Anotācija (ex-ante)

Latvija nav transponējusi Direktīvas 2013/59/Euratom 73. pantu, kura mērķis ir izveidot optimizētas aizsardzības stratēģijas piesārņoto teritoriju apsaimniekošana. Direktīvas 2013/59/Euratom 73. pantu ir nepieciešams pārņemt nacionālajos normatīvajos aktos, lai nodrošinātu aizsardzību pret piesārņojumu ar jonizējošo starojumu, ja šāds piesārņojums notiek, piemēram, pēc negadījuma Latvijā vai citā valstī, vai ja piesārņotā zona nav iepriekš zināma un tiek atklāta. Šobrīd normatīvajos aktos šādas prasības nav noteiktas, līdz ar to pastāv risks šādu teritoriju apsaimniekošanai un attīrīšanai, ja tiek konstatēts piesārņojums ar jonizējošo starojumu. Šobrīd nav noteiktas prasības pasākumiem, kas jāievieš zonās, kuras ilglaicīgi ir bijušas piesārņotas ar jonizējošo starojumu, bet ir nolemts atļaut saimnieciskās un sociālās darbības šajās zonās, līdz ar to ir nepieciešams noteikt aizsardzības prasības normatīvajos aktos, lai izvairītos no riskiem šādu zonu apsaimniekošanā, ja tādas tiktu atklātas un tiktu pieņemts lēmums atsākt saimnieciskās un sociālās darbības.
Šobrīd normatīvajos aktos nav noteikti standartlīmeņi piesārņotajām zonām (esošām apstarošanas situācijām), līdz ar to nepieciešams noteikt standartlīmeņus noteikumos Nr. 149, lai īstenotu personu aizsardzību gadījumā, ja tiek konstatēts piesārņojums ar jonizējošo starojumu. Lai gan standartlīmenis nav limits, ko nedrīkst pārsniegt, esošā apstarošanas situācijā tas ir efektīvās dozas vai ekvivalentās dozas līmenis vai radioaktivitātes koncentrācija, kuru pārsniedzot tiek uzskatīts par nepieņemamu pieļaut turpmāku apstarošanu.
Esošā noteikumu Nr. 149 redakcija nenosaka prasības, ka piesārņotajās teritorijās ir jāveic sanācijas pasākumi, bet, ņemot vērā, ka teritorijas piesārņojums  var ietekmēt cilvēka veselību vai vidi, un ir vajadzīga izpēte, lai novērtētu ietekmes mērogu, riska pakāpi un sanācijas nepieciešamību. 

