Anotācija (ex-ante)

1.  Par informācijas sniegšanu Valsts ieņēmumu dienestam par aizdomīgiem darījumiem
   Saskaņā ar likuma "Par nodokļiem un nodevām" 22.² panta pirmo daļu Valsts ieņēmumu dienests šobrīd ir tiesīgs saņemt informāciju no Novēršanas likuma subjektiem tikai gadījumos, ja tie ir konstatējuši personas, kuras rezidences (reģistrācijas) valsts ir Latvijas Republika, aizdomīgu darījumu Novēršanas likuma izpratnē un konstatētajam darījumam piemīt vismaz viena no likuma "Par nodokļiem un nodevām" 22.² panta trešajā daļā minētajām aizdomīguma pazīmēm nodokļu jomā.
   Atbilstoši Novēršanas likuma 1.panta 17.punktam aizdomīgs darījums ir darījums vai darbība, kas rada aizdomas, ka tajā iesaistītie līdzekļi ir tieši vai netieši iegūti noziedzīga nodarījuma rezultātā vai saistīti ar terorisma un proliferācijas finansēšanu vai šādu darbību mēģinājumu.
   Ievērojot minēto, Finanšu izlūkošanas dienests, izvērtējot Novēršanas likumā ietverto aizdomīga darījuma definīciju kopsakarā ar likuma "Par nodokļiem un nodevām" 22.² panta pirmo daļu, ir īpaši uzsvēris, ka Novēršanas likuma subjektam nav pienākums ziņot Valsts ieņēmumu dienestam par darījumu, kura pazīme atbilst kādai no likuma "Par nodokļiem un nodevām" 22.² panta trešajā daļā uzskaitītajām aizdomīguma pazīmēm nodokļu jomā, ja nepastāv aizdomas, ka darījumā iesaistītie līdzekļi tieši vai netieši ir iegūti noziedzīga nodarījuma rezultātā vai saistīti ar terorisma un proliferācijas finansēšanu vai šādu darbību mēģinājumu.
   Finanšu nozares asociācija ir vairākkārtīgi vērsusi uzmanību, ka aizdomīga darījuma nodokļu jomā pazīmju (tipoloģiju) uzskaitīšana likuma "Par nodokļiem un nodevām" 22.² panta trešajā daļā neatbilst ne apņēmībai nostiprināt riskos balstītu pieeju, jo liek kā aizdomīgu darījumu klasificēt arī gadījumus, kuros klienta darbība atbilstoši faktiskajai situācijai ir saprotama un aizdomas nerada, ne arī pēc būtības ir proporcionāla, lietderīga un atbilstoša. Kā uzsver asociācija, daudz lietderīgāk un arī atbilstošāk riskos balstītajai pieejai būtu likumā konkrētas darījuma aizdomīguma pazīmes nenostiprināt, bet gan noteikt, ka, piemēram, Valsts ieņēmumu dienests tās identificē un regulāri, atbilstoši situācijai un tendencēm, atspoguļo, papildina Valsts ieņēmumu dienesta izstrādātajās vadlīnijās.
   Arī Finanšu izlūkošanas dienests ir uzsvēris, ka ir pamats vismaz izvērtēt, vai normatīvo regulējumu iespējams pilnveidot, piemēram, izņemot ārā izsmeļošo pazīmju uzskaitījumu, kas bieži rada alternatīvas interpretācijas, jo pazīmju klātesamība likumā var radīt interpretāciju, ka pie konkrētas pazīmes konstatācijas jāziņo ne tikai par iespējamajiem noziedzīgiem nodarījumiem, bet arī par iespējamiem likumpārkāpumiem nodokļu jomā (lai gan saskaņā ar Novēršanas likuma 1.panta 17.punktu aizdomīgs darījums ir skaidrots kā darījums vai darbība, kas rada aizdomas, ka tajā iesaistītie līdzekļi ir tieši vai netieši iegūti noziedzīga nodarījuma rezultātā (nevis likumpārkāpumu rezultātā) vai saistīti ar terorisma un proliferācijas finansēšanu vai šādu darbību mēģinājumu).
   Līdzīgu viedokli ir paudusi arī Finanšu nozares asociācija 2023.gada 19.septembra vēstulē Nr.1-23/95, kas adresēta Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai un kurā tika uzsvērts, lai gan likuma "Par nodokļiem un nodevām" 22.² pants pēc būtības tika pieņemts tikai tādēļ, lai nodrošinātu, ka Novēršanas likuma prasību ietvaros Finanšu izlūkošanas dienestam nosūtītie aizdomīgo darījumu ziņojumi, kas skar nodokļu jomu, tiktu nosūtīti arī Valsts ieņēmumu dienestam, tomēr praksē minētais nav īstenojies, un šobrīd tiek sagaidīts, ka Novēršanas likuma subjekti izvērtēs darījumu atbilstību likuma "Par nodokļiem un nodevām" 22.² panta trešajā daļā noteiktajām pazīmēm arī tad, ja nav sākotnēji ticis konstatēts aizdomīgs darījums atbilstoši Novēršanas likumā noteiktajam.
   Lai izvērtētu, vai ir veicami grozījumi aizdomīgu darījumu ziņošanas Valsts ieņēmumu dienestam tiesiskajā regulējumā, Finanšu ministrija 2023.gada 23.oktobrī organizēja sanāksmi ar Valsts ieņēmumu dienesta, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras, Finanšu nozares asociācijas, Latvijas Bankas un Finanšu izlūkošanas dienesta pārstāvjiem.
   Minētajā sanāksmē iesaistīto institūciju pārstāvji vienojās, ka ir konstatējams objektīvs pamatojums likuma "Par nodokļiem un nodevām" 22.² panta formulējuma pārskatīšanai (tostarp no normas izslēdzot darījuma aizdomīguma pazīmes nodokļu jomā), lai nodrošinātu, ka no tiesību normas satura izriet skaidri, nepārprotami un viennozīmīgi izprotams uz Novēršanas likuma subjekta attiecināmā pienākuma saturs un apjoms.
   Minētā tiesiskā regulējuma pārskatīšana ir iekļauta arī Stratēģijā par samērīgu NILLTPFN prasību praktiskai piemērošanai godprātīgiem klientiem, lai novērstu pārmērīgu izvairīšanos no risku uzņemšanās kā risinājums 1.1.identificētajai problēmai "Klienti tiek apgrūtināti ar izpētes darbībām situācijās, kurās potenciālā pārkāpuma summa nesasniedz kriminālatbildības slieksni, piemēram, kredītiestāde nepētītu potenciālo nodokļu nenomaksāšanu personai izīrējot personīgo dzīvokli vai pārdodot savu automašīnu".
   Proti, minētais risinājums paredz, ka, ņemot vērā "konstatēto situāciju, kurā tiesību normas piemērotājiem ir bijis atšķirīgs viedoklis par tiesību normas piemērošanu (neskatoties uz likumā noteikto), un lai nodrošinātu, ka turpmāk no tiesību normas satura ir viennozīmīgi izprotams uz NILLTPFN likuma subjektiem attiecināmā pienākuma saturs un apjoms, veikt grozījumus likuma “Par nodokļiem un nodevām” 22.² pantā, no tā izslēdzot darījuma aizdomīguma pazīmes nodokļu jomā. Plānots, ka turpmāk vadlīnijās tiks skaidrots, kādos gadījumos NILLTPFN likuma subjektam par konstatēto aizdomīgo darījumu ir sniedzama informācija arī Valsts ieņēmumu dienestam."
   Nepieciešamība pārskatīt minētās tiesību normas saturu izriet arī no Satversmes tiesas paustajām atziņām, ka tiesību normai jābūt formulētai tik precīzi un skaidri, lai persona varētu izprast no tās izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tās piemērošanas sekas, kā arī tā, lai norma nodrošinātu aizsardzību pret tās patvaļīgu piemērošanu (skatīt, piemēram, Satversmes tiesas 2015.gada 8.aprīļa sprieduma lietā Nr.2014-34-01 14.punktu).
   Ievērojot minēto, ir nepieciešams pārskatīt likuma "Par nodokļiem un nodevām" 22.² panta regulējumu, lai nodrošinātu nepārprotamu un vienveidīgu tiesību normu interpretāciju.

