Anotācija (ex-ante)

Šobrīd esošajā normatīvajā regulējumā kvalitatīvas arhitektoniskās vides nodrošināšanai pastāv daudzas nepilnības, kas liedz kvalitatīvi īstenot Davosas deklarācijas principus par augstas kvalitātes būvkultūras (Baukultur) kvalitātes kritēriju ieviešanu praksē un Eiropas Padomes stratēģiskās iniciatīvas „Jaunā Eiropas Bauhaus” vērtību iedzīvināšanu.

Jau 2015.gadā veiktais biedrības „Latvijas Arhitektu savienība” pētījums „Sākotnējās ietekmes (ex-ante) salīdzinošais izvērtējums par likumprojektu „Arhitektūras kvalitātes likums” un „Arhitektu prakses likums” īstenošanas ietekmi arhitektūras nozarē” identificēja galvenās problēmas arhitektūras nozarē, kas  desmit gadu garumā joprojām nav atrisinātas:
1) joprojām vāji definēta arhitekta un ainavu arhitekta profesijas loma telpiskās attīstības plānošanas, ainavu plānošanas un būvniecības procesā;
2) nav izveidota saskaņota politikas un nozares koordinēta pārvaldība – arhitekta profesijas tiesiskais regulējums pastāv tikai galvenokārt būvniecības jomā – Būvniecības likumā, savukārt arhitektūras un inženiertehniskie pakalpojumi netiek nošķirti no būvdarbu veikšanas;
3) nav definēta vietējās pašvaldības kompetence un atbildība arhitektūras principu ievērošanā, pilsētas arhitekta funkcijas un kompetence. Joprojām pastāv izpratnes trūkums lēmumu pieņēmēju vidū par arhitektūras un ainavu arhitektūras lomu sabiedrības labklājības un kvalitatīvas dzīves telpas veidošanā;
4) nepieciešamība veikt izmaiņas profesijas tiesiskajā regulējumā, izveidojot Latvijas Sertificētu arhitektu kolēģiju, kurā apvienojas sertificēti arhitekti un ainavu arhitekti;
5) joprojām pastāv pārmērīgs administratīvais slogs būvprojektu saskaņošanā;
6) pēdējos gados ir pieaugusi nepieciešamība tuvināt arhitektūras un ainavu arhitektūras nozares tiesisko regulējumu starptautiskajai praksei.

Šobrīd arhitektūras nozares regulējums ir decentralizēts vairākos likumos, starp kuriem kā būtiskākie minami:
1) Būvniecības likums šobrīd attiecībā uz arhitektūras nozari ir galvenais normatīvais regulējums. Būvniecības likums nosaka arhitektoniskās kvalitātes principu (Būvniecības likuma 4.panta 1.punkts), pilnvarojumu Ministru kabinetam izdot būvspeciālistu kompetences novērtēšanas un patstāvīgās prakses uzraudzības noteikumus, tajā skaitā sertifikātu izsniegšanu un anulēšanu fiziskajām personām patstāvīgai praksei arhitektūras jomā (5.panta pirmās daļas 4.punkts), nodarbināt vismaz vienu arhitektu kā speciālistu būvvaldē (12.panta otrā daļa), prasības patstāvīgas prakses tiesību iegūšanai arhitektūras jomā arhitekta profesijā (13.panta otrā daļa), kā arī pienākumu reģistrēties būvkomersantu reģistrā komercdarbības veikšanai arhitektūras jomā (22.panta pirmā daļa);
2) Likums „Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu” nosaka arhitekta profesiju kā reglamentēto profesiju (7.panta pirmā daļa), vispārīgās prasības arhitekta izglītībai un profesionālajai kvalifikācijai (8.pants), ārvalstīs iegūtās arhitekta izglītības un profesionālo kvalifikāciju apliecinošo dokumentu atzīšanu (34.panta pirmās daļas 2.punkta a) apakšpunkts un 36.panta 6.punkts) un arhitekta profesionālās kvalifikācijas atzīšanu (48.pants);
3) Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likums nosaka atsevišķus arhitektūras nozari reglamentējošus aspektus attiecībā uz Rīgas vēsturisko centru un tā aizsardzības zonu, tajā skaitā nosacījumus mūsdienu arhitektūras un vides dizaina objektu radīšanai (5.panta piektā daļa) un jaunu ēku būvniecību Rīgas vēsturiskā centra publiskajā ārtelpā, paredzot to tikai pēc atklātos arhitektūras konkursos iegūtiem projektiem un to publiskas izvērtēšanas (14.pants).

Lai risinātu 2015.gadā veiktā biedrības „Latvijas Arhitektu savienība” pētījuma „Sākotnējās ietekmes (ex-ante) salīdzinošais izvērtējums par likumprojektu „Arhitektūras kvalitātes likums” un „Arhitektu prakses likums” novērtējumā minētās un citas aktuālās problēmas, Likumprojekts paredz konsolidētu tiesisko regulējumu, kas aptver arhitektūras un ainavu arhitektūras nozari, nosaka arhitektūras principus un par to īstenošanu atbildīgās institūcijas, kā arī reglamentē arhitekta un ainavu arhitekta profesijas un nosaka to pašpārvaldes kārtību.

Likumprojekta I nodaļā „Vispārīgie noteikumi” ir sniegti terminu skaidrojumi, definēts Likumprojekta mērķis un darbības joma.
Likumprojekta 4.pantā „Arhitektūras principi” ir noteikti arhitektūras principi, tai skaitā arhitektoniskās kvalitātes un izcilības princips, kas papildina Būvniecības likumā noteikto arhitektoniskās kvalitātes principu un paplašina tā tvērumu, attiecinot to ne tikai uz atsevišķām būvēm, bet uz visu būvēto vidi. Līdzās citiem terminiem ar likumprojektu tiek ieviests pasaulē pieņemtais termins „urban planning”, kas Latvijā tiek tulkots kā „pilsētu plānošana” vai „pilsētplānošana”. Jēdziens „pilsētplānošana” ir lietots arī pašvaldību struktūrvienību nosaukumos (piemēram Pilsētplānošanas un būvniecības departaments Daugavpils valstspilsētas pašvaldībā, Pilsētplānošanas pārvalde Jūrmalas pilsētas domē), kā arī dažādos vietēja un starptautiska mēroga politikas plānošanas dokumentos un pasākumos. 20.gadsimta sākumā pilsētplānošana bijusi arhitektūras nozare, bet 21.gadsimta tā ir izveidojusies kā atsevišķa starpdisciplināra joma, kas ietver arhitektūras, ģeogrāfijas, inženierzinātnes, ekonomikas, socioloģijas, ainavu zinātnes, vides zinātnes, projektu vadības u. c. nozaru zināšanas un prakses. Eiropas Parlamenta un Padomes 2005.gada 7.septembra Direktīvas 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu 8.sadaļas 46.pantā par prasībām arhitekta izglītībai cita starpā tiek noteiktas „atbilstīgas zināšanas par pilsētprojektēšanu un pilsētplānošanu, kā arī plānošanas procesā vajadzīgās prasmes”. Minētais jēdziens līdz šim nav nostiprināts Latvijas normatīvajā regulējumā, un tā iekļaušana Arhitektūras likumā ir likumsakarīga, jo pilsētplānošana ir viena no svarīgām arhitektūras jomām.

