Anotācija

Lai izvērtētu reģistrēta sociālā uzņēmuma darbības atbilstību sociālā uzņēmuma statusam, Komisija izskata sociālo uzņēmumu gada darbības pārskatus un sniedz atzinumus. Saskaņā ar datiem uz 2025. gada 11. aprīli Latvijā bija 250 sociālie uzņēmumi. Pieaugot sociālo uzņēmumu skaitam, pieaug arī Komisijai radītais administratīvais slogs un izmaksas par tās darbu.
Turklāt, informatīvais ziņojums "Par prioritārajiem pasākumiem birokrātijas mazināšanai 2025. gadā" paredz veikt Labklājības ministrijas vadītās Sociālo uzņēmumu komisijas darbības optimizāciju (2025. gada 22. aprīļa MK protokollēmums Nr. 16, 43. §). 

Lai mazinātu administratīvo slogu Komisijai, ir nepieciešams veikt grozījumus Likuma 6. panta trešajā daļā, nosakot, ka tiek vērtēti nevis visi sociālo uzņēmumu gada darbības pārskati un sniegti par tiem atzinumi, bet tikai tie, par kuriem ir konstatēta neatbilstība vai iespējama neatbilstība. Labklājības ministrija pārbauda uzņēmuma atbilstību Likuma 5. un 9. panta prasībām:
1) tam saskaņā ar Valsts ieņēmumu dienesta administrēto nodokļu (nodevu) parādnieku datubāzē pieejamo informāciju nav nodokļu, nodevu, tai skaitā valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu, parādu, kas kopsummā pārsniedz 150 euro;
2) tam nav pasludināts juridiskās personas maksātnespējas process vai uzsākta likvidācija, tā saimnieciskā darbība nav apturēta vai pārtraukta;
3) tas nav uzskatāms par administratīvi sodītu par Likumā minētajiem pārkāpumiem a) nodokļu jomā,  b) darba tiesisko attiecību jomā, c) darba aizsardzības jomā, d) patērētāju tiesību aizsardzības jomā, vai e) sociālā uzņēmuma darbības jomā;
4) tas pēdējā gada laikā nav izdarījis būtisku pārkāpumu negodīgas komercprakses, reklāmas vai sociālā uzņēmuma darbības jomā vai citu būtisku pārkāpumu;
5) tā statūtos noteiktie mērķi atbilst šā likuma mērķim un tas veic šā likuma 2. pantā minēto saimniecisko darbību;
6) tas iegūto peļņu nav sadalījis dividendēs;
7) tas nodarbina algotus darbiniekus;
8) uzņēmuma izpildinstitūcijā, pārraudzības institūcijā vai konsultatīvajā institūcijā ir iesaistīts mērķa grupas pārstāvis vai mērķa grupu pārstāvošas biedrības vai nodibinājuma pārstāvis, vai konkrētās jomas eksperts;
9) tā pārskata gads sakrīt ar kalendāra gadu;
10) tas nav izdarījis dividenžu izmaksas vai izmaksas pamatkapitāla samazināšanas gadījumā, kā arī citas izmaksas Komerclikuma 182. panta izpratnē;
11) tas ir izmantojis mantu un finanšu līdzekļus tikai statūtos norādītajiem mērķiem;
12) tas neveic sistemātiskus darījumus ar vērtspapīriem vai nekustamo īpašumu, izņemot telpu iznomāšanu vai izīrēšanu;
13) tas nedarbojas tādās jomās kā sprāgstvielu, ieroču un munīcijas ražošana un tirdzniecība, alkoholisko dzērienu ražošana (izņemot mazās alkoholisko dzērienu darītavas), tabakas izstrādājumu ražošana un tirdzniecība, azartspēles un derības, finanšu un apdrošināšanas darbības vai jomās, kas apdraud sabiedrības drošību un veselību;
14) tas nav izsniedzis aizdevumus, izņemot aizdevumus mērķa grupām, ja tas paredzēts sociālā uzņēmuma statūtos.
Labklājības ministrija pārbauda uzņēmuma atbilstību Ministru kabineta 2018. gada 27. marta noteikumu Nr. 173 "Noteikumi par sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju grupām un sociālā uzņēmuma statusa piešķiršanas, reģistrēšanas un uzraudzības kārtību" 22. punktā noteikto darbības rādītāju izpildi:
- attiecībā uz sociālajiem uzņēmumiem, kuru sociālais mērķis ir mērķa grupu nodarbinātība:
1) mērķa grupas nodarbinātības rādītājs darbības pārskata periodā – ir vismaz 50 vai 30 procenti (atkarībā no kopējā nodarbināto skaita) no visiem nodarbinātajiem;
2) mērķa grupas personas tiek nodarbinātas darbavietā, kas izveidota no jauna vai kurā vismaz četrus mēnešus pirms dienas, kad mērķa grupas persona ir uzsākusi darbu, nav tikusi nodarbināta persona, kura nav mērķa grupas persona;
3) mērķa grupas personas vidēji pārskata periodā tika nodarbinātas uz laiku, kas ir ne mazāk kā 10 vai 25 procenti (atkarībā no mērķa grupas) no pilnas darba slodzes;
- attiecībā uz sociālajiem uzņēmumiem, kuru sociālais mērķis ir dzīves kvalitātes uzlabošana sabiedrības grupai – ne mazāk kā 30 % no visiem sniegtajiem pakalpojumiem vai saražotajām precēm ir sniegti sabiedrības grupai;
- ir izpildīti vismaz 50 % no sociālā mērķa sasniegšanai iepriekš izvirzītajiem uzdevumiem.
Ja visas iepriekšminētās prasības ir izpildītas, tad uzņēmuma darbība tiek uzskatīta par atbilstošu Likuma prasībām un Komisijas atzinums nav nepieciešams. Šie darbības pārskati ir pieejami Komisijai, kas pēc savas izvēles (piemēram, ja Komisijas locekļi ir konstatējuši iespējamu neatbilstību) var izvērtēt attiecīgo gada darbības pārskatu un sniegt atzinumu par uzņēmuma darbības atbilstību. Ja Labklājības ministrija konstatē neatbilstību kādai no prasībām vai iespējamu neatbilstību (piemēram, uzņēmums ir mainījis darbības jomu un Komisija nav sniegusi atzinumu par labvēlīgas un nozīmīgas sociālās ietekmes esamību uzņēmuma jaunajā darbības jomā), šo darbības pārskatu nodod Komisijai izvērtēšanai un atzinuma sniegšanai.

