Anotācija

Personu loku, kas var tikt pieņemti dienestā noteic Dienesta gaitas likums 7. pants. Saskaņā ar Dienesta gaitas likuma 7. panta pirmo daļu dienestā var pieņemt personas vecumā no 18 līdz 40 gadiem, kuras atbilst šā likuma 4. pantā dienestam noteiktajām obligātajām prasībām, kurām ir vismaz vidējā izglītība, kuras prot latviešu valodu tādā apjomā, kāds nepieciešams profesionālo un amata pienākumu veikšanai, kurām ir nevainojama reputācija un kuras nav atvaļinātas no dienesta Iekšlietu ministrijas sistēmā vai Ieslodzījuma vietu pārvaldē sakarā ar to, ka tām piemērots disciplinārsods — atvaļināšana no dienesta.
Savukārt Dienesta gaitas likuma 7. panta otrajā daļā ir paredzēts, ka ņemot vērā dienesta nepieciešamību, Iestādes vadītājs dienestā var pieņemt arī personu, kura ir vecāka par 40 gadiem un kuras izdienas laiks Iekšlietu ministrijas sistēmā vai Ieslodzījuma vietu pārvaldē vai kuras militārā dienesta izdienas stāžs nav īsāks par 10 gadiem, vai personu, kura ir vecāka par 40 gadiem un kura atvaļināta no dienesta saskaņā ar šā likuma 47.panta pirmās daļas 6. vai 8.punktu neatkarīgi no izdienas.
Ievērojot to, ka, pieņemot personu dienestā, primāri jāvērtē tās atbilstība Dienesta gaitas likuma 4. pantā noteiktajām obligātajām prasībām dienestam (fiziskās spējas, veselības stāvoklis, psiholoģiskās īpašības), un kandidāta vecums nav noteicošais kritērijs, lai nodrošinātu motivētu, profesionālu un zinošu amatpersonu piesaisti dienestam, nepieciešams paaugstināt Dienesta gaitas likumā noteikto vecuma slieksni personu pieņemšanai dienestā.
Paaugstinot dienestā pieņemšanas vecuma slieksni, ir paaugstināms arī vecuma slieksnis, līdz kuram amatpersonai var tikt pagarināts dienesta laiks. Nav konstatējams, ka visi dienestos esošo amatu pienākumi prasa īpašas fiziskās spējas, kas cilvēka organismam novecojoties mazinās, un tamdēļ šie amata pienākumi nevarētu būt pildāmi pat līdz 65 gadu vecumam līdzīgi kā amata pienākumi citās institūcijās (sk., piemēram, Latvijas Republikas Zemessardzes likuma 28. pantu; Prokuratūras likuma 38.¹ panta pirmo daļu; likuma “Par policiju” 8.² panta pirmo daļu; Valsts civildienesta likuma 41. panta otro daļu; likuma “Par valsts pensijām” 11. panta pirmo daļu). Atbilstoši pieejamajai informācijai arī citās Eiropas Savienības valstīs līdzīgos dienestos ir pieļaujams dienēt līdz pat 65 gadiem. Līdz ar to ir nepieciešams radīt regulējumu, kas nodrošina lielāku resursu pieejamību amatos, kuru pienākumu izpildei nav nepieciešamība pēc īpašu fizisko spēju prasības. Pieejamo resursu pieaugums sniegtu plašāku iespēju pieņemt dienestā amatpersonas trūkstošajos amatos, tādējādi mazinot citu amatpersonu dienesta pienākumu pildīšanas pārslodzi.

Likumprojekts paredz izdarīt grozījumu Dienesta gaitas likuma 7. panta pirmajā daļā, paredzot, ka persona var tikt pieņemta dienestā līdz Dienesta gaitas likuma 46. panta pirmajā daļā noteiktā vecuma sasniegšanai. Attiecīgi tiek precizēta arī Dienesta gaitas likuma 7. panta otrā daļa, nosakot, ka ņemot vērā dienesta nepieciešamību, dienestā var pieņemt arī personu, kura ir vecāka par Dienesta gaitas likuma 46. panta pirmajā daļā noteikto vecumu, kā arī aizstājot šajā likuma normā ietvertos kritērijus ar tādiem kritērijiem kā amatpersonas fiziskās un profesionālās spējas, kā arī veselības stāvoklis.