1.  Par informācijas sniegšanu Valsts ieņēmumu dienestam par aizdomīgiem darījumiem
   Ar likumprojektā iekļautajiem grozījumiem paredzētas šādas izmaiņas likuma "Par nodokļiem un nodevām" 22.² pantā ietvertajā aizdomīgu darījumu ziņošanas Valsts ieņēmumu dienestam tiesiskajā regulējumā:
   ▪ precizēta panta pirmā daļa;
   Atbilstoši Novēršanas likuma 1.panta 17.punktam aizdomīgs darījums ir darījums vai darbība, kas rada aizdomas, ka tajā iesaistītie līdzekļi ir tieši vai netieši iegūti noziedzīga nodarījuma rezultātā vai saistīti ar terorisma un proliferācijas finansēšanu vai šādu darbību mēģinājumu.
   Saskaņā ar šobrīd spēkā esošo likuma "Par nodokļiem un nodevām" 22.² panta otro daļu ziņojumu sniedz Valsts ieņēmumu dienestam, tostarp, lai atklātu un novērstu noziedzīgus nodarījumus par izvairīšanos no nodokļu un tiem pielīdzināto maksājumu nomaksas un par krāpšanu.
   Kā noteikts likuma "Par Valsts ieņēmumu dienestu" 14.pantā, viens no Valsts ieņēmumu dienesta nodokļu un muitas policijas uzdevumiem ir veikt likumā noteikto operatīvo darbību, lai atklātu un novērstu noziedzīgus nodarījumus valsts ieņēmumu jomā, kā arī veikt izmeklēšanu krimināllietās par noziedzīgiem nodarījumiem, kas konstatēti valsts ieņēmumu jomā.
   Arī Kriminālprocesa likuma 387.panta septītajā daļā ir noteikts, ka Valsts ieņēmumu dienesta nodokļu un muitas policijas pilnvarotas amatpersonas izmeklē noziedzīgus nodarījumus valsts ieņēmumu un muitas lietu jomā.
   Ievērojot minēto, secināms, ka Valsts ieņēmumu dienesta kompetencē ir plašāks izmeklējamo noziedzīgo nodarījumu uzskaitījums par šobrīd likuma "Par nodokļiem un nodevām" 22.² panta otrajā daļā norādītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, kuru atklāšanai un novēršanai būtu izmantojami Novēršanas likuma subjektu sniegtie ziņojumi.
   Tādējādi, tā kā normatīvajos aktos tiek lietots termins "noziedzīgi nodarījumi valsts ieņēmumu jomā", attiecīgi, veicot grozījumus likuma "Par nodokļiem un nodevām" 22.² panta pirmajā daļā, tiek izmantots minētais termins, nosakot, ka Novēršanas likuma subjekta pienākums, konstatējot aizdomīgu darījumu Novēršanas likuma izpratnē, ir nekavējoties ziņot arī Valsts ieņēmumu dienestam par tādu personas, kuras rezidences (reģistrācijas) valsts ir Latvijas Republika, aizdomīgu darījumu, kas rada aizdomas, ka tajā iesaistītie līdzekļi ir tieši vai netieši iegūti noziedzīga nodarījuma valsts ieņēmumu jomā rezultātā.
  Šie "noziedzīgie nodarījumi valsts ieņēmumu jomā" ir noziedzīgie nodarījumi, kas minēti Krimināllikuma 177.pantā (krāpšana), 195.pantā (noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana), 217.pantā (grāmatvedības un statistiskās informācijas noteikumu pārkāpšana), 217.¹ pantā (darba samaksas noteikumu pārkāpšana), 218.pantā (izvairīšanās no nodokļu un tiem pielīdzināto maksājumu nomaksas), 218.¹ pantā (faktiski nenotikuša darījuma uzrādīšana pievienotās vērtības nodokļa deklarācijā) un 219.pantā (izvairīšanās no deklarācijas iesniegšanas).
   ▪ precizēta panta otrā daļa;
   Saskaņā ar šobrīd spēkā esošo likuma "Par nodokļiem un nodevām" 22.² panta otro daļu ziņojumu sniedz Valsts ieņēmumu dienestam, lai atklātu un novērstu likumpārkāpumus, kuru rezultātā samazināts budžetā iemaksājamā nodokļa apmērs vai palielināts no budžeta atmaksājamā nodokļa apmērs un par kuriem atbildība paredzēta šajā likumā vai konkrēto nodokļu likumos, kā arī noziedzīgus nodarījumus par izvairīšanos no nodokļu un tiem pielīdzināto maksājumu nomaksas un par krāpšanu.
   Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 386.panta 7.punktu Valsts ieņēmumu dienesta nodokļu un muitas policija ir izmeklēšanas iestāde, kuras amatpersonas atbilstoši minētā likuma 387.panta septītajai daļai izmeklē noziedzīgus nodarījumus valsts ieņēmumu un muitas lietu jomā.
   Aizdomīgu darījumu ziņošanas sistēma primāri ir izveidota ar nolūku novērst un apkarot noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, terorisma finansēšanu un predikatīvos noziegumus kā noziedzīgus nodarījumus. Tādējādi Novēršanas likuma 51.panta pirmās daļas 2.punktā ir noteikts Finanšu izlūkošanas dienesta pienākums sniegt izmeklēšanas iestādēm, prokuratūrai un tiesai informāciju, kuru var izmantot noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas, terorisma un proliferācijas finansēšanas vai šo darbību mēģinājuma, vai cita ar to saistīta noziedzīga nodarījuma novēršanai, atklāšanai, pirmstiesas kriminālprocesam vai iztiesāšanai.
   Tas nozīmē, lai Valsts ieņēmumu dienests (t.i., tā izmeklēšanas struktūrvienība – nodokļu un muitas policija), lai atklātu un novērstu noziedzīgus nodarījumus par izvairīšanos no nodokļu un tiem pielīdzināto maksājumu nomaksas un par krāpšanu, tam nepieciešamo informāciju var saņemt no Finanšu izlūkošanas dienesta saskaņā ar Novēršanas likuma 51.panta pirmās daļas 2.punktu.
   Savukārt, gadījumos, ja aizdomīgu darījumu ziņošanas sistēma tiek izmantota citiem nolūkiem, kas ar noziedzīgu nodarījumu atklāšanu un novēršanu nav saistīti – šiem citiem nolūkiem (šajā gadījumā – nolūks saņemto informāciju izmantot, lai administratīvajā procesā atklātu un novērstu likumpārkāpumus) ir jābūt nostiprinātiem likumā. Ievērojot minēto, tiek veikti grozījumi likuma "Par nodokļiem un nodevām" 22.² panta otrajā daļā, nosakot, ka ziņojumu sniedz Valsts ieņēmumu dienestam likumpārkāpumu konstatēšanai, nodrošinot nodokļu nemaksāšanas novēršanu un labprātīgas nodokļu nomaksas veicināšanu.
   Bez tam jānorāda, ka Ministru kabinets 2024.gada 6.februāra sēdē, izskatot iesniegto informatīvo ziņojumu "Par Valsts ieņēmumu dienesta darbības pilnveides pasākumiem", atbalstīja tajā ietvertos priekšlikumus par Valsts ieņēmumu dienesta reorganizāciju, tostarp, Valsts ieņēmumu dienesta Nodokļu un muitas policijas pārvaldes funkcijas un uzdevumu nodot finanšu ministra pārraudzībā izveidotajai tiešās pārvaldes iestādei Nodokļu un muitas policijai, kuras padotību finanšu ministrs īsteno ar Finanšu ministrijas starpniecību (skatīt prot. Nr.6, 33.§, 2.1.apakšpunktu).
   Ņemot vērā, ka šobrīd tiek plānots, ka Nodokļu un muitas policija savu darbību uzsāks ar 2026.gada 1.janvāri, tad jebkurā gadījumā ar minēto datumu Valsts ieņēmumu dienests, kura kompetencē vairs nebūs uzdevumi saistībā ar noziedzīgu nodarījumu novēršanu un atklāšanu, saņemtos ziņojumus vairs neizmantos likuma "Par nodokļiem un nodevām" 22.² panta otrajā daļā noteiktajam mērķim – atklāt un novērst noziedzīgus nodarījumus par izvairīšanos no nodokļu un tiem pielīdzināto maksājumu nomaksas un par krāpšanu.
   ▪ izslēgta panta trešā daļa.
   Ņemot vērā, ka grozījumi likuma "Par nodokļiem un nodevām" 22.² panta pirmajā daļā paredz, ka turpmāk Novēršanas likuma subjekts ziņos Valsts ieņēmumu dienestam par aizdomīgu darījumu, kas rada aizdomas, ka tajā iesaistītie līdzekļi ir tieši vai netieši iegūti noziedzīga nodarījuma valsts ieņēmumu jomā rezultātā, ir nepieciešams no likuma izslēgt darījuma aizdomīguma pazīmju uzskaitījumu (proti, izslēgt minētā panta trešo daļu).
   Lai nodrošinātu Novēršanas likuma subjekta izpratni, kādos gadījumos par konstatēto aizdomīgo darījumu ir iesniedzama informācija arī Valsts ieņēmumu dienestam, būtu sagatavojamas vadlīnijas, kurās citstarp ietverts aktuālais darījuma aizdomīguma nodokļu jomā pazīmju uzskaitījums.

2.  Par Valsts ieņēmumu dienestam sniedzamajām sliekšņa deklarācijām
   Likumdevējs Novēršanas likuma 31.⁶ panta trešās daļas 3.un 4.punktā tostarp ir devis pilnvarojumu Ministru kabinetam noteikt gadījumus, kad iesniedzama sliekšņa deklarācija, kā arī sliekšņa deklarācijas iesniegšanas kārtību un saturu, kā arī kārtību, kādā Finanšu izlūkošanas dienests nosūta Valsts ieņēmumu dienestam likuma subjekta ziņojumus par aizdomīgu darījumu un sliekšņa deklarāciju nodokļu jomā.
   Savukārt šāds pilnvarojums Ministru kabinetam noteikt sliekšņa deklarācijas iesniegšanas gadījumus šobrīd nav paredzēts attiecībā uz sliekšņa deklarācijām, kas sniedzamas Valsts ieņēmumu dienestam. Proti, likuma "Par nodokļiem un nodevām" 22.² panta 1.¹ daļā ir konkrēti noteikts gan subjekts, gan gadījums, kad sliekšņa deklarācija, izmantojot Finanšu izlūkošanas dienesta Finanšu izlūkošanas datu saņemšanas un analīzes sistēmu, ir iesniedzama Valsts ieņēmumu dienestam.
   Tādējādi ir nepieciešams vienādot pieeju, kā tiek noteikti sliekšņa deklarācijas sniegšanas gadījumi, paredzot, ka arī likuma "Par nodokļiem un nodevām" 22.² pantā turpmāk tiek dots pilnvarojums Ministru kabinetam.

2.  Par Valsts ieņēmumu dienestam sniedzamajām sliekšņa deklarācijām
   Ar likumprojektā iekļautajiem grozījumiem paredzētas šādas izmaiņas likuma "Par nodokļiem un nodevām" 22.² pantā ietvertajā regulējumā:
   ▪ izteikta 1.¹ daļa jaunā redakcijā;
   Novēršanas likuma 31.⁴ panta pirmās daļas 3.punktā ir noteikts likuma subjekta pienākums Ministru kabineta noteiktajos gadījumos un kārtībā iesniegt Finanšu izlūkošanas dienestam Finanšu izlūkošanas datu saņemšanas un analīzes sistēmā sliekšņa deklarāciju.
   Tā kā šāds pienākums ir saistīts tikai ar sliekšņa deklarāciju iesniegšanu Finanšu izlūkošanas dienestam un ir attiecināms uz Novēršanas likuma mērķa sasniegšanu, attiecīgi ir nepieciešams noteikt Novēršanas likuma subjekta pienākumu iesniegt sliekšņa deklarāciju arī Valsts ieņēmumu dienestam.
   Ņemot vērā, ka šobrīd likuma "Par nodokļiem un nodevām" 22.² panta 1.¹ daļā ir noteikts gadījums, kad Novēršanas likuma subjektam ir pienākums iesniegt sliekšņa deklarāciju Valsts ieņēmumu dienestam, tad attiecīgi minētā norma ir izsakāma jaunā redakcijā, paredzot, ka subjektam ir pienākums Ministru kabineta noteiktajos gadījumos un kārtībā iesniegt sliekšņa deklarāciju Valsts ieņēmumu dienestam, izmantojot Finanšu izlūkošanas dienesta Finanšu izlūkošanas datu saņemšanas un analīzes sistēmu.
  ▪ veikti grozījumi otrajā daļā, to papildinot ar norādi uz sliekšņa deklarācijām;
   Līdz šim likuma "Par nodokļiem un nodevām" izpratnē minētā likuma 22.² panta pirmajā un 1.¹ daļā saņemtā informācija no Novēršanas likuma subjekta ir uzskatāma par ziņojumu. Proti, ziņojums ir:
   - informācija, kas saņemta saskaņā ar panta pirmo daļu, to definējot kā ziņojumu par aizdomīgiem darījumiem;
   - informācija, kas saņemta saskaņā ar panta 1.¹ daļu, to definējot kā ziņojumu par nereģistrējamas kustamas mantas (tajā skaitā skaidras naudas) mantošanas gadījumiem.
   Tomēr, ņemot vērā, ka saskaņā ar likuma "Par nodokļiem un nodevām" 22.² panta 1.¹ daļu saņemtais ziņojums par nereģistrējamas kustamas mantas (tajā skaitā skaidras naudas) mantošanas gadījumiem Novēršanas likuma izpratnē ir uzskatāms par sliekšņa deklarāciju, attiecīgi ir precizējama panta otrā daļa, to papildinot arī ar sliekšņa deklarācijām, kuras Valsts ieņēmumu dienests izmanto, lai atklātu un novērstu likumpārkāpumus, kuru rezultātā samazināts budžetā iemaksājamā nodokļa apmērs vai palielināts no budžeta atmaksājamā nodokļa apmērs un par kuriem atbildība paredzēta šajā likumā vai konkrēto nodokļu likumos.
    ▪ veikts grozījums sestās daļas pilnvarojuma normā.
   Novēršanas likuma 31.⁶ panta trešās daļas 3.punktā ir dots pilnvarojums Ministru kabinetam noteikt gadījumus, kad iesniedzama sliekšņa deklarācija, kā arī sliekšņa deklarācijas iesniegšanas kārtību un saturu.
   Tādējādi līdzīgi ir precizējama likuma "Par nodokļiem un nodevām" 22.² panta sestās daļas pilnvarojuma norma, paredzot, ka Ministru kabinets nosaka ne tikai kārtību, bet arī gadījumus, kad iesniedzama sliekšņa deklarācija Valsts ieņēmumu dienestam.

