Anotācija (ex-ante)

Likumprojekts “Grozījumi Aizsargjoslu likumā” (turpmāk – likumprojekts) ir izstrādāts, lai noteiktu iespēju būvniecības projektu īstenošanai aizsargjoslās ap valsts aizsardzības objektiem, paredzot kārtību, kādā tiek kompensēti ar to saistītie izdevumi valsts aizsardzības objekta darbībai.

Vispārējā kārtība

Saskaņā ar Latvijas Nacionālā enerģētikas un klimata plānu 2021.-2030. gadam viens no uzdevumiem ir izstrādāt efektīvu un pārredzamu regulējumu sauszemes un jūras vēja enerģijas attīstībai, paredzot konkrētus nosacījumus vēja parku izpētei, būvniecībai un ekspluatācijai. Šī likumprojekta mērķis ir precizēt un noteikt skaidru regulējumu attiecībā uz būvniecību aizsargjoslās ap aizsardzības objektiem, kas īpaši ir svarīgi vēja parku attīstības jautājumā.

Sākoties vēja parku attīstībai Latvijā, Aizsardzības ministrija savlaicīgi veica analīzi par to, kā tā varētu ietekmēt un traucēt Nacionālo bruņoto spēku jūras un gaisa radaru darbību. Analīzes rezultātā 2014. gadā tika veikti grozījumi likumā "Par aviāciju" un Aizsargjoslu likumā un uz to pamata izdoti vairāki Ministru kabineta noteikumi vai veikti to grozījumi:
1. Ministru kabineta 2006. gada 27. jūnija noteikumi Nr. 508 “Noteikumi par aizsargjoslām ap valsts aizsardzības objektiem un šo aizsargjoslu platumu”;
2. Ministru kabineta 2015. gada 29. septembra noteikumi Nr. 541 “Noteikumi par militārā lidlauka un militārās aviācijas poligona darbības drošībai potenciāli bīstamo objektu marķēšanu un aprīkošanu ar aizsarggaismām”;
3. Ministru kabineta 2015. gada 29. septembra noteikumi Nr. 542 “Kārtība, kādā pieprasa un saņem Aizsardzības ministrijas atļauju būvēt, ierīkot un izvietot konkrētu militāro lidlauku un militārās aviācijas poligonu darbības drošībai potenciāli bīstamus objektus un veic to uzskaiti”;
4. Ministru kabineta 2014. gada 20. maija  noteikumi Nr. 246 “Noteikumi par to valsts aizsardzības vajadzībām paredzēto navigācijas tehnisko līdzekļu un militāro jūras novērošanas tehnisko līdzekļu sarakstu, ap kuriem nosakāmas aizsargjoslas, aizsargjoslu platumu un tajās nosakāmajiem būvniecības ierobežojumiem”;
5. Ministru kabineta 2009. gada 10. novembra noteikumi Nr. 1312 “Noteikumi par darbību ierobežojumiem aizsargjoslās ap valsts aizsardzības objektiem”.

Pašlaik aizsargjoslu platumu un tajās nosakāmie ierobežojumi tiek noteikti, pamatojoties uz Aizsargjoslu likuma 35., 50. un 58.5 panta tiesisko regulējumu, uz kuriem balstoties ir izdoti minētie Ministru kabineta līmeņa normatīvie akti, kas regulē ierobežojumus aizsargjoslās ap valsts aizsardzības objektiem. Ministru kabineta noteikumu līmenī noteikto funkcionālo aizsargjoslu mērķis ir pasargāt aizsardzības objektus, tajā skaitā Nacionālo bruņoto spēku jūras un gaisa radarus, militāros poligonu un lidlaukus no augstām celtnēm, liela izmēra ēkām, slēpošanas kalniem, novērošanas torņiem, vēja parkiem, gaismu izstarojošiem objektiem un citiem objektiem, kas varētu traucēt attiecīgā objekta ekspluatāciju vai radīt noteiktus drošības riskus. Vienlaikus pašreizējais regulējums automātiski neizslēdz iespēju attīstīt noteiktus būvniecības projektus funkcionālajās aizsargjoslās ap aizsardzības objektiem, tomēr šādā gadījumā ir nepieciešams saņemt Aizsardzības ministrijas atļauju, kurai par pamatu ir ministrijas izvērtējums par katra individuālā projekta ietekmi uz konkrētā Nacionālo bruņoto spēku objekta drošību un operacionālajām spējām.
Tomēr pēdējo gadu laikā Latvijā ir novērojama aizvien pieaugoša interese par būvniecības projektu attīstību aizsargjoslu zonās ap aizsardzības objektiem, kas lielākoties saistīts ar alternatīvās enerģijas ražošanas aktualitātes pieaugumu, it īpaši vēja parku izbūvi gan Latvijas Republikas iekšējos jūras ūdeņos, teritoriālajā jūrā un ekskluzīvās ekonomiskās zonas ūdeņos, gan Latvijas Republikas sauszemes teritorijā. Ņemot vērā, ka Aizsardzības ministrijas kompetences ietvaros ir jautājums par ierobežojumiem aizsargjoslās ap valsts aizsardzības objektiem, aizvien pieaugošāks ir saņemto jautājumu skaits par iespējām attīstīt vēja parku tieši aizsargjoslu teritorijās.
Galvenokārt šādi ierobežojumi būvniecībai aizsargjoslās ir saistīti ar to būtisko ietekme uz valsts aizsardzībai paredzētajiem navigācijas tehniskajiem līdzekļiem un militārajiem jūras novērošanas tehniskajiem līdzekļiem un to nepieciešamajām (redzamības) zonām, kas savukārt ir noteiktas, pamatojoties uz Nacionālo bruņoto spēku izvirzītajiem valsts jūras akvatorijas un gaisa telpas kontroles, aizsardzības un neaizskaramības nodrošināšanas kritērijiem un katras konkrētās tehniskās iekārtas lietošanas (atšķirīgo) tehnisko specifikāciju. Līdz ar to noteikta objekta, kā vēja parka izbūve šādos gadījumos var radīt fizisku aizēnojumus gaisa telpas novērošanas (navigācijas) tehniskajiem līdzekļiem, kas, savukārt, būtiski samazina sistēmas darbības efektivitāti, kā arī paaugstina risku valsts aizsardzības interesēm.
Kopskaitā valsts aizsardzības objektu aizsargjoslas aizņem 13 844 028 m2 jeb 13.84 km2 jeb 1384 ha, kas attiecībā uz kopējo Latvijas teritoriju sastāda 0,02%, savukārt īpašumu ziņā tas attiecas uz 1146 zemes vienībām, 693 ēkām un 42 inženierbūvēm. Kopumā Latvijas teritorijā ir 67 valsts aizsardzības objekti, kuriem ir noteiktas aizsargjoslas. Turklāt, ņemot vērā aizsardzībai paredzētās infrastruktūras attīstību, šādu teritoriju apmērs visticamāk varētu palielināties. Vienlaikus šis aprēķins neiekļauj to skartos īpašumus aizsargjoslās ap navigācijas tehniskajiem līdzekļiem un jūras novērošanas tehniskajiem līdzekļiem, kas ir krietni lielāks.  Liela daļa no šīm aizsargjoslu zonām atrodas teritorijās jūrā. Un, lai gan iepriekš šādu teritoriju apbūve netika vērtēta kā aktuāla, tomēr saistībā ar straujo vēja enerģijas tehnoloģiju un tehnisko iespēju attīstību, šīs teritorijas ir kļuvušas daudz vērtīgas, lai tajās apsvērtu vēja parku projektu attīstību.

Līdz ar to, ņemot vērā ievērojamo komersantu, kā arī Ekonomikas ministrijas pausto interesi par potenciālu iespēju attīstīt vēja parku būvniecību aizsargjoslu zonās, Aizsardzības ministrijas pēc savas iniciatīvas ir analizējusi situāciju, lai apzinātu iespējamās alternatīvas, kādā veidā iespējams labāk salāgot uzņēmējdarbības un valsts aizsardzības intereses, proti, no vienas puses radītu labvēlīgu vidi atjaunojamās enerģijas attīstībai un “zaļajām” investīcijām, kamēr, no otras puses, nodrošinātu valsts aizsardzības objektu darbības nepārtrauktību un nepieciešamās drošības prasības.
Šī jautājuma ietvaros tika veikta iespējamo risinājumu analīze, kas pamatā balstījās ārvalstu prakses izpētē, tajā skaitā pamatojoties uz NATO partnervalstu pārstāvju sniegto informāciju. Aizsardzības ministrijas veiktā analīze liecina, ka citu valstu praksē tiek paredzēti noteikti kompensācijas mehānismi, kuri ir ieviesti, lai mazinātu vēja parku būvniecības potenciālo negatīvo ietekmi uz navigācijas tehnisko līdzekļu darbību. Šādi mehānismi ir ieviests tādās valstīs kā Dānija, Igaunija, Polija, Somija, Vācija un Zviedrija, un šo valstu praksē ir identificēti vairāki kompensējošo mehānismu pasākumi, kā, piemēram:
1. papildu (jauna) novērošanas tehniskā līdzekļa iegāde un uzstādīšana, lai novērstu paredzamo radara pārklājuma zudumu;
2. uzstādītas kompensējošās ierīces uz vēja parka turbīnām – radari un integrētās elektrooptiskās un infrasarkanās sistēmas (kameras un termokameras);
3. noteikti reģioni (zonas) vēja parku attīstīšanai – jūras plānojums vai pašvaldības teritorijas plānojums;
4. ieviests mehānisms, lai īslaicīgi pārtrauktu vēja parka darbību (needs-based control);
5. izvēlēts kompensējošais mehānisms, pamatojoties uz aizsardzības ministrijas ekspertu izvērtējumu (piemēram, programmatūras atjaunošana, esošo radaru pārvietošana, jauna radara uzstādīšana (gap filler), tehnoloģiski uzlabota radara uzstādīšana (piem., no 2D uz 3D radara)).
Galvenokārt ar šo pasākumu ieviešanu saistītās izmaksas tiek segtas no potenciālo vēja parku attīstītāju puses, kamēr, piemēram, Igaunijas gadījumā noteikti pasākumi tiek segti arī no Eiropas Savienības fondu līdzekļiem (valsts atbalsts), lai sekmētu klimata politikas mērķu sasniegšanu [1].
Ņemot vērā šo ārvalstu praksi, līdzīgi arī piedāvātie likumprojekta grozījumi sniegtu iespēju gadījumos, kad fiziskas vai juridiskas personas būvniecības projekta īstenošana aizsargjoslu teritorijā ap valsts aizsardzības objektiem būtu konceptuāli atbalstāma arī atļautu šādu iespēju, pie nosacījuma, ka tiek veikti noteikti kompensējošie pasākumi, kuru izmaksas tiktu segtas no minēto būvniecības projekta attīstītāju puses.
Grozījumi paredz, ka kompensācijas izdevumu apmērs tiktu noteikts un izdevumi tiktu atlīdzināti pēc savstarpējas rakstveida vienošanās, nosakot kompensācijas veidu un kārtību. Atbilstoši, ņemot vērā katra projekta specifiku un ietekmi uz valsts aizsardzības objektu darbību, attiecīgais kompensējošais pasākums un no tā atkarīgais atlīdzības apmērs balstītos Aizsardzības ministrijas ekspertu vērtējumā. Šāds risinājums ir izvēlēts apzinoties, ka iespējamie tehniskie projekti var ievērojami atšķirties, atkarībā no iespējamā būvniecības projekta specifikas, kuru paredzēts attīstīt aizsargjoslā ap valsts aizsardzības objektu.
Piemēram, vienā gadījumā, lai mazinātu potenciālo objektu, kā vēja parku ietekmi uz navigācijas tehnisko līdzekļu darbību, proti, kompensētu gaisa telpas novērošanas pārklājuma samazināšanos, Nacionāliem bruņotiem spēkiem būtu jāiegādājas papildus navigācijas tehniskais līdzeklis. Viena jauna navigācijas tehniskā līdzekļa iegādes un uzstādīšanas izmaksas veido aptuveni 10 miljonus euro. Tikmēr citos gadījumos, atkarībā no attiecīgā plānotā būvniecības projekta specifikas, varētu būt pieļaujams kāds cits tehniskais risinājums, kas varētu kalpot kā kompensējošais pasākums, kam attiecīgi būtu mazāki izmaksu apmēri. Vienlaikus jebkurā gadījumā šāda iespējamā risinājuma izvēlē pamatā prioritāri ir nepieciešams ņemt vērā to, lai netiktu apdraudētas aizsardzības objektu darbības spēju nepārtrauktība.
Katra šāda projekta izvērtēšana ir individuāla un balstās uz visaptverošu un detalizētu tehnisko izvērtējumu, lai spētu nodrošināt gaisa telpas novērošanai  (pārklājumam) izvirzītās prasības, kas atbilstoši Ministru kabineta 2004.gada 26.oktobra noteikumos Nr.887 “Valsts noslēpuma objektu saraksts” ir valsts noslēpuma objekts.  Vienlaikus tiek paredzēts, ka iespējamā projekta būvniecība aizsargjoslā ap valsts aizsardzības objektiem tiek vērtēta, balstoties uz šādiem principiem un kritējiem:
1. Projekta nepieciešamības pamatojums.
Projekta ieviešanai ir racionāls pamatojums, tam ir ekonomiski ieguvumi vai tas sekmē noteiktu ilgtermiņa politisko mērķu sasniegšanu (piemēram, Nacionālā enerģētikas un klimata plāna 2021.-2030. gadam mērķu sasniegšanu).
2. Projekta ietekme uz valsts aizsardzības objekta operacionālām spējām.
Tiek izvērtēts, cik lielā mērā projekts negatīvi varētu ietekmēt valsts aizsardzības objekta operacionālās spējas, balstoties uz visaptveroša drošības izvērtējumu.
3. Iespējama kompensējošā pasākuma ieviešana.
Tiek izvērtēta iespējama kompensējošā pasākuma ieviešana. Izvērtējumā tiek izvēlēts finansiāli izdevīgākais kompensējošais mehānisms, kas sasniedz nepieciešamo efektu, lai novērstu negatīvo ietekmi uz valsts aizsardzības objekta operacionālajām spējām.
Ja iespējams, izvērtējumā projekta pieteicējam tiek piedāvāti vairāki alternatīvie kompensācijas pasākumi.
4. Ilgtermiņa ietekmes un ilgtspējas izvērtējums.
Tiek izvērtēts vai attiecīgais projekts (vai ieviestais kompensējošais pasākums) ir ilgtspējīgs, tam nav neproporcionāli negatīva ietekme uz aizsardzības spēju attīstību  ilgtermiņā.
5. Citu netiešo ietekmes faktoru izvērtējums.
Vai ir citi nozīmīgi apsvērumi, kam varētu būt ietekme uz projektu, tajā skaitā projekta ieviesēja reputācijas izvērtējums (tiesības atteikt, ja rīcībā nonāk informācija, kas pamatoti liek apšaubīt projekta attīstītāja reputāciju un varētu radīt riskus nacionālajai drošībai).

Likumprojektā noteiktā vienošanās tiek panākta sarunu vai rakstiskā procedūrā starp Aizsardzības ministriju un projekta pieteikuma iesniedzēju vai pārstāvi, kas tiek fiksēta (protokolētas gan sanāksmes, gan sarakste), lai nodrošinātu iespēju izvērtēt pieņemtā lēmuma atbilstību, ja rodas šāda nepieciešamība (piemēram, pušu strīdu gadījumā vai audita vajadzībām). Attiecīgā projektu izvērtēšana tiek veikta atbilstoši Aizsardzības ministrijas iekšējos noteikumos noteiktajai kārtībai, tādējādi iespēju robežās tiek novērsta iespējama interešu konflikta rašanās, korupcijas riski un nodrošināta procesa pārskatāmība. Būvniecības projektu izvērtēšanas un lēmuma pieņemšanas procesā iesniegtos dokumentus un plānoto būvniecības ieceri izvērtē vairāku aizsardzības resora iestādes (Aizsardzības ministrijas, Valsts aizsardzības militāro objektu un iepirkumu centra, Nacionālo bruņoto spēku), sniedzot atzinumu par plānotās būvniecības projekta aizsargjoslā ap valsts aizsardzības objekta ietekmi uz aizsardzības objekta operacionālajām spējām un, ja nepieciešams izvērtējot potenciālu kompensācijas mehānisma ieviešanas iespējamību. Pēc minēto atzinumu saņemšanas Aizsardzības ministrijas darba grupa, kurā ir noteikti locekļi (amatpersonas), izvērtē un pieņem lēmumu par konkrētā būvniecības projekta saskaņošanu. Atbilstoši likumprojektā piedāvātajam mehānismam, darba grupa var lemt par atļauju vai pamatotu atteikumu konkrētā būvniecības projekta īstenošanai, vai arī atļauju, pie nosacījuma, ka tiek veiktas noteiktas kompensējošās darbības, kas novērstu paredzētā būvniecības projekta negatīvo ietekmi uz valsts aizsardzības objekta darbību un operacionālajām spējām. Ņemot vērā, ka šāds lēmums tiek pieņemts darba grupas ietvaros, tiek novērsta vienpersonīga lēmuma pieņemšana un samazināti korupcijas un interešu konflikta riski. Atbilstoši likumprojektā paredzētajām izmaiņām, ar šī likuma stāšanos spēkā tiks veikti grozījumi minētajos Aizsardzības ministrijas iekšējos noteikumos. Tāpat aizsardzības ministrijas iekšējos noteikumos tiks paredzēts, ka pirms iesniegto projektu izvērtēšanas amatpersonas rakstiski apliecinās, ka neatrodas interešu konflikta situācijā. Vienlaikus, ņemot vērā noteikto projektu sensitivitāti un nepieciešamību nodrošināt projekta iesniedzēja komercinformācijas konfidencialitātes ievērošanu, šai informācijai tiek noteikts ierobežotas pieejamības statuss.
Savstarpējā vienošanās par izdevumu atlīdzināšanu tiek slēgta starp projekta iesniedzēju un Aizsardzības ministriju kā konkrēto aizsardzības objektu tiesisko valdītāju.

Aizsardzības ministrijas veiktās analīzes ietvaros šāds risinājums tika identificēts kā vienīgais potenciālais, lai sasniegtu noteikto mērķi, savukārt alternatīva ir neveikt šādus grozījumus, nosakot stingrus ierobežojumus būvniecībai aizsargjoslās ap valsts aizsardzības objektiem, tomēr tas ievērojami ierobežotu iespējamu komerciālo projektu attīstību, it īpaši attiecībā uz būvniecību jūras teritorijās.

Nepieciešams atzīmēt, ka likumprojekta  grozījumi neizslēdz iespējamību nākotnē pieņemt lēmumu, ka, lai veiktu nacionālās nozīmes civilās infrastruktūras objektu būvniecību vai lai sasniegtu noteiktas politikas prioritātes vides un klimata jomā, šāda kompensējošo mehānismu ieviešanu varētu tikt segta no publiskajiem līdzekļiem (piemēram, līdzīgi kā Igaunijas gadījumā no Eiropas Savienības fondu līdzekļiem par CO2 emisiju kvotām), ja šāds politiskais lēmums tiktu pieņemts. Gadījumā, ja tiktu pieņemts lēmums arī Latvijā izstrādāt valsts atbalsta instrumentu - kompensācijas mehānismu, lai mazinātu vēja parku būvniecības potenciālo negatīvo ietekmi uz navigācijas tehnisko līdzekļu darbību ieviešanu, tas tiktu izstrādāts, ievērojot komercdarbības atbalsta regulējumu. Vienlaikus, ņemot vērā aktualitāti ar iespējamu objektu izbūvi jūras teritorijā, paralēli nepieciešams veikt izmaiņas aizsargjoslas ap navigācijas tehniskajiem līdzekļiem, kurus nākotnē vārētu skart objektu būvniecība. Līdz ar to Aizsardzības ministrija ir sagatavojusi grozījumus Ministru kabineta 2014. gada 20. maija noteikumos Nr. 246 “Noteikumi par to valsts aizsardzības vajadzībām paredzēto navigācijas tehnisko līdzekļu un militāro jūras novērošanas tehnisko līdzekļu sarakstu, ap kuriem nosakāmas aizsargjoslas, aizsargjoslu platumu un tajās nosakāmajiem būvniecības ierobežojumiem”, kas tiek virzīti vienlaikus ar šo likumprojektu.

Likumprojekts ir saistīts un tiek virzīts vienlaikus ar likumprojektu “Grozījumi likumā “Par aviāciju””, kas paredz analogas izmaiņas, lai šādu kompensācijas mehānismu  attiecinātu arī uz militāro lidlauku darbības drošībai potenciāli bīstamiem objektiem teritorijās ap militārajiem lidlaukiem.

Aizsargjoslu likuma 36. panta trešās daļas 1. punkts aizliedz Baltijas jūras un Rīgas jūras līča krasta kāpu aizsargjoslā (turpmāk – krasta kāpu aizsargjosla) un pludmalē atsavināt valsts vai pašvaldības īpašumā esošu zemi, izņemot likumos noteiktos gadījumus, kad personai ir tiesības iegūt īpašumā zemi zem ēkas (būves), ievērojot nosacījumu, ka īpašuma tiesības uz ēku (būvi) attiecīgajai personai ir nostiprinātas zemesgrāmatā. Aizsargjoslu likuma 36. panta trešās daļas 1. punkta mērķis ir saglabāt valsts vai pašvaldības īpašumā zemi krasta kāpu aizsargjoslā, lai nodrošinātu Aizsargjoslu likuma 6. pantā noteikto aizsargjoslas izveides mērķu sasniegšanu, tajā skaitā, atpūtai un tūrismam nepieciešamo resursu un citu sabiedrībai nozīmīgu teritoriju saglabāšanu un aizsardzību. 
Atsevišķos gadījumos valstij pieder vai piekrīt zeme un/vai ēkas, kas atrodas krasta kāpu aizsargjoslā, taču nav nepieciešamas un netiek izmantotas valsts funkciju nodrošināšanai, piemēram, valsts nekustamais īpašums “Ainažu ostas laukums” (kadastra Nr. 6605 0020 023), Ainažos, Salacgrīvas novadā, kas atrodas Satiksmes ministrijas valdījumā”. Tāpat arī Finanšu ministrijas valdījumā (VAS “Valsts nekustamie īpašumi” pārvaldīšanā) atrodas nekustamie īpašumi, kuri sastāv no zemes un būves vai neapbūvētas zemes vienības un atrodas Baltijas jūras un Rīgas jūras līča krasta kāpu aizsargjoslā, un kuri nav nepieciešami valsts pārvaldes funkciju veikšanai saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likumu. Daļa no valsts nekustamajiem īpašumiem pārņemti no citām ministrijām Finanšu ministrijas valdījumā atbilstoši Valsts nekustamā īpašuma vienotas pārvaldīšanas un apsaimniekošanas koncepcijas (apstiprināta ar Ministru kabineta 2006. gada 9. maija rīkojumu Nr. 319 “Par Valsts nekustamā īpašuma vienotas pārvaldīšanas un apsaimniekošanas koncepciju”) IV. nodaļā ietvertā risinājuma 2. varianta 8. punktā noteiktajam, tādējādi atbrīvojot ministrijas no tām neraksturīgu funkciju veikšanas (nekustamā īpašuma pārvaldīšanas). Ņemot vērā Aizsargjoslu likumā noteikto atsavināšanas aizliegumu, šobrīd pašvaldībām to īpašumā nav iespējams nodot iepriekš minētos nekustamos īpašumus, piemēram, nekustamo īpašumu (kadastra Nr. 1300 008 1202) Dzintaru prospektā 27, Jūrmalā, kurš sastāv no zemes vienības 0,3416 ha platībā un divām ēkām – bērnudārza un lapenes. Nekustamo īpašumu Izglītības un zinātnes ministrija 2014. gada jūnijā nodeva Finanšu ministrijas valdījumā, jo tas vairs nebija nepieciešams Izglītības un zinātnes ministrijas funkciju veikšanai. Nekustamajā īpašumā darbojas Jūrmalas Alternatīvās skolas pirmsskolas izglītības iestāde. Jūrmalas pilsētas pašvaldība ir izrādījusi interesi pārņemt nekustamo īpašumu bez atlīdzības pašvaldības īpašumā, lai nodrošinātu pašvaldības autonomās funkcijas pildīšanu – gādāt par iedzīvotāju izglītību un nodrošināt pirmsskolas un skolas vecuma bērnus ar vietām mācību un audzināšanas iestādēs

