Anotācija (ex-ante)

Ņemot vērā, ka 2020.gada sākumā elektroenerģijas pārvades tīkla aktīvi - elektropārvades līnijas, apakšstacijas un ar tiem saistītie nekustamie īpašumi - tika nodoti no AS “Latvijas elektriskie tīkli” pārvades sistēmas operatora īpašumā, regulējumā vairs nav jāizdala atsevišķs elektroenerģijas sistēmas īpašnieks.

Likumprojekts paredz precizējumus visā Likumā, svītrojot elektroenerģijas sistēmas īpašnieku. 

Šobrīd elektroenerģijas sektors balstās uz  Enerģētikas likumā noteikto mājsaimniecības lietotāja definīciju, kas nosaka: mājsaimniecības lietotājs — galalietotājs, kurš pērk un izlieto enerģiju savā mājsaimniecībā paša vajadzībām (galapatēriņam), izņemot komercdarbības vai cita veida profesionālās darbības vajadzības. Esošā definīcija neļauj elektroenerģijas sistēmas operatoram, elektroenerģijas tirgotājam precīzi un nepārprotami identificēt mājsaimniecības lietotājus, jo nav iespējams noskaidrot, kādiem nolūkiem piegādātā elektroenerģija tiek izmantota. To vēl vairāk apgrūtina lietotāja-apakšlietotāja attiecību pastāvēšana elektroapgādes sektorā. Turklāt vienā adresē (lietotāja objektā) piegādātā elektroenerģija var tikt izmantota gan  galalietotāja paša privātajām vajadzībām, kā arī vienlaikus var tikt izmantota komercdarbības vai cita veida profesionālās darbības nodrošināšanai, piemēram, elektroauto uzlādei, kas tiek izmantots taksometra pakalpojumu sniegšanai. Neviens nevar izsekot, kādām vajadzībām lietotājs tērē vai ražo elektroenerģiju. Elektroapgādes jomā ir nepieciešams konceptuāli pārskatīt mājsaimniecības lietotāja definīciju un uz elektroenerģijas sistēmas un tirgus dalībniekiem skaidri novērtējamu kritēriju bāzes noteikt, kuri sistēmas lietotāji (neņemot vērā apakšlietotājus) Elektroenerģijas tirgus likuma izpratnē ir uzskatāmi par mājsaimniecības lietotājiem. 
Dažādu likumu izpratnē mājsaimniecības skaidrojums atšķiras, tāpēc kopējas izpratnes par terminu "mājsaimniecība" elektroapgādes sektorā līdz šim nav. Enerģētikas likumā jēdziens "mājsaimniecība" (enerģētiskās nabadzības kontekstā) ir sasaistīts ar "mājsaimniecības" terminu Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma izpratnē (mājsaimniecība — vairākas personas, kuras dzīvo vienā mājoklī un kopīgi sedz izdevumus, vai viena persona, kura saimnieko atsevišķi). Turklāt, jāuzsver, ka Enerģētikas likumā termina "enerģētiskā nabadzība" skaidrojumā ir nepamatoti lietots termins "mājsaimniecības lietotājs", jo tā vietā būtu jābūt Enerģētikas likuma 120.pantā lietotajam jēdzienam "mājsaimniecība". Jauna un atsevišķa izpratne par terminu "mājsaimniecība" ir izveidota arī "Energoapgādes izmaksu atbalsta likumā". Attiecīgi šie ļoti dažādie mājsaimniecību identificēšanas nosacījumi, kas līdz šim pamatā ir tikuši balstīti kritērijos un datos, kas nav saistīti ar elektroenerģijas jomu un ko elektroenerģijas sistēmas operators un tirgotājs nevar identificēt un brīvi pārbaudīt, rada neskaidrības ar Elektroenerģijas tirgus likumu saistītā regulējuma īstenošanā. It īpaši tas izgaismojies valsts atbalsta piemērošanas kontekstā. Ir būtiski Elektroenerģijas tirgus likumā sakārtot "mājsaimniecības lietotāja" definīciju arī Elektroenerģijas nodokļa likuma kontekstā, kas atbrīvo no nodokļa mājsaimniecības lietotājiem piegādāto elektroenerģiju. Tiktāl, kamēr elektroenerģijas sistēmas operatoram vai elektroenerģijas tirgotājam tiek uzlikts pienākums identificēt mājsaimniecības lietotājus, ir nepieciešami tehniski ar elektroenerģijas sistēmas un tirgus darbību saistīti kritēriji, pēc kuriem šāda identificēšana var tikt veikta. Ja mājsaimniecības lietotājus definē citas iestādes, citu likumu izpratnē un pēc citiem tām pieejamiem datu avotiem, tad sistēmas operatoram un tirgotājam ir jāsaņem attiecīgu lietotāju pazīme no ārējiem avotiem (no attiecīgajām iestādēm).

Ar Elektroenerģijas tirgus likumu nosakāms, ka par mājsaimniecības lietotājiem šī likuma izpratnē tiek uzskatīti elektroenerģijas lietotāji, kas atbilst noteiktiem un precīzi identificējamiem nosacījumiem – pakalpojuma saņēmējs ir fiziska persona un pakalpojuma saņemšanai tiek izmantots elektroenerģijas sistēmas pieslēgums ar spriegumu līdz 0,4 kilovoltiem un ievadaizsardzības aparāta lielumu līdz 100 ampēriem. 

Nepieciešams precizēt un paplašināt elektroenerģijas pārvades un sadales definīcijas, paredzot, ka sadale un pārvade ir ne tikai elektroenerģijas transportēšana, bet arī jaudas nodrošināšana, kas lietotājam nodrošina iespēju jebkurā brīdī saņemt nepieciešamo elektroenerģiju no publiskā elektrotīkla. Tas jau šobrīd ir atspoguļots arī sistēmas pakalpojumu tarifos, kuri ir veidoti no divām komponentēm - pastāvīgās (maksa par pieslēguma nodrošināšanu / maksa par IAA strāvas lielumu / maksa par atļauto slodzi) un mainīgās (maksa par elektroenerģijas piegādi, kas atkarīga no piegādātās elektroenerģijas apjoma) komponentes. 

Precizētas definīcijas "elektroenerģijas pārvade" un "elektroenerģijas sadale".

Šobrīd spēkā esošajā Likuma redakcijā nav skaidri definētas elektroenerģijas uzkrātuves, to operatori un tiem noteiktiem pienākumi un tiesības, tās definētas kā daļa no ražošanas vai kā daļa no lietotāja kopējas ražošanas/patēriņa sistēmas, bet elektroenerģijas uzkrātuves nav atsevišķi iekļautas ne tirgus dalībnieka, ne sistēmas dalībnieka definīcijās. Ņemot vērā praksē pastāvošo situāciju, elektroenerģijas uzkrātuves sistēmai var tikt pieslēgtas arī kā individuāli objekti, ar ko iespējams veikt ne tikai ražošanas iekārtās saražotās elektroenerģijas uzkrāšanu, bet arī veikt elektroenerģijas uzkrāšanu no tīkla tās vēlākai nodošanai tīklā, vai tās var tikt izmantotas pieprasījuma reakcijas nodrošināšanai vai sistēmas balansēšanai. Attiecīgi, lai neizslēgtu iespēju uzstādīt tikai elektroenerģijas uzkrātuvi vai elektroenerģijas uzkrātuvju sistēmu ar atsevišķu pieslēgumu elektroenerģijas sistēmai, ir nepieciešams veikt grozījumus Likumā, kas skaidri definē elektroenerģijas uzkrātuves operatoru, tā tiesības un pienākumus.

Likumprojekts paredz iekļaut šādas jaunas definīcijas un precizēt jau esošās definīcijas Likuma 1.pantā - elektroenerģijas uzkrātuves operators, elektroenerģijas uzkrāšana, elektroenerģijas ražotājs, elektroenerģijas uzkrātuve, elektroenerģijas sistēmas dalībnieki, elektroenerģijas tirgus dalībnieki. Vienlaikus Likumprojekts paredz precizēt šādas jau spēkā esošās normas, kas nosaka elektroenerģijas ražotāja pienākumus un tiesības, šos pienākumus un tiesības attiecinot arī uz elektroenerģijas uzkrātuvju operatoriem - 8.panta 2.daļu, 9.panta 2.⁴ daļu,  16.panta 1. un 2.daļu, 22.panta 1. un 3. daļu, 26.¹ pantu, 32.panta 1., 1.¹ un 5.daļu, 37.⁶ panta 1.¹daļu, 37.⁸ panta 4.daļu un 44.pantu, kā arī paredzēt pārejas normas, kas ietver termiņus, kādā izstrādājami Ministru kabineta noteikumi un Regulatora kompetencē esošie sistēmas pieslēguma noteikumi. 

Elektroenerģijas ražotājs, kuram ir arī elektroenerģijas uzkrātuve, var uzkrāt elektroenerģiju arī no elektroenerģijas sistēmas, ne tikai paša saražoto elektroenerģiju. Arī pastāv iespēja, ka pie elektroenerģijas ražošanas objekta pieslēguma tiek pieslēgta uzkrātuve, kura pieder citai fiziskai vai juridiskai personai, kas nav attiecīgā elektroenerģijas ražošanas objekta īpašnieks. Arī, ja komersantam ir uzkrātuve, kuras atrodas pie elektroenerģijas ražošanas objekta, tas ir uzskatāms par elektroenerģijas uzkrātuves operatoru. Attiecīgi - elektroenerģijas ražotājs, ja pie tā elektroenerģijas ražošanas objekta atrodas arī uzkrātuve, vienlaikus ir elektroenerģijas ražotājs un arī uzkrātuves operators. Attiecīgi arī uzkrātuves, kuras atrodas pie elektroenerģijas ražošanas objekta, ir  reģistrējamas, kā tas ir ietverts Likumprojektā iekļautajā Likuma 26.¹ panta redakcijā.
Ja uzkrātuve ir atsevišķi no elektroenerģijas ražošanas objekta (t.i., tā nav kopā ar elektroenerģijas ražošanas objektu), to reģistrē un regulē atsevišķi kā uzkrātuves operatoru. 

Saskaņā ar paredzētajiem grozījumiem Likuma 26.¹ pantā, esošais elektroenerģijas ražotāju reģistrs papildināms ar informāciju par elektroenerģijas uzkrātuvju operatoriem, ja to īpašumā vai valdījumā ir elektroenerģijas uzkrātuves. 

Jau šobrīd atsevišķas uzkrātuves var pastāvēt, uz tām, atbilstoši spēkā esošajai elektroenerģijas ražotāja definīcijai, attiecināms elektroenerģijas ražotāju regulējums. Pēc Likumprojekta apstiprināšanas nepieciešams pārskatīt sistēmas pieslēguma noteikumus, papildinot tos ar uzkrātuves operatoriem vai nepieciešamības gadījumā izstrādājot atsevišķus sistēmas pieslēguma noteikumus uzkrātuves operatoriem.  

Papildus skaidrojam, ka regulējamas ir tādas elektroenerģijas uzkrāšana,  kur uzkrāto elektroenerģiju pārveido atpakaļ elektroenerģijā.