Likumprojekta II nodaļā „Atbildīgās institūcijas un pilnvarotās nevalstiskās organizācijas” ir definētas atbildīgās institūcijas nacionālā un vietējā līmeni. Likumprojekta 5.pantā „Nacionālā arhitektūras padome” ir nostiprināta Nacionālās arhitektūras padomes loma un statuss. Nacionālā arhitektūras padome ir Kultūras ministrijas izveidota konsultatīva institūcija, kura darbojas jau kopš 2009.gada, un saskaņā ar Kultūras ministrijas 2021.gada 30.marta nolikumu Nr.2.5-4-7 „Nacionālās arhitektūras padomes nolikums” ir noteikta Nacionālās arhitektūras padomes kompetence, darba organizācijas un lēmumu pieņemšanas kārtība.

Likumprojekta 6.pantā „Vietējās pašvaldības kompetence” ir nostiprināta pašvaldības kompetence kvalitatīvas dzīves vides veidošanā. Ievērojot, ka visas attīstības ieceres tiek īstenotas konkrētā vietā, kur pašvaldība ir atbildīga par to iederību vidē, atbilstību pašvaldības attīstības plānošanas dokumentiem un sabiedrības interesēm, pašvaldībai būs lielākas iespējas un pamatojums izvirzīt kvalitātes prasības attīstības plānošanas un būvniecības iecerēm. Apzinoties arhitektu lomu augstas kvalitātes pilsētvides veidošanā un ņemot vērā, ka no Būvniecības likuma ir izslēgts tiesiskais regulējums par pilsētas arhitekta nepieciešamību, Likumprojektā 6.panta 2.punktā noteikts, ka pašvaldības valstspilsētās izveido pilsētas arhitekta amata vietu vai institucionālo struktūrvienību Likumprojekta 7.pantā „Pilsētas arhitekts" noteikto funkciju izpildei, savukārt pārējās pašvaldībās to nodrošina pēc nepieciešamības. Likumprojekts nosaka, ka pamatojoties uz pašvaldības noslēgtu deleģēšanas līgumu pilsētas arhitekts vai Likumprojekta 7.panta pirmajā daļā minētās personas var veikt Likumprojekta 7.pantā noteiktos uzdevumus arī citās pašvaldībās.

Likumprojekts nenosaka prasību visām pašvaldībām veidot vienādu institucionālo struktūru (darbinieki vai struktūrvienība), toties katras pašvaldības kompetencē ir piemērotākās darba organizācijas izvēle. Jau šobrīd visās valstspilsētās, kā arī citās pašvaldībās, ir iedibināta atbilstoša struktūrvienība, vai ir izveidots atsevišķs pilsētas arhitekta postenis, taču pašvaldībām trūkst vienotas izpratnes par tā mērķiem, funkcijām un uzdevumiem. Tādējādi ar Likumprojektu tiks leģitimizēta un nostiprināta jau iedibinātā struktūra, vienlaikus iezīmējot tās darbības tvērumu un kompetenci. Likumprojekts neparedz papildu budžeta izdevumus valstij vai pašvaldībām, jo veikt pašvaldību struktūrvienību optimizēšanu vai iekšēju pārkārtošanu, ja tas nepieciešams, ir iespējams esošā pašvaldību budžeta ietvaros. Jau pašlaik valstspilsētās efektīvi darbojas Likumprojekta 6.panta 2.punktā minētās struktūrvienības, piemēram: Rīgas Pilsētas arhitekta dienests, Ventspils domes administrācijas Arhitektūras un pilsētbūvniecības nodaļas Pilsētas galvenais arhitekts, Liepājas būvvaldes Liepājas pilsētas arhitekts, Valmieras novada attīstības pārvaldes nodaļas Valmieras galvenais arhitekts, Jelgavas valstspilsētas Būvvaldes galvenais arhitekts, Rēzeknes valstspilsētas Būvvaldes galvenais arhitekts. Ņemot vērā, ka gan agrāk, gan šobrīd vairākās Latvijas pilsētās ir pilsētas arhitekts vai struktūrvienība, kas atbild par pilsētvides kvalitāti kopumā, pilsētas arhitekta pienākumus un uzdevumus noteiks katra pašvaldība savā nolikumā.

Likumprojekta 7.panta „Pilsētas arhitekts” otrā daļa nosaka, ka par pilsētas arhitektu var iecelt arhitektu ar nevainojamu profesionālo reputāciju, kura pieredze profesijā ir vismaz 10 gadi. Nevainojama profesionālā reputācija nozīmē, ka arhitekts nav pārkāpis ētikas kodeksu, tam nav bijusi sodāmība un nav piemēroti disciplinārsodi, ko apliecina Latvijas Sertificētu arhitektu kolēģijas atzinums. Likumprojekta 7.panta ceturtajā daļā ir noteikti uzdevumi, ko veic pilsētas arhitekts vai atbilstošā pašvaldības struktūrvienība. Saskaņā ar Likumprojekta 7.panta piektajā daļā noteikto pilsētas arhitekts vai ar to saistītā institucionālā struktūrvienība, ja nepieciešams, sniedz atzinumu par attīstības ieceres atbilstību arhitektoniskās kvalitātes principam un pašvaldības noteiktajiem ainavu kvalitātes mērķiem pilsētvidē. Savukārt šis atzinums ir saistošs būvvaldei, pieņemot lēmumus būvniecības procesa ietvaros. Tas būs nozīmīgs atbalsts būvvaldei, īpaši gadījumos, kad jāpieņem lēmums par atteikumu izdot būvatļauju vai būvniecības ieceres publisku apspriešanu, vai arī pastāv būvatļaujas apstrīdēšanas risks.