Papildus Jūrmalas pilsētas dome ar 2020.gada 29.oktobra lēmumu Nr.588  (protokols Nr.19, 74.punkts) “Par nekustamajiem īpašumiem krasta kāpu aizsargjoslā un to pārņemšanu pašvaldības īpašumā", ir lēmusi pārņemt savā īpašumā vairākus Finanšu ministrijas valdījumā esošos valsts nekustamos īpašumus, kas atrodas Baltijas jūras un Rīgas jūras līča krasta kāpu vides un dabas resursu aizsardzības teritorijā, piemēram, nekustamo īpašumu nekustamo īpašumu (kadastra Nr.1300 007 1001) - 7. līnijā 1A, Jūrmalā, nekustamo īpašumu (kadastra Nr. 1300 009 1904) - Majori 1904, Jūrmalā; nekustamo īpašumu (kadastra Nr. 1300 014 0153) -  Melluži 0153, Jūrmalā, nekustamo īpašumu (kadastra Nr. 1300 025 0205) - Jaunķemeru ceļš 2, Jūrmalā, nekustamo īpašumu (kadastra Nr. 1300 007 1116) - Bulduri 1116, Jūrmalā, nekustamo īpašumu (kadastra Nr. 1300 007 1407) - Bulduri 1407, Jūrmalā, nekustamo īpašumu (kadastra Nr.1300 019 1103) -  Kaugurciems 1103, Jūrmalā, pašvaldības autonomās funkcijas īstenošanai saskaņā ar likuma “Par pašvaldībām” 15.panta pirmās daļas 2.punktu - gādāt par savas administratīvās teritorijas labiekārtošanu un sanitāro tīrību (ielu, ceļu un laukumu būvniecība, rekonstruēšana un uzturēšana; ielu, laukumu un citu publiskai lietošanai paredzēto teritoriju apgaismošana; parku, skvēru un zaļo zonu ierīkošana un uzturēšanai).”
Šādus valstij piederošus vai piekrītošus nekustamos īpašumus var izmantot vietējās pašvaldības savu autonomo funkciju nodrošināšanai, vienlaikus veicinot aizsargjoslas izveides mērķu sasniegšanu un izmantošanu sabiedrības interesēs.

Saskaņā ar Zemes pārvaldības likuma 15. panta otro daļu vietējā pašvaldība ir valdītājs tās administratīvajā teritorijā esošajai jūras piekrastes sauszemes daļai (pludmalei), kuras valdītājs nav par vides aizsardzību atbildīgā ministrija vai cita ministrija. Lai nodrošinātu vienotu pludmales un tai pieguļošo piekrastes apsaimniekošanu, atsevišķos gadījumos ir lietderīgi nodot valsts zemi krasta kāpu aizsargjoslā pašvaldībai, kura apsaimnieko pludmali, vai otrādi – pašvaldības zemi valstij. Zemes pārvaldības likuma 15. panta ceturtā daļa nosaka aizliegumu atsavināt valsts īpašumā esošo jūras piekrastes joslu (teritorija, kurā ietilpst jūras piekrastes ūdeņi un jūras piekrastes sauszemes daļa (pludmale)), un Civillikuma 1104. pants noteic, ka jūras piekraste pieder valstij līdz vietai, kuru sasniedz jūras augstākās bangas. Līdz ar to Likumprojekts paredz papildināt Aizsargjoslu likuma 36. panta trešās daļas 1. punktu, nosakot zemes atsavināšanas izņēmumu krasta kāpu aizsargjoslā, ja valsts zemi atsavina (nodod) pašvaldībai likumā “Par pašvaldībām” noteikto autonomo funkciju veikšanai vai pašvaldības zemi atsavina valstij tās funkciju veikšanai.
Spēkā esošā Aizsargjoslu likuma 36. panta trešās daļas 1. punkts aizliedz atsavināt valsts vai pašvaldību īpašuma esošu zemi. Likumprojekts paredz atsavināt tikai valsts zemi pašvaldībai un otrādi, tādejādi nepaplašinot personu loku, kam var atsavināt valsts vai pašvaldības īpašumā esošu zemi.

[1] Skatīt, piemēram, Igaunijas Nacionālo Enerģētikas un Klimata plānu 2030. Pieejams: https://www.mkm.ee/en/objectives-activities/energy-sector/summary-estonian-national-energy-and-climate-plan-2030-0

Nē

Fiziskas vai juridiskas personas (komersanti), kas vēlas veikt būvniecību aizsargjoslās ap valsts aizsardzības objektiem.

Fiziskas vai juridiskas personas (komersanti), kas vēlas veikt būvniecību aizsargjoslās ap valsts aizsardzības objektiem.

Jā

Nē

Nē

-