Papildus, pēc šā likuma spēkā stāšanās, nepieciešams veikt grozījumus Ministru kabineta 2009. gada 27. oktobra noteikumos Nr. 1227 "Noteikumi par regulējamiem sabiedrisko pakalpojumu veidiem" (turpmāk - MK noteikumi Nr.1227), nosakot, ka elektroenerģijas apgādē nepieciešams regulēt arī elektroenerģijas uzkrāšanu. Tā kā līdz šim uzkrātuves Likumā tika aplūkotas kā daļa no elektroenerģijas ražošanas vai kā daļa no elektroenerģijas lietotāja kopējas ražošanas/patēriņa sistēmas, būtu piemērojamas tādas pašas prasības kā attiecībā uz elektroenerģijas ražotajiem, proti, elektroenerģijas apgādē būtu nepieciešams regulēt arī elektroenerģijas uzkrāsanu, ja elektroenerģijas uzkrātuves vai elektroenerģijas uzkrātuvju sistēmas uzstādītā elektriskā jau­da ir lielāka par vienu megavatu. Vienlaikus jānorāda, ka precīzākas prasības attiecībā uz to, kādas uzkrātuves ir nepieciešams regulēt, tiks noteiktas, izstrādājot grozījumus minētajos MK noteikumos Nr.1227. 

Direktīvas Nr.2019/944 19. - 21. pants nosaka prasības attiecībā uz viedo komercuzskaites mēraparātu uzstādīšanu. Minētie Direktīvas panti nav transponēti nacionālajos tiesību aktos. Neskatoties uz to, Latvijā lielākais sadales sistēmas operators (AS “Sadales tīkls”) jau šobrīd ir uzstādījis viedos elektroenerģijas skaitītājus 99% pakalpojuma lietotāju [1]. Bet pēc Regulatora tīmekļa vietnē pieejamās informācijas redzams, ka valstī darbojas kopumā 10 sadales sistēmas operatori [2]. Ministrijas rīcībā nav informācijas, vai pārējie sadales sistēmas operatori savā licences darbības zonā nodrošina sistemātisku pāreju uz viedajiem komercuzskaites mēraparātiem. Attiecīgi, lai nodrošinātu Direktīvas Nr.2019/944 nosacījumu transponēšanu un faktisku prasību ieviešanu, nepieciešams papildināt Likumu ar jaunu pantu, kas nosaka sadales sistēmas operatoriem pienākumu uzstādīt viedos elektroenerģijas komercuzskaites mēraparātus. 


[1] https://sadalestikls.lv/lv/preses-relizes/nosledz-viedo-elektribas-skaititaju-ieviesanu-latvija-vairak-neka-1-milj-pieslegumu-uzskaite-notiek-attalinati
[2] https://sprk.gov.lv/content/registresanalicencesana-0

Likumprojekts paredz papildināt Likumu ar definīciju "viedais elektroenerģijas komercuzskaites mēraparāts", atbilstoši Direktīvā Nr.2019/944 ietvertajai definīcijai “viedā uzskaites sistēma”, to pielāgojot Likumā izmantotajai terminoloģijai. 

Likumprojekts paredz papildināt Likumu ar jaunu pantu "5.² pants. Viedie elektroenerģijas komercuzskaites mēraparāti." Panta pirmā daļa nosaka pienākumu sadales sistēmas operatoriem nodrošināt pāreju uz viedajiem elektroenerģijas komercuzskaites mēraparātiem noteiktā termiņā. Termiņš noteikts 2026.gada beigas. Pāreja uz viedajiem elektroenerģijas komercuzskaites mēraparātiem ir būtiska, lai attiecīgais sadales sistēmas operators spētu pievienoties Likuma 5.¹ pantā definētajai datu platformai un nodrošināt datu apmaiņu ar to. 
Elektroenerģijas tirgus likuma 5.¹ pants nosaka datu platformas izveidi, t.sk. trešajā daļā noteikts, ka elektroenerģijas tirgotājiem un sistēmas operatoriem ir pienākums izmantot datu platformu. Elektroenerģijas tirgus likuma 79. pārejas punkts nosaka, ka sadales sistēmas operatori, kuru sistēmai ir pieslēgti mazāk par simt tūkstošiem lietotāju, datu platformas lietošanu uzsāk ne vēlāk kā 36 mēnešu laikā pēc šā likuma 5.¹ pantā minēto Ministru kabineta noteikumu stāšanās spēkā. Ministru kabineta 2014. gada 21. janvāra noteikumos Nr. 50 "Elektroenerģijas tirdzniecības un lietošanas noteikumi" (turpmāk - MK noteikumi Nr.50) (zaudēja spēku ar Ministru kabineta 2023. gada 7. novembra noteikumiem Nr. 635 "Elektroenerģijas tirdzniecības un lietošanas noteikumi" (turpmāk - MK noteikumi Nr.635)) attiecīgie nosacījumi par Elektroenerģijas tirgus datu apmaiņu un uzglabāšanu tika iekļauti ar Ministru kabineta 2020. gada 7. aprīļa noteikumiem Nr. 201 "Grozījumi Ministru kabineta 2014. gada 21. janvāra noteikumos Nr. 50 "Elektroenerģijas tirdzniecības un lietošanas noteikumi"". Attiecīgi sadales sistēmas operatoriem jau sen bija jānodrošina pilnvērtīga pievienošanās datu platformai un informācijas apmaiņa ar to. Attiecīgi, lai vairs nekavētu datu apmaiņas procesus, bet viedo elektroenerģijas komercuzskaites mēraparātu ieviešana ir būtisks nosacījums, lai pilnvērtīgi īstenotu Likumā un MK noteikumos Nr. 635 (iepriekš MK noteikumi Nr. 50) noteikto datu apmaiņu,  noteikts  viedo elektroenerģijas komercuzskaites mēraparātu ieviešanas termiņš 2026. gada beigas. 

Likumprojekts paredz deleģējumu Ministru kabinetam noteikt viedo elektroenerģijas komercuzskaites mēraparātu minimālās funkcionālās un tehniskās prasības. Minimālās prasības nosaka Direktīvas 2019/944 20.pants un tās līdz šim nav transponētas nacionālajos tiesību aktos. Atbilstoši Likumprojekts paredz papildināt Likumu ar pārejas punktu, kas nosaka, ka objektā, kurā ir uzstādīts viedais elektroenerģijas komercuzskaites mēraparāts, sistēmas operators viedā elektroenerģijas komercuzskaites mēraparāta atbilstību Ministru kabineta noteiktajām minimālajām funkcionālajām un tehniskajām prasībām nodrošina, veicot viedā elektroenerģijas komercuzskaites mēraparāta nomaiņu pēc esošā viedā elektroenerģijas komercuzskaites mēraparāta ekspluatācijas termiņa beigām. Šāda prasība ieviesta, ņemot vērā, ka jau šobrīd lielākais sadales sistēmas operators ir nodrošinājis viedos elektroenerģijas komercuzskaites mēraparātus teju visiem saviem lietotājiem. Attiecīgi lai neveidotos situācija, kad nepieciešams salīdzinoši jaunos viedos elektroenerģijas komercuzskaites mēraparātus nomainīt pret jauniem, nepieciešams skaidri noteikt, ka prasības ir piemērojamas jauniem, turpmāk uzstādāmiem viedajiem elektroenerģijas komercuzskaites mēraparātiem. 

Likumprojekts paredz, ka sadales sistēmas operators var neīstenot noteikto pienākumu ieviest viedo elektroenerģijas komercuzskaites mēraparātu elektroenerģijas lietotāju objektos, kur tas nav iespējams no elektroenerģijas sistēmas operatora neatkarīgu iemeslu dēļ. Šāds regulējums iekļauts ņemot vēra to, ka ir elektroenerģijas lietotāju objekti, kur sistēmas operators nevar nodrošināt skaitītāja nomaiņu, jo, piemēram, lietotājs tam liedz piekļuvi. 

Attiecīgajā Likuma pantā iekļauta arī daļa, kas nosaka, ka sadales sistēmas operatora paša finansētās pamatotās izmaksas, kas saistītas ar šā panta pirmajā daļā noteikto viedo elektroenerģijas komercuzskaites mēraparātu uzstādīšanu, sedz elektroenerģijas sadales sistēmas operators un tās iekļauj elektroenerģijas sadales sistēmas pakalpojumu tarifos. Šāda daļa iekļauta ar mērķi skaidri noteikt, kurš sedz viedo skaitītāju uzstādīšanas izmaksas un kādas izmaksas iekļaujamas sistēmas pakalpojuma tarifos. 
 

Elektroenerģijas pārvades un sadales sistēmas operatora pienākums ir nodrošināt pieslēgumu izveidošanu elektroenerģijas ražotājiem. Pieslēguma ierīkošanas ietvaros  atbilstoši Elektroenerģijas tirgus likuma 9. panta 2.⁴ daļai operators no elektroenerģijas ražotājiem saņem maksu par sistēmas jaudas rezervēšanu (turpmāk – Maksa).
Saskaņā ar minēto Elektroenerģijas tirgus likuma normu elektroenerģijas ražotājs maksā operatoram Maksu, ja jaunu elektroenerģijas ražošanas iekārtu plānots pieslēgt elektroenerģijas pārvades sistēmai un pieslēdzamās elektroenerģijas ražošanas iekārtas jauda ir lielāka par 50 kilovatiem. Regulators nosaka metodiku, pēc kādas aprēķināma Maksa, kā arī kārtību, kādā šo Maksu izlieto pieslēguma maksas segšanai.