Tāpat, ievērojot to, ka, paaugstinot dienestā pieņemšanas vecuma slieksni, ir paaugstināms arī vecuma slieksnis, līdz kuram amatpersonai var tikt pagarināts dienesta laiks, likumprojektā ir ietverti grozījumi arī Dienesta gaitas likuma 46. panta otrajā daļā, nosakot, ka amatpersonai dienesta laiks var tikt pagarināts līdz 65 gadu vecuma sasniegšanai.
Atbilstoši likumprojektā iekļautajiem Dienesta gaitas likuma pārejas noteikumiem paredzēts, ka minētais regulējums stāsies spēkā 2026. gada 1. janvārī.

Dienesta gaitas likuma 46. panta otrā daļa paredz, ka, ņemot vērā dienesta nepieciešamību, amatpersonas fiziskās un profesionālās spējas, kā arī veselības stāvokli, Iestādes vadītājs amatpersonai var pagarināt dienesta laiku. Tādējādi Dienesta gaitas likuma 46. panta otrā daļa paredz iespēju katrā individuālā gadījumā pieņemt lēmumu par dienesta attiecību turpināšanu. Personas palikšana dienestā pēc dienestam noteiktā vecuma sasniegšanas ir atkarīga ne tikai no amatpersonas fiziskajām un profesionālajām spējām, kā arī veselības stāvokļa, bet ir saistīta arī ar attiecīgās Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes nepieciešamību pēc konkrētās amatpersonas zināšanām un dienesta laikā iegūtajām prasmēm.
Atbilstoši tiesu praksei, "dienesta vajadzība ir nenoteikts tiesību jēdziens, kura satura piepildīšanas pareizība gan no faktu, gan tiesību viedokļa ir pakļauta administratīvās tiesas kontrolei. Vienlaikus tiesa ir ierobežota iestādes dienesta vajadzības novērtējuma pārbaudē. Tieši iestādes uzdevums ir noteikt, vai un kā ir jāreaģē uz dienesta vajadzību, tostarp tādu, kas rodas vienlaikus vairākās dienesta vietās. Ciktāl dienesta vajadzības saturu noteic organizatoriskas politikas vai personālpolitikas vajadzības, tiesa tajā nevar iejaukties, jo to liedz varas dalīšanas princips" (sk., piemēram, Augstākās tiesas 2014. gada 7. februāra sprieduma lietā Nr. SKA-16/2014, 6.punktu).
Tāpat tiesu praksē ir atzīts, ka "noteikta vecuma sasniegšana pati par sevi ir pietiekams pamats amatpersonas atvaļināšanai no dienesta. Savukārt iespēja pagarināt dienesta laiku ir noteikta kā izņēmums. Līdz ar to [..] ir jākonstatē īpaši apstākļi, kas liecina par dienesta nepieciešamību pagarināt dienesta laiku, nevis ir jākonstatē īpaši apstākļi tam, lai nepagarinātu dienesta laiku" (sk., piemēram, Administratīvās apgabaltiesas 2014. gada 26. februāra sprieduma lietā Nr. AA43-1512-14, 12.1.–12.2. punktu).
Tādējādi jēdziena "dienesta nepieciešamība" piepildīšana ar saturu ir iestādes, bet ne amatpersonas uzdevums, un attiecīgais izvērtējums iestādei ir jāveic pirms attiecīgā amatpersona ir sasniegusi Dienesta gaitas likuma 46. panta pirmajā daļā minēto vecumu. Proti, iestādei ir pienākums pirms personas atvaļināšanas no dienesta sakarā ar to, ka tā sasniegusi Dienesta gaitas likuma 46. panta pirmajā daļā minēto vecumu, izsvērt attiecīgās amatpersonas nepieciešamību attiecīgajā amatā, struktūrvienībā, kā arī iestādē vispār, un attiecīgi, negaidot dienesta laika pagarināšanas iniciatīvu no amatpersonas, pašai vērsties pie tās ar attiecīgu piedāvājumu par dienesta laika pagarināšanu.

