Anotācija

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 65. pantu aizdomās turētais ir persona, par kuru pierādījumu kopums procesa virzītājam dod pamatu pieņēmumam, ka izmeklējamo noziedzīgo nodarījumu, visticamāk, izdarījusi konkrētā persona. Persona aizdomās turētā statusu iegūst no brīža, kad procesa virzītājs pieņem attiecīgo lēmumu.

Civildienests un tā ierēdņi atrodas pastiprinātas sabiedrības uzmanības lokā un katra atsevišķa ierēdņa uzvedība un rīcība veido, ne tikai iestādes, bet arī dienesta kopējo tēlu sabiedrībā, tāpēc gadījumos, kad ierēdnis ir atzīts par aizdomās turēto, it īpaši, ja noziedzīgs nodarījums ir bijis saistīts ar amata pienākumu izpildi, var būt nepieciešamība atstādināt ierēdni no turpmākas amata pienākumu izpildes.

Taču Valsts civildienesta likums neparedz iestādes vadītājam tiesības lemt par ierēdņa atstādināšanu gadījumos, kad ierēdnis ir atzīts par aizdomās turēto.

No ētikas viedokļa nav pieļaujams, ka amata pienākumus veic ierēdnis, uz kuru krīt aizdomas par likumpārkāpuma izdarīšanu, īpaši, ja tas saistīts ar amata pienākumu izpildi vai var ietekmēt turpmāko amata pienākumu izpildi. Valsts civildienesta likuma 15. panta otrā daļa noteic, ka ierēdnis amata pienākumu izpildes laikā un ārpus tā nedrīkst diskreditēt sevi, iestādi un valsti.

Šis mērķis saskan ar valsts civildienesta darbības pamatprincipiem. Proti, kā izriet no Valsts civildienesta likuma 1. panta, sabiedrības interesēs ir Latvijas Republikai un tās Satversmei lojāls, profesionāls, politiski neitrāls valsts civildienests, kas nodrošina tiesisku, stabilu, efektīvu un atklātu valsts pārvaldes darbību. Tas atspoguļojas minētā likuma 15. pantā noteiktajos ierēdņa pamatpienākumos, kuri paredz, ka ierēdnim ir pienākums ievērot Satversmi, Latvijai saistošas starptautisko tiesību normas, likumus un citus normatīvos aktus (pirmās daļas 1. punkts). Attiecīgi iestādes pienākums ir gādāt par sabiedrības uzticēšanos iestādei un tajā strādājošiem ierēdņiem, kā arī valstij kopumā.

Vienlaikus jāņem vērā, ka ierēdņa atstādināšana no amata pienākumu pildīšanas var ierobežot personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. panta un Latvijas Republikas Satversmes 96. panta izpratnē, ja personas profesionālajai un personiskajai dzīvei tiek radītas būtiskas sekas. 
Kā atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa (skat. piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu 2023. gada 10. oktobra spriedumu Pengezov v. Bulgaria, Nr. 66292/14), profesionālā dzīve pati par sevi automātiski neietilpst Konvencijas 8. panta tvērumā, tomēr šis pants kļūst piemērojams gadījumos, kad nodarbinātības jomā piemērots pasākums būtiski ietekmē personas materiālo situāciju, profesionālo identitāti, karjeras attīstības iespējas, sociālās attiecības, profesionālo reputāciju vai personisko autonomiju. 

Tomēr tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību nav absolūtas. Valsts ir tiesīga noteikt ierobežojumus attiecībā uz civildienestu, lai nodrošinātu sabiedrības uzticamību valsts pārvaldei un tās autoritātei kopumā, ja šādi pasākumi ir noteikti likumā, vērsti uz leģitīma mērķa, piemēram, citu personu tiesību un brīvību vai sabiedriskās drošības aizsardzībai un samērīgi – nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā (skat., piemēram, Satversmes tiesas 2019.gada 4.jūnija lēmumu "Par jautājumu uzdošanu Eiropas Savienības tiesai prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai lietā Nr.2018-18-01" un Satversmes tiesas 2019.gada 6.marta spriedumu lietā Nr.2018-11-01, 17.punkts, kā arī, piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2018.gada 25.septembra spriedumu lietā Denisov pret Ukrainu, Nr.76639/11). Viens no šādiem ierobežojumiem ir noteikts ar šiem grozījumiem Valsts civildienesta likuma 39. panta pirmajā daļā, paredzot tiesības iestādes vadītājam atstādināt ierēdni no amata pienākumu izpildes, apturot darba samaksas izmaksu par turpmāko laiku no atstādināšanas dienas, ja ierēdnis ir atzīts par aizdomās turēto vai attiecībā pret ierēdni ir uzsākta kriminālvajāšana, kas var liecināt par iespējamu kaitējumu valsts pārvaldes reputācijai un uzticamībai kopumā.  

Jāņem vērā, ka šāds ierobežojums nedrīkst būt balstīts tikai uz faktu, ka pret personu ir uzsākts kriminālprocess. Katrā konkrētajā gadījumā ir jāpastāv pietiekamam pamatojumam, kas ļauj secināt, ka attiecīgās personas turpmāka atrašanās amatā konkrēti apdraud sabiedrības intereses, iestādes autoritāti vai sabiedrības uzticēšanos valsts pārvaldei. Tādējādi ir nepieciešams individuāli izvērtēt personas pienākumu raksturu, amata nozīmīgumu, uzticētās pilnvaras, iespējamos riskus amata pienākumu izpildei un iespēju personu pārcelt citā amatā, lai nodrošinātu pamatotu un samērīgu situācijas noregulējumu. 

Atstādināšana no amata pienākumu pildīšanas var ietekmēt personas privāto dzīvi vairākos aspektos. Pirmkārt, ilgstoša atstādināšana var radīt finansiālas sekas, īpaši gadījumos, kad persona atstādināšanas laikā nesaņem samaksu vai tās saņemšana ir atkarīga no ilgstoša kriminālprocesa iznākuma. Otrkārt, ja tiek liegta iespēja veikt citu profesionālo darbību, jo amatam raksturīgie amata savienošanas vai profesionālās darbības ierobežojumi saglabājas arī atstādināšanas laikā. Treškārt, noteiktos apstākļos atstādināšana var, iespējams, liegt personai turpināt profesionālo izaugsmi, pretendēt uz citiem amatiem vai īstenot savus profesionālās attīstības mērķus. Ceturtkārt, pats lēmums par atstādināšanu, ja tas pamatots ar apsvērumiem par reputāciju, uzticamību vai sabiedrības uzticēšanos institūcijai, var nelabvēlīgi ietekmēt personas profesionālo reputāciju.

Ievērojot augstāk minēto, vienlaikus norādāms, ka atstādināšanas laikā netiek ierobežotas personas tiesības uz iztiku (skat., piemēram, Augstākās tiesas Senāta 2017. gada 7. jūnija spriedumā lietā Nr. A420235414, SKA-423/2017 14. punktu). Tāpat atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksei Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1. protokola 1. pants (tiesības uz īpašumu) aizsargā personas tiesības uz īpašumu, kas jau ir iegūts vai uz kuru personai ir tiesības, vai leģitīma paļaušanās par tā iegūšanu. Piemēram, lietā Buterlevičiūte pret Lietuvu (Nr. 42139/08, 2016. gada 12. janvāra spriedums) Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādīja, ka gadījumā, ja perona ir atstādināta no amata pienākumu pildīšanas, nevar uzskatīt, ka turpmākas algas neizmaksāšana skartu tās tiesības uz īpašumu. Turklāt ar šiem grozījumiem tiek paredzētas iestādes vadītāja tiesības lemt par atstādinātā ierēdņa pārcelšanu citā amatā uz atstādināšanas laiku. Jānorāda, ka atstādināšana nav pašmērķis, bet preventīvs pasākums, ja, vērtējot izveidojušās situācijas saderību ar turpmāku ierēdņa amata pienākumu izpildi un ar to saistītos riskus, tiek secināts, ka atstādināšana ir nepieciešama, piemēram, ar mērķi novērst potenciālos riskus, kas varētu ietekmēt vai traucēt turpmāku amata pienākumu izpildi. Lai varētu atstādināt ierēdni, ir jābūt rīkojumam, attiecīgi, kurā tiek norādīts pamatojums. Atstādināšana no amata pienākumu pildīšanas nedrīkst pārvērsties par sodu par noziedzīgo nodarījumu, kura izdarīšanā attiecīgā persona tiek turēta aizdomās vai apsūdzēta (skat., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 27. jūnija spriedumu lietā Ispiryan v. Lithuania pieteikums Nr. 11643/20). Turklāt jāuzsver, ka ikvienā gadījumā jānodrošina nevainīguma prezumpcijas principa ievērošana.  Ja atstādināšana no pienākumu pildīšanas būtu tik smaga, ka to varētu uzskatīt par faktisku sodu, varētu būt šaubas arī par nevainīguma prezumpcijas aizsardzību. Tādēļ, pārbaudot rīkojuma tiesiskumu, ir jāizvērtē, vai atstādināšana bija vai nebija pamatota. Ja ierēdņa atstādināšana bijusi nepamatota, atstādinātajam ierēdnim izmaksā darba samaksu par atstādināšanas laiku. 

Tādēļ katrā konkrētā gadījumā jānodrošina individuāls samērīguma izvērtējums, pietiekams pamatojums par sabiedrības un valsts interešu apdraudējumu konkrētā kriminālprocesa dēļ un efektīvas procesuālās garantijas pret patvaļīgu vai nesamērīgi ilgu atstādināšanu.

Līdz ar to ierobežojums tiek noteikts ar likumu, kam ir leģitīms mērķis – aizsargāt iestādes un valsts pārvaldes reputāciju un veicināt sabiedrības uzticību valsts pārvaldei, un to nav iespējams sasniegt ar citiem, mazāk ierobežojošiem līdzekļiem un sabiedrības ieguvums ir lielāks par personai noteiktajiem ierobežojumiem.

Ievērojot minēto, Valsts civildienesta likuma 39. panta pirmā daļa tiek precizēta paredzot, ka turpmāk, ja ierēdnis ir atzīts par aizdomās turēto vai attiecībā pret ierēdni ir uzsākta kriminālvajāšana, iestādes vadītājs var atstādināt ierēdni no amata pienākumu izpildes, apturot darba samaksas izmaksu par turpmāko laiku no atstādināšanas dienas.

Vienlaikus tiek precizēta arī panta trešā daļa, paredzot, ka atstādinātajam ierēdnim izmaksājama darba samaksa par atstādināšanas laiku, ja tiek atcelts lēmums, ar kuru ierēdnis atzīts par aizdomās turēto. Tāpat trešajā daļā tiek precizēts likuma nosaukums saskaņā, ar kuru tiek aprēķināta neizmaksātā darba samaksa, ņemot vērā 2026. gada 14. maija likumu "Grozījumi Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likumā", kas paredz izteikt likuma nosaukumu šādā redakcijā: "Kriminālprocesā un administratīvā pārkāpuma procesā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likums".

Papildus norādāms, ka rīkojums par valsts civildienesta ierēdņa atstādināšanu ir administratīvais akts, līdz ar to tas ir apstrīdams un pārsūdzams Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Tas nodrošina ierēdnim tiesību aizsardzību, dodot iespēju pārbaudīt pieņemtā lēmuma tiesiskumu un pamatotību neatkarīgā institūcijā, kā arī novērst iespējamu nepamatotu tiesību ierobežošanu.

Vienlaikus, lai nodrošinātu samērīgumu, tostarp gadījumos, kad kriminālprocess, saistībā ar kuru pieņemts lēmums ierēdni atstādināt, tā sarežģītās dabas dēļ ieilgst,  likumprojekts paredz noteikt atstādināšanas lēmuma pārskatīšanas termiņu, proti, lēmumu par atstādināšanu no amata pienākumu izpildes būs jāpārskata ne retāk kā reizi divos gados. Attiecīgi norādītajā termiņā iestādei būs jāvērtē, vai nav mainījušies faktiskie vai tiesiskie apstākļi, un attiecīgi vai atstādināšana turpināma vai arī pārtraucama un ierēdnis turpmāk var veikt savus amata pienākumus. Šāda regulējuma noteikšana mazinātu risku, ka atstādināšana faktiski pārvēršas par ilgstošu vai nenoteikta ilguma profesionālās darbības ierobežojumu situācijās, kad personai, piemēram, ir ilgstošs aizdomās turētā statuss vai ilgstoša kriminālvajāšana.

Likumprojektā noteikts divu gadu termiņš, jo lai gan ikvienam ir tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā, tomēr kriminālprocesa pabeigšana saprātīgā termiņā ir saistīta ar lietas apjomu, juridisko sarežģītību, procesuālo darbību daudzumu, procesā iesaistīto personu attieksmi pret pienākumu pildīšanu un citiem objektīviem apstākļiem. Kā rezultātā Latvijā nereti sarežģītās lietās, tostarp amatpersonu noziegumos, aizdomās turamā statuss var ieilgt, tāpat kā kriminālvajāšana.
Nosakot termiņu, ņemams vērā arī tas, ka prokurors pirms lietas nodošanas tiesai uzsāk kriminālvajāšanu, kas var ilgt no pāris mēnešiem līdz pat gadam (-iem), kā arī tiek ņemts vērā vidējais krimināllietas izskatīšanas termiņš visās trijās tiesu instancēs, kas 2025. gadā bija vidēji pusotrs gads (skat. https://stat.gov.lv/lv/statistikas-temas/iedzivotaji/tiesu-sistema-un-ieslodzijuma-vietas/18895-tiesu-darbiba?themeCode=TS&ArchiveFilter=%22current%22&Type=%5B%22key_indicator%22%5D un https://www.at.gov.lv/lv/tiesvediba/statistika/2025) un tas, ka noziedzīgi nodarījumi valsts institūciju dienestā, kas lielākoties būs par pamatu atstādināšanai, nav uzskatāmas par vienkāršām lietām un bieži vien ir sarežģītas un ilgas. 
Tādēļ bieži vien lietas faktiskie un tiesiskie apstākļi šādās lietās nemainās tik ātri, lai būtu nepieciešams likumprojektā noteikt īsāku termiņu atstādināšanas lēmuma pārskatīšanai.
Līdz ar to divu gadu termiņš lēmuma par valsts civildienesta ierēdņa atstādināšanu no amata pienākumu izpildes pārskatīšanai uzskatāms par samērīgu, adekvātu un atbilstošu konkrētā regulējuma mērķim.

Tādējādi pienākums iestādei noteiktā periodā pārskatīt lēmumu par valsts civildienesta ierēdņa atstādināšanu no amata pienākumu izpildes ir mehānisms samērīguma nodrošināšanai.

Tāpat jānorāda, ka Administratīvā procesa likums paredz kārtību, kādā var atcelt adresātam nelabvēlīgu tiesisku administratīvo aktu, uzsākt administratīvo procesu no jauna pēc personas vai iestādes iniciatīvas, piemēram, ja mainījušies faktiskie apstākļi – krimināllieta nodota iztiesāšanai un nav saskatāma nepieciešamība turpmākai ierēdņa atstādināšanai, iestādē veikta reorganizācija un ierēdnim tiek piedāvāts amats, kuram tas piekrīt. Līdz ar to lēmums par atstādināšanu no amata pienākumu izpildes var tikt pārskatīts arī ātrāk.

Valsts civildienesta likuma 39. panta otrajā daļā ir noteikts, ka iestādes vadītājs atstādina ierēdni no amata pienākumu izpildes, ja attiecībā pret ierēdni kā drošības līdzeklis ir piemērots apcietinājums vai ja to likumā noteiktajos gadījumos pieprasa attiecīgi pilnvarota valsts institūcija, un aptur darba samaksas izmaksu par turpmāko laiku no atstādināšanas dienas.

Savukārt saskaņā ar Kriminālprocesa likumu personai, tostarp valsts civildienesta ierēdnim var tikt piemēroti arī citi ar brīvības atņemšanu saistīti drošības līdzekļi, piemēram, mājas arests, vai ar brīvības atņemšanu saistīti piespiedu līdzekļi, piemēram, aizturēšana, ievietošana ārstniecības iestādē.

Tiek precizēts regulējums paredzot, ka turpmāk iestādes vadītājs atstādina ierēdni no amata pienākumu izpildes, ja ierēdnim piemērots ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis vai piespiedu līdzeklis, vai ja to likumā noteiktajos gadījumos pieprasa attiecīgi pilnvarota valsts institūcija, un aptur darba samaksas izmaksu par turpmāko laiku no atstādināšanas dienas.

Valsts civildienesta likuma 39. panta ceturtajā daļā ir noteikts atstādināšanas termiņš – ne ilgāk kā uz mēnesi – kas praksē var būt nepietiekams, it īpaši, ja atstādināšana ir sabiedrības interesēs. Vienlaikus šāds termiņš ir arī daudz īsāks nekā citām valsts pārvaldē nodarbināto grupām pie tāda paša atstādināšanas pamata.

Saskaņā ar Valsts civildienesta likuma 39. panta ceturto daļu iestādes vadītājam ir tiesības uz laiku, bet ne ilgāk kā uz mēnesi atstādināt ierēdni no amata pienākumu izpildes, apturot darba samaksas izmaksu par turpmāko laiku no atstādināšanas dienas, ja ierēdnis, pildot amata pienākumus, ir alkohola, narkotiku vai toksiska reibuma stāvoklī, kā arī citos gadījumos, kad ierēdņa neatstādināšana no amata pienākumu izpildes var kaitēt viņa paša vai trešo personu drošībai un veselībai vai sabiedrības interesēm. Ja ierēdņa atstādināšana bijusi nepamatota, atstādinātajam ierēdnim izmaksā darba samaksu par atstādināšanas laiku.

Savukārt Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likuma 6.² panta trešajā daļā noteikts, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieks uz laiku, bet ne ilgāk kā uz trim mēnešiem var atstādināt amatpersonu vai darbinieku no amata pienākumu pildīšanas, ja amatpersona vai darbinieks, pildot amata pienākumus, ir alkohola, narkotiku vai toksiska reibuma stāvoklī, kā arī citos gadījumos, kad amatpersonas vai darbinieka neatstādināšana no amata pienākumu pildīšanas var kaitēt viņa paša vai trešo personu drošībai un veselībai vai sabiedrības interesēm vai traucēt disciplinārlietas vai krimināllietas izmeklēšanai. Atstādināšanas gadījumā aptur atlīdzības izmaksu par turpmāko laiku no atstādināšanas dienas. Ja amatpersonas vai darbinieka atstādināšana bijusi nepamatota, atstādinātajai amatpersonai vai darbiniekam izmaksā atlīdzību par atstādināšanas laiku.

Attiecīgi Darba likuma 58. panta trešajā un piektajā daļā noteikts, ka darba devējam ir tiesības atstādināt darbinieku no darba, ja šis darbinieks, veicot darbu vai arī atrodoties darba vietā, ir alkohola, narkotiku vai toksiska reibuma stāvoklī, kā arī citos gadījumos, kad darbinieka neatstādināšana no darba var kaitēt viņa paša vai trešo personu drošībai un veselībai, kā arī darba devēja vai trešo personu pamatotām interesēm. Aizliegts atstādināt darbinieku ilgāk par trim mēnešiem, izņemot šā panta otrajā daļā noteiktos gadījumus. Jāņem vērā, ka arī valsts pārvaldē un izpildvarā kopumā ir nodarbinātas personas uz darba līguma pamata.

Ievērojot minēto, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret valsts pārvaldē nodarbinātajām personām, nepieciešams precizēt termiņu, uz kuru var atstādināt ierēdni un attiecīgi to noteikt uz trīs mēnešiem.

Vienlaikus tiek precizēts un paplašināts arī atstādināšanas pamatojums, paredzot, ka iestādes vadītājam ir tiesības uz laiku, bet ne ilgāk kā uz trim mēnešiem atstādināt ierēdni no amata pienākumu izpildes, apturot darba samaksas izmaksu par turpmāko laiku no atstādināšanas dienas ne tikai, ja tas var kaitēt sabiedrības interesēm, bet arī, ja tas var kaitēt valsts interesēm. Grozījumu izpratnē ar sabiedrības interesēm ir saistāms sabiedrības kopējais labums un sabiedrībai kopumā vai tās daļai nozīmīgu vērtību aizsardzība (piemēram, sabiedrības veselība, drošība, korupcijas novēršana u.c.), savukārt ar valsts interesēm saprotamas gan saskaņā ar publisko tiesību principiem darbojošās publiskās personas, gan valsts kā publiskas varas funkcionēšana, pastāvēšana un aizsardzība (piemēram, valsts drošība, iestādes funkciju izpilde un to nodrošināšana u.c.).

Jāņem vērā, ka atstādināšana uzskatāms par preventīvu pasākumu, lai novērstu kaitējumu, kas var rasties personas rīcības rezultātā. Atstādināšana pieļaujama pamatojoties uz faktiem, kas nodrošina pietiekamu pamatu uzskatīt, ka neatstādināšanas gadījumā var rasties kaitējums. Proti, precīzi jādefinē kādā veidā konkrētā situācija un personas rīcība rada risku minētajām interesēm un attiecīgi kāpēc personas turpmāka atrašanās amatā rada arī objektīvu risku tiesību normā minētajiem leģitīmajiem mērķiem (norādītajām interesēm).

Atstādināšana pieļaujama uz rīkojuma pamata, kurā norādāms atstādināšanas pamatojums un termiņš, un kura tiesiskums attiecīgi pārbaudāms Administratīvā procesa likumā noteiktā kārtībā. Katrā konkrētā gadījumā jānodrošina individuāls samērīguma izvērtējums un pietiekams pamatojums tiesību normas piemērošanai un attiecīgi personas tiesību ierobežošanai.

Līdz ar to ierobežojums tiek noteikts ar likumu, kam ir leģitīms mērķis, un tas ir samērīgs.

Valsts civildienesta likuma 39. panta ceturtā daļa tiek izteikta šādā redakcijā:
Iestādes vadītājam ir tiesības uz laiku, bet ne ilgāk kā uz trim mēnešiem atstādināt ierēdni no amata pienākumu izpildes, apturot darba samaksas izmaksu par turpmāko laiku no atstādināšanas dienas, ja ierēdnis, pildot amata pienākumus, ir alkohola, narkotiku vai toksiska reibuma stāvoklī, kā arī citos gadījumos, kad ierēdņa neatstādināšana no amata pienākumu izpildes var kaitēt viņa paša vai trešo personu drošībai un veselībai, sabiedrības vai valsts interesēm. Ja ierēdņa atstādināšana bijusi nepamatota, atstādinātajam ierēdnim izmaksā darba samaksu par atstādināšanas laiku.

Valsts civildienesta likuma 39. panta piektajā daļā nav skaidri noteikts, kopš kura brīža var atstādināt ierēdni no amata pienākumu izpildes sakarā ar disciplinārlietas izskatīšanu.

Vienlaikus konstatēts, ka attiecīgajā daļā tiek uzskaitīti atlīdzības elementi – "mēnešalga, normatīvajos aktos noteiktās pastāvīgās piemaksas, kas saistītas ar dienestu, kā arī specializētajā civildienestā noteiktās dienesta pakāpes" –, nevis lietots termins "darba samaksa" kā citās Valsts civildienesta likuma 39. panta daļās. Šāds formulējums Valsts civildienesta likumā ietverts pirms Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma pieņemšanas.

Konstatējams, ka minētais neatbilst arī citos normatīvajos aktos lietotajai terminoloģijai, tas ir, 2006. gada 15. jūnijā tika pieņemts Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm disciplināratbildības likums, kura 19. panta pirmajā daļā tika noteikts, ka attiecīgais ministrs, iestādes vadītājs vai viņa pilnvarota amatpersona uz disciplinārlietas izmeklēšanas laiku var atstādināt amatpersonu no amata pienākumu pildīšanas, saglabājot tai mēneša amatalgu, piemaksu par izdienu, piemaksu par speciālo dienesta pakāpi un uzturdevas kompensāciju.
Minētā norma ar 2012. gada 22. marta likumu "Grozījumi Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm disciplināratbildības likumā" tika precizēta, aizstājot 19. panta pirmajā daļā vārdus "mēneša amatalgu, piemaksu par izdienu, piemaksu par speciālo dienesta pakāpi" ar vārdiem "darba samaksu". Šo grozījumu sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā (anotācijā) tika norādīts, ka tiek izdarīti precizējoša rakstura grozījumi disciplināratbildības likuma normās, tajā skaitā saskaņojot tās ar Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā lietoto terminoloģiju.

Tāpat norādāms, ka saskaņā ar Valsts drošības iestāžu likuma 32. panta otrās daļas 4. punktu un trešo daļu amatpersonas atstādināšanas gadījumā uz laiku, kamēr tiek veikta dienesta pārbaude vai dienesta izmeklēšana par amatpersonas iespējamo pārkāpumu, tai saglabā darba samaksu un sociālās garantijas.

Valsts civildienesta likuma 39. panta piektā daļa tiek precizēta, izsakot šādā redakcijā:
Pēc tam, kad pieņemts lēmums par disciplinārlietas ierosināšanu, attiecīgās iestādes vadītājs, ministrs vai Ministru prezidents var atstādināt ierēdni no amata pienākumu izpildes uz laiku, bet ne ilgāk kā līdz disciplinārsoda izpildes uzsākšanai, saglabājot darba samaksu un sociālās garantijas.

Nereti iestādes vadītājs, lemjot par atstādināšanu un vienlaikus apsverot iespēju uz atstādināšanas laiku pārcelt ierēdni citā amatā, konstatē, ka brīvajam (vakantajam) amatam ir noteikta krietni zemāka mēnešalga.
Ievērojot minēto un Valsts civildienesta likuma 37. panta ceturtajā daļā noteikto, ka, pārceļot ierēdni citā ierēdņa amatā, kurā noteikta zemāka mēnešalga par iepriekšējo, ierēdnim gadu saglabā iepriekšējā amata mēnešalgu, normatīvajos aktos noteiktās pastāvīgās piemaksas, kas saistītas ar dienestu, un sociālās garantijas, kā arī specializētajā civildienestā noteiktās dienesta pakāpes, iestādes vadītājs nolemj nepārcelt ierēdni.

Lai paredzētu iestādes vadītājam tiesības lemt par atstādinātā ierēdņa pārcelšanu citā amatā uz atstādināšanas laiku, nepieciešams precizēt Valsts civildienesta likuma 37. pantu.
Tiek paredzēts, ka iestādes vadītājām ir rīcības brīvība pieņemt vai nepieņemt šādu lēmumu, jo šāda lēmuma pieņemšanu var ietekmēt ne tikai brīvo (vakanto) amatu esamība iestādē, bet arī atstādināšanas pamats (iemesls).
Vienlaikus, tā kā lielākoties var nebūt iespējas ierēdni pārcelt līdzvērtīgā amatā, tiek paredzēts, ka ierēdnim ir jāpiekrīt šādai pārcelšanai.
Tāpat tiek paredzēts, ka šajā laikā ierēdnim tiek noteikta tā amata mēnešalga, uz kuru ierēdnis tiek pārcelts, nevis saglabāta iepriekšējā.
Ievērojot minēto, likuma 37. pants tiek papildināts ar jaunu normu, kas paredz, ka no amata pienākumu izpildes atstādināto ierēdni ar viņa piekrišanu uz atstādināšanas laiku var pārcelt citā amatā, nosakot attiecīgajam amatam, uz kuru tiek pārcelts, atbilstošu mēnešalgu.