Projekta 7. punkts paredz papildināt noteikumus Nr. 149 ar 10.¹ nodaļu, lai nodrošinātu pilnīgu Direktīvas 2013/59/Euratom pārņemšanu attiecībā uz esošo apstarošanas situāciju un piesārņoto zonu pārvaldību, stratēģiju izstrādi un īstenošanu. Projekta 6. punkts paredz svītrot noteikumu Nr. 149 10. nodaļu, jo attiecīgās prasības ir ietvertas 10.¹ nodaļā. Attiecīgi tiek svītrots noteikumu Nr. 149 13. pielikums, uz kuru ir atsauce noteikumu Nr. 149 10. nodaļā.
Direktīvas 2013/59/Euratom 73. panta 1. punkta a)-e) apakšpunkti attiecībā uz nepieciešamajām prasībām, kas jāiekļauj piesārņoto zonu pārvaldības stratēģijā, tiek pārņemti ar projekta 7. punktu, paredzot šīs prasības noteikumu Nr. 149 163.³1. - 163.³6. apakšpunktos.
Direktīvas 2013/59/Euratom 73. panta 2. punkts tiek pārņemts projekta 7. punktā, kas paredz, ka noteikumu Nr. 149 163.⁷ punkts un šī punkta apakšpunkti nosaka atbildīgā par radioaktīvi piesārņotās vietas pārvaldība stratēģijas izstrādi un īstenošanu uzdevumus attiecībā uz zonām ar ilglaicīgi palikušo radioaktīvo piesārņojumu, kurās ir nolemts, ka ir atļauts dzīvot un atsākt sociālās un saimnieciskās norises. Noteikumu Nr. 149. 163.⁸ punkts nosaka, ka lēmumu par atļauju dzīvot un atsākt sociālās un saimnieciskās darbības zonās ar ilglaicīgu palikušo radioaktīvo piesārņojumu pieņem Valsts vides dienesta Radiācijas drošības centrs.
Attiecībā uz standartlīmeņu noteikšanu noteikumu Nr. 149 163.⁴ punktā un tā apakšpunktos minēts, ka jāņem vērā dominējošo situāciju iezīmes un arī sociālos kritērijus, tādējādi pārņemot Direktīvas 2013/59/Euratom I pielikuma 4. punkta a) un b) apakšpunktus. Lai nodrošinātu pastiprinātu iedzīvotāju un teritorijas aizsardzību, noteikumu Nr. 149 163.⁵ punktā tiek pārņemts Direktīvas 2013/59/Euratom I pielikuma 2. punkta b) apakšpunktā norādītā iespēja noteikt standartlīmeni, kas mazāks par 1 mSv gadā attiecībā uz apstarošanu, kas ir saistīta ar konkrētu starojuma avotu vai apstarošanas ceļu. Ja konkrētajā situācijā ir iespēja noteikt lielāku aizsardzību pret radioaktīvo piesārņojumu, kas būtu samērīga ar izmaksām, tad var noteikt mazāku standartlīmeni par 1 mSv gadā, tādējādi nodrošinot, ka stratēģijas īstenotājs veic attiecīgos pasākumus, lai teritorija ir ar mazāku piesārņojumu. Lai noteiktu mazāku standartlīmeni par 1 mSv gadā, ir nepieciešams konsultēties ar Valsts vides dienesta Radiācijas drošības centru, kas izvērtēs un sniegs rekomendācijas konkrētajā situācijā, ņemot vērā, ka katra situācijas vienmēr  būs individuālas un specifiskas. Papildus ir jāņem vērā, ka standartlīmenis nav līmenis, kuru nedrīkst pārsniegt, kā arī, teritorijas attīrīšanā no radioaktīvā piesārņojuma tiek ņemtas vērā citos normatīvajos aktos noteiktās prasības.
Lai noskaidrotu, vai radioaktīvais piesārņojums apdraud vai var apdraudēt cilvēku veselību vai vidi, kā arī izvērtētu, kādus sanācijas pasākumus nepieciešams izvēlēties, lai samazinātu radioaktivitātes ietekmi, ir nepieciešams veikt izpētes pasākumus un šī prasības ir noteikta projektā noteikumu Nr. 149 163.³8. apakšpunktā - paredzētos izpētes pasākumus iekļauj radioaktīvi piesārņotās vietas pārvaldības stratēģijā. Izpētes rezultātā var tik noteikts radioaktīvā piesārņojuma līmenis un potenciālās ietekmes, kas savukārt ļauj precīzāk izvērtēt nepieciešamos sanācijas pasākumus. Projekts paredz, ka informāciju par sanācijas pasākumiem, t.sk. mērķus, metodes,  paredzēto monitoringu pēc sanācijas darbu pabeigšanas, iekļauj radioaktīvi piesārņotās vietas pārvaldības stratēģijā, to paredz noteikumu Nr. 149 163.³9. apakšpunkts. 
Noteikumu Nr. 149 163.⁹ punktā tiek noteikts, ka radioaktīvi piesārņotās vietas izpētes un sanācijas pasākumus var izstrādāt atsevišķi, tos saskaņojot Valsts vides dienesta Radiācijas drošības centrā, ja šos pasākumus nav iespējams iekļaut uzreiz, izstrādājot minēto stratēģiju, tādējādi nodrošinot tūlītēju aizsardzības pasākumu īstenošanu esošo apstarošanas situāciju pārvaldībai, lai nodrošinātu sabiedrības aizsardzību.
Pēc tam, kad ir veikti sanācijas pasākumi, atbildīgais par radioaktīvi piesārņotās vietas pārvaldības stratēģijas izstrādi un īstenošanu iesniedz Valsts vides dienesta Radiācijas drošības centram pārskatu, kas apliecina, ka sanācijas pasākumi veikti atbilstoši stratēģijai. Šāda prasība ir noteikta projekta 7. punktā, paredzot šo prasību noteikumu Nr. 149 163.¹⁰11. apakšpunktā, tādējādi nodrošinot, ka institūcija, kas saskaņo sanācijas pasākumus var pārliecināties par pasākumu atbilstību radioaktīvi piesārņotās vietas pārvaldības stratēģijā norādītajam.
Tā kā varētu būt situācijas, kad radioaktīvi piesārņotā teritorijā tiek konstatēts arī cita veida piesārņojums, lai mazinātu administratīvo slogu, tiek paredzēts, ka radioaktīvi piesārņotās vietas pārvaldība stratēģijas sanācijas pasākumus var iekļauj piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu sanācijas programmā tādējādi nodrošinot, ka nav vajadzība izstrādāt divus dokumentus attiecība uz sanācijas pasākumu īstenošanu. Šāda iespēja ir noteikta projekta 7. punktā, paredzot šo prasību noteikumu Nr. 149 163.¹¹ punktā.

