai (5.panta piektā daļa) un jaunu ēku būvniecību Rīgas vēsturiskā centra publiskajā ārtelpā, paredzot to tikai pēc atklātos arhitektūras konkursos iegūtiem projektiem un to publiskas izvērtēšanas (14.pants).

Lai risinātu 2015.gadā veiktā biedrības „Latvijas Arhitektu savienība” pētījuma „Sākotnējās ietekmes (ex-ante) salīdzinošais izvērtējums par likumprojektu „Arhitektūras kvalitātes likums” un „Arhitektu prakses likums” novērtējumā minētās un citas aktuālās problēmas, Likumprojekts paredz konsolidētu tiesisko regulējumu, kas aptver arhitektūras un ainavu arhitektūras nozari, nosaka arhitektūras principus un par to īstenošanu atbildīgās institūcijas, kā arī regulē arhitekta un ainavu arhitekta profesijas un pašpārvaldi. Vienlaikus Likumprojektā ietverot tiesisko regulējumu attiecībā arī uz ainavu arhitektiem, tiks samazināts vai novērsts risks saņemt nekvalitatīvus pakalpojumus ainavu arhitektūras jomā. Ar to tiks izskausta prakse, ka ainavas, kultūrainavas, kultūrvēsturiskas ainavas, skata tiesību, ainavu arhitektūras un ārtelpas jomā pakalpojumi un arī ainavu arhitekta darbs valsts vai pašvaldības institūcijās vai privātajā sektorā varētu tikt veikts neprofesionāli. Tas radītu riskus, ka iepriekšminētie pakalpojumi varētu tikt veikti, neievērojot arhitektūras, būvniecības, telpiskās attīstības plānošanas, kultūrvēsturiskā mantojuma un vides aizsardzības jomu reglamentējošo normatīvo aktu prasības. Iepriekš minētā neievērošana var novest pie nekvalitatīva rezultāta, kas turpmāk atspoguļosies ainavas būvniecības ieceres dokumentācijā, ainavas būvprojektā, ainavu arhitektūras idejas vai meta, ainavas tematiskā plānojuma, ainavas plāna, ainavas aizsardzības plāna, ainavas aizsardzības zonu, ainavu aizsardzības un izmantošanas noteikumu, ārtelpas plāna, ietekmes uz ainavu novērtējuma, kultūras pieminekļu aizsardzības zonu projektu ainavu analīzē un ainavu arhitektūras konsultācijā, pētījumā vai ziņojumā. Savukārt tas netieši rada riskus tādās jomās kā dabas un pilsētvides aizsardzība, sabiedrības veselība, transporta drošība, kultūras mantojuma aizsardzība un kultūras politika.

Likumprojekta I nodaļā „Vispārīgie noteikumi” ir sniegti terminu skaidrojumi, definēts Likumprojekta mērķis un darbības joma.

Likumprojekta 3.pantā „Likuma darbības joma” reglamentēta likuma darbības joma, nosakot, ka likums nosaka arhitektūras principus un par to īstenošanu atbildīgās personas, kā arī regulē arhitekta un ainavu arhitekta profesijas un nosaka to pašpārvaldes kārtību. Vienlaikus Likumprojekta 3.panta regulējumā ietvertas kolīziju normas, kas nosaka specialitātes saistību starp Likumprojektu un būvniecības jomu reglamentējošiem normatīvajiem aktiem, kā arī Likumprojekta normām, kas regulē arhitektūras, ainavu arhitektūras un pilsētplānošanas konkursus un publisko iepirkumu jomu reglamentējošiem normatīvajiem aktiem. Līdz ar to, ja būvniecības vai publisko iepirkumu jomu reglamentējošie normatīvie akti nosaka speciālu tiesisko regulējumu, tie ir piemērojami kā speciālie normatīvie akti attiecībā pret Likumprojektā noteikto tiesisko regulējumu.

Likumprojekta 4.pantā „Arhitektūras principi” ir noteikti arhitektūras principi, tai skaitā arhitektoniskās kvalitātes princips, kas papildina Būvniecības likumā noteikto arhitektoniskās kvalitātes principu un paplašina tā tvērumu, attiecinot to ne tikai uz atsevišķām būvēm, bet uz visu būvēto vidi. Līdzās citiem terminiem ar Likumprojektu tiek ieviests pasaulē pieņemtais termins „urban planning”, kas Latvijā tiek tulkots kā „pilsētu plānošana” vai „pilsētplānošana”. Jēdziens „pilsētplānošana” ir lietots arī pašvaldību struktūrvienību nosaukumos (piemēram Pilsētplānošanas un būvniecības departaments Daugavpils valstspilsētas pašvaldībā, Pilsētplānošanas pārvalde Jūrmalas pilsētas domē), kā arī dažādos vietēja un starptautiska mēroga politikas plānošanas dokumentos un pasākumos. 20.gadsimta sākumā pilsētplānošana bijusi arhitektūras nozare, bet 21.gadsimta tā ir izveidojusies kā atsevišķa starpdisciplināra joma, kas ietver arhitektūras, ģeogrāfijas, inženierzinātnes, ekonomikas, socioloģijas, ainavu zinātnes, vides zinātnes, projektu vadības u. c. nozaru zināšanas un prakses. Eiropas Parlamenta un Padomes 2005.gada 7.septembra Direktīvas 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu 8.sadaļas 46.pantā par prasībām arhitekta izglītībai cita starpā tiek noteiktas „atbilstīgas zināšanas par pilsētprojektēšanu un pilsētplānošanu, kā arī plānošanas procesā vajadzīgās prasmes”. Minētais jēdziens līdz šim nav nostiprināts Latvijas normatīvajā regulējumā, un tā iekļaušana Arhitektūras likumā ir likumsakarīga, jo pilsētplānošana ir viena no svarīgām arhitektūras jomām.

Likumprojekta II nodaļā „Atbildīgās institūcijas un pilnvarotās nevalstiskās organizācijas” ir definētas atbildīgās institūcijas nacionālā un vietējā līmeni.
Likumprojekta 5.pantā „Nacionālā arhitektūras padome” ir nostiprināta Nacionālās arhitektūras padomes loma un statuss. Nacionālā arhitektūras padome ir Kultūras ministrijas izveidota konsultatīva institūcija, kura darbojas jau kopš 2009.gada, un saskaņā ar Kultūras ministrijas 2021.gada 30.marta nolikumu Nr.2.5-4-7 „Nacionālās arhitektūras padomes nolikums” ir noteikta Nacionālās arhitektūras padomes kompetence, darba organizācijas un lēmumu pieņemšanas kārtība.

Likumprojekta 6.pantā „Vietējās pašvaldības kompetence” ir nostiprināta pašvaldības kompetence kvalitatīvas dzīves vides veidošanā. Ievērojot, ka visas attīstības ieceres tiek īstenotas konkrētā vietā, kur pašvaldība ir atbildīga par to iederību vidē, atbilstību pašvaldības attīstības plānošanas dokumentiem un sabiedrības interesēm, pašvaldībai būs lielākas iespējas un pamatojums izvirzīt kvalitātes prasības attīstības plānošanas un būvniecības iecerēm. Apzinoties arhitektu lomu augstas kvalitātes pilsētvides veidošanā un ņemot vērā, ka no Būvniecības likuma ir izslēgts tiesiskais regulējums par pilsētas arhitekta nepieciešamību, Likumprojektā 6. pantā noteikts, ka pašvaldības valstspilsētās izveido pilsētas arhitekta amata vietu vai institucionālo struktūrvienību Likumprojekta 7.pantā „Pilsētas arhitekts" noteikto funkciju izpildei, savukārt pārējās pašvaldībās to nodrošina pēc nepieciešamības. Likumprojekts nosaka, ka pamatojoties uz pašvaldības noslēgtu deleģēšanas līgumu pilsētas arhitekts vai Likumprojekta 7.panta pirmajā daļā minētās personas var veikt Likumprojekta 7.pantā noteiktos uzdevumus arī citās pašvaldībās.