Tomēr jānorāda, ka Elektroenerģijas tirgus likuma 9.panta 2.⁴ daļā norādītā Maksa pēc jēgas un būtības ir uzskatāma par drošības naudu. Tā tas ticis paredzēts jau sākotnēji, pieņemot 2022. gada 14. jūlija likumu “Grozījumi Elektroenerģijas tirgus likumā”, ar kuru Elektroenerģijas tirgus likuma 9.pantā tika iekļauta 2.4 daļa esošajā redakcijā.  2022.gada 14.jūlija likuma “Grozījumi Elektroenerģijas tirgus likumā” anotācijā [1] sniegts skaidrojums minētās Maksas (drošības naudas) ieviešanai, nepārprotami norādot, ka “[..]  sistēmas operators varēs noteikt arī drošības naudas apmēru, kas pieslēguma ierīkotājiem būs jāiemaksā pirms tehnisko noteikumu saņemšanas no sistēmas operatora saskaņā ar noteikumiem, kurus izdod Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija.”. Tostarp norādītajā anotācijā sniegts pamatojums drošības naudas ieviešanai, norādot, ka potenciālie elektroenerģijas ražošanas iekārtu ieviesēji neuzņemas atbildību par sistēmas operatoru izsniegtajiem pieslēguma ierīkošanas tehniskajiem noteikumiem un rezervē ilgstoši tīkla jaudas bez faktiska pieslēguma izbūves. Lai risinātu minēto problēmu, tika paredzēts ieviest drošības naudu. Ar drošības naudas ieviešanu tiktu veicināta tādu jaunu atjaunīgo energoresursu jaudu ieviešana, kuru attīstības plānošana sasniegusi noteiktu briedumu un reālas īstenošanas potenciāla spēju. Ņemot vērā minēto, sistēmas operators neveic pakalpojumu kā tas izriet no esošās Likuma 9.panta 2.⁴ daļas redakcijas attiecībā uz Maksas piemērošanu, bet gan ar drošības naudas palīdzību tika paredzēts pastiprināt ražotāja uzņemto saistību pret sevi un citiem tirgus dalībniekiem. Tomēr neprecīzi definējot drošības naudu Likumā (definējot to kā maksu par sistēmas jaudas rezervēšanu) tika radīti  neskaidri apstākļi, kā rezultātā neskaidrības attiecībā uz  pievienotās vērtības nodokļa  piemērošanu.
Papildus skaidrojam, ka drošības naudas jēga un būtība ir nodrošināt, ka potenciālie elektroenerģijas ražošanas iekārtu ieviesēji īsteno savas paredzētās darbības un izpilda pienākumus attiecībā pret sistēmas operatoru, kurš ražotājam ir rezervējis jaudas un attiecīgi paļāvies, ka tiks ieviestas jaunas elektroenerģijas ražošanas iekārtas. Sistēmas operatoram ir jāplāno sava darbība un jānodrošina infrastruktūras efektīva izmantošana. Likuma 9.panta 1.daļā noteikts, ka sistēmas operators ir atbildīgs par sistēmas darbību, apkalpošanu un drošumu, sistēmas vadību un attīstību, savienojumu ar citām sistēmām, kā arī par sistēmas ilglaicīgu spēju nodrošināt elektroenerģijas transportēšanu atbilstoši prognozētajam pieprasījumam. Ja potenciālie elektroenerģijas ražošanas iekārtu ieviesēji ilgstoši neīsteno savas paredzētās darbības, tas apgrūtina sistēmas operatora spēju nodrošināt tam Likumā noteiktos pienākumus un plānot darbību ilgtermiņā. Šādā gadījumā drošības nauda sistēmas operatoram kalpo kā papildu garants, ka potenciālie elektroenerģijas ražošanas iekārtu ieviesēji izpildīs savas saistības vai, ja tās netiek izpildītas un jaunas ražošanas iekārtu jaudas netiek uzstādītas no sistēmas operatora neatkarīgu iemeslu dēļ, sistēmas operatoram ir tiesības paturēt iemaksāto drošības naudu, attiecīgi tam nerodas finansiāli zaudējumi.

Papildus drošības naudas regulējums par jaudu rezervēšanu papildināts ar elektroenerģijas uzkrātuvju operatoriem, ņemot vērā, ka arī uzkrātuves pieslēgšanai nepieciešams rezervēt attiecīgas sistēmas jaudas. 


[1] https://titania.saeima.lv/LIVS13/SaeimaLIVS13.nsf/0/02418148FD9D269FC225881C0049D340?OpenDocument
 

Ņemot vērā augstāk minēto, un lai novērstu nepilnības Elektroenerģijas tirgus likuma 9.panta 2.⁴ daļā ietvertajās normās, maksu par jaunas iekārtas pieslēgšanu tīklam ir nepieciešams definēt kā drošības naudu, jo tā pēc savas ekonomiskās jēgas pilda drošības naudas funkciju. Proti, drošības naudu ražotājs un uzkrātuves operators maksā, lai nodrošinātu savu saistību par apņemšanos pieslēgt sistēmai ražošanas iekārtu vai elektroenerģijas uzkrātuvi rezervētās jaudas apmērā noteiktā laika periodā. Drošības nauda kalpo kā ražotāja un uzkrātuves operatora saistību pastiprinājums, jo līdz ar jaudas aizņemšanu tīklā samazinās tīklā pieejamā brīvā jauda citiem tirgus dalībniekiem. Ņemot vērā minēto, operators tādējādi neveic pakalpojumu, bet gan pastiprina ražotāja un uzkrātuves operatora uzņemto saistību pret sevi un citiem tirgus dalībniekiem.
Vienlaikus ar veiktajiem grozījumiem Likumā, precīzi definējot to, ka maksa par sistēmas jaudas rezervēšanu ir drošības nauda, tiks mazināti  augstāk minētie neskaidri apstākļi, kā rezultātā arī neskaidrības attiecībā uz pievienotās vērtības nodokļa piemērošanu.

Grozījumi attieksies tikai uz tām jaudu rezervācijām, kas tiks veiktas pēc grozījumu spēkā stāšanās. Attiecīgi, ja jaudas rezervācija tiek veikta pirms šo grozījumu spēkā stāšanās, par rezervāciju tiek maksāta maksa un uz to attiecināma spēkā esoša likuma redakcija. Savukārt, ja jaudas rezervācija tiks veikta pēc grozījumu spēkā stāšanās, uz to būs attiecināms jaunais regulējums un tiks maksāta drošības nauda, nevis maksa. 

Drošības naudas raksturs un būtiska atšķirība no maksas ir tāds, ka drošības nauda tiek atgriezta drošības naudas maksātājam, kad ir izpildītas attiecīgās saistības, par kurām drošības nauda tika maksāta. Par drošības naudas iemaksas un atmaksas kārtību elektroenerģijas sistēmas operators vienojas ar attiecīgo elektroenerģijas ražotāju vai lietotāju. 

Attiecībā uz uzkrātuvju operatoriem norādāms, ka, ņemot vērā uzkrātuvju specifiku (uzkrātuves no sistēmas elektroenerģiju patērē, gan tajā nodod elektroenerģiju), nepieciešams rezervēt divu virzienu jaudas. Likumprojekts neparedz detalizētāk noteikt kā ir aprēķināma un nosakāma drošības nauda attiecībā uz uzkrātuvēm. Attiecīgi detalizēti uzkrātuves un tām piemērojamā drošības nauda izvērtējama likumprojektā ietvertajā Likuma 9. panta 2.⁴ daļā minētajā metodikā. 

Elektroenerģijas lietotājiem, pieprasot tehniskās prasības un tādējādi rezervējot konkrēto jaudu pieslēguma pie pārvades sistēmas ierīkošanai, nav noteiktas nekādas iemaksas par jaudas rezervāciju, atšķirībā no elektroenerģijas ražotājiem, kuru maksa par sistēmas brīvās jaudas rezervēšanu noteikta Likuma 9. panta 2.⁴ daļā (ar šo likumprojektu - drošības nauda). Ņemot to vērā, īsā laika periodā iespējams rezervēt ievērojamu pārvades sistēmas jaudas apjomu, neuzņemoties saistības pieslēguma ierīkošanas projektu īstenot. Lai gan Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas 2021. gada 30. septembra lēmumā Nr. 1/10 ''Sistēmas pieslēguma noteikumi elektroenerģijas pārvades sistēmai'' ietverti nosacījumi tehnisko prasību anulēšanai, kā rezultātā pārvades sistēmas operatoram iespējams atbrīvot rezervēto pārvades sistēmas jaudu, kad faktiski pieslēguma ieviešanas projekta īstenošana netiek veikta, tomēr pārvades pieslēguma jauda var tikt nepamatoti rezervēta pietiekami ilgu laika periodu.

Likumā nosakāms pienākums veikt jaudas rezervācijas drošības naudas iemaksu arī pārvades sistēmas lietotājiem. 
Vienlaikus, regulējums paredz no pārvades sistēmas jaudas rezervācijas maksas atbrīvot sadales sistēmas operatorus. Sadales sistēmas operators attiecībā pret pārvades sistēmas operatoru ir lietotājs, tādējādi, nenosakot izņēmumu, arī sadales sistēmas operatoram, rezervējot pārvades sistēmas jaudu apakšstaciju izbūvei, būtu jāiemaksā sistēmas brīvās jaudas rezervācijas maksa. Nav saredzams nepamatotas lietotāja pieslēguma jaudas rezervācijas risks attiecībā uz sadales sistēmas operatora veiktajām jaudas rezervācijām.

Likuma 11.¹ panta otrās daļas ceturtajā punktā sniegta atsauce uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2009.gada 13.jūlija Regulu (EK) Nr. 714/2009 par nosacījumiem attiecībā uz piekļuvi tīklam elektroenerģijas pārrobežu tirdzniecībā un par Regulas (EK) Nr. 1228/2003 atcelšanu, tomēr minētā regula vairs nav spēkā. 

Likumprojekts paredz izteikt 11.¹ panta otrās daļas 4.punktu jaunā redakcijā, iekļaujot atsauci uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2019.gada 5.jūnija Regulu (ES) 2019/943 par elektroenerģijas iekšējo tirgu (turpmāk - Regula Nr. 2019/943).

Nepieciešams noteikt pārvades sistēmas digitalizāciju kā pienākumu pārvades sistēmas operatoram, lai tiktu pārņemtas Direktīvas Nr.2019/944 40.panta 1.daļas prasības, kas nosaka, ka pārvades sistēmu digitalizācija ir pārvades sistēmas operatora atbildība. 

Likumprojekts paredz papildināt Likuma 13.panta 6.daļu ar norādi, ka pārvades sistēmas operators ir atbildīgs arī par pārvades sistēmas digitalizāciju. 

Digitalizācija pēc būtības nozīmē  modernu uzņēmējdarbības vidi, kas balstīta inovācijās, mūsdienīgu tehnoloģiju pilnvērtīgā izmantošanā, ceļot uzņēmumu produktivitāti un veicinot konkurētspēju. Pēc būtības minētais Likuma precizējums neuzliek jaunus pienākumus, vienīgi uzsver uzņēmuma atbildību/pienākumu īstenojot infrastruktūras attīstību, veicināt inovatīvu un mūsdienīgu tehnoloģiju iekļaušanu. Piemēram, integrēt savā darbībā digitālās (IT) tehnoloģijas,  viedas datu uzskaites un pārvaldības sistēmas u.c. Neizmantot novecojušas un neaktuālas tehnoloģijas, kas neveicina uzņēmuma konkurētspēju. 

Likuma 13.¹ panta 3.daļā noteikts, ka  starpvalstu savienojumu sastrēgumu vadības un pārslodzes novēršanas nosacījumus reglamentē Tīkla kodekss. Tomēr attiecībā uz starpvalstu savienojumiem minētās prasības attiecībā uz savienojumu sastrēgumu vadību un pārslodzes novēršanu reglamentē Komisijas 2015.gada 24.jūlija Regula (ES) Nr.2015/1222, ar ko izveido jaudas piešķiršanas un pārslodzes vadības vadlīnijas.

Likumprojekts paredz Likuma 13.¹ panta 3.daļā izslēgt otro teikumu.

Pārvades sistēmas operators līdzdarbojas Baltijas reģionālajā koordinācijas centrā saskaņā ar Regulā Nr. 2019/943 noteikto. Savukārt Direktīvas Nr.2019/944 62.pants nosaka regulatīvo iestāžu pienākumus un pilnvaras attiecībā uz reģionālajiem koordinācijas centriem.

Baltijas reģionālais koordinācijas centrs darbību ir uzsācis un Latvijas Republikā noteiktā regulatīvā iestāde (Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija - turpmāk - Regulators) īsteno tai Direktīvā Nr.2019/944 noteiktās pilnvaras. Spēkā esošs Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas padomes 2021. gada 16.decembra lēmums Nr.149 “Par Baltijas elektroenerģijas pārvades sistēmas operatoru priekšlikumu par Baltijas reģionālā koordinācijas centra izveidi”. 

Lai nostiprinātu pārvades sistēmas operatora un Regulatora pilnvaras dalībai Baltijas reģionālajā koordinācijas centrā, nepieciešams papildināt Likumu.

Likumprojekts paredz papildināt Likumu ar jaunu 13.² pantu "Baltijas reģionālais koordinācijas centrs", kurā definētas pārvades sistēmas operatora un Regulatora tiesības (pienākums) iesaistīties Baltijas reģionālā koordinācijas centra darbībā. 

Direktīvas Nr.2019/944 62.pants nosaka regulatīvo iestāžu pienākumus un pilnvaras attiecībā uz reģionālajiem koordinācijas centriem. Savukārt Regulas Nr.2019/943 35. - 47. pants nosaka reģionālo koordinācijas centru izveides kārtību, darbību, tai skaitā nosaka reģiona dalībvalstu regulatīvo iestāžu kompetenci šādu centru izveidē un uzraudzībā. 
 Likumprojektā iekļauts nosacījums (panta trešā daļa), ka Regulators sadarbība ar Baltijas sistēmas darbības reģiona regulatīvajām iestādēm uzrauga Baltijas reģionālā koordinācijas centra darbību atbilstoši Regulā Nr. 2019/943 noteiktajam. Tādejādi faktiski Regulatoram piešķirtas visas nepieciešamās pilnvaras, kas iekļautas Direktīvas nr.2019/944 62.pantā un nepieciešamas, lai īstenotu Regulā Nr.2019/943 noteikto. 

Direktīvas Nr.2019/944 40. panta 4. - 7. punkts nosaka prasības palīgpakalpojumiem pārvades sistēmā. Minēto punktu nosacījumi nav noteikti Likumā. 
Esošajā redakcijā Likuma 14.pants vispārēji nosaka, ka pārvades sistēmas operators patstāvīgi sniedz palīgpakalpojumus, to skaitā balansēšanas pakalpojumus, vai tos pērk. Pārvades sistēmas operators pērk palīgpakalpojumus, ievērojot atklātas, nediskriminējošas un uz tirgus principiem balstītas procedūras. 

Likumprojekts paredz izteikt Likuma 14.pantu jaunā redakcijā, papildinot nosacījumus attiecībā uz palīgpakalpojumiem pārvades sistēmā atbilstoši Direktīvas Nr.2019/944 nosacījumiem.

Likumprojekts paredz izteikt Likuma 14. pantu jaunā redakcijā, nosakot, ka pārvades sistēmas operators pērk palīgpakalpojumus no tirgus dalībniekiem, ievērojot atklātas, nediskriminējošas un uz tirgus principiem balstītas procedūras. Pārvades sistēmas operators ar saviem resursiem nodrošina ar frekvences kontroli nesaistītu  palīgpakalpojumu  funkcijas savām vajadzībām, ja regulators pieņem lēmumu, ka šādu palīgpakalpojumu iegāde nav ekonomiski pamatota. Noteikumus ar frekvences kontroli nesaistītu palīgpakalpojumu iegādei izstrādā pārvades sistēmas operators un saskaņo regulators. Pārvades sistēmas operatoram noteikts izņēmuma gadījums - noteiktais pienākums iepirkt ar frekvences kontroli nesaistītus palīgpakalpojumus neattiecas uz pilnībā integrētām tīkla komponentēm. 

Likuma 16.panta trešajā daļā regulējums par to, ka pārvades tarifos iekļauj izmaksas, kas saistītas ar obligātā iepirkuma komponentes iekasēšanu, administrēšanu un norēķināšanās pienākuma izpildi ar publisko tirgotāju, tika iekļauts ar 2014.gada 17.decembra grozījumiem Likumā. Anotācijā šāda grozījuma veikšana ir skaidrota ar nepieciešamību novērst iespējamos pārvades sistēmas operatora AS “Augstsprieguma tīkls” finanšu riskus, no kuriem būtiskākais – debitoru risks, ņemot vērā pārvades sistēmas operatoram noteikto pienākumu norēķināties ar publisko tirgotāju par lietotāju elektroenerģijas patēriņam atbilstošu obligātā iepirkuma komponenti neatkarīgi no tā, vai maksājums no elektroenerģijas lietotāja ir saņemts. Finanšu riski pastāvēja, jo AS “Augstsprieguma tīkls” pamatkapitāls minēto Likuma grozījumu pieņemšanas brīdī bija mazāks par iespējamo debitoru parādu, kas veidotos, ja AS “Augstsprieguma tīkls” nesaņemtu maksājumus no galalietotājiem par obligātā iepirkuma komponenti. 2020.gadā AS “Augstsprieguma tīkls” tika ieguldītas AS “Latvijas elektriskie tīkli” akcijas un īstenota reorganizācija, pievienojot AS “Latvijas elektriskie tīkli” AS “Augstsprieguma tīkls”, tādējādi pabeidzot pārvades sistēmas operatora pilnu īpašumtiesību nodalīšanu. Līdz ar pilnu īpašumtiesību nodalīšanu AS “Augstsprieguma tīkls” pamatkapitāls ir ievērojami pieaudzis. Līdz ar AS “Augstsprieguma tīkls” pamatkapitāla pieaugumu finanšu risku, kas saistīti ar normatīvos aktos noteikto pārvades sistēmas operatora pienākumu norēķināties ar publisko tirgotāju par lietotāju elektroenerģijas patēriņam atbilstošu obligātā iepirkuma komponenti, iespējamā ietekme uz AS “Augstsprieguma tīkls” darbību ir būtiski samazinājusies.

Ar Likumprojektu tiek izslēgta Likuma 16.panta trešā daļa. Bez tam, izslēdzot Likuma 16.panta trešo daļu, tiks vienādots pārvades un sadales sistēmas operatora regulējums, jo Likumā nav noteikts regulējums attiecībā uz sadales sistēma operatora finanšu risku mazināšanu, norēķinoties ar publisko tirgotāju par lietotāju elektroenerģijas patēriņam atbilstošu obligātā iepirkuma komponenti. 

Sadales sistēmas operatora neatkarība, kas noteikta pašlaik Elektroenerģijas tirgus likuma tvērumā, ir attiecināma uz sadales sistēmas operatora valdes locekļiem, bet nav attiecināma uz padomi.

Direktīvas Nr.2019/944 35. pants noteic, ja sadales sistēmas operators ir daļa no vertikāli integrēta uzņēmuma, tas ir neatkarīgs no pārējām darbībām, kas neattiecas uz sadali, vismaz tiktāl, ciktāl tas skar viņa juridisko statusu, organizāciju un lēmumu pieņemšanu. Minētā norma noteic arī prasības attiecībā uz personām, kas atbildīgas par sadales sistēmas operatora vadību, proti, ka personas, kas atbildīgas par sadales sistēmas operatora vadību, nedrīkst iesaistīties integrētā uzņēmuma daļās, kas tieši vai netieši ir atbildīgas par enerģijas ražošanu, pārvadi un piegādi ikdienā.

Lai gan Direktīvā Nr.2019/944 nav ietverts jēdziena “vadība” skaidrojums, no Direktīvas skaidrojošiem dokumentiem izriet, ka par vadību būtu uzskatāma institūcija, kura atbild par elektroenerģijas sadales sistēmas operatora ikdienas darbību un uzdevumu izpildi.

IIzvērtējot nacionālo tiesisko regulējumu, secināms, ka par enerģijas sadales sistēmas operatora vadību minētās Direktīvas izpratnē būtu uzskatāma sadales sistēmas operatora padome un valde.
Komerclikuma 291.panta pirmā daļa noteic, ka padome ir sabiedrības pārraudzības institūcija, kas pārstāv akcionāru intereses sapulču starplaikā un šajā likumā un statūtos noteiktajos ietvaros uzrauga valdes darbību. Savukārt saskaņā ar minētā likuma 294.panta otro daļu sabiedrība savos statūtos var paredzēt dažādus jautājumus, kuru izlemšanā valdei jāsaņem padomes piekrišana, tādējādi nav izslēgta padomes iesaistīšanās valdes ikdienas darbā, un līdz ar to ir pamatoti  uzskatīt, ka padome ir atbildīga par enerģijas sadales sistēmas operatora ikdienas darbību un uzdevumu izpildi, tādējādi uz to ir attiecināmi arī Elektroenerģijas tirgus likuma 19. panta otrās daļas noteikumi, līdz ar to nepieciešami šī likuma grozījumi.

Likumprojekts precizē Likuma 19. panta otrās daļas pirmo un otro punktu, nosakot, ka prasības elektroenerģijas sadales sistēmas operatora neatkarības nodrošināšanai attiecas uz personām, kuras atbild par elektroenerģijas sadales sistēmas operatora vadību  - padome un valde. 

Likums nosaka, ka Regulators katru gadu apstiprina gan pārvades sistēmas operatora izstrādāto pārvades sistēmas attīstības 10 gadu plānu (15.¹ pants) gan sadales sistēmas operatora, kura sistēmai ir pieslēgti vairāk par simt tūkstošiem lietotāju, izstrādāto sadales sistēmas attīstības 10 gadu plānu (19.¹ pants) un uzrauga šo plānu izpildi. 
Savukārt Direktīva 2019/944 nosaka, ka minētos plānus pārvades sistēmas operatori (Direktīvas 2019/944 51.pants) un sadales sistēmas operatori (32.pants) iesniedz regulatīvai iestādei vismaz reizi divos gados. 

Lai mazinātu administratīvo slogu Regulatoram, pārvades sistēmas operatoram un sadales sistēmas operatoram, likumprojekts paredz precizējumus Likuma 15.¹ pantā un 19.¹ pantā nosakot, ka minētos attīstības plānus iesniedz Regulatoram reizi divos gados. 

Papildu iekļauts pārejas noteikumu punkts, kas nosaka, ka grozījumi 15.¹ panta pirmajā daļā un 19.¹ panta pirmajā daļā stājas spēkā 2025.gada 1.janvārī. Ņemot vērā šā brīža aktuālo situāciju saistībā ar energoapgādes investīciju plānu potenciālo ietekmi uz energoapgādes komersantu tarifiem Regulators saredz, ka 2024.gadā investīciju plānu vērtēšana būtu svarīga. Vienlaikus šāds ietvars sabalansētu darba procesu Regulatorā, jo atbilstoši Enerģētikas likumā noteiktajam, šobrīd dabasgāzes sistēmas operatori reizi divos gados iesniedz sistēmas attīstības 10 gadu plānu, kas nozīmē, ka akciju sabiedrība “Gaso” un akciju sabiedrība “Conexus Baltic Grid” sniedz nākamo attīstības plānu 2025.gadā. Ja ietvertā norma stātos spēkā bez pārejas punkta, tad izveidotos situācija, ka akciju sabiedrība “Augstsprieguma tīkls” un akciju sabiedrība “Sadales tīkls” arī sniedz 2025.gadā, kas nebūtu optimāls risinājums procesu plānošanas ietvaros. 

Tā pat veikti precizējumi arī citos Likuma pantos, ar mērķi mazināt administratīvo slogu Regulatoram un pārvades sistēmas operatoram (piemēram, 11.¹ pantā, 12.pantā u.c.). 

Lai palīdzētu elektroenerģijas lietotājiem labāk orientēties elektroenerģijas tirgotāju piedāvājumos, nepieciešams izveidot elektroenerģijas cenu salīdzināšanas rīku. Elektroenerģijas cenu salīdzināšanas rīka izveidi nosaka Direktīvas Nr.2019/944 14.pants  "Salīdzināšanas instrumenti". 

Likumprojekts paredz papildināt Likumu ar jaunu 20.¹ pantu, nosakot elektroenerģijas cenu salīdzināšanas rīka izveidi. Šā likuma kontekstā par elektroenerģijas cenu salīdzināšanas rīku ir uzskatāms publiski pieejamā tīmekļvietnē (piemēram, sadales sistēmas operatora tīmekļvietnē) pieejams informatīvs rīks, kas nodrošina iespēju salīdzināt elektroenerģijas tirgotāju piedāvājumus.

Dots deleģējums to izveidot un uzturēt sadales sistēmas operatoram, kura sistēmai ir pieslēgti vairāk par simt tūkstošiem lietotāju, bet uzraudzīs Regulators. 
Šis rīks neliedz citiem jau tirgū esošiem salīdzināšanas instrumentiem turpināt darboties un izpildot noteiktos kritērijus arī saņemt Regulatora apliecinājumu, ka attiecīgais rīks atbilst visām prasībām. Vienlaikus būtiski, ka ar likumprojektu tiek noteikta puse (sadales sistēmas operators), kurai ir pienākums pastāvīgi nodrošināt cenu salīdzināšanas rīku, lai nerastos situācijas, kad, piemēram, finansiālu apsvērumu dēļ, tirgū uz kādu periodu nepastāv neviens cenu salīdzināšanas rīks, kas atbilstu Direktīvas Nr.2019/944 14.panta prasībām. 
Likumprojektā noteikts, ka Ministru kabinets nosaka elektroenerģijas cenu salīdzināšanas rīka minimālās prasības. Minimālajām prasībām ir jāatbilst vismaz Direktīvas Nr.2019/944 14.panta 1.punktā minētajām prasībām. Savukārt Regulators nosaka kārtību, kādā izsniedzami apliecinājumi par elektroenerģijas cenu salīdzināšanas rīka atbilstību minimālajām prasībām. 
Elektroenerģijas tirgotājiem noteikts pienākums sniegt sadales sistēmas operatoram nepieciešamo informāciju par piedāvājumiem lietotājiem, uz kuriem ir attiecināts elektroenerģijas cenu salīdzināšanas rīks.

Noteikts pienākums elektroenerģijas tirgotājiem izsniegtajos rēķinos pārskatāmā veidā norādīt Regulatora tīmekļvietni, kurā pieejama informācija par elektroenerģijas cenu salīdzināšanas rīku pieejamību. Šāds pienākums izriet no Direktīvas Nr.2019/944 I pielikuma 1.2.punkta j) apakšpunkta.

Papildus, Regulators, pēc apliecinājuma izsniegšanas elektroenerģijas cenu salīdzināšanas rīkam un tā iekļaušanas elektroenerģijas cenu salīdzināšanas rīku reģistrā, nodrošina to publisku pieejamību, publicējot to Regulatora tīmekļa vietnē kā arī publicējot norādi uz minētajiem rīkiem  Latvijas Atvērto Datu portālā (data.gov.lv). Šādas informācijas publicēšana Latvijas Atvērto Datu portālā veicinās pieeju minētajiem rīkiem un to izmantošanu.

Direktīvas 2019/944 I pielikuma "PRASĪBU MINIMUMS RĒĶINIEM UN RĒĶINU INFORMĀCIJAI" 1.3.punkta c apakšpunkts nosaka, ka galalietotājiem izdotajā rēķinā un periodiskajā kopsavilkumā pieejama informācija par salīdzinājumu ar tādas pašas lietotāju kategorijas vidējo normalizēto galalietotāju vai salīdzinājumam izraudzītu enerģijas galalietotāju. Ņemot vērā, ka atsevišķiem elektroenerģijas tirgotājiem, kuru klientu loks ir mazs, var nebūt pieejami plaši un reprezentabli dati par vidējo elektroenerģijas patēriņu dažādās lietotāju kategorijās, nepieciešams Elektroenerģijas tirgus likumā noteikt pienākumu sadales sistēmas operatoram apkopot un publicēt datus par normalizēto vidējo elektroenerģijas patēriņu dažadās lietotāju kategorijās. 

Likumprojekts paredz papildināt Likumu ar jaunu 20.² pantu, kurā noteikts sadales sistēmas operatora, kura sistēmai ir pieslēgti vairāk par simt tūkstošiem lietotāju, pienākums nodrošināt, ka mājsaimniecības lietotājiem un uzņēmumiem bez maksas ir piekļuve datiem, kas galalietotājam ļauj salīdzināt elektroenerģijas patēriņu ar tādas pašas lietotāju kategorijas vidējo normalizēto galalietotāju vai salīdzinājumam izraudzītu enerģijas galalietotāju kategoriju.
Savukārt elektroenerģijas tirgotājiem ir pienākums rēķinu informācijā iekļaut informāciju par šādu datu pieejamību. 

Regulējumā nepieciešams iekļaut definīcijas un piederības tiesības attiecībā uz elektroenerģijas uzkrātuvēm sadales sistēmā.
Līdz šim Likums paredzēja, ka uzkrātuves var piederēt pārvades sistēmas operatoram, bet ne sadales sistēmas operatoram. 
Saskaņā ar Direktīvas 2019/944 36.panta otro daļu, sadales sistēmas operatoram var piederēt uzkrātuve, ja tiek ievēroti minētā Direktīvas Nr.2019/944 36. panta 2. - 4. daļas nosacījumi. 

Likumprojektā noteikts, ka sadales sistēmas operatoram var piederēt elektroenerģijas uzkrātuve, ja tā atbilst konkrētiem nosacījumiem un, ja ir saņemta Regulatora  atļauja, tādējādi neierobežojot konkurenci un iespējas tirgus dalībniekiem iesaistīties uzkrātuvju veidošanā. Ņemot to vērā, Likumprojekts paredz papildināt Likumu ar jaunu 20.³ pantu par elektroenerģijas uzkrātuvēm sadales sistēmā.

Likums šobrīd nenoteic prasības attiecībā uz elektrotransportlīdzekļu uzlādes punktiem sadales sistēmā. 
Turpretī Direktīvas Nr. 2019/944 33.pantā noteiktas prasības Elektromobilitātes integrēšanai elektroenerģijas tīklā, kas Latvijas Republikai ir jāpārņem nacionālos tiesību aktos. 

Likumprojekts paredz papildināt Likumu ar jaunu 20.⁴ pantu "Elektrotransportlīdzekļu uzlādes punkti sadales sistēmā", kas nosaka būtiskākās prasības attiecībā uz uzlādes punktiem sadales sistēmā. 

Šobrīd Likumā nav ietverti nosacījumi palīgpakalpojumiem sadales sistēmā. 
Saskaņā ar Direktīvas Nr.2019/944 31.panta 6. un 7.punktu, ja sadales sistēmas operators ir atbildīgs par tādu produktu un pakalpojumu iepirkumu, kas vajadzīgi sadales sistēmas efektīvai, uzticamai un drošai darbībai, sadales sistēmas operatora šajā nolūkā pieņemtie noteikumi ir objektīvi, pārredzami un nediskriminējoši, un to izstrādē veic saskaņošanu ar pārvades sistēmas operatoriem un citiem attiecīgiem tirgus dalībniekiem.

Likumprojekts paredz papildināt Likumu ar jaunu pantu "Palīgpakalpojumi sadales sistēmā", kurā ietvertas Direktīvas Nr.2019/944 prasības. Veicot minētos uzdevumus, sadales sistēmas operators saskaņā ar pārredzamām, nediskriminējošām un tirgū balstītām procedūrām iepērk ar frekvences kontroli nesaistītus palīgpakalpojumus, kas vajadzīgi tā sistēmai, ja vien regulatīvā iestāde nav izvērtējusi, ka ar frekvences kontroli nesaistītu palīgpakalpojumu tirgū balstīta nodrošināšana nav ekonomiski lietderīga, un nav piešķīrusi atkāpi. Pienākums iepirkt ar frekvences kontroli nesaistītus palīgpakalpojumus neattiecas uz pilnībā integrētām tīkla komponentēm. 

Likumā esošajā redakcijā tiešā līnija definēta kā elektrolīnija, kas sasaista savrupu elektroenerģijas ražošanas objektu ar savrupu lietotāju, vai elektrolīnija, kas sasaista savrupu elektroenerģijas ražotāju un tirgotāju, kurš tieši apgādā savā īpašumā vai valdījumā esošus objektus, saistītos uzņēmumus un savus lietotājus.
Savukārt Direktīva 2019/944 tiešo līniju definē kā elektrolīniju, kas saista izolētu ražošanas objektu ar izolētu lietotāju, vai arī elektrolīnija, kas saista ražotāju un elektroenerģijas piegādes uzņēmumu, pa kuru notiek tieša piegāde to objektiem, meitasuzņēmumiem un lietotājiem.
Attiecībā uz Likuma esošajā redakcijā doto definīcijas pirmo daļu jānorāda, ka ar vārdu "atsevišķs" būtībā var saprast jebkuru objektu, jo nav tādu kopīgu vai ne-atsevišķu objektu, katrs objekts pats par sevi vienmēr ir atsevišķs neatkarīgi no tā vai tas ir vai nav pieslēgts sistēmai. Savukārt "izolēts" precīzi noteic, ka runa ir par sistēmai nepieslēgtu objektu t.i. būtībā tas arī ir atsevišķs objekts, bet būtiskā pazīme ir tā, ka tas nav pieslēgts sistēmai.
Savukārt par definīcijas otrās daļas korektu piemērošanu, konsultējoties ar Eiropas Komisiju, tika saņemts skaidrojums, ka tiešā līnija var saistīt arī elektroenerģijas sistēmai pieslēgtu elektroenerģijas ražotāju un elektroenerģijas sistēmai pieslēgtu lietotāju, bet minētajā gadījumā attiecīgais elektroenerģijas lietotājs nodrošina, ka caur tiešo līniju elektroenerģijas ražotāja saražotā elektroenerģija netiek nodota sistēmā. Vienlaikus, ja elektroenerģijas ražošanas objekts kādu iemeslu dēļ neveic elektroenerģijas ražošanu vai neražo elektroenerģiju tādā apjomā, kas nepieciešama lietotāja objekta nodrošināšanai ar elektroenerģiju, lietotājs ir tiesīgs izmantot (iepirkt) elektroenerģiju no sistēmas. Attiecīgi tiek precizēta definīcija, nodrošinot atbilstību Direktīvā Nr.2019/944 iekļautajai tiešās līnijas definīcijai. 

Papildus sniedzam skaidrojumu, ka attiecība uz definīcijas pirmo daļu - tiešā līnija pēc būtības ir izņēmuma risinājums tām situācijām, kur nav pieejami sistēmas operatora tīkla pakalpojumi. Tā ir iespēja elektroenerģijas lietotājam, sadarbojoties ar tuvumā esošu elektroenerģijas ražotāju, slēgt līgumu par tiešu elektroenerģijas pirkšanu, un attiecīgos gadījumos ir pieļaujams starp elektroenerģijas ražotāja objektu un lietotāja objektu izveidot tiešo līniju bez papildus ierobežojošiem nosacījumiem.

Ņemot vērā minēto, likumprojekts paredz precizēt Likuma 26.pantu, nosakot divus dažādus tiešo līniju gadījumus un uz tām attiecināmās prasības. 
Panta pirmajā daļā definēti nosacījumi tiešajai līnijai, kas saista izolētu ražotāja objektu ar izolētu lietotāja objektu. Šajā gadījumā ir jāizpildās nosacījumam, ka ne ražotāja objekts, ne lietotāja objekts nav pieslēgti sistēmai. Šādas līnijas izveidei nav nosacījuma par maksimāli pieļaujamo tiešās līnijas garumu. Minētā tiešā līnija paredzēta, lai nodrošinātu ar elektroenerģiju lietotāja objektu, kuru nav iespējams pievienot sistēmai dažādu tehniski – ekonomisku apsvērumu dēļ, jo tas, piemēram, atrodas pārāk tālu no esošās sistēmas.

Savukārt otrs tiešās līnijas gadījums, kas saista elektroenerģijas ražotāja objektu ar lietotāja objektu, kuri var būt pieslēgti sistēmai, paredz iespēju ražotājam tieši piegādāt tā saražoto elektroenerģiju lietotāja objektam, vienlaikus saglabājot arī šo objektu pieslēgumu elektroenerģijas sistēmai. Bet šajā gadījumā elektroenerģijas ražotāja saražoto elektroenerģiju nedrīkst pārvadīt elektroenerģijas sistēmā caur lietotāju, izmantojot tiešo līniju. Savukārt, ja elektroenerģijas ražotājs nespēj nodrošināt lietotāja objektu ar elektroenerģiju tam nepieciešamajā apjomā, lietotājam ir iespēja saņemt elektroenerģiju no sistēmas.

Papildus Ministrija ir izvērtējusi riskus, ja tiešo līniju ieviešanas nosacījumi tiktu mīkstināti (piemēram, palielinot atļauto tiešo līniju garumu), tādējādi atļaujot veidot esošai infrastruktūrai paralēlu sistēmu. Ierīkojot arvien vairāk tiešo līniju, samazinās esošās infrastruktūras izmantošanas noslodze, kā rezultātā palielinās izmaksas esošās infrastruktūras uzturēšanai,  kas finansiāli atstās ietekmi uz tiem galalietotājiem, kas paliks pieslēgti esošajai sadales sistēmai. Neatbilstoša tiešo līniju uzturēšana var radīt apdraudējumu citu fizisko un juridisko personu interesēm. 
Jānorāda, ka ne velti Direktīvas Nr.2019/944 9.panta 5.punkts paredz gadījumus dalībvalstīm neatļaut tiešo līniju ierīkošanu, ja tas radītu juridiskus vai faktiskus šķēršļus elektroenerģijas uzņēmumiem uzlikto saistību izpildei vispārējās ekonomiskās interesēs. Latvijā pārvades sistēmas operators un sadales sistēmas operatori ir reģistrēti sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji un tiem ir pienākums sniegt sabiedrisko pakalpojumu,  ievērojot virkni prasību, kas netiek prasītas no ražotājiem tiešo līniju gadījumā. Bet gluži pretēji - nesamērīgi garas tiešās līnijas un tiešās līnijas, kas tiek ierīkotas sistēmas operatoru licences darbības zonās, paralēli jau esošai infrastruktūrai, var radīt riskus esošajiem sistēmas operatoriem nodrošināt tiem uzliktās sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības.

Precizēts tiešo līniju regulējums. Precizēta pirmajā pantā dotā tiešās līnijas definīcija un Likuma 26.pants (atbilstoši augstāk sniegtajam aprakstam paredzot divus tiešo līniju gadījumus). 

Noteikts, ka turpmāk atļauju tiešo līniju izbūvei izdos Būvniecības valsts kontroles birojs (turpmāk - birojs). 
Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 64. panta pirmajā daļā noteiktajam, birojs pieņem lēmumu par atļauju vai atteikumu tiešās līnijas izbūvei viena mēneša laikā no iesnieguma saņemšanas dienas. 

Ņemot vērā, ka līdz šim ir izdotas atļaujas tiešo līniju izbūvei atbilstoši esošai Likuma 26.panta redakcijai, likumprojektā ietverts pārejas noteikums, kas nosaka, ka atļaujas tiešajām līnijām, kas izdotas līdz grozījumu spēkā stāšanās brīdim attiecīgajā pantā, nemaina savu statusu, t.i. - paliek spēkā esošas. 

Direktīvas Nr.2019/944 59.panta 1.punkta s apakšpunkts nosaka, ka Regulatoram ir pienākums vismaz reizi gadā publicēt ieteikumus par piegādes cenu atbilstību Direktīvas 2019/944 5. pantam un attiecīgā gadījumā sniegt minētos ieteikumus konkurences iestādēm. Minētā prasība nav transponēta nacionālajos tiesību aktos. 

Lai transponētu Direktīvas 2019/944 59.panta 1.punkta s apakšpunktu, Likumprojekts paredz papildināt Likuma 27.pantu ar jaunu otro daļu. Direktīvas Nr.2019/944 59.panta 1.punkta "s" apakšpunkts, to tieši tulkojot, nosaka regulatora pienākumu vismaz reizi gadā publicēt ieteikumus par piegādes cenu atbilstību minētās direktīvas  5. pantam (Tirgū balstītas piegādes cenas) un attiecīgā gadījumā sniegt minētos ieteikumus konkurences iestādēm. Ņemot vērā, ka  atvērtā tirgū cenu nosaka tirgus – piedāvājums un pieprasījums, un to ietekmējošie faktori (ražošanas/pārvades jaudu ierobežojumi, metroloģiskie un hidroloģiskie apstākļi u.c.), faktiski ieteikumus attiecībā uz šo procesu veikt nav pamatoti. Tomēr,  lai nodrošinātu, ka ir pārņemtas Direktīvas Nr,2019/944 59.panta 1.punkta "s" apakšpunktā noteiktās prasības, likumprojektā tiek precizēts minētais nosacījums, nosakot, ka Regulators vismaz reizi gadā savā tīmekļa vietnē publicē elektroenerģijas tirgus analīzi, ko Regulators jau šobrīd faktiski īsteno, publicējot ik ceturkšņa elektroenerģijas tirgus apskatu (pieejams:https://sprk.gov.lv/content/nozares-raditaji-4 sadaļā "Enerģētikas nozares tirgus analīze"). Attiecīgi regulējuma iekļaušana Likumā neuzliek Regulatoram jaunus pienākumus, bet nodrošina, ka tiek pārņemtas Direktīvas Nr.2019/944 prasības. Elektroenerģijas tirgus analīzes publicēšana ļauj ikvienam salīdzināt elektroenerģijas cenas biržā, mazumtirgū un iepazīties ar cenas ietekmējošiem faktoriem un to izmaiņām, kā tas jau šobrīd ir atspoguļots ceturkšņa pārskatos. Elektroenerģijas tirgus analīze ietver apskatu un datus par elektroenerģijas ražošanu un patēriņu Baltijas valstīs, elektroenerģijas ražošanas avotiem Latvijā, elektroenerģijas importu un eksportu, elektroenerģijas cenu Nord Pool birža, elektroenerģijas cenu mazumtirgū, datus un statistiku par noslēgtajiem līgumiem (līgumu veidiem), tirgus koncentrāciju un tirgotājiem. 


Papildus precizēta Likuma 27.panta pirmā daļa, precizējot principu pēc kāda tiek noteikta elektroenerģijas cena. Līdz šim Likums noteica, ka cenu darījumiem elektroenerģijas biržā nosaka saskaņā ar šīs biržas reglamentu.Likumprojekts paredz precizēt Likuma 27.pantu nosakot, ka elektroenerģijas cenu tirgus dalībnieku nākamās dienas un tekošās dienas tirgos veiktajiem darījumiem nosaka vienota nākamās dienas vai vienota tekošās dienas tirgus darbības rezultātā. Līdz ar to elektroenerģijas cena atkarīga no tirgus darbības rezultāta - piedāvājuma un pieprasījuma.  Jau šobrīd elektroenerģijas cena tiek noteikta pēc šāda principa. Šobrīd Latvijā darbojas viens nominētais elektroenerģijas tirgus operators (elektroenerģijas birža), kas veic elektroenerģijas biržas darbību, kuras ietvaros strādā tekošās dienas un nākamās dienas elektroenerģijas tirgi.  Ņemot vērā minēto, nav paredzams, ka izmaiņas Likuma 27.pantā atstās kādu ietekmi uz elektroenerģijas lietotājiem, jo precizējumi ir tehniski. 

Likuma 29.² panta redakcija, kas stājās spēkā 2020.gada 1.decembrī, paredz Latvijas izcelsmes apliecinājumu sistēmas pilnveidošanu un integrēšanu vienotajā Eiropas Enerģijas sertifikācijas izcelsmes apliecinājumu sistēmā (EECS – European Energy Certificate System). Elektroenerģijas izcelsmes apliecinājumu aprite un tirdzniecība vienotā Eiropas tirgū ir iespējama, pateicoties brīvprātīgai Eiropas Enerģijas sertifikācijas izcelsmes apliecinājumu sistēmai, kurai pievienojušās jau 20 Eiropas dalībvalstis. Jaunā regulējuma ieviešanas gaitā ir konstatēta nepieciešamība veikt papildu grozījumus Likuma 29.² pantā.
Papildus ir fiksēti nepieciešamie grozījumi Likuma 29.² pantā, lai nodrošinātu atbilstību Direktīvas Nr.2018/2001 ietvertajām prasībām (dalībvalstīm jau bija jāveic attiecīgo prasību transponēšana līdz 2021.gada 30.jūnijam).

Likumprojekts paredz izteikt jaunā redakcijā visu 29.2 pantu, lai veidotu panta daļu loģisku un viegli uztveramu secību, atsevišķās panta daļās faktiski grozījumus neveicot.  Kopumā paredzētas šādas būtiskākās izmaiņas Likuma 29.² pantā: 
1. Lai nodrošinātu Direktīvas Nr.2018/2001 19. panta 2. punkta pirmajai daļai atbilstošu formulējumu, noteikts, ka izcelsmes apliecinājumu izdod par apjomu – 1 megavatstunda (MWh). Izcelsmes apliecinājumi ir izsniedzami tikai par saražoto un sistēmas operatora tīklā vai tiešajā līnijānodoto elektroenerģiju. Netiek pieskaitīts tāds elektroenerģijas apjoms, kuru elektroenerģijas ražotājs izmanto pašpatēriņam vai iepērk no tīkla.  Papildus pirmajā daļā noteikts, ka izcelsmes apliecinājumā var iekļaut saražoto un sistēmas operatora tīklā nodoto elektroenerģijas apjomu tikai par to periodu, kurā elektroenerģijas ražošanas iekārta ir reģistrēta pārvades sistēmas operatora uzturētajā izcelsmes apliecinājumu reģistrā.
2. Noteikts detalizēti, kas var būt izcelsmes apliecinājuma saņēmēji. Esošajā Likuma 29.² panta redakcijā kā izcelsmes apliecinājuma saņēmēji noteikti tikai elektroenerģijas ražotāji. Savukārt, Likumprojekts precizē, ka izcelsmes apliecinājuma saņēmēji var būt arī  aktīvie lietotāji un elektroenerģijas energokopienas, publiskie tirgotāji. 
3. Detalizētāk, pēc līdzības ar Enerģētikas likumā noteikto regulējumu gāzes izcelsmes apliecinājumiem, precizēts, ka elektroenerģijas izcelsmes apliecinājumus izsniedz un pārvalda pārvades sistēmas operators atbilstoši Eiropas Enerģijas sertifikācijas izcelsmes apliecinājumu sistēmas dokumentācijas shēmas prasībām par elektroenerģijas izcelsmes apliecinājumu izsniegšanu un izlietošanu, kā arī publicē savā tīmekļvietnē informāciju par izpildāmajām prasībām un iesniedzamajiem dokumentiem izcelsmes apliecinājuma saņemšanai.
Attiecīgi atbilstoši Likuma esošajai redakcijai, saglabāts nosacījums, ka pārvades sistēmas operators, lai kompensētu ar izcelsmes apliecinājuma izsniegšanu saistītās izmaksas, par izcelsmes apliecinājuma izsniegšanu var pieprasīt maksu, kuras aprēķināšanas kārtību tas izstrādā un publicē savā tīmekļvietnē. 
4. Ņemot vērā, ka saražoto elektroenerģiju var nodot arī tiešajā līnijā, dots deleģējums Ministru kabinetam noteikt kārtību kādā uzskaita, apliecina un ziņo saražoto un tiešajā līnijā nodoto elektroenerģiju. Šāda kārtība nepieciešama, jo sistēmas operatoriem nav pieejami dati par šādās līnijās nodoto elektroenerģijas apjomu. 
5. Papildināts ar nosacījumu, ka pārvades sistēmas operators savā tīmekļa vietnē publicē informāciju ne tikai par izsniegtajiem izcelsmes apliecinājumiem (kā tas ir spēkā esošajā Likuma redakcijā), bet arī par nodotajiem citiem tirgus dalībniekiem un izlietotajiem izcelsmes apliecinājumiem.
6. Paredzēts nosacījums izcelsmes apliecinājumā norādīt elektroenerģijas ražošanas iekārtas identifikācijas numuru, tādējādi nodrošinot Direktīvas  Nr.2018/2001 19. panta 7. punkta c) apakšpunktam atbilstošu formulējumu.
7. Papildināts ar prasību izcelsmes apliecinājumā iekļaut norādi par to, vai attiecībā uz iekārtu ir piešķirts komercdarbības atbalsts investīcijām un vai par attiecīgo elektroenerģijas ražošanas iekārtā saražoto enerģijas vienību ir piešķirts jebkāds cits komercdarbības atbalsts no kādas komercdarbības atbalsta shēmas, tādējādi nodrošinot Direktīvas (ES) 2018/2001 19. panta 7. punkta d) apakšpunktam atbilstošu formulējumu.
8. Likuma 29.² panta 12. daļas 2. punkts tiek papildināts, lai nodrošinātu precīzu interpretāciju attiecībā uz koģenerācijas stacijā saražoto elektroenerģijas apjomu, par kuru publiskais tirgotājs var saņemt izcelsmes apliecinājumu (augstas efektivitātes koģenerācijas režīmā saražotais apjoms).
9. Citu Eiropas Savienības dalībvalstu izsniegtie izcelsmes apliecinājumi Eiropas Enerģijas sertifikācijas izcelsmes apliecinājumu sistēmā var tikt atzīti vienīgi kā Direktīvas Nr.2018/2001 1. punktā un 7. punkta pirmās daļas a) līdz f) apakšpunktā minēto elementu pierādījums (Likumprojektā ietvertā Likuma 29.² panta 16. daļa).
10. Papildināts Likuma 29.² pants nosakot informācijas sniegšanas pienākumus. Proti, sistēmas operatoriem ir pienākums pārvades sistēmas operatoram sniegt informāciju par sistēmas operatora tīklā nodotās un no tīkla saņemtās elektroenerģijas daudzumu un citu minēto informāciju, kas ir nepieciešama ražošanas iekārtas reģistrācijai. Informācijas sniegšanas pienākums noteikts arī atbalsta sniedzējam, elektroenerģijas ražotājam, aktīvajam lietotājam vai elektroenerģijas energokopienai.
11. Noteikts pienākums, ka elektroenerģijas ražotājs, kurš reģistrē elektroenerģijas ražošanas iekārtu izcelsmes apliecinājumu reģistrā vai pieprasa izcelsmes apliecinājumu, sniedz neatkarīga akreditēta auditora apliecinājumu par attiecīgi noteiktās informācijas pareizību un patiesumu. Neatkarīgais akreditētais auditors ir inspicēšanas institūcija, kura ir akreditēta nacionālajā akreditācijas institūcijā saskaņā ar normatīvajiem aktiem par atbilstības novērtēšanas institūciju novērtēšanu, akreditāciju un uzraudzību.
Direktīvas 2001/2018 19. panta 2.punktā (Grozīts ar Direktīvu Nr.2023/2413) noteikts, ka  nelielām iekārtām, kuru jauda ir mazāka par 50 kW, un atjaunojamās enerģijas kopienām ievieš vienkāršotus reģistrācijas procesus un nosaka mazāku reģistrācijas maksu. Skaidrojam, ka reģistrācijas maksa netiek paredzēta neatkarīgi no iekārtu jaudas. Lai tomēr nodrošināti atvieglotas prasības iekārtām, kuru jauda ir mazāka par 50 kW un atjaunojamās enerģijas kopienām, noteikts izņēmuma gadījums, ka neatkarīga akreditēta auditora apliecinājumu attiecīgiem subjektiem nav nepieciešams iesniegt. Attiecīgi sistēmas operatora sniegtā informācija par attiecīgajiem subjektiem un to iekārtām uzskatāma par apliecinātu un pietiekamu.  
12. Lai nodrošinātu atbilstību Direktīvas Nr.2018/2001 ietvertajām prasībām Likumprojektā paredzēts izteikt definīciju "neapliecinātās elektroenerģijas izcelsmes sastāvs" jaunā redakcijā, lai nodrošinātu Direktīvas Nr.2018/2001 2. panta 13) punktam atbilstošu formulējumu. 
 

Likuma 1.pantā iekļauta definīcija:
“elektroenerģijas tirdzniecība — komercdarbība, kas ietver elektroenerģijas iepirkšanu pārdošanai un elektroenerģijas pārdošanu enerģijas lietotājiem.”
Savukārt Likuma 32.panta pirmā daļa nosaka, ka ar elektroenerģijas tirdzniecību var nodarboties elektroenerģijas ražotājs, kas šajā likumā noteiktajā kārtībā reģistrēts elektroenerģijas ražotāju reģistrā.
Spēkā esošais normatīvais regulējums attiecībā uz elektroenerģijas ražotāju un elektroenerģijas tirdzniecību rada tiesisku nenoteiktību. Ievērojot definīcijā noteikto, izriet, ka elektroenerģijas ražotājs var nodarboties ar komercdarbību, kas ietver elektroenerģijas iepirkšanu pārdošanai un elektroenerģijas pārdošanu enerģijas lietotajiem, kas faktiski ir elektroenerģijas tirgotāja funkcija. Attiecīgi, lai īstenotu šādu komercdarbības veidu, tam pēc būtības būtu jābūt reģistrētam arī elektroenerģijas tirgotāju reģistrā.
Elektroenerģijas ražotājs savu saražoto elektroenerģiju pārdod (piemēram, tirgotajam vai lietotājam, slēdzot elektroenerģijas pirkuma līgumu). Tomēr arī šajā gadījumā princips pēc būtības paredz to, ka elektroenerģijas ražotājs pārdod tā saražoto enerģiju, bet neiepērk elektroenerģiju tālākai pārdošanai lietotājam.
Attiecīgi elektroenerģijas ražotājs pēc būtības var nodarboties ar tā saražotās elektroenerģijas pārdošanu (viena virziena darbība), bet elektroenerģijas tirgotājs – ar elektroenerģijas iepirkšanu pārdošanai un elektroenerģijas pārdošanu enerģijas lietotājiem
 

Lai novērstu aprakstīto nenoteiktību attecībā uz ražotāja darbībām ar elektroenerģiju, precizēts Likuma 32.pants, nosakot, ka elektroenerģijas ražotājs var nodarboties ar elektroenerģijas pārdošanu.

Direktīvas Nr.2019/944 11.pants nosaka elektroenerģijas galalietotāju tiesības un dinamiskas elektroenerģijas cenas līgumiem. Attiecīgā panta pirmais punkts nosaka, ka dalībvalstis nodrošina, ka valsts tiesiskais regulējums ļauj piegādātājiem piedāvāt dinamiskas elektroenerģijas cenas līgumu. Jau šobrīd nav konstatēti šķēršļi šādu līgumu piedāvāšanai un tirgū tie jau ir ieviesti. 
Informāciju par elektroenerģijas tirgū aktīviem elektroenerģijas tirgotājiem savā tīmekļvietnē atspoguļo sadales sistēmas operators AS "Sadales tīkls"(https://sadalestikls.lv/lv/elektroenergijas-tirgus-majsaimniecibam). Aplūkojot norādītajā tīmekļa vietnē norādītos elektroenerģijas tirgotājus un to tīmekļu vietnes, redzams, ka lielāko elektroenerģijas tirgotāju piedāvājumos ir iekļauts dinamiskas elektroenerģijas cenas līguma pakalpojums. 

Direktīvas Nr.2019/944 11.panta pirmais punkts nosaka arī to, ka katram elektroenerģijas tirgotājiem, kuriem ir vairāk nekā 200 000 galalietotāju, ir jāiekļauj savos piedāvājumos mājsaimniecībām arī dinamiskā elektroenerģijas cenas līguma pakalpojums. 

Precizēts Likums, papildinot Likuma 32.pantu ar jaunu daļu, kas nosaka, ka elektroenerģijas tirgotāji, kas elektroenerģiju piegādā vairāk nekā 200 000 lietotāju, savos mājsaimniecību lietotājiem izteiktajos tirdzniecības pakalpojuma piedāvājumos iekļauj dinamiskas elektroenerģijas cenas līguma piedāvājumu.

Papildus jānorāda, ka tas neliedz arī elektroenerģijas tirgotājiem, kas noslēguši līgumu par elektroenerģijas tirdzniecību ar mazāku lietotāju skaitu (mazāku par 200 000), piedāvāt dinamiskās elektroenerģijas cenas līgumu. 

Direktīvas Nr.2018/2001 2.panta 17.punktā iekļauts termins un definīcija “atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas pirkuma līgums”, kas šobrīd nav transponēts nacionālajos tiesību aktos. Minētais atjaunojamo (atjaunīgo) energoresursu elektroenerģijas pirkuma līgums ir līgums, kurā fiziska vai juridiska persona vienojas atjaunīgo elektroenerģiju pirkt tieši no elektroenerģijas ražotāja.
Eiropas Parlamenta un Padomes 2023.gada 18.oktobra Direktīva (ES) Nr.2023/2413, ar ko attiecībā uz atjaunīgo energoresursu enerģijas izmantošanas veicināšanu groza Direktīvu (ES) 2018/2001, Regulu (ES) 2018/1999 un Direktīvu 98/70/EK un atceļ Padomes Direktīvu (ES) 2015/652 (turpmāk - Direktīva Nr.2023/2413) iekļauj Direktīvā Nr.2018/2001 jaunu terminu “atjaunīgās enerģijas pirkuma līgums”, kas ir plašāku tvērumu, proti, tas ir līgums, kurā fiziska vai juridiska persona piekrīt pirkt atjaunīgo enerģiju tieši no ražotāja, un šādi līgumi citu starpā var būt atjaunīgās elektroenerģijas pirkuma līgumi un atjaunīgās siltumenerģijas un aukstumenerģijas pirkuma līgumi.

Direktīvas 2018/2001 15.pantā ar Direktīvu Nr.2023/2413 8.punkts izteikts jaunā redakcijā norādot, ka dalībvalstīm ir jānovērtē regulatīvie un administratīvie šķēršļi ilgtermiņa atjaunīgās enerģijas pirkuma līgumiem un  nepieciešams likvidēt nepamatotus šķēršļus, kas traucē šādus līgumus noslēgt. Ministrija nav konstatējusi būtiskus šķēršļus šādu līgumu ieviešanai, tomēr minētais Direktīvas 15.panta 8.punkts nosaka arī to, ka dalībvalstīm ir jāveicina šādu līgumu ieviešanu, tajā skaitā  nodrošinot, ka uz minētajiem līgumiem neattiecas nesamērīgas vai diskriminējošas procedūras [..]. Attiecīgi, lai veicinātu šādu līgumu ieviešanu būtiski noteikt skaidrus, saprotamus nosacījumus kā attiecīgajiem tirgus dalībniekiem iesaistīties šādu elektroenerģijas pirkšanas līgumu slēgšanā un ieviešanā, jo līdz šim elektroenerģijas tirdzniecība galvenokārt noris caur elektroenerģijas tirgotāju, kuram jāreģistrējas elektroenerģijas tirgotāju reģistrā. Būtiski arī noteikt un definēt sistēmas operatoru, kas īsteno saražotās elektroenerģijas pārvadi un sadali, lomu šādā tirgus sistēmā.
2023.gada beigās Eiropas Padome un Parlaments panāca provizorisku vienošanos par reformām ES elektroenerģijas tirgus dizainā [1]. Minētā reforma izceļ elektroenerģijas pirkuma līgumu (power purchase agreements (PPA)) veicināšanu, īpaši izceļot, ka tie ir divpusēji līgumi starp ražotāju un lietotāju, brīvprātīgi, elektroenerģijas cenu nosaka tirgus un tā netiek regulēta. Šiem līgumiem jānodrošina ilgtermiņa stabilitāti lietotājam un vienlaikus jāsniedz nodrošinājums ražotājam. Lai arī reforma vēl nav stājusies spēkā, paredzams, ka tuvākajā laikā tas notiks. 

Attiecīgi likumprojekts paredz papildināt Likuma 32.pantu ar jaunu 7.daļu, nosakot, ka "visiem lietotājiem ir tiesības noslēgt elektroenerģijas pirkuma līgumu, tajā skaitā atjaunīgo energoresursu elektroenerģijas pirkuma līgumu, ar elektroenerģijas ražotāju, kas šajā likumā noteiktajā kārtībā reģistrēts elektroenerģijas ražotāju reģistrā. Elektroenerģijas pirkuma līgumu slēgšanas kārtību, lietotāju un ražotāju tiesības un pienākumus elektroenerģijas ražošanā un lietošanā kā arī sistēmas operatoru tiesības un pienākumus nosaka Ministru kabinets." 

Papildināti pārejas noteikumi nosakot, ka minētos Ministru kabineta noteikumus izstrādā līdz 2025.gada beigām. 


[1] https://www.consilium.europa.eu/en/press/press-releases/2023/12/14/reform-of-electricity-market-design-council-and-parliament-reach-deal/

Likumprojekts paredz papildināt Likuma 1.panta 2.daļu, iekļaujot terminu "atjaunīgo energoresursu elektroenerģijas pirkuma līgums – līgums, kurā fiziska vai juridiska persona vienojas atjaunīgo elektroenerģiju pirkt tieši no elektroenerģijas ražotāja".

Ņemot vēra augstākminēto, likumprojekts paredz papildināt Likuma 32.pantu ar jaunu daļu, nosakot, ka "visiem lietotājiem ir tiesības noslēgt elektroenerģijas pirkuma līgumu, tajā skaitā atjaunīgo energoresursu elektroenerģijas pirkuma līgumu, ar elektroenerģijas ražotāju, kas šajā likumā noteiktajā kārtībā reģistrēts elektroenerģijas ražotāju reģistrā. Elektroenerģijas pirkuma līgumu slēgšanas kārtību, lietotāju un ražotāju tiesības un pienākumus elektroenerģijas ražošanā un lietošanā kā arī sistēmas operatoru tiesības un pienākumus nosaka Ministru kabinets." 

Papildināti pārejas noteikumi nosakot, ka minētos Ministru kabineta noteikumus izstrādā līdz 2025.gada beigām. 

Likuma 35. panta pirmās daļas otrais teikums nosaka, ka sistēmas operators nodrošina elektroenerģijas tirgotāja maiņu termiņā, kas nepārsniedz 14 dienas. Termiņš, kādā sistēmas operatoram ir jānodrošina elektroenerģijas tirgotāja maiņa, būtu skatāms saskaņoti ar pārējiem tirgus dalībniekiem paredzētajiem termiņiem tirgotāja maiņas gadījumā, tādēļ būtu nosakāms likuma 35. panta otrajā daļā paredzētā deleģējuma ietvaros Ministru kabineta noteikumu līmenī. Šīs tiesību normas izslēgšana no likuma sniegtu iespēju nākotnē operatīvāk veikt grozījumus regulējumā, cita starpā pārņemot nacionālajos tiesību aktos ES direktīvu prasības.
 

Likumprojekts paredz izslēgt Likuma 35. panta pirmās daļas otro teikumu.

Papildus attiecīgajā pantā paredzēti grozījumi, papildinot tos ar agregatoriem. Direktīvas Nr.2019/944 12.pants nosaka nosacījumus attiecībā uz tirgotāju un agregatoru maiņu. Detalizētākas prasības tiks izstrādātas, veicot grozījumus Ministru kabineta 2023. gada 7. novembra noteikumos Nr. 635 "Elektroenerģijas tirdzniecības un lietošanas noteikumi" un Ministru kabineta 2020. gada 24. marta noteikumi Nr. 157 "Agregatoru noteikumi".

Nepieciešams ņemt vērā un salāgot Komisijas 2017.gada 23.novembra Regulā Nr.2017/2195 ar ko izveido elektroenerģijas balansēšanas vadlīnijas (turpmāk - Regula Nr.2017/2195) un Regulā Nr. 2019/943 noteikto un grozīt novecojušās normas saistībā ar balansēšanu un pakārtotajām definīcijām.

Likumprojekts precizē virkni esošas elektroenerģijas jomas definīcijas, lai salāgotu redakcijas, tajā skaitā attiecībā uz balansēšanu un tai pakārtotajām definīcijām, vienlaikus konceptuāli nemainot balansēšanas principus, bet gan tos skaidrāk definējot Likumā. Piemēram, jau šobrīd tirgotājs nodrošina balansatbildību mājsaimniecības vietā un par to slēdz līgumu ar balansatbildīgo pusi.
Likuma 36. pants "Atbildība par balansēšanu" izteikts jaunā redakcijā, precizējot tiesību normas attiecībā uz balansatbildību. Precizēta pirmā daļa norādot, ka par balansatbildīgo pusi var kļūt elektroenerģijas tirgotāji un agregatori. Šā panta trešā daļa savukārt nosaka, ka mājsaimniecību balansatbildību nodrošina elektroenerģijas tirgotājs, kurš slēdz līgumu par balansatbildības nodrošināšanu ar pārvades sistēmas operatoru vai balansatbildīgo pusi. Attiecīgi atbilstoši Regulas Nr. 2019/943 5.pantā noteiktajam, mājsaimniecību balansatbildība tiek deleģēta tirgotājam, kas ir balansatbildīgā puse.  

Regula 2017/2195 definē balansēšanas pakalpojumu sniedzēju lomu un balansatbildīgo pušu lomu. Tāpat Regula Nr. 2019/943 nosaka elektroenerģijas tirdzniecības darījumu veikšanu elektroenerģijas tirgos, tādējādi novecojušās un dublējošās normas attiecībā uz elektroenerģijas biržas darbību tiek svītrotas, proti, izslēgts Likuma 37.⁴ pants, kurā tika noteikta tiešo un netiešo izsoļu rīkošana elektroenerģijas pārvades sastrēgumu vadības un pārslodzes novēršanas nolūkā.

Atbilstoši iepriekšminētajam, precizēts arī Likuma 37.pants "Balansēšana un nebalansa norēķini", izsakot to jaunā redakcijā, t.sk. precizējot panta tekstā izmantotos terminus.

Likuma 37.⁶ panta 9.daļa ir ierobežojoša norma un tā nav atbilstoša citiem elektroenerģijas tirgus principiem. Proti, ir pamatoti ierobežot objekta darbību vienā shēmā, bet vienlaikus lietotājam var būt vairāki objekti, un ar vienu tas var iesaistīties neto norēķinu sistēmā, bet ar otru - iesaistīties energokopienā.

Likumprojekts paredz izslēgt no Likuma 37.⁶ panta 9.daļu. 
Vienlaikus spēkā ir Likuma 37.⁸ panta 3.daļa, kas nosaka, ka sistēmas dalībnieku objekti, kas piedalās elektroenerģijas kopīgošanā, vienlaikus nevar piedalīties neto uzskaites sistēmā, neto norēķinu sistēmā, kā arī elektroenerģijas izcelsmes apliecinājumu sistēmā. Attiecīgi minētā Likuma panta daļa nosaka, ka viens objekts vienlaikus nevar darboties vairākās kopienās vai sistēmās, bet tas neierobežo lietotāja tiesības iesaistīties vairākās kopienās vai sistēmās, ja tam ir vairāki objekti. 

Regula Nr. 2019/943 definē nominētu elektroenerģijas tirgus operatoru (NETO), kas ir  tirgus operators, ko iecēlusi kompetentā iestāde ar vienotu nākamās dienas vai vienotu tekošās dienas tirgus sasaistīšanu saistītu pienākumu veikšanai. Lai nodrošinātu vienotu pieeju Regulā Nr. 2019/943 noteiktajam, nepieciešams precizēt VIII¹ nodaļu. 

Precizēta Likuma VIII¹ nodaļa, t.sk. precizēts nodaļas nosaukums "Nominētais elektroenerģijas tirgus operators, tirdzniecības darījumi un vairumtirgus uzraudzība". 

Lai nodrošinātu, ka Likuma teksts ir lakonisks, skaidri saprotams un atbilstošs aktuālajām definīcijām, nepieciešams veikt dažādus tehniskus precizējumus visā normatīvā akta tekstā. 

Veikti tehniski precizējumi vairākos Likuma pantos.