Iepriekšējā gada darbības pārskatus sociālie uzņēmumi iesniedz katru gadu līdz 1. maijam, bet informatīvais ziņojums tiek gatavots pirms saņemti dati par sociālo uzņēmumu darbību, kas nozīmē, ka informatīvajā ziņojumā sniegtais izvērtējums par sociālo uzņēmumu darbību un attīstību nevar būt pilnvērtīgs. Līdz ar to, divu gadu periods nav pietiekams, lai izvērtētu sociālo uzņēmumu darbību un attīstības dinamiku. Ņemot vērā minēto, protokollēmums paredz, ka turpmāk Labklājības ministrija sagatavo iesniegšanai Ministru kabinetā informatīvo ziņojumu par sociālo uzņēmumu darbību un attīstību ne retāk kā reizi trijos gados.

Ņemot vērā minēto, lai izpildītu protokollēmumā uzdoto uzdevumu un nodrošinātu iespēju veikt pilnvērtīgāku atbalsta programmu efektivitātes izvērtējumu, ir nepieciešams veikt grozījumus Likuma 4. panta otrajā daļā, paredzot, ka turpmāk informatīvais ziņojums par sociālo uzņēmumu darbību un attīstību tiks sagatavots iesniegšanai Ministru kabinetā reizi trijos gados.