Likumprojekts nenosaka prasību visām pašvaldībām veidot vienādu institucionālo struktūru (darbinieki vai struktūrvienība), toties katras pašvaldības kompetencē ir piemērotākās darba organizācijas izvēle. Jau šobrīd visās valstspilsētās, kā arī citās pašvaldībās, ir iedibināta atbilstoša struktūrvienība, vai ir izveidots atsevišķs pilsētas arhitekta postenis, taču pašvaldībām trūkst vienotas izpratnes par tā mērķiem, funkcijām un uzdevumiem. Tādējādi ar Likumprojektu tiks leģitimizēta un nostiprināta jau iedibinātā struktūra, vienlaikus iezīmējot tās darbības tvērumu un kompetenci. Likumprojekts neparedz papildu budžeta izdevumus valstij vai pašvaldībām, jo veikt pašvaldību struktūrvienību optimizēšanu vai iekšēju pārkārtošanu, ja tas nepieciešams, ir iespējams esošā pašvaldību budžeta ietvaros. Jau pašlaik valstspilsētās efektīvi darbojas Likumprojekta 6.panta pirmās daļas 2.punktā minētās struktūrvienības, piemēram: Rīgas Pilsētas arhitekta dienests, Ventspils domes administrācijas Arhitektūras un pilsētbūvniecības nodaļas Pilsētas galvenais arhitekts, Liepājas būvvaldes Liepājas pilsētas arhitekts, Valmieras novada attīstības pārvaldes nodaļas Valmieras galvenais arhitekts, Jelgavas valstspilsētas Būvvaldes galvenais arhitekts, Rēzeknes valstspilsētas Būvvaldes galvenais arhitekts. Ņemot vērā, ka gan agrāk, gan šobrīd vairākās Latvijas pilsētās ir pilsētas arhitekts vai struktūrvienība, kas atbild par pilsētvides kvalitāti kopumā, pilsētas arhitekta pienākumus un uzdevumus noteiks katra pašvaldība savā nolikumā. Vienlaikus Likumprojektā paredzēts, ka Ministru kabinets nosaka kompetento vietējās pašvaldības iestādi tāda ainavu arhitektūras projektu saskaņošanai, kas nav būvprojekta sastāvdaļa, un šādu projektu saskaņošanas kārtību.

Likumprojekta 7.panta „Pilsētas arhitekts” reglamentē pilsētas arhitekta institūtu un nosaka tā kompetenci. Vienlaikus Likumprojekta 7.pants interpretējams kopsakarībā ar Likumprojekta 3.pantu, kas nosaka Likumprojekta tiesiskā regulējuma piemērojamību attiecībā pret būvniecības nozares un publisko iepirkumu jomas speciālo tiesisko regulējumu. Proti, ja būvniecības vai publisko iepirkumu jomu reglamentējošie normatīvie akti nosaka speciālu tiesisko regulējumu, Likumprojekts ir piemērojams tik tālu, cik speciālie normatīvie akti nenosaka speciālu tiesisko regulējumu. Likumprojekta 7.pants nosaka priekšnoteikumus pilsētas arhitekta iecelšanai, kā arī pilsētas arhitekta tiesības ierosināt izveidot konsultatīvu padomi, kuras sastāvā iekļauj Likumprojektā paredzētos speciālistus un sabiedrības pārstāvjus. Likumprojekts tāpat nosaka pilsētas arhitekta uzdevumus, kā arī reglamentē pilsētas arhitekta atzinuma sniegšanas pienākumu un atzinuma saistošo spēku.

Likumprojekta 8.pantā „Profesionālās radošās organizācijas” ir definēti arhitektu un ainavu arhitektu profesionālo radošo organizāciju mērķi un funkcijas, tādējādi iezīmējot gan pašreizējo biedrības „Latvijas Arhitektu savienība” un biedrības „Latvijas Ainavu arhitektu asociācija” lomu, gan paredzot vēl citu jaunu profesionālo radošo organizāciju veidošanos iespēju.

Likumprojekta III nodaļā „Profesionālā darbība” ietvertas tiesību normas, kas reglamentē arhitekta un ainavu arhitekta profesionālo darbību un ar to saistītos jautājumus.

Likumprojekta 9.pantā „Arhitekta un ainavu arhitekta profesionālā darbība” reglamentēti arhitekta un ainavu arhitekta profesionālās darbības pamatnoteikumi. Vienlaikus Likumprojekta tiesiskais regulējums nav uzskatāms par izsmeļošu, ņemot vērā, ka arhitekta un ainavu arhitekta darbība un tās saturs reglamentēts citos normatīvajos aktos, piemēram normatīvajos aktos, kas reglamentē būvniecības jomu. Proti, Ministru kabineta 2017.gada 23.maija noteikumu Nr.264 „Noteikumi par Profesiju klasifikatoru, profesijai atbilstošiem pamatuzdevumiem un kvalifikācijas pamatprasībām” pielikuma (turpmāk – Profesiju klasifikators) 144.punktā noteiktas darbības, ko veic atsevišķās grupas „2161 Arhitekti” profesijās nodarbinātie. Savukārt Profesiju klasifikatora 145.punktā paredzētas atsevišķās grupas „2161 Arhitekti” profesijas un atbilstoši pamatuzdevumi. Vienlaikus Profesiju klasifikatora 146.punkts paredz darbības, ko veic atsevišķās grupas „2162 Ainavu arhitekti” profesijā nodarbinātie. Savukārt, Profesiju klasifikatora 147.punkts nosaka atsevišķās grupas „2162 Ainavu arhitekti” profesiju un atbilstošus pamatuzdevumus. Likumprojekts nostiprina arhitektu un ainavu arhitektu tiesības sniegt atzinumus. Ar arhitekta un ainavu arhitekta atzinumiem saprotami gan Būvniecības likumā un Ministru kabineta 2014.gada 19.augusta noteikumos Nr.500 „Vispārīgie būvnoteikumi” un citos būvniecības nozari regulējošajos normatīvajos aktos noteiktie arhitekta vai ainavu arhitekta sniegtie atzinumi, gan atzinumi, kuri nav reglamentēti vispār vai reglamentēti kā jebkuras jomas speciālistu atzinumi. Proti, Likumprojekts nostiprina arhitektu un ainavu arhitektu tiesības sniegt profesionālus atzinumus arhitektūras vai ainavu arhitektūras jomā savas profesionālās kompetences ietvaros dažādu konkursu, ētikas, kā arī standartu ietvaros. Vienlaikus Administratīvā procesa likuma 178.panta otrajā daļā noteikts, ka ekspertīzi izdara attiecīgas ekspertīzes iestādes eksperts vai cits lietpratējs, bet tiesu ekspertīzes iestādi, lietpratēju vai tiesu ekspertu, kurš nestrādā tiesu ekspertīžu iestādē, izrauga tiesa, ņemot vērā administratīvā procesa dalībnieku viedokļus, kā arī ja nepieciešams, var izraudzīt vairākus ekspertus. Savukārt Administratīvā procesa likuma 178.panta ceturtajā daļā noteikts, ka tiesa lēmumā par ekspertīzes noteikšanu norāda, par kādiem jautājumiem nepieciešams eksperta atzinums un kam uzdots izdarīt ekspertīzi (tiesu ekspertīzes iestādei, lietpratējam vai tiesu ekspertam, kurš nestrādā tiesu ekspertīžu iestādē). Tāpat Kriminālprocesa likuma 113.panta pirmajā daļā noteikts, ka speciālists ir persona, kura pēc kriminālprocesu veicošās amatpersonas aicinājuma sniedz tai palīdzību, izmantojot savas speciālās zināšanas vai darba iemaņas noteiktā jomā. Savukārt Kriminālprocesa likuma 34., 202. un 203.panta izriet, ka procesa virzītājs var pieaicināt un ar lēmumu uzdot ekspertīzi veikt personai, kura nav ekspertīžu iestādes eksperts, bet kuras zināšanas un praktiskā pieredze ir pietiekama ekspertīzes izdarīšanai, kā arī kārtību kādā procesa virzītājs uzdod ekspertīzes izdarīšanu ekspertam, kurš nestrādā ekspertīžu iestādē, un eksperta, tostarp pieaicinātā eksperta, atzinumu. No iepriekš minētā secināms, ka arī arhitekts vai ainavu arhitekts, ja tiktu pieaicināts, piemēram, administratīvā procesa vai kriminālprocesa ietvaros, kā eksperts (lietpratējs), speciālists vai pieaicinātais eksperts, sniegtu atzinumu, atbildot uz uzdotajiem jautājumiem. Ievērojot, ka arhitekta un ainavu arhitekta atzinumu sniegšanas priekšnoteikumi un procesuālā kārtība aptver visdažādākās tiesību jomas, Likumprojekta 9.pants tikai nosaka tiesības šādus atzinumus sniegt.

Likumprojekta 10.pantā „Tiesības veikt profesionālo darbību un izmantot arhitekta un ainavu arhitekta nosaukumu” ir noteiktas tiesības veikt profesionālo darbību un izmantot arhitekta un ainavu arhitekta nosaukumu. Termins „profesionālā darbība” attiecībā uz arhitektu Likumprojektā tiek lietots likuma „Par reglamentētajām profesijām un profesionālo kvalifikāciju atzīšanu” izpratnē. Arhitekta un ainavu arhitekta profesionālā darbība var tikt veikta jebkādā juridiskā statusā  ̶ gan kā darba devējam, darba ņēmējam vai pašnodarbinātajam, gan citās darba attiecībās.

