Anotācija (ex-ante)

1. Regulējums attiecībā uz algas nodokļa grāmatiņu un tajā ietveramo informāciju, pamatojums nodokļa atvieglojumu un papildu atvieglojumu piemērošanai  (grozījumi likuma 6.panta pirmajā daļā, panta papildināšana ar trešo daļu, grozījumi19.panta sestās daļas 1.punktā)

Likuma 6.pantā “Ierobežojumi maksātājam” ir noteikti vispārējie nosacījumi attiecībā uz algas nodokļa grāmatiņu. Lai arī nav definēts, kas ir algas nodokļa grāmatiņa, minētā likuma panta pirmajā daļā noteikts, ka katram Latvijas Republikas iedzīvotājam var būt tikai viena grāmatiņa, kuru piešķir Valsts ieņēmumu dienests. Ņemot vērā, ka algas nodokļa grāmatiņu Valsts ieņēmumu dienests izsniedz tikai iekšzemes nodokļa maksātājiem (rezidentiem), vienveidīgas izpratnes nodrošināšanai nepieciešams šajā daļā paskaidrot, kas ir algas nodokļa grāmatiņa, kā arī precīzi formulēt  subjektu, kam tā tiek izsniegta.
Valsts ieņēmumu dienesta sniegtā informācija liecina, ka viens no deklarāciju apstrādi kavējošiem faktoriem ir apstāklis, ka nodokļu maksātāji laicīgi nepaziņo Valsts ieņēmumu dienestam par apgādībā esošajām personām, taču vienlaikus, iesniedzot gada ienākumu deklarāciju, izrāda vēlmi saņemt nodokļa pārmaksu saistībā ar atvieglojumu piemērošanu. Ņemot vērā minēto, likumā nepieciešams noteikt, ka informācijai, kas pamato iekšzemes nodokļa maksātāja (rezidenta) tiesības uz nodokļa atvieglojumiem un papildu nodokļa atvieglojumiem jābūt iesniegtai pirms gada ienākumu deklarācijas iesniegšanas.

 

1. Regulējums attiecībā uz algas nodokļa grāmatiņu un tajā ietveramo informāciju, pamatojums nodokļa atvieglojumu un papildu atvieglojumu piemērošanai  (grozījumi likuma 6.panta pirmajā daļā, panta papildināšana ar trešo daļu, grozījumi19.panta sestās daļas 1.punktā)

Precizēts likuma 6.panta nosaukums, definēts, kas likuma izpratnē ir algas nodokļa grāmatiņa. Likuma 6.pants papildināts ar trešo daļu, kas nosaka, ka iekšzemes nodokļa maksātājam informācija Valsts ieņēmumu dienestam, kas pamato nodokļa atvieglojumu piemērošanu, jāiesniedz pirms gada ienākumu deklarācijas iesniegšanas datuma. Papildus jaunā redakcijā izteikts likuma 19.panta sestās daļas 1.punkts, nosakot, kā personas, kas ir citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Ekonomikas zonas valsts rezidents, taksācijas gadā Latvijā guvusi vairāk nekā 75 procentus no saviem kopējiem ienākumiem, iesniedzot deklarāciju, pamato savas tiesības uz nodokļa atvieglojumiem un papildu atvieglojumiem (informāciju par apgādībā esošām personām vai invaliditāti). 
 
 

2. Nodokļa piemērošanas kārtība atmaksātajām summām (Cashback) klientu lojalitātes programmas ietvaros (likuma 8.panta papildināšana ar divdesmit trešo, divdesmit ceturto un divdesmit piekto daļu)

Likuma 7.pants nosaka, ka maksātāja gada ienākums ir visa taksācijas perioda (kalendārā gada) laikā iegūto naudas, naturālo vērtību un saņemto pakalpojumu kopums.
Praksē pastāv dažādi atlaižu veidi, t.sk. apjoma atlaide (tiek piešķirta, kad pircējs veic pirkumu, kas pārsniedz noteiktu apjomu), atlaide tūlītējam maksājumam (tiek piemērota, ja pircējs veic maksājumu pirms termiņa vai noteiktā termiņā), sezonas atlaides (tiek piemērotas noteiktos gada laikos, kad pieprasījums pēc preces samazinās), komerciālās atlaides (tiek piemērotas jauniem produktiem ar mērķi tos reklamēt vai noteiktā periodā precēm palielināt pārdošanas apjomu). Papildus minētajam pēdējā laikā aizvien populārāks kļūst jauns atlaižu veids, kur lojalitātes programmas ietvaros tiek atmaksāts pircējam/pakalpojumu saņēmējam daļa no veiktā maksājuma par preci/pakalpojumu vai komisijas nauda (Cashback). Attiecīgi atlaide netiek piemērota maksājuma veikšanas brīdī, bet vēlāk. Ņemot vērā maksājuma ekonomisko būtību attiecībā pret atlaidēm, ir konstatējama nevienlīdzīga situācija, jo naudas līdzekļu atmaksas, kas tiek veiktas vēlāk, pašreiz tiek atzītas par ienākumu, no kā veicami nodokļa maksājumi. 

Atbilstoši Finanšu nozares asociācijas sniegtajai informācijai, šādas atmaksas tiek piedāvātas arī banku klientiem, kas izmanto banku izdotās maksājumu kartes. Pēc ekonomiskās būtības tās ir sasaistītas ar  atlīdzības programmu, kurā banku klientiem, izmantojot starptautiskajām karšu shēmām (Latvijā pamatā tikai VISA un MasterCard) piesaistītas banku izdotās maksājumu kartes, atmaksā daļu no tāda pirkuma maksas, kas veikts ar konkrēto maksājumu karti (visbiežāk ap 1-2%). Bankas kā vidutājs izsniedz attiecīgo maksājumu karti un nodrošina maksājumu izpildi. Atmaksa ir atlaide pirkumam vai samaksātās komisijas atmaksa. Preces pārdevējs var vienoties ar banku vai MasterCard, ka par konkrētiem pirkumiem ir veicama  naudas līdzekļu atmaksa (Cashback) fiksētā vai procentuālā izteiksmē. Ir pieļaujamas situācijas, kurās tirgotājs nav informēts par to, ka pirkumam ir bijusi naudas līdzekļu atmaksa (Cashback), jo to var piemērot pati starptautisko karšu shēma, lai vietējā tirgū konkurētu ar otru karšu shēmu vai popularizētu noteikta veida maksājumus ar karti.

Nepieciešams noteikt, ka veiktā atmaksa nav atzīstama par ienākumu, ja tā tiek veikta uz maksājumu kontu klientu lojalitātes programmas ietvaros un maksājums netiek saņemts šī maksājuma saņēmēja saimnieciskās darbības ietvaros.
Tomēr normas mērķis nav veicināt naudas apriti izložu un azartspēļu nozarē, kurā pastāv augsts ēnu ekonomikas risks un atvieglojumu piemērošana būtu papildus faktors, kas veicinātu atkarību rašanos.

2. Nodokļa piemērošanas kārtība atmaksātajām summām (Cashback) klientu lojalitātes programmas ietvaros (likuma 8.panta papildināšana ar divdesmit trešo, divdesmit ceturto un divdesmit piekto daļu)

Ar likumprojektu likuma 8.pants papildināts ar normām, kas nosaka, ka par ienākumu nav atzīstami klientu lojalitātes programmas ietvaros nodokļa maksātājam maksājuma kontos ieskaitītie naudas līdzekļi (ja tas nav saistīts ar nodokļa maksātāja saimniecisko darbību), nolūkā veicināt bezskaidras naudas norēķinus vai šādus norēķinus pie konkrēta preču pārdevēja vai pakalpojumu sniedzēja.
Risinājums paredz, ka norma par ienākumu neatzīšanu, netiek piemērota azartspēļu un izložu organizētāju un pakalpojumu sniedzēju veiktajām naudas atmaksām, jo šajā nozarē pastāv augsts ēnu ekonomikas risks un atvieglojumu piemērošana būtu papildus faktors, kas veicinātu atkarību rašanos.
 

3. Likumā ietvertā regulējuma pilnveidošana attiecībā uz dāvinājumiem, kas saņemti no fiziskajām personām, ar kurām saista ciešas personiskās un ekonomiskās saites (likuma 9.panta pirmās daļas 35.punkta papildināšana ar "e" apakšpunktu)

Likuma 9.panta pirmās daļas 35.punktā ir noteikti nosacījumi, ievērojot kurus, saņemtie dāvinājumi tiek atbrīvoti no aplikšanas ar nodokli. Vispārējā gadījumā no aplikšanas ar nodokli tiek atbrīvotas dāvanas no fiziskajām personām, ar kurām dāvinājuma saņēmēju saista laulība vai radniecība līdz trešajai pakāpei Civillikuma izpratnē. Pašreiz likums neparedz atbrīvot no aplikšanas ar nodokli dāvinājumus, kas veikti:
•     pirmās pakāpes radinieku laulātajiem (bērna laulātajam (znotam vai vedeklai), vecāku laulātajam (patēvam vai pamātei), 
•    laulātā pirmās pakāpes radiniekiem (laulātā bērniem un laulātā vecākiem).
Tādējādi, lai arī nodokļa maksātājam ar minētajām personām ir iespējamas ciešas personiskas un ekonomiskās saites, likums neparedz piemērot atbrīvojumu no nodokļa. Ņemot vērā minēto, pašreiz praksē darījumos ar minētajām personām materiālo labumu nodošana un īpašuma patapināšana bieži tiek īstenota, izmantojot personas starpniecību, uz kuru attiecas nodokļa atbrīvojums (laulātā vai radinieka). Piemēram,  naudas pārskaitījums tiek veikts dēlam vai meitai, bet pēc tam dēls vai meita to pārskaita savam laulātajam. Tādējādi likuma normu piemērošana pašlaik nav vērtējama viennozīmīgi. 

