Anotācija (ex-ante)

Noteikumu grozījumu projekts izstrādāts, lai sniegtu atbalsta pasākumus pēc pilngadības sasniegšanas ārpusģimenes aprūpē bijušajiem bērniem un adoptētajiem bērniem, kuriem ar tiesas spriedumu atcelta adopcija.

01.01.2024.

Tiesību akta grozījumu projekts izstrādāts atbilstoši 2023.gada budžeta sagatavošanas procesā atbalstītajiem prioritārajiem pasākumiem par piešķirto finansējumu, kā arī ņemot vērā Saeimā pieņemto likumu “Grozījumi Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā” (turpmāk - SPSPL), kas nosaka, ka tiesiskais regulējums attiecībā uz atbalsta sniegšanu pēc pilngadības sasniegšanas ārpusģimenes aprūpē bijušajiem bērniem un adoptētajiem bērniem, kuriem ar tiesas spriedumu atcelta adopcija, stāsies spēkā 2024.gada 1.janvārī.

Bērnu tiesību aizsardzības likuma (turpmāk - BTAL) 27. pants paredz, ka, šķirot bērnu no ģimenes, viņam tiek nodrošināta ārpusģimenes aprūpe pie aizbildņa, audžuģimenē vai bērnu aprūpes iestādē. Primāri bērnam tiek nodrošināta iespēja augt pie aizbildņa vai audžuģimenē, un ārpusģimenes aprūpi bērnu aprūpes iestādē nodrošina, ja konkrētajam bērnam aprūpe pie aizbildņa vai audžuģimenē nav iespējama.
2018.gada 1.jūlijā stājās spēkā Ministru kabineta 2018.gada 26.jūnija noteikumi Nr.355 „Ārpusģimenes aprūpes atbalsta centra noteikumi” (turpmāk – Atbalsta centra noteikumi), kuri nosaka, ka atbalsta sniegšanu audžuģimenēm un specializētajām audžuģimenēm no 2018.gada 1.jūlija nodrošina atbalsta centri. Savukārt no 2019.gada 1.janvāra  atbalsta centri uzsāka atbalsta sniegšanu arī adoptētājiem, aizbildņiem un viesģimenēm. Atbalsta centru mērķis ir nodrošināt pasākumu kopumu, kas veicina bez vecāku gādības palikušu bērnu labklājību, drošību, patstāvību, kā arī audžuģimeņu, jo īpaši specializēto audžuģimeņu, un adoptētāju, aizbildņu un viesģimeņu skaita pieaugumu. Bez tā, atbalsta centri īstenoto psiholoģiskā atbalsta sniegšanu un atbalsta grupu organizēšanu audžuģimenēm, aizbildņiem, adoptētājiem un viesģimenēm, kā arī izstrādā mācību programmas un organizē mācības audžuģimenēm, specializētajām audžuģimenēm un potenciālajiem adoptētājiem.
Saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 42.panta pirmo daļu, ārpusģimenes aprūpi izbeidz, kad bērna vecāku ģimenē tiek nodrošināti labvēlīgi apstākļi bērna attīstībai vai arī viņš ir sasniedzis 18 gadu vecumu. Ilgāka bērna atstāšana aprūpes iestādē, pie aizbildņa vai audžuģimenē pieļaujama līdz mācību gada beigām, ja bērns turpina mācības. Proti, bērnam sasniedzot 18 gadu vecumu, tiek izbeigta ārpusģimenes aprūpe un uzsākta patstāvīga dzīve.
Bērnu, jaunatnes un ģimenes attīstības pamatnostādņu projektā 2022.-2027.gadam norādīts, ka  ir vērtējams jautājums par iespējām bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem un jauniešiem uzturēties ārpusģimenes aprūpē līdz 24 gadu vecumam, ja pats jaunietis, izvērtējot savu sagatavotību un individuālos resursus ir izteicis šādu vēlmi.
Bez tam, saskaņā ar OECD 2022.gada publikāciju “Palīdzība aprūpes atstājējiem”, lielākajā daļā valstu jauniešiem ir iespēja palikt pēcaprūpē un saņemt dažāda veida atbalstu līdz 21, 24.gadu vai pat lielākam vecumam. Piemēram, Latvijai tuvākās valstīs, tādās kā Lietuva, Zviedrija, Apvienotā Karaliste, Austrija jaunieši pēcaprūpē var palikt līdz 21 gada vecumam, bet Somijā, Turcijā, Polijā līdz pat 25.gadu vecumam.