Likumprojekta 11.pantā „Autortiesības” ir risināti arhitektūras jomai aktuāli autortiesību jautājumi. Likumprojekta 11.panta pirmajā daļā noteikta prasība līgumā par arhitekta vai ainavu arhitekta pakalpojumu sniegšanu iekļaut arī autortiesību jautājumus. Tas ļaus novērst potenciālus konfliktus un neskaidrības gan ar pasūtītāju, gan citam arhitektam pārņemot iesāktos darbus, gan veicot nesaskaņotas izmaiņas būvē. Ja nepieciešams, šajā līgumā iekļaujami arī noteikumi par pasūtītāja līdzautorību atbilstoši Autortiesību likuma 9.pantam. Likumprojekta 11.panta otrajā daļā ir noteikts, ka arhitekts un ainavu arhitekts nedrīkst bez pamatota iemesla liegt piekrišanu pārveidot viņa projektēto objektu gadījumos, ja tiek mainīts tā arhitektoniskais veidols. Atbilstoši Likumprojekta 1.pantā iekļautajai definīcijai ar terminu “arhitektoniskais veidols” saprot būves telpisko un estētisko īpašību kopumu, kas nosaka tās individualitāti. Savukārt atbilstoši Autortiesību likuma 1.panta 2.punktam ar autortiesībām tiek aizsargāts tāds darbs, kas ir autora radošās darbības rezultāts. Saskaņā ar Autortiesību likuma 14.panta pirmās daļas 5.punktu autoram ir neatsavināmas autora personiskās tiesības uz darba neaizskaramību – tiesības atļaut vai aizliegt izdarīt viņa darbā jebkādus pārveidojumus, grozījumus un papildinājumus. Citiem vārdiem, jebkādas būvprojekta izmaiņas (izņemot tehniska rakstura risinājumus, kuri nav aizsargāti ar autortiesībām) ir saskaņojamas ar arhitektu – projekta autoru. Tādējādi Likumprojekta 11.panta otrajā daļā konkretizēts, ka arhitekta (kā autora) tiesības uz darba neaizskaramību attiecas tikai uz situācijām, kurās tiek grozīts objekta arhitektoniskais veidols (t.i. objekta sadaļa, kura ir aizsargāta ar autortiesībām). Turklāt – lai tiktu ņemtas vērā arī pasūtītāja intereses, minētajā normā noteikts, ka arhitekts nevar liegt piekrišanu objekta izmaiņām bez pamatota iemesla. Ņemams vērā, ka Augstākās tiesas Senāts 2019.gada 19.augusta sprieduma lietā Nr.SKC-222/2019 atzinis, ka: “autora personisko tiesību izmantošana [..] var nonākt pretrunā labas ticības principam. Tas nozīmē, ka attiecībā uz autora personiskajām tiesībām abām līgumslēdzējām pusēm ir jāievēro labas ticības princips. Līdz ar to situācijās, kad nepieciešama objekta pārveidošana objektīvu iemeslu dēļ (piemēram, būve nav pabeigta vai nepieciešama tās pielāgošana), pasūtītājam vispirms būtu jāvēršas pie sākotnējā būves arhitekta. Taču, ja sadarbība ar šo arhitektu neizdodas, sākotnējais nedrīkstētu liegt piekrišanu izmaiņām, ko piedāvā cits pasūtītāja piesaistīts arhitekts. Strīdi par iespējamu autora personisko tiesību aizskārumu nav būvvaldes kompetencē, tie risināmi civiltiesiskā kārtībā vai civilprocesā tiesā.”. Likumprojekta 11.panta trešās daļas mērķis ir novērst gadījumus, kad atbilstoši arhitektūras vai ainavu arhitektūras konkursa nolikumam jebkurš arhitektūras vai ainavu arhitektūras konkursa dalībnieks (autors) ir spiests atteikties no savām mantiskajām tiesībām (t.i. atsavināt tās) par labu pasūtītājam. Šāda arhitektūras vai ainavu arhitektūras konkursa nolikuma prasība ir nesamērīga, jo, pirmkārt, nepamatoti ierobežo Autortiesību likuma 39.1 pantā noteiktās autora tiesības pašam izlemt, kā rīkoties ar savām mantiskajām tiesībām, un, otrkārt, autora tiesību atsavināšana pasūtītājam varētu būt pamatota tikai attiecībā uz konkursa uzvarētāju, bet ne visiem konkursa dalībniekiem. Praksē arhitektūras vai ainavu arhitektūras nolikumam bieži tiek pievienots līguma projekts, kurš tiks slēgts ar konkursa uzvarētāju. Šajā līguma projektā tad arī būtu paredzama autora rīcība ar viņa mantiskajām tiesībām, piemēram, mantisko tiesību atsavināšana pasūtītājam.

Likumprojekta 12.pantā „Profesionālās ētikas pamatprincipi” ir noteikti profesionālās ētikas pamatprincipi, kas būs saistoši visiem arhitektiem un ainavu arhitektiem, neatkarīgi no to darbības jomas un pakalpojumu sniegšanas veida.

Likumprojekta IV nodaļa „Arhitektūras, ainavu arhitektūras un pilsētplānošanas konkursi, māksla un dizains publiskajās būvēs vai to ārtelpā”

Ir vairāki būtiski aspekti, kāpēc ir nepieciešams atsevišķs tiesiskais regulējums arhitektūras, ainavu arhitektūras un pilsētplānošanas konkursiem. Pasaules un Eiropas vadošās arhitektu organizācijas uzsver arhitektūras konkursus kā galveno politikas instrumentu kvalitatīvas pilsētvides nodrošināšanai. Starptautiskās arhitektu savienības (The International Union of Architects) un Eiropas Arhitektu padomes (The Architects’ Council of Europe) kopīgajā deklarācijā Architectural Design Competitions: A Key Policy Tool to Ensure Quality in the Built Environment (2019.gada 25.oktobris, pieejams: https://www.uia-architectes.org/wp-content/uploads/2022/03/ace_uiadeclaration_29_october_final.pdf) ir uzsvērts, ka arhitektūras konkursi ir galvenais politikas instruments kvalitatīvas pilsētvides nodrošināšanai, un tas ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā sasniegt augstvērtīgu sniegumu arhitektūrā un būvniecībā, ņemot vērā tieši sabiedrības intereses. Atsaucoties uz Latvijas Republikas Satversmes 115.pantu, ir būtiski apzināties, ka valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu. Augstas kvalitātes arhitektūra un dzīves vide ir nepieciešama, lai nodrošinātu ikviena pamattiesības dzīvot labvēlīgā vidē, atbildību un rūpes par esošajām un nākamajām paaudzēm.

Praksē ir pierādījies, ka arhitektūras konkursi ir efektīvākais veids, kā pasūtītājs var iegūt labāko risinājumu kvalitatīvai dzīves videi. Piemēram, Publisko iepirkumu likuma regulējums nodrošina iespēju publiskas personas vajadzībām organizēt metu konkursus jebkurā tautsaimniecības jomā, tostarp, arī pilsētu un jebkuras citas teritorijas plānošanas, arhitektūras un būvniecības jomā, bet Publisko iepirkumu likumā nav noteikts, kādos gadījumos ir rīkojami arhitektūras, ainavu arhitektūras un pilsētplānošanas konkursi, kas ir saistīti ar būvētās vides kvalitātes veidošanas mērķiem.

Esošais tiesiskais regulējums atklāj vairākas nepilnības, piemēram, Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likuma un Publisko iepirkuma likuma savstarpējā korelācijā. Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likuma 14.pantā ir noteikta obligāta prasība  ̶ jaunu ēku būvniecība Rīgas vēsturiskā centra publiskajā ārtelpā pieļaujama tikai pēc atklātos arhitektūras konkursos iegūtiem projektiem, to publiskas izvērtēšanas. Turpretim šobrīd nav noteikts tiesiskais regulējums, kā ir organizējami atklāti arhitektūras un ainavu arhitektūras konkursi privātam pasūtītājam. Tādējādi netiek pilnvērtīgi izpildīta minētā prasība tajos gadījumos, kad Rīgas vēsturiskajā centrā un tā aizsardzības zonā ir privāts pasūtītājs ar būvniecības ieceri. Tāpēc ir būtisks tiesiskais regulējums, kas nosaka arhitektūras, ainavu arhitektūras un pilsētplānošanas konkursu procedūru, lai iegūtu arhitektoniski visaugstvērtīgākos risinājumus arī pilsētbūvnieciski sarežģītās teritorijās. Rīgas detālplānojumā ir noteikts, ka pilsētbūvnieciskus akcentus var īstenot tikai pēc konkursa rezultātā iegūta priekšlikuma. Ja arhitektūras konkursā tiek iegūts izcils rezultāts, tas var būt par pamatojumu pašvaldībai atļaut atkāpes no apbūves noteikumiem, tādējādi ļaujot elastīgāk piemērot tiesisko regulējumu atbilstoši konkrētajam objektam.