3. Likumā ietvertā regulējuma pilnveidošana attiecībā uz dāvinājumiem, kas saņemti no fiziskajām personām, ar kurām saista ciešas personiskās un ekonomiskās saites (likuma 9.panta pirmās daļas 35.punkta papildināšana ar "e" apakšpunktu)

Likuma 9.panta pirmās daļas 35.punkts  tiek papildināts ar “e “apakšpunktu, kas paredz atbrīvot no aplikšanas ar nodokli dāvinājumus, kas saņemti no maksātāja laulātā pirmās pakāpes radinieka vai maksātāja pirmās pakāpes radinieka laulātā. 
 

4. Atbalsts izmaksu segšanai Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta vai Modernizācijas projekta īstenošanai (grozījumi likuma 9.panta pirmās daļas 42.punktā)

Pašreiz likuma 9. panta pirmās daļas 42. punkts nosaka, ka gada apliekamajā ienākumā netiek ietverts un ar nodokli netiek aplikts atbalsts izmaksu segšanai Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta projekta īstenošanai. Vienlaikus Klimata un enerģētikas ministrijas (turpmāk - KEM) pārraudzībā ir vēl viens finanšu instruments – Modernizācijas fonds (normatīvais regulējums noteikts likuma “Par piesārņojumu” V³ nodaļā), kura mērķis ir atbalstīt oglekļa mazietilpīgus ieguldījumus, lai īstenotu enerģijas pārvades un sadales sistēmu modernizāciju un veicinātu energoefektivitātes uzlabošanu. 
KEM pašlaik izstrādā Ministru kabineta noteikumu projektu “Modernizācijas fonda finansēto projektu atklāta konkursa “Atjaunīgo energoresursu izmantošanas veicināšana daudzdzīvokļu ēkās, valsts un pašvaldību ēkās un energokopienās” nolikums” (turpmāk – projektu konkurss), kura ietvaros kā viena no finansējuma saņēmēju grupām ir noteikta fiziskas personas – dzīvokļu īpašnieki, kuri īsteno projektu konkursa ietvaros atbalstāmās aktivitātes.
Projektu konkursa mērķis ir veicināt siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu un energoefektivitātes uzlabošanu daudzdzīvokļu ēkās, valsts un pašvaldību ēkās, kā arī energokopienās, atbalstot elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanas iekārtu, lai nodrošinātu siltumenerģijas vai elektroenerģijas ražošanu un piegādi pašpatēriņam, un enerģijas akumulēšanas un uzglabāšanas iekārtu iegādi, kā arī ar to darbību saistītās infrastruktūras izveidi.
Projektu īstenošana sniegs iespēju finansējuma saņēmējiem uzstādīt atjaunīgo energoresursu iekārtas, samazinot kopējās ieguldījumu izmaksas, tādējādi nodrošinot piekļuvi enerģijai par stabilu cenu, vienlaikus sekmēs atjaunīgās enerģijas ražošanu un izmantošanu pašpatēriņam, veicinās Latvijas enerģētisko drošību un neatkarību, kā arī mazinās siltumnīcefekta gāzu emisijas ēku sektorā.
Turklāt investīcijas atjaunīgo energoresursu izmantošanas veicināšanā sekmē fosilā kurināmā importa samazināšanos Latvijā, ar potenciālu samazināt arī elektroenerģijas importa īpatsvaru, kas tiek panākts ar plašāku atjaunīgo energoresursu tehnoloģiju un vietējo resursu izmantošanu pašu patēriņam.
Projektu konkursa īstenošanas rezultātā tiek sniegts ieguldījums Nacionālā enerģētikas un klimata plānā 2021. – 2030. gadam noteikto mērķu sasniegšanā – attiecībā uz energoefektivitātes uzlabošanu un alternatīvā kurināmā un atjaunīgo energoresursu tehnoloģiju izmantošanas veicināšanu enerģētikas sektorā. Plānots, ka maksimāli pieļaujamā Modernizācijas fonda atbalsta intensitāte nepārsniegs 70 % no projekta kopējām attiecināmajām izmaksām. Ja Modernizācijas fonda finansējumam tiek piemērots nodoklis, maksimālā atbalsta likme būtiski samazinās, kā rezultātā daļa no potenciālajiem projektu iesniedzējiem var atteikties no projektu īstenošanas, radot negatīvu ietekmi uz projektu konkursa mērķa sasniegšanu. Nodokļa nepiemērošana plānotajam atbalsta maksājumam (līdzfinansējumam) ir vērsta uz Modernizācijas fonda un projektu konkursa mērķa sasniegšanu, nodrošinot iespēju fiziskām personām saņemt atbalsta maksājumu pilnā apmērā.

Nodokļa atbrīvojuma ieviešanas mērķis ir vienotas pieejas īstenošana, piemērojot līdzvērtīgus atbrīvojumus saturiski līdzvērtīgiem atbalsta mehānismiem dažādās programmās, kā arī mērķis ir veicināt Latvijas iedzīvotāju vēlmi un iespējas īstenot pasākumus gan enerģētikas (piemēram, atjaunīgo energoresursu tehnoloģiju iegāde, energoefektivitātes pasākumu ieviešana ēkā), gan transporta (piemēram, mazemisiju vai bezemisiju transportlīdzekļu iegāde) jomās, kas ir svarīgi Latvijai noteikto klimata un enerģētikas mērķu izpildei.

Fiziskām personām –nodokļa maksātājiem – projektu konkursa ietvaros pieejamais finansējums ir 10 000 000 euro un tiek pieņemts, ka pieejamais finansējums tiek pilnībā apgūts. Pirmo projektu konkursa kārtu plānots izsludināt 2025. gadā. Plānots, ka 20 % no finanšu instrumenta finansējuma tiks izmantoti 2026. gadā, aptuveni 20 % - 2027. gadā, aptuveni 25 % - 2028. gadā, savukārt lielākā daļa - aptuveni 35 % no finanšu instrumenta finansējuma - 2029. gadā.
Atbalsts Modernizācijas fonda projekta īstenošanai netiks kvalificēts kā komercdarbības atbalsts – atbalsts tiks piešķirts darbībām, kuras nav kvalificējamas kā saimnieciskās darbības veikšana projekta ieviešanas gaitā vai dzīves ciklā (amortizācijas periodā). Gadījumā, ja ar saimniecisko darbību nesaistīts projekts vai ar saimniecisko darbību saistīts projekts, kuram sniegtais atbalsts nav kvalificējams kā komercdarbības atbalsts, projekta ieviešanas gaitā vai dzīves ciklā (amortizācijas periodā) kļūst par projektu, kuram sniegtais atbalsts būtu kvalificējams kā komercdarbības atbalsts, tad atbalsts tiks sniegts ņemot vērā valsts atbalsta nosacījumus.

4. Atbalsts izmaksu segšanai Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta vai Modernizācijas projekta īstenošanai (grozījumi likuma 9.panta pirmās daļas 42.punktā)

Likuma 9.panta pirmās daļas 42.punktā noteikts, ka gada apliekamajā ienākumā netiek ietverts un ar nodokli netiek aplikts atbalsts Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta projekta īstenošanai, kā arī Modernizācijas fonda projekta īstenošanai.

5. Ieņēmumu atzīšanas principa vienādošana personām, kuras ir izmantojušas likuma 11.panta divpadsmitajā daļā noteiktās tiesības nereģistrēt saimniecisko darbību, un personām, kuras saimniecisko darbību veic vispārējā kārtībā. Priekšnosacījumu, izmantot nereģistrētās saimnieciskās darbības priekšrocības, pilnveidošana (likuma 8.panta papildināšana ar 2.¹⁷daļu, grozījumi 11.panta divpadsmitajā un divdesmit pirmajā daļā, 11.panta papildināšana ar 12.¹un divdesmit trešo daļu, pārejas noteikumu papildināšana ar 210.punktu).

Terminoloģijas sakārtošana
Likuma 11.panta divpadsmitā daļa nosaka, ka tad, ja maksātājam nerodas saimnieciskās darbības izdevumi vai tie ir nebūtiski, maksātājs, gūstot ienākumu no īpašuma [iznomājot vai izīrējot nekustamo īpašumu (arī pārdodot īres tiesības), nododot lietu tālāk apakšnomniekam vai apakšīrniekam, iznomājot kustamo mantu vai gūstot samaksu par dabas resursu izmantošanu vai izmantošanas aprobežojumiem] vai gūstot ienākumu no kustamas lietas atsavināšanas, kas atbilst tikai šā panta 1.³ daļas 2.punktam, var nereģistrēties Valsts ieņēmumu dienestā kā saimnieciskās darbības veicējs. Šajā gadījumā maksātājs nav tiesīgs piemērot saimnieciskās darbības izdevumus un tajos iekļaut ar īpašuma uzturēšanu un pārvaldīšanu saistītos izdevumus, izņemot nekustamā īpašuma nodokļa maksājumus par attiecīgo nekustamo īpašumu.
Papildus likuma 11.panta divpadsmitajai daļai likumā ir minētas arī citas situācijas, kurās, gūstot ieņēmumus no saimnieciskās darbības, nodokļa maksātājiem ir tiesības saimniecisko darbību nereģistrēt (piemēram, ienākumu no piemājas saimniecības vai personīgās palīgsaimniecības, ja minētie ienākumi nepārsniedz 3000 euro gadā vai  ienākumu no uzņēmumu līguma izpildes, ja ienākumu izmaksā subjekts, kuram ar likumu ir noteikts nodokļa ieturēšanas pienākums^[1]), jo šāds ienākums likumā ir atzīts par ar nodokli neapliekamu ienākumu^[2] vai ienākumu, kuram piemērojams algas nodoklis un valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas^[3].
Lai nodrošinātu vienveidīgu izpratni par jēdziena “nereģistrēta saimnieciskā darbība” lietojumu, nepieciešams nošķirt situācijas, kurās saimnieciskā darbība nav reģistrēta, ievērojot likumā noteiktos izņēmumu gadījumus, no tiem, kuros netiek ievērotas šajā likumā un citos normatīvajos aktos noteiktās prasības.