   Šobrīd saskaņā ar Ministru kabineta 2021.gada 17.augusta noteikumu Nr.550 "Noteikumi par aizdomīgu darījumu ziņojumu un sliekšņa deklarācijas iesniegšanas kārtību un saturu" 14.7. un 19.2.apakšpunktu, un atbilstoši likuma "Par nodokļiem un nodevām" 22.² panta 1.¹ daļai zvērinātam notāram ir pienākums iesniegt sliekšņa deklarāciju Valsts ieņēmumu dienestam gadījumos, kad mantinieks, iesniedzot mantojamās mantas sarakstu ar mantas novērtējumu, mantojuma masas sastāvā ir norādījis nereģistrējamu kustamu mantu (tai skaitā skaidru naudu), kuras novērtējums pārsniedz 15 000 euro.
   Šo sliekšņa deklarāciju ar visiem tai pievienotajiem pielikumiem Finanšu izlūkošanas dienestam neizmainītā veidā ir pienākums nekavējoties elektroniski pārsūtīt Valsts ieņēmumu dienestam.
   Izpildot Ēnu ekonomikas ierobežošanas plāna 1.2.3.pasākumu skaidras naudas aprites ierobežošanai, minētos Ministru kabineta noteikumus plānots papildināt ar jaunu gadījumu, kad sliekšņa deklarācija būs iesniedzama arī Valsts ieņēmumu dienestam, proti, nosakot, ka arī 14.1.1.apakšpunkta gadījumā no subjekta – kas sniedz maksājumu pakalpojumus Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likuma izpratnē, kuri saistīti ar skaidras naudas darījumiem vai pārrobežu maksājumiem – saņemtā sliekšņa deklarācija būs pārsūtama Valsts ieņēmumu dienestam.
   Pamatojums šāda jauna sliekšņa deklarācijas iesniegšanas gadījuma noteikšanai ir sniegts anotācijas problēmas apraksta 3.punktā "Par informācijas sniegšanu Valsts ieņēmumu dienestam par fizisko personu veiktajām skaidras naudas iemaksām", ņemot vērā, ka abu regulējumu izstrādes pamatā ir līdzīgi apsvērumi, kas pamato nepieciešamību skaidras naudas aprites stingrākai uzraudzībai.

   Savukārt skaidras naudas darījuma summa, pie kuras sliekšņa deklarācija būs pārsūtāma Valsts ieņēmumu dienestam, tiks noteikta, izstrādājot atbilstošos grozījumus Ministru kabineta 2021.gada 17.augusta noteikumos Nr.550 "Noteikumi par aizdomīgu darījumu ziņojumu un sliekšņa deklarācijas iesniegšanas kārtību un saturu".
   Finanšu izlūkošanas dienests ir nācis ar iniciatīvu, ka minētajā normā ir veicami grozījumi, samazinot skaidras naudas darījuma apmēru, par kuru sliekšņa deklarācija iesniedzama arī Finanšu izlūkošanas dienestam.
  Likumprojekta izstrādes laikā ir bijusi diskusija par diviem skaidras naudas darījumu sliekšņiem – 750 euro vai vairāk un 1000 euro vai vairāk (izņemot gadījumu, ja inkasācijas pakalpojuma ietvaros skaidra nauda tiek ieskaitīta vai izņemta no pakalpojuma sniedzēja klienta konta kredītiestādē vai finanšu iestādē).
  Anotācijas 3.sadaļā iekļautie provizoriskie ieņēmumi ir aprēķināti regulējumam, pieņemot, ka skaidras naudas darījumu slieksnis ir 750 euro un vairāk.
  Minētais tiek pamatots ar apstākli, ka visizplatītākais skaidras naudas izņemšanas mēneša limits bankomātos 2024.gada augustā ir 750 euro. Tādējādi ir nelietderīgi noteikt skaidras naudas viena darījuma limitu virs mēnesim domātas robežas, ar kuru pašas kredītiestādes ierobežo skaidrās naudas transakcijas ar komisijas naudas iekasēšanu. Bez tam tiesību normas administrēšanas vienkāršošanai būtu nosakāms universāls slieksnis gan fiziskām, gan juridiskām personām par maksājumu kontā ieskaitīto vai izmaksāto skaidro naudu.
   Papildus jāuzsver, ja saskaņā ar anotācijas 3.sadaļā iekļauto provizorisko ieņēmumu aprēķinu, nosakot skaidras naudas darījuma slieksni 750 euro un vairāk, budžeta ieņēmumi 2025.gadā būtu 873 100 euro, 2026.gadā – 701 100 euro, bet 2027.gadā – 586 400 euro, tad, nosakot skaidras naudas darījuma slieksni 1000 euro un vairāk, šī ieņēmumu summa attiecīgi samazinātos.
 

Kopējais fiskālais efekts, ja skaidras naudas darījuma slieksnis ir virs 1000 euro
Pasākums	Nodoklis	Provizoriskie ieņēmumi, euro
		2025.gads	2026.gads	2027.gads
Ziņošana par fizisko personu iemaksām/izmaksām bankomātos un filiālēs un papildu ienākumu deklarēšana	iedzīvotāju ienākuma nodoklis (turpmāk – IIN)	362 000	242 000	169 000
Ziņošana par juridisko personu iemaksām/izmaksām bankomātos un filiālēs un papildu ienākumu deklarēšana	Pievienotās vērtības nodoklis (turpmāk –PVN)	303 000	303 000	303 000
Kopā		665 000	545 000	472 000

3.  Par informācijas sniegšanu Valsts ieņēmumu dienestam par fizisko personu veiktajām skaidras naudas iemaksām
   Saskaņā ar Rīgas Ekonomikas augstskolas profesoru Dr. A. Saukas un Dr. T. Putniņa pētījuma "Ēnu ekonomikas indekss Baltijas valstīs 2009.–2023. gadā" (pieejams: https://www.sseriga.edu/sites/default/files/2024-06/%C4%92nu%20ekonomikas%20indekss%20Baltijas%20valst%C4%ABs%202009.%E2%80%932023.%20gad%C4%81.pdf) rezultātiem ēnu ekonomikas īpatsvars Latvijā 2023.gadā samazinājies par 3,6 procentpunktiem un veidoja 22,9 % no iekšzemes kopprodukta (2022.gadā – 26,5 %). Latvijā nozīmīgākā ēnu ekonomikas komponente ir "aplokšņu algas" (tas ir, grāmatvedības uzskaitē neuzrādītā darba samaksa), kas veido 48,2 % no kopējās ēnu ekonomikas, savukārt neuzrādīto ienākumu un neuzrādīto darbinieku komponente attiecīgi veido 25,8 % un 26,0 %.
   Savukārt aplokšņu algu apjoms 2023.gadā (vidējā algas daļa %, kuru uzņēmēji reāli maksā, bet slēpj no valsts) bija 23,6%.
   Kā liecina pētījuma ietvaros veiktās aptaujas dati, attiecībā uz iespējām tikt pieķertam aplokšņu algu maksāšanā 27,5% Latvijas uzņēmēju ir atbildējuši, ka iespējamība tikt pieķertam ir robežās no "31-50%".
   5,0% Latvijas uzņēmēju uzskata, ka iespējamība tikt pieķertam, maksājot aplokšņu algas, ir "0%", t.i. uzņēmumus nav iespējams pieķert.
   Minētajā pētījumā tika secināts, jo augstāka ir uztvertā pieķeršanas varbūtība un jo lielāki sodi, jo mazāka ir uzņēmēju vēlme iesaistīties ēnu ekonomikā. Analīze parāda, ka tieši uztvertās pieķeršanas varbūtībai ir ļoti būtiska ietekme uz iesaistes ēnu ekonomikā mazināšanu (pieejams: www.sseriga.edu_Ēnu ekonomikas indekss 2023).
   Tādējādi var secināt, ka samērā lielai uzņēmēju daļai ir nesodāmības sajūta, kas daļēji ir izskaidrojams ar tiesisko līdzekļu trūkumu, kurus izmantojot nodokļu administrācija ar administratīvi procesuāliem līdzekļiem varētu iegūt pierādījumus par aplokšņu algu maksāšanu uzņēmumā.
   Līdz ar to, ņemot vērā lielo aplokšņu algu īpatsvaru ēnu ekonomikā, ir nepieciešams izstrādāt tiesisko regulējumu, kas nodokļu administrācijai ļautu iegūt datus, kuru analīzes rezultātā būtu iespējams indikatīvi konstatēt iespējamu aplokšņu algu maksāšanu, neveicot laikietilpīgas pārbaudes iespējamo risku konstatēšanai.
   Starptautiskais ekonomisko pētījumu tīkls CESIFO savā pētījumā ir norādījis, ka viens no rādītājiem, kas netieši liecina par ēnu ekonomikas apmēru valstī ir skaidras naudas aprites īpatsvars. Zinātnieki secina, ka piekļuve skaidrai naudai ir svarīga, lai patērētāji varētu realizēt savas maksājumu izvēles, taču vienlaikus, jo vairāk skaidras naudas aizstāšanas iespējas ir pieejamas, jo mazāk skaidra nauda tiek turēta (CESIFO darba dokuments Nr.8574 “Payment Innovations, the Shadow Economy and Cash Demand of Households in Euro Area Countries”, autori Hans-Eggert Reimers, Friedrich Schneider, Franz Seitz, CESIFO 2020. Pieejams www.cesifo.org).
   Arī šobrīd ēnu ekonomikas izpētes jomā vadošais pētnieks Johannesa Keplera universitātes Lincā profesors F. Šneiders ēnu ekonomikas apmēra noteikšanu balsta uz skaidrās naudas pieprasījuma pieeju un "vairāku indikatoru un vairāku cēloņu" (MIMIC) modeli.
   Valūtas pieprasījuma pieejas pamatideja ir tāda, ka par ēnu ekonomikā pārdotajām precēm un pakalpojumiem norēķinās skaidrā naudā un ka, izmantojot skaidrās naudas pieprasījuma funkciju, ir iespējams novērtēt šādas preces un pakalpojumus, kas attiecīgi sniegti un sniegti apmaiņā pret skaidru naudu un tādējādi aprēķināt ēnu ekonomikas apjomu (skatīt Ēnu ekonomikas ierobežošanas plāna 2.2. apakšpunktu "Ēnu ekonomikas apmēra novērtējums").
   Eiropas Parlamenta 2022.gadā veiktajā pētījumā "Neformālās ekonomikas aplikšana ar nodokļiem" kā daži no virzieniem, kuros dalībvalstīm būtu jāvirzās, lai ēnu ekonomikas apkarošanas politika būtu veiksmīga, ir norādīti procedūru automatizēšana un datorizācija un elektronisko maksājumu veicināšana.
   Minētajā Eiropas Parlamenta pētījumā secināts, ka, virzoties šajos virzienos, ir iespējams samazināt birokrātiju un korupciju, savukārt elektronisko maksājumu veicināšana un skaidras naudas izmantošanas ierobežošana var samazināt aktivitātes ēnu ekonomikā (skatīt Taxation of the Informal Economy in the EU | Highlights | Supporting analyses | Committees | European Parliament (europa.eu)).
   Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) 2017.gadā publicētajā pētījumā par ēnu ekonomiku norāda, ka skaidra nauda pēc savas būtības nav izsekojama konkrētai personai vai darījumam. Noteikumi par nelegāli iegūtu līdzekļu legalizēšanu nosaka, ka finanšu iestādēm ir jāziņo par aizdomīgiem darījumiem un darījumiem, kas pārsniedz noteiktu summu, bet mazāki darījumi vai darījumi, kas notiek ārpus banku sistēmas, bieži vien būs pilnīgi neredzami. Līdz ar to skaidra nauda joprojām tiek izmantota, lai veicinātu ēnu ekonomiku un nelegālās darbības, maksājot tirgotājiem, uzņēmumiem, darbiniekiem, vai veicot noziedzīgas darbības. Darījumos, kas ir zemāki par noteiktu līmeni, skaidras naudas saņemšana šobrīd ir vienkāršāka nekā jebkad agrāk, pateicoties bankomātu izplatībai.
   Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija secina, ka ēnu ekonomiku veicinošās darbības pēc definīcijas nevar notikt tur, kur tās ir pilnībā redzamas nodokļu administrācijām. Līdz ar to, lai atklātu un samazinātu minētās darbības, ir nepieciešams izmantot jaunus informācijas apkopošanas un automātiskās analīzes rīkus, kas ļautu uzlabot ēnu ekonomikā veikto darbību, tai skaitā skaidras naudas plūsmas, caurspīdīgumu un pārredzamību (skatīt Shining light on the shadow economy: Opportunities and threats, OECD 2017. Pieejams www.oecd.org.).
   Uzsverams, ka ēnu ekonomikas pētniecības organizāciju un zinātnieku starpā valda vienprātība par to, ka ēnu ekonomiku veicina nekontrolēta skaidras naudas aprite, attiecīgi monitorējot un samazinot skaidrās naudas apriti, ir iespējams samazināt ēnu ekonomikas apjomu valstī.
   Eiropas Komisija 2022.gada 27.oktobra ziņojumā Eiropas Parlamentam un Padomei "Par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas riska novērtēšanu, kas ietekmē iekšējo tirgu un attiecas uz pārrobežu darbībām" ir norādījusi, ka izplatītākās augstas intensitātes skaidrās naudas uzņēmējdarbības nozares ir tās, kuras saistītas ar bāru un restorānu darbību, celtniecības uzņēmumiem, automobiļu mazumtirgotājiem, automazgātavām, mākslas un senlietu tirgotājiem, izsoļu namiem, lombardiem, juvelierizstrādājumu uzņēmējiem, mazumtirdzniecību, dzērienu un tabakas veikaliem, nakts veikaliem, azartspēļu pakalpojumiem, u.c. (pieejams: EUR-Lex - 52022SC0344 - EN - EUR-Lex (europa.eu)).
   Savukārt saskaņā ar Valsts ieņēmumu dienesta datiem 2022.gadā vislielākais nedeklarētās darba samaksas apmērs Latvijā bija konstatējams šādās nozarēs (dati pieejami: Nodokļu plaisu apmēri par 2022.gadu | Valsts ieņēmumu dienests (vid.gov.lv)):