Esošajā tiesiskajā regulējumā (tajā skaitā pašvaldību saistošajos noteikumos), kas attiektos uz Likumprojektā 13.pantā noteikto gadījumu, arhitektūras konkursi ir regulēti, piemēram:
1) Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likuma 14.pantā, kas nosaka, ka jaunu ēku būvniecība Rīgas vēsturiskā centra publiskajā ārtelpā pieļaujama tikai pēc atklātos arhitektūras konkursos iegūtiem projektiem, to publiskas izvērtēšanas, Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomes pozitīva atzinuma saņemšanas un saskaņošanas normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi (atklātu arhitektūras ideju konkursu rīkošanas prasība neattiecas uz īslaicīgas lietošanas un pagaidu ēkām, kā arī uz tādu jaunu ēku izcilas arhitektūras iecerēm, par kurām saņemts Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes, Rīgas pilsētas būvvaldes un Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomes vienbalsīgs atzinums);
2) Rīgas vēsturiskā centra un aizsardzības zonas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi (pašvaldības saistošie noteikumi) – dažādā kontekstā, piemēram, pilsētbūvnieciski svarīgās vietās, vai, ja vēlas pamatot atkāpi no apbūves noteikumiem;
3) Liepājas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi;
4) Ventspils teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi;
5) Jūrmalas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi un citu pašvaldību saistošajos noteikumos;
6) nepieciešamība pēc arhitektūras konkursa reizēm tiek noteikta arī detālplānojumos un lokālplānojumos.

Likumprojekta piemērošanas pieeja paredz, ka publiskajiem pasūtītājiem arhitektūras, ainavu arhitektūras un pilsētplānošanas konkursu rīkošanā ir sasitoši būvniecības un publisko iepirkumu jomu speciālie normatīvie akti (sk. Likumprojekta 3.pants). Tādējādi Likumprojekta 13.panta trešajā daļā noteikts, ka publiskas personas, publisku personu kapitālsabiedrības un citi publiski pasūtītāji Publisko iepirkumu likuma izpratnē arhitektūras, ainavu arhitektūras un pilsētplānošanas konkursus rīko nozaru normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos un kārtībā, piemēram, atbilstoši Ministru kabineta 2017.gada 28.februāra noteikumiem Nr.107 „Iepirkuma procedūru un metu konkursu norises kārtība”. Līdz ar to Likumprojekts nenosaka divu paralēlu procesu esamību, bet nosaka tos gadījumus, kuros konkursi būtu rīkojami, ja vien nozaru speciālie normatīvie akti nenosaka citādi (piemēram, ka konkursi nav rīkojami, paredz citus konkursu rīkošanas nosacījumus un kārtību, u.tml.), vienlaikus nenosaucot visus spēkā esošos normatīvos aktus.

Savukārt, lai veidotu tiesisko regulējumu privātajiem pasūtītājiem arhitektūras, ainavu arhitektūras un pilsētplānošanas konkursu rīkošanā, Likumprojekta 13.panta ceturtā daļa nosaka, ka Ministru kabinets nosaka arhitektūras, ainavu arhitektūras un pilsētplānošanas konkursu norises kārtību.

Latvijas Arhitektu savienība ir izstrādājusi Labas prakses vadlīnijas, kas balstītas Starptautiskās Arhitektu savienības un Eiropas Arhitektu padomes deklarācijā par arhitektūras metu konkursiem un arī „Rekomendācijas saimnieciski izdevīgākā piedāvājuma (SIP) vērtēšanas kritērijiem iepirkumos arhitektūras un ēku projektēšanas jomā”.

Likumprojekta 14.pantā „Mākslas un dizaina iekļaušana publiskās būvēs vai to ārtelpā” noteikts, ka lai īstenotu augstas kvalitātes būvkultūru un arhitektoniski telpisko vidi, būvēs vai to ārtelpā iekļaujama māksla un dizains, ja saistībā ar šīm būvēm rīkojams arhitektūras, ainavu arhitektūras vai pilsētplānošanas konkurss. Mākslas un dizaina iekļaušana būvēs vai to ārtelpā ir starptautiska iniciatīva, kas veicina mākslas un unikālā dizaina integrāciju publiskajās būvēs, kas nodrošina augstvērtīgu arhitektoniski telpisko vidi un kultūrainavu, kur noteikta daļa no būvniecības finansējuma tiek novirzīta mākslas darbu radīšanai. Šāda prakse tiek realizēta dažādos veidos dažādās valstīs un reģionos, šādu mākslas iekļaušanu attiecinot gan uz valsts, gan pašvaldību objektiem. Vairākās pasaules valstīs dažādos pārvaldības modeļos tiesību aktos ir jau nostiprināts mākslas un dizaina iekļaušanai publiskajās būvēs vai to ārtelpā ieviešanas procenta mehānisms: piemēram, Igaunijā, Somijā, Zviedrijā, Dānijā, Norvēģijā, Nīderlandē, Austrijā, Beļģijā (Flandrijas reģionā), Apvienotajā karaliste (pilsētu pašvaldības), Francijā, Vācijā, ASV, Kanādā un citās.

Likumprojekta izpratnē ar mākslu un dizainu publiskās būvēs tiek saprasts mākslinieciski veidots objekts vai elements, kas radīts konkrētajai būvei vai ārtelpai, ir tās neatņemama sastāvdaļa vai funkcionāli ar to saistīts un veido tās identitāti. Mākslas un dizaina piemērošana publiskajās būvēs vai to ārtelpā attiecas tikai uz tiem gadījumiem, kad saskaņā ar Likumprojektu par to būvniecību rīkojams konkurss. Saskaņā ar Likumprojekta 14.panta otro daļu Ministru kabinets nosaka kritērijus, prasības un kārtību mākslas un dizaina iekļaušanai sabiedriski nozīmīgās publiskās būvēs vai to ārtelpā.

Kultūras ministrija ir uzsākusi diskusijas ar nozares profesionāļiem par kritērijiem, prasībām un kārtību mākslas un dizaina iekļaušanai Likumprojekta 14.panta pirmajā daļā paredzētajās būvēs vai to ārtelpā. Par mākslas un dizaina objektiem publiskajās būvēs vai tai pieguļošajā publiskajā ārtelpā būtu uzskatāmi, piemēram, tēlniecības darbi, arhitektūras mazās formas, vides dizaina objekti, lielformāta gleznas, sienas gleznojumi, grafikas darbi, lielformāta fotogrāfijas interjerā, instalācijas – īslaicīgas vai pastāvīgas instalācijas, kas iesaista skatītāju un pārveido publisko telpu, lielformāta unikālā dizaina objekti, kas paredz gan dažādu tradicionālu materiālu, kā piemēram, tekstils, stikls, koks, keramika, metāls, un arī jaunu tehnoloģiju un kompozītmateriālu izmantošanu. Par mākslas un dizaina objektiem būvēs nebūtu uzskatāmi tādi šo būvju elementi, kuri nepārprotami degradē būvi vai tās apkārtējo vidi, ir prettiesiski, pretrunā ar Satversmes preambulā nostiprinātajiem virsprincipiem, Latvijas Republikā sabiedrībā vispārpieņemtajām morāles un ētikas normām, cilvēka pamattiesībām un pilsoniskajām brīvībām, vai tos noniecina, piemēram, aicinājumi izdarīt noziedzīgus nodarījumus. Vienlaikus Likumprojekta izstrādē tiek ņemts vērā, ka māksla, dizains un tās kvalitāte ir atzīstami par atklātiem, jeb nenoteiktiem tiesību jēdzieniem. Šādi jēdzieni noskaidrojami likuma un konkrētā gadījuma kontekstā. Tiesību doktrīnā secināts, ka nenoteikto tiesību jēdzienu izmantošana ir viens no likumdošanas tehnikas paņēmieniem, kura mērķis ir līdzsvarot tiesiskās noteiktības un taisnīguma prasības, palīdzot tiesību normu fleksibilizēt, zināmā konkrētās piemērošanas gadījumu daļā samazinot normatīvās regulēšanas negatīvos blakusefektus (Sk. Jautrīte Briede. Nenoteiktā tiesību jēdziena piepildīšana ar saturu administratīvajā procesā iestādē un tiesā. Jurista vārds. Pieejams: https://juristavards.lv/zurnals/282515-nenoteikta-tiesibu-jedziena-piepildisana-ar-saturu-administrativaja-procesa-iestade-un-tiesa/). Tādējādi šo atklāto tiesību jēdzienu tvēruma piepildījums ar konkrētu saturu izvērtējams katrā konkrētajā gadījumā. Mākslas un dizaina projekta autors var izvēlēties dizaina un mākslas veidu un formu publiskā ārtelpā, cik vien to neierobežo citas tiesību normas. Dizains un māksla būvēs vai to ārtelpā ir arhitektūras sastāvdaļa, kuru nevar izmērīt ne kvadrātmetros, ne procentos. Tādējādi mākslas un dizaina projekta autoram, ietverot dizaina un mākslas noformējumu publiskā ārtelpā, piemīt plaša rīcības brīvība, ņemot vērā, ka mākslas un dizaina veidola visaptveroša reglamentācija normatīvajos aktos nav saprātīgi iespējama un nebūtu lietderīga. Mākslas un dizaina esamība tiesību piemērošanas praksē tiks izvērtēta Likumprojekta 13.pantā paredzētā arhitektūras, ainavu arhitektūras un pilsētplānošanas konkursa ietvaros, vienlaikus ņemot vērā iepriekš minēto. Mākslas un dizaina iekļaušana publiskās būvēs vai to ārtelpā kopējo būvniecības budžetu ietekmēs proporcionāli tik daudz, cik pasūtītājs būs gatavs maksāt par kvalitatīvu un augstvērtīgu arhitektūru. Par dizaina vai mākslas klātbūtni arhitektūrā ir atbildīgs arhitekts ‒ projekta autors, kurš sabalansē kopējās budžeta izmaksas, lai tās neuzliktu neprognozējamas saistības valsts un pašvaldību budžetiem. Attiecīgajiem mākslas un dizaina iekļaušanas publiskajās būvēs vai to ārtelpā izdevumiem nav jābūt atsevišķi izdalītiem, jo tās ir ēkas arhitektūras projekta izmaksas tāpat kā, piemēram, fasādes apdares izmaksas. Vienlaikus Likumprojekta 14.pants nepaplašina to gadījumu skaitu, kad publiskām personām jārīko metu konkurss. Mākslas un dizaina izvēle publiskajās būvēs līdz Likumprojekta 14.panta otrajā daļā minēto Ministru kabineta noteikumu stāšanās spēkā neattieksies uz tiem gadījumiem, kur būvprojekti ir saskaņoti un ir jau uzsākts būvniecības process.