Saistības pret trešajām personām
Likuma norma maksātājiem, kas ir izmantojuši tiesības nereģistrēt saimniecisko darbību, rada atšķirīgu pieeju un dažādas interpretācijas atkarībā no noslēgtā līguma veida. Noslēdzot īres līgumu, kas paredz, ka ar īpašuma izmantošanu saistīti maksājumi trešajām personām (piemēram, komunālie maksājumi, maksājumi par elektrību, ūdeni u.c.) tiek veikti dzīvokļa īpašniekam, kurš tālāk jau pats veic šos maksājumus, minētie maksājumi tiek ietverti saimnieciskās darbības ieņēmumos. Savukārt, ja īrnieks minētos maksājumus trešajām personām – pakalpojumu sniedzējiem veic tieši, minētās summas netiek ietvertas dzīvokļa īpašnieka saimnieciskās darbības ieņēmumos.
 Turklāt pašreiz atšķirīgs saimnieciskās darbības ieņēmumu atzīšanas princips ir arī salīdzinājumā ar personām, kurām ir reģistrēta saimnieciskā darbība un kurām, atbilstoši Ministru kabineta 2022. gada 31. maija noteikumu Nr. 322 “Kārtība, kādā individuālie komersanti un citas fiziskās personas, kas veic saimniecisko darbību, individuālie uzņēmumi, zemnieku un zvejnieku saimniecības kārto grāmatvedību vienkāršā ieraksta sistēmā” 20.17. un 20.23. apakšpunktā noteiktajam, ieņēmumos un izdevumos, kas nav attiecināmi uz nodokļu aprēķināšanu, norāda trešās personas vārdā iekasētās un samaksātās summas (starpniecības maksājumus). Uz šādiem maksājumiem ir attiecināmi arī maksājumi komunālo pakalpojumu sniedzējiem par elektrību, ūdeni, gāzi un apkuri.

Nosacījumi, lai maksātājam būtu tiesības veikt nereģistrēto saimniecisko darbību
Atbilstoši Augstākās tiesas 29.06.2018. spriedumā lietā Nr. SKA-125/2018 paustajām atziņām ..”tiesību normas neparedz skaidras tiesiskās sekas gadījumā, ja nodokļa maksātājs ir izpildījis likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 28.panta 8.punktā noteikto pienākumu, taču novēloti. Vēl jo vairāk no tiesību normām neizriet, ka nodokļa maksātājam iestātos pienākums šādā situācijā piemērot vispārējo nodokļa aprēķināšanas kārtību un nodokļa likmi.” 
Jāatzīmē, ka konkrētajā gadījumā nepieciešamība savlaicīgi paziņot par izvēlēto nodokļa maksāšanas kārtību, saistīta ar to, ka fiziskajai personai vispārējā gadījumā pirms saimnieciskās darbības uzsākšanas ir pienākums reģistrēties kā saimnieciskās darbības veicējai. Tādējādi ar šo iepriekšējas paziņošanas pienākuma izpildīšanu, pirmkārt, maksātājs informē Valsts ieņēmumu dienestu, ka tiek veikta saimnieciskā darbība (šāda prasība ir ļoti būtiska no ēnu ekonomikas ierobežošanas viedokļa, jo pretējā gadījumā, ja nodokļa maksātājs plāno izvairīties no nodokļa maksāšanas, bet taksācijas gada laikā viņa veikto nepaziņoto saimniecisko darbību konstatē Valsts ieņēmumu dienests, maksātājs vienmēr varēs norādīt, ka šo ienākumu plāno deklarēt rezumējošā kārtībā). Otrkārt, informācija par to, vai fiziskās personas izvēli – nereģistrējot saimniecisko darbību (paziņotā saimnieciskā darbība) – ir nepieciešama ienākuma izmaksātājam, lai piemērotu pareizu nodokļa likmi. Ņemot vērā minēto, nepieciešams pilnveidot likumā ietvertās normas attiecībā uz sekām likuma  28.panta 8.punktā noteiktā pienākuma novēlotas izpildes gadījumā.

Nodokļu plānošanas iespēju mazināšana
Maksātājs, kurš izvēlējies izmantot tam likuma 11.pantā divpadsmitajā daļā noteiktās tiesības nereģistrēt saimniecisko darbību, ja par tās uzsākšanu likuma 28.panta 8.punktā noteiktajā termiņā ir informējis Valsts ieņēmumu dienestu, ieņēmumiem no saimnieciskās darbības piemēro likuma 15.panta sestā daļas 3.punktā noteikto nodokļa likmi 10 procentu apmērā.
Valsts ieņēmumu dienests nodokļu administrēšanas pasākumu laikā ir konstatējis, ka juridiskas personas minēto normu samērā bieži piemēro nekustamā īpašuma un kustamās mantas iznomāšanas darījumos ar fiziskajām personām, kuras vienlaikus ir uzņēmuma amatpersonas vai arī tā darbinieki. Minētajos gadījumos tiek noteiktas nepamatoti augstas, tirgus cenai (vērtībai) neatbilstošas, darījumu summas, kas, iespējams, liecina par likuma normas izmantošanu nodokļu optimizēšanai, proti, ar nekustamā īpašuma un kustamās mantas iznomāšanas darījumu slēpt darba samaksu, izvairoties no izmaksātā ienākuma aplikšanas ar algas nodokli.


^[1] _{Likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”11.panta trīspadsmitā un astoņpadsmitā daļa
^[2] Likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”9.panta pirmās daļas 1.punkts
^[3] Likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu”1.panta 2.punkta “d” apakšpunkts un likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”11.panta astoņpadsmitā daļa}

 

5.Ieņēmumu atzīšanas principa vienādošana personām, kuras ir izmantojušas likuma 11.panta divpadsmitajā daļā noteiktās tiesības nereģistrēt saimniecisko darbību, un personām, kuras saimniecisko darbību veic vispārējā kārtībā. Priekšnosacījumu, izmantot nereģistrētās saimnieciskās darbības priekšrocības, pilnveidošana (likuma 8.panta papildināšana ar 2.¹⁷daļu, grozījumi 11.panta divpadsmitajā un divdesmit pirmajā daļā, 11.panta papildināšana ar 12.¹un divdesmit trešo daļu, pārejas noteikumu papildināšana ar 210.punktu).

Terminoloģijas sakārtošana
Likuma 11.panta divpadsmitajā daļā ieviests termins "paziņotā saimnieciskā darbība"

Saistības pret trešajām personām
Likuma 11.pants papildināts ar 12.¹daļu, nosakot, ka personām, kas ir izmantojušas tiesības nereģistrēt saimniecisko darbību, saimnieciskās darbības ieņēmumos netiek ietverti ar īpašuma izmantošanu saistīti maksājumi trešajām personām, kas nerada īpašuma vērtības pieaugumu (piemēram, komunālie maksājumi par elektrību, ūdeni u.c.). Minētais nozīmē to, ka, piemēram, telpu nomas gadījumā, ar nodokli apliekamais objekts būs līgumā noteiktā nomas maksa. Attiecīgi juridiskajai personai, veicot maksājumu telpu nomniekam, kuram ir reģistrēta paziņotā saimnieciskā darbība, nodokļa ieturējums, izpildot  likuma 17.panta desmitās daļas 7.punktā noteikto prasību, ir jāveic tikai no izmaksātās nomas maksas.
Vienlaikus likuma pārejas noteikumi papildināti ar 210. punktu, kas nosaka, ka norma, kas paredz paziņotās saimnieciskās darbības ieņēmumos neietvert ar īpašuma izmantošanu saistītus maksājumus trešajām personām, piemērojama ar 2026.gada 1.janvāri.

Nosacījumi, lai maksātājam būtu tiesības veikt nereģistrēto saimniecisko darbību
Likuma 11.panta divpadsmitajā daļā paredzēts noteikt, ka maksātājs paziņoto saimniecisko darbību var veikt, ja likuma 28.panta 8.punktā noteiktajā termiņā Valsts ieņēmumu dienests ir ticis informēts par paziņotās saimnieciskās darbības uzsākšanu, kā arī maksātājs nav reģistrējis saimniecisko darbību kādā no likuma 11.panta divpadsmitajā daļā minētajiem saimnieciskās darbības veidiem. 

Lai nodrošinātu maksātājam tiesisko skaidrību par likumā ietverto normu piemērošanu, ja maksātājs likumā noteiktā termiņā nebūs Valsts ieņēmumu dienestu informējis par paziņotās saimnieciskās darbība uzsākšanu, likuma 11.pants papildināts ar divdesmit trešo daļu, kurā noteikts, ka līdz paziņotās saimnieciskās darbības reģistrācijas dienai saimnieciskās darbības ienākums nosakāms 11. pantā noteiktajā vispārējā kārtībā, piemērojot šā likuma 15. panta otrajā daļā noteiktās nodokļa likmes.

Paziņotās saimnieciskās darbības ierobežojums veikt vienlaikus tādu pašu darbību reģistrētā saimnieciskajā darbībā ir saistīts ar stingrāku paziņotās saimnieciskās darbības sākuma un beigu datumu kontroli. 

Nodokļu plānošanas iespēju mazināšana
 Lai mazinātu nodokļa optimizācijas riskus, kuros algota darba ienākums tiek aizstāts ar citu ienākumu veidu, likuma 8.pants papildināts ar 2.¹⁷daļu, kurā ietvertā norma paredz, ka tad, ja maksātājs, kuram Valsts ieņēmumu dienestā ir reģistrēta paziņotā saimnieciskā darbība, slēdz darījumus ar subjektu (kapitālsabiedrību, biedrību u.c.), kurā tas ir valdes loceklis vai darba ņēmējs, vai ģimenes loceklis kādai no minētajām personām un darījuma vērtība pārsniedz tirgus cenu, tad darījuma vērtības pārsniegums ir atzīstams par ar algas nodokli apliekamu objektu.
 