Likumprojekts paredz izteikt Dienesta gaitas likuma 47. panta pirmās daļas 9. punktu jaunā redakcijā, nosakot, ka amatpersona tiek atvaļināta no dienesta, sasniedzot šā likuma 46. pantā noteikto vecumu, ja nav konstatēta dienesta nepieciešamība vai, ja dienesta nepieciešamība ir konstatēta, bet amatpersona nepiekrīt ieņemt tai piedāvāto amatu.

Ministru kabinetā 2025. gada 2. septembrī, skatot informatīvo ziņojumu "Par izdienas pensiju sistēmas izmaiņām", tika pieņemts lēmums, ka amatpersonu vispārīgais, minimālais izdienas pensionēšanās vecums ir 55 gadi, kā arī paredz, ka amatpersonām, kuru izdienas stāžs ir mazāks par 15 gadiem, izdienas pensionēšanās vecums tiek palielināts pakāpeniski (par sešiem mēnešiem katru gadu).
Grozot  tiesisko regulējumu, valstij ir jāņem vērā tās tiesības, uz kuru saglabāšanu vai īstenošanu personai var būt izveidojusies paļāvība. Tiesiskās paļāvības princips prasa, lai valsts, mainot normatīvo regulējumu, ievērotu saprātīgu līdzsvaru starp personas paļāvību un tām interesēm, kuru nodrošināšanas labad regulējums  tiek  mainīts (sk.  Satversmes tiesas 2009.gada 26.novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 23. un 25. punktu).  Izvērtējot  to,  vai  ir  ievērots  saprātīgs  līdzsvars  starp  nepieciešamību aizsargāt personu tiesisko paļāvību un nodrošināt sabiedrības intereses, vērā ņemams tas, vai ir paredzēta saudzējoša pāreja uz jauno tiesisko regulējumu, kas var izpausties kā  saprātīga  pārejas  termiņa  noteikšana  vai  kompensācijas  paredzēšana (sk. Satversmes  tiesas  2003. gada  25. marta sprieduma lietā Nr. 2002-12-01 secinājumu daļas 2. punktu). Līdz ar to, lai ievērotu saprātīgu līdzsvaru starp nepieciešamību aizsargāt personu tiesisko paļāvību un nodrošināt sabiedrības intereses, regulējums, kas paredz dienesta vecuma paaugstināšanu no 50 līdz 55 gadiem, neskars tās amatpersonas, kuras līdz 2026. gada 31. decembrim būs sasniegušas 50 gadu vecumu un kurām attiecīgi ir pagarināts dienests, kā arī tās amatpersonas, kuru izdienas stāžs, kas aprēķināts saskaņā ar likumu "Par izdienas pensijām Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm" ir lielāks par 15 gadiem, vai kuru kopējais apdrošināšanas stāžs vai tam pielīdzinātais stāžs izdienas pensijas piešķiršanai, ir lielāks par 20 gadiem. Savukārt pārējām amatpersonām Dienesta gaitas likuma 46. panta pirmajā daļā noteiktais vecums pieaugs pakāpeniski.