Nozare	Nedeklarētie darba ienākumi 2022.gadā, milj. euro
Mazumtirdzniecība	201,08
Sauszemes transports un cauruļvadu transports	169,38
Vairumtirdzniecība	120,13
Datorprogrammēšana, konsultēšana un saistītas darbības	76,38
Specializētie būvdarbi	72,71
Automobiļu un motociklu vairumtirdzniecība, mazumtirdzniecība un remonts	70,01
Operācijas ar nekustamo īpašumu	61,39
Koksnes, koka un korķa izstrādājumu ražošana	60,67
Augkopība un lopkopība, medniecība un saistītas palīgdarbības	60,47
Ēku būvniecība	59,53
Ēdināšanas pakalpojumi	53,97

   Tādējādi, salīdzinot iepriekš minētajā Eiropas Komisija 2022.gada 27.oktobra ziņojumā norādītās augstas intensitātes skaidras naudas uzņēmējdarbības nozares ar Latvijas ēnu ekonomiku raksturojošiem datiem, var konstatēt, ka minētajā Eiropas Komisijas ziņojumā norādītās uzņēmējdarbības nozares, lielākajā daļā sakrīt ar tām Latvijas tautsaimniecības nozarēm, kurās konstatējams vislielākais ēnu ekonomikas apjoms.
   Līdz ar to ir konstatējama pamatota un datos balstīta korelācija starp ēnu ekonomiku un skaidras naudas apriti. Proti, nozarēs, kurās ir augstas intensitātes skaidrās naudas aprite, ir novērojami arī augsti ēnu ekonomikas radītāji, kas ļauj izdarīt pamatotus, ne tikai ekonomiskajā teorijā, bet arī objektīvi konstatējamos datos balstītus secinājumus par to, ka paaugstināta skaidras naudas aprite veicina ēnu ekonomiku.

   Latvijas uzņēmējdarbības vidē bieži ir novērojama situācija, kad uzņēmēji nolūkā izvairīties maksāt normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā darba samaksu un no tās paredzētos nodokļus, izvēlas saviem darbiniekiem daļu algas izmaksāt, to pārskaitot uz darbinieka kontu kredītiestādē vai kontu, kas atvērts pie maksājumu pakalpojumu sniedzēja, savukārt otru algas daļu izmaksāt skaidrā naudā, šo izmaksu nereģistrējot un nedeklarējot, un līdz ar to arī nenomaksājot visus par darbinieku maksājamos nodokļus. Tā kā uzņēmuma rīcībā esošā skaidrā nauda, kura nepieciešama aplokšņu algas izmaksai parasti netiek reģistrēta uzņēmuma grāmatvedībā, tad nodokļu administrācijai aplokšņu algas izmaksu ir problemātiski konstatēt. Vienlaikus, pieaugot dažādu pakalpojumu sniedzēju iespējām piedāvāt klientiem samaksu par saviem pakalpojumiem veikt bezskaidrā naudā, ir novērojama iedzīvotāju vēlme savā rīcībā esošo skaidro naudu, izmantojot kredītiestāžu bankomātus, iemaksāt savā bankas kontā, lai ērtāk norēķinātos par dažādiem saņemtajiem pakalpojumiem.
   Saskaņā ar Latvijas Bankas statistikas datiem 2023.gadā tika veikti 495,4 milj. karšu maksājumu 9,6 mljrd. euro apjomā, kas kopumā pret visiem 2023.gadā veiktajiem bezskaidras naudas maksājumiem veidoja 63% (skatīt: https://www.bank.lv/statistika | Latvijas Banka). /dati-statistika/maksajumu-sist-statistika#latvijas-maksajumu-statistika). Taču neskatoties uz bezskaidrās naudas norēķinu pieaugumu, skaidrās naudas norēķini joprojām ir aktuāli. Tā, piemēram, atbilstoši Latvijas Bankas aptaujas "Maksājumu radars" datiem 2023.gada februārī skaidrās naudas maksājumi vidēji veidoja 33% no viena Latvijas iedzīvotāja ikdienas maksājumiem nedēļā, 2023.gada augustā – 27%, bet 2024.gada februārī – 23% (skatīt: https://www.bank.lv/darbibas-jomas/maksajumu-sistemas-uzdevumi/maksajumu-radars).
   Situācijas, kurās darba devējs ir izmaksājis darba ņēmējam algu bezskaidrā naudā un vienlaikus darba ņēmējs veic papildus skaidras naudas iemaksas savā maksājumu kontā, potenciāli var norādīt uz aplokšņu algu esību darba devēja un darba ņēmēja darba tiesiskajās attiecībās.
   Lai gan darba ņēmēju rīcībā esošajai skaidrai naudai var būt arī cits izcelsmes avots, kas nav saistīts ar aplokšņu algu, tomēr noteiktās situācijās, kad darba ņēmējs nav deklarējis papildus ienākumus, taču vienlaikus, paralēli Valsts ieņēmumu dienestā deklarētajai darba algai, turpina ilgstoši veikt skaidras naudas iemaksas savā maksājumu kontā, var norādīt iespējamu ienākumu nedeklarēšanu un izvairīšanos no nodokļu nomaksas.
   Valsts ieņēmumu dienests ir konstatējis, ka ir arī gadījumi, kad no uzņēmumu kontiem, dažādu citu darījumu aizsegā, tiek izņemta skaidra nauda, kura tiek novirzīta aplokšņu algām.
   Saskaņā ar likuma "Par nodokļiem un nodevām" 30.panta trešo daļu minētajā pantā noteiktie skaidras naudas lietošanas ierobežojumi (tai skaitā deklarēšanas pienākums) neattiecas uz kredītiestāžu un maksājumu pakalpojumu sniedzēju pakalpojumiem.
   Tādējādi šobrīd Valsts ieņēmumu dienesta rīcībā nav visaptverošu datu par juridisko personu veiktajiem skaidras naudas darījumiem, kas tiek veikti, izmantojot maksājumu pakalpojumus Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likuma izpratnē. Tāpat Valsts ieņēmumu dienesta rīcībā nav visaptverošu datu par fizisko personu skaidras naudas iemaksām maksājumu kontos.
   Ņemot vērā, ka skaidras naudas plūsmas avota noskaidrošana ir problemātiska, kā rezultātā tiek būtiski ierobežotas Valsts ieņēmumu dienesta iespējas atklāt pārkāpumus darba spēka nodokļu samaksas jomā, minētais negatīvi ietekmē cīņu ar ēnu ekonomiku un valsts izaugsmi kopumā.
   Līdz ar to ir nepieciešami jauni risinājumi, lai valsts varētu nodrošināt nodokļu iekasēšanas sistēmas efektivitāti.

3.  Par informācijas sniegšanu Valsts ieņēmumu dienestam par fizisko personu veiktajām skaidras naudas iemaksām
   Lai risinātu ēnu ekonomikas negatīvo ietekmi uz tautsaimniecības attīstību Latvijā un uzlabotu nodokļu iekasēšanas sistēmas efektivitāti, Ēnu ekonomikas ierobežošanas plānā ietvertie pasākumi sadalīti piecos rīcības virzienos.
   Pirmais rīcības virziens ir saistīts ar horizontālo pasākumu un skaidras naudas aprites mazināšanas pasākumu ieviešanu, tostarp paredzot kā īstenojamo pasākumu noteikt skaidras naudas iemaksas un izmaksas sliekšņa deklarācijas (ziņošana par skaidras naudas iemaksām un izmaksām bankomātos).
   Lai gan Ēnu ekonomikas ierobežošanas plānā kā darbības rezultāts minētajam pasākumam ir paredzēts izstrādāt normatīvo regulējumu, kurā kredītiestādēm noteikts pienākums sniegt reizi ceturksnī informāciju Valsts ieņēmumu dienestam par iemaksām un izmaksām bankomātos vai kredītiestāžu filiālēs, tomēr diskusijās ar iesaistītajām pusēm secināts, ka plānoto rezultātu ir iespējams sasniegt, izmantojot esošā tiesiskā regulējuma ietvaru, proti, papildinot likuma "Par nodokļiem un nodevām" 22.³ pantu ar jaunu nosacījumu, kad kredītiestādei un maksājumu pakalpojumu sniedzējam ir pienākums reizi gadā iesniegt Valsts ieņēmumu dienestam konkrētu informāciju par savu klientu – fizisko personu.
   Tādējādi likumprojektā iekļautie grozījumi paredz noteikt kredītiestādei un maksājumu pakalpojumu sniedzējam pienākumu līdz katra gada 1.februārim iesniegt Valsts ieņēmumu dienestam informāciju par klientiem — fiziskajām personām, kas ir Latvijas Republikas rezidenti, — kuru maksājumu kontā iepriekšējā gadā ieskaitītās skaidras naudas kopējā summa vienas kredītiestādes vai maksājumu pakalpojumu sniedzēja ietvaros ir 7000 euro vai vairāk.
   Grozījumu normas redakcija veidota, ievērojot Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likuma 1.panta 1.punkta "a" apakšpunktu, kurā noteikts, ka maksājuma pakalpojums ir pakalpojums, kura rezultātā ir iespējams ieskaitīt skaidru naudu maksājumu kontā, kā arī visas nepieciešamās operācijas, ko veic maksājumu pakalpojumu sniedzējs, lai nodrošinātu maksājuma pakalpojuma izmantotājam iespēju izmantot maksājumu kontu.
   
   Par tiesības uz privātās dzīves ierobežojuma samērīgumu
   Saskaņā ar Satversmes 96.pantu ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību.
   Kā ir norādījusi Satversmes tiesa ar personas privāto dzīvi saistīto datu apstrāde, tostarp izpaušana, ietilpst personas tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību tvērumā (skatīt Satversmes tiesas 2018.gada 11.oktobra sprieduma lietā Nr.2017-30-01 11.2.punktu). 
   Savukārt Satversmes 116.pants nosaka, ka šīs tiesības var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.
   Nav šaubu, ka pienākums sniegt likumprojektā paredzēto informāciju par klienta – fiziskās personas – veiktajām skaidras naudas iemaksām ir ierobežojums, kas skar privātpersonas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.
   Lai izvērtētu personas pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, jānoskaidro:
   1) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai;
   2) vai nepastāv personu pamattiesības mazāk ierobežojoši (saudzējošāki) līdzekļi;
   3) vai labums, ko iegūs sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu (skatīt, piemēram, Satversmes tiesas 2011.gada 30.marta sprieduma lietā Nr.2010-60-01 23.punktu).
   Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu – leģitīma mērķa – labad (skatīt, piemēram, Satversmes tiesas 2015.gada 13.oktobra sprieduma lietā Nr.2014‑36‑01 18.punktu).
   Likumprojektā ietvertie grozījumi, kas paredz kredītiestāžu un maksājumu pakalpojumu sniedzēju pienākumu sniegt informāciju par klientu – fizisko personu – skaidras naudas iemaksām, ir vērsti uz labprātīgu nodokļu nomaksas veicināšanu.
   Latvijas valsts ir izveidota citstarp tādēļ, lai nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību. Par šo mērķu nodrošināšanas instrumentu ir uzskatāms citstarp valsts budžets un valsts rīcībā esošie finanšu līdzekļi (skatīt, piemēram, Satversmes tiesas 2017.gada 19.oktobra sprieduma lietā Nr.2016‑14‑01 25.2.punktu). Tādējādi, Satversmes ievadā ir atgādināts, ka ikvienam jārūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, kā arī nākamajām paaudzēm. Šīs rūpes izpaužas, personai pildot citstarp tai Satversmes 66.pantā ietverto konstitucionālo pienākumu maksāt nodokļus un tā uzņemoties atbildību par sabiedrības vajadzību apmierināšanu un Latvijas valsts uzturēšanu (skatīt Satversmes tiesas 2017.gada 19.oktobra sprieduma lietā Nr.2016‑14‑01 26.punktu).
   Atbilstoši Satversmes 66.panta pirmajai daļai Saeima ik gadus pirms saimnieciskā gada sākšanās lemj par valsts ienākumu un izdevumu budžetu. Proti, likumdevējam ir pienākums lemt par budžeta ieņēmumu nodrošināšanas veidiem. No Likuma par budžetu un finanšu vadību I daļas un 1.panta, kā arī likuma "Par nodokļiem un nodevām" 1.panta 1.punkta izriet, ka viens no likumdevēja izraudzītajiem budžeta ieņēmumu nodrošināšanas un attiecīgi valsts un pašvaldību funkciju finansēšanas veidiem ir saskaņā ar nodokļu likumiem iekasētie vai saņemtie nodokļi. Nodokļu ieņēmumi kalpo valsts un atsevišķos gadījumos arī pašvaldību institūcijām nepieciešamo izdevumu segšanai.
   Nodokļu ieņēmumu nodrošināšana ir tieši saistīta ar personas konstitucionālajiem pienākumiem pret Latvijas valsti. Personas konstitucionālie pienākumi ir vērsti uz Latvijas valsts pamatnormā ietvertās suverēna gribas – dzīvot demokrātiskā tiesiskā valstī – ilgtspējīgu īstenošanu. Savukārt šādu pienākumu nepildīšana apdraud ikvienas demokrātiskas tiesiskas valsts pastāvēšanu (skatīt Satversmes tiesas 2021.gada 6.aprīļa spriedumu lietā Nr.2020-31-01).
   Satversmes tiesa, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas atzinumiem, ir secinājusi, ka valstij ir tiesības pieņemt visus nepieciešamos likumus, lai nodrošinātu nodokļu nomaksu, un tādēļ regulējumam, kas vērsts uz nodokļu nemaksāšanas novēršanu, ir leģitīms mērķis (skatīt Satversmes 2011.gada 20.maija spriedumu lietā Nr.2010-70-01).
   Savukārt, izvērtējot, vai izraudzītais līdzeklis – informācijas sniegšana par skaidras naudas iemaksām – ir piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai, norādāms.
   Satversmes tiesa ir atzinusi, ka nodokļi veido būtisku un neatņemamu kopējo valsts budžeta ieņēmumu daļu, un tie tiek noteikti, lai nodrošinātu sabiedrības labklājību (skatīt Satversmes tiesas 2010.gada 6.decembra sprieduma lietā Nr.2010-25-01 9.punktu). Līdz ar to nodokļu iekasēšana ir nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu sabiedrības labklājību. Attiecīgi valstij ir pienākums sabiedrības labklājības interesēs izveidot efektīvu nodokļu iekasēšanas sistēmu (skatīt Satversmes tiesas 2008.gada 3.aprīļa sprieduma lietā Nr.2007-23-01 7.punktu). 
   Nodokļu iekasēšanas sistēmas efektivitāte ir saistīta ar nodokļu maksātāju pienākumu izpildi, tādēļ valstij ir pienākums īstenot pasākumus, kas veicina un nodrošina nodokļu maksātāju saistību izpildi. Ja valsts šo pienākumu nepildītu pienācīgi un attiecīgi gūtu mazākus nodokļu ieņēmumus, tās spēja pildīt jebkādas funkcijas būtu ierobežota (sk.: Hood C. The Tax State in the Information Age. In: Paul T. V., Ikenberry G. J., Hall J. A. (Eds.) The Nation-State in Question. Princeton: Princeton University, 2003, p. 213). Turklāt šādā situācijā tiktu apdraudēta demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtā pastāvošo institūciju darbība (sal. sk.: Levi M. Of Rule and Revenue. Berkeley: University of California, 1988, p. 2).
   Savukārt, tas, vai nodokļu iekasēšanas sistēma ir izveidota pietiekami efektīva un attur personu no izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, ir atkarīga no kopējās sociālās un ekonomiskās situācijas, tostarp ēnu ekonomikas īpatsvara, un nodokļu maksāšanas kultūras valstī.
   Kā uzsver Satversmes tiesa 2021.gada 6.aprīļa spriedumā Nr.2020-31-01, "nodokļu maksāšanas kultūra Latvijā ir saistīta ar PSRS īstenotās okupācijas sekām.
   Augstākā padome 1990.gada 28.decembrī pieņēma likumu "Par nodokļiem un nodevām Latvijas Republikā", kas citstarp noteica nodokļu veidus, objektus un maksātājus, kā arī principus, pēc kuriem veidojami atsevišķi nodokļu likumi. Tajā pašā dienā Augstākā padome pieņēma arī lēmumu "Par Latvijas Republikas likuma "Par nodokļiem un nodevām Latvijas Republikā" spēkā stāšanās kārtību", kura 5.punktā bija noteikts, ka ar minētā likuma pieņemšanas brīdi PSRS likumdošanas akti nodokļu un nodevu jautājumos Latvijas Republikas teritorijā nav spēkā.
   Tomēr tiesiskā regulējuma izmaiņas vien nebija pietiekamas, jo bija nepieciešama arī paradigmu maiņa Latvijas juridiskajā kultūrā – sociālajā realitātē pastāvošos un laika gaitai atbilstoši mainīgajos priekšstatos par tiesību jēdzienu, tiesību avotiem, tiesību normu jaunrades un piemērošanas metodēm, argumentācijas teoriju, kā arī vienojošām pamatvērtībām un pasaules uzskatu (sk.: Hoecke Van M., Warrington M. Legal Cultures, Legal Paradigms and Legal Doctrine: Towards a New Model for Comparative Law. The International and Comparative Law Quarterly, 1998, Vol. 47, No. 3, pp. 495-536). Tā, piemēram, indivīdu tiesiskajā apziņā izpratne par nodokļu maksāšanas pienākuma saistošo spēku bija nepilnīga, jo PSRS īstenotās okupācijas laikā nodokļu maksātāja līdzdarbības pienākums mūsdienu izpratnē nemaz nepastāvēja (sal. sk.: Torgler B. Tax Morale, Eastern Europe and European Enlargement. Pieejams: openknowledge.worldbank.org; Martinez-Vazquez J., McNab R. M. Tax Systems in Transition Economies. In: Hildreth W. B., Richardson J. A. (Eds.) Handbook on Taxation. New York: Dekker, 1999, p. 911). Tomēr pārmaiņas juridiskajā kultūrā, tostarp izpratnē par personas konstitucionālo pienākumu maksāt nodokļus, nenotiek ātri.
   Savukārt 1995.gadā tika īstenota jauna Latvijas nodokļu sistēmas reforma, kuras mērķis bija, pirmkārt, nodrošināt stabilus budžeta ieņēmumus un, otrkārt, veicināt valsts ekonomisko izaugsmi (sk. 2003.gada 3.jūnija Pamatnostādņu nodokļu un nodevu sistēmas attīstībā 1.pielikumu "Nodokļu un nodevu sistēmas attīstība". Pieejams: polsis.mk.gov.lv). Tomēr neilgi pēc šīs reformas par Latvijas nodokļu sistēmu raksturojošām iezīmēm tika atzīts citstarp sarežģīts un nekonkrēts nodokļu aprēķināšanas un samaksas mehānisms, vāja, bet dārga nodokļu administrēšanas sistēma, kā arī bieža nodokļu likumu grozīšana (sk.: Zelgalvis E. Latvijas Republikas nodokļu sistēma. Latvijas Vēstnesis, 1997.gada 2.jūlijs, Nr.169). Būtiskas problēmas pastāvēja arī nodokļu administrēšanā. Nodokļu administrācijas rīcībā nebija pietiekama materiāltehniskā nodrošinājuma nodokļu kontroles pasākumu efektīvai veikšanai, jo līdz ar pāreju uz tirgus ekonomiku bija krasi un būtiski pieaudzis nodokļu maksātāju skaits. Turklāt tiesību normu piemērošanas process tika veikts nevis atbilstoši demokrātiskā tiesiskā valstī izmantojamām juridiskajām metodēm, bet drīzāk gan sociālistiskās tiesību skolas tradīcijai raksturīgajā tiesību formālisma garā (sal. sk.: Torgler B. Tax Morale, Eastern Europe and European Enlargement. Pieejams: openknowledge.worldbank.org; sk. arī: Levits E. Latvijas tiesiskā iekārta transformācijas procesā. Likums un Tiesības, 1999, Nr. 1, 6.-12. lpp.).
   Nekvalitatīvs nodokļu tiesiskais regulējums un formāla, mehāniska tā piemērošana mazināja nodokļu maksātāju uzticēšanos valstij un tiesībām, tostarp uzticēšanos nodokļu administrācijai. Šo vēsturisko apstākļu sekas ir tādas, ka Latvijā joprojām nodokļu saistību labprātīgas izpildes līmenis ir zems.
   Jaunākie pētījumi liecina, ka pēdējo gadu laikā ēnu ekonomikas indekss Latvijā bija 22 līdz 24 procenti no iekšzemes kopprodukta (sk.: Ēnu ekonomikas indekss Baltijas valstīs 2009.-2019.gadā. Pieejams: www.sseriga.edu). Arī sabiedriskās domas pētījumi rāda, ka to aptaujāto personu skaits, kuras atzīst nepieciešamību maksāt visus nodokļus, pēc būtības sakrīt ar to aptaujāto personu skaitu, kuras pieļauj iespēju maksāt tikai daļu nodokļu (sk.: Sabiedriskās domas pētījums par finanšu un nodokļu politiku. Latvijas iedzīvotāju aptauja. 2017.gada decembris. Pieejams: petijumi.mk.gov.lv). Tātad ēnu ekonomikas līmenis Latvijā joprojām ir augsts, bet izpratne par personas konstitucionālo pienākumu maksāt nodokļus – nepietiekama."