Latvijas arhitektūras telpā ir vairāki augstvērtīgi piemēri, kur māksla un dizains netika definēta darba uzdevumā, bet autors ‒ arhitekts to risināja atbilstoši savai idejai. Piemēram, Jaunā Rīgas teātra ēku kompleksa rekonstrukcija (projekta autori: „Zaigas Gailes arhitektu birojs”, „Sarma un Norde arhitekti”), kur mākslinieciski rekonstruētas vēsturiskās kāpnes, speciāli radīts tēlniecības darbs gaismas akā, unikāla dizaina gaismas ķermenis un vides dizaina objekti iekšpagalmā. Dziesmu svētku estrādes Mežaparkā pārbūvē (projekta autori: „Mailītis arhitekti” un „Arhitekta J.Pogas birojs”) ir iekļauta Dziesmu svētku ekspozīcija un multimediāla instalācija par Dziesmu svētku procesu. Pieminami arī Latvijas universitātes Dabaszinātņu akadēmiskā centrs projekts (projekta autori „Sestais stils”), kur ēkas interjerā integrēts unikāls vertikāls stikla dizaina objekts, un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ambulatorais un neatliekamās palīdzības centrs ar simboliskiem vides dizaina objektiem – briedi un dzērvi (objektu autori: „Mark arhitekti”, Kārlis Alainis un „Yes We Can”), kā arī dizaina studijas „H2E” veidoto īpašo grafikas dizainu kā pievienoto vērtību slimnīcas interjerā.

Likumprojekta V nodaļā „Latvijas Sertificētu arhitektu kolēģija” no 15.panta līdz 23.pantam ir noteiktas Kolēģijas institūcijas, dalība Kolēģijā, Kolēģijas finanšu līdzekļi, tās struktūrvienību  ̶ kopsapulces un padomes funkcijas, kā arī profesionālās prakses uzraudzības komisijas un revīzijas komisijas funkcijas.

Likumprojekta 15.pantā „Latvijas Sertificētu Arhitektu kolēģija” noteikts, ka Latvijas Sertificētu arhitektu tā ir neatkarīga sertificētu arhitektu un sertificētu ainavu arhitektu pašpārvaldes institūcija – autonoms pašpārvaldes publisko tiesību subjekts, kuras mērķis ir nodrošināt arhitekta un ainavu arhitekta profesiju reglamentāciju un tikai šai kolēģijai ir Likumprojektā noteiktās tiesības un pienākumi. Latvijā vēsturiski profesijas pārraudzības organizācijas veidotas dažādos statusos un ne vienmēr šie lēmumi bijuši konsekventi. Piemēram, zvērinātu revidentu gadījumā tā ir biedrība „Latvijas Zvērinātu revidentu asociācija”, bet sertificētu mediatoru gadījumā – autonoms pašpārvaldes publisko tiesību subjekts (zvērinātu revidentu gadījumā tās regulējums vairāk atgādina publisko tiesību subjektu, nevis biedrību – kompetence regulēta Revīzijas pakalpojumu likumā, dalība tajā ir obligāta). Jāņem vērā, ka Latvijas tiesību sistēmā un juridiskajā literatūrā nav definēti kritēriji, kā izdarīt izvēli par labu vienam vai otram variantam. Līdz ar to šo lēmumu nosaka lietderības apsvērumi, ņemot vērā šādus principus: piemēram, vai profesijas pārvaldīšanai obligāta ir visu sertificētu arhitektu dalība organizācijā. Tāpat ir izvērtēts profesijas nozīmīgums sabiedrībā atbilstoši šādiem kritērijiem:
1) Drošība un kvalitāte: arhitekti ir atbildīgi par būvju un infrastruktūras projektēšanu, kas ir droša un atbilst visiem būvniecības standartiem;
2) Estētika un kultūra: arhitektūra ir būtiska kultūras nozare, kur savukārt estētika (skaistums) ir viens no kritērijiem, kas ļauj novērtēt arhitektūras un būvētās vides kvalitāti;
3) Profesionālā atbildība: arhitekti ievēro profesionālās ētikas normas un kodeksu, un ir atbildīgi par savu darbu. Tas palīdz novērst neprofesionālu rīcību un nodrošina, ka arhitekti darbojas sabiedrības interesēs;
4) Sabiedrības uzticība: arhitektu un ainavu arhitektu profesionālajā darbībā jāveicina sabiedrības uzticība šīm profesijām, proti, ka to pārstāvji ir kvalificēti un kompetenti.

Kā galveno līdzīgo organizāciju Kolēģijai Eiropas valstu kontekstā var minēt Architektenkammer – Arhitektu kameru Vācijā, kas ir publisko tiesību profesionāla organizācija arhitektiem. Katra Vācijas federālā zeme ir izveidojusi savu Architektenkammer, un dalība tajā ir obligāta arhitektiem, kuri vēlas praktizēt patstāvīgi. Šīs kameras ir atbildīgas par profesionālo standartu uzturēšanu, arhitektu reģistrācijas uzraudzību un atbilstības nodrošināšanu juridiskajām un ētikas vadlīnijām. Līdzīgas prasības ir ārstiem, advokātiem, farmaceitiem, notāriem. Publiska pašpārvalde radīs iespēju iesaistīt visus Latvijas sertificētos arhitektus un ainavu arhitektus, tādējādi akcentējot, ka sertifikācija nav bezmērķīga, bet līdz ar sertifikāciju arhitektam un ainavu arhitektam ir tiesības pilnvērtīgāk iesaistīties profesijas pārvaldīšanā. Tas nodrošinātu šo profesiju pienācīgu uzraudzību ne tikai juridiski, bet arī profesiju pašregulācijas principa piemērošanas rezultātā pilnveidojot arhitektu un ainavu profesionālās prakses kvalitāti.
         
Likumprojekta 16.pants. Kolēģijas institūcijas uzskaita Kolēģijas institūcijas un nostiprina Kolēģijas kopsapulces tiesības izveidot Kolēģijas struktūrvienību, nosakot to kompetenci.

Likumprojekta 17.pants. Arhitektu un ainavu arhitektu dalība Kolēģijā nosaka sertificētu arhitektu, ainavu arhitektu un to profesionālo radošo organizāciju balsstiesības Kolēģijā, kā arī kārtību, kādā nosaka Likumprojekta 14.panta piektajā daļā paredzēto organizāciju pārstāvju dalību Kolēģijā.

