Anotācija (ex-ante)

Pārņemot Direktīvas 1.panta 1.punkta b) apakšpunktu, likumprojekta 1.pants paredz grozījumus OCTA likuma 1.panta pirmās daļas 2.punktā un likumprojekta 10.pants paredz grozījumus OCTA likuma 35.panta 15. un 16. punktā. Eiropas Savienības Tiesas jaunākajos lēmumos, proti, lēmumos lietās Vnuk , Rodrigues de Andrade un Torreiro, Tiesa ir precizējusi koncepta “transportlīdzekļu izmantošana” nozīmi. Jo īpaši Tiesa ir precizējusi, ka mehāniskie transportlīdzekļi parasti ir paredzēti izmantošanai transportam neatkarīgi no šādu transportlīdzekļu raksturlielumiem un ka šādu transportlīdzekļu izmantošana attiecas uz jebkādu transportlīdzekļa izmantošanu, kas atbilst tā parastai funkcijai – kalpot par transporta līdzekli, – neatkarīgi no apvidus, kurā attiecīgais mehāniskais transportlīdzeklis tiek izmantots, un neatkarīgi no tā, vai transportlīdzeklis ir nekustīgs vai atrodas kustībā. Direktīvu 2009/103/EK nepiemēro, ja negadījuma brīdī šāda transportlīdzekļa parastā funkcija ir “tikt izmantotam mērķiem, kuriem transportlīdzekli neizmanto”. Tā tas varētu būt gadījumā, ja attiecīgo transportlīdzekli neizmanto minētās direktīvas 3. panta pirmās daļas nozīmē, jo tā parastā funkcija, piemēram, ir “tikt izmantotam kā rūpnieciskam vai lauksaimnieciskam enerģijas avotam”. Juridiskās noteiktības labad šī judikatūra tiek atspoguļota Direktīvā 2009/103/EK, nosakot “transportlīdzekļa izmantošanas” definīciju.

Pārņemot Direktīvas 1.panta 2.punkta a) apakšpunktu, likumprojekta 2.pants paredz grozījumus OCTA likuma 3.panta pirmajā un otrajā daļā.

Pārņemot Direktīvas 1.panta 2.punkta b) apakšpunktu, likumprojekta 10.pants paredz grozījumus OCTA likuma 35.panta 5.punktā. Atbilstoši Direktīvas 10.apsvērumam dalībvalstīm Direktīva 2009/103/EK nebūtu jāpiemēro mehānisko transportlīdzekļu izmantošanai sporta pasākumos un aktivitātēs, tostarp sacīkšu braucienos un sacensībās, kā arī, tostarp ātruma, uzticamības vai vadīšanas prasmes, apmācībā, testēšanā un paraugdemonstrējumos, kas ir atļauti saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Šādiem pasākumiem būtu jānotiek norobežotā, šim nolūkam speciāli iezīmētā teritorijā tā, lai nodrošinātu, ka parastie satiksmes dalībnieki, sabiedrības locekļi un personas, kas ar attiecīgo pasākumu nav saistītas, ceļu, pa kuru tiek braukts, nevar vienlaikus izmantot nedz faktiski, nedz potenciāli. Šādi pasākumi parasti ietver tos, kas tiek rīkoti uz speciālām motosporta trasēm vai ceļiem un tuvākās apkārtnes teritorijās, piemēram, drošības zonās, tehniskās apskates zonās un garāžās, kur negadījuma risks ir daudz augstāks nekā uz parastiem ceļiem un kur nepiederošām personām nebūtu jāiekļūst.

Pārņemot Direktīvas 1.panta 3.punktu, likumprojekta 14.pants paredz grozījumus OCTA likuma OCTA likuma 53.pants pirmajā daļā. Atbilstoši Direktīvas 16.apsvērumam dalībvalstīm patlaban jāatturas veikt pārbaudes attiecībā uz tādu transportlīdzekļu apdrošināšanu, kas parasti atrodas citas dalībvalsts teritorijā, un attiecībā uz transportlīdzekļiem, kuri parasti atrodas trešās valsts teritorijā, taču iebrauc dalībvalsts teritorijā no citas dalībvalsts teritorijas. Pateicoties jaunu tehnoloģiju attīstībai, piemēram, tehnoloģijai, kas ļauj automātiski atpazīt numura zīmi, var pārbaudīt transportlīdzekļu apdrošināšanu, tos neapstādinot un tādējādi netraucējot personu brīvu pārvietošanos. Tāpēc ir lietderīgi šādas transportlīdzekļu apdrošināšanas pārbaudes atļaut, bet tikai tad, ja tās ir nediskriminējošas, nepieciešamas un samērīgas un ir daļa no attiecīgās valsts teritorijā īstenotas vispārējas kontroles sistēmas, kuras ietvaros tiek pārbaudīti arī transportlīdzekļi, kas parasti atrodas tās dalībvalsts teritorijā, kura minēto kontroli īsteno, un ja tas neprasa transportlīdzekļa apstādināšanu.

Pārņemot Direktīvas 1.panta 4.punktu, likumprojekta 2.pants paredz grozījumus OCTA likuma 3.panta trešajā daļā. Saskaņā ar Direktīvas 16.apsvērumu pašlaik daudzu dalībvalstu tiesību aktos apdrošināšanas pienākums ir saistīts ar transportlīdzekļa izmantošanu Direktīvas 2009/103/EK 3. panta pirmās daļas nozīmē. Šādās dalībvalstīs transportlīdzekli izmantot ir atļauts tikai tad, ja tas ir reģistrēts. Šo dalībvalstu tiesību aktos ir noteikts, ka attiecībā uz transportlīdzekli tā aktīvas reģistrācijas un izmantošanas laikā ir jāiegādājas mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšana transportlīdzekļa Direktīvas 2009/103/EK 3. panta pirmās daļas nozīmē. Līdz ar to minētās dalībvalstis neprasa apdrošināšanas segumu par tādu transportlīdzekļu izmantošanu, kas pastāvīgi vai uz laiku reģistrā ir dzēsti, jo tie, piemēram, atrodas muzejā, tiek restaurēti vai cita iemesla dēļ nav izmantoti ilgāku laiku, piemēram, sezonālas izmantošanas dēļ. Šādām dalībvalstīm ir jāveic atbilstīgi pasākumi, ar kuriem nodrošina, ka atlīdzība, kas atbilst ar Direktīvu 2009/103/EK paredzētajai atlīdzībai, tiek izmaksāta par jebkādiem zaudējumiem vai miesas bojājumiem, kurus to teritorijā un citu dalībvalstu teritorijā ir izraisījuši minētajā direktīvā definētie transportlīdzekļi, kas tiek izmantoti tās 3. panta pirmās daļas nozīmē.
Ievērojot to, ka šādā atkāpšanās gadījumā katra dalībvalsts nodrošina, ka attiecībā uz  minētajiem transportlīdzekļiem piemēro tādu pašu režīmu kā transportlīdzekļiem, kuriem apdrošināšanas saistības nav izpildītas, norādāms, ka pašlaik OCTA likuma 51.panta pirmās daļas 1.punkts, paredz zaudējumu atlīdzību segt no Garantijas fonda gadījumā, ja zaudējumus nodarījis transportlīdzeklis, kura īpašnieks savu civiltiesisko atbildību nav apdrošinājis.

Pārņemot Direktīvas 1.panta 5.punktu, likumprojekta 8.pants paredz grozījumus OCTA likuma 15.panta pirmajā daļā. Saskaņā ar Direktīvas 19.apsvērumu Direktīvā 2009/103/EK pašlaik ir noteikti dažādi atsauces datumi, kuros periodiski ir jāpārrēķina minimālā seguma summas dažādās dalībvalstīs, kā rezultātā minimālās seguma summas atkarībā no dalībvalsts atšķiras. Lai visā Savienībā nodrošinātu cietušo personu vienlīdzīgu minimālo aizsardzību, minētās minimālās summas būtu jāsaskaņo un būtu jāievieš vienota pārskatīšanas klauzula, kā kritēriju izmantojot Eurostat publicēto saskaņoto patēriņa cenu indeksu, kā arī procesuāli noteikumi, kas reglamentē šādu pārskatīšanu un nosaka vienotu grafiku.


Pārņemot Direktīvas 1.panta 8.punktu un 18.punktu, pirmkārt, likumprojekta 1.pants paredz grozījumus attiecībā uz OCTA likuma 1.panta pirmās daļas papildināšanu ar 9.¹ punktu, otrkārt, likumprojekta 5.pants paredz grozījumus attiecībā uz OCTA likuma 11.panta izslēgšanu, treškārt, likumprojekta 11.pants paredz grozījumus attiecībā uz OCTA likuma 41.panta otrās daļas papildināšanu ar 9.¹ punktu, ceturtkārt, likumprojekta 12.pants paredz grozījumus attiecībā uz OCTA likuma 50.panta pirmās daļas papildināšanu ar 6.punktu, otrās daļas izteikšanu jaunā redakcijā un papildināšanu ar ceturto daļu, piektkārt, likumprojekta 13.pants paredz grozījumus attiecībā uz OCTA likuma 51.panta pirmās daļas 5. punkta izteikšanu jaunā redakcijā, papildināšanu ar 11. punktu un papildināšanu ar 2.¹ daļu.
Atbilstoši Direktīvas 20.apsvērumam, lai satiksmes negadījumos cietušo pušu aizsardzība būtu efektīva un lietderīga, būtu jānodrošina cietušajām personām tiesības pieprasīt atlīdzību savā dzīvesvietas dalībvalstī un saprātīgā termiņā saņemt atbildi. Būtu arī jānodrošina, lai gadījumos, kad cietušo pušu prasījumi ir pamatoti, minētajām cietušajām personām vienmēr izmaksā arī summas, kas tām pienākas par miesas bojājumiem vai par jebkādu kaitējumu viņu īpašumam, neatkarīgi no tā, vai atbildīgās puses apdrošināšanas sabiedrība ir maksātspējīga. Tādēļ dalībvalstīm būtu jāizveido vai jāpilnvaro iestāde, kas nodrošina sākotnējo atlīdzību cietušajām personām, kuras dzīvo to teritorijā, un kam ir tiesības pieprasīt šo atlīdzību no iestādes, kura šajā pašā nolūkā ir izveidota vai pilnvarota tās maksātnespējīgās apdrošināšanas sabiedrības piederības dalībvalstī, kas ir izdevusi atbildīgās puses transportlīdzekļa apdrošināšanas polisi. Ja dalībvalstī jau ir izveidots atlīdzības mehānisms, vajadzētu būt iespējai tai atļaut turpināt attiecīgā mehānisma darbību.
Atbilstoši Direktīvas 21.apsvērumam apdrošināšanas sabiedrība var kļūt maksātnespējīga dažādos veidos, piemēram, ja tā ir pasludināta par bankrotējušu, nespēj pildīt savas saistības pēc tam, kad ir atteikusies no savā piederības dalībvalstī saņemtās licences, vai attiecībā uz to ir īstenots atcelšanas pasākums vai pieņemts lēmums, kas aizliedz tai darboties. Ja ir izdots rīkojums vai pieņemts lēmums sākt bankrota vai likvidācijas procesu, minētais rīkojums vai lēmums būtu jāpublisko. Iestādei, kas ir izveidota vai pilnvarota izmaksāt cietušajām personām kompensāciju apdrošināšanas sabiedrības maksātnespējas gadījumā apdrošināšanas sabiedrības piederības dalībvalstī, par minēto rīkojumu vai lēmumu būtu jāinformē šādas iestādes visās citās dalībvalstīs.
Atbilstoši Direktīvas 22.apsvērumam, dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai iestāde, kas ir izveidota vai pilnvarota izmaksāt kompensāciju cietušajām personām apdrošināšanas sabiedrības maksātnespējas gadījumā dalībvalstī, kuras teritorijā cietusī persona dzīvo, būtu kompetenta visos procedūras posmos pieprasīt informāciju no citām attiecīgajām struktūrām, iestādēm un ieinteresētajām personām Savienībā, informēt tās pati un saņemt no tām informāciju un sadarboties ar tām. Šādai informācijai vajadzētu būt pietiekamai, lai informācijas saņēmējs gūtu vismaz vispārēju izpratni par situāciju. Šāda informācija ir svarīga, lai nodrošinātu, ka iestāde, kas cietušajai personai izmaksā atlīdzību, pirms atlīdzības izmaksāšanas pati vai kopā ar visām attiecīgajām personām saskaņā ar valsts tiesību aktiem varētu pārliecināties, vai apdrošināšanas sabiedrība prasītāja prasījumu jau ir apmierinājusi. Minētajai iestādei iesniegto prasījumu var pat nodot tālāk – apdrošināšanas sabiedrībai, kas veiktu turpmāko pārbaudi vai pieņemtu lēmumu, ja tā ir paredzēts valsts procesuālajos tiesību aktos. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai minētā iestāde par konkrētiem prasījumiem pieprasītu un saņemtu sīkāku informāciju.
Atbilstoši Direktīvas 23.apsvērumam, būtu jānodrošina, ka atlīdzības sistēma neskar spēkā esošos tiesību aktus par cietušo personu seguma līmeni. Tie paši principi būtu jāpiemēro prasījumiem neatkarīgi no tā, vai apdrošināšanas sabiedrība ir vai nav maksātspējīga. Apdrošināšanas sabiedrības piederības dalībvalsts iestādei, kas ir izdevusi atbildīgās personas polisi, būtu jāveic maksājums tās dalībvalsts iestādei, kuras teritorijā dzīvo cietusī persona, saprātīgā termiņā pēc tam, kad apdrošināšanas sabiedrības piederības dalībvalsts iestāde ir saņēmusi regresa atlīdzības prasījumu par maksājumu, ko cietusī persona ir saņēmusi no savas dzīvesvietas dalībvalsts iestādes.
Atbilstoši Direktīvas 24.apsvērumam, atkarībā no dažādiem prasījumu izskatīšanas posmiem, cietušajām personām veiktajiem maksājumiem un dažādās iestādēs īstenotiem atlīdzināšanas procesiem iestādes, kas ir izveidotas vai pilnvarotas izmaksāt kompensāciju cietušajām personām apdrošināšanas sabiedrības maksātnespējas gadījumā, var nebūt nokārtojušas savstarpējās saistības. Iestāžu atlīdzības tiesību procesā pārņemšanas tiesībām būtu jāpāriet no iestādes, kas kompensāciju ir izmaksājusi vispirms, otras dalībvalsts iestādei. Tādēļ iestādei tādā apmērā, kādā šī iestāde sniegusi kompensāciju par nodarītajiem zaudējumiem vai miesas bojājumiem un kādā izmaksātā kompensācija vēl nav atlīdzināta, būtu jāpārņem cietušās personas tiesības pret personu, kas ir izraisījusi negadījumu, vai pret tās apdrošināšanas sabiedrību. Tomēr minētajai iestādei nebūtu jāpārņem cietušās personas tiesības pret apdrošinājuma ņēmēju vai citu apdrošināto personu, kas negadījumu izraisījis, ciktāl apdrošinājuma ņēmēja vai apdrošinātās personas atbildību saskaņā ar piemērojamiem valsts tiesību aktiem sedz maksātnespējīga apdrošināšanas sabiedrība. Katrai dalībvalstij vajadzētu būt pienākumam atzīt šo pārņemšanu.

Pārņemot Direktīvas 1.panta 15.punktu, pirmkārt, likumprojekta 1.pants paredz grozījumus attiecībā uz OCTA likuma 1.panta pirmās daļas papildināšanu ar 8.¹ punktu, otrkārt, likumprojekta 7.pants paredz grozījumus OCTA likuma 13.pantā. Saskaņā ar direktīvas 31.apsvērumu, lai atvieglotu prasījumu vēstures atzīšanu, noslēdzot jaunu apdrošināšanas polisi, vajadzētu būt iespējai viegli autentificēt to apdrošinājuma ņēmēju iepriekšējo prasījumu vēsturi, kuri ar apdrošināšanas sabiedrībām vēlas noslēgt jaunus apdrošināšanas līgumus. Lai vienkāršotu ziņojumu par prasījumu vēsturi pārskatu pārbaudi un autentifikāciju, ir jāpanāk, lai šādu ziņojumu par prasījumu vēsturi saturs un formāts visās dalībvalstīs būtu vienāds. Turklāt, ja apdrošinātāji mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas prēmiju noteikšanā ņem vērā ziņojumus par prasījumu vēsturi, tie nebūtu jādiskriminē pēc valstspiederības vai vienīgi pamatojoties uz apdrošinājuma ņēmēja iepriekšējo dzīvesvietas dalībvalsti. Turklāt apdrošināšanas sabiedrībām pret ziņojumiem par prasījumu vēsturi no citas dalībvalsts būtu jāizturas tāpat kā pret savā valstī sastādītiem ziņojumiem par prasījumu vēsturi un attiecībā uz klientu no citas dalībvalsts būtu jāpiemēro visas atlaides, kuras būtu tiesības saņemt visos pārējos aspektos identiskam vietējam klientam, tostarp attiecīgās dalībvalsts valsts tiesību aktos noteiktās atlaides, piemēram, bonus-malus atlaides. Dalībvalstīm arī turpmāk vajadzētu būt iespējai pēc saviem ieskatiem pieņemt savus tiesību aktus, ar kuriem reglamentē bonus-malus sistēmas, jo tās pēc sava rakstura ir valsts sistēmas un bez pārrobežu elementa, un tādēļ saskaņā ar subsidiaritātes principu lēmumi par šādām sistēmām joprojām būtu jāpieņem dalībvalstīm. Lai dalībvalstis varētu pārbaudīt, vai un kā apdrošināšanas sabiedrības izskata ziņojumus par prasījumu vēsturi, apdrošināšanas sabiedrībām, būtu jāpublicē tās savas politikas vispārējs pārskats, kas attiecas uz to, kā tās, aprēķinot prēmijas, izmanto prasījumu vēsturi. Neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/943 (8), apdrošināšanas sabiedrībām publicēt sensitīvu komercinformāciju prasīts netiek, piemēram, izsmeļošu informāciju par tarifu noteikumiem.

Skat. iepriekšējo sadaļu.