   Kā uzsvērts Ēnu ekonomikas ierobežošanas plānā, ēnu ekonomika "veicina nevienlīdzīgu konkurenci, izkropļo tirgu un negatīvi ietekmē nodokļu iekasēšanu. Komersanti, kas nenomaksā nodokļus vai nomaksā tos tikai daļēji, iegūst lielākus apgrozāmos līdzekļus un ietaupa izdevumus "aplokšņu algu" atalgojumam. Tas rada zemāku preču un pakalpojumu pašizmaksu un ļauj izspiest no tirgus preces un pakalpojumus, par kuriem nomaksāti visi nodokļi. Vienlaikus personas, kas saņem "aplokšņu algas" ir pakļautas sociālo garantiju, darba drošības un sociālās apdrošināšanas riskam. "Aplokšņu algas" ne vien negatīvi ietekmē nodarbināto sociālās apdrošināšanas iemaksas, bet arī liedz saņemt valsts garantēto ienākumu aizvietojumu, iestājoties pensijas vecumam, iegūstot invaliditāti, zaudējot apgādnieku, slimības gadījumā, maternitātes periodā, zaudējot darbu, kā arī ciešot darba negadījumā vai saslimstot ar arodslimību.
   Rezultātā ēnu ekonomika kavē valsts ekonomikas izaugsmi, negatīvi ietekmē nodokļu iekasēšanu un samazina valsts budžeta ieņēmumus. Tas attiecīgi samazina valsts rīcībā esošo finansējumu, ko iespējams izmantot sabiedrības labklājības un dzīves kvalitātes paaugstināšanai, infrastruktūras un pakalpojumu attīstībai, kas rada priekšnosacījumus ekonomiski aktīvu uzņēmumu skaita palielināšanai un ražošanas paplašināšanai."
   Atbilstoši Ārvalstu investoru padomes Latvijā nostājai attiecībā uz ēnu ekonomiku (pieejama: https://www.ficil.lv/wp-content/uploads/2022/09/FICIL_PP_Shadow_Economy_LV_2022.pdf) viena no tās sniegtajām rekomendācijām ir uzlabot Valsts ieņēmumu dienesta darbu ēnu ekonomikas apkarošanā.
   Lai gan Ārvalstu investoru padomes Latvijā konceptuāli piekrīt nostājai, ka cīņa pret ēnu ekonomiku ir cieši saistīta ar riska novērtēšanā balstītu pieeju, tomēr vislielāko resursu novirzīšana nozarēm ar vislielāko risku un potenciāli visaugstāko iespēju palielināt nodokļu maksājumus nedrīkstētu automātiski nozīmēt pastiprinātu kontroli pār lielāko uzņēmumu darbību. Būtiski ir veikt efektīvus un stingrus uzraudzības un novēršanas pasākumus ne tikai pret atsevišķu nozaru lielākajiem uzņēmumiem, kuri nereti ir lielākie nodokļu maksātāji, bet arī pret vidējiem un maziem uzņēmumiem, īpaši, ja Valsts ieņēmumu dienestam pieejamie dati liecina par augstu nodokļu nemaksāšanas risku konkrētajā nozarē ar augstu ēnu ekonomikas risku.
   Šobrīd saskaņā ar likuma "Par nodokļiem un nodevām" 22.³ pantu kredītiestādēm un maksājumu pakalpojumu sniedzējiem ir pienākums līdz katra gada 1.februārim iesniegt Valsts ieņēmumu dienestam informāciju par klientiem – fiziskajām personām, kas ir Latvijas Republikas rezidenti, – kuru pieprasījuma noguldījuma kontu un maksājumu kontu (tajā skaitā slēgto pieprasījuma noguldījuma kontu un maksājumu kontu) iepriekšējā gada kopējā debeta vai kredīta apgrozījuma summa vienas kredītiestādes vai maksājumu pakalpojumu sniedzēja ietvaros ir 15 000 euro vai vairāk (pirmo reizi informācija tika sniegta 2019.gadā par 2018.gadu).
   Šāds regulējums tika izstrādāts ar mērķi pilnveidot fizisko personu nodokļu nomaksas uzraudzību, tostarp, lai padziļinātai analīzei tiktu novirzītas personas ar iespējami lielāku varbūtību, kuras, iespējams, gūst nedeklarētus ienākumus, tai skaitā aplokšņu algas veidā (minētais tika pamatots arī ar apstākli, ka fiziskās personas savos kontos var veikt skaidras naudas iemaksas, kuras ir ienākumi no aplokšņu algām).
   Tomēr kredītiestāžu un maksājumu pakalpojumu sniedzēju sniegtā informācija par konta apgrozījumu nesatur datus par klientu veiktajām skaidras naudas iemaksām, kas ir nozīmīga papildu informācija, lai padziļinātai analīzei novirzītu personas, kuras, gūst nedeklarētus ienākumus aplokšņu algas veidā.
   Tā, piemēram, atbilstoši publiski pieejamajai informācijai 126 000 Latvijas iedzīvotāju ir ienākumi zem 1000 euro gadā. Ja Valsts ieņēmumu dienesta rīcībā būtu informācija par šo personu veiktajām skaidras naudas iemaksām/izmaksām, tad nenoliedzami būtu iespējams daudz efektīvāk identificēt tieši tās personas, kuras, iespējams, gūst nedeklarētus ienākumus, izvairoties no nodokļu nomaksas.
  Tādējādi likumprojektā ietvertais risinājums kopsakarā ar informāciju, kuru kredītiestādes un maksājumu pakalpojumu sniedzēji jau šobrīd sniedz Valsts ieņēmumu dienestam saskaņā ar likuma "Par nodokļiem un nodevām" 22.³ pantu, nodrošinās iespēju Valsts ieņēmumu dienestam daudz efektīvāk saņemtos datus salīdzināt ar deklarētajiem datiem un nesakritību gadījumā identificēt iespējamos nodokļu nenomaksas riskus, kas secīgi dos pamatu veikt turpmākus nodokļu administrēšanas pasākumus neatbilstību izraisīto cēloņu noskaidrošanai.
   Savukārt, izvērtējot, vai minēto nav iespējams sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumīgās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, un, vai labums, ko gūst sabiedrība, ir lielāks par indivīdam nodarītajiem zaudējumiem, secināms.
   Satversmes tiesa ir vērsusi uzmanību, ka likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis tiek sasniegts (skatīt Satversmes tiesas 2021.gada 13.novembra sprieduma lietā Nr.2018-18-01 20.punktu). Normās noteiktais tiesību ierobežojums ir pieļaujams, ja tas nepieciešams, turklāt nav nekādu citu līdzekļu, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā (skatīt Satversmes tiesas 2011.gada 20.maija sprieduma lietā Nr.2010-70-01 16.1. un 17.punktu).
   Atbilstoši Rīgas Ekonomikas augstskolas profesoru Dr. A. Saukas un Dr. T. Putniņa pētījumam "Ēnu ekonomikas indekss Baltijas valstīs 2009.–2023.gadā" aplokšņu alga 2023.gadā veidoja 48,2% no kopējās ēnu ekonomikas, savukārt ēnu ekonomikas indekss bija 22,9 % no iekšzemes kopprodukta (2022.gadā – 26,5 %).
   Jānorāda, ka šis ēnu ekonomikas indekss tiek mērīts % no iekšzemes kopprodukta, izmantojot tiešo apsekojuma metodi – uzņēmēju aptaujas anketas (arī telefona intervijas) ar brīvas izvēles atbildēm un nodokļu audita datu analīze un ieņēmumu pieeju iekšzemes kopprodukta mērīšanā – tas tiek aprēķināts kā darbinieku bruto atlīdzības un uzņēmumu bruto saimnieciskās darbības ienākumu summas.
   Saskaņā ar Valsts ieņēmumu dienesta novērtējuma rezultātiem (pieejami:https://www.vid.gov.lv/lv/media/18936/download?attachment) 2022.gadā nedeklarētās darba samaksas īpatsvars komercsektorā veidoja 17,5 % un tas tiek aplēsts 1 753,2 miljoni euro apmērā, savukārt valsts sociālās apdrošināšanas obligāto (turpmāk – VSAOI) iemaksu plaisa tiek aplēsta 584,2 miljonu euro apmērā, bet IIN plaisa 314,50 miljoni euro apmērā.
   Ieviešot risinājumus, kas ļauj efektīvāk konstatēt aplokšņu algu riskus, tiek nodrošināta iespēja valstij no šīs grāmatvedības uzskaitē neuzrādītās darba samaksas jeb aplokšņu algas summas iekasēt papildu līdzekļus valsts budžetā valsts nacionālās drošības un sabiedrības fiskālajām vajadzībām nacionālās drošības risku apstākļos.
   Lai efektīvāk īstenotu nodokļu administrēšanas procesu un padziļinātai analīzei novirzītu tikai tās personas, kurām ir konstatēti nodokļu nenomaksas riski, Valsts ieņēmumu dienestam ir nepieciešama papildu informācija arī par šo personu skaidras naudas darījumiem.
   Šobrīd šādu informāciju Valsts ieņēmumu dienests bez pieprasījuma var saņemt tikai atsevišķos gadījumos, ja kredītiestāde vai maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir identificējis fiziskās personas veikto skaidras naudas iemaksu kā aizdomīgu darījumu Novēršanas likuma izpratnē. Tomēr šajā gadījumā informācija tiek sniegta, ja ir aizdomas, ka darījumā iesaistītie līdzekļi ir tieši vai netieši iegūti noziedzīga nodarījuma valsts ieņēmumu jomā rezultātā. Tas nozīmē, ka saņemto datu apjoms nav pietiekams efektīvai nodokļu nomaksas uzraudzībai.
   Savukārt informācijas saņemšana no kredītiestādēm tikai pēc konkrēta pieprasījuma, neļauj savlaicīgi konstatēt nodokļu maksāšanas pārkāpējus, it sevišķi, ka šajos gadījumos Valsts ieņēmumu dienestam būtībā jau ir nepieciešams iepriekš konstatēt nodokļu pārkāpumu.
   Attiecīgi secināms, ka ar likumprojektu noteiktais ierobežojums ir samērīgs ar efektīvu nodokļu administrēšanu, no vienas puses, un personas tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību, no otras puses. Jo sekmējot ēnu ekonomikas samazināšanos valstī un veicinot nodokļu ieņēmumu palielināšanos valsts budžetā, valsts iegūst nodokļu ieņēmumus, lai spētu pietiekošā apmērā nodrošināt iedzīvotāju pieprasījumu pēc valsts sniegtajiem pakalpojumiem, piemēram, sociālo, izglītības, medicīnas, iekšējās un ārējās drošības lietu jomās. Tā kā nodokļu ieņēmumi tiek izmantoti visas sabiedrības kopējās interesēs, tad ar likumprojektu noteiktais ierobežojums ir samērīgs attiecībā pret privātpersonu tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību.
   Vienlaikus jāuzsver, ka plānotie grozījumi neparedz personai nelabvēlīgas sekas, kas tai varētu rasties pamattiesību ierobežojuma rezultātā.
   Proti, Valsts ieņēmumu dienests kā datu apstrādes pārzinis īsteno fizisku personu datu apstrādi tikai normatīvajos aktos noteiktā nolūka (mērķa) sasniegšanai, tas ir, saņemtie dati tiks apstrādi tikai likuma "Par nodokļiem un nodevām" 22.³ pantā noteiktā nolūka (mērķa) sasniegšanai – nodokļu nomaksas uzraudzībai – un citiem mērķiem dati netiks izmantoti.
   Tāpat Valsts ieņēmumu dienests datu apstrādi veic tikai likuma "Par nodokļiem un nodevām" 22.³ panta 1.² daļā noteiktajā apjomā un ievērojot minētā likuma panta trešajā daļā noteikto datu glabāšanas ilgumu, kā arī veicot nepieciešamos administratīvos, tehniskos un organizatoriskos pasākumus, lai nodrošinātu saņemtās kredītiestāžu un maksājumu pakalpojumu sniedzēju informācijas, kas satur fizisku personu datus, aizsardzību un novērstu prettiesisku izmantošanu vai nesankcionētu piekļuvi tiem.
  Jau šobrīd Valsts ieņēmumu dienesta rīcībā ir fizisko personu dati un papildu informācija par tās veikto skaidras naudas darījumu kopsummu būs tikai viena no šo datu kategorijām. Tādējādi, tāpat kā līdz šim, tā arī turpmāk – ja Valsts ieņēmumu dienests nebūs konstatējis būtiskas neatbilstības starp starp nodokļu maksātāja sniegtajiem datiem un Valsts ieņēmumu dienesta rīcībā esošo informāciju – nodokļu maksātājs neizjutīs likuma regulējuma ietekmi uz pamattiesību īstenošanu.
   Papildus jāuzsver, ka, ņemot vērā šobrīd esošo ģeopolitisko situāciju un ar to iespējamos riskus, skaidra nauda joprojām ir likumīgs maksājumu veids, bet banknotes un monētas ir svarīgas krīzes situācijās, kad ir iespējami interneta un elektrības padeves pārtraukumi, tāpēc katram sabiedrības loceklim, vadoties no Latvijas Bankas un Sargs.lv rekomendācijām, ir jānodrošina skaidras naudas uzkrājums krīzes pārvarēšanai (skatīt: https://www.sargs.lv/sites/default/files/2024-04/kas-jazina-par-naudu-krizes-gaijuma-viegla-valoda.pdf).