Likumprojekta 18.pants. Kolēģijas finanšu līdzekļi paredz, ka Kolēģijas finanšu līdzekļus veido sertificētu arhitektu, sertificētu ainavu arhitektu un to profesionālās radošo organizāciju iemaksātās summas, kā arī finanšu līdzekļi, kas iegūti no citiem avotiem, kuru iemaksas kārtību un apmēru par dalību Kolēģijā nosaka Kolēģijas padome. Izstrādājot šo tiesisko regulējumu tika vērtēti dažādi Kolēģiju finansēšanas modeļi un par vislietderīgāko un Kolēģijas pašnoteikšanās principam atbilstošāko tika atzīts pārņemt Latvijas Republikas Advokatūras likuma 22.panta pirmajā daļā noteikto tiesisko regulējumu, to pielāgojot Likumprojekta mērķim. Latvijas Republikas Advokatūras likuma 22.panta pirmajā daļā noteikts, ka Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas līdzekļus veido summas, kas tiek maksātas Latvijas Zvērinātu advokātu padomes noteiktajā kārtībā un apmērā par dalību Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijā. Ņemot vērā, ka Kolēģija paredzēta kā neatkarīga sertificētu arhitektu un sertificētu ainavu arhitektu pašpārvaldes institūcija, tai tāpat kā Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijai, Likumprojektā paredzētas tiesības pašai noteikt iemaksas kārtību un apmēru par dalību Kolēģijā.

Vienlaikus Likumprojekta 19. – 23.pantā noteiktas Kolēģijas institūcijas – Kolēģijas kopsapulce, Kolēģijas padome, profesionālās prakses uzraudzības komisijas un Revīzijas komisija. Likumprojektā paredzētais risinājums – pašpārvaldes publisko tiesību subjekta statusa noteikšana Kolēģijai, ir izstrādāts ņemot vērā:
1) nepieciešamību nostiprināt arhitektūras nozares pašpārvaldes un neatkarības principus – līdzīgs risinājums jau šobrīd pastāv arī attiecībā uz sertificētu mediatoru padomi (sk. Mediācijas likuma 25.panta otrā daļa), Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju kolēģiju (sk. Tiesu izpildītāju likuma 114.pants), Latvijas Zvērinātu notāru kolēģiju (sk. Notariāta likuma 216.pants), kā arī Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģiju (sk. Latvijas Republikas Advokatūras likuma 20.pants);
2) Eiropas Savienības dalībvalstu pieredzi, veidojot arhitektūras nozarē pašpārvaldes subjektus, tajā skaitā, Lietuvā, Vācija, Austrijā, Čehijā un Ungārijā;
3) nepieciešamību atvieglot administratīvo slogu arhitektūras nozarē (arhitekta sertificēšanas prasības jau ilgstoši ir deleģētas biedrībai „Latvijas Arhitektu savienība”, tomēr kā pārvaldes uzdevums tas tiek deleģēts terminēti, tādējādi neveicinot ilgtermiņa pieeju arhitekta profesijas kvalitātes veidošanai);
4) nepieciešamību radīt sistēmu sūdzību izskatīšanai un disciplinārsodu piemērošanai, tādējādi aizsargājot sabiedrības un būvniecības procesa dalībnieku intereses.

Likumprojekta 19. pantā, noteikts, ka biedrības institūcijas un struktūrvienības, kā arī Kolēģijas priekšsēdētāju ievēlē Kolēģijas kopsapulce. Piedāvātais regulējums ietverts, ievērojot Biedrību un nodibinājuma likuma 1. panta pirmajā daļā nostiprināto demokrātiskas sabiedrības principu biedrību darbībā, kas vienlaikus piemērojams profesionālo pašpārvaldes organizāciju darbībai.

Tādējādi atbilstoši demokrātiskas sabiedrības principam Kolēģijas darbībā ar Likumprojektā noteikto tiesisko regulējumu tiek novērstas situācijas, kurās vara pār Kolēģiju un tajā pieņemtajiem lēmumiem koncentrēta Kolēģijas izpildinstitūcijas, jeb Kolēģijas padomes vadītāju rokās, un kuri šāda iemesla dēļ praksē var tikpat kā nebūt atstādināmi no amata, neskatoties uz to rīcību pretēji Kolēģijā pārstāvēto personu un organizāciju interesēm vai bezdarbību. Vienlaikus, ievērojot nepieciešamību nošķirt Kolēģijas lēmējinstitūcijas – Kolēģijas kopsapulces un izpildinstitūcijas – Kolēģijas padomes funkcijas un pārējās Kolēģijas kopsapulcē ievēlētās institūcijas, visas vēlētās Kolēģijas institūcijas ir pēc būtības nošķirtas un patstāvīgas un savstarpēji mijiedarbojas atbilstoši līdzsvara un atsvara principam, tādējādi nodrošinot visu Kolēģijas institūciju savstarpēju pārraudzību, to pilnvaru nošķiršanu un vienādu sabalansētību.

Kolēģijas kopsapulci sasauc Kolēģijas priekšsēdētājs reizi četros gados. Kolēģijas priekšsēdētājs vai Kolēģijas padome nekavējoties (bez vainojamas vilcināšanās) sasauc Kolēģijas kopsapulci, ja to rakstveidā, norādot sasaukšanas iemeslu, prasa ne mazāk kā viena desmitdaļa Kolēģijas biedru. Likumprojekta 19.panta otrajā daļā noteiktais četru gadu termiņš paredzēts, ņemot vērā Satversmē noteikto četru gadu termiņu Saeimas un valsts prezidenta vēlēšanām, tādējādi veicinot Likumprojekta skaidrības un tiesiskās stabilitātes principu. Vienlaikus Kolēģijas kopsapulce ievēlē Kolēģijas priekšsēdētāju, kurš Kolēģijas kopsapulces starplaikos ieceļ un atceļ Kolēģijas padomes un citu Kolēģijas institūciju locekļus. Šāds tiesiskais regulējums paredzēts, lai nodrošinātu Kolēģijas institūciju darba nepārtrauktību gadījumos, kad kāds no Kolēģijas institūciju locekļiem atstāj amatu vai nespēj veikt savas funkcijas, kā arī, lai atbilstoši demokrātijas principam nodrošinātu Kolēģijas kopsapulces ievēlēto institūciju efektīvu pārbaudi. Kolēģijas priekšsēdētājs un viņa vietnieki saglabā savas pilnvaras līdz nākamajai Kolēģijas kopsapulcei, kurā Kolēģijas kopsapulce lemj par Kolēģijas priekšsēdētāja ievēlēšanu. Proti, Kolēģijas priekšsēdētājs nesaglabā savas pilnvaras (amatu) arī gadījumā, ja Kolēģijas kopsapulces vēlēšanas noslēdzas bez rezultāta, piemēram, balsis par un pret Kolēģijas priekšsēdētāju sadalās vienādi un tādēļ jārīko jaunas vēlēšanas. Līdzšinējais Kolēģijas priekšsēdētājs turpina saglabāt Kolēģijas priekšsēdētāja pilnvaras tikai pēc viņa pārvēlēšanas Kolēģijas kopsapulcē. Likumprojekta 19.pantā šāds tiesiskais regulējums noteikts ar mērķi nodrošināt Kolēģijas kopsapulces priekšsēdētāja institūta funkciju veikšanu praktiski un efektīvi un šī amata kandidātu savstarpēju konkurenci, tādējādi nodrošinot Kolēģijas priekšsēdētāja amatam praksē vispiemērotākā kandidāta ievēlēšanu, vienlaikus novēršot Kolēģijas priekšsēdētāja kā institūcijas stagnāciju vai tā pilnvaru negodprātīgu izmantošanu dēļ vienas personas nepamatoti pastāvīgas atrašanās Kolēģijas priekšsēdētāja amatā. Vienlaikus Kolēģijas priekšsēdētājam var būt viens vai vairāki vietnieki. Kolēģijas priekšsēdētājs pats izvēlās un ieceļ tā vietniekus, kā arī nosaka, kurš no vietniekiem uzņemsies Kolēģijas priekšsēdētāja pilnvaras viņa prombūtnes laikā, vai gadījumā ja Kolēģijas priekšsēdētājs nespēj veikt savas funkcijas. Vienlaikus Kolēģijas priekšsēdētāja prombūtnes laikā Kolēģiju pārstāv Kolēģijas padomes priekšsēdētājs. Kolēģijas priekšsēdētājam zaudējot amatu, amatu zaudē arī visi viņa vietnieki.