Likumprojekta 8.pantā „Profesionālās radošās organizācijas” ir definēti arhitektu un ainavu arhitektu profesionālo radošo organizāciju mērķi un funkcijas, tādējādi iezīmējot gan pašreizējo biedrības „Latvijas Arhitektu savienība” un biedrības „Latvijas Ainavu arhitektu asociācija” lomu, gan paredzot vēl citu jaunu profesionālo radošo organizāciju veidošanos iespēju.

Likumprojekta III nodaļas „Profesionālā darbība” 9.pantā „Vispārīgās prasības arhitekta un ainavu arhitekta profesionālajai kvalifikācijai” ir noteiktas vispārīgās prasības arhitekta un ainavu arhitekta profesionālajai kvalifikācijai, atbilstoši, likumā „Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu” noteiktajam.

Saskaņā ar likuma „Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu” 7.panta pirmajā daļā noteikto arhitektūras jomā reglamentēta ir arhitekta profesija, kurā minimālās prasības profesionālās kvalifikācijas iegūšanai nosaka Ministru kabinets.

Attiecībā uz ainavu arhitekta profesiju Ministru kabineta 2023.gada 31.oktobra noteikumu Nr.615 „Profesionālo kvalifikāciju saraksts, kurām obligāti piemērojamas profesijas standartā ietvertās attiecīgās profesionālās kvalifikācijas prasības, un profesionālās kvalifikācijas prasību publiskošanas kārtība” pielikumā „Profesionālo kvalifikāciju saraksts, kurām obligāti piemērojamas profesijas standartā ietvertās attiecīgās profesionālās kvalifikācijas prasības” ainavu arhitekta profesionālā kvalifikācija ir iekļauta 7. Septītā profesionālās kvalifikācijas līmeņa profesionālās kvalifikācijas sarakstā, kuru vidū ir arī arhitektūras un būvniecības jomas profesionālās kvalifikācijas, kas Latvijā ir reglamentētas.

Likumprojektā nosakot tiesisko regulējumu attiecībā arī uz ainavu arhitektiem, tiks samazināts vai novērsts risks saņemt nekvalitatīvus pakalpojumus ainavu arhitektūras jomā. Ar to tiks izskausta prakse, ka ainavas, kultūrainavas, kultūrvēsturiskas ainavas, skata tiesību, ainavu arhitektūras un ārtelpas jomā pakalpojumi un arī ainavu arhitekta darbs valsts vai pašvaldības institūcijās vai privātajā sektorā varētu tikt veikts neprofesionāli. Tas radītu riskus, ka iepriekšminētie pakalpojumi varētu tikt veikti, neievērojot arhitektūras, būvniecības, telpiskās attīstības plānošanas, kultūrvēsturiskā mantojuma un vides aizsardzības jomu reglamentējošo normatīvo aktu prasības. Iepriekš minētā neievērošana var novest pie nekvalitatīva rezultāta, kas turpmāk atspoguļosies ainavas būvniecības ieceres dokumentācijā, ainavas būvprojektā, ainavu arhitektūras idejas vai meta, ainavas tematiskā plānojuma, ainavas plāna, ainavas aizsardzības plāna, ainavas aizsardzības zonu, ainavu aizsardzības un izmantošanas noteikumu, ārtelpas plāna, ietekmes uz ainavu novērtējuma, kultūras pieminekļu aizsardzības zonu projektu ainavu analīzē un ainavu arhitektūras konsultācijā, pētījumā vai ziņojumā. Savukārt tas netieši rada riskus tādās jomās kā dabas un pilsētvides aizsardzība, sabiedrības veselība, transporta drošība, kultūras mantojuma aizsardzība un kultūras politika.

Likumprojekta 10.pantā „Arhitekta un ainavu arhitekta profesionālā darbība” ir noteikta arhitekta un ainavu arhitekta profesionālā darbība. Vienlaikus tas nenozīmē, ka šīs ir ekskluzīvās arhitektu vai ainavu arhitektu tiesības, jo tās ir regulētas arī citos normatīvajos aktos, kā piemēram, Būvniecības likumā.

Likumprojekta 11.pantā „Tiesības veikt profesionālo darbību un izmantot arhitekta un ainavu arhitekta nosaukumu” ir noteiktas tiesības veikt profesionālo darbību un izmantot arhitekta un ainavu arhitekta nosaukumu. Termins „profesionālā darbība” Likumprojektā tiek lietots likuma „Par reglamentētajām profesijām un profesionālo kvalifikāciju atzīšanu” izpratnē. Arhitekta un ainavu arhitekta profesionālā darbība var tikt veikta jebkādā juridiskā statusā  ̶ gan kā darba devējam, darba ņēmējam vai pašnodarbinātajam, gan citās darba attiecībās.

Likumprojekta 12.pantā „Autortiesības” ir risināti autortiesību jautājumi, nosakot prasību līgumā par arhitekta vai ainavu arhitekta pakalpojumu sniegšanu iekļaut arī autortiesību jautājumus. Tas ļaus novērst potenciālus konfliktus un neskaidrības gan ar pasūtītāju, gan citam arhitektam pārņemot iesāktos darbus, gan veicot nesaskaņotas izmaiņas būvē. Atbilstoši Autortiesību likuma 14.panta pirmās daļas 5.punktam arhitektam (kā autoram) ir neatsavināmas autora personiskās tiesības uz darba neaizskaramību – tiesības atļaut vai aizliegt izdarīt jebkādus pārveidojumus, grozījumus un papildinājumus gan pašā darbā, gan tā nosaukumā. Tas nozīmē, ka jebkādas būvprojekta izmaiņas (izņemot tehniskus risinājumus, kuri nav aizsargāti ar autortiesībām) ir saskaņojamas ar arhitektu – projekta autoru. Vienlaikus Likumprojekta 12.panta otrajā daļā ir noteikts, ka arhitekts un ainavu arhitekts nedrīkst bez pamatota iemesla liegt piekrišanu pārveidot viņa projektēto objektu gadījumos, ja netiek mainīts tā arhitektoniskais veidols.

Likumprojekta 13.pantā „Profesionālās ētikas pamatprincipi” ir noteikti profesionālās ētikas pamatprincipi, kas būs saistoši visiem arhitektiem un ainavu arhitektiem, neatkarīgi no to darbības jomas un pakalpojumu sniegšanas veida.