Pamatojums izvēlētajam skaidras naudas iemaksu slieksnim
   Skaidras naudas iemaksu slieksnis 7000 euro ir noteikts, veicot fizisko personu bezskaidras naudas lietošanas izvērtējumu.
   Saskaņā ar Latvijas Bankas Maksājumu radara datiem fizisko personu bezskaidras naudas maksājumi 2023.gada februārī veidoja 77 % no kopējā maksājumu skaita.
   Pieņemot, ka bezskaidras un skaidras naudas maksājuma lielums ir identisks, un izmantojot Centrālās statistikas pārvaldes (turpmāk – CSP) datus par vidējo neto algu 2023.gadā (1120 euro), var secināt, ka fiziskajām personām mēnesī veidojas nepieciešamība pēc bezskaidras naudas 862 euro apmērā (1120 euro x 77%).
   Tādējādi secināms, ka normāla maksāšanas uzvedība nosaka augstāku iespējamo fiziskās personas skaidras naudas iemaksu slieksni ap 800 euro mēnesī, lai komfortabli segtu ikdienas tēriņus.
   Minimālo bezskaidras naudas vajadzību nosaka tādi izdevumi, kurus persona nevar vai tai nav ērti samaksāt skaidrā naudā. Lielāko daļu no šiem izdevumiem veido komunālie maksājumi, pirkumi internetā, kā arī izdevumi, kas ir saistīti ar medicīnu, izglītību un izklaides un kultūras pasākumiem.
   Komunālajiem maksājumiem nepieciešamā summa novērtēta pēc oficiālās statistikas datiem par 2022.gadu (mājsaimniecībai bez bērniem), kas, indeksējot pēc CSP inflācijas kalkulatora datiem, veido ap 220 euro mēnesī.
   Pirkumiem internetā nepieciešamie līdzekļi novērtēti pēc CSP datiem par pirkumu vērtībām internetā, pielietojot vidējo diapazonu vērtību, kas veido 90 euro mēnesī.
   Medicīnas, izglītības un izklaides un kultūras pasākumu izdevumiem pēc CSP datiem (pēdējais Mājsamniecības budžeta apsekojums ir veikts par 2019.gadu) veido 16 % no mājsaimniecību budžeta, kas, attiecināti uz CSP publicēto vidējo neto algu 2023.gadā, veido 184 euro.
   Ņemot vērā minētās trīs izdevumu pozīcijas, secināms, ka fiziskajai personai nepieciešamā bezskaidra nauda varētu veidot 494 euro. Tādēļ personai, kura algu saņem skaidrā naudā, bezskaidras naudas norēķinu nodrošināšanai būtu jāveic iemaksas bankomātā vismaz 500 euro apmērā. Tādējādi fiziskās personas bezskaidras naudas nepieciešamība varētu veidoties robežās no 500 euro līdz 800 euro.

4.  Par bezskaidras naudas norēķiniem
   Šobrīd normatīvais regulējums paredz aizliegumu veikt skaidras naudas darījumus, kuru summa pārsniedz 7200 euro (neatkarīgi no tā, vai darījums notiek vienā operācijā vai vairākās operācijās). 
   Tā kā saskaņā ar likuma "Par nodokļiem un nodevām" 30.panta 1.⁴ daļu tikai uz vairumtirgotājiem pastāv nosacījums, ka vairumtirdzniecībā veicami bezskaidras naudas norēķini (to skaitā ar maksājumu kartēm), tad attiecībā uz pārējiem nodokļu maksātājiem, kuri sniedz pakalpojumus vai pārdod preces mazumtirdzniecībā, nosacījumi par norēķinu kārtību nav paredzēti. Tā rezultātā pakalpojuma sniedzējs vai mazumtirgotājs var nepiedāvāt iespēju klientam norēķināties par darījumu bezskaidras naudas veidā.
   Kā uzsvērts Ēnu ekonomikas ierobežošanas plānā, "ņemot vērā, ka skaidro naudu kā instrumentu bieži izmanto ēnu ekonomikas mērķtiecīgi dalībnieki, ir nepieciešams veidot sistēmu, ka nelegālās skaidras naudas iegūšana ir komerciāli nepievilcīga. Vienlaikus ir arī jāveicina digitālo maksājumu popularizēšanu, motivējot sabiedrību kopumā ikdienas darījumos mazāk izmantot skaidro naudu, kas mazinās skaidras naudas izmantošanas pievilcīgumu arī mērķtiecīgiem ēnu ekonomikas dalībniekiem. Minēto faktu apliecina arī prof. A. Saukas vadītajā pētījumā sniegtā rekomendācija par elektronisko norēķinu sistēmu stimulēšanu un atturēšanu no skaidras naudas maksājumiem, lai samazinātu skaidras naudas apjomu, ko var potenciāli izmantot aplokšņu algu izmaksai skaidrā naudā, piemēram, skaidras naudas norēķinu griesti, tirdzniecības vietu (POS) termināļu pieejamība visās nozarēs, tikai elektronisko maksājumu izmantošana valsts iestādēs, stimuli karšu izmantošanai tirdzniecības vietā."
   Ievērojot minēto, ir nepieciešams rast risinājumu, ka nodokļu maksātāji, kuru gada apgrozījuma apjoms liecina par tā iespējām iegādāties pakalpojumu bezskaidras naudas norēķinu īstenošanai, saviem klientiem nodrošina iespēju par darījumiem norēķināties arī bezskaidrā naudā.