Veicot daudzkārt padziļinātāku ārvalstu, tai skaitā, bet ne tikai, tuvāko kaimiņvalstu – Lietuvas un Igaunijas, pieredzes izpēti par pēcārpusģimenes aprūpes atbalsta nodrošināšanu bērniem pēc pilngadības sasniegšanas, secināts, ka gandrīz visās valstīs tiek īstenota pēcārpusģimenes aprūpe. Bērniem pēc pilngadības sasniegšanas tiek nodrošināta virkne pakalpojumu, tai skaitā dzīvesvieta, lai pēc iespējas vieglāk noritētu jaunieša patstāvīgās dzīves uzsākšana. Iepazīstoties un analizējot vairākus gadus ilgušo ārvalstu pieredzi, secināts, ka lielāka nozīme ir nevis bērna palikšanai konkrētā dzīvesvietā, bet gan atbalstam, kas apmierina bērna individuālās vajadzības, atbalsta personai, kurai jaunietis var uzticēties, kura pavadīs, dos padomus un ieteikumus dažādu sadzīvisku jautājumu risināšanā. Bez tam jaunietim ir svarīgs ne tikai praktiskais un emocionālais atbalsts, bet arī juridiskais atbalsts, socializācija un integrēšanās sabiedrībā, tās procesos.
Valsts kontrole 2019.gada revīzijas ziņojumā “Atņemta bērnība. Ikvienam bērnam ir tiesības izaugt ģimenē”  norāda, ka bērniem, it īpaši tiem, kas ārpusģimenes aprūpi saņēma aprūpes iestādē, bieži vien trūkst prasmju un zināšanu, kā cīnīties par savām tiesībām atbalsta saņemšanai, kas tiem pienākas sociālo garantiju veidā, jo īpaši tas attiecas uz nodrošināšanu ar dzīvojamo platību. Tāpēc normatīvajos aktos paredzētais atbalsts galvenokārt tiek nodrošināts, tikai izmaksājot Ministru kabineta noteikumos paredzētos vienreizējos pabalstus. Bet tādi nozīmīgi atbalsta veidi kā tiesības uz pašvaldības nodrošinātu dzīvojamo platību un psihosociālu atbalstu patstāvīgas dzīves uzsākšanai bieži vien izpaliek. Tāpēc atbalsta trūkuma dēļ bērns bieži vien atgriežas tajā sociālajā vidē, no kuras tika šķirts, tā veicinot nabadzības un sociālās atstumtības riskus.
Tāpat arī Latvijas SOS bērnu ciematu asociācijas izstrādātajās vadlīnijās jauniešu sagatavošanai patstāvīgai dzīvei secināts, ka  jauniešu, kuri agri uzsāk patstāvīgu dzīvi, vidū daudz biežāk novēro augstāku bezdarba līmeni, zemāku izglītības līmeni, zemāku izglītības un apmācības turpināšanas iespēju pieejamību, finansiālu un materiālu trūkumu, bezpajumtniecību, daudz augstākus jaunu cilvēku mirstības rādītājus, sliktāku garīgās veselības un fiziskās labsajūtas stāvokli, grūtniecību pusaudžu vecumā, iesaisti noziedzīgās darbībās vai saskarsmi ar tām.
Saskaņā ar Pašvaldību likuma  4.panta pirmās daļas 11. punktu pašvaldību autonomā funkcija ir īstenot bērnu un aizgādnībā esošo personu tiesību un interešu aizsardzību. Bērnu tiesību aizsardzības likumā ir definēti konkrēti pašvaldību pienākumi bērnu tiesību aizsardzības jomā, kā piemēram 66. panta otrās daļas 1. un 2. punktā noteikts, ka pašvaldība sniedz palīdzību un atbalstu ģimenēm, kurās ir bērni, garantējot ikvienam pašvaldības teritorijā dzīvojošam bērnam pajumti, siltumu, apģērbu un vecumam un veselības stāvoklim atbilstošu uzturu, kā arī nodrošina ārpusģimenes aprūpi tiem bērniem, kuriem uz laiku vai patstāvīgi nav savas ģimenes vai kurus viņu pašu interesēs nedrīkst atstāt šajā ģimenē. Tāpat pašvaldības atbildībā ir nodrošināt bērna tiesības iegūt vispārējo vidējo izglītību un sniegt bērniem palīdzību arodapmācībā. Lai īstenotu pašvaldību kompetenci, pašvaldībām ir tiesības veidot institūcijas un iestādes, ar kuru starpniecību nodrošināt likumos noteikto funkciju izpildi, ievērojot pašvaldības administratīvās teritorijas iedzīvotāju, jo īpaši, bērnu intereses un tiesības. Lai iestādēs esošie bērni pēc pilngadības sasniegšanas netiktu diskriminēti attiecībā uz alternatīvā ārpusģimenes aprūpē esošajiem bērniem, pašvaldībai ir jānodrošina jauniešiem, kuri sasniedz 18 gadu vecumu un izsaka vēlmi turpināt uzturēties iestādē, šāda iespēja.
