Anotācija (ex-ante)

Konvencija ir pirmais Eiropas tiesību akts vispusīga tiesiskā regulējuma  radīšanai, kura mērķi ir aizsargāt sievietes, bērnus, vīriešus un seniorus no jebkādas vardarbības un novērst vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē, sodīt par to, kā arī sekmēt jebkādas vardarbības pret sievietēm izskaušanu un veicināt sieviešu un vīriešu faktisku līdztiesību. Ar konvenciju tiek izveidots visaptverošs un daudzpusīgs tiesiskais regulējums nolūkā aizsargāt sievietes no visu veidu vardarbības un aizsargāt sievietes un vīriešus no vardarbības ģimenē.

Nākamā diena pēc izsludināšanas (likumprojektam)

-

No Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 93. pantā ietvertajām tiesībām uz dzīvību izriet valsts pienākums sargāt personas dzīvību ne vien no valsts pašas darbībām, bet arī no citu personu darbībām. Satversmes 95. pants ietver spīdzināšanas un citādas cietsirdīgas vai cieņu pazemojošas izturēšanās aizliegumu, kas liedz citstarp tādu rīcību, kas var radīt cietušajam baiļu, ciešanu un mazvērtības sajūtu. Savukārt Satversmes 111. pantā ietvertais valsts pienākums aizsargāt cilvēku veselību nozīmē citstarp pienākumu aizsargāt personu no citu privātpersonu iejaukšanās tās pamattiesību realizācijā gan attiecībā uz fizisko, gan garīgo veselību. Šo Satversmes normu tvērumā ietilpst valsts pienākums aizsargāt ikvienu no vardarbības, kas var apdraudēt personas dzīvību vai fizisko un garīgo veselību, kā arī pakļaut personu spīdzināšanas un cietsirdīgas vai pazemojošas izturēšanās riskam (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 4. jūnija sprieduma lietā Nr. 2020-39-02 18. punktu).
Centrālās statistikas pārvaldes dati parāda, ka katra ceturtā sieviete 18-74 gadu vecumā ir pieredzējusi fizisku vai seksuālu vardarbību (sk.: Centrālā statistikas pārvalde. Vardarbības izplatība Latvijā, 2021. Statistisko datu krājums. Rīga, 2022. Pieejams: admin.stat.gov.lv). Tomēr jāņem vērā, ka statistikas dati, iespējams, apkopo tikai daļu no vardarbības ainas, jo “daļa cilvēku izvairās par vardarbību ziņot, skatot to kā ģimenes lietu, upura paša atbildību vai noklusējuma jautājumu” (sk.: Vardarbība pret sievietēm un bērniem Latvijā. Situācijas pārskats par statistiku un publiski pieejamajiem kvantitatīvajiem datiem, 2019. Pieejams: antropologija.lu.lv). Uz augsto vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē izplatību Latvijā norādījušas vairākas starptautiskās organizācijas (plašāk sk.: Konceptuālā ziņojuma “Par Latvijas pievienošanos Eiropas Padomes Konvencijai par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu” 3. pielikumu. Pieejams: lm.gov.lv). Līdzīgi arī Satversmes tiesa secinājusi, ka vardarbība pret sievietēm Latvijā aizvien ir izplatīta (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 4. jūnija sprieduma lietā Nr. 2020-39-02 23. punktu). 2023.gada 21.jūnija Labklājības ministrijas organizētajā Bērnu lietu sadarbības padomē, Iekšlietu ministrija prezentēja sagatavoto Pārskatu par nepilngadīgo noziedzības stāvokli un noziedzīgos nodarījumos cietušajiem bērniem 2022. gadā, kur tika konstatēts, ka laikā no 2018. gada līdz 2021. gadam noziedzīgos nodarījumos vairāk cietušas tieši meitenes. Tajā arī secināts, ka bērni visvairāk cietuši no noziedzīgiem nodarījumiem pret tikumību un dzimumneaizskaramību (55,5%), kā arī no cietsirdības un vardarbības (18,5%). Atbilstoši Valsts policijas sagatavotajai informācijai par “Valsts policijas kompetenci vardarbības novēršanas jomā” attiecību statusa analīzi vardarbības ģimenē gadījumos 2022.gadā kopskaitā no 647 izsaukuma gadījumiem, 616 gadījumos cietusī persona bijusi sieviete, bet vardarbības veicējs – vīrietis. No 616 gadījumiem, 438 gadījumos vardarbība notikusi starp laulātajiem partneriem un dzīvesbiedriem, kas liecina, ka lielākoties vardarbība ģimenē notiek starp intīmo attiecību partneriem.
Lai veicinātu iepriekš minēto problēmu risināšanu, likumprojekts „Par Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu” (turpmāk – likumprojekts) paredz ratificēt konvenciju.
Konvencija 2011.gada 11.maijā tika atvērta parakstīšanai un ir stājusies spēkā 2014.gada 1.augustā pēc tam, kad to ratificēja 10 Eiropas Padomes valstis.