Starptautiskā pieredze attiecībā uz peļņas sadales kritērija piemērošanu sociālajiem uzņēmumiem dažādās valstīs ir atšķirīga – viena daļa valstu neatļauj peļņas sadali, otra daļa atļauj daļēju peļņas sadali un citas valstis neierobežo peļņas sadali vispār.
Starptautiski pieņemts, ka sociālā uzņēmējdarbība apvieno biznesa un sociālos mērķus, kur peļņa nav galvenais mērķis, un peļņas sadale sociālajos uzņēmumos var atšķirties no tradicionālajiem uzņēmumiem, jo peļņa netiek uzkrāta īpašnieku labā, bet tā ir paredzēta, lai atbalstītu uzņēmuma sociālo misiju un investētu to tālākā attīstībā. Tādējādi, peļņa sociālajā uzņēmumā var tikt sadalīta atbilstoši uzņēmuma sociālajiem mērķiem un ieguldījumiem to sasniegšanā, piemēram, daļa no peļņas var tikt novirzīta uzņēmuma sociālo pasākumu finansēšanai, darba ņēmēju apmācībai, kā arī inovatīvu metožu īstenošanai. Līdzīgi kā citos uzņēmējdarbības modeļos, peļņas gūšana sociālajos uzņēmumos atkarīga no uzņēmuma veiktspējas, ieņēmumiem un izdevumiem, bet atšķirībā no tradicionālajiem uzņēmumiem, sociālie mērķi ir galvenā prioritāte.
Kā rāda citu valstu pieredze, daļēja peļņas sadale var motivēt investorus ieguldīt sociālajos uzņēmumos un tādējādi sekmēt to attīstību.

Ņemot vērā citu valstu pieredzi, arī Latvijā ir nepieciešams veikt grozījumus Likumā un atļaut daļēju peļņas sadali līdz 50% no pārskata gada peļņas, ņemot vērā atbilstošus kritērijus.
Jāatzīst, ka atļauja sadalīt peļņu var radīt gan priekšrocības, gan arī riskus. Atļaujot vismaz daļēju peļņas sadali, sociālie uzņēmumi var piesaistīt privāto investoru finansējumu, kas ir nepieciešams, lai veicinātu uzņēmuma attīstību un paplašināšanos, kā arī, lai nodrošinātu finansiālu ilgtspēju. Turklāt atļauja sadalīt peļņu var motivēt gan sociālos uzņēmējus, gan investorus strādāt produktīvāk, palielinot gan uzņēmuma ieņēmumus, gan arī  radīto sociālo ietekmi. Tomēr ir svarīgi saglabāt līdzsvaru starp dividenžu izmaksu un sociālā mērķa sasniegšanu.
Atļaujot peļņas sadali sociālajiem uzņēmumiem, jānodrošina pietiekama uzraudzība, lai izslēgtu situācijas, kad uzņēmums koncentrējas uz peļņas gūšanu, nevis sociālā mērķa sasniegšanu.
Lai novērstu situācijas, kad uzņēmuma peļņas avots ir saņemtais grants no publiskajiem resursiem, nevis saimnieciskās darbības ieņēmumi, peļņas sadale būtu atļauta tikai tad, ja pēdējo triju gadu laikā, par kuriem ir iesniegti gada pārskati, uzņēmums nav saņēmis sociāliem uzņēmumiem paredzētu finanšu atbalstu granta veidā no publiskiem avotiem, un tikai par pārskata gadu (nebūs atļauts sadalīt iepriekšējo pārskatu gadu peļņu, kas nav sadalīta dividendēs, jeb nesadalīto peļņu). Attiecīgi triju gadu periods tiks skaitīts no brīža, kad tika pieņemts lēmums par de minimis atbalsta (granta) piešķiršanu. 

Šāda peļņas sadalīšanas iespēja ierobežotā apmērā ar noteiktiem nosacījumiem ļautu sociālajiem uzņēmumiem piesaistīt investorus, kas vēlas ieguldīt savus līdzekļus sociālā labuma radīšanā, vienlaikus novēršot konkurences kropļojumus un publiskā finansējuma nonākšanu sociālo uzņēmumu īpašnieku rokās, kā arī radītu papildus motivāciju veiksmīgai uzņēmuma darbībai.