Likumprojekta IV nodaļa „Arhitektūras, ainavu arhitektūras un pilsētplānošanas konkursi, māksla un dizains publiskajās būvēs vai to ārtelpā”

Ir vairāki būtiski aspekti, kāpēc ir nepieciešams atsevišķs tiesiskais regulējums arhitektūras, ainavu arhitektūras un pilsētplānošanas konkursiem. Pasaules un Eiropas vadošās arhitektu organizācijas uzsver arhitektūras konkursus kā galveno politikas instrumentu kvalitatīvas pilsētvides nodrošināšanai. Starptautiskās arhitektu savienības (The International Union of Architects) un Eiropas Arhitektu padomes (The Architects’ Council of Europe) kopīgajā deklarācijā Architectural Design Competitions: A Key Policy Tool to Ensure Quality in the Built Environment (2019.gada 25.oktobris, pieejams: https://www.uia-architectes.org/wp-content/uploads/2022/03/ace_uiadeclaration_29_october_final.pdf) ir uzsvērts, ka arhitektūras konkursi ir galvenais politikas instruments kvalitatīvas pilsētvides nodrošināšanai, un tas ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā sasniegt augstvērtīgu sniegumu arhitektūrā un būvniecībā, ņemot vērā tieši sabiedrības intereses. Atsaucoties uz Latvijas Republikas Satversmes 115.pantu, ir būtiski apzināties, ka valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu. Augstas kvalitātes arhitektūra un dzīves vide ir nepieciešama, lai nodrošinātu ikviena pamattiesības dzīvot labvēlīgā vidē, atbildību un rūpes par esošajām un nākamajām paaudzēm.

Praksē ir pierādījies, ka arhitektūras konkursi ir efektīvākais veids, kā pasūtītājs – gan publiskās personas, gan privātais pasūtītājs var iegūt labāko risinājumu kvalitatīvai dzīves videi. Šobrīd Publisko iepirkumu likuma regulējums nodrošina iespēju publiskas personas vajadzībām organizēt metu konkursus jebkurā tautsaimniecības jomā, tostarp, arī pilsētu un jebkuras citas teritorijas plānošanas, arhitektūras un būvniecības jomā, bet Publisko iepirkumu likumā nav noteikts, kādos gadījumos ir rīkojami arhitektūras, ainavu arhitektūras un pilsētplānošanas konkursi, kas ir saistīti ar būvētās vides kvalitātes veidošanas mērķiem.

Esošais tiesiskais regulējums atklāj vairākas nepilnības, piemēram, Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likuma un Publisko iepirkuma likuma savstarpējā korelācijā. Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likuma 14.pantā ir noteikta obligāta prasība  ̶ jaunu ēku būvniecība Rīgas vēsturiskā centra publiskajā ārtelpā pieļaujama tikai pēc atklātos arhitektūras konkursos iegūtiem projektiem, to publiskas izvērtēšanas. Turpretim šobrīd nav noteikts tiesiskais regulējums, kā ir organizējami atklāti arhitektūras un ainavu arhitektūras konkursi privātam pasūtītājam. Tādējādi netiek pilnvērtīgi izpildīta minētā prasība tajos gadījumos, kad Rīgas vēsturiskajā centrā un tā aizsardzības zonā ir privāts pasūtītājs ar būvniecības ieceri. Tāpēc ir būtisks tiesiskais regulējums, kas nosaka arhitektūras, ainavu arhitektūras un pilsētplānošanas konkursu procedūru attiecībā uz privātajiem pasūtītājiem, lai iegūtu arhitektoniski visaugstvērtīgākos risinājumus arī pilsētbūvnieciski sarežģītās teritorijās. Rīgas detālplānojumā ir noteikts, ka pilsētbūvnieciskus akcentus var īstenot tikai pēc konkursa rezultātā iegūta priekšlikuma. Ja arhitektūras konkursā tiek iegūts izcils rezultāts, tas var būt par pamatojumu pašvaldībai atļaut atkāpes no apbūves noteikumiem, tādējādi ļaujot elastīgāk piemērot tiesisko regulējumu atbilstoši konkrētajam objektam.

Likumprojekta 14.panta „Arhitektūras, ainavu arhitektūras un pilsētplānošanas konkursi” pirmajā daļā ir sniegta arhitektūras, ainavu arhitektūras un pilsētplānošanas konkursu definīcija, proti, uz kvalitāti orientēta un uz projektiem balstīta radoša sacensība, lai iegūtu autora darbu ‒ salīdzinoši labāko ideju vai metu telpiskās plānošanas, ainavas, būvju, interjera, mākslas vai dizaina risinājumam. Likumprojekta 14.panta otrā daļa paredz, ka arhitektūras, ainavu arhitektūras un pilsētplānošanas konkursus rīko šādos gadījumos:
1) normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos;
2) teritorijas attīstības plānošanas dokumentos noteiktajos gadījumos;
3) trešās grupas publisku ēku jaunbūvēm, arhitektūras pieminekļu un kultūrvēsturiski vērtīgu ēku pārbūvei (mainot to būvapjomu), trešās grupas publisku inženierbūvju jaunbūvēm, ja būvniecības ierosinātājs ir publiska persona;
4) publiskajā ārtelpā  ̶ laukumu, parku, krastmalu, promenāžu, gājēju ielu un tamlīdzīgu objektu jaunbūvēm un pārbūvēm valstspilsētās, valsts un reģiona nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļos;
5) pēc attiecīgā īpašuma īpašnieka iniciatīvas.

Esošajā tiesiskajā regulējumā (tajā skaitā pašvaldību saistošajos noteikumos), kas attiektos uz Likumprojekta 14.panta otrās daļas 1. un 2.punktā noteikto gadījumu, arhitektūras konkursi ir regulēti, piemēram:
1) Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likuma 14.pantā, kas nosaka, ka jaunu ēku būvniecība Rīgas vēsturiskā centra publiskajā ārtelpā pieļaujama tikai pēc atklātos arhitektūras konkursos iegūtiem projektiem, to publiskas izvērtēšanas, Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomes pozitīva atzinuma saņemšanas un saskaņošanas normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi (atklātu arhitektūras ideju konkursu rīkošanas prasība neattiecas uz īslaicīgas lietošanas un pagaidu ēkām, kā arī uz tādu jaunu ēku izcilas arhitektūras iecerēm, par kurām saņemts Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes, Rīgas pilsētas būvvaldes un Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomes vienbalsīgs atzinums);
2) Rīgas vēsturiskā centra un aizsardzības zonas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi (pašvaldības saistošie noteikumi) – dažādā kontekstā, piemēram, pilsētbūvnieciski svarīgās vietās, vai, ja vēlas pamatot atkāpi no apbūves noteikumiem;
3) Liepājas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi;
4) Ventspils teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi;
5) Jūrmalas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi un citu pašvaldību saistošajos noteikumos;
6) nepieciešamība pēc arhitektūras konkursa reizēm tiek noteikta arī detālplānojumos un lokālplānojumos.

Likumprojekta piemērošanas pieeja paredz ka publiskajiem pasūtītājiem arhitektūras, ainavu arhitektūras un pilsētplānošanas konkursu rīkošanā ir saistošs Publisko iepirkumu likums un ar to saistītie Ministru kabineta noteikumi, Likumprojekta 14.panta trešajā daļā nosakot, ka publiskas personas, publisku personu kapitālsabiedrības un citi pasūtītāji Publisko iepirkumu likuma izpratnē arhitektūras, ainavu arhitektūras un pilsētplānošanas konkursus rīko atbilstoši Publisko iepirkumu likumā un uz tā pamata izdotajos normatīvajos aktos noteiktajai metu konkursu norises kārtībai (Ministru kabineta 2017.gada 28.februārī noteikumiem Nr.107 „Iepirkuma procedūra un metu konkursu  norises kārtība” (turpmāk – MK noteikumi Nr.107)).

Grozījumi MK noteikumos Nr.107 ir nepieciešami, lai noteiktu specifiski arhitektūras un ainavu arhitektūras konkursiem raksturīgus jautājumus un konkursu nosacījumus, piemēram:
1) nosacījumus žūrijas komisijas locekļu kompetencei, nosakot, ka arhitektūras un ainavu arhitektūras konkursos žūrijas komisijā iekļauj pasūtītāja un atbildīgo institūciju pārstāvjus. Ja konkursa noteikumi paredz specifisku uzdevumu risināšanu, žūrijas un ekspertu sastāvā iekļauj arī speciālistus no uzdevumam piemērotās jomas (piemēram, pilsētplānotājus, arhitektūras un pilsētplānošanas vēsturniekus, sociologus, antropologus, inženierus, u.c.). Žūrijas komisijā uzaicina vismaz vienu Latvijā Sertificētu arhitektu kolēģijas pārstāvi un vismaz vienu attiecīgās pašvaldības pārstāvi – valstspilsētās pilsētas arhitektu, citās pašvaldībās būvvaldes arhitektu;
2) konkursa darbu iesniegšanas termiņu, nosakot, ka arhitektūras un ainavu arhitektūras konkursiem termiņš konkursa projekta sagatavošanai ir vismaz divi mēneši, ieskaitot konkursus ar dalībnieku iepriekšēju kvalifikāciju  (Konkurss ar dalībnieku iepriekšēju kvalifikāciju – ir rīkojams izņēmumu gadījumos, ko var pamatot ar liela mēroga uzdevuma risināšanu un ja konkursa pasūtītājs vēlas noteikt īpašas prasības dalībniekiem, pamatojoties uz kvantitatīvi izvērtējamiem kritērijiem (piemēram, iepriekšējo pieredzi, projektiem u.c.). Šāds konkursa veids ir piemērots, lai apvienotu personas ar profesionālām zināšanām, pieredzi un prasmēm).   
Liela apjoma un pilsētbūvnieciski nozīmīgiem objektiem laba prakse nosaka garāku termiņu – vismaz četrus mēnešus. Ja konkursā tiek pieprasīts iesniegt maketu, tad tiek paredzēta papildu viena nedēļa tā iesniegšanai pēc pārējo materiālu iesniegšanas;
3) gadījumus, kuros nākas piemērot konkursus divās kārtās,
konkursu divās vai vairākās kārtās izsludina sarežģītiem, liela mēroga objektiem, kā arī gadījumos, ja konkursa projektā ir jāiesniedz detalizēti tehniskie parametri un, lai noteiktu uzvarētāju, nepieciešami precīzi izvērtējumi (piemēram, inženiertehniskais novērtējums, tāme, precīzas būvniecības izmaksas, BIM modelis, CO2 “pēda” u.c.). Divu kārtu konkursa nolikumā skaidri definē sasniedzamos konkursa mērķus atbilstoši paredzamajām konkursa kārtām, informē par papildu kārtu iespējamību un kritērijiem. Otrajai konkursa kārtai pēc žūrijas ieteikuma izvēlas pietiekošu konkursa dalībnieku skaitu (piemēram, vismaz piecus), balstoties uz pirmās konkursa kārtas rezultātiem;
4) konkursa rezultātu validātes (derīguma) nosacījumiem/faktoriem, proti, ja konkurss ir obligāts, bet izvērtēšanas rezultātā tiek saņemti piedāvājumi, kas nepiedāvā augstas kvalitātes risinājumu vai neapmierina pasūtītāja vajadzības. Ja neviens no konkursā saņemtajiem priekšlikumiem nav realizējams bez būtiskām izmaiņām objekta arhitektoniskajā veidolā, izsludina otro konkursa kārtu vai izbeidz konkursu;
5) attiecībā uz konkursa priekšlikuma realizācijas termiņu. Ja konkursa rīkošanas nepieciešamību nosaka Likumprojekta 14.panta trešā daļa, konkursa priekšlikuma realizācija jāuzsāk 10 gadu laikā. Par realizācijas uzsākšanas brīdi, atkarībā no konkursa objekta, uzskata būvatļaujas saņemšanu vai lēmumu par plānošanas dokumenta izstrādes uzsākšanu.
Šie ir tikai daži no priekšlikumiem, kas būtu iekļaujami specifiski MK noteikumu Nr.107 grozījumos par arhitektūras un arhitektūras konkursiem.

Savukārt, lai veidotu tiesisko regulējumu privātajiem pasūtītājiem arhitektūras, ainavu arhitektūras un pilsētplānošanas konkursu rīkošanā, Likumprojekta 14.panta ceturtā daļa nosaka, ka Ministru kabinets nosaka privātpersonu organizēto arhitektūras, ainavu arhitektūras un pilsētplānošanas konkursu iedalījumu un norises kārtību. Privātpersonas rīko metu konkursus un tiem ir nepieciešams tiesiskais regulējums, lai nodrošinātu godīgu to norisi, it sevišķi tajos gadījumos, kad konkursa rīkošana ir obligāta. Tādēļ tiks sagatavots jauns Ministru kabineta noteikumu projekts „Privātpersonu organizēto arhitektūras, ainavu arhitektūras un pilsētplānošanas konkursi un to norises kārtība”.

Latvijas Arhitektu savienība ir izstrādājusi Labas prakses vadlīnijas, kas balstītas Starptautiskās Arhitektu savienības un Eiropas Arhitektu padomes deklarācijā par arhitektūras metu konkursiem[1] un arī „Rekomendācijas saimnieciski izdevīgākā piedāvājuma (SIP) vērtēšanas kritērijiem iepirkumos arhitektūras un ēku projektēšanas jomā”[2].

