Anotācija

[1] Tūristu mītnes definīcija 
Saskaņā ar Ministru kabineta 2023. gada 12. septembra sēdē izskatīto informatīvo ziņojumu “Par tūristu mītņu un īstermiņa mītņu īres regulējumu”  (turpmāk – Informatīvais ziņojums) (protokols Nr. 44 50.§), īstermiņa īres mītne pēc tās pielietojuma veida saskaņā ar Tūrisma likumu var tikt klasificēta kā tūristu mītne. Informatīvajā ziņojumā secināts, ka normatīvajos aktos noteiktās prasības piemērojamas nevis pēc vietas vai mītnes veida, kurā tiek sniegti pakalpojumi, bet pēc pašu pakalpojumu sniegšanas veida un būtības.  
Saskaņā ar Informatīvo ziņojumu, lai nodrošinātu tiesisko skaidrību īstermiņa īres mītņu pakalpojumu sniegšanā, ir nepieciešams precizēt tūristu mītnes definīciju, iekļaujot tajā īstermiņa īres mītnes kā tūristu izmitināšanas pakalpojumu sniegšanas sektoru, tādējādi radot skaidrību normatīvo aktu piemērošanā.

[1] Nodrošinot Tūrisma likuma atbilstību šī brīža situācijai nozarē un tās lietotajos terminos: 
Likumprojekts iekļauj precizētu termina "tūristu mītne" definīciju: “tūristu mītne — publiskai rezervēšanai pieejama dzīvojamo telpu grupa, ēkas daļa, ēka, ēku grupa, labiekārtota vieta (teritorija), kurā fiziskā persona vai juridiskā persona nodrošina tūrista diennakts izmitināšanu”. 
Atbilstoši  saimniecisko darbību/nozaru klasifikācijai NACE 2. redakcijai (NACE) 55. NACE kods “izmitināšana” ietver: viesu un ceļotāju nodrošināšana ar īslaicīgām apmešanās vietām. Tā ietver arī naktsmītņu nodrošināšanu uz ilgāku laiku studentiem, viesstrādniekiem u.c. Dažas struktūrvienības var nodrošināt tikai naktsmītnes, savukārt citas nodrošina gan naktsmītnes, gan ēdināšanu un/vai atpūtas iespējas. Šajā nodaļā neietilpst darbības, kas saistītas ar pamata dzīvesvietas nodrošināšanu ilgtermiņā, piemēram, dzīvokļos, kurus parasti iznomā uz mēnešiem vai gadiem un kuras ir klasificētas kā darbības ar nekustamo īpašumu (L sadaļā). 
Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas 2024/1028 3. panta 4. punkts nosaka, ka: “izmitināšanas vietas īstermiņa īres pakalpojums – ir vienības īstermiņa izīrēšana pret atlīdzību gan profesionālās, gan neprofesionālās darbības ietvaros, regulāri vai uz pagaidu laiku, kā plašāk definēts valsts tiesību aktos.” Likumprojektā ietvertie precizējumi tūristu mītnes definīcijā nosaka, ka izmitināšanas pakalpojumu var sniegt gan fiziskā, gan juridiskā persona. 
Tūristu mītnes definīcija ietver plašāku traktējumu, skaidrojot, ka tūristu mītne, tostarp izmitināšanas vietas īstermiņa īres pakalpojumu sniedzējs jeb īstermiņa īres mītne ir publiskai rezervēšanai pieejama dzīvojamo telpu grupa, ēkas daļa, ēka, ēku grupa, labiekārtota vieta (teritorija), kurā fiziskā persona vai juridiskā persona nodrošina tūrista diennakts izmitināšanu. Definīcija "tūristu mītne" tiek konceptuāli salāgota ar "izmitināšanas vietas īstermiņa īres pakalpojuma" terminu atbilstoši Regulai 2024/1028. 
Izmitināšanas vietas īstermiņa īres pakalpojumu sniedzējs jeb īstermiņa īres mītne ir īpašums, kas tiek izīrēts uz īsu laika posmu, parasti no vienas nakts līdz dažām nedēļām vai mēnešiem. Šādi īpašumi ir mēbelēti un ietver komunālos pakalpojumus, padarot tos ērtus tūristiem. Atšķirībā no tradicionālās ilgtermiņa īres, kas parasti ilgst gadu vai vairāk, izmitināšanas vietas īstermiņa īres pakalpojumu sniedzēju jeb īstermiņa īres mītņu piedāvājums piedāvā lielāku elastību gan izīrētājiem, gan īrniekiem.  
Izmitināšanas vietas īstermiņa īres pakalpojumu sniedzējs jeb īstermiņa īres mītne ir tūristu izmitināšanas pakalpojumu sniegšanas veids, kas, tostarp, tiek piedāvāts, izmantojot tiešsaistes rezervēšanas platformas, kā piemēram, “AirBnB.com”, “Booking.com”, “Expedia.com”, sludinājumu portālus, piemēram, “ss.com”, sociālā tīkla platformas, piemēram, “Facebook.com” u.c. Īstermiņa īres mītne var būt gan īslaicīgās īres dzīvoklis (Latvijas būvnormatīva LBN 201-15 "Būvju ugunsdrošība" (apstiprināti ar Ministru kabineta 2015. gada 30. jūnija noteikumiem Nr. 333 “Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 201-15 “Būvju ugunsdrošība””)), gan vienstāva bungalo, vasarnīcas, kotedžas, mājiņas u.c.   

Latvijā normatīvie akti tiek piemēroti pēc pakalpojuma sniegšanas veida un būtības (nevis pēc pakalpojumu sniegšanas vietas), līdz ar to tūristu mītnēm, tai skaitā, viesnīcām un līdzīgām izmitināšanas vietām, un tostarp - izmitināšanas vietas īstermiņa īres pakalpojumu sniedzējiem jeb īstermiņa īres mītnēm, vienlīdz piemērojamas šādas prasības: 
1. Autortiesības
Autortiesību likuma 1. panta 15. punktā ietverta termina "publiskais izpildījums" definīcija. Saskaņā ar Eiropas Savienības tiesas 2024. gada 20. jūnija spriedumu lietā C-135/23 GEMA v GL “publiskais izpildījums” konstatējams arī situācijās, kad īres dzīvokļu mājas apsaimniekotājs apzināti novieto dzīvokļos televizorus, kuri aprīkoti ar istabas antenu un tādējādi ļauj pārraidīt raidījumus. Līdz ar to – ja viesnīcās un līdzīgās izmitināšanas vietās vai īstermiņa īres mītnēs kā daļa no komercializētā izmitināšanas pakalpojuma tiek novietotas ierīces (piemēram, TV, radio), ar kuru palīdzību var tikt publiskoti ar autortiesībām aizsargāti darbi, tiek apzināti nodrošināta piekļuve minētajiem darbiem un tādējādi veikts “publiskais izpildījums” Autortiesību likuma izpratnē. 
2. Sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumu sniegšana 
Sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumu sniegšanas prasības ir piemērojamas atbilstoši sniegtajam pakalpojumam. 
3. Alkoholisko dzērienu tirdzniecība 
Alkoholisko dzērienu tirdzniecību prasības ir piemērojamas atbilstoši sniegtajam pakalpojumam. 
4. Pienākumu aizpildīt ārzemnieku deklarācijas veidlapas, ko tūristu mītnēm, tai skaitā viesnīcām un līdzīgām izmitināšanas vietām, nosaka Ministru kabineta 2007. gada 3. aprīļa noteikumi Nr. 226 "Noteikumi par ārzemnieka deklarācijas veidlapas aizpildīšanas, glabāšanas un nodošanas kārtību" (turpmāk - Noteikumi Nr. 226); 
5. Statistikas datu sniegšana
Statistikas likums un saskaņā ar to izdotie Ministru kabineta 2023. gada 14. novembra noteikumi Nr. 645 “Noteikumi par Oficiālās statistikas programmu 2024.–2026. gadam” (turpmāk – Noteikumi Nr. 645) noteic, ka Centrālā statistikas pārvalde (turpmāk – CSP) reizi mēnesī, ceturksnī un gadā nodrošina ekonomiski aktīvo individuālo komersantu un komercsabiedrību, kuru pamatdarbības nozare NACE 2. red ir 5510, 5520, 5530 un pārējo komersantu, budžeta iestāžu, biedrību, zemnieku saimniecību un privātpersonu, kas sniedz īstermiņa izmitināšanas pakalpojumus tūristu mītnē (arī papildus savai citas nozares pamatdarbībai), pilnu apsekojumu, kas savukārt nosaka ikmēneša datu sniegšanu CSP, aizpildot veidlapu, kas pieejama arī tiešsaistē. 
Apsekojuma mērķis ir iegūt informāciju par tūristu mītņu darbību Latvijā. Jau šobrīd minētā apsekojuma mērķauditorija iekļauj: 
a) Viesnīcas un līdzīgas mītnes (ar numuru ikdienas uzkopšanu): viesnīca, motelis, kūrortviesnīca, viesu māja, apartamentu viesnīca, kūrorta rehabilitācijas centrs, cits; 
b) Viesu mājas un cita veida īslaicīgas apmešanās mītnes (bez numuru ikdienas uzkopšanas): brīvdienu/ viesu māja, viesu dzīvoklis, hostelis – jaunatnes tūrisma mītne, tūrisma un atpūtas komplekss/ bāze, cits; 
c) Kempingi, atpūtas transportlīdzekļu un apdzīvojamo autopiekabju laukumi: kempings, treileru laukums, atpūtas vieta ar nakšņošanu (medībām, makšķerēšanai u.tml.), cits. 
Ņemot vērā, ka izmitināšanas vietas īstermiņa īres pakalpojumu sniedzējiem jeb īstermiņa īres mītnēm jau šobrīd ir pienākums sniegt datus kā “viesu dzīvoklis”, Likumprojekts neuzliek papildus pienākumus īstermiņa īres mītnēm statistikas datu sniegšanā, bet padara regulējumu skaidrāku un saprotamāku visiem izmitināšanas pakalpojumu sniedzējiem. 
Papildus norādāms, ka saskaņā ar Brīvas pakalpojumu sniegšanas likumu, pakalpojuma sniegšanas ierobežojumu, piemēram, sertifikātu, licenču vai atļauju izsniegšanu, prasību piemērošanu var noteikt, ja tas ir pamatots ar sabiedrības interešu ievērošanu, nav diskriminējošs un attiecīgais lēmums ir balstīts uz pierādījumiem par izmaksu un ieguvumu samērojamību. Jebkādām prasībām jābūt skaidrām un objektīvām, turklāt visām šīm prasībām jābūt arī nepārprotamām, paredzamām, viegli piemērojamām un samērīgām. 
 
Regulējums, kas tiek piemērots, balstoties uz pakalpojumu sniegšanas vietu: 
1. Būvnormatīvi un ugunsdrošības prasības
Ministru kabineta 2015. gada 30. jūnija noteikumos Nr. 333 “Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 201-15 "Būvju ugunsdrošība"” paredzēts, ka īslaicīga īre ir dzīvojamo telpu grupas vai tajā esošo telpu īslaicīga izīrēšana atpūtas vai tūrisma vajadzībām vienai vai vairākām personām (sk. LBN 201-15 2.42.p.). Evakuācijas izejas durvis dzīvokļos, kurus izmanto īslaicīgai īrei, ir viegli atveramas bez atslēgas vai citas atvēršanas ierīces no telpas iekšpuses bez aizkavējuma un šķēršļiem (sk. LBN 147.5.p.). Minēto prasību nodrošina arī slēdzene, kas no iekšpuses ir atverama bez nepieciešamības ielikt tajā atslēgu. Pārējās visas ugunsdrošības prasības īstermiņa īres mītnēm - dzīvokļiem (telpu grupām) ir kā jebkuram citam dzīvoklim. 
Līdz ar to, ēkās, kurās tiek sniegti izmitināšanas vietas īstermiņa īres pakalpojumi, ugunsdrošības prasības ir atkarīgas no ēkas lietošanas veida un klasifikācijas. Šīs prasības ir līdzvērtīgas neatkarīgi no tā, vai ēkā tiek sniegts izmitināšanas vietas īstermiņa īres pakalpojums. 
Skaidrības labad papildus jāvērš uzmanību uz to, ka terminu “Telpu grupa” definē Nekustamā īpašuma valsts kadastra likuma 1. panta desmitā daļa, bet telpu grupas lietošanas veidus un to iedalījumu dzīvojamo telpu grupās un nedzīvojamo telpu grupās definē būvju klasifikācijas jomas normatīvais regulējums - Ministru kabineta 2018. gada 12. jūnija noteikumi Nr. 326 “Būvju klasifikācijas noteikumi”. 
Ar dzīvojamo māju vai dzīvojamo telpu grupu saprotot vienu no lietošanas veidiem: 
1) viena dzīvokļa māja; viena dzīvokļa mājas dzīvojamo telpu grupa; 
2) divu dzīvokļu māja; divu dzīvokļu mājas dzīvojamo telpu grupa; 
3) triju vai vairāku dzīvokļu māja; triju vai vairāku dzīvokļu mājas dzīvojamo telpu grupa; 
4) dažādu sociālo grupu kopdzīvojamā māja; dažādu sociālo grupu kopdzīvojamās mājas dzīvojamo telpu grupa. 

Dzīvojamā telpu grupa minētajā izmitināšanas vietas īstermiņa īres pakalpojuma sniedzēja jeb īstermiņa īres mītnes tvērumā ir iekļaujama jo: 
1) nepastāv aizliegums attiecīgo objektu izīrēt īslaicīgi, bet izīrēšanas gadījumā attiecīgā objekta šāda veida izmantošana nav uzskatāma par patvaļīgo būvniecību vai būves vai tās daļas ekspluatācija neatbilstoši projektētajam lietošanas veidam saskaņā ar  Būvniecības likuma 18.panta otrajā daļā minēto; 
2) Latvijas būvnormatīva LBN 201-15 "Būvju ugunsdrošība" (apstiprināti ar Ministru kabineta 2015. gada 30. jūnija noteikumiem Nr. 333 “Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 201-15 “Būvju ugunsdrošība””) 2.42. apakšpunkts terminu “Īslaicīga īre” definē kā “dzīvojamo telpu grupas vai tajā esošo telpu īslaicīga izīrēšana atpūtas vai tūrisma vajadzībām vienai vai vairākām personām”. Savukārt normatīvā akta sākotnējās ietekmes (ex-ante) novērtējuma ziņojumā (Tiesību aktu portāla ID: 22‑TA‑1191) ir skaidrots, ka par īslaicīgu īri uzskatāma dzīvojamo telpu izīrēšana uz termiņu līdz 30 dienām. 
Tūristu mītņu definīcija piemērojama arī tad, ja šī dzīvojamā telpu grupa ir vienīgā telpu grupa šajā ēkā, piemēram, individuālā dzīvojamā māja, vasarnīca, dārza māja u.c. Savukārt labiekārtota vieta var būt gan telts vieta, gan labiekārtota brīvdienu apmetne u.c. izmitināšanas mītne privātā teritorijā, kas nav reģistrēta kā tūristu mītne. 

2. Fiziskām personām un komersantiem Latvijā ir iespēja izvēlēties sev piemērotāko nodokļu nomaksas režīmu, atkarībā no viņu darbības veida un apjoma 
1) Saskaņā ar likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11. panta divpadsmito daļu, izmitināšanas vietas īstermiņa īres pakalpojumu sniedzējs jeb īstermiņa īres mītņu izīrētājs, gūstot ienākumu no īpašuma (iznomājot vai izīrējot nekustamo īpašumu),  ja nerodas saimnieciskās darbības izdevumi vai tie ir nebūtiski, ir tiesīgs nereģistrēties Valsts ieņēmumu dienestā kā saimnieciskās darbības veicējs un piemērot iedzīvotāju ienākuma nodokļa 10 procentu likmi īres vai nomas ieņēmumiem (paziņotā (nereģistrētā) saimnieciskā darbība). Izmitināšanas pakalpojumu sniedzējs ir tiesīgs nereģistrēties Valsts ieņēmumu dienesta PVN maksātāju reģistrā, ja  izpildās Pievienotās vērtības nodokļa likuma 59. pantā minētie nosacījumi. 
2)   Izpildoties likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11. panta 1.³ daļā noteiktajiem kritērijiem fiziskās personas darbība kvalificējama kā saimnieciskā darbība. Tādējādi nodokļu maksātājs, kas gūst ienākumus no nekustamā īpašuma iznomāšanas vai izīrēšanas (arī tūristu mītnes, tai skaitā viesnīcas un līdzīgas izmitināšanas vietas), var maksāt iedzīvotāju ienākumu nodokli vispārējā kārtībā, t.i., reģistrējot saimniecisko darbību un attiecīgi iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķināšanas vajadzībām grāmatvedības uzskaitē atspoguļojot saimnieciskās darbības ieņēmumus un izdevumus. Saskaņā ar Pievienotās vērtības nodokļa likuma 42. panta desmito daļu  PVN samazināto likmi 12 procentu apmērā piemēro izmitināšanas pakalpojumiem, kas sniegti tūristu mītnēs - viesnīcās un līdzīgās izmitināšanas vietās (tai skaitā īstermiņa īres mītnēs). 
Papildus norādām, ka skaidrs un nepārprotams definējums un regulējums ļaus īstermiņa īres mītnes pakalpojuma sniedzējiem identificēt sevi ar tūristu mītnes pakalpojuma sniedzējiem, izrietoši pildot visas noteiktās likumiskās normas, kā arī likumprojektā ietvertie grozījumi padarīs skaidrāku tūristu mītnes un sniedzamo pakalpojumu tvērumu. 

[2] Terminu “tūrisms” un “tūrists” precizēšana 
Spēkā esošajā Tūrisma likumā iekļautās definīcijas “tūrisms” un “tūrists” laika gaitā ir novecojušas un neaktuālas, kā arī tajā nav definēts “darījumu tūrisms”, kas noteikts kā viens no prioritāriem tūrisma veidiem saskaņā ar informatīvo ziņojumu “Par Latvijas Tūrisma un pasākumu nozares eksporta veicināšanas stratēģiju līdz 2027.gadam”, (Ministru kabineta 2024. gada 19. marta protokols Nr.12 36.§).  
Lai izvairītos no neprecīzas terminu interpretācijas, vienlaikus nodrošinot Tūrisma likuma atbilstību un aktualitāti šā brīža situācijai nozarē un tās lietotajos terminos, kā arī ņemot vērā jaunus tūrisma veidus un izmaiņas ceļojumu paradumos un mērķos, jāprecizē terminu “tūrisms” un “tūrists” definīcijas, kā arī jāiekļauj jauna termina – “darījumu tūrisms” definīcija. 

[2] Likumprojekts precizē terminus “tūrists” un “tūrisms”, kā arī iekļauj jaunu terminu – “darījumu tūrisms”
Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Pasaules tūrisma organizācijas (turpmāk – UNWTO) starptautiski pieņemto definīciju, “tūrisms ir sociāla, kultūras un ekonomiska parādība, kas ietver cilvēku pārvietošanos uz valstīm vai vietām ārpus ierastās vides personīgiem vai biznesa/profesionāliem mērķiem”. Savukārt “par tūristu var tikt uzskatīta gan persona, kas ir vienas nakts apmeklētājs un tās ceļojums ietver nakšņošanu, gan arī vienas dienas apmeklētājs”. UNWTO sniedz arī “darījumu tūrisma” definīciju, nosakot, ka “darījumu tūrisms ir tūrisma veids, kurā ceļotāji profesionālos/darījumu nolūkos ceļo ārpus savas darba un dzīves vietas ar mērķi piedalīties sanāksmē vai kādā citā pasākumā”. 

1. Likumprojekts iekļauj precizētu definīciju: “tūrisms - personas darbības, kas saistītas ar ceļošanu un uzturēšanos ārpus savas pastāvīgās dzīvesvietas atpūtas vai citā nolūkā, un tūrisma pakalpojumu izmantošanu”. 
Likumprojektā “tūrisma” definīcijas precizēšana ir vērsta uz to, lai novērstu interpretācijas neskaidrības un skaidri norādītu, ka jebkura personas ceļošana un uzturēšanās ārpus savas pastāvīgās dzīvesvietas uzskatāma par tūrismu, neatkarīgi no ceļošanas nolūka un ceļojumā pavadītā laika. Tas ietver gan atpūtas (ceļojuma galvenais mērķis ir atpūsties, izklaidēties, iepazīt jaunas vietas un kultūras, kā arī pavadīt kvalitatīvu laiku), gan darījumu braucienus (ceļojuma galvenais mērķis ir: darījumu tikšanās un sarunas vai rūpnīcu un uzņēmumu apmeklējumi; izstāžu un tirdzniecības gadatirgu apmeklējumi vai organizēšana; kongresu, konferenču un semināru apmeklēšana vai organizēšana; uzņēmumu apmācības vai pētījumu un attīstības braucieni, tostarp – pieredzes apmaiņas braucieni; un komandas veidošanas un saliedēšanas pasākumi vai motivācijas tūrisms (angļu val. - incentive travel)). 
Saskaņā ar Ekonomikas ministrijas izstrādāto un Ministru kabineta 2024. gada 19. marta sēdē izskatīto informatīvo ziņojumu “Par Latvijas Tūrisma un pasākumu nozares eksporta veicināšanas stratēģiju līdz 2027.gadam” (protokols Nr. 12 36.§, pieejams: https://tapportals.mk.gov.lv/legal_acts/fa30ec0b-0600-42c6-8243-5be4346e237d) Latvijā ir vairākas prioritārās tūrisma jomas - darījumu tūrisms,​​ veselības tūrisms, kultūras un radošo industriju tūrisms, dabas tūrisms. Taču laika gaitā, attīstoties dažādiem inovatīviem tūrisma produktiem, tiek veicinātas dažādas starp-nozaru un tūrisma veidu attīstības formas, piemēram, sporta tūrisms, gastronomijas tūrisms, militārā mantojuma tūrisms u.c. 
Uzsverams, ka precizētā definīcija nodrošina skaidru pieeju tūrisma nozarei un sniedz iespēju labāk plānot un analizēt tūrisma plūsmas, iekļaujot arī darījumu tūristus u.c., kuru ceļojuma mērķis nav tikai atpūta.

2. Likumprojekts iekļauj precizētu definīciju: “tūrists — fiziskā persona, kura ceļo un uzturas ārpus savas pastāvīgās dzīvesvietas atpūtas vai citā nolūkā, un izmanto tūrisma pakalpojumus”.
Likumprojekta ietvaros tiek dzēsts ierobežojums attiecībā uz tūrista uzturēšanās ilgumu (līdz vienam gadam) ārpus savas pastāvīgās dzīvesvietas, tādējādi pielāgojot terminoloģiju atbilstoši starptautiskajiem standartiem un nozares attīstības tendencēm. Šis ierobežojums tiek uzskatīts par neatbilstošu mūsdienu ceļošanas paradumiem.
Likumprojektā ietvertā definīcija vienkāršo izpratni par to, kas tiek uzskatīts par tūristu, un novērš neskaidrības, tostarp izslēdz iespējamu interpretāciju, kas liedza uzskatīt personas par tūristiem, ja tās ceļo darba darīšanās vai komandējumos. Būtiski ir uzsvērt, ka likumprojekta izpratnē tūrists nav pastāvīgi un ilgtermiņā iesaistīts vietējā darba tirgū, tādējādi, paplašinot definīciju, tiek izslēgta iespēja, ka tūrisma statistikā tiks uzskaitīti, piemēram, ārvalstnieki, kas savā uzturēšanās vietā ir ieguvuši darba atļauju. 
Nepieciešamības gadījumā iespējams lietot izdalošus terminus: vienas dienas tūrists vai vairākdienu tūrists. 

3. Likumprojekts iekļauj definīciju: “darījumu tūrisms  – tūrisma veids, kurā galvenais nolūks ir doties komandējumā vai apmeklēt, piedalīties vai organizēt lietišķos, darījumu vai motivējošos pasākumus”.
Pieaugot globalizācijai un starptautiskajai uzņēmējdarbībai, arvien vairāk uzņēmumu paplašina savu darbību ārpus savas valsts robežām. Tas veicina vajadzību pēc darījumu ceļojumiem, lai attīstītu jaunas partnerattiecības, apgūtu tirgus un iespējas. Palielinās nepieciešamība apmeklēt starptautiskus pasākumus, piemēram, konferences, izstādes un darījumu tikšanās, lai uzturētu globālās biznesa attiecības. 
Saskaņā ar Ekonomikas ministrijas izstrādāto un Ministru kabineta 2024. gada 19. marta sēdē izskatīto informatīvo ziņojumu “Par Latvijas Tūrisma un pasākumu nozares eksporta veicināšanas stratēģiju līdz 2027.gadam” (protokols Nr. 12 36.§, pieejams: https://tapportals.mk.gov.lv/legal_acts/fa30ec0b-0600-42c6-8243-5be4346e237d) noteikto, darījumu tūrisms (angļu val. – MICE jeb Meetings, Incentives, Conferences, Exhibitions, latviešu valodā: sanāksmes, motivācijas pasākumi, konferences un izstādes) ir viens no prioritāriem tūrisma veidiem, kas pēdējo gadu laikā ir piedzīvojis strauju izaugsmi gan pasaulē, gan arī Latvijā, kļūstot par vienu no aktuālākajiem un ienesīgākajiem tūrisma veidiem, kas turklāt ļauj mazināt tūrisma sezonalitāti, kas Latvijai ir ļoti raksturīga.  
Darījumu tūrisma termins ietver gan personas došanos darba komandējumos, gan piedalīšanos dažādos pasākumos (konferences, kongresi, apmācības, starptautiskās izstādes, korporatīvie pasākumi, motivācijas braucieni), gan šo pasākumu organizēšanu. Taču būtiski ir uzsvērt, ka darījumu tūrista nolūks/mērķis ir sniegt vienreizēju pakalpojumu, kura laikā izmanto tūrisma pakalpojumus mērķa valstī savas profesionālās darbības ietvaros. Tādējādi, ja persona dodas darījumu tūrisma braucienā un tā ietvaros tiek noslēgts, piemēram, eksporta darījums, persona, izmantojot tūrisma pakalpojumus, ir tūrists, bet noslēgtā darījuma subjekts nav tūrisms. Attiecīgi, iekļaujot darījumu tūrisma definīciju likumprojektā, darījumu tūristi turpmāk tiks ieskaitīti tūrisma statistikā. 

[3] Vārdu "Komersanti un saimnieciskās darbības veicēji" aizstāšana ar vārdiem "Fiziskās vai juridiskās personas, kas sniedz tūristu izmitināšanas pakalpojumus", vārdu "identitāti apliecinošu dokumentu" aizstāšana ar vārdiem "ceļošanas dokumentu".
Atbilstoši Personu apliecinošu dokumentu likuma 2. panta pirmajai daļai personu apliecinošs dokuments ir tiesību aktos pilnvarotas valsts pārvaldes iestādes izsniegts dokuments, kas apliecina tā turētāja identitāti un tiesisko statusu. Tāpat atbilstoši Personu apliecinošu dokumenta likuma 2. panta ceturtajai daļai personu apliecinošs dokuments, kas saskaņā ar Latvijas Republikai saistošiem starptautiskajiem līgumiem, šo likumu vai citiem tiesību aktiem tā turētājam dod tiesības šķērsot Latvijas Republikas valsts ārējo robežu un paredzēts ceļošanai uz ārvalstīm, ir ceļošanas dokuments. Vienlaikus, Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 9. marta Regulas (ES) Nr. 2016/399 par Savienības Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) 6. panta 1. punkts paredz, ka ārzemniekam ir nepieciešams derīgs ceļošanas dokuments. 

[3] Likumprojekts paredz aizstāt 11.panta septītajā daļā vārdus "Komersanti un saimnieciskās darbības veicēji" ar vārdiem "Fiziskās vai juridiskās personas, kas sniedz tūristu izmitināšanas pakalpojumus", vārdus "identitāti apliecinošu dokumentu" ar vārdiem "ceļošanas dokumentu".
Izsaka Tūrisma likuma 11. panta septīto daļu šādā redakcijā: “(7) Fiziskās vai juridiskās personas, kas sniedz tūristu izmitināšanas pakalpojumus, nodrošina, ka tūristu mītnēs izmitinātie ārzemnieki personīgi aizpilda un paraksta deklarācijas veidlapu un pierāda savu identitāti, uzrādot derīgu ceļošanas dokumentu. Šis noteikums neattiecas uz minēto ārzemnieku laulātajiem, nepilngadīgajiem bērniem un tūristu grupas dalībniekiem. Deklarācijas veidlapu par ārzemniekiem, kas ceļo tūristu grupās, aizpilda un paraksta tūristu grupas vadītājs. Deklarācijas veidlapas paraugu, tās aizpildīšanas, parakstīšanas, uzglabāšanas kārtību un termiņu, kā arī kārtību, kādā to nodod tiesībaizsardzības iestādēm, nosaka Ministru kabinets."

 

[4]  Tūrisma likuma 6. panta 2. daļas 8. punkts nosaka, ka viens no Ekonomikas ministrijas galvenajiem uzdevumiem tūrisma jomā ir nodrošināt kūrorta statusa piešķiršanas un anulēšanas procesu. 
Ministru kabineta 2021. gada 18. decembra Ministru kabineta noteikumi Nr.905 "Kūrorta statusa piešķiršanas un anulēšanas kārtība” (turpmāk – Noteikumi Nr.905) nosaka kārtību, kādā pašvaldības teritorijai piešķir vai anulē kūrorta statusu. Tajos noteikts informācijas apjoms, kas pašvaldībai jāsagatavo un jāiekļauj pieteikumā par kūrorta statusa piešķiršanu (turpmāk - pieteikums). Šobrīd pašvaldība pieteikumu sūta Ekonomikas ministrijai, kura to nosūta komisijas dalībniekiem. Šobrīd Komisijā ir divi Ekonomikas ministrijas, divi Veselības ministrijas un divi Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas darbinieki, un tās sastāvu apstiprina ekonomikas ministrs. Jāuzsver, ka, izveidojot Klimata un enerģētikas ministriju (turpmāk - KEM), tika reorganizēta Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (atbilstoši Ministru kabineta 2024. gada 3. septembra noteikumiem Nr. 586 “Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas nolikums” no 2024. gada 5. septembra: Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrija) un Ekonomikas ministrija, nododot Klimata un enerģētikas ministrijai enerģētikas politikas funkciju, izņemot naftas produktu rezervju uzturēšanas un uzraudzības jomu, un klimata politikas funkciju. Ja līdzšinējā kūrortu statusa piešķiršanas, uzraudzības un anulēšanas procesa kārtība tiktu turpināta, būtu nepieciešams nodrošināt KEM iesaisti kūrortu atbilstības novērtēšanā. 
Pašvaldības iesniegto informāciju komisija izvērtē un divu mēnešu laikā sniedz atzinumu par kūrorta statusa piešķiršanu vai nepiešķiršanu. Šo pieteikumu komisija lūdz apstiprināt Ministru kabinetam, sagatavojot Ministru kabineta rīkojuma projektu. Šī procesa rezultātā pašvaldības attiecīgajai teritorijai kūrorta statusu iespējams piešķirt uz diviem gadiem. Turpmāk pārskatu par teritorijas attīstības plānošanas dokumentos paredzēto kūrorta attīstību un vides kvalitātes rādītājiem pašvaldība, kuras teritorijai ir piešķirts kūrorta statuss, iesniedz Ekonomikas ministrijā ne retāk kā reizi divos gados. Ekonomikas ministrija pārskatu nodod komisijai izvērtēšanai un atzinuma sniegšanai. 
 
Šobrīd kūrorta statusu ir saņēmušas divas pilsētas – Jūrmala un Liepāja. Kūrorta statuss piešķirts visai Jūrmalas pilsētas administratīvajai teritorijai, izņemot Vārnukroga, Priedaines un Bražciema teritorijas. Savukārt kūrorta statuss Liepājas teritorijai ir no Tirdzniecības kanāla līdz Pērkones kanālam, ietverot tajā Jūrmalas parku, vēsturisko apbūvi, sporta kompleksu, bērnu rotaļu laukumu, Piejūras slimnīcas teritoriju un veloceliņus. 

Šobrīd kūrorta statusa pieteikšanas, apstiprināšanas un izvērtēšanas process rada būtisku administratīvo slogu gan pašvaldību, gan valsts pārvaldes pusē. Atbilstoši valdības iniciatīvai mazināt birokrātisko slogu un atbilstoši Ministru kabineta 2024. gada 20. janvāra rīkojuma Nr. 55 “Par Valdības rīcības plānu Deklarācijas par Evikas Siliņas vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību īstenošanai” 35.1. pasākumam “Mazināsim birokrātiju un valsts pārvaldi padarīsim elastīgāku, