Anotācija (ex-ante)

Šobrīd autortiesību un blakustiesību subjekti, lai ierobežotu piekļuvi tādām tīmekļvietnēm, kurās prettiesiski tiek izmantoti autortiesību un blakustiesību objekti, saskaņā ar Autortiesību likuma 69. panta pirmās daļas 7. punktu ir tiesīgi prasīt, lai starpnieki, kuru sniegtie pakalpojumi tiek izmantoti nolūkā pārkāpt autortiesību vai blakustiesību subjektu tiesības vai kuri padara iespējamu šādu pārkāpumu, veic attiecīgus pasākumus, lai pārtrauktu izmantotāju iespējas izdarīt šādus pārkāpumus. Ja starpnieks neveic attiecīgus pasākumus, autortiesību un blakustiesību subjektam vai tā pārstāvim ir tiesības vērsties pret starpnieku ar prasības pieteikumu tiesā Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Taču šāda iespēja līdz šim ir reti izmantota un var būt neefektīva gadījumos, kad nepieciešama ātra piekļuves ierobežošana prettiesiskajai tīmekļvietnei.
Tāpēc nepieciešams veikt grozījumus Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā, paredzot tiesības NEPLP ierobežot piekļuvi Latvijā pieejamām tīmekļvietnēm, kurās acīmredzami tiek pārkāptas autortiesības vai blakustiesības. 

Tā kā Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 2. panta trešā daļa paredz, ka Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma noteikumi ir piemērojami elektronisko plašsaziņas līdzekļu audiovizuālo programmu izplatīšanai interneta vidē, nepieciešams paplašināt NEPLP funkcijas un noteikt, ka Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma noteikumi ir piemērojami visu autortiesību un blakustiesību objektu (nevis tikai audiovizuālu darbu) prettiesiskas izmantošanas ierobežošanai interneta vidē.

Šobrīd saskaņā ar Autortiesību likuma 7. pantu autortiesību subjekti var būt darba autors, līdzautori, ieskaitot audiovizuāla darba autorus, atvasināto darbu autori, viņu mantinieki un citi autora tiesību pārņēmēji, bet saskaņā ar Autortiesību likuma 47. panta trešo daļu blakustiesību subjekti var būt izpildītāji, fonogrammu producenti, filmu producenti, raidorganizācijas, preses izdevēji (tikai attiecībā uz specifisku preses izdevumu izmantošanu saskaņā ar Autortiesību likuma 53.¹ pantu) vai to tiesību pārņēmēji. Tomēr, lai pēc iespējas efektīvāk mazinātu autortiesību un blakustiesību pārkāpumu apjomu interneta vidē, tiesībām vērsties ar iesniegumu NEPLP vajadzētu būt arī vienkāršās licences saņēmējiem ar autortiesību vai blakustiesību subjekta rakstveida piekrišanu un izņēmuma licences saņēmējiem. Tāpat tiesības vērsties ar iesniegumu NEPLP jāparedz kolektīvā pārvaldījuma organizācijām (sk. kolektīvā pārvaldījuma organizāciju sarakstu Kultūras ministrijas tīmekļvietnē: https://www.km.gov.lv/lv/kolektiva-parvaldijuma-organizacijas), taču tikai attiecībā uz to pārstāvētajiem autortiesību vai blakustiesību subjektiem.

Pieņemot lēmumu par piekļuves ierobežošanu tīmekļvietnei, ir būtiski nodrošināt tā samērīgumu un pamattiesību līdzsvaru. Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 11. pantā ietvertās tiesības uz izpausmes brīvību ne tikai garantē tiesības sniegt informāciju, bet arī tiesības to iegūt, tostarp tiesības piekļūt internetam, lai iegūtu informāciju.

Eiropas Savienības tiesa (turpmāk – EST) savā spriedumā lietā C-314/12 UPC Telekabel Wien GmbH v Constantin Film Verleih GmbH, Wega Filmproduktionsgesellschaft mbH (turpmāk – Telekabel lieta) ir atzinusi, ka pienākumrīkojuma adresātam, izvēloties pasākumus, kas jāveic pienākumrīkojuma izpildei, ir jārūpējas par interneta lietotāju pamattiesību uz informācijas brīvību ievērošanu. Šajā ziņā interneta pakalpojumu sniedzēja veiktajiem pasākumiem ir jābūt precīzi mērķētiem – ar tiem ir jāizbeidz autortiesību vai blakustiesību pārkāpums, vienlaikus neietekmējot interneta lietotājus, kas izmanto konkrētā interneta pakalpojumu sniedzēja pakalpojumus, lai likumīgi piekļūtu informācijai. Pretējā gadījumā lietotāju tiesības uz informāciju tiktu nepamatoti ierobežotas (sk. EST sprieduma Telekabel lietā 55. un 56. rindkopu).

Līdz ar to nepieciešams paredzēt, ka NEPLP, pieņemot lēmumu par piekļuves ierobežošanu tīmekļvietnei un vērtējot tā samērīgumu, jāņem vērā vairāki apstākļi, tostarp tīmekļvietnes darbības mērķis, satura sniedzēja vai mitināšanas pakalpojumu sniedzēja attieksme un rīcība, kā arī nepieciešamība nodrošināt līdzsvaru starp autortiesību un blakustiesību aizsardzību un tīmekļvietnes lietotāju tiesībām uz informāciju.

Likumprojekta 1. pants paredz papildināt Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 2. pantu ar jaunu 3.¹ daļu, kas nosaka, ka Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma noteikumi ir piemērojami attiecībā uz autortiesību un blakustiesību objektiem interneta vidē (sk. Autortiesību likuma 4. pantu “Aizsargājamie darbi” un 47. panta “Blakustiesību objekti un subjekti” otro daļu), lai Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma III³ nodaļā noteiktajā kārtībā ierobežotu minēto objektu prettiesisku izmantošanu. Tādējādi NEPLP būs tiesīga ierobežot tīmekļvietnes, kurās prettiesiski publiskoti visa veida autortiesību un blakustiesību objekti (izņemot preses izdevumus Autortiesību likuma 53.¹ panta izpratnē), tostarp filmas, mūzikas ieraksti, audiogrāmatas, e-grāmatas u.c.

Likumprojekta 2. pants paredz papildināt Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumu ar jaunu III³ nodaļu “Piekļuves ierobežošana tīmekļvietnēm, kurās prettiesiski publiskoti autortiesību vai blakustiesību objekti”, kas noteiks NEPLP kompetenci attiecībā uz autortiesību vai blakustiesību objektu izmantošanas uzraudzību interneta vidē. Tādējādi turpmāk NEPLP, īstenojot uzraudzības iestādes funkcijas Informācijas sabiedrības pakalpojumu likuma izpratnē, varēs pieņemt lēmumu par konkrētu autortiesību vai blakustiesību objektu prettiesiskas publiskošanas pārtraukšanu, kā arī lēmumu par piekļuves ierobežošanu tīmekļvietnei, kurā konstatēti acīmredzami autortiesību vai blakustiesību pārkāpumi.

Likumprojekta 2. pantā iekļautais Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 21.¹⁰ pants “Tiesības vērsties Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē” paredz tiesības autortiesību un blakustiesību subjektiem, kolektīvā pārvaldījuma organizācijām (attiecībā uz to pārstāvētajiem autortiesību vai blakustiesību subjektiem), vienkāršās licences saņēmējiem ar autortiesību vai blakustiesību subjektu piekrišanu vai izņēmuma licences saņēmējiem (turpmāk – tiesību turētāji) vērsties NEPLP ar iesniegumu pārtraukt tādu autortiesību vai blakustiesību objektu  publiskošanu, kuri publiskoti tīmekļvietnē bez konkrēto tiesību turētāju piekrišanas.
Atbilstoši Autortiesību likuma 42. panta otrajai daļai vienkārša licence dod licenciātam tiesības veikt tajā norādītās darbības vienlaikus ar autoru vai citām personām, kuras arī saņēmušas vai saņems attiecīgo licenci. Savukārt atbilstoši 42. panta trešajai daļai izņēmuma (jeb ekskluzīvā) licence dod tiesības veikt tajā norādītās darbības vienīgi licenciātam. 
Atbilstoši Informācijas sabiedrības pakalpojumu likumam ar terminu “satura sniedzējs” saprot lietotāju, kas sniedzis informāciju, kuru glabā vai izplata sabiedrībai vai kuru ir glabājis un izplatījis sabiedrībā mitināšanas pakalpojumu sniedzējs, bet ar terminu “mitināšanas pakalpojumu sniedzējs” – informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēju, kas nodrošina satura sniedzēja sniegtās informācijas glabāšanu pēc satura sniedzēja pieprasījuma.

Likumprojekta 2. pantā iekļautais Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 21.¹¹ pants nosaka iesnieguma NEPLP saturu, tostarp iesniegumam pievienojamos dokumentus.
Atbilstoši 21.¹¹ panta otrajai daļai tiesību turētājam ir pienākums iesniegumam pievienot dokumentus, kas apliecina tiesību turētāja tiesības uz konkrētā autortiesību vai blakustiesību objekta izmantošanu internetā, proti, tiesības publiskot attiecīgo objektu un/vai tiesības padarīt to pieejamu sabiedrībai pa vadiem vai citādā veidā tādējādi, ka tam var piekļūt individuāli izraudzītā vietā un individuāli izraudzītā laikā (sk. Autortiesību likuma 15. panta pirmās daļas 1. un 7. punktu). Ņemams vērā, ka saskaņā ar Autortiesību likuma 2. panta trešo daļu autortiesību piederības apliecināšanai nav nepieciešama reģistrācija, darba speciāla noformēšana vai kādu citu formalitāšu ievērošana. Līdz ar to autortiesību un blakustiesību subjektu pienākums ir iesniegt tādus dokumentus, kurus būtu saprātīgi sagaidīt no tiem (tostarp, informāciju par autortiesību vai blakustiesību objektu reģistrēšanu kolektīvā pārvaldījuma organizāciju datu bāzēs).

Likumprojekta 2. pantā iekļautais Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 21.¹² pants regulē lēmuma pieņemšanu, ar kuru NEPLP uzliek pienākumu satura sniedzējam vai mitināšanas pakalpojumu sniedzējam pārtraukt konkrētu autortiesību vai blakustiesību objektu prettiesisku publiskošanu.
21.¹² panta pirmā daļa paredz pienākumu NEPLP, saņemot tiesību turētāja iesniegumu ar lūgumu pārtraukt konkrētu autortiesību vai blakustiesību objektu prettiesisku publiskošanu, pieprasīt satura sniedzējam vai mitināšanas pakalpojumu sniedzējam, lai tas 15 dienu laikā no pieprasījuma paziņošanas dienas iesniedz dokumentus, kuri apliecina satura sniedzēja vai mitināšanas pakalpojumu sniedzēja tiesības tīmekļvietnē publiskot konkrētos autortiesību vai blakustiesību objektus.
15 dienu termiņš izvēlēts kā kompromiss diskusiju rezultātā Darba grupā autortiesību normatīvā regulējuma pilnveidei, ņemot vērā to, ka satura sniedzēji vai mitināšanas pakalpojumu sniedzēji var būt arī ārvalstu komersanti, kuriem pieprasījums izpildīt NEPLP prasību īsākā termiņā varētu radīt grūtības.

Atbilstoši 21.¹² panta otrajai daļai NEPLP pieņem lēmumu par lietas izbeigšanu, ja satura sniedzējs vai mitināšanas pakalpojumu sniedzējs pēc šā panta pirmajā daļā norādītā Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes pieprasījuma saņemšanas pārtrauc attiecīgo autortiesību vai blakustiesību objektu publiskošanu.

Ja satura sniedzējs vai mitināšanas pakalpojumu sniedzējs 15 dienu laikā neiesniedz NEPLP pieprasītos dokumentus vai ar satura sniedzēju vai mitināšanas pakalpojumu sniedzēju nav iespējams sazināties, saskaņā ar 21.¹² panta trešo daļu NEPLP ir tiesīga pieņemt lēmumu, ar kuru uzliek pienākumu satura sniedzējam vai mitināšanas pakalpojumu sniedzējam pārtraukt konkrēto autortiesību vai blakustiesību objektu publiskošanu.

Likumprojekta 2. pantā iekļautais Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 21.¹³ pants regulē lēmuma par piekļuves ierobežošanu tīmekļvietnei pieņemšanu.
21.¹³ panta pirmā daļa paredz tiesības NEPLP pieņemt lēmumu par piekļuves ierobežošanu tīmekļvietnei, ja NEPLP konstatē, ka Latvijā pieejama tīmekļvietne, kurā acīmredzami pārkāptas autortiesības vai blakustiesības. Minētais lēmums būs vispārīgais administratīvais akts, un tas būs adresēts visiem interneta pakalpojumu sniedzējiem (elektronisko sakaru komersantiem).
Atbilstoši iepriekš norādītajai normai NEPLP būs tiesīga ierobežot piekļuvi tikai tādām Latvijā pieejamām tīmekļvietnēm, kurās acīmredzami tiek pārkāptas autortiesības vai blakustiesības, tostarp tīmekļvietnēm, kuru darbība vērsta uz autortiesību vai blakustiesību objektu publiskošanu bez autortiesību vai blakustiesību subjektu piekrišanas. Tādējādi NEPLP varēs ierobežot tikai t.s. pirātiskās tīmekļvietnes, kuru darbība balstās uz autortiesību un blakustiesību prettiesisku izmantošanu. Šādās tīmekļvietnēs parasti pieejams liels daudzums prettiesiski publiskotu autortiesību un blakustiesību objektu. Visbiežāk šādās tīmekļvietnēs ar autortiesībām un blakustiesībām saistītais saturs lietotājiem pieejams par zemu abonēšanas maksu vai bez maksas. Autortiesības un blakustiesības var tikt acīmredzami pārkāptas arī tīmekļvietnēs, kuras nodrošina lietotājiem iespēju autortiesību un blakustiesību objektus sameklēt un kopīgot vienādranga tīklā (t.i. izmantojot torrentus, sk. EST spriedumu lietā C-610/15 Stichting Brein v Ziggo BV, XS4ALL Internet BV, turpmāk – Ziggo lieta).
Vācijas Federālā tiesa ir atzinusi, ka ir pamatoti ierobežot piekļuvi tīmekļvietnei, kurā blakus prettiesiski ievietotiem autortiesību un blakustiesību objektiem pieejams arī neliels apjoms (4%) tiesiski ievietotu objektu (sk. BGH, 26.11.2015, Storerhaftung des Access-Providers, I ZR 174/14). Līdzīgu vērtējumu paudusi arī EST Ziggo lietā, līdz ar to fakts, ka kādā pirātiskā tīmekļvietnē pieejams arī neliels apjoms tiesiski ievietotu autortiesību vai blakustiesību objektu nevar būt par pamatu atteikumam pieņemt lēmumu par piekļuves ierobežošanu konkrētajai tīmekļvietnei.

21.¹³ panta otrā daļa paredz pienākumu NEPLP pirms lēmuma pieņemšanas sazināties ar tīmekļvietnes satura sniedzēju vai mitināšanas pakalpojumu sniedzēju, lai noskaidrotu, vai tā rīcībā ir dokumenti, kuri apliecina satura sniedzēja vai mitināšanas pakalpojumu sniedzēja tiesības tīmekļvietnē publiskot autortiesību vai blakustiesību objektus.

21.¹³ panta trešā daļa paredz pienākumu NEPLP, pieņemot lēmumu par piekļuves ierobežošanu tīmekļvietnei un vērtējot tā samērīgumu, ņemt vērā vairākus apstākļus, tostarp tīmekļvietnes darbības mērķi, satura sniedzēja vai mitināšanas pakalpojumu sniedzēja attieksmi un rīcību, kā arī nepieciešamību nodrošināt līdzsvaru starp autortiesību un blakustiesību aizsardzību un tīmekļvietnes lietotāju tiesībām uz informāciju.
EST savā spriedumā Ziggo lietā ir uzsvērusi, ka jāņem vērā tādi apstākļi kā konkrētās tīmekļvietnes administratoru zināšanas par to, ka šajā tīmekļvietnē tiek publiskoti ar autortiesībām aizsargāti darbi bez autortiesību subjektu piekrišanas, un fakts, ka minētie administratori šajā tīmekļvietnē pieejamajos blogos un forumos skaidri pauž savu mērķi nodot ar autortiesībām aizsargātos darbus lietotāju rīcībā un mudina šos lietotājus izgatavot minēto darbu kopijas. Tāpat ņemams vērā, ka šādas tīmekļvietnes pārvaldīšana tiek veikta peļņas gūšanas nolūkā, jo tā gūst ievērojamus ienākumus no reklāmas (sk. EST sprieduma Ziggo lietā 45. un 46. rindkopu).
Savukārt spriedumā apvienotajās lietās C-682/18 un C-683/18 Frank Peterson v Google LLC, YouTube Inc. (C‑682/18), un Elsevier Inc. V Cyando AG (C‑683/18) EST norādīja, ka jāņem vērā pamudinājums izmantot konkrēto tīmekļvietni, kurā pieejami prettiesiski ievietoti ar autortiesībām aizsargāti darbi, caur tās piedāvāto atlīdzības sistēmu (finanšu modeli) un iespēju lietotājiem palikt anonīmiem, kā arī fakts, ka platformas administrators ir konkrēti zinājis par aizsargāta satura nelikumīgu pieejamību savā platformā un atturas to izdzēst vai nekavējoties bloķēt tam piekļuvi (sk. EST sprieduma 55., 84., 101. un 102. rindkopu).
NEPLP, pieņemot lēmumu par piekļuves liegšanu tīmekļvietnei, ir jāvērtē katra tīmekļvietne atsevišķi, tostarp tās specifiskā struktūra, darbība un tajā izvietotais saturs, kā arī tas, vai tīmekļvietnē pieejamais saturs tiek reklamēts plašākai sabiedrībai. 