Likumprojekta 23.pantā noteikta Kolēģijas institūciju izdoto administratīvo aktu un faktiskās rīcības apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtība. Vienlaikus Likumprojekta 23.panta otrajā daļā paredzēti izņēmumi no Administratīvā procesa likumā noteiktās administratīvo aktu izpildes kārtības, nosakot, ka Likumprojekta 21.panta trešās daļas 1., 2. un 3.punktā paredzēto lēmumu apstrīdēšana un pārsūdzēšana neaptur tā izpildi. Likumprojekta 21.panta trešās daļas 1., 2. un 3.punktā paredzēts, ka profesionālās prakses uzraudzības komisija organizē un veic arhitektu un ainavu arhitektu sertificēšanu, prakses pārbaudi, pieņem lēmumus par disciplinārsoda piemērošanu, sertifikāta apturēšanu un anulēšanu, pastāvīgi vai uz laiku izslēdzot personu no Kolēģijas, izskata sūdzības par sertificētu arhitektu un sertificētu ainavu arhitektu profesionālo darbību un uzrauga Likumprojektā noteikto arhitekta un ainavu arhitekta ētikas pamatprincipu ievērošanu, kā arī ir tiesīga piemērot brīdinājumu sertificētam arhitektam un sertificētam ainavu arhitektam vai sniegt priekšlikumu Kolēģijas padomei piemērot citus Likumprojektā minētos disciplinārsodus. Mērķis Likumprojekta 23.panta otrajā daļā noteiktajai profesionālās prakses uzraudzības komisijas lēmumu izpildes kārtībai to apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas gadījumā ir pēc iespējas novērst nelabticīgu apstrīdēšanas iesniegumu un sūdzību iesniegšanu, pēc būtības uzsākot fiktīvu strīdu par administratīvo aktu tiesiskumu nolūkā paildzināt līdz administratīvā akta izdošanai pastāvošo tiesisko stāvokli. Vienlaikus Likumprojekta 23.panta otrajā daļā noteiktais profesionālās prakses uzraudzības komisijas lēmumu izpildes kārtības samērīgums pamatojams ar apstākli, ka tiesiskuma un procesuālās ekonomijas principa nodrošināšana administratīvajā procesā, proti tiesību normām atbilstoša procesa rezultāta sasniegšana pēc iespējas ātrāk un ekonomiskāk, nav sasniedzama citādi kā nosakot izņēmumu no vispārīgās administratīvo aktu izpildes kārtības. Kolēģija ir pašpārvaldes institūcija, kurā tās biedri – sertificēti arhitekti lemj par tiem noteikumiem un tiesisko regulējumu, kas attiecas uz viņiem pašiem kā Kolēģijas biedriem, bet nevar lemt attiecībā uz nosacījumiem par tām personām, kuras nav Kolēģijas biedri. Lai nodrošinātu vienlīdzīgus, taisnīgus un samērīgus nosacījumus Kolēģijas biedriem, saskaņā ar Likumprojekta 21.panta piekto daļu Ministru kabinets nosaka nosacījumus saskaņā ar kuriem fiziskajām personām izsniedz un reģistrē sertifikātu patstāvīgai praksei arhitektūras jomā, sertifikāta izsniegšanas un reģistrēšanas kārtību.

Likumprojekta VI nodaļa „Sertificēts arhitekts un sertificēts ainavu arhitekts” nosaka prasības arhitekta pastāvīgas prakses tiesību iegūšanai, terminu "arhitektu birojs", "ainavu arhitektu birojs", "arhitekta birojs" un "ainavu arhitekta birojs" un to atvasinājumu lietojumu komersanta firmā kā arī citus jautājumus, kas saistīti ar arhitekta un ainavu arhitekta praksi.

Šobrīd Būvniecības informācijas sistēmā (BIS) ir iebūvēta sasaiste ar sodu reģistru, tādējādi ļaujot pārliecināties par personas nodarījumu, piespriesto sodu un tā izciešanu, uz kā pamata sertificēšanas institūcija var pieņemt lēmumu. Kolēģija uzturēs sasaisti ar Būvniecības informācijas sistēmas (BIS) būvspeciālistu reģistru.

Pašlaik Latvijas Ainavu arhitektu asociācijā ir izveidota Sertifikācijas institūcija. Ainavu arhitektu sertificēšana notiek kopš 2005.gada. Saskaņā ar 2024.gada 31.decembra datiem ar atjaunotu sertifikātu pašlaik profesionāli darbojas 43 sertificēti ainavu arhitekti. Sertifikāta iegūšana notiek saskaņā ar „Ainavu arhitektūras speciālistu sertificēšanas nolikumu” un „Ainavu arhitektūras speciālistu sertificēšanas kvalitātes rokasgrāmatu”. Ainavu arhitektiem kompetences sertifikātu izsniedz pēc iesniegto dokumentu un projektu izvērtēšanas un sertificēšanas eksāmena nokārtošanas.

Kolēģijas biedru sastāvā var būt tikai sertificēti arhitekti un sertificēto ainavu arhitekti. Tādējādi sertifikāta esamība ir viens no priekšnoteikumiem biedra statusa iegūšanai. Persona var iegūt Kolēģijas biedra statusu ar brīdi, kad tā iegūs Likumprojektā paredzēto sertifikātu, bet vienlaikus sertificēta arhitekta vai sertificēta ainavu arhitekta dalība Kolēģijā ir šīs personas tiesības, bet ne pienākums. Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas 20.panta otrajā daļā noteikts, ka nevienu nedrīkst piespiest iestāties kaut kādā asociācijā. No Latvijas tiesību sistēmas kopumā izriet, ka šāds aizliegums Latvijā pastāv kā vispārējais tiesību princips. Līdz ar to, ja persona vēlas būt sertificēts arhitekts vai sertificēts ainavu arhitekts, bet nevēlas būt Kolēģijas biedrs, tad personai nav uzliekams pienākums ar sertifikāta iegūšanu ieņemt Kolēģijas biedra statusu. Līdz ar to Likumprojekta 20.pantā noteiktais tiesiskais regulējums, ka Kolēģijas padome pieņem lēmumu par uzņemšanu Kolēģijā, piešķirot arhitekta un ainavu arhitekta sertifikātus, ja pretendentam ir tiesības iegūt šādu sertifikātu, nav iztulkojams tādā veidā, ka personu pret tās gribu uzņem Kolēģijā tikai dēļ iemesla, ka tā ir ieguvusi Likumprojektā noteikto sertifikātu. No iepriekš minētā izriet, ka personai ir jāpiekrīt tās uzņemšanai Kolēģijā, pretējā gadījumā tai tiek piešķirts vienīgi attiecīgais sertifikāts. Tāpat Kolēģijas padomei visos gadījumos jānoskaidro personas viedoklis, vai šī persona, vēloties iegūt sertifikātu, vēlas tikt uzņemta Kolēģijā. Šis viedoklis Kolēģijai ir jāizvērtē un jāņem vērā, lemjot par personas uzņemšanu Kolēģijā vienlaikus ar sertifikāta piešķiršanu. Visbeidzot lēmums piešķirt sertifikātu un uzņemt Kolēģijā var būt kā viena procesa sastāvdaļas vai arī atsevišķas darbības. Gadījumā, ja persona ir iepriekš saņēmusi sertifikātu, bet vēlāk izsaka vēlēšanos būt uzņemtai Kolēģijā, kaut arī sākotnēji no tā ir atteikusies vai nav izteikusi vēlmi būt Kolēģijas biedrs, Kolēģijas padome par to lemj atsevišķi. Abus šos jautājums izlemj Kolēģijas padome.

Likumprojekta 21. un 25.pantā paredzētas Kolēģijas tiesības pašai noteikt kārtību, kādā ainavu arhitektiem izsniedz un reģistrē sertifikātu patstāvīgai praksei ainavu arhitektūras jomā, sertifikāta izsniegšanas un reģistrēšanas kārtību, kā arī ainavu arhitekta kompetences pārbaudes organizēšanas nosacījumus un kompetences pārbaudes saturu, kā arī sertificēta ainavu arhitekta profesionālās prakses uzraudzības noteikumus un kārtību. Šāds tiesiskais regulējums Likumprojektā ietverts, realizējot profesijas pašregulācijas principu, atbilstoši kuram profesionālā organizācija, ievērojot tiesību normas, pati pielāgojas un veic nepieciešamās izmaiņas tās praksē, lai nodrošinātu lietderīgāko, efektīvāko un attiecīgam gadījumam atbilstošāko risinājumu bez nelietderīgas vai kļūdainas valsts pārvaldes iestāžu iesaistes un līdz ar to valsts budžeta līdzekļu izlietojuma. Kolēģija Likumprojekta 21. un 25.pantā noteikto kārtību nosaka, izdodot vispārīgo administratīvo aktu (publiski tiesisku attiecību gadījumā), jeb lēmumu, kuru likumā paredzētajos gadījumos iestāde izdod attiecībā uz individuāli nenoteiktu personu loku, kas atrodas konkrētos un identificējamos apstākļos (Administratīvā procesa likuma 1.panta trešā daļa).