Uz 2023.gada 26.jūniju Konvenciju ir parakstījušas 45 no 46 Eiropas Padomes dalībvalstīm, ratificējušas nav 7 dalībvalstis (Armēnija, Bulgārija, Čehija, Ungārija, Latvija, Lietuva un Slovākija), Azerbaidžāna ir vienīgā Eiropas Padomes valsts, kura konvenciju nav ne parakstījusi, ne ratificējusi. Latvija Konvenciju parakstīja 2016.gada 18.maijā. Turcija 2021.gada 22.martā denonsēja konvenciju.
Eiropas Savienība konvenciju parakstīja 2017. gada 13. jūnijā, pamatojoties uz 2017. gada 11. maija lēmumiem par konvencijas parakstīšanu no Eiropas Savienības puses: Padomes Lēmumu (ES) 2017/865 par to, par to, lai Eiropas Savienības vārdā parakstītu Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu attiecībā uz jautājumiem, kas saistīti ar tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, un Padomes Lēmumu (ES) 2017/866 par to, lai Eiropas Savienības vārdā parakstītu Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu attiecībā uz patvērumu un neizraidīšanu. Lēmumos uzsvērts, ka Konvencijas parakstīšana Savienības vārdā veicinās līdztiesības starp vīriešiem un sievietēm īstenošanu visās jomās, kas ir viens no Savienības galvenajiem mērķiem un vērtībām un kas saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. un 3. pantu, Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 23. pantu ir īstenojams visās Eiropas Savienības darbībās. 
Eiropas Savienības (ES) Padome 2023. gada 1. jūnijā apstiprināja ES pievienošanos konvencijai, kas stāsies spēkā ES konkrētā ierobežotā apjomā, t.i., tikai jomās, kas ir ES kompetencē atbilstoši ES pamatlīgumiem un saskaņā ar ES Tiesas atzinumu. ES Tiesa 2021. gada 6. oktobrī atzina, ka ES var ratificēt konvenciju un konstatēja, ka juridiskais pamats, lai ES varētu pievienoties konvencijai, ir kopīgie noteikumi par patvērumu, tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās, kā arī ES iestāžu noteikumi.
ES pievienošanās konvencijai nenozīmē konvencijas ratifikāciju dalībvalstīs. Turklāt ES pievienojas atsevišķās konkrētās jomās, kas ir ES kompetencē. ES pievienojās konvencijai 2023.gada 28.jūnijā.
Konvencija sastāv no 81 panta. Konvencijas I nodaļā ir ietverti konvencijas mērķi, definīcijas, diskriminācijas aizliegums un vispārējie dalībvalstu pienākumi. Konvencija attiecas uz jebkādu vardarbību pret sievietēm, tostarp vardarbību ģimenē, kas skar sievietes. Vienlaikus konvencija mudina dalībvalstis piemērot šo konvenciju arī attiecībā uz ģimenē izdarītu vardarbību, kura vērsta pret vīriešiem un bērniem. Konvencijas 3.panta a) punktā dots termina „vardarbība pret sievietēm” skaidrojums, proti, tas ir cilvēktiesību pārkāpums un sieviešu diskriminācija, un ar to apzīmē visus ar dzimumu saistītus vardarbības aktus, kas sievietēm rada vai var radīt fizisku, seksuālu, psiholoģisku vai ekonomisku kaitējumu vai ciešanas, kā arī šādu vardarbības aktu draudus, piespiešanu vai patvaļīgu brīvības atņemšanu neatkarīgi no tā, vai šāda vardarbība notiek sabiedriskajā vai privātajā dzīvē.
Konvencijas Paskaidrojošajā ziņojumā (25.punkts) norādīts, ka termins „vardarbība pret sievietēm” tiek interpretēts kopsakarā ar ANO Konvencijas par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW) 1.pantā noteikto, ka šāda vardarbība rada „jebkādas tādas atšķirības, izņēmumus vai ierobežojumus dzimuma dēļ, kuru sekas vai mērķis ir apgrūtināt vai pilnībāgi liegt sieviešu cilvēktiesību vai pamatbrīvību atzīšanu vai apgrūtināt vai pilnībā liegt sievietēm minēto tiesību un brīvību īstenošanu vai izmantošanu politiskajā, ekonomiskajā, sociālajā, kultūras, pilsonisko tiesību vai jebkurā citā jomā neatkarīgi no viņu ģimenes stāvokļa, pamatojoties uz vīriešu un sieviešu līdztiesību”.
Vienlaikus jāatzīmē, ka arī konvencijas paskaidrojošā ziņojuma 28.punktā ir minēts, ka „Projekta autori vēlējās uzsvērt to, ka šajā Konvencijā minētās saistības neuzliek konvencijas dalībvalstīm pienākumu veikt pasākumus, kas ir pretrunā konstitucionālajiem noteikumiem”.
Konvencijas 3.panta b) punktā dots termina “vardarbība ģimenē” skaidrojums. Ar terminu „vardarbība ģimenē” apzīmē visas fiziskas, seksuālas, psiholoģiskas vai ekonomiskas vardarbības aktus, kas notiek ģimenē vai mājsaimniecībā, vai starp bijušajiem vai esošajiem laulātajiem vai partneriem neatkarīgi no tā, vai vardarbības izdarītājs dzīvo vai ir dzīvojis vienā dzīvesvietā ar vardarbības upuri.