Diskusijas par izdienas pensijas vecuma, kā arī nepieciešamā stāža paaugstināšanu ir jau kopš vismaz 2013. gada (skat. Koncepcijas projektu "Par izdienas pensiju piešķiršanu" (VSS-1678), kas izsludināts Valsts sekretāru 2013. gada 29. augusta sanāksmē (prot. Nr. 34, 14.§)), tāpat Valsts kontrole 2017. gada lietderības revīzijā “Valsts politikas efektivitāte pensiju sistēmas ilgtspējas nodrošināšanai” un 2022. gada lietderības revīzijā “Vai pastāv iespēja samazināt izmeklēšanas iestāžu skaitu un pārskatīt kompetenču sadalījumu starp tām?” akcentē vajadzību atteikties no izdienas pensijām. Līdz ar to ir pamats uzskatīt, ka amatpersonas, uzsākot dienestu, gan esot dienestā, varēja paredzēt, ka esošajos apstākļos nav iespējams ilgtermiņā nodrošināt nemainīgus izdienas pensijas noteikumus, tostarp, ka pensionēšanās vecuma, un attiecīgi arī dienesta vecuma paaugstināšana ir neizbēgama. 
Vienlaikus Ministru kabineta sēdē, izskatot minēto informatīvo ziņojumu, tika uzdots izmaiņas izdienas pensiju regulējumā vērtēt kontekstā ar atsevišķu amatu specifiku.
Saskaņā ar Dienesta gaitas likuma 46. panta pirmajā daļā noteikto amatpersona var dienēt līdz 50 gadu vecuma sasniegšanai. Savukārt saskaņā ar šā panta otro daļu, ņemot vērā dienesta nepieciešamību, amatpersonas fiziskās un profesionālās spējas, kā arī veselības stāvokli, iestādes vadītājs amatpersonai var pagarināt dienesta laiku ne ilgāk kā līdz 60 gadu vecuma sasniegšanai, bet Iekšlietu ministrijas sistēmas izglītības iestādes vadītājam un akadēmiskajam personālam – ne ilgāk kā līdz 70 gadu vecuma sasniegšanai.
No minētajām tiesību normām izriet, ka visām amatpersonām, neatkarīgi no to dienesta specifikas un amata prasībām, ir noteikts viens maksimālais dienesta laiks – līdz 50 gadu vecuma sasniegšanai, kura ilgumu var pagarināt līdz 60 gadu, vai attiecīgi 70 gadu vecuma sasniegšanai.
Dienesta pienākumu izpilde prasa īpašu amatpersonas fizisko sagatavotību.
Dienesta gaitas likuma 4. panta 2. punkts noteic, ka dienestā var atrasties persona, kuras fiziskā sagatavotība atbilst Ministru kabineta noteiktajām prasībām. Attiecīgi fiziskās sagatavotības prasības noteic Ministru kabineta 2013. gada 28. maija noteikumi Nr. 288 “Fiziskās sagatavotības prasības Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm” (turpmāk – Ministru kabineta noteikumi Nr. 288). Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumu Nr. 288 2. punktu fiziskās sagatavotības prasības nosaka atbilstoši amatpersonu dzimumam, vecumam un amatam. Savukārt, ievērojot Ministru kabineta noteikumu Nr. 288 2.3. apakšpunktu, visi amatpersonu amati ir sadalīti trīs amatu grupās: I amatu grupa – amatpersona pilda tādus dienesta pienākumus, kuru veikšanai ikdienā nepieciešama palielināta fiziska slodze, spēka paņēmienu lietošana, spēja ātri reaģēt ekstremālās situācijās vai darbība dažādos apstākļos; II amatu grupa – amatpersona pilda tādus dienesta pienākumus, kuru veikšanai ikdienā nav nepieciešama palielināta fiziska slodze vai spēka paņēmienu lietošana, bet vajadzīga teicama fiziskā sagatavotība un spēja ātri reaģēt ekstremālās situācijās;III amatu grupa – amatpersona pilda tādus dienesta pienākumus, kuri nav saistīti ar palielinātu fizisku slodzi vai spēka paņēmienu lietošanu, bet kuru veikšanai vajadzīga laba fiziskā sagatavotība.
Tādējādi, secināms, ka amatpersonu amatiem, ņemot vērā amata pienākumu izpildes specifiku, ir noteiktas atšķirīgas fiziskās sagatavotības prasības. Turklāt, ņemams vērā apstāklis, ka, organismam novecojot, attiecīgās fiziskās spējas samazinās vai zūd. Proti, personai ar zināma vecuma sasniegšanu tās fiziskās spējas veikt noteiktus pienākumus samazinās.