Jaunajā Ministru kabineta noteikumu projektā „Privātpersonu organizēto arhitektūras, ainavu arhitektūras un pilsētplānošanas konkursi un to norises kārtība” arhitektūras, ainavu arhitektūras un pilsētplānošanas konkursu organizēšanas kārtības saturs pamatā tiks balstīts abu iepriekšminēto vadlīniju un rekomendāciju saturā. Minētajos Ministru kabineta noteikumos tiks noteikti šādi jautājumi – termini, vispārīgie jautājumi; arhitektūras konkursu veidi un organizēšana; konkursu žūrija; konkursa atbildīgais sekretārs; eksperti un tehniskā komisija; arhitektūras konkursu pasūtītāju un rīkotāju, dalībnieku, žūrijas, ekspertu, sekretāra pienākumi un tiesības; prasības konkursa dokumentācijai (nolikums, programma, izejas dati); konkursam iesniedzamie materiāli; godalgas; konkursa norise; konkursā iegūta priekšlikuma realizācija (konkursa spēkā esamība, derīguma termiņš, priekšlikuma integritātes saglabāšana, realizējamība); autortiesības un konkursu uzraudzība.

Likumprojekta 15.pantā „Mākslas un dizaina iekļaušana publiskajās būvēs vai to ārtelpā” noteikts, ka lai īstenotu augstas kvalitātes būvkultūru un arhitektoniski telpisko vidi, sabiedriski nozīmīgās publiskajās būvēs vai to ārtelpā iekļaujama māksla un dizains. Mākslas un dizaina iekļaušana publiskajās būvēs vai to ārtelpā, tam nosakot obligāto procentu būvniecības procesā ir starptautiska iniciatīva, kas veicina mākslas un/vai unikālā dizaina integrāciju publiskajās būvēs, kas tiek īstenotas par valsts vai pašvaldības līdzekļiem, un nodrošina augstvērtīgu arhitektoniski telpisko vidi un kultūrainavu, kur noteikta daļa no būvniecības budžeta tiek novirzīta mākslas darbu radīšanai. Šāda prakse tiek realizēta dažādos veidos dažādās valstīs un reģionos, šādu mākslas procenta shēmu attiecinot gan uz valsts, gan pašvaldību objektiem. Vairākās pasaules valstīs dažādos pārvaldības modeļos likumdošanā ir jau nostiprināts mākslas un dizaina iekļaušanai publiskajās būvēs vai to ārtelpā ieviešanas procenta mehānisms: piemēram, Igaunijā, Somijā, Zviedrijā, Dānijā, Norvēģijā, Nīderlandē, Austrijā, Beļģijā (Flandrijas reģionā), Apvienotajā karaliste (pilsētu pašvaldības), Francijā, Vācijā, ASV, Kanādā un citās.

Likumprojekta izpratnē ar mākslu un dizainu publiskās būvēs tiek saprasts mākslinieciski veidots objekts vai elements, kas radīts konkrētajai būvei vai ārtelpai, ir tās neatņemama sastāvdaļa vai funkcionāli ar to saistīts un veido tās identitāti. Sabiedriski nozīmīgas būves vai to ārtelpa ir objekti, kas paredzēti lietošanai plašam sabiedrības lokam, piemēram, izglītības, kultūras, sporta, veselības aprūpes infrastruktūras un dažādām citām sabiedrības funkcijām paredzēti objekti, piemēram, koncertzāles, muzeji, slimnīcas, veselības un sociālās aprūpes centri, stadioni, lidostas, stacijas ēkas un citi. Mākslas un dizaina piemērošana publiskajās būvēs vai to ārtelpā vienlīdz attiecas gan uz ēkām, gan uz inženierbūvēm, un jo īpaši uz publisko ārtelpu – ielām, laukumiem, krastmalām, promenādēm un tamlīdzīgi, jo tas ietekmē daudz lielāku sabiedrības daļu. Tomēr ne visās publiskajās būvēs obligāti ir iekļaujama māksla un dizains. Saskaņā ar Likumprojekta 15.panta otro daļu Ministru kabinets noteiks kritērijus, prasības un kārtību mākslas un dizaina iekļaušanai sabiedriski nozīmīgās publiskās būvēs vai to ārtelpā.

Kultūras ministrija ir uzsākusi diskusijas ar nozares profesionāļiem par mākslas un dizaina veidiem un formātiem, kas būtu nosakāmi minētajos Likumprojekta 15.panta otrās daļas Ministru kabineta noteikumos. Par mākslas un dizaina objektiem publiskajās būvēs vai tai pieguļošajā publiskajā ārtelpā būtu attiecināmi, piemēram, tēlniecības darbi, arhitektūras mazās formas, vides dizaina objekti; lielformāta gleznas, sienas gleznojumi; grafikas darbi; lielformāta fotogrāfijas interjerā; instalācijas – īslaicīgas vai pastāvīgas instalācijas, kas iesaista skatītāju un pārveido publisko telpu; lielformāta unikālā dizaina objekti, kas paredz gan dažādu tradicionālu materiālu, kā piemēram, tekstils, stikls, koks, keramika, metāls, un arī jaunu tehnoloģiju un kompozītmateriālu izmantošanu.

Publiskajās būvēs vai to ārtelpā iekļaujamā māksla un dizains kopējo būvniecības budžetu ietekmēs proporcionāli tik daudz, cik pasūtītājs ir gatavs maksāt par kvalitatīvu un augstvērtīgu arhitektūru. Dizains un māksla publiskajās būvēs vai to ārtelpā ir arhitektūras sastāvdaļa, kuru nevar izmērīt ne kvadrātmetros, ne procentos. Par dizaina vai mākslas klātbūtni arhitektūrā ir atbildīgs arhitekts ‒ projekta autors, kurš sabalansē kopējās budžeta izmaksas, lai tās neuzliktu neprognozējamas saistības valsts un pašvaldību budžetiem. Attiecīgajiem izdevumiem nav jābūt atsevišķi izdalītiem. Tās ir ēkas arhitektūras projekta izmaksas tāpat kā, piemēram, fasādes apdares izmaksas.