4.  Par bezskaidras naudas norēķiniem
   Tā kā saimnieciskās darbības veikšanai ir nepieciešama saimnieciskās darbības veikšanas vieta, šobrīd tiek prezumēts, ka nodokļu maksātājs saimniecisko darbību veic kādā no tā reģistrētajām adresēm – juridiskajā adresē vai reģistrētās struktūrvienības adresē. Turklāt, ņemot vērā, ka struktūrvienība tiek reģistrēta tikai tad, ja saimnieciskā darbība tiek veikta no juridiskās adreses nošķirtā saimnieciskā vienībā, tiek uzskatīts: ja nav tikusi reģistrēta struktūrvienība, saimnieciskā darbība tiek veikta juridiskajā adresē.
   Tāpat nodokļu maksātājs saimnieciskās darbības ietvaros var sniegt pakalpojumus, izmantojot tirdzniecības automātu, kas saskaņā ar Ministru kabineta 2014.gada 11.februāra noteikumiem Nr.96 "Nodokļu un citu maksājumu reģistrēšanas elektronisko ierīču un iekārtu lietošanas kārtība" ir uzskatāma par vienu no specializētās ierīces vai iekārtas veidiem.
   Atbilstoši minēto noteikumu 34.6 punktam, sniedzot informāciju par specializētās ierīces vai iekārtas uzstādīšanas vietu, norāda uzstādīšanas adresi (tā var nesakrist ar juridisko adresi vai pastāvīgās darbības vietas (struktūrvienības) adresi). Ja specializētās ierīces vai iekārtas uzstādīšanas adresi nav iespējams noteikt, norāda informāciju, ka specializētās ierīces vai iekārtas lietošana notiks ārpus lietotāja pastāvīgās darbības vietas (struktūrvienības).
   Tas nozīmē, ka tirdzniecības automāti var būt uzstādīti arī ārpus juridiskās adreses vai struktūrvienības, un tādējādi tajā gūtie ieņēmumi nav tieši attiecināmi uz nodokļu maksātāja juridisko adresi vai kādu no struktūrvienībām.
   Saskaņā ar Valsts ieņēmumu dienesta sniegto statistiku uz 2024.gada 19.septembri bija 222 nodokļu maksātāji, kuriem bija reģistrēti tirdzniecības automāti.
   Kopējais reģistrēto tirdzniecības automātu skaits – 6030, no tiem 4422 ir piemēroti arī pārtikas tirdzniecībai (reģistrēti 114 nodokļu maksātājiem).
   Šo 6030 tirdzniecības automātu sadalījums par uzstādīšanas vietām:
   - juridiskajā adresē reģistrēti 752 tirdzniecības automāti;
   - struktūrvienības adresē reģistrēti 1365 tirdzniecības automāti;
   - individuālajā uzstādīšanas vietas adresē reģistrēti 3913 tirdzniecības automāti.

   Lai veicinātu bezskaidras naudas norēķinu izmantošanu mazumtirdzniecībā, kā arī pakalpojumu sniegšanā, ir nepieciešams noteikt, ka gadījumos, ja nodokļu maksātāja juridiskajā adresē vai tā struktūrvienībā, vai tirdzniecības automātā, kura uzstādīšanas vietas adrese nesakrīt ar juridisko adresi vai struktūrvienības adresi, iepriekšējā gada apgrozījums pārsniedz 50 000 euro, tad šajā juridiskajā adresē, struktūrvienībā un tirdzniecības automātā (t.i., tajā vietā, attiecībā uz kuru izpildās šis apgrozījuma kritērijis) nodokļu maksātājs nodrošina iespēju saviem klientiem norēķināties arī bezskaidrā naudā.
   Šāds apgrozījuma slieksnis izvēlēts, pamatojoties uz:
   ▪ komerciālo izdevumu aprēķinu, atbilstoši kuram vidēji viena POS termināļa izmantošanas izmaksas (iekārtas izmaksas un ar maksājumu saistītas mainīgās izmaksas) atmaksājas pie gada apgrozījuma (tas ir, preču un pakalpojumu vērtība, kura laista caur POS termināli) virs 35 000 euro.
   Atbilstoši šim pamatojumam likumprojektā iekļautais regulējums paredz vērtēt nodokļu maksātāja apgrozījumu atsevišķi: tā juridiskajā adresē, struktūrvienībā un tirdzniecības automātā.
   Tas nozīmē, ja nodokļu maksātājam ir juridiskā adrese un, piemēram, trīs struktūrvienības, un tikai divās struktūrvienībās iepriekšējā gada apgrozījums ir vairāk par 50 000 euro, tad juridiskajā adresē un struktūrvienībā, kurā iepriekšējā gada apgrozījums ir bijis zemāks par 50 000 euro, joprojām norēķinus varēs veikt tikai skaidrā naudā un POS terminālis šajās vietās nebūs obligāti jānodrošina.
   Līdzīgi ir arī attiecībā uz tirdzniecības automātiem. Ja nodokļu maksātājam ir viena struktūrvienība, un reģistrēti 4 tirdzniecības automāti, no kuriem viens ir reģistrēts struktūrvienībā, bet pārējie divi atrodas ārpus juridiskās adreses vietas, kā arī ārpus struktūrvienības, un ja pakalpojumi, kā arī darījumi mazumtirdzniecībā tiek veikti gan juridiskajā adresē, gan struktūrvienībā, gan tirdzniecības automātos, tad šajā gadījumā apgrozījums vērtējams atsevišķi:  juridiskās adreses apgrozījums, struktūrvienības apgrozījums (tajā iekļaujot arī tajā atrodošo pirmā tirdzniecības automāta apgrozījumu), otrā tirdzniecības automāta apgrozījums un trešā tirdzniecības automāta apgrozījums. Ja, piemēram, tikai trešajam tirdzniecības automātam iepriekšējā gada apgrozījums pārsniedzis 50 000 euro, tad tikai šajā tirdzniecības automātā ir jānodrošina iespēja klientam norēķināties arī bezskaidrā naudā.
   Vienlaikus jāuzsver, ka Valsts ieņēmumu dienests, lai pārliecinātos, ka nodokļu maksātāji izpilda likuma "Par nodokļiem un nodevām" 30.panta 1.⁷ daļā paredzēto prasību, var izlases kārtībā veikt atbilstošas pārbaudes.
   Piemēram, Valsts ieņēmumu dienests informāciju par veiktajiem darījumiem var iegūt klātienē no tirdzniecības automāta nolasot summārā skaitītāja rādījumus, vai arī lūdzot šo informāciju iesniegt nodokļu maksātājam.
   ▪ to, ka likumdevējs summu – 50 000 euro gadā – ir uzskatījis par pietiekami būtisku apmēru, lai Pievienotās vērtības nodokļa likuma 59.panta otrajā daļā noteiktu, ka nodokļu maksātājam ar šādu ar nodokli apliekamo preču piegāžu un sniegto pakalpojumu kopējo vērtību iepriekšējo 12 mēnešu laikā ir pienākums reģistrēties arī kā PVN maksātājam.
   Attiecīgi ir lietderīgi un samērīgi šādu summu likumprojektā noteikt arī kā apgrozījuma summu, pie kuras nodokļu maksātājam būs pienākums nodrošināt norēķinus arī bezskaidras naudas veidā.
   Savukārt tiem nodokļu maksātājiem, kuri vēl nav sasnieguši nepieciešamo slieksni, lai reģistrētos kā PVN maksātāji, netiks radīts papildu administratīvais slogs.

   Lai nodrošinātu likumprojektā iekļauto nosacījumu, izmaksas varētu palielināties tiem nodokļu maksātājiem, kuri šobrīd savu saimniecisko darbību organizē vienīgi ar skaidras naudas norēķinu palīdzību, taču ilgtermiņā, ieviešot bezskaidras naudas norēķinu risinājumus, izmaksas varētu pat samazināties.
   Tā, piemēram, kā ir secināts Konsultāciju uzņēmuma Boston Consulting Group 2023.gadā veiktajā pētījumā, norēķinu veikšana skaidrā naudā uzņēmējiem veido izmaksas 3,1% apmērā no ienākumiem, savukārt norēķini, kuri veikti ar maksājumu karšu palīdzību veido izmaksas tikai 2,3% apmērā (skatīt The Hidden Cost of Cash and the True Cost of Electronic Payments in Europe and the UK – Addendum, aut. Stefan Dab, Jean Dobbeni, Boston Consulting Group, 2023).

   Viens no bezskaidras naudas norēķiniem ir rēķinu izrakstīšana par preču iegādes vai pakalpojuma sniegšanas darījumiem, vēlāk norēķinus veicot ar pārskaitījumu uz nodokļu maksātāja norādīto maksājumu kontu.
   Savukārt klientam ērtākais bezskaidras naudas norēķinu risinājums ir norēķini ar maksājumu kartēm, izmantojot POS termināli.
   POS termināls ir ar banku savienota iekārta, kas dod iespēju maksāt ar norēķinu karti tieši tirdzniecības vai pakalpojuma sniegšanas vietā.
   Bezskaidras naudas norēķinu nodrošināšanai pastāv ļoti dažādi tehnoloģiskie POS risinājumi, piemēram, stacionārie, mobilie, iebūvējamie, pārnēsājamie, terminālis telefonā, mini termināļi u.c.
   Kopējo termināļu lietošanas maksu veido divas pozīcijas: fiksēts maksājums par POS termināļa ierīces izmantošanu (nomas maksa) un komisijas maksa no katra darījuma, kuras apmērs ir atkarīgs tostarp no pircēja maksājuma kartes veida.
   Viena termināļa nomas maksa svārstās no 0-25 euro mēnesī, un ir atkarīga no iekārtas veida. Piemēram termināļa, kurš darbojas kā mobilā lietotne viedtālruņos un planšetdatoros ar NFC funkciju tiek piedāvāti bez nomas maksas, izmaksas veido tikai maksa par darījumiem. Stacionārā un mobilā – pārvietojamā termināļa nomas maksa vidēji ir 15-25 euro mēnesī. Papildu izmaksas var rasties gadījumos, kad tirdzniecības vietā nav pieejams interneta pieslēgums. Vienlaikus jāuzsver, ka ir pieejami arī tehnoloģiskie risinājumi, kuros POS iekārtas izmaksas vairs nepastāv – aplikācija mobilajā ierīcē.
   Jānorāda, ka ar 2024.gada sākumu ir panākts būtisks progress šo POS termināļu piedāvājuma paplašināšanā Latvijā, jo vairākas kredītiestādes sākušas piedāvāt iespēju nodrošināt POS termināli mobilajā telefonā.
   Tādējādi, tā kā pastāv ļoti dažādi tehnoloģiskie POS termināļu risinājumi, un to izmaksas ietekmē ne tikai termināļu veids, bet arī darījumu skaits un norēķinu kartes veids, nav iespējams veikt precīzu administratīvā sloga aprēķinu. Savukārt aptuvenās izmaksas, kas nepieciešamas, lai piedāvātā norēķinu kārtība atbilstu likuma "Par nodokļiem un nodevām" 30.panta 1.⁷ daļai, ir iekļautas anotācijas 2.4.apakšpunktā.

   Vienlaikus jānorāda, ka administratīvais slogs samazināsies pircējiem, kuru rīcībā pirkuma veikšanas vai pakalpojuma saņemšanas brīdī nav skaidras naudas un kuri šobrīd ir spiesti skaidru naudu izņemt bankomātā, lai veiktu norēķinu ar nodokļu maksātāju