Vienlaikus jāņem vērā, ka Likumā sociālajiem uzņēmumiem ir noteikti atbalsta instrumenti, tai skaitā, uzņēmumu ienākuma nodokļa (turpmāk – UIN) atvieglojumi.
Taču līdzšinējā pieredze rāda, ka sociālie uzņēmumi praktiski neizmanto UIN atvieglojumus. Saskaņā ar datiem uz 2025. gada 25. augustu, 2023. gadā UIN atvieglojumiem pieteicās 2 uzņēmumi, 2024. gadā arī 2 uzņēmumi, savukārt 2025. gadā neviens uzņēmums nav pieprasījis minēto atvieglojumu, kas liecina, ka atbalsts UIN atvieglojumu veidā nav plaši izmantojams, tādēļ būtu atceļams.
Pašreizējās atvieglojumu shēmas trūkums ir tāds, ka UIN atvieglojumi ir galvenokārt orientēti uz darba integrācijas uzņēmumiem, kas nodarbina mērķa grupu personas. Taču tieši darba integrācijas sociālie uzņēmumi ir tā grupa, kurai ir visgrūtāk konkurēt tirgū, tāpēc šie uzņēmumi nevar atļauties ar saimniecisko darbību nesaistītus izdevumus, par kuriem var saņemt UIN atvieglojumu.

Ņemot vērā minēto un konsultējoties ar Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociāciju, secināms, ka pašlaik atļauja daļēji sadalīt peļņu var sniegt lielākas iespējas piesaistīt investīcijas sociālās uzņēmējdarbības attīstībai, nekā UIN atvieglojumi, kuri praksē netiek izmantoti. Līdz ar to likumprojekts paredz  atteikties no UIN atvieglojumiem, kas ir noteikti 8. panta pirmās daļas 1., 2., 3. un 4. punktā, vienlaikus, saglabājot 5. punktā noteikto atvieglojumu.

Ņemot vērā minēto, likumprojekts paredz veikt grozījumu 8. panta pirmajā daļā, 9. pantā un 11. panta trešajā daļā.
Vienlaikus likumprojekts paredz papildināt pārejas noteikumus ar 6. punktu, nosakot, ka Likuma 5. panta otrajā daļā par 3. punkta izslēgšanu un grozījums par šā likuma 8. panta pirmās daļas un 9. panta otrās daļas izteikšanu jaunā redakcijā stājas spēkā 2027. gada 1. janvārī. Pārejas periods ir nepieciešams, lai nodrošinātu iespēju sociālajiem uzņēmumiem, kuri jau pieteicās UIN atvieglojumiem, izmantot minēto atbalstu.

Likuma 5. panta piektā daļa paredz, ka sociālā uzņēmuma statusu iegūst ar dienu, kad stājies spēkā Labklājības ministrijas lēmums par sociālā uzņēmuma statusa piešķiršanu. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 70. panta pirmo daļu, ja ārējā normatīvajā aktā vai pašā administratīvajā aktā nav noteikts citādi, tad administratīvais akts stājas spēkā ar brīdi, kad tas paziņots adresātam. Administratīvo aktu paziņo adresātam atbilstoši Paziņošanas likumam. Ja iestāde izvēlas sūtīt nelabvēlīgu administratīvo aktu pa pastu, tad to noformē kā ierakstītu pasta sūtījumu. Saskaņā ar Paziņošanas likuma 9. pantu, dokuments, kas sūtīts, izmantojot elektroniskos sakarus, uzskatāms par paziņotu otrajā darba dienā pēc tā nosūtīšanas.
4.3.3.3.pasākuma “Atbalsts sociālajai uzņēmējdarbībai” ietvaros paredzēts atbalsts sociālajiem uzņēmumiem, kas nodarbina personas ar invaliditāti un personas ar garīga rakstura traucējumiem, kuras pakļautas sociālajai atstumtībai un diskriminācijas riskam, kompensējot tiem valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu darba devēja daļu, vienreizēju darba algu un darba devēja izmaksātās slimības naudu, kā rezultātā tiek veicināta sekmīgāka iekļaušanās nodarbinātībā.