Autortiesību un blakustiesību pārkāpēji interneta vidē spēj ātri atjaunot pieejamību ar pienākumrīkojumu ierobežotajam prettiesiskajam saturam, izvietojot to zem citiem domēna vārdiem. Šo problēmu risina ar t.s. dinamiskajiem pienākumrīkojumiem – t.i. pienākumrīkojumiem, kurus izdod gadījumos, kad uzreiz pēc sākotnējā pienākumrīkojuma izdošanas tāda pati tīmekļvietne kļūst pieejama ar citu IP adresi, un kuri ir sagatavoti tā, lai tie attiektos arī uz jauno IP adresi, neuzsākot jaunu procedūru pienākumrīkojuma izdošanai (Komisijas Paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un Sociālo lietu komitejai. Norādījumi par dažiem aspektiem saistībā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu. Publicēts 29.11.2017. Pieejams: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/HTML/?uri=CELEX:52017DC0708&from=EN).
Dinamisko pienākumrīkojumu pamatotību un pieļaujamību ir atzinusi arī EST savos spriedumos, piemēram, lietā C-324/09 L’Oréal SA v eBay, kur tā norādīja, ka pienākumrīkojumā var uzdot starpniekam veikt pasākumus, kuri efektīvi sekmē gan esošo pārkāpumu izbeigšanu, gan arī jaunu pārkāpumu novēršanu (sk. EST sprieduma lietā C-324/09 L’Oréal SA v eBay 131. rindkopu).
Tāpēc Likumprojekta 2. pantā iekļautā Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 21.¹³ panta ceturtā daļa paredz tiesības NEPLP pieņemt lēmumu par piekļuves ierobežošanu arī attiecībā uz tīmekļvietnes kopiju, bet 21.¹³ panta piektā daļa nosaka pazīmes, kuras jākonstatē (t.i. jākonstatē vismaz divas no normā norādītajām pazīmēm), lai kādu tīmekļvietni atzītu par tīmekļvietnes kopiju.
NEPLP, konstatējot, ka ir izveidota tīmekļvietnes kopija (tātad – faktiski tāda pati tīmekļvietne, par kuru jau ticis pieņemts lēmums par piekļuves ierobežošanu, jo konstatēts, ka tajā acīmredzami pārkāptas autortiesības vai blakustiesības), ir tiesīga pieņemt lēmumu par piekļuves ierobežošanu šādai tīmekļvietnei, tikai izvērtējot tās atbilstību 21.¹³ panta piektajā daļā noteiktajām pazīmēm. Tas nozīmē, ka NEPLP nav jāveic atkārtota saziņa ar satura sniedzēju vai mitināšanas pakalpojumu sniedzēju un nav jāveic cita veida izvērtēšana (piemēram, nav jāvērtē tas, vai konkrētajā tīmekļvietnē tiek acīmredzami pārkāptas autortiesības vai blakustiesības, un nav jāvērtē lēmuma samērīgums), jo šāds izvērtējums jau ir veikts par sākotnējo tīmekļvietni, kuras kopija ir izveidota.
Šāda kārtība atvieglos NEPLP ikdienas darbu, veicot tīmekļvietņu pārbaudes un ierobežošanas procedūru, jo nebūs atkārtoti jāveic padziļināts tīmekļvietnes monitorings, kā arī procesuālās darbības. Tāpat tā ļaus NEPLP izskatīt vairāk iesniegumu, pārbaudīt un ierobežot lielāku skaitu jaunu tīmekļvietņu, kuros konstatējami autortiesību un blakustiesību pārkāpumi.

Likumprojekta 2. pantā iekļautais Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 21.¹⁴ pants nosaka, ka NEPLP lēmumu par autortiesību vai blakustiesību objektu prettiesiskas publiskošanas pārtraukšanu un lēmumu par piekļuves ierobežošanu tīmekļvietnei var pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā. Termiņu, kādā iesniedzams pieteikums tiesā, nosaka Administratīvā procesa likuma 188. pants.
NEPLP pieņemto lēmumu pārsūdzēšana tiesā neaptur to darbību. Šāds noteikums (izņēmums no Administratīvā procesa likuma 185. panta pirmajā daļā ietvertā vispārīgā principa) paredzēts, lai nodrošinātu efektīvu cīņu pret pirātismu tiešsaistē. Ja šāda noteikuma nebūtu un NEPLP lēmumu darbība pārsūdzēšanas gadījumā tiktu apturēta, tiktu pieļauta autortiesību un blakustiesību objektu prettiesiska publiskošana un būtu jāatjauno piekļuve pirātiskai tīmekļvietnei.
Kas attiecas uz tiesas provizorisko noslodzi, Lietuvas un Grieķijas (abās valstīs pieejas ierobežošanu pirātiskām tīmekļvietnēm veic administratīvas iestādes) līdzšinējā pieredze liecina, ka pārsūdzības gadījumu faktiski nav.