Latvija nav transponējusi Direktīvas 2013/59/Euratom 101. pantu, kura mērķis ir panākt, ka dalībvalstis organizē stratēģiju izstrādi, lai nodrošinātu pienācīgu pārvaldību ne tikai esošajām apstarošanas situācijām, kas jau ir zināmas, bet arī tām, kas var rasties vai tikt konstatētas nākotnē. 
Lai gan ir apzināts, ka Latvijā nav tādu esošo apstarošanas situāciju, kas varētu radīt apdraudējumu no radiācijas drošības viedokļa, pastāv iespēja, ka šādas apstarošanas situācijas var tikt konstatētas vai atklātas nākotnē un ir nepieciešams nodrošināt šādu situāciju pienācīgu pārvaldību. Piemēram, esoša apstarošanas situācija, kurai nepieciešams nodrošināt pienācīgu pārvaldību, var rasties nākotnē pēc nelaimes gadījuma vai radiācijas avārijas Latvijā vai citā valstī, vai gadījumā, ja Latvijā tiek atklāta iepriekš nezināma esoša apstarošanas situācija. Ir jānodrošina, ka esošās apstarošanas situācijas pārvaldībā izvēlētie aizsardzības pasākumi ir samērīgi ar riskiem un efektivitāti.

Direktīvas 2013/59/Euratom 101. panta 1. punkts tiek pārņemts projekta 7. punktā, paredzot, ka noteikumu Nr. 149 163.¹ un 163.³ punkts, nosaka, ka radioaktīvi piesārņotās vietas pārvaldības stratēģiju izstrādā esošās apstarošanas situācijām un tajā iekļauj pasākumus, kas ir samērīgi ar riskiem un aizsargpasākumu efektivitāti. Savukārt noteikumu Nr. 149 163.² punkts nosaka, ka lēmumu par stratēģijas izstrādi pieņem Valsts vides dienesta Radiācijas drošības centrs. Attiecībā uz Direktīvas 2013/59/Euratom 101. panta 2. punktu, projekta 7. punktā tiek paredzēts, ka noteikumu Nr. 149 163.³1. un 163.³2. apakšpunkti nosaka, ka stratēģijā jāiekļauj īstenojamie mērķi un atbilstoši standartlīmeņi. 

Latvija nav transponējusi Direktīvas 2013/59/Euratom 102. pantu, kurā noteikts, ka dalībvalstis uztic atbildību par stratēģiju īstenošanu un nodrošina pienācīgu koordināciju starp attiecīgajām personām, kas iesaistītas stāvokļa uzlabošanas pasākumu un aizsargpasākumu īstenošanā. 
Lai arī attiecībā uz stratēģijas īstenošanu, līdzīgi kā ar stratēģijas izstrādi, ir apzināts, ka Latvijā nav tādu esošo apstarošanas situāciju, kas varētu radīt apdraudējumu no radiācijas drošības viedokļa, ir nepieciešamība noteikt prasības stratēģijas īstenošanai. Prasību attiecībā uz stratēģijas īstenošanu nodrošinās sagatavotību situācijām, ja nākotnē Latvijā radīsies tādas apstarošanas situācijas, kuru pārvaldībai nepieciešami aizsardzības pasākumi, kā arī koordinācija starp iesaistītajām pusēm. Šobrīd normatīvajos aktos šādas prasības nav noteiktas un pastāv risks, ka apstarošanas situācijas gadījumā, nebūtu pietiekami daudz laika, lai noteiktu koordināciju starp iesaistītajām pusēm un citus aizsardzības pasākumus.