Lai neierobežotu kompensācijas aprēķina periodu, ir nepieciešams veikt grozījumus 5. panta piektajā daļā, nosakot, ka sociālo uzņēmuma statusu iegūst ar dienu, kad pieņemts Labklājības ministrijas lēmums.

Viens no sociālās uzņēmējdarbības sociālajiem mērķiem ir mērķa grupas nodarbināšana (darba integrācija). Saskaņā ar datiem uz 2025. gada 11. aprīli Latvijā 21 % no visiem sociālajiem uzņēmumiem ir darba integrācijas sociālie uzņēmumi. Patlaban darba integrācijas sociālie uzņēmumi sasniedz sociālo mērķi, nodarbinot mērķa grupu pārstāvjus, tai skaitā personas ar invaliditāti, savā uzņēmumā.
Ņemot vērā sociālās uzņēmējdarbības nozares pārstāvju priekšlikumu, kā arī Plāna personu ar invaliditāti vienlīdzīgu iespēju veicināšanai 2024.–2027. gadam 3. rīcības virziena “Veicināt personu ar invaliditāti iekļaujošu nodarbinātību” 3.13. apakšpunktu, nepieciešams nodrošināt sociālajiem uzņēmumiem iespēju ne tikai nodarbināt personas ar invaliditāti savā uzņēmumā, bet arī sniegt darbiekārtošanas pakalpojumus, kas tiks uzskatāms par darba integrācijas veidu.
Latvijā darbiekārtošanas pakalpojumu sniegšanu regulē Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likums un Ministru kabineta 2007. gada 3. jūlija noteikumi Nr. 458 "Komersantu - darbiekārtošanas pakalpojumu sniedzēju - licencēšanas un uzraudzības kārtība" (turpmāk – MK noteikumi Nr. 458). Saskaņā ar MK noteikumu Nr. 458 2. punktu komersants ir tiesīgs sniegt darbiekārtošanas pakalpojumus, ja ir saņēmis Nodarbinātības valsts aģentūras izsniegtu licenci.
Sociālās uzņēmējdarbības galvenais mērķis ir nevis peļņas gūšana, bet sociālās ietekmes radīšana. Darbiekārtošanas pakalpojumu sniegšana personām ar invaliditāti veicinās minētas mērķa grupas nodarbinātību, tādējādi radot pozitīvu sociālo ietekmi.

Ņemot vērā minēto, lai neradītu lieku administratīvo slogu sociālajiem uzņēmumiem, kuri sniegs darbiekārtošanas pakalpojumus personām ar invaliditāti, likumprojekts paredz noteikt, ka sociālais uzņēmums var sniegt darbinieku ar invaliditāti darbiekārtošanas pakalpojumus, nepiemērojot Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likumā darbiekārtošanas pakalpojumu sniedzējiem noteiktās prasības un Darba likumā noteiktās prasības par darba samaksu dīkstāves laikā, ja kopš sociālā uzņēmuma statusa piešķiršanas dienas pagājuši ne mazāk kā trīs gadi vai ja sociālo uzņēmumu dibināja sabiedriskā labuma organizācija, kura ne mazāk kā trīs gadus darbojas, sniedzot labumu personām ar invaliditāti.
Vēršam uzmanību, ka sociālo uzņēmumu darbības uzraudzību nodrošina Labklājības ministrija. Sociālajiem uzņēmumiem ir izvirzītas gan tādas pašas, gan arī daudz stingrākas prasības, nekā komersantiem – darbiekārtošanas pakalpojumu sniedzējiem, līdz ar to nav nepieciešams veikt dubulto uzraudzību, jo minētais rada lieku administratīvo slogu gan sociālajiem uzņēmumiem, gan arī valsts pārvaldei.