Latvijas arhitektūras telpā ir vairāki augstvērtīgi piemēri, kur māksla un dizains netika definēta darba uzdevumā, bet autors ‒ arhitekts to risināja atbilstoši savai idejai. Piemēram, Jaunā Rīgas teātra ēku kompleksa rekonstrukcija (projekta autori: „Zaigas Gailes arhitektu birojs”, „Sarma un Norde arhitekti”), kur mākslinieciski rekonstruētas vēsturiskās kāpnes, speciāli radīts tēlniecības darbs gaismas akā, unikāla dizaina gaismas ķermenis un vides dizaina objekti iekšpagalmā. Dziesmu svētku estrādes Mežaparkā pārbūvē (projekta autori: „Mailītis arhitekti” un „Arhitekta J.Pogas birojs”) ir iekļauta Dziesmu svētku ekspozīcija un multimediāla instalācija par Dziesmu svētku procesu. Pieminami arī Latvijas universitātes Dabaszinātņu akadēmiskā centrs projekts (projekta autori „Sestais stils”), kur ēkas interjerā integrēts unikāls vertikāls stikla dizaina objekts, un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ambulatorais un neatliekamās palīdzības centrs ar simboliskiem vides dizaina objektiem – briedi un dzērvi (objektu autori: „Mark arhitekti”, Kārlis Alainis un „Yes We Can”), kā arī dizaina studijas „H2E” veidoto īpašo grafikas dizainu kā pievienoto vērtību slimnīcas interjerā.

Likumprojekta V nodaļā „Latvijas Sertificētu arhitektu kolēģija” noteikts tiesiskais regulējums attiecībā uz Latvijas Sertificētu arhitektu kolēģiju.

Likumprojekta 16.pantā „Latvijas Sertificētu arhitektu kolēģija” noteikts, ka Latvijas Sertificētu arhitektu tā ir neatkarīga sertificētu arhitektu un sertificētu ainavu arhitektu pašpārvaldes institūcija – autonoms pašpārvaldes publisko tiesību subjekts, kuras mērķis ir nodrošināt arhitekta un ainavu arhitekta profesiju reglamentāciju un tikai šai kolēģijai ir Likumprojektā noteiktās tiesības un pienākumi. Latvijā vēsturiski profesijas pārraudzības organizācijas veidotas dažādos statusos un ne vienmēr šie lēmumi bijuši konsekventi. Piemēram, zvērinātu revidentu gadījumā tā ir biedrība „Latvijas Zvērinātu revidentu asociācija”, bet sertificētu mediatoru gadījumā – autonoms pašpārvaldes publisko tiesību subjekts (zvērinātu revidentu gadījumā tās regulējums vairāk atgādina publisko tiesību subjektu, nevis biedrību – kompetence regulēta Revīzijas pakalpojumu likumā, dalība tajā ir obligāta). Jāņem vērā, ka Latvijas tiesību sistēmā un juridiskajā literatūrā nav definēti kritēriji, kā izdarīt izvēli par labu vienam vai otram variantam. Līdz ar to šo lēmumu nosaka lietderības apsvērumi, ņemot vērā šādus principus: piemēram, vai profesijas pārvaldīšanai obligāta ir visu sertificētu arhitektu dalība organizācijā. Tāpat ir izvērtēts profesijas nozīmīgums sabiedrībā atbilstoši šādiem kritērijiem:
1) Drošība un kvalitāte: arhitekti ir atbildīgi par būvju un infrastruktūras projektēšanu, kas ir droša un atbilst visiem būvniecības standartiem;
2) Estētika un kultūra: arhitektūra ir būtiska kultūras nozare, kur savukārt estētika (skaistums) ir viens no kritērijiem, kas ļauj novērtēt arhitektūras un būvētās vides kvalitāti;
3) Profesionālā atbildība: arhitekti ievēro profesionālās ētikas normas un kodeksu, un ir atbildīgi par savu darbu. Tas palīdz novērst neprofesionālu rīcību un nodrošina, ka arhitekti darbojas sabiedrības interesēs;
4) Sabiedrības uzticība: sabiedrībai jāvar uzticēties, ka arhitekti ir kvalificēti un kompetenti.

Kā līdzīgu piemēru Latvijas Sertificētu arhitektu kolēģijai var minēt Architektenkammer – Arhitektu kameru Vācijā, kas ir publisko tiesību profesionāla organizācija arhitektiem. Katra Vācijas federālā zeme ir izveidojusi savu Architektenkammer, un dalība tajā ir obligāta arhitektiem, kuri vēlas praktizēt patstāvīgi. Šīs kameras ir atbildīgas par profesionālo standartu uzturēšanu, arhitektu reģistrācijas uzraudzību un atbilstības nodrošināšanu juridiskajām un ētikas vadlīnijām. Līdzīgas prasības ir ārstiem, advokātiem, farmaceitiem, notāriem. Publiska pašpārvalde radīs iespēju iesaistīt visus Latvijas sertificētos arhitektus un ainavu arhitektus, tādējādi akcentējot, ka sertifikācija nav tikai individuāla iniciatīva, bet līdz ar sertifikāciju ir pienākums iesaistīties profesijas pārvaldīšanā. Tas paaugstinātu uzraudzību ne tikai formāli juridiskā veidā, bet arī caur obligātu iesaisti un ētikas standartu uzraudzību.

Likumprojekta V nodaļā no 16.panta līdz 25.pantam ir noteiktas Latvijas Sertificētu arhitektu kolēģijas institūcijas, arhitektu un ainavu arhitektu dalība Latvijas Sertificētu arhitektu kolēģijā, Latvijas Sertificētu arhitektu kolēģijas finanšu līdzekļi, tās struktūrvienību  ̶ kopsapulces un padomes funkcijas, kā arī profesionālās prakses uzraudzības komisijas un revīzijas komisijas funkcijas.

Likumprojekta VI nodaļa „Sertificēts arhitekts un sertificēts ainavu arhitekts” nosaka prasības sertificēta arhitekta un sertificēta ainavu arhitekta tiesību iegūšanai, prasības sertificētam arhitektam un sertificētam ainavu arhitektam, gadījumus, kad tiek apturēts arhitekta un ainavu arhitekta sertifikāts, sertifikāta apturēšanu un sertifikāta anulēšana, disciplinārpārkāpumus, disciplinārsodu veidus, kā arī terminu „arhitekts”, „arhitektūra”, „ainavu arhitekts” un „ainavu arhitektūra” un to atvasinājumu lietojumu komersanta firmā, disciplinārpārkāpumus un disciplinārsodu veidus, kā arī pienākumus veikt kompetences pārbaudi.