Direktīvas 2013/59/Euratom 102. pants tiek pārņemts ar projekta 7. punktu.
102. panta 1. punktā paredzētais attiecībā uz atbildības piešķiršanu par stratēģijas īstenošanu ir noteikts noteikumu Nr. 149 163.⁶punktā un šī punkta apakšpunktos. Noteikumu Nr. 149 163.⁶1.-163.⁶6. apakšpunktos ir noteikti atbildīgie par radioaktīvi piesārņotās vietas pārvaldības stratēģijas izstrādi un īstenošanu un tie var būt gan operatori, zemes īpašnieki, objekta īpašnieki vai lietotāji, kā arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, ja radioaktīvo piesārņojumu teritorijā ir radījusi citā valstī izraisītā radiācijas avārija. 
Noteikumu nr. 149 163.³ punkta redakcija nosaka, ka radioaktīvi piesārņotās vietas pārvaldības stratēģijā iekļauj aizsardzības pasākumus esošo apstarošanas situāciju pārvaldībai, tādējādi pārņemot Direktīvas 2013/59/Euratom 102. panta 1. punktā noteikto, ka stratēģijas īstenošanas mērķis ir nodrošināt esošo apstarošanas situāciju pārvaldību.
Lai pārņemtu Direktīvas 2013/59/Euratom 102. panta 1. punktā prasīto attiecībā uz koordināciju starp attiecīgajām pusēm, kas iesaistītas sanācijas pasākumu un aizsardzības pasākumu īstenošanā, noteikumu Nr. 149 163.³7. apakšpunktā noteikts, ka radioaktīvi piesārņotās vietas pārvaldības stratēģijā iekļauj iesaistītās puses sanācijas pasākumiem un aizsardzības pasākumiem, savukārt 163.¹⁰ punktā, 163.¹⁰1., 163.¹⁰2. un 163.¹⁰3. apakšpunktos ir noteiktas prasības attiecībā uz sabiedrības informēšanu un viedokļa noskaidrošanu par stratēģijā paredzētajiem pasākumiem.
Direktīvas 2013/59/Euratom 102. panta 2. punkts un 3. punkts attiecībā uz stratēģijas īstenošanai paredzētajiem aizsardzības pasākumiem un stratēģijas īstenošanas laikā radušos dozu sadalījuma novērtējumu ir noteikts noteikumu Nr. 149 163.¹⁰5. un 163.¹⁰6. apakšpunktos, paredzot, ka šīs prasības nodrošina atbildīgais par stratēģijas izstrādi un īstenošanu. Savukārt Direktīvas 2013/59/Euratom 102. panta 4. punkta un tā apakšpunktu prasības attiecībā uz darbībām, ko veic atbildīgie par stratēģijas īstenošanu ir noteiktas noteikumu Nr. 149 163.¹⁰ punktā un 163.¹⁰7.-163.¹⁰10. apakšpunktos, kas t.sk. nosaka, ka regulāri jānovērtē pieejamie sanācijas pasākumi un aizsardzības pasākumi, jāsniedz informācija apstarošanai pakļautajiem iedzīvotājiem par potenciālo apdraudējumu veselībai, aizsardzības pasākumiem un pieejamajiem līdzekļiem iedzīvotāju apstarošanas samazināšanai, jāsniedz norādījumi apstarošanas pārvaldībai individuālā vai vietējā līmenī (pašvaldībai).
Papildus Direktīvas 2013/59/Euratom prasībām, noteikumu Nr. 149 163.¹⁰4. apakšpunkts nosaka, ka atbildīgais par piesārņotās vietas pārvaldības stratēģijas izstrādi un īstenošanu iesniedz izstrādāto stratēģiju saskaņošanai Valsts vides dienesta Radiācijas drošības centrā.

Šobrīd noteikumos Nr. 149 netiek skaidroti Direktīvas 2013/59/Euratom termini, bet, ņemot vērā projektā paredzēto, nepieciešams skaidrot atsevišķus terminus, lai konkretizētu tajos izteikto jēdzienu izpratnes robežas saskaņā ar Direktīvu 2013/59/Euratom.