Konvencijas paskaidrojošajā ziņojumā (41.punkts) skaidrots, ka vardarbību ģimenē var iedalīt galvenokārt divos vardarbības veidos: vardarbība starp intīmo attiecību partneriem un vardarbība starp dažādu paaudžu pārstāvjiem, kas parasti notiek starp vecākiem un bērniem.
Tāpat konvencijas paskaidrojošajā ziņojumā (45.punkts) sniegts skaidrojums terminam „vardarbības upuris”, norādot, ka tas attiecas gan uz tiem vardarbības upuriem, kas cietuši no vardarbības, kura vērsta pret sievietēm, gan uz tiem vardarbības upuriem, kas cietuši no vardarbības ģimenē. Pret sievietēm vērstas vardarbības upuri var būt vienīgi sievietes, tostarp meitenes, bet vardarbības ģimenē upuri var būt vīrieši un sievietes, kā arī bērni.
Vardarbībai pret sievietēm var būt dažādas izpausmes dažādās kultūrās un valstīs – izvarošana, vardarbība ģimenē, seksuāla uzmākšanās, piespiedu kontracepcijas lietošana, jaundzimušo meiteņu slepkavības un ar bērna dzimumu saistīta selektīva rīcība pirms viņa piedzimšanas, uzbrukumi ar skābēm, kaitīgas tradicionālas prakses kā slepkavība tā saucamā „goda” dēļ, sieviešu dzimumorgānu kropļošana, agrīnas vai piespiedu laulības, seksuāla uzmākšanās darbavietā, atraitņu piespiedu „pašnāvība”. Ir vardarbības formas, kas notiek valsts bezdarbības dēļ, piemēram, seksuāla vardarbība un verdzība kara laikā, nomētāšana ar akmeņiem un pēršana. Daudzas vardarbības pret sievietēm formas, kā cilvēku tirdzniecība un piespiedu prostitūcija, bieži vien pielieto organizēta noziedzība.   
Eiropas Padomes eksperti, analizējot konvencijas piemērošanas aspektus, skaidro, ka konvencijai ir stingrs uzsvars uz krimināltiesībām un ka viens no konvencijas sasniegumiem ir tas, ka definētas dažādas sodāmas vardarbības pret sievietēm formas. Tomēr, vardarbība pret sievietēm vai vardarbība ģimenē kā tāda nav atsevišķs noziedzīgs nodarījums konvencijas izpratnē. Līdz ar to konvencija identificē un pieprasa dalībvalstis atzīt par sodāmu konkrētu tīšu rīcību, kas attiecas uz vardarbību pret sievietēm, un nodrošināt, ka par to tiek celtas apsūdzības. Konvencijas V sadaļa uzskaita konkrētu rīcību, kas dalībvalstīm ir jāatzīst par krimināli sodāmu: fiziska vardarbība, psiholoģiska vardarbība, vajāšana, seksuāla vardarbība un izvarošana, piespiedu laulība, sieviešu dzimumorgānu kropļošana, piespiedu aborts un piespiedu sterilizācija. Dalībvalstīm ir arī jāatzīst par sodāmu seksuāla rakstura aizskārums. Vienlaikus konvencijas paskaidrojošā ziņojuma 155.punktā ir uzsvērts, ka minētie nodarījumi ir minimums, par ko vienojušies projekta autori, un tas neliedz valsts tiesību aktos paredzēt vēl citus nodarījumus vai noteikt minētajos tiesību aktos augstākus standartus.
Attiecībā uz diskriminācijas aizliegumu, piemērojot konvenciju, konvencijas paskaidrojošā ziņojuma 52.punktā norādīts, ka diskriminācija jāsaprot tādā nozīmē, kāda minēta Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14. pantā. Vienlaikus minēts, ka, vērtējot Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi situācijās, kad šīs konvencijas 14. pants tika piemērots attiecībā uz tādiem diskriminācijas pamatiem, kas tajā nav uzskaitīti, konvencijas autori pievienoja plašāku diskriminācijas aizlieguma pamatu neizsmeļošo uzskaitījumu.
Konvencijas II nodaļā (Saskaņota politika. Datu vākšana), III nodaļā (Novēršana), IV nodaļā (Aizsardzība un atbalsts), V nodaļā (Materiālās tiesības), VI nodaļā (Izmeklēšana, kriminālvajāšana) izdalāmas četras galvenās dalībvalstu pienākumu jomas: vardarbības prevencija, cietušo personu aizsardzība, vainīgo personu sodīšana, saskaņota politika.
Cietušo aizsardzības jomā valstīm ir jānodrošina cietušajiem vispusīga palīdzība un aizsardzība, tai skaitā, skaidra un saprotama informācija par pieejamiem pakalpojumiem, krīzes centri, krīzes tālruni, kas darbojas diennakti, specializētie atbalsta centri no seksuālas vardarbības cietušām personām, jāaizsargā un jāatbalsta bērni, kas ir vardarbības liecinieki. Lai nodrošinātu cietušo aizsardzību no vardarbības atkārtošanās, ir ietvertas prasības nodrošināt iespēju cietušajiem lūgt civiltiesisko aizsardzību, kā arī kompetentajām iestādēm piešķirt tiesības kritiskajās situācijās izlikt vardarbības veicēju no cietušā dzīves vietas un neļaut tur atgriezties pietiekami ilgu laiku. Sodīšanas jomā dalībvalstīm ir jāparedz, ka noteiktās darbības ir sodāmas, jānodrošina efektīva un savlaicīga izmeklēšana. Kriminālprocesa un tiesvedības laikā jāievēro cietušā tiesības un jāizvairās no sekundāras viktimizācijas. Prevencijas jomā dalībvalstīm jāīsteno sabiedrības informēšanas un speciālistu izglītošanas pasākumi par dažādām vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē formām ar mērķi veicināt izpratni par vardarbības traumējošo raksturu, uzlabot vardarbības gadījumu identificēšanu un ziņošanu par vardarbības gadījumiem. Veidojot saskaņotu politiku, dalībvalstīm ir jānodrošina starpinstitucionāla sadarbība un sadarbība ar nevalstiskajām organizācijām, pilsonisko sabiedrību un plašsaziņas līdzekļiem. Konvencija aicina iesaistīties visas kompetentās valsts iestādes un dienestus, lai pret vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē varētu vērsties koordinētā veidā, izstrādājot sadarbību regulējošus noteikumus. Tāpat konvencijā uzsvērta nepieciešamība apkopot statistikas datus par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē gadījumiem.
Konvencijas ieviešanas saistību apjomu praksē var novērtēt, balstoties uz Ekspertu grupu cīņai ar vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē (turpmāk - GREVIO) izstrādāto dalībvalstu novērtēšanas anketu un sagatavotajiem dalībvalstu novērtēšanas ziņojumiem. Konvencija paredz uzraudzības mehānismu par tās ievērošanu gan nacionālajā, gan starptautiskajā līmenī. Saskaņā ar konvencijas 10.pantu nacionālajā līmenī dalībvalstīm ir jānosaka vai jāizveido viena vai vairākas iestādes, kas atbild par politikas un pasākumu saskaņošanu, īstenošanu, uzraudzību un novērtēšanu, kuri paredzēti, lai novērstu un apkarotu jebkādu vardarbību, uz ko attiecas konvencija. Konvencijas 10. panta pirmajā daļā un IX nodaļā paredzēto saistību izpildi koordinē Labklājības ministrija. Konvencijas uzraudzības mehānisms sastāv no diviem pīlāriem - neatkarīgo ekspertu grupa GREVIO un politiska grupa, Konvencijas dalībvalstu komiteja, ko veido konvencijas dalībvalstu valdību pārstāvji. Piemērojot procedūru, kas balstīta uz ziņojumu sagatavošanu, GREVIO vērtēs dažādus pasākumus, ko dalībvalsts ir veikusi, lai konvencija darbotos. Papildus valdības gatavotajiem ziņojumiem, tā pieprasīs informāciju arī no NVO. Ja saņemtā informācija būs nepietiekama vai ja būs nepieciešama tūlītēja uzmanība kādam jautājumam, GREVIO brauks uz minēto valsti klātienes vizītē. Balstoties uz saņemto informāciju, GREVIO gatavos ziņojumus un rekomendācijas, lai palīdzētu dalībvalstij labāk ieviest konvenciju. Tā var arī pieņemt vispārējās rekomendācijas visām dalībvalstīm. Savukārt Konvencijas dalībvalstu komitejas uzdevums cita starpā ir GREVIO locekļu izvēle un rekomendāciju gatavošana dalībvalstīm, lai valstis varētu ieviest GREVIO ieteikumus. Tāpat konvencijas īstenošanas uzraudzībā tiek aicināti iesaistīties dalībvalstu parlamenti, apspriežot GREVIO ziņojumus. GREVIO izskata dalībvalstu sniegto informāciju, kas tiek sagatavota atbilstoši dalībvalstu novērtēšanas anketai (Anketa par likumdošanas un citiem pasākumiem, kas ievieš praksē Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu nosacījumus;  Questionnaire on legislative and other measures giving effect to the provisions of the Council of Europe Convention on Preventing and Combating Violence against Women and Domestic Violence (Istanbul Convention) GREVIO/Inf(2016)1). GREVIO var papildus organizēt vizītes uz attiecīgajām valstīm, ja iegūtā informācija ir nepietiekama. Pēc informācijas apkopošanas GREVIO sagatavo ziņojumu par dalībvalsti, kurā ir analizēts, kā tiek īstenoti konvencijas noteikumi, un ietverti ieteikumi un priekšlikumi, kā attiecīgā dalībvalsts varētu novērst konstatētos trūkumus.
2022. gada februārī GREVIO publicēja vidusposma horizontālo izvērtējumu par dalībvalstu novērtēšanas ziņojumiem1. Izvērtējumā sniegts visaptverošs (līdz 2020. gadam veikto 17 dalībvalstu novērtēšanas ziņojumu analīze) ieskats uz problēmām, ko GREVIO ir identificējusi dalībvalstīs par katru konvencijas pantu, īstenoto politiku, ieviestajām praksēm, vienlaikus identificējot arī izaicinājumus, kas ir unikāli katrai dalībvalstij. GREVIO ir konstatējusi, ka pamatā dalībvalstis konvencijas prasības ir iestrādājušas tiesību aktos par dažāda veida vardarbību pret sievietēm, tostarp vardarbību ģimenē, kā arī īstenojušas politikas pasākumus uz vardarbības ģimenē novēršanu. GREVIO secina, ka dalībvalstīs ir atšķirīga prakse un pieeja attiecībā uz konvencijas 3. pantā noteikto definīciju izmantošanu normatīvajos aktos un politikas attīstības dokumentos. Vienlaikus jāuzsver, ka konvencijā skatījums uz vardarbību pret sievietēm no cita veida vardarbības ir atšķirīgs, jo upura dzimums ir galvenais motīvs. Tā ir vardarbība, kas tiek izdarīta pret sievieti, kas ir nevienlīdzīgas varas attiecību iemesls un rezultāts, un kam pamatā ir stereotipi un aizspriedumi par noteiktu sieviešu un vīriešu lomu ģimenē un sabiedrībā. Tāpat GREVIO secina, ka lielākajā daļā dalībvalstu spēkā esošās politikas nav visaptverošas, kā to prasa konvencija, jo neattiecas uz visa veida vardarbību pret sievietēm, piemēram, netiek iekļauta vajāšana, piespiedu laulības, izvarošana, piespiedu aborta veikšana. Tāpat kā būtisks aspekts tiek uzsvērts starpinstitucionālās sadarbības trūkums, kā arī sistemātiska un regulāra iesaistīto profesionāļu prasmju un zināšanu pilnveidošanas nepieciešamība. Tāpat GREVIO uzsver dažādu jomu administratīvo datu lomu un nepieciešamību, kas sniedz priekšstatu par vardarbības upura situāciju un pieredzi, kas ir vērtīgs pierādījumu avots, uz kuru balstīt un attīstīt politiku un pieņemt lēmumus.
Kā raksturīgu visām dalībvalstīm, GREVIO uzsver regulāru un ilgtermiņā paredzētu sabiedrības informētības un izpratnes veicināšanas kampaņu un pasākumu trūkumu, kas palīdzētu visiem sabiedrības locekļiem atpazīt vardarbību, vērsties pret to un nodrošināt atbalstu upuriem. Lai veicinātu savstarpējā cieņā balstītu izpratni, mācītu nevardarbīgu pieeju konfliktu risināšanā, mazinātu stereotipus par sieviešu un vīriešu lomu sabiedrībā, izglītībai ir īpaša loma, kas tiek uzsvērta konvencijā. GREVIO īpaši uzsver veselības mācības lomu visu zēnu un meiteņu izglītošanai skolās, lai nodrošinātu sieviešu seksuālās un reproduktīvās tiesības, kā arī tiesības uz neaizskaramību. Šajā ziņā gan jāņem vērā, ka atbilstoši Satversmes 99. panta pirmajam teikumam ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Demokrātiskā tiesiskā valstī nav pieļaujams tas, ka valsts uzspiež indivīdam kādu konkrētu pārliecību. Tomēr, apzinoties ikvienas personas tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību, valstij ir pienākums veikt plašus un vispusīgus pasākumus, kuru mērķis ir mazināt sabiedrības toleranci pret vardarbību un izskaidrot vardarbības sekas visām personām. Proti, valstij ir pienākums saprātīgam un izglītotam indivīdam piedāvāt informāciju par vardarbību un to izraisošiem faktoriem, lai tādējādi šādu vardarbību novērstu. Tas vien, ka šāda informācija indivīdiem tiek piedāvāta, nenozīmē, ka viņiem tiktu uzlikts pienākums uzturēt noteiktu pārliecību. Arī konvencija neparedz piespiedu līdzekļu vēršanu pret personu nolūkā panākt, lai tā maina savu pārliecību (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 4. jūnija sprieduma lietā Nr. 2020-39-02 15.2. punktu). 
Konvencija papildina citus starptautiskus cilvēktiesību dokumentus, kas ir saistoši Latvijai. Latvija jau ir pievienojusies, piemēram, ANO Konvencijai par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu. Tāpat Latvija 2007.gada 13.decembrī ir parakstījusi Lisabonas līgumu, kura sastāvdaļa ir Eiropas Savienības Pamattiesību harta, kas nosaka, ka vīriešu un sieviešu līdztiesība ir jānodrošina visās jomās. 2015.gada 25.septembrī ANO Ilgtspējīgas attīstības samitā tika pieņemti 17 jauni Ilgtspējīgas attīstības mērķi, kuri attiecas uz visām ANO dalībvalstīm, neatkarīgi no attīstības līmeņa, un kuri jāsasniedz līdz 2030. gadam. To vidū 5.mērķis paredz sasniegt dzimumu līdztiesību un nodrošināt tiesības un iespējas visām sievietēm un meitenēm. Dzimumu līdztiesība cita starpā nozīmē izbeigt visas diskriminācijas formas un vardarbības veidus pret sievietēm un meitenēm; novērst tradicionālas kaitīgas prakses kā agrīnas un piespiedu laulības un sieviešu dzimumorgānu kropļošana; nodrošināt sieviešu dalību politiskajos, ekonomiskajos un citos sociālajos procesos. Jaunajā ilgtspējīgas attīstības ietvarā dzimumu līdztiesība tiek akcentēta arī kā horizontāla prioritāte, un kā priekšnoteikums un veicinošs apstāklis citu mērķu sasniegšanai. 
Kā būtisks pamats Konvencijas ratifikācijai ir Satversmes tiesas 2021. gada 4. jūnija pasludinātais spriedums lietā Nr. 2020-39-02 "Par Eiropas Padomes 2011. gada 11. maija Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu 3. panta "c" punkta, 4. panta 3. punkta un 12. panta 1. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes ievadam, 1., 99. un 110. pantam, 4. panta 4. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam un 14. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 112. pantam", nospriežot, pirmkārt, izbeigt tiesvedību lietā daļā par konvencijas 3. panta "c" punkta, 4. panta 3. punkta un 12. panta 1. punkta atbilstību Satversmes ievadam, 1., 99. un 110. pantam un konvencijas 14. panta atbilstību Satversmes 112. pantam. Otrkārt, Satversmes tiesa atzina konvencijas 4. panta 4. punktu par atbilstošu Satversmes 91. pantam. Satversmes tiesa īpaši uzsvēra, ka konvencijas normas neuzspiež nekādu īpašu laulības vai ģimenes formu pieņemšanu vai ieviešanu, un atzina, ka šīs normas neskar valsts pienākumu aizsargāt ģimeni. Satversmes tiesa arī atzina, ka jēdziens “dzimte” konvencijā lietots, lai skaidrotu to, ka atsevišķas sociālās lomas vai stereotipi vairo nevēlamas un kaitīgas situācijas, kā arī noved pie tā, ka vardarbība pret sievietēm tiek uzskatīta par pieņemamu. Ar šo jēdzienu nav paredzēts aizstāt jēdzienus “vīrietis” un “sieviete”  (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 4. jūnija sprieduma lietā Nr. 2020-39-02 13.1.4. un 16.2. punktu). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir vairākkārt atzinusi, ka vardarbība ģimenē ir visās Eiropas Padomes dalībvalstīs eksistējoša problēma, tikai dažādās pakāpēs, kas ne vienmēr tiek izgaismota, jo notiek privātajās attiecībās vai ierobežotā personu lokā. Lai gan šī parādība visbiežāk skar tieši sievietes, arī vīrieši var ciest no vardarbības ģimenē un, protams, arī bērni tiešā vai netiešā veidā (sk. lietu Levchuk pret Ukrainu, iesniegums Nr. 17496/19, 2020. gada 3. septembra spriedums, 78. rindkopa).
Saskaņā ar Satversmes 89. pantā noteikto valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Lielākā daļa konvencijas nosacījumu jau ir ietverti Latvijas Republikas normatīvajos aktos. Satversme, tai pakārtotie normatīvie akti, kā arī politikas plānošanas dokumenti jau patlaban aizliedz spīdzināšanu, cietsirdīgu vai cieņu pazemojošu izturēšanos pret cilvēku. Turklāt, lai nodrošinātu Latvijas normatīvo aktu pilnīgu atbilstību konvencijas normām, Latvijā pēdējo gadu laikā konsekventi tika veikti grozījumi normatīvajos aktos, tostarp, Krimināllikumā, Kriminālprocesa likumā, Civilprocesa likumā, Bērnu tiesību aizsardzības likumā un citos normatīvos aktos. Latvijas normatīvajos aktos par krimināli sodāmu ir atzīta fiziska vardarbība, seksuāla vardarbība, psiholoģiska vardarbība un vajāšana. Savukārt tiesas noteiktā pagaidu aizsardzība tiek piemērota fiziskas, seksuālas, psiholoģiskas vai ekonomiskas vardarbības gadījumos, kā arī vardarbīgas kontroles gadījumos.
Konvencijā ir arī normas, kas neuzliek Latvijai pienākumus papildus tiem, kas jau izriet no citiem normatīvajiem aktiem. Piemēram, Konvencijas I sadaļā ir ietverta nediskriminācijas klauzula, kas ir standarta pants daudzos nacionālajos un starptautiskajos tiesību aktos. Satversmes 91. pantā ir noteikts, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā un ka cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas. Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 19. pantu, ES ir kompetence rīkoties, lai cīnītos pret diskrimināciju dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ. Attiecīgi vairākos Latvijas normatīvajos aktos ir ietverts regulējums, kas aizliedz diskrimināciju. Tā, piemēram, Gaisa kuģu pasažieru datu apstrādes likuma 19.panta otrajā daļā ir ietverts aizliegums apstrādāt pasažieru datus, kas atklāj personas rasi, etnisko vai sociālo izcelsmi, politiskos uzskatus, reliģisko pārliecību vai citu ticību, dalību arodbiedrībās, ģenētiskās īpatnības, informāciju par personas veselības stāvokli, seksuālo dzīvi vai dzimumorientāciju, kā arī citus sensitīvus personas datus. Patvēruma likuma 28.panta trešajā daļā uzskaitīti patvēruma meklētāja īpašie apstākļi, kas var apdraudēt viņa intereses, jo īpaši gadījumos, kas saistīti ar vajāšanu dzimuma, seksuālās orientācijas, dzimuma identitātes vai vecuma dēļ. Krimināllikuma 150.panta pirmajā daļā par sodāmu darbību atzīta darbība, kas vērsta uz naida vai nesaticības izraisīšanu atkarībā no personas dzimuma, vecuma, invaliditātes vai jebkuru citu pazīmju dēļ. Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 14.punktā kā atbildību pastiprinošs apstāklis ir noteikts tas, ka noziedzīgs nodarījums izdarīts rasistisku, nacionālu, etnisku vai reliģisku motīvu dēļ. Administratīvās atbildības likuma 21.pantā kā viens no atbildību pastiprinošiem apstākļiem noteikts, ja pārkāpuma izdarīšanas motīvs ir naids pret tādām personas atšķirīgām iezīmēm kā rase, reliģiskā pārliecība, nacionālā piederība vai citas skaidri nosakāmas personas atšķirīgās iezīmes.
Vardarbības ģimenē un vardarbības pret sievietēm problemātika ir atspoguļota vairākos politikas plānošanas dokumentos: Sociālās aizsardzības un darba tirgus politikas pamatnostādnēs 2021.–2027. gadam, Bērnu, jaunatnes un ģimenes attīstības pamatnostādnēs 2022.–2027. gadam, Plānā sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu tiesību un iespēju veicināšanai 2021.–2023. gadam, Sabiedrības veselības pamatnostādnēs 2021.–2027. gadam, Izglītības attīstības pamatnostādnēs 2021.–2027. gadam, Resocializācijas politikas pamatnostādnēs 2022.–2027. gadam.
Ņemot vērā Konvencijā iekļautās prasības, ir būtiski veikt arī pasākumus ar mērķi informēt sabiedrību par vardarbības problemātiku un iespējām saņemt palīdzību, kā arī izglītot speciālistus.  Labklājības ministrija katru gadu rīko sabiedrības informēšanas pasākumus par vardarbību ģimenē novēršanu, kā arī dažādus izglītojošus pasākumus iesaistītajiem speciālistiem, kuri ikdienā strādā ar vardarbībā cietušām un vardarbību veikušām personām. Labklājības ministrija 2022. gada nogalē uzsāka, bet 2023. gadā turpina organizēt reģionālos seminārus, lai apzinātu problēmas un iespējamos risinājumus starpinstitucionālās sadarbības uzlabošanai, kā arī diskutētu ar praktiķiem par nepieciešamajām izmaiņas veidlapā “Ziņojums par notikumu”. Datu vākšanas un izpētes īstenošanai, Labklājības ministrija 2022. gada 6.  decembrī noslēdza līgumu ar Nodibinājumu “Baltic Institute of Social Sciences” par pētījumu “Pētījums par vardarbības ģimenē un vardarbības pret bērnu datu monitoringa sistēmas izveidi” (turpmāk ‒ Pētījums) īstenošanu. Pētījums tiks veikts līdz 2023. gada 6. decembrim, un tā ietvaros tiek vērtēti monitoringa sistēmas priekšnosacījumi un detalizēti analizēti dažādās jomās pieejamie dati, lai uz šī vērtējuma pamata tālāk veidotu vardarbības datu monitoringa sistēmu, kas ļaus ievērojami uzlabot vardarbības rīcībpolitikas novērtējumu, atspoguļos īstenotās politikas efektivitāti un vājos posmus, un vienlaikus dos padziļinātu faktos balstītu pamatojumu, plānojot jaunu pakalpojumu attīstību un esošo pilnveidi. Eiropas Savienības kohēzijas politikas programmas 2021.-2027.gadam 4.3.6. specifiskā atbalsta mērķa “Veicināt nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto cilvēku, tostarp vistrūcīgāko un bērnu, sociālo integrāciju” 4.3.6.4. pasākuma “Atbalsta instrument izstrāde un ieviešana ģimenes funkcionalitātes stiprināšanai” ietvaros plānots pilnveidot sociālās rehabilitācijas programmu pilngadīgajiem vardarbības veicējiem. Lai sociālās rehabilitācijas programmu vardarbības veicējiem pilnveidotu, tiks noteikta pašreizējās programmas efektivitāte, tā aktualizēta, veikta programmas pilotēšana un efektivitātes novērtēšana. Lai izglītotu speciālistus, no 2018. līdz 2020.gadam Labklājības ministrija sadarbībā ar nevalstiskajām organizācijām izstrādāja metodiku par sociālo darbu ar vardarbībā cietušām un vardarbību veikušām personām. Metodika ietver: 1) sociālā darba ētikas, sociālo darbinieku kompetences un prevences jautājumus, 2) starpinstitucionālās sadarbības modeļus un labās prakses piemērus, 3) nepilngadīgu un pilngadīgu personu viktimizācijas riska faktorus, pazīmes un sekas, 4) gadījuma vadīšanas elementus, 5) sociālo darbu ar vardarbību veikušām personām. Metodika sastāv no metodiska materiāla, 92 akadēmisko stundu klātienes mācību programmas un 12 stundu e-mācību programmas. Metodikas izstrādes laikā tās aprobēšanā piedalījās Latvijas pašvaldību sociālo dienestu 28 sociālie darbinieki. Rezultātā 2020.gadā tika izdots metodiskais materiāls (pieejams drukātā veidā tipogrāfiski izdots un elektroniski - https://www.lm.gov.lv/lv/metodiskie-materiali-0); tika uzsāktas un joprojām tiek īstenotas klātienes mācības (6 mēnešu garumā), līdz šim mācību kursu apguvuši ap 140 pašvaldību sociālie darbinieki, pašlaik mācās vēl 20 un līdz šī gada beigām mācības uzsāks vēl 20 sociālie darbinieki, plānots, ka līdz 2023.gada beigām šo kursu būs apguvuši ap 200 pašvaldību sociālie darbinieki; sadarbībā ar Valsts administrācijas skolu tiek īstenotas e-mācības, kas pieejamas ikvienam interesentam – gan sociālā darba speciālistiem, gan viņu sadarbības partneriem, gan studentiem u.c., līdz šim 12 grupās nedaudz vairāk kā 1000 personām ir izsniegti apliecinājumi par šī e-mācību kursa noskatīšanos/ noklausīšanos/ apguvi; līdz 2023. gada beigām plānots organizēt vēl vienu mācību grupu (dalībnieku skaits iespējams līdz 250 personām).