Latvijā bērna uzturēšanās vecums audžuģimenēs vai pie aizbildņiem ir viens no zemākajiem Eiropā, ko pierāda arī OECD 2022. gadā veiktais pētījums "Assisting Care Leavers: Time for Action”, Diskusijās ar Ārpusģimenes aprūpes atbalsta centru pārstāvjiem jau vairākus gadus izskan aicinājums tik strauji, kā tas notiek šobrīd, nepārtraukt jaunietim atbalstu no uzticamā pieaugušā, lai palīdzētu jaunietim attīstīt prasmes un resursus, kas nepieciešami patstāvīgas dzīves uzsākšanai. Tas ietver palīdzību atbalsta tīkla izveidē, finanšu un budžeta pārvaldības pratības nostiprināšanu, mērķtiecīgu izglītības ieguvi, kas visi kopā ievērojami samazina dažādu risku, t.sk. jauniešu nabadzības risku iestāšanos nākotnē. Balstoties uz sociāli un ekonomiski līdzīgu Eiropas Savienības valstu pieredzi, secināms, ka, lai sasniegtu bērna emocionālo un garīgo briedumu, finansiālo stabilitāti un spēju tikt galā ar ikdienas dzīves pienākumiem, jāturpina ārspusģimenes aprūpē esošo bērnu atbalstīšana arī pēc pilngadības sasniegšanas līdz viņa 21 gadu vecuma sasniegšanai vai līdz 24 gadu vecuma sasniegšanai, ja jaunietis mācās, un jāveido tāda atbalsta sistēma, kurā jaunietis uzsākot patstāvīgu dzīvi saņem papildus pakalpojumus savas patstāvības nostiprināšanai.
Pilngadība ir juridiski noteikts vecums un saskaņā ar Civillikuma 1408. panta nosacījumiem, sasniedzot pilngadību, jaunietis iegūst rīcībspēju – tiesības un prasmes pieņemt lēmumu, proti, jaunietis var izvēlēties uzsākt patstāvīgu dzīvi vai turpināt atrasties ārpusģimenes aprūpē. Tiesību rašanās gan automātiski neveicina prasmju un spēju attīstību vai brieduma pakāpi, līdz ar to, ja jaunietis ir izteicis pamatotu vēlmi un, saskaņā ar pašvaldības darbinieku veikto izvērtējumu, tas atbilst viņa vislabākajām interesēm, tad ir paredzēts pagarināt uzturēšanos ārpusģimenes aprūpes sistēmā, sniedzot mērķētu atbalstu, kas nodrošinās ātrāku jaunieša sagatavošanu patstāvīgas dzīves uzsākšanai un saudzīgāku pāreju uz patstāvīgu dzīvi.
Lai nodrošinātu to, ka veidojot šo sistēmu tajā tiek paredzēti atbalsta veidi, kuri  ir pamatojami kā bērnu situāciju uzlabojoši, nepieciešams un respektējams pašu jauniešu viedoklis un redzējums. Tamdēļ šobrīd notiek aktīvs darbs pie jauniešu viedokļu noskaidrošanas, kas sevī ietver intervijas ar dažāda vecuma un dažādās ārpusģimenes aprūpes formās esošiem jauniešiem, t.sk. ietverot reģionalitātes principu.  Fokusgrupās jau šobrīd ir noskaidrots, ka pēc pilngadības sasniegšanas bērnu lielākais izaicinājums, neizpratne un nedrošība ir saistīta ar patstāvīgās dzīves uzsākšanu  18 gadu vecumā - vienam. Tas ietver bažas, ka nesaņems finansiālu, praktisku un emocionālu atbalstu, nedrošību palikt pilnīgi vienam, nepiederīgam un nevajadzīgam. Bez iepriekš minētā ir secināts, ka daļa jauniešu par viņa pienākošajām sociālajām garantijām, to saņemšanu uzzina novēloti – 19 - 20.gadu vecumā, kas būtiski samazinājis jauniešu iespējas turpināt mācības vai aktīvāk iesaistīties  darba tirgū uzreiz pēc pilngadības sasniegšanas. Būtiskākā vēlme, ko pauduši jaunieši fokusgrupās ir būt iespējami ilgāk un tuvāk savai aprūpētāju ģimenei vai piesaistes personai, kā arī saņemt lielāku finansiālo atbalstu ikdienas nepieciešamāko izdevumu segšanai.

Nē

-