6. Ierobežojumi veikto ieguldījumu iekļaušanai kapitāla pieauguma aprēķinā (likuma 11.⁹panta papildināšana ar 7.⁵daļu).

Atbilstoši likuma 11.⁹panta pirmajā daļā noteiktajam, kapitāla pieaugumu nosaka, no kapitāla aktīva atsavināšanas cenas atņemot iegādes vērtību un kapitāla aktīvā veikto ieguldījumu vērtību kapitāla aktīva turēšanas laikā.  
Likuma 11.⁹panta septītajā, 7.¹, 7.² un 7.³daļā ir ietverti īpaši nosacījumi attiecībā uz kapitāla pieauguma aprēķinā izmantojamo nekustamā īpašuma iegādes vērtību, atsevišķos gadījumos nosakot, ka ir piemērojama aktuālā kadastrālā vērtība.
Ņemot vērā to, ka nav pieļaujams kapitāla pieauguma aprēķinā divas reizes ņemt vērā vienu un to pašu vērtību, nepieciešams likumā noteikt, ka tad, ja aprēķinā tiek izmantota aktualizētā nekustamā īpašuma kadastrālā vērtība, veikto ieguldījumu vērtība kapitāla pieauguma noteikšanā netiek ņemta vērā.
Attiecīgi nodokļa maksātājam, kas ir veicis būtiskus ieguldījumus nekustamajā īpašumā un tā rīcībā ir attaisnojuma dokumenti, kas pamato šo ieguldījumu veikšanu, ir izvēles iespēja - kapitāla pieauguma aprēķinā ņemt vērā faktiskos ieguldījumus nekustamajā īpašumā vai nekustamā īpašuma kadastrālo vērtību (nosacīto nekustamā īpašuma iegādes vērtību). 
 
 

6. Ierobežojumi veikto ieguldījumu iekļaušanai kapitāla pieauguma aprēķinā (likuma 11.⁹panta papildināšana ar 7.⁵daļu).

Likuma 11.⁹pants papildināts ar 7.⁵daļu, kas nosaka, ka tad, ja nodokļa maksātājs kapitāla pieauguma aprēķinā izmanto aktualizēto nekustamā īpašuma kadastrālo vērtību, tad šajā aprēķinā nav ietverama veikto ieguldījumu vērtība.
 

7. Ieguldījumu konta darbību reglamentējošo normu pilnveidošana (likuma 3.panta trešās daļas papildināšana ar 10.²punktu un grozījumi piektajā daļā, 11.⁹panta papildināšana ar 12.³daļu,  19.panta sestās daļas papildināšana ar 11.punktu, 20.panta trešās daļas papildināšana ar 5.punktu)

Maksātājs, kurš gūst ienākumu no kapitāla pieauguma, atkarībā no kopējā ienākumu apmēra no darījumiem ar kapitāla aktīviem ceturksnī, Valsts ieņēmumu dienestā likuma 19.panta 5.³ daļā noteiktajā termiņā iesniedz deklarāciju par ienākumu no kapitāla. Savukārt ienākumu no kapitāla, kas nav kapitāla pieaugums, deklarē pēctaksācijas gadā, iesniedzot Valsts ieņēmumu dienestā gada ienākumu deklarāciju likuma 19.panta piektajā daļā noteiktajā termiņā (taksācijas gadam sekojošajā gadā no 1. marta līdz 1. jūnijam, vai no 1. aprīļa līdz 1. jūlijam, ja taksācijas gada ienākumi, kuriem piemēro  likuma 15. panta otrajā daļā noteikto nodokļa likmi, pārsniedz saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu" noteikto obligāto iemaksu objekta maksimālo apmēru). 
Likums piedāvā arī iespēju piemērot vienkāršotu nodokļa maksāšanas režīmu, piešķirot kontam, kurā tiek veikti darījumi ar kapitāla aktīviem, ieguldījumu konta statusu. Likuma 11.⁹panta vienpadsmitās daļas 6.punkts nosaka, ka ienākums no ieguldījuma konta ir ienākums no kapitāla, kas nav kapitāla pieaugums, vienlaikus pēc ekonomiskās būtības ieguldījumu konts ir likumā atrunāts mehānisms, kas ļauj gūtajam ienākumam no kapitāla un kapitāla pieauguma vienkāršoti aprēķināt nodokli, par ienākuma gūšanas dienu uzskatot dienu, kad no ieguldījumu konta izmaksātā naudas summa pārsniedz ieguldījumu kontā iemaksāto naudas summu. Ieviešot ieguldījumu kontu, likuma grozījumu anotācijā bija norādīts - ja tiek veikti bieži darījumi ar finanšu instrumentiem, tad “tā kā dažu finanšu instrumentu atsavināšana rada ienākumus, bet citu finanšu instrumentu atsavināšana rada zaudējumus un pārskata deklarācijā nepieciešams norādīt katru kapitāla aktīva veidu, tā iegādes vērtību, ienākuma gūšanas dienu utt., tad pārskata deklarācijas aizpildīšana ir darbietilpīgs un sarežģīts process, kas rada ievērojamu administratīvo slogu kredītiestāžu klientiem – iedzīvotāju ienākuma nodokļu maksātājiem”^[1]. Attiecīgi ieguldījumu konta ieviešanas mērķa pamatā bija administratīvā sloga mazināšana nodokļu maksātājiem.
Ieguldījumu konta regulējuma piemērošana ir personas izvēles tiesība, kuru tā var realizēt, ja attiecīgais konts atbilst likuma 11.¹³pantā minētajām prasībām attiecībā uz tajā veiktiem darījumiem, subjektu, kas sniedz ieguldījumu pakalpojumu, kā arī, ja ir izpildīts Valsts ieņēmumu dienesta informēšanas pienākums par ieguldījumu konta statusu piešķiršanu attiecīgajam kontam.

Likums pašlaik neparedz nodokļa maksātājam pienākumu, deklarējot ienākumu no ieguldījumu konta, pievienot deklarācijai dokumentus, kas pamato deklarācijā norādītā ienākuma apmēru.

Tāpat likumā ietvertās normas nenosaka ierobežojumus attiecībā uz ieguldījuma konta režīma izmantošanas iespējām atkarībā no maksātāja rezidences statusa.
Pēc savas ekonomiskās būtības ieguldījumu konta regulējums ir vērsts uz rezidentiem, kas Latvijā maksā nodokli par Latvijā un ārvalstīs gūto ienākumu, un nodokļa aprēķināšanas vajadzībām var piešķirt ieguldījuma konta statusu kontam, kas ir atvērts pie tāda ieguldījumu pakalpojumu sniedzēja, kas, izpildot arī citus likuma nosacījumus, ir Latvijas, gan citas Eiropas Savienības dalībvalsts, Eiropas Ekonomikas zonas valsts vai Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas dalībvalsts rezidents vai tādas valsts rezidents, ar kuru Latvija ir noslēgusi nodokļu konvenciju.
Nerezidentiem attiecībā uz ienākumiem no kapitāla (t.sk. kapitāla pieauguma) ir noteikts specifisks regulējums, kas paredz piemērot arī atbrīvojumu (piemēram, ienākumiem no publiskās apgrozības finanšu instrumentu atsavināšanas, procentu ienākums no publiskā apgrozībā esošiem finanšu instrumentiem) vai no nodokļa vai atšķirīgas - zemākas - nodokļa likmes (piemēram, 5% nodokļa likme procentu ienākumiem no finanšu instrumentiem, kas nav iekļauti publiskajā apgrozībā un izpilda likumā noteiktus kritērijus). Tādējādi nerezidentiem nepieciešamība iesniegt gada ienākumu deklarāciju vai kapitāla pieauguma ienākumu deklarāciju var rasties tikai samērā retos gadījumos (piemēram, nekustamā īpašuma vai tādu kapitāla daļu atsavināšanas, kuras neatrodas publiskajā apgrozībā). Tomēr pastāv iespēja, ka arī nerezidenti atsevišķos gadījumos attiecībā uz Latvijā gūtu kapitāla (t.sk. kapitāla pieauguma ienākumu) varētu atvērt Latvijā ieguldījumu kontu un attiecībā uz šajos kontos gūtajiem ienākumiem izmantot ieguldījumu konta regulējuma vienkāršoto administratīvo mehānismu un citas priekšrocības. Šāda iespēja atbilstu Eiropas Savienības vienotā tirgus brīvas kapitāla kustības principam. Tomēr pašlaik likums neparedz veidu, kādā nerezidents var piemērot ieguldījumu konta regulējumu. Savukārt nerezidentu ienākumi no kapitāla, kas tiek gūti ārvalstīs, Latvijā nav nodokļa objekts.

^[1] _{Likuma 2017. gada 22. novembra grozījumu anotācija (LP teksts)}
 

7. Ieguldījumu konta darbību reglamentējošo normu pilnveidošana (likuma 3.panta trešās daļas papildināšana ar 10.²punktu un grozījumi piektajā daļā,  11.⁹panta papildināšana ar 12.³daļu,  19.panta sestās daļas papildināšana ar 11.punktu, 20.panta trešās daļas papildināšana ar 5.punktu)

Likuma 19.panta sestā daļa papildināta ar 11.punktu, kas paredz, deklarējot ienākumu no ieguldījumu konta, pievienot deklarācijai dokumentus, kas pamato deklarācijā norādītā ienākuma apmēru.

Lai nodrošinātu vienveidīgu izpratni par ieguldījumu konta statusa piemērošanu ārvalstu nodokļu maksātājam (nerezidentam), likuma 3.panta trešā daļa papildināta ar 10.²punktu, kas nosaka, ka ārvalstu nodokļu maksātājam (nerezidentam) Latvijā ir apliekams tā Latvijā gūtais ienākums no ieguldījumu konta, kas atbilst šā likuma 11.¹³pantā noteiktajām prasībām, kā arī likuma 20.panta trešā daļa papildināta ar 5.punktu, kas nosaka, ka deklarēšanas atvieglojums nav attiecināms uz ārvalsts nodokļa maksātāju (nerezidentu), kurš taksācijas gadā ir guvis ienākumu no ieguldījuma konta. Likuma 11.⁹pants papildināts ar 12.³daļu, kas paskaidro kā tiek noteikts 3.panta trešās daļas 10.²punktā minētais ienākums no ieguldījumu konta. 
Vienlaikus ja nerezidents, kas ir tādas valsts rezidents, ar kuru Latvijai ir noslēgta konvencija par nodokļu dubultās uzlikšanas un izvairīšanās no nodokļiem novēršanu, vēlas izmantot nodokļu konvencijā noteiktās priekšrocības (piemēram, zemākas nodokļa likmes), viņam ir jāņem vērā, ka, iesniedzot gada ienākuma deklarāciju, viņam būs jāvēršas Valsts ieņēmumu dienestā un jāpierāda, kāda ienākuma no ieguldījumu konta gūtā daļa ir attiecināma uz konkrētiem kapitāla ienākumu veidiem (piemēram, procentiem, dividendēm, kapitāla pieaugumu).
 

8. Likuma 15.¹pantā ietvertā regulējuma pilnveidošana (likuma pārejas noteikumu papildināšana ar 211.punktu)

Likuma 15.¹pantā ietvertās normas nosaka nodokļa piemērošanu trīs procentu apmērā kopējam taksācijas gada ienākumu pārsniegumam virs 200 000 euro. Iekšzemes nodokļa maksātājs (rezidents), kura šā likuma 15.¹ panta otrajā daļā minēto ienākumu (gan Latvijas Republikā, gan ārvalstīs gūto)  kopējais apmērs taksācijas gadā pārsniedz 200 000 euro, maksā nodokli trīs procentu apmērā rezumējošā kārtībā, iesniedzot gada ienākumu deklarāciju.
Likuma pārejas noteikumu 196.punkts nosaka, ka ienākumam no kapitāla pieauguma darījumos ar kapitāla aktīviem, kuri ir uzsākti līdz 2024. gada 31. decembrim, bet nav pabeigti līdz 2024. gada 31. decembrim un par kuriem ir iesniegta deklarācija par ienākumu no kapitāla pieauguma ar informāciju par darījumiem, kas uzsākti, bet nav pabeigti vienā taksācijas gadā, 2025., 2026. un 2027. gadā piemēro nodokļa likmi 20 procentu apmērā.
Praksē nākas saskarties ar atšķirīgām interpretācijām par to, vai likuma 15.1 pantā ietvertās normas ir piemērojamas arī attiecībā uz kapitāla pieauguma ienākumu, ja darījums uzsākts līdz 2024. gada 31. decembrim, bet ienākums tiek saņemts pēc šī datuma.

8. Likuma 15.¹pantā ietvertā regulējuma pilnveidošana (likuma pārejas noteikumu papildināšana ar 211.punktu)

Lai nodrošinātu tiesisko paļāvību likuma pārejas noteikumi papildināti ar 211.punktu, kas paredz, ka nosakot kopējo taksācijas gada ienākumu pārsniegumu virs 200 000 euro saskaņā ar šā likuma 15.¹pantu, 2025., 2026. un 2027. gadā tajā neietver ienākumu no kapitāla pieauguma, kuram piemēro pārejas noteikumu 196.punktu. 

Ja Valsts ieņēmumu dienests, realizējot automātisku datu iekļaušanu gada ienākumu deklarācijas sagatavē, finansiālo apsvērumu dēļ nevarēs nodrošināt (skat. anotācijas 3.sadaļā ietverto informāciju), ka nodokļa objektā, kuram piemēro papildu nodokļa likmi trīs procentu apmērā, netiek ietverti ienākumi, kuriem piemērots likuma pārejas noteikumu 196. punkts un kuri ir deklarēti pārskata perioda deklarācijā par ienākumu no kapitāla pieauguma, tad nodokļu maksātājam, aizpildot gada ienākumu deklarāciju, pašam ir jāsamazina ar papildu nodokļa likmi apliekamais ienākums par minēto ienākumu no kapitāla pieauguma. 
 

9. Regulējums attiecībā uz nodokļa pārmaksu atmaksu un terminoloģiju (grozījumi likuma 19.panta ceturtajā, 3.², 5.²., 5.³ un 7.¹ daļā, panta papildināšana ar 4.³ un 4.⁴ daļu, pārejas noteikumu papildināšana ar 212. un 213.punktu)
Nodokļa pārmaksas atmaksu termiņi
Likuma 19.panta trešajā daļā ir noteikti termiņi rezumējošā kārtībā noteiktās nodokļa piemaksas iemaksai budžetā, ja aprēķinātā nodokļa summa pārsniedz vienu euro. Vienlaikus pašreiz likuma 19.panta ceturtā daļa nosaka, ka tad, ja rezumējošā kārtībā aprēķinātā nodokļa summa pēc gada ienākumu deklarācijas pārbaudes izrādās mazāka par avansā samaksāto, Valsts ieņēmumu dienests triju mēnešu laikā no deklarācijas iesniegšanas dienas atmaksā maksātājam nodokļa pārmaksu, kas radusies kā avansā samaksātā un rezumējošā kārtībā aprēķinātā nodokļa starpība.
Atbilstoši Valsts ieņēmumu dienesta sniegtajai informācijai, pieaug iesniegto gada ienākumu deklarāciju skaits (2025.gada 1.martā iesniegtas 300 000 deklarācijas, 2.martā – 96 000, 3.martā -74 000), kuru apstrāde, lai nodrošinātu nodokļa atmaksu likumā noteikto triju mēnešu laikā, prasa papildu resursu piesaisti. Gadījumos, ja maksātāja iesniegtie dati nesakrīt ar Valsts ieņēmumu dienesta datiem, vai kāds ienākuma izmaksātājs nav iesniedzis paziņojumu par fiziskajai personām izmaksātajām summām, rodas nepieciešamība pagarināt atmaksas termiņu uz četriem mēnešiem. Vienlaikus Valsts ieņēmumu dienests, nodrošinot gada ienākumu deklarācijām automātiskās pārbaudes un nekonstatējot riskus, atmaksu veic ievērojami ātrāk – laikā no dažām dienām līdz vienam mēnesim. Tādējādi likumā nepieciešams pārskatīt termiņus, kādā Valsts ieņēmumu dienests veic pārmaksātā nodokļa atmaksu, salāgojot tos ar Valsts ieņēmumu dienesta iespējām.

Ir daļa maksātāju, kuriem nav obligāts pienākums iesniegt gada ienākumu deklarāciju, rezumējošā kārtībā nodokļu aprēķinā veidojas nodokļa pārmaksa līdz vienam euro. Valsts ieņēmumu dienestam ir pienākums šādas deklarācijas izskatīt triju mēnešu laikā un veikt nodokļa atmaksu, savukārt atmaksas funkcijas veic Valsts kase. Ņemot vērā, ka gadījumā, ja rezumējošā kārtībā aprēķinātā nodokļa piemaksa nepārsniedz vienu euro, maksātājam netiek uzlikts par pienākumu piemaksāt nodokli budžetā, kā arī to, ka nepieciešams mazināt administratīvo slogu Valsts ieņēmumu dienestam un Valsts kasei, nepieciešams nodrošināt simetrisku pieeju attiecībā uz rezumējošā kārtībā noteiktajām nodokļa piemaksām un pārmaksām.

Pašreiz likumā ir noteikti termiņi kādā veic nodokļa pārmaksas atmaksu rezumējošā kārtībā, iesniedzot deklarāciju. Termins “deklarācija” likuma 1. panta otrajā daļā ir saīsinājums no vārda “gada ienākuma deklarācija”. Tādējādi pašreiz likumā nav noteikts, kādā termiņā Valsts ieņēmumu dienestam ir pienākums atmaksāt pārmaksu, kas tiek aprēķināta gada kapitāla pieauguma precizēšanas deklarācijā. Ja konkrēto nodokļu likumi neparedz citu atmaksāšanas laiku un kārtību, tad piemērojot likuma “Par nodokļiem un nodevām” 28. panta otro daļu, nodokļa pārmaksas atmaksa ir veicama 15 dienu laikā. Valsts ieņēmumu dienests nevar nodrošināt visu iesniegto kapitāla pieauguma precizēšanas deklarācijā pārbaudi 15 dienās. Ņemot vērā minēto nepieciešams noteikt termiņu kādā veicama nodokļa pārmaksas atmaksa gada kapitāla pieauguma precizēšanas deklarācijā. 

Terminoloģijas sakārtošana 
Maksātājs, kurš gūst ienākumu no kapitāla pieauguma, atkarībā no kopējā ienākumu apmēra no darījumiem ar kapitāla aktīviem ceturksnī, Valsts ieņēmumu dienestā likuma 19.panta 5.³ daļā noteiktajā termiņā iesniedz deklarāciju par ienākumu no kapitāla. Savukārt ienākumu no kapitāla, kas nav kapitāla pieaugums, deklarē pēctaksācijas gadā, iesniedzot Valsts ieņēmumu dienestā gada ienākumu deklarāciju likuma 19.panta piektajā daļā noteiktajā termiņā. Pašreiz likuma 19.pantā tiek lietots termins "deklarācija par ienākumu no kapitāla", kas tiesiskās skaidrības nodrošināšanai būtu precizējams.