Eiropas Savienības Tiesa 2010. gada 12. janvāra spriedumā lietā C-229/08 (Colin Wolf), lai noteiktu, vai atšķirīgā attieksme vecuma dēļ, kas paredzēta tiesiskajā regulējumā pamata lietā (piezīme – pamata lietā vecums tika vērtēts kā prasība pieņemšanai darbā ugunsdzēsības vidējā līmeņa tehniskajā dienestā) ir pamatota, pārbaudīja un secināja, ka fiziskās spējas ir īpašība, kas saistīta ar vecumu, un tā ir īsta un izšķirīga prasība attiecībā uz konkrēto profesiju vai tās veikšanu, un ka šis ierobežojums ir atbilstošs izvirzītā mērķa  sasniegšanai un ir samērīgs. Šajā spriedumā Eiropas Savienības Tiesa ir atsaukusies uz Vācijas valdības iesniegtajiem zinātniskajiem datiem, kuri izriet no pētījumiem darba un sporta medicīnas jomā, saskaņā ar kuriem elpošanas, muskulatūras un izturības spējas ar vecumu samazinās un kurā ir secināts, ka attiecībā uz personu glābšanu 50 gadu vecumā attiecīgajiem ierēdņiem vairs nav minētās spējas.
Ievērojot minēto, secināms, ka atsevišķām amatpersonām, kuras pilda tādus amata pienākumus, kas saistīti ar noteiktām fiziskām spējām, veselības stāvokli un psiholoģiskajām īpašībām, lai tās kvalitatīvi varētu veikt dienesta pienākumus, ir saglabājams šobrīd spēkā esošais Dienesta gaitas likuma 46. panta pirmajā daļā noteiktais vecums - 50 gadi. 

Likumprojekts paredz noteikt, ka amatpersonas var dienēt līdz 55 gadu vecuma sasniegšanai, paredzot pakāpenisku tā paaugstināšanu, kā arī, atbilstoši Ministru kabinetā nolemtajam - paredz, ka attiecīgais dienesta vecuma pieaugums nav attiecināms uz tām amatpersonām, kuras līdz 2026. gada 31. decembrim sasniegušas 50 gadu vecumu un kurām pagarināts dienesta laiks, kā arī tām, kuru izdienas stāžs, kas aprēķināts saskaņā ar likumu “Par izdienas pensijām Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm” vai kopējais apdrošināšanas stāžs un tam pielīdzinātais stāžs izdienas pensijas piešķiršanai 2026. gada 31. decembrī ir lielāks par 15 gadiem.
 Tāpat, ievērojot to, ka Dienesta gaitas likuma regulējums ir attiecināms uz vairākām iestādēm, kuras pilda atšķirīgas valsts pārvaldes funkcijas - noziedzības apkarošana, sabiedriskās kārtības un drošības aizsardzība, personas tiesību un likumisko interešu aizsardzība, valsts robežas neaizskaramības nodrošināšana un nelegālās migrācijas novēršana, ugunsdrošības, glābšanas un civilās aizsardzības īstenošana, kā arī apcietinājuma kā drošības līdzekļa un brīvības atņemšanas kā kriminālsoda izpilde, konkrētu amata pienākumu, kuru izpildes vecums ir 50 gadi, definēšana Dienesta gaitas likumā nav iespējama, likumprojekts paredz pilnvarojumu Ministru kabinetam, ievērojot amata dienesta pienākumu izpildes specifiku un amata pienākumu izpildei nepieciešamās fiziskās spējas, kā arī veselības stāvokli un psiholoģiskās īpašības, noteikt amatus, kuru amata pienākumus var pildīt līdz 50 gadu vecuma sasniegšanai.
Tāpat, ievērojot Ministru kabineta sēdē pieņemto lēmumu, paredzēts, ka attiecīgais Dienesta gaitas likuma regulējums stāsies spēkā 2027. gada 1. janvārī.