Izstrādājot projektu, ir secināts, ka nepieciešams izteikt noteikumu Nr. 149 30.1. apakšpunktu attiecībā uz ekvivalento dozu acs lēcai darbiniekiem jaunā redakcijā. Prasības attiecībā uz darbinieku apstarošanas dozas limitiem ir noteiktas gan noteikumos Nr. 149, gan Ministru kabineta 2013. gada 12. novembra noteikumos Nr. 1284 "Darbinieku apstarošanas kontroles un uzskaites kārtība" (turpmāk - noteikumi Nr. 1284). Ministru kabineta 2018. gada 7. augusta noteikumi Nr. 468 "Grozījumi Ministru kabineta 2013. gada 12. novembra noteikumos Nr. 1284 "Darbinieku apstarošanas kontroles un uzskaites kārtība"" precizēja noteikumos Nr. 1284 noteikto ekvivalentās dozas pakārtoto limitu acs lēcai, pārņemot Direktīvas 213/59/Euratom prasības attiecībā uz darbinieku apstarošanas dozu limitiem. Šobrīd ir situācija, ka prasības attiecībā uz ekvivalento dozu acs lēcai darbiniekiem normatīvajos aktos ir atšķirīgas.

Pēc Latvijas Darba devēju konfederācijas priekšlikumu izvērtēšanas, ir nepieciešams veikt precizējumus projektā attiecībā uz darba vadītāja, radiācijas drošības eksperta un medicīnas fizikas eksperta pienākumiem, radiācijas drošību operatora kontrolētajā zonā, kā arī attiecībā uz prasībām par kvalitātes nodrošināšanas programmas izstrādi.

Šobrīd noteikumu Nr. 149 11. nodaļas nosaukums norāda, ka noteikumos ir viens noslēguma jautājums, bet, tā kā nodaļā ir divi noslēguma jautājumi, nodaļas nosaukums ir neatbilstošs.

Projekta 1. punktā tiek skaidroti sekojoši termini: "aizsardzības pasākumi", "esošā apstarošanas situācija", "plānotas apstarošanas situācija", "sanācijas pasākumi", "standartlīmenis".

Projekta 5. punkts paredz precizēt ekvivalento dozu acs lēcai, tādējādi salāgojot normatīvajos aktos noteiktās prasības un pārņemot Direktīvā 2013/59/Euratom noteikto ekvivalentās dozas limitu.

Projekta 2. punkts paredz svītrot noteikumu Nr. 149 7. punktu, ņemot vērā, ka darba vadītāja pienākumi ir noteikti likumā "Par radiācijas drošību un kodoldrošību", noteikumu Nr. 149 46. un 53. punktā, savukārt radiācijas drošības eksperta un medicīnas fizikas eksperta pienākumi noteikti Ministru kabineta 2021. gada 29. jūnija noteikumos Nr. 433 "Noteikumi par radiācijas drošības ekspertiem un medicīnas fizikas ekspertiem". Nav nepieciešams noteikumos Nr. 149 dublēt darba vadītāja, radiācijas drošības eksperta un medicīnas fiziķa eksperta pienākumus. Projekta 3. punkts paredz svītrot noteikumu Nr. 149 10.4. apakšpunktu, ņemto vērā, ka ārstniecības iestādēs medicīnas aparatūra ir tādā drošuma līmenī, ka radiācijas drošības eksperts nav nepieciešams katrai ārstniecības iestādei, kurā darbības ar jonizējošā starojuma avotiem pastāvīgi veic vairāk nekā pieci nodarbinātie. Projekta 4. punkts paredz izteikt noteikumu Nr. 149 16. punktu jaunā redakcijā, nosakot, ka izstrādājot radiācijas drošības un kodoldrošības kvalitātes nodrošināšanas programmu jonizējošā starojuma avota testēšanā, lietošanā, uzglabāšanā un pārbaudē tikai vajadzības nepieciešamības gadījumā tiek veiktas konsultācijas ar radiācijas drošības ekspertu.

Ņemot vērā, ka noteikumu Nr. 149 11. nodaļā ir divi punkti, ir izvērtēta nepieciešamība izteikt nodaļas nosaukumu jaunā redakcijā, tādējādi jau nodaļas nosaukumā norādot, ka ir vairāki noslēguma jautājumi.