9. Regulējums attiecībā uz nodokļa pārmaksu atmaksu un terminoloģiju (grozījumi likuma 19.panta ceturtajā, 3.²,5.².,5.³ un 7.¹ daļā , panta papildināšana ar 4.³ un 4.⁴ daļu, pārejas noteikumu papildināšana ar 212. un 213.punktu)
Nodokļa pārmaksas atmaksu termiņi
Likuma 19.panta ceturtajā daļā noteikts, ka vispārējā gadījumā Valsts ieņēmumu dienests nodokļa pārmaksu atmaksā 120 dienu laikā no gada ienākumu deklarācijas iesniegšanas dienas. Savukārt gadījumos, ja maksātāja ienākumu apmērs nepārsniedz likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu" noteikto obligāto iemaksu objekta maksimālo apmēru un nav nepieciešama deklarācijā ietverto datu papildu pārbaude - 30 dienu laikā no deklarācijas iesniegšanas dienas.  
Likuma 19.pants papildināts ar  4.³ daļu, kas nosaka, ka tad, ja nodokļa pārmaksa nepārsniedz vienu euro, Valsts ieņēmumu dienests nodokļa pārmaksu neaprēķina un maksātājam neveic.
Tāpat likuma 19.pants papildināts ar 4.⁴ daļu, kurā ir noteikts atmaksas termiņš kapitāla pieauguma precizēšanas deklarācijā aprēķinātajai nodokļa pārmaksas summai.
Likuma “Par nodokļiem un nodevām” 16. panta pirmās daļas 10. punkts paredz iespēju nodokļa maksātājiem pieprasīt pārmaksātās nodokļa summas atmaksāšanu vai novirzīšanu kārtējo nodokļu maksājumu segšanai triju gadu laikā pēc konkrētā nodokļa likumā noteiktā maksāšanas termiņa. Tādējādi var izveidoties situācija, ka maksātājs 2026. gadā iesniedz (vai precizē) gada ienākumu deklarāciju gan par 2025. gadu, gan par 2024. un 2023. gadu. Attiecīgi maksātājam būs tiesības saņemt pārmaksātā nodokļa atmaksu atbilstoši jaunajai kārtībai arī par visiem iepriekšējiem gadiem, kas savukārt nozīmē to, ka nebūs ievērots vienlīdzības princips attiecībā pret citiem maksātājiem, kas iesniedza gada ienākumu deklarāciju pirms likumprojekta paredzēto grozījumu pieņemšanas. Jāņem vērā arī tas, ka Valsts ieņēmumu dienesta informācijas sistēmās automātiski kontrolē pārmaksātā nodokļa atmaksas termiņus, lai nodrošinātu likuma "Par nodokļiem un nodevām" 28.panta otrajā daļā noteikto pienākumu aprēķināt pārmaksātās nodokļu summas palielinājumu par laikus neatmaksātu nodokļu pārmaksu. Ņemot vērā minēto, lai tiktu ievērots vienlīdzības princips, kā arī nerastos papildu izmaksas Valsts ieņēmumu dienesta informācijas sistēmās, kas varētu rasties, mainot pārmaksātā nodokļa atmaksas termiņu attiecībā uz 2022., 2023. un 2024. gada ienākumu deklarācijām, likuma pārejas noteikumi papildināti ar 212.punktu, kas paredz, ka grozījumi šā likuma 19. panta ceturtajā daļā attiecībā uz nodokļu pārmaksas atmaksas termiņiem stājas spēkā 2026. gada 1. janvārī un ir piemērojami, ja tiek atmaksāts pārmaksātais nodoklis, iesniedzot gada ienākumu deklarāciju par 2025. gadu un turpmākajiem taksācijas gadiem. Lai Valsts ieņēmumu dienests varētu laicīgi nodrošināt tehniskās izmaiņas pirms kārtēja gada ienākumu deklarācijas iesniegšanas termiņā 1. martā, pārejas noteikumi papildināti arī ar 213.punktu, kas paredz, ka grozījumi likuma 19.panta 4.³ daļā stājas spēkā 2027.gada 1.janvārī un ir piemērojami, ja tiek atmaksāts pārmaksātais nodoklis, iesniedzot deklarāciju par 2026. gadu un turpmākajiem taksācijas gadiem.

Terminoloģijas sakārtošana 
Likuma 19.pantā visā tekstā vārdi "deklarācija par ienākumu no kapitāla" aizstāti ar vārdiem "deklarācija par ienākumu no kapitāla pieauguma", lai nodrošinātu skaidrību attiecībā uz minētās deklarācijas lietojumu un vienveidīgu lietoto terminoloģiju normatīvajos aktos.
 

10. Normas, kas nosaka ārvalstīs gūtā ienākuma no būtiskas līdzdalības aplikšanu ar nodokli, precizēšana (grozījumi likuma 24. panta 3.¹ daļā)

Likumā ir ietvertas normas, kas nosaka nodokļa piemērošanu ienākumam no būtiskas līdzdalības ārvalstu sabiedrībās, t.i. sabiedrībās, kas atrodas, ir izveidotas vai nodibinātas zemu nodokļu un beznodokļu valstī vai teritorijā  (likuma 8.panta trešās daļas 12.² punkts un divpadsmitā daļa, 17.³ pants un 24. panta 3.¹ daļa). Ar minēto regulējumu tiek novērsta iespēja, ka par sabiedrības peļņu zemu nodokļu un beznodokļu valstī vai teritorijā tiktu maksāts tikai salīdzinoši zems nodoklis sabiedrības līmenī no sabiedrības peļņas, savukārt peļņa dažādu darījumu veidā tiktu izmantota tās īpašnieku labuma gūšanai, īpašnieku līmenī nemaksājot nodokli Latvijā. Likumā ietvertais regulējums paredz, ka visa sabiedrības nesadalītā peļņa, kas noteikta saskaņā ar attiecīgajā valstī vai teritorijā spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, tiek attiecināta uz pašu sabiedrības īpašnieku un aplikta ar nodokli sabiedrības īpašnieka līmenī. Lai novērstu iespējamu nodokļu dubultu uzlikšanu vienam un tam pašam ienākumam – sabiedrības peļņai – abās valstīs, Latvijas maksātājiem –rezidentiem ir radījusi iespēju samazināt nodokli, kas aprēķināts par ienākumu no būtiskas līdzdalības ārvalsts sabiedrībā, par zemu nodokļu un beznodokļu valstī vai teritorijā kapitālsabiedrības līmenī samaksāto nodokli no ārvalsts sabiedrības peļņas/ienākumiem. 
Uz to norāda arī Saeimas 2012. gada 15. novembra likuma “Grozījumi likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”” anotācijas I sadaļas “Tiesību akta projekta izstrādes nepieciešamība” 4. punktā “Tiesiskā regulējuma mērķis un būtība” attiecībā uz likuma 8. panta trešās daļas 12.² punktu un divpadsmito daļu, kā arī 17.³ pantu ietvertais skaidrojums: “Likumprojekts paredz ieviest nodokļu pretizvairīšanās normas attiecībā uz tāda ienākuma aplikšanu ar nodokli, kas iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātājam pienākas no tā līdzdalības zemu nodokļu un beznodokļu valstu vai teritoriju sabiedrībās, trastos vai citos juridiskos veidojumos (turpmāk – ārvalstu sabiedrībās). Paredzēts, ka ar nodokli tiks aplikts uz maksātāju attiecināmais ārvalstu sabiedrības ienākums, ja maksātāja līdzdalība ārvalstu sabiedrībā ir būtiska – 25 % un vairāk –, neatkarīgi no tā, ka šis ienākums nav ticis sadalīts dividendēs. (..) Likums arī paredz, ka aprēķināto nodokli var samazināt par ārvalstu kapitālsabiedrības līmenī samaksāto nodokļa daļu, kura ir proporcionāla peļņas daļai, kuru var attiecināt uz nodokļa maksātāju”. 
Problemātika ir saistīta ar apstākli, ka likuma 1.panta pirmajā daļā noteikts, ka termins ”nodoklis” ir saīsinājums no termina ”iedzīvotāju ienākuma nodoklis”. Termins “nodoklis” tiek lietots arī likuma 24. panta 3.¹ daļā.  Tādējādi nepieciešams nodrošināt viennozīmīgu izpratni par likuma 24. panta 3.¹ daļā ietverto normu.
 

10. Normas, kas nosaka ārvalstīs gūtā ienākuma no būtiskas līdzdalības aplikšanu ar nodokli, precizēšana (grozījumi likuma 24. panta 3.¹ daļā)

Precizēta likuma 24. panta 3.¹ daļā ietvertā norma ar skaidrojumu, ka nodokli, kas aprēķināts no būtiskās līdzdalības ārvalstu sabiedrībā ienākuma, var samazināt par sabiedrības līmenī samaksāto attiecīgās valsts uzņēmumu ienākuma nodokli vai tam pielīdzināmo nodokli.

11. Normu aktualizēšana, veicot tehniskus precizējumus un aktualitāti zaudējušo normu izslēgšanu.

2004.gada 20.decembrī Saeimā pieņemto likuma grozījumu mērķis, ar kuriem likuma 24.pants tika papildināts ar piekto un sesto daļu, bija nodrošināt 2003.gada 3.jūnija Padomes Direktīvas 2003/48/EK par tādu ienākumu aplikšanu ar nodokļiem, kas gūti kā procentu maksājumi par uzkrājumiem (turpmāk - Direktīva 2003/48EK) ieviešanu Latvijā.  Likumā minētajās normās noteikta  kārtība, kādā tiek novērsta nodokļu dubulta uzlikšana gadījumā, kad atsevišķas dalībvalstis un dalībvalstu saistītās un atkarīgās teritorijas ieviešot minēto direktīvu, ietur direktīvā noteiktajā pārejas periodā īpašu nodokli – uzkrājumu nodokli.
2014.gada 9.decembrī tika pieņemta Padomes Direktīva 2014/107/ES, ar ko tika grozīta Direktīva 2011/16/ES attiecībā uz obligāto automātisko informācijas apmaiņu nodokļu jomā, paplašinot automātisko informācijas apmaiņu attiecībā uz finanšu iestāžu rīcībā esošo informāciju par klientu kontu bilanci vai vērtību, procentiem, dividendēm, ienākumu no noteiktiem apdrošināšanas produktiem, ienākumu no finanšu aktīvu pārdošanas vai dzēšanas un citām summām, kuras gūtas ar konta starpniecību. 
Ar minētajiem grozījumiem tika aizstāta  Direktīva 2003/48/EK, kura līdz šim regulēja informācijas automātisku sniegšanu citu ES dalībvalstu nodokļu administrācijām par to nodokļu maksātāju - fizisko personu - uzkrājumu ienākumu. Direktīva 2003/48/EK zaudēja spēku ar 2016.gada 1.janvāri, tādējādi likuma 24.panta piektā un sestā daļa ir zaudējušas savu aktualitāti.

