Anotācija (ex-ante)

Līdztekus ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem institūcijā, pašvaldības nodrošina arī īstermiņa sociālās aprūpes pakalpojumus personām, kurām pēc ārstēšanās stacionārā vai smagu funkcionālo ierobežojumu dēļ nav pietiekošu spēju sevi aprūpēt, bet atrašanās slimnīcā vai mājās nav lietderīga vai iespējama. Īslaicīgās sociālās aprūpes vietas visbiežāk tiek veidotas slimnīcu atsevišķos korpusos. Lai arī pakalpojuma saturs ir ļoti līdzīgs ilgstošās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju sniegtajiem pakalpojumiem, tomēr īslaicīgajā aprūpē ir atšķirības. Piemēram, Latvijas Republikas Tiesībsarga (turpmāk - Tiesībsargs) biroja pārstāvji sadarbībā ar Labklājības ministrijas pārstāvjiem 2024. gada 31. janvārī bez iepriekšēja brīdinājuma apmeklēja SIA “Rīgas 1. slimnīca” īslaicīgās sociālās aprūpes centru. Tā kā īslaicīgās aprūpes pakalpojuma sniedzējiem atsevišķu prasību nav, tad tiem praksē piemēro Ministru kabineta 2017. gada 13. jūnija noteikumu Nr. 338 "Prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem" (turpmāk - MK noteikumi Nr. 338)  VI. nodaļā noteiktās prasības pilnā apmērā - prasības ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijām. Tomēr analizējot Tiesībsarga ziņojumā norādītos pārkāpumus minētājā iestādē un klientu vajadzības un spējas, kā arī sociālā pakalpojuma sniedzēja praksi, nākas secināt, ka ne visas prasības, kas piemērojams ilgstošajai aprūpei ir piemērojamas arī īslaicīgās aprūpes gadījumā. Tā kā lielākajā daļā gadījumu klientiem ir nepieciešams pakalpojums 30 līdz 60 dienu garumā, tad šajā laikā klients izmanto savas lietas, piemēram, drēbes, apavus, un pakalpojuma sniedzējam nav nepieciešamības tās nodrošināt. Ņemot vērā to, ka klients uzturas minētajā iestādē īsu laiku, tad institūcija nepagūst nokārtot, lai klients saņemtu, piemēram, individuālajām vajadzībām piemērotus tehniskos palīglīdzekļus. Turklāt klienta stāvoklis ir svārstīgs un ir grūti noteikt, kādas preces un pakalpojumi būs nepieciešami pēc  funkcionālā stāvokļa stabilizēšanās. Sadarbībā ar Rīgas valstspilsētas Labklājības departamenta un  SIA "Rīgas pilsētas 1. slimnīca" pārstāvjiem Labklājības ministrijā tika diskutēts par prasībām īslaicīgās sociālās aprūpes pakalpojumu institūcijā sniedzējiem, vienojoties par atsevišķas nodaļas izstrādes nepieciešamību noteikumos. 

Papildināt noteikumus ar jaunu nodaļu "XXVI¹. Prasības īslaicīgas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu pilngadīgām personām sniedzējiem".

Lai uzlabotu ilgstošas sociālās aprūpes pakalpojumu kvalitāti un maksimāli nodrošinātu klienta individuālās vajadzības, ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniedzēji veido ģimeniskai videi pietuvinātu pakalpojumu. Ja bērnu aprūpes institūcijām prasības ģimeniskai videi pietuvinātā pakalpojuma sniedzējam ir iekļautas noteikumu  V.nodaļā, tad pilngadīgo institūcijām tādu nav, tās pilnā apjomā piemēro minēto noteikumu VI. nodaļā noteiktās prasības.  Tādējādi ir nepieciešams papildināt noteikumu VI. nodaļu ar prasībām ģimeniskai videi pietuvinātā pakalpojuma sniedzējam pilngadīgām personām. Papildus ir nepieciešams noteikt izņēmuma gadījumus attiecībā uz telpu nodrošinājumu, ja tiek sniegts ģimeniskais videi pietuvinātais pakalpojums, jo minētajā pakalpojumā nav nedz nepieciešamības, nedz apstākļu, lai nodrošinātu telpu pārreģistrāciju atbilstoši  būvju klasifikāciju noteiktajām prasībām. Tāpat nav nepieciešamības  nodrošināt apmeklētājiem uzgaidāmo telpu ar sēdvietām. Ja klientu apmeklē piederīgie, tad viņi apmeklējuma laikā var atrasties klienta istabā, nepieciešamības gadījumā izmantot sanitāro telpu,  tualeti un roku mazgātni, kas paredzēta klientam. Darbinieki var  izmantot vietu, kur pārģērbties vai nolikt savas mantas, piemēram, kabinetā vai kādā koplietošanas telpā.  