Likumprojekta 26.panta piektā daļa nosaka, ka Ministru kabinets noteiks kārtību, kādā personai piešķir sertifikātu arhitektūras un ainavu arhitektūras jomā, kā arī prasības, kādas izpildāmas sertifikāta iegūšanai. Minētie Ministru kabineta noteikumi noteiks:
a) nosacījumus, pēc kādiem fiziskām personām izsniedz, reģistrē sertifikātu patstāvīgai praksei arhitektūras un ainavu arhitektūras jomā;
b) praktiskā darba pieredzes ilgumu, kāds nepieciešams, lai pretendētu uz arhitekta un ainavu arhitekta patstāvīgās prakses sertifikātu;
c) arhitekta un ainavu arhitekta sertificēšanās pakalpojuma apmēru un maksāšanas kārtību;
d) būvspeciālistu reģistrā iekļaujamo ziņu apjomu un pārbaudes kārtību.

Likumprojekta 27.panta otrajā daļā un 29.panta pirmās daļas 1. un 2.punktā noteiktā informācija par arhitekta un ainavu arhitekta sertifikāta darbības apturēšanu vai arhitekta un ainavu arhitekta sertifikāta anulēšanu tiks nodota, izmantojot datu pārraides tiešsaistes režīmu vai citus elektronisko sakaru līdzekļus (tiek paredzēts automatizēts datu apmaiņas režīms). Šobrīd Būvniecības informācijas sistēmā (BIS) ir iebūvēta sasaiste ar sodu reģistru, tādējādi ļaujot pārliecināties par personas nodarījumu / piespriesto sodu / reabilitāciju, uz kā pamata Arhitektu un ainavu arhitektu sertificēšanas institūcija var pieņemt lēmumu. Atbilstoši Likumprojekta redakcijai un Likumprojekta sākotnējās ietekmes (ex-ante) novērtējuma ziņojuma (anotācijas) 1.sadaļas „Tiesību akta projekta izstrādes nepieciešamība” 1.3.punkta „Pašreizējā situācija, problēmas un risinājumi” apakšsadaļā „Problēmas un risinājumi” skaidrotajam, Latvijas Sertificētu arhitektu kolēģija uzturēs sasaisti ar Būvniecības informācijas sistēmas (BIS) būvspeciālistu reģistru.

Pašlaik Latvijas Ainavu arhitektu asociācijā ir izveidota Sertifikācijas institūcija. Ainavu arhitektu sertificēšana notiek kopš 2005.gada. Saskaņā ar 2024.gada 31.decembra datiem ar atjaunotu sertifikātu pašlaik profesionāli darbojas 43 sertificēti ainavu arhitekti. Sertifikāta iegūšana notiek saskaņā ar „Ainavu arhitektūras speciālistu sertificēšanas nolikumu” un „Ainavu arhitektūras speciālistu sertificēšanas kvalitātes rokasgrāmatu”. Ainavu arhitektiem kompetences sertifikātu izsniedz pēc iesniegto dokumentu un projektu izvērtēšanas un sertificēšanas eksāmena nokārtošanas.

Ar Likumprojektu reglamentējot ainavu arhitektus, tiks samazināti vai novērsti dažādi riski pakalpojumu saņēmēju, tostarp patērētāju, profesionālās darbības veicēju vai personu sabiedrisko interešu aizsardzībai. Potenciālie riski ir šādi: ainavu arhitektūras pakalpojums un ainavu arhitektūras konsultāciju pakalpojums var tikt sniegts un ainavu arhitekta darbs valsts vai pašvaldības institūcijās vai privātajā sektorā var tikt veikts, neievērojot Latvijas Republikas arhitektūras, būvniecības, telpiskās attīstības plānošanas, kultūrvēsturiskā mantojuma un vides aizsardzības jomu reglamentējošo normatīvo aktu prasības. Minētās prasības ir noteiktas ainavas, kultūrainavas, kultūrvēsturiskās ainavas, skata tiesību, ainavu arhitektūras un ārtelpas jomā. Šo prasību neievērošana savukārt var novest pie nekvalitatīvas ainavas būvniecības ieceres dokumentācijas, piemēram, nekvalitatīva ainavas būvprojekta, ainavu arhitektūras idejas vai meta, ainavas tematiskā plānojuma, ainavas plāna, ainavas aizsardzības plāna, ainavas aizsardzības zonu, ainavu aizsardzības un izmantošanas noteikumu, ārtelpas plāna, ietekmes uz ainavu novērtējuma, kultūras pieminekļu aizsardzības zonu projektu ainavu analīzes un ainavu arhitektūras konsultācijas, pētījuma vai ziņojuma, kas savukārt rada riskus tādās jomās kā dabas un pilsētvides aizsardzība, sabiedrības veselība, transporta drošība, kultūras mantojuma aizsardzība un kultūras politika.

Likumprojekta 28.pants „Terminu "arhitekts", "arhitektūra", "ainavu arhitekts" un "ainavu arhitektūra" un to atvasinājumu lietojums komersanta firmā" nosaka terminu „arhitekts”, „arhitektūra”, „ainavu arhitekts” un „ainavu arhitektūra” un to atvasinājumu lietojumu komersanta firmā. Arhitektu biroju un ainavu arhitektu biroju dibināšanā vai pārreģistrācijā izšķiramas vairākas situācijas:
1) jaundibināts komersants reģistrē uzņēmumu Likumprojekta 28.panta noteiktajā kārtībā;
2) esošs komersants, kas atbilst Likumprojekta 28.panta pirmajā daļā minētiem noteikumiem, sešu mēnešu pārejas periodā pārreģistrē sava uzņēmuma nosaukumu;
3) esošs komersants, kas atbilst Likumprojekta 28.panta pirmajā daļā minētiem noteikumiem, jebkurā periodā neierobežotā laikā posmā ir tiesīgs pārreģistrēt sava uzņēmuma nosaukumu, un no pārreģistrācijas brīža lietot attiecīgos nosaukumus gadījumos, ja uzņēmumam nav sankciju, vai pieprasījuma pārreģistrēt, ja uzņēmums pats no neveic;
Ja uzņēmums neatbilstoši lieto Likumprojekta 28.panta pirmajā daļā minētos nosaukumus, vai ir zaudējis tiesības, Latvijas Sertificētu arhitektu kolēģija ziņo Uzņēmumu reģistram, kas attiecīgā laika periodā pieprasa veikt uzņēmumam nosaukuma maiņu, un turpmāk veic attiecīgos pasākumus.
_____________________________________________________________________
[1] https://www.latarh.lv/storage/files/konkursu%20labas%20prakses%20vadl%C4%ABnijas.pdf
[2] https://www.iub.gov.lv/lv/arhitekturas-un-eku-projektesanas-iepirkumi