 

11. Normu aktualizēšana, veicot tehniskus precizējumus un aktualitāti zaudējušo normu izslēgšanu.

Precizēts likuma 24.panta nosaukums, nodrošinot panta nosaukuma atbilstību panta saturam, 24.panta otrajā daļā precizēta terminoloģija attiecībā uz subjektu, kam piemērojami šā panta nosacījumi. Izslēgta likuma 24.panta piektā un sestā daļa.

Precizēts likuma 28.panta 12.punkts attiecībā uz dzīvības apdrošināšanas līguma (ar līdzekļu uzkrāšanu) darbības termiņu, kad rodas pienākums iesniegt gada ienākumu deklarāciju un palielināt ar nodokli apliekamo ienākumu par iepriekšējos taksācijas periodos attaisnotajos izdevumos ietvertajām apdrošināšanas prēmiju summām. 

 

12. Pienākumu noteikšana būvniekam Darba likuma 75.²pantā minētajā gadījumā, kad apakšuzņēmējam ir nodota pilnīgi vai daļēji līgumsaistību izpilde par būvdarbu (likuma 17.panta papildināšana ar 1.¹daļu).

Ņemot vērā Saeimā 2016.gada 12.maijā pieņemtos grozījumus Darba likumā ^[1] , Darba likums papildināts ar 75.²pantu, kurā ir noteikta būvnieka atbildība par algas nomaksu, ja darba devējam kā apakšuzņēmējam ir nodota pilnīga vai daļēja līgumsaistību izpilde par būvdarbu saistībā ar ēku būvniecību vai specializēto būvdarbu veikšanu, bet darba devējs darba līgumā/darba koplīgumā noteiktajā laikā nav izpildījis pienākumu izmaksāt darbiniekam darba samaksu. Papildus šajā Darba likuma pantā ietverta norma, kas paredz, ka tā persona, kura darba devējam ir tieši nodevusi līgumsaistību izpildi, iegūst regresa prasības pret darbinieka tiešo darba devēju tādā apmērā, kādā tā ir izmaksājusi šī darba devēja darbiniekam darba samaksu.
Minētais nozīmē, ka gadījumā, ja darbinieks darba līgumā vai darba koplīgumā noteiktajā laikā (datumā) nav saņēmis pienākošos darba samaksu, tad viņam ir tiesības tieši vērsties pie tās personas, kura darba devējam kā apakšuzņēmējam ir tieši nodevusi līgumsaistību izpildi. 
Pašreiz likumā nav noteikti būvnieka pienākumi, kas tam rodas iestājoties Darba likuma 75.²pantā minētajam gadījumam.

^[1] _{Likumprojekts "Grozījumi Darba likumā" izstrādāts, lai pārņemtu 2014. gada 15. maija Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2014/67/ES par to, kā izpildīt Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes regulu (ES) Nr.1024/2012 par administratīvo sadarbību, izmantojot Iekšējā tirgus informācijas sistēmu ("IMI regula"), kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija direktīvas 2014/66/ES par ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem trešo valstu valsts piederīgajiem saistībā ar pārcelšanu uzņēmuma ietvaros  prasības.}

 

12. Pienākumu noteikšana būvniekam Darba likuma 75.²pantā minētajā gadījumā, kad apakšuzņēmējam ir nodota pilnīgi vai daļēji līgumsaistību izpilde par būvdarbu (likuma 17.panta papildināšana ar 1.¹daļu).

Likuma 17.pants papildināts ar 1.¹daļu, kas nosaka, ka, izpildoties Darba likuma 75.²pantā ietvertajiem nosacījumiem, uz būvuzņēmēju ir attiecināmi tie paši nosacījumi, kas uz darba devēju. Ja likuma 17.pantā noteiktos darba devēja pienākumus, piemēram, algas nodokļa iemaksu budžetā, izpilda būvuzņēmējs, kas apakšuzņēmējam ir nodevis līgumsaistību izpildi, tad šie pienākumi par attiecīgo periodu nav attiecināmi uz darba devēju apakšuzņēmēju. Būvuzņēmējs var vērsties pie apakšuzņēmēja ar regresa prasību budžetā nomaksātā algas nodokļa apmērā. 
 

13. Regulējums samazinātās patentmaksas maksātājiem (grozījumi likuma 11.¹⁰panta sestajā daļā un 28.panta 16.punktā)

Likuma 11.¹⁰pantā ir noteikti īpaši nosacījumi samazinātās patentmaksas maksātājiem attiecībā uz darbības jomām un subjektiem. Likuma 11.¹⁰panta ceturtajā daļā ir noteikts, ka nodokļa maksātājam ir tiesības maksāt samazināto patentmaksu, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:
1) viņam ir piešķirta vecuma pensija (tai skaitā priekšlaicīgi) un ir tiesības piemērot pensionāra neapliekamo minimumu vai saskaņā ar normatīvajiem aktiem maksātājs ir atzīts par personu ar 1. vai 2. grupas invaliditāti;
2) maksātāja saimnieciskās darbības ieņēmumi pirmstaksācijas gadā nepārsniedz 3000 euro;
3) maksātājs nav algas nodokļa maksātājs;
4) maksātājs savā saimnieciskajā darbībā nenodarbina citas personas.
Savukārt šā panta sestā daļa nosaka nodokļa maksātāja (samazinātās patentmaksas maksātāja) rīcību, ja tā saimnieciskās darbības ieņēmumi taksācijas gadā pārsniedz 3000 euro. Atbilstoši noteiktajam, saimnieciskās darbības apliekamo ienākumu, sākot ar nākamo mēnesi pēc minētā saimnieciskās darbības ieņēmumu sliekšņa pārsniegšanas un turpmākajos periodos, aprēķina saskaņā ar šā likuma 11. vai 11.¹ pantu. Turklāt noteikts, ka atkārtoti izvēlēties maksāt samazināto patentmaksu ne agrāk kā pēc pieciem gadiem.
Ņemot vērā subjektu loku, kuri var izvēlēties piemērot minēto režīmu, nepieciešams pārskatīt termiņu, kas ierobežo minētā nodokļa režīma atkārtotas izmantošanas iespējas likumā noteiktā saimnieciskās darbības ieņēmumu sliekšņa pārsnieguma gadījumā.
Papildus nepieciešams veikt tehniskus precizējumus likuma 28.panta 16.punktā, norādot šā likuma 11.¹⁰ panta ceturtajā daļā noteikto saimnieciskās darbības ieņēmumu slieksni līdz kuram nodokļa maksātājs var izvēlēties maksāt samazināto patentmaksu.

 

13. Regulējums samazinātās patentmaksas maksātājiem (grozījumi likuma 11.¹⁰panta sestajā daļā un 28.panta 16.punktā)

Likuma 11.¹⁰panta sestajā daļā noteikts, ka atkārtoti izvēlēties maksāt samazināto patentmaksu likumā noteiktā ieņēmumu apjoma limita pārsnieguma gadījumā var ne agrāk kā pēc diviem gadiem. Tehniski precizējumi likuma 28.panta 16.punktā, aktualizējot atbilstoši pašreizējam regulējumam.
 

14. Ar nodokli apliekamā ienākuma samazināšana par pašnodarbinātā valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām (turpmāk - VSAOI) (grozījumi likuma 11.panta trešās daļas 13.punktā) 

Likuma 10. panta pirmās daļas 1. punkts paredz, ka pirms ienākuma aplikšanas ar nodokli no gada apliekamo ienākumu apjoma cita starp kā attaisnotie izdevumi tiek atskaitītas VSAOI.
Likuma 11.panta pirmā daļa nosaka, ka fiziskās personas ienākums no saimnieciskās darbības tiek aprēķināts kā šajā likuma pantā likuma  noteikto ieņēmumu un ar to gūšanu saistīto izdevumu starpība. 
Likuma 11. panta trešajā daļā ir uzskaitīti ar taksācijas gada ienākuma gūšanu no saimnieciskās darbības izdevumu veidi. Izdevumu uzskaitījumā šā likuma panta trešās daļas 7.punktā ir minētas VSAOI par darbiniekiem, savukārt 13.punktā - Latvijas Republikā noteikto nodokļu (izņemot iedzīvotāju ienākuma nodokli un pievienotās vērtības nodokli) un nodevu (izņemot valsts nodevu par prasības pieteikumu tiesā) maksājumi.
Gramatiski lasot minētās normas, pirmšķietami var secināt, ka, nosakot ar nodokli apliekamo ienākumu, pie izdevumiem, kas saistīti ar saimniecisko darbību, var iekļaut arī VSAOI, ko pašnodarbinātā persona samaksājusi par sevi, pamatojoties uz likuma 11. panta trešās daļas 13. punktu. Taču šāds secinājums ir tikai pirmšķietams, jo likuma 10. panta pirmās daļas 1. punkts paredz, ka pirms ienākuma aplikšanas ar nodokli no gada apliekamo ienākumu apjoma cita starp kā attaisnotie izdevumi tiek atskaitītas VSAOI. Turklāt likuma  10. panta devītās daļas 1. punkts paredz, ka taksācijas gada ienākumu par likuma 10. panta pirmās daļas 1. punktā minētajiem attaisnotajiem izdevumiem nedrīkst samazināt, ja maksātāja — individuālā uzņēmuma (arī zemnieka vai zvejnieka saimniecības) īpašnieka — par sevi kā par pašnodarbinātu personu veiktās VSAOI ir iekļautas individuālā uzņēmuma (arī zemnieka vai zvejnieka saimniecības) saimnieciskās darbības izdevumos.
Ņemot vērā minēto, nepieciešams precizēt likuma 11.panta trešās daļas 13.punktā ietverto normu, lai nodrošinātu tiesisko skaidrību un vienveidīgu izpratni par pašnodarbinātā VSAOI neietveršanu saimnieciskās darbības izdevumos.