Papildināt noteikumu  VI. nodaļu ar prasībām ģimeniskajai videi pietuvinātā pakalpojuma sniedzējam, kā arī noteikt izņēmuma gadījumus attiecībā uz telpu nodrošinājumu, ja tiek sniegts ģimeniskais videi pietuvinātais pakalpojums, attiecīgi precizējot 10.1., 10.8. un 10.9. apakšpunktus, ka ģimeniskai videi pietuvinātā pakalpojumā var nebūt nodrošināta atsevišķa uzgaidāmā telpa, sanitārā telpa un tualete ar roku mazgātni apmeklētājiem.

Sociālo pakalpojumu plānošanā un nodrošināšanā vienmēr tiek ņemtas vērā ne tikai klientu  vajadzības, bet arī intereses, kas veicina klientu motivētu iesaistīšanos ar sociālo pakalpojumu saistītajos procesos.

Papildināt noteikumu 4.2. apakšpunktu ar vārdiem "un interesēm". 

Saskaņā ar sociālā darba vārdnīcu praksē lieto nevis  "sociālais gadījums", bet gan "sociālais darbs ar gadījumu" (angļu val. - social case work). Cits termins ir "gadījuma vadīšana" (angļu val. - case management). Sociālajā darbā ar gadījumu ir trīs pamata metodes mikrolīmenī: darbs ar gadījumu vispārīgās prakses ietvaros, gadījuma vadīšana un psihosociālais darbs, tāpēc ir svarīgi precizēt normas, lai resursu apzināšana notiktu atbilstoši metodei. Tādējādi  nav pareizi lietot apzīmējumu "sociālā gadījuma process". Attiecībā uz jēdzienu "pārbaude" - sociālais darbinieks veic apsekošanu klienta dzīvesvietā, nevis pārbaudi.

Precizēt  noteikumu 14.punkta apakšpunktus, turpmāk lietojot terminus "sociālais darbs ar gadījumu" un "apsekošana klienta dzīvesvietā".  

Latvijā pirmā un līdz šim vienīgā latviešu valodā izdotā sociālā darba terminoloģijas vārdnīca tika izdota 2001. gadā. Profesijai attīstoties, kā arī straujās globalizācijas ietekmē, ienākot jauniem konceptiem un skatījumiem, nepārprotami profesionālā vide, valoda un atšķirīgu terminu izpratne ir mainījusies. 2023.gadā tika izdota jauna Sociālā darba vārdnīca. Vārdnīcas izstrādē izmantotas nozīmīgākās sociālā darba terminu vārdnīcas un enciklopēdijas, zinātniskās literatūras klāsts angļu valodā, starptautiskā pieredze sociālā darba attīstībā, kā arī Latvijas sociālā darba specifika un normatīvie akti. Terminu skaidrojumos ietvertais saturs ir mūsdienīgāks, saprotamāk formulēts un izskaidrots.
Saskaņā ar Sociālā darba vārdnīcu un definējumiem, kas raksturo dažādas prasmes, tiek ieteikts lietot "sociālās prasmes", kas ir spēja komunicēt un mijiedarboties ar citām personām dažādos sociālajos kontekstos un dažādā sociālajā vidē. Sociālo prasmju iedalījums ir: sarunāšanās, iepazīšanās prasmes, kompleksās prasmes (spēja sevi identificēt ar citiem, spēja strādāt kopā noteiktu mērķu sasniegšanai), mijiedarbības, komunikācijas, līdzdalības, emocionālās un sociālās izziņas prasmes. "Iemaņas" kā termins netiek definēts, tāpēc nepieciešams to aizstāt ar "sociālās prasmes". 
Noteikumos pamatā tiek lietots vārdu salikums "sadzīves prasmes", tomēr atsevišķos punktos  ir lietots arī vārdu salikums "sadzīves iemaņas". Lai nodrošinātu konsekvenci valodas lietošanā, būtu jāatsakās no vārdu salikuma "sadzīves iemaņas" lietošanas noteikumos.  
Noteikumu 82.6. un 83.5.apakšpunktā tiek lietots vārdu savienojums "saskarsmes iemaņas"  attiecīgā locījumā, taču būtībā tas ir attiecināms tikai uz saskarsmes normām, kuru izpildē var tikt izmantotas dažādas prasmes un spējas.  

Aizstāt noteikumu 66., 68., 150.7., 156.1. apakšpunktā vārdu "iemaņas" ar vārdu "prasmes" attiecīgā locījumā, 82.2. un 83.3. apakšpunktā vārdus "sadzīves iemaņas" ar vārdiem "sadzīves prasmes",  82.6. un 83.5.apakšpunktā vārdus "saskarsmes iemaņu" ar vārdiem "saskarsmes normu".

Ņemot vērā to, ka pilngadīgo aprūpes institūcija nepieciešamības gadījumā nodrošina ne tikai sociālā darba speciālistu, bet arī citu speciālistu konsultācijas un pakalpojumus (piemēram, psihologa, kultūras un sporta pasākumu organizēšanas speciālistu logopēdu, psihiatra u.c.), nebūtu pareizi uzsvērt, ka tiek nodrošinātas tieši sociālā darba speciālistu konsultācijas.

Papildināt noteikumu 54.8. apakšpunktu, precizējot, ka tiek nodrošinātas ne tikai  sociālā darba, bet arī citu speciālistu  konsultācijas atbilstoši nepieciešamībai.

Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumi Nr. 1613 “Kārtība, kādā nepieciešamo palīdzību sniedz bērnam, kurš cietis no prettiesiskām darbībām” nosaka kārtību, kādā par valsts budžeta līdzekļiem sniedz nepieciešamo palīdzību bērnam, kurš ir prettiesisku darbību upuris, lai viņš atgūtu fizisko un psihisko veselību un integrētos sabiedrībā, t.sk. nosaka psihologa lomu šā pakalpojuma nodrošināšanā. Savukārt Ministru kabineta 2017. gada 13. jūnija noteikumi Nr. 338 "Prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem" (turpmāk – noteikumi Nr. 338) nosaka prasības psihologiem šā pakalpojuma sniegšanai, proti:
- sociālās rehabilitācijas institūcijā ar bērniem strādā sociālie darbinieki, psihologi un citi speciālisti, kuri ir apguvuši mācību programmu vardarbībā cietušo bērnu rehabilitācijai un ieguvuši attiecīgu apliecību (101.punkts);
- no prettiesiskām darbībām cietušam bērnam sociālās rehabilitācijas pakalpojumu viņa dzīvesvietā sniedz psihologs, kuram ir vismaz maģistra grāds specialitātē un kurš ir apguvis mācību programmu no vardarbības cietušo bērnu rehabilitācijai un ieguvis attiecīgu apliecību, vai ārsts psihoterapeits (107.punkts).
Taču faktiski mācību programma no vardarbības cietušo bērnu rehabilitācijai ar šādu nosaukumu un saturu netiek īstenota jau vairākus gadus, jo no  2013. gada 4. jūlija Bērnu tiesību aizsardzības likuma 5.¹ panta pirmās daļas 12. punktā tika noteikta prasība psihologiem apgūt speciālās zināšanas bērnu tiesību aizsardzības jomā, kur ietverta arī informācija no mācību programmas no vardarbības cietušo bērnu rehabilitācijai.
Praksē pašvaldību sociālie dienesti, izvērtējot psihologa piesaisti pakalpojuma nodrošināšanai, lūdz attiecīgajam psihologam vai pakalpojuma sniedzējam, kas piesaista psihologu, iesniegt visus nepieciešamos dokumentus, kas apliecina speciālista atbilstību pakalpojuma nodrošināšanai, t.sk. apliecinājumu par mācību programmas apguvi no vardarbības cietušo bērnu rehabilitācijai. Ņemot vērā to, ka šobrīd netiek centralizēti nodrošināta mācību programma no vardarbības cietušo bērnu rehabilitācijai, lai varētu nodrošināt pakalpojuma sniegšanu ar attiecīgu speciālistu piesaisti atbilstoši noteikumos Nr.338 noteiktajām prasībām, praksē tiek atbalstītas arī citas šobrīd pieejamās mācības, kas varētu tikt uzskatītas par līdzvērtīgām mācībām no vardarbības cietušo bērnu rehabilitācijai. Līdz ar to praksē sociālie dienesti, izvērtējot jauna psihologa piesaisti pakalpojuma nodrošināšanai, slēdz līgumus ar psihologiem, ja attiecīgais psihologs ir uzrādījis apliecinājumu par mācību apguvi, kuru saturā ir tēmas par darbu ar vardarbībā cietušiem bērniem.