[1] https://rm.coe.int/prems-010522-gbr-grevio-mid-term-horizontal-review-rev-february-2022/1680a58499

Nē

Sabiedrības mērķgrupas, kuras tiesiskais regulējums ietekmēs, ir no vardarbības cietušās un vardarbību veikušās personas, ģimene, bērni un sabiedrība kopumā. Īstenojot konvenciju, jāveido visaptveroša vardarbības novēršanas un mazināšanas politika, veicot preventīvas aktivitātes vardarbības mazināšanai, sniedzot nepieciešamo palīdzību cietušām personām un sodot vardarbības veicējus, kā arī īstenojot visus nepieciešamos pasākumus, lai  mainītu vardarbības veicēja uzvedību. Mērķtiecīgu aktivitāšu un vispusīgas vardarbības novēršanas un mazināšanas politikas rezultātā ilgtermiņā samazināsies vardarbības ģimenē un vardarbības pret sievietēm gadījumu skaits. Samazinoties no vardarbības cietušo personu skaitam, samazināsies arī vardarbības radīto seku negatīvā ietekme gan uz pašiem cietušajiem, gan sabiedrību kopumā. Vienlaikus, samazinoties vardarbībā cietušo personu skaitam, būs mazāk personu, kas vardarbības seku dēļ vairs nevarēs pilnvērtīgi iesaistīties darba tirgū un sniegt ieguldījumu tautsaimniecībā.

Sabiedrības grupām un institūcijām likumprojekta tiesiskais regulējums kopumā nemaina tiesības un pienākumus, kā arī veicamās darbības.
Tiesiskais regulējums nerada tiešu ietekmi uz tautsaimniecību, bet skar to netieši. Vardarbība pret sievietēm un vardarbība ģimenē rada negatīvas sekas valsts ekonomikai, piemēram, rodas izmaksas, lai cietušajam sniegtu medicīnisko palīdzību, medicīnisko un sociālo rehabilitāciju, izmaksas, kas saistītas ar tiesvedību un dažādu citu iestāžu iesaisti un to patērētajiem resursiem, kā arī var mazināties cietušā produktivitāte darbā. Turklāt, saistība ar vardarbības izraisītu darbnespēju izmaksas var rasties arī darba devējiem. Piemēram, Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts aplēsis, ka vardarbība pret sievietēm izmaksas Eiropas Savienībā gada laikā varētu sastādīt 289 miljardus euro (sk. European Institute for Gender Equality. The costs of gender-based violence in the European Union. Pieejams: eige.europa.eu). Turklāt, vardarbības pret sievietēm izplatības mazināšana ir nozīmīga dzimumu vienlīdzības veicināšanā kopumā. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija ir secinājusi, ka, nodrošinot iespējas sieviešu vienlīdzīgai iesaistei darba tirgū, Latvijas ekonomika ilgtermiņā tiktu ietekmēta pozitīvi (sk.: Adema W., Fluchtmann J., Patrini V. Mainstreaming gender equality. In: OECD report “Joining Forces for Gender Equality: What is Holding us Back?”, 2023. Pieejams: oecd-ilibrary.org). Līdz ar to prognozējams, ka konvencijas ratifikācijai ilgtermiņā varētu būt pozitīva ietekme uz Latvijas ekonomiku.
Vienlaikus ir jāņem vērā, ka konvencija paredz starptautisku uzraudzības mehānismu, t.i., dalībvalstij ir jāgatavo ziņojums ekspertu grupai GREVIO, nepieciešamības gadījumā, ja GREVIO nolemj apmeklēt dalībvalsti, ir jātiekas ar ekspertiem klātienē, kā arī jāstrādā ar GREVIO sagatavotajām rekomendācijām. Administratīvais slogs valsts institūcijām veidosies, gatavojot ziņojumu GREVIO, savukārt nevalstiskajām organizācijām – sniedzot papildus nepieciešamu informāciju pēc GREVIO pieprasījuma. Ja GREVIO nolems ierasties vizītē Latvijā, papildus administratīvais slogs būs valsts institūcijām un nevalstiskajām organizācijām, piedaloties šajās tikšanās. Savukārt GREVIO izstrādātās rekomendācijas tiks tulkotas valsts valodā. Saskaņā ar Eiropas Padomes mājaslapā publicēto informāciju, GREVIO darba kārtība ir saplānota līdz 2027.gadam.

Nē

Nē

Nē

Jā

Jā

-