14. Ar nodokli apliekamā ienākuma samazināšana par pašnodarbinātā VSAOI (grozījumi likuma 11.panta trešās daļas 13.punktā)

Lai nodrošinātu vienveidīgu likumā ietvertās normas lietojumu, precizēta likuma 11.panta trešās daļas 13.punktā ietvertā norma, nosakot, ka izdevumos, ja tie saistīti ar taksācijas gada ienākuma gūšanu no saimnieciskās darbības, tiek ieskaitīti  Latvijas Republikā noteikto nodokļu (izņemot iedzīvotāju ienākuma nodokli, valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas par sevi kā pašnodarbinātu personu un pievienotās vērtības nodokli) un nodevu (izņemot valsts nodevu par prasības pieteikumu tiesā) maksājumi.

15. Deklarācijas  kontrolēšana un apliekamā ienākuma noteikšana uz aprēķina pamata (grozījumi likuma 22.panta astotajā daļā)

Likuma 22. pants nosaka deklarācijas kontrolēšanas un apliekamā ienākuma noteikšanu uz aprēķinu pamata. Šā likuma panta trešā daļa nosaka, ja maksātāja deklarētie ienākumi vai Valsts ieņēmumu dienesta rīcībā esošajos pārskatos (paziņojumos) uzrādītie maksātāja ienākumi neatbilst viņa izdevumiem taksācijas gadā, Valsts ieņēmumu dienests pieprasa šā panta 3.1 daļā noteiktajā termiņā iesniegt papildu deklarāciju (atbilstoši Ministru kabineta apstiprinātajai veidlapai) par ienākumiem, ieņēmumiem, naudas un citiem uzkrājumiem, īpašumiem un to vērtības maiņu (turpmāk — papildu deklarācija). Atbilstoši šā panta septītajai daļai budžetā maksājamo nodokļa summu un samaksas termiņus nosaka Valsts ieņēmumu dienesta lēmums, ko pieņem, pamatojoties uz pārbaudes datiem par attiecīgo taksācijas periodu.
Tomēr šā panta astotā daļa nosaka, kārtību, kādā uz aprēķinu pamata Valsts ieņēmumu dienests nosaka apliekamā ienākuma lielumu, un kārtību un termiņu, kādā Valsts ieņēmumu dienestam iesniedzama informācija par maksātāja ieņēmumiem, naudas uzkrājumiem un īpašumiem un to vērtības maiņu, nosaka Ministru kabinets.
Savukārt Ministru kabineta 2006.gada 19.septembra noteikumu Nr.780 “Noteikumi par papildu deklarācijas par ienākumiem, ieņēmumiem, naudas un citiem uzkrājumiem, īpašumiem un to vērtības maiņu veidlapu un kārtību, kādā Valsts ieņēmumu dienests uz aprēķinu pamata nosaka iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātāja apliekamo ienākumu” (turpmāk – MK noteikumi Nr.780) 16.punktā noteikts, ka kādas aprēķinu metodes Valsts ieņēmumu dienests aprēķinot ienākumu var izmantot nodokļu revīzijas (audita) ietvaros.
2023.gada 30.jūnijā stājās spēkā grozījumi likumā “Par nodokļiem un nodevām”, kas tostarp ir saistīti ar Valsts ieņēmumu dienesta kontroles procesa efektivizēšanu, kā arī kontroles procesa vienkāršošanu, kad tiek kontrolēta viena vai vairāku nodokļu vai nodevu maksājumu aprēķināšanas, maksāšanas un ieskaitīšanas budžetā pareizība. Optimizējot kontroles procesus tika saglabāta  nodokļu revīzija (audits), bet vienlaikus tika izveidots jauns process nodokļu kontrole. Likumprojekta “Grozījumi likumā “Par nodokļiem un nodevām” anotācijā noteikts:
“Jaunā nodokļu administrēšanas pārbaude – nodokļu kontrole – būtībā ir plānota līdzīga nodokļu revīzijai (auditam).  Jo, kā jau to šobrīd Augstākā tiesa ir atzinusi attiecībā uz datu atbilstības pārbaudi, kas tiek integrēta jaunajā pārbaudē, “tā ir līdzīga ar nodokļa auditu, izņemot atšķirību tajā, ka datu atbilstības pārbaude nenotiek nodokļu maksātāja telpās un nenotiek iepazīšanās ar faktisko aktīvu un līdzekļu stāvokli” (skatīt Augstākās tiesas 2015.gada 1.jūnija spriedumu lietā Nr.A420759810 (SKA-355/2015)).
Tādējādi iestādes ziņā ir noteikt, kurš no nodokļu administrācijas pārbaudes veidiem – nodokļu kontrole vai nodokļu revīzija (audits) – konkrētajā gadījumā ir piemērotākais, lai pārbaudītu nodokļu maksājumu aprēķināšanas vai maksāšanas pareizību un atbilstību normatīvajiem aktiem. Ja iestādes iegūto faktu kopums ir pietiekams nodokļu rēķina izdošanai, vai, ja konstatēto pārkāpumu vai neatbilstību ir iespēja novērst pašam nodokļu maksātājam, Valsts ieņēmumu dienests var izvēlēties veikt nodokļu kontroli, savukārt, ja būs nepieciešama padziļināta informācijas iegūšana un plašāka faktu noskaidrošana (piemēram, iegūstot informāciju arī no trešajām personām, tajā skaitā, ārvalstu nodokļu administrācijām vai citām kompetentām ārvalstu iestādēm), kā piemērotākā nodokļu administrācijas pārbaude var tikt noteikta nodokļu revīzija (audits).”
Tādējādi iestādei pašai būtu jāizvēlas piemērotākais pārbaudes veids, lai izmantotu aprēķinu metodes. Tomēr šobrīd minēto ierobežo MK noteikumu Nr.780 16.punkts.

15. Deklarācijas  kontrolēšana un apliekamā ienākuma noteikšana uz aprēķina pamata (grozījumi likuma 22.panta astotajā daļā)

Likuma 22.panta astotā daļa papildināta ar normu, kas paredz, ka Valsts ieņēmumu dienests, nosakot ienākumu, šajā pantā minētās aprēķina metodes var izmantot nodokļu kontroles ietvaros.
 

16. Deklarāciju iesniegšanas termiņi, mainot rezidences statusu (likuma 19.panta papildināšana ar 5.⁶ daļu)

Gada ienākumu deklarācijas iesniegšanas termiņi

Likuma 19.panta piektajā daļā ir noteikti termiņi, kādā iekšzemes nodokļa maksātājiem (rezidentiem) Valsts ieņēmumu dienestā ir iesniedzama gada ienākumu deklarācija. Ievērojot noteikto, gada ienākumu deklarācija ar tai pievienotajiem dokumentiem iesniedzama Valsts ieņēmumu dienestam taksācijas gadam sekojošajā gadā no 1. marta līdz 1. jūnijam, bet, ja taksācijas gada ienākumi, kurus apliek ar šā likuma 15. panta otrajā daļā noteikto nodokļa likmi, pārsniedz saskaņā ar likumu “Par valsts sociālo apdrošināšanu” noteikto obligāto iemaksu objekta maksimālo apmēru, — no 1. aprīļa līdz 1. jūlijam. 

Savukārt ārvalsts nodokļu maksātājiem (nerezidentiem) gada ienākumu deklarācijas iesniegšanas termiņi Valsts ieņēmumu dienestā ir noteikti likuma 19.panta 5.¹ daļā un 5.²daļā. Ārvalsts nodokļu maksātājiem, kas Latvijā uzturas, lai veiktu algotu darbu tāda darba devēja labā, kurš nav Latvijas rezidents vai kuram nav pastāvīgās pārstāvniecības Latvijā, un pārtrauc minētā ienākuma gūšanu, gada ienākumu deklarāciju Valsts ieņēmumu dienestā jāiesniedz pirms izbraukšanas no Latvijas, savukārt citos gadījumos, ja nodoklis maksājams rezumējošā kārtībā, bet  taksācijas gadā tiek pārstāta šādu ienākumu gūšana, saraujot ekonomiskās saites ar Latviju - 30 dienu laikā pēc ienākumu gūšanas beigām.
Tajā pat laikā likumā nav atrunāta ienākumu deklarēšanas kārtība gadījumā, ja iekšzemes nodokļu maksātājs (rezidents) taksācijas gada laikā maina rezidenci un kļūst par ārvalstu nodokļu maksātāju (nerezidentu).

Atbilstoši Valsts ieņēmumu dienesta sniegtajai informācijai^[1], šobrīd nerezidenti var iesniegt gada ienākumu deklarāciju pirms taksācijas gada beigām tikai nestrukturētā veidā. Līdz šim ir bijuši tikai pāris nerezidenti, kas deklarāciju ir iesnieguši 30 dienu laikā, izmantojot  komerciālus nodokļu konsultantus vai to birojus. Turklāt arī tad, ja šādi ātrāk iesniegtai gada ienākumu deklarācijā tiktu aprēķināts budžetā piemaksājamais nodoklis, tā samaksas termiņš būtu tāds pats kā vispārējā gadījumā, piemēram, – līdz nākamā gada 23. jūnijam.
Attiecībā uz rezidentiem, kuri kļūst nerezidentiem, Valsts ieņēmumu dienesta rīcībā nav informācijas par ar nodokli neapliekamiem ienākumiem vai ienākumiem, no kuriem izmaksas brīdī nav jāietur nodoklis, jo tos attiecīgo ienākumu izmaksātāji iesniedz Valsts ieņēmumu dienestā tikai līdz nākamā gada 1. februārim. 

^[1] _{Valsts ieņēmumu dienesta 2025.gada 25.jūnija vēstule Nr.4.1/8.5.1/42362}
 

16. Deklarāciju iesniegšanas termiņi (likuma 19.panta papildināšana ar 5.⁶ daļu)

Likuma 19.pants papildināts ar 5.⁶ daļu, kurā noteikta maksātāja rīcība rezidences statusa maiņas gadījumā. Ja rezidents, kas taksācijas gada laikā ir guvis ienākumus, no kuriem nodoklis maksājams rezumējošā kārtībā, taksācijas gadā kļūst par nerezidentu, viņš gada ienākumu deklarāciju iesniedz šā panta piektajā daļā noteiktajā termiņā.