Likumprojekta 26.pants. Terminu "arhitektu birojs", "ainavu arhitektu birojs" vai "arhitekta birojs", "ainavu arhitekta birojs" un to atvasinājumu lietojums komersanta firmā nosaka šajā pantā paredzēto apzīmējumu lietojuma nosacījumus komersantu firmā, kā arī kārtību kādā Kolēģija pieņem lēmumu piekrišanas došanai un atsaukšanai to dot šo terminu un to atvasinājumu lietojumam komersanta firmā, un šī lēmumu apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtību. Likumprojekta 26.panta mērķis ir aizsargāt patērētājus un personas, kas nodarbojas ar saimniecisko vai profesionālo darbību, no maldinošas komersanta reklāmas un negodīgas komercprakses radītajām kaitīgajām sekām. Likumprojekta 26.panta regulējuma izstrādē tika vērtēts tajā noteikto apzīmējumu lietošanas samērīgums, proti, nosakot, vai panta mērķi ir iespējams sasniegt ar attiecīgos komersantus mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Likumprojekta 26.panta regulējuma samērīguma izvērtēšanas rezultātā tika secināts, ka pantā reglamentēto apzīmējumu lietošana nav nosakāma kā obligāta, tādējādi nodrošinot, ka komersanti var brīvi izvēlēties tā dalībnieku un biedru sastāvu (kapitālsabiedrību un personālsabiedrību gadījumā) un pamatdarbības veidu (arī individuālā komersanta gadījumā). Vienlaikus, ja komersants tomēr izvēlas lietot Likumprojekta 26.pantā paredzētos apzīmējumus, tam ir jāatbilst vismaz šajā pantā paredzētajiem nosacījumiem. Kolēģija Likumprojekta 26.pantā paredzēto lēmumu pieņem un izpilda Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā, un tas ir uzskatāms par administratīvo aktu. Kolēģijas lēmumam paredzēta vispārīga administratīvo aktu apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtība, vienlaikus Likumprojekta 26.panta devītajā daļā nosakot, ka Kolēģijas lēmuma apstrīdēšana un pārsūdzēšana neaptur tā izpildi. Mērķis piedāvātajai Kolēģijas lēmuma izpildes kārtībai tā apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas gadījumā ir pēc iespējas novērst nelabticīgu apstrīdēšanas iesniegumu un sūdzību iesniegšanu, nolūkā saglabāt esošo un Likumprojekta 26.panta mērķim neatbilstošo komersanta firmā lietoto apzīmējumu. Vienlaikus Likumprojekta 26.pantā piedāvātās Kolēģijas lēmuma izpildes kārtības samērīgums pamatojams ar faktu, ka nav konstatējams būtisks vai citādi ievērojams personas pamattiesību aizskārums tā dēļ, ka komersants lieto vai nelieto pantā paredzēto apzīmējumu. Proti, Likumprojekta 26.pantā noteiktā apzīmējuma lietošana komersanta firmā nav komersanta pienākums, jeb nelabvēlīgas sekas. Savukārt, fakts, ka komersants nelieto šo apzīmējumu, arī pats par sevi neizraisa nelabvēlīgas sekas, kā tas būtu gadījumā, ja Likumprojektā būtu noteikts aizliegums veikt noteikta veida komercdarbību bez apzīmējuma iekļaušanas komersanta firmā.

Likumprojekta 27. – 31.pants reglamentē gadījumus, kuriem iestājoties tiek apturēts un anulēts arhitektam vai ainavu arhitektam iepriekš piešķirtais sertifikāts, nosaka sertificēta arhitekta un ainavu arhitekta disciplināro atbildību un kompetences pārbaudi. Arhitektūras nozare cieši saistīta ar to darbību kopumu, kura rezultāts novērš personu dzīvības, veselības, vides un mantas apdraudējumu, kā arī citu personas pamattiesību aizskārumu. Vienlaikus arhitektūras nozarē iespējami gadījumi, kad arhitekta vai ainavu arhitekta veikto darbību rezultātā pastāv reāla iespēja, ka šāds apdraudējums var iestāties. Šādas darbības var būt veiktas gan ar ļaunu nolūku, gan aiz neuzmanības (rupjas vai vieglas), gan arī tādas, kurās arhitekts vai ainavu arhitekts nav vainojams. Vienlaikus tiesību piemērošanas praksē visbiežāk konstatējams, ka zaudējumu nodarīšanas risks pastāv gadījumos, kad arhitekts nepievērš pienācīgu rūpību veicot profesionālās darbības. Civillikuma 1645.panta pirmā daļa paredz, ka neuzmanība ir rupja, ja kāds rīkojas augstākā mērā vieglprātīgi un nevērīgi, vai mazāk rūpējas par viņam uzticētām svešām lietām un darīšanām nekā par savām paša, vai arī uzsāk tādu darbību, kuras kaitīgums un bīstamība nevarēja un nedrīkstēja palikt viņam nezināmi. Savukārt Civillikuma 1646.pantā noteikts, ka par vieglu neuzmanību atzīstams tās rūpības un čaklības trūkums, kāda vispār jāievēro krietnam un rūpīgam saimniekam. Ņemot vērā iepriekš citētās tiesību normas, secināms, ka visbiežāk zaudējumu nodarīšanas risks saistāms ar vieglu neuzmanību. Vienlaikus arī šādu darbību rezultātā pastāv reāla iespēja, ka kaitējumus personu tiesībām var iestāties, kas arhitektūras nozarē var nozīmēt ne tikai Civillikuma 1770.pantā paredzētos zaudējumus, bet arī kaitējumu, kas radies personu dzīvības, veselības vai vides apdraudējuma rezultātā. Tādējādi Likumprojektā noteikto tiesību normu mērķis ir novērst zaudējumu un personu dzīvības, veselības vai videi nodarīta kaitējuma iestāšanās risku. Personas tiesības uz dzīvību, veselību, mantu un labvēlīgu vidi saistībā ar personu profesionālo darbību šobrīd ir aizsargātas ar dažādām krimināltiesību un administratīvo pārkāpumu tiesību normām. Tomēr krimināltiesiskās un administratīvi tiesiskās atbildības mērķis nav garantēt pilnīgu kaitējuma un zaudējumu riska neesamību, uz ko norāda dažādās Krimināllikuma normās paredzētās kvalificējošās pazīmes – būtisks kaitējums, ievērojams apmērs, liels apmērs u.c., kas kā noziedzīga nodarījuma sastāva pazīme pierādāma visos gadījumos, lai personu atzītu par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā (piemēram, Krimināllikuma 319.panta pirmajā daļā paredzētā valsts amatpersonas bezdarbība). Vienlaikus tiesiskas un demokrātiskas valsts virsprincips paredz, ka krimināltiesību normas likumā tiek paredzētas un piemērotas praksē tikai tajos gadījumos, kad kaitējums ir iestājies Satversmē nostiprinātajām personu tiesībām un likumīgajām interesēm, un kad šis kaitējums vienlaikus ir tik smags, ka vieglāks atbildības, jeb soda vai tā piedraudējuma, veids nenodrošinās Satversmē nostiprināto personu tiesību un tiesisko interešu aizsardzību pret šādu kaitējumu. Ņemot to vērā, Likumprojektā norādītās tiesību normas, kas vērstas uz zaudējumu un personu dzīvībai, veselībai vai videi nodarīta kaitējuma iestāšanās riska novēršanu, mērķi sasniedz ar līdzekļiem, kuri daudz mazāk aizskar arhitekta un ainavu arhitekta tiesības brīvi izvēlēties profesiju, salīdzinot ar krimināltiesību un administratīvo pārkāpumu tiesību normām, vienlaikus cik iespējams izslēdzot pilnībā iepriekš minēto zaudējumu un kaitējuma iestāšanos risku. Ņemot to vērā, kā arī izvērtējot piedāvāto tiesību normu samērīgumu, secināms, ka nepastāv citi, mazāk arhitekta un ainavu arhitekta tiesības ierobežojoši līdzekļi, kas sasniegtu Likumprojektā noteikto tiesību normu mērķi.
____________________________________________________________________
[1] https://www.latarh.lv/storage/files/konkursu%20labas%20prakses%20vadl%C4%ABnijas.pdf
[2] https://www.iub.gov.lv/lv/arhitekturas-un-eku-projektesanas-iepirkumi