Ja sociālais dienests nesaņem no psihologa vai pakalpojuma sniedzēja apliecinājumu par augstāk minētās programmas apguvi un citu atbilstību noteikumos Nr. 338 un citos normatīvajos aktos noteiktajām prasībām, sociālais dienests nevar noslēgt līgumu par pakalpojuma sniegšanu ar konkrēto psihologu. Līdz ar to šobrīd ir ļoti problemātiski piesaistīt jaunus psihologus pakalpojumam bērniem, kuri cietuši no prettiesiskām darbībām.

No 2018. gada 1. janvāra psihologu profesionālo darbību, lai nodrošinātu kvalitatīvu psihologa profesionālās darbības pakalpojumu, reglamentē Psihologu likums. Psihologu likums nosaka klientu tiesības un pienākumus, kā arī psihologu atbildību par to profesionālo darbību, sertifikācijas un resertifikācijas prasības.
Tāpat Psihologa likuma 3. pantā ir noteikti kritēriji, kuriem jāpiepildās, lai personai būtu tiesības veikt psihologa profesionālo darbību, proti:  1) personas tiesības veikt patstāvīgu psihologa profesionālo darbību apliecina augstākās izglītības diploms par akreditētas bakalaura studiju programmas un akreditētas maģistra studiju programmas psiholoģijā apguvi vismaz 200 kredītpunktu apjomā, turklāt vismaz viena no šīm programmām ir profesionālā studiju programma, reģistrācija psihologu reģistrā un psihologa sertifikāts noteiktā darbības jomā;
2) psihologs, kurš nav ieguvis psihologa sertifikātu noteiktā darbības jomā, ir tiesīgs veikt psihologa profesionālo darbību, ja viņa izglītība atbilst šā panta pirmajā daļā noteiktajam, viņš ir noslēdzis līgumu ar psihologu–pārraugu par psihologa pārraudzības īstenošanu un reģistrēts psihologu reģistrā;
3) psihologa profesionālā darbība līdz psihologa sertifikāta iegūšanai tiek veikta psihologa–pārrauga pārraudzībā.
Lai psihologs tiktu resertificēts, viņam jāpilnveido profesionālā kompetence un profesionālās prasmes vismaz 100 akadēmiskās stundas psihologa sertifikāta spēkā esības laikā. No tām vismaz 70 % profesionālās pilnveides jāveic atbilstoši psihologa profesionālās darbības jomai, psihologa sertifikāta spēkā esības laika periodā apmeklējot vismaz četrus dažādus profesionālās kompetences un prasmju pilnveides pasākumus. Līdz 30% no nepieciešamā profesionālās pilnveides apjomā var ieskaitīt psihologa profesionālo pilnveidi vispārējo kompetenču, psihologa profesionālās darbības organizācijas jautājumos vai citās psiholoģijas jomās vai pilnveidi ar psiholoģiju saistītās nozarēs un darbības jomās, sertifikāta spēkā esības laika periodā apmeklējot vismaz trīs dažādus pasākumus.
Tiesību akti paredz psihologiem  arī iespējas pilnveidot savu izpratni un zināšanas par vardarbību pret bērnu. Pamatojoties uz Bērnu tiesību aizsardzības likuma 5.¹ panta otrajā daļā noteikto un Ministru kabineta 2023. gada 24. oktobra noteikumu Nr. 608 "Kārtība, kādā tiek īstenota starpinstitucionālās sadarbības programma "Bērna māja"" 4. punktu, lai veicinātu speciālistu izpratni un zināšanas par vardarbības pret bērnu gadījumu vadību un  sadarbības lomu darbā ar bērniem, kā arī lai veicinātu programmas pieejamību Latvijas reģionos, Bērnu aizsardzības centrs izstrādā un īsteno padziļinātu mācību programmu speciālo zināšanu pilnveidei par bērnus saudzējošu nopratināšanu, starpinstitucionālu sadarbību darbā ar bērniem, kā arī par sociālās rehabilitācijas pakalpojumu īstenošanu.
Ņemot vērā minēto, psihologam ir pietiekamas zināšanas un prasmes, kā arī  iespēja un pienākums šīs zināšanas nemitīgi pilnveidot, lai sniegtu konsultācijas sociālās rehabilitācijas pakalpojuma no prettiesiskām darbībām cietušiem bērniem ietvarā.
Tā kā Psihologa likums definē kritērijus psihologu izglītībai un pieredzei, nosakot psihologu un klientu tiesības un pienākumus, kā arī psihologu atbildību par to profesionālo darbību un sertifikācijas un resertifikācijas prasības, būtu jāprecizē noteikumos Nr. 338. noteiktais, dzēšot prasību par obligātas mācību programmas apguvi par vardarbībā cietušu bērnu rehabilitāciju, attiecīgi precizējot noteikumu 101. un 107. punktu.

Mainoties klienta funkcionālam stāvoklim, mainās arī viņa sociālās funkcionēšanas spējas. Saskaņā ar Sociālā darba vārdnīcā sniegto definējumu, sociālā funkcionēšana ir indivīdu spējas sociāli pieņemamā veidā apmierināt fiziskās, psiholoģiskās un sociālās vajadzības, spējas veikt attiecīgā vecumposma dzīves uzdevumus un pildīt atbilstošas sociālās lomas, kuras nemitīgi tiek pakļautas apkārtējās vides ietekmei un ietver sabiedrības gaidas un objektīvās prasības. Tādējādi būtu nepieciešams papildināt, ka sociālo pakalpojumu rezultātā mainās  arī klienta sociālā funkcionēšana. 

Papildināt noteikumu 4.3. apakšpunktu ar vārdiem "sociālās funkcionēšanas spējām". 

Noteikumu 109. punktā ir noteikts, ka “Ja sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniedz, pamatojoties uz sociālā dienesta vai psihologa atzinumu, pēc sociālās rehabilitācijas pakalpojuma kursa pabeigšanas speciālists sagatavo un nosūta bērna dzīvesvietas sociālajam dienestam informāciju par sociālās rehabilitācijas pakalpojuma saņemšanas laikposmu, sociālās rehabilitācijas pakalpojuma saņēmējiem, rehabilitācijas uzdevumiem, rezultātiem un ieteikumiem bērna turpmākajam atbalstam”. Šajā gadījumā tiek aprakstīts pakalpojums dzīvesvietā, tādēļ šajā punktā nav nepieciešams vārds “kurss”. Izņemot vārdu kurss, noteikumi tiktu salāgoti arī ar Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumi Nr. 1613 "Kārtība, kādā nepieciešamo palīdzību sniedz bērnam, kurš cietis no prettiesiskām darbībām".

Noteikumu 109. punktā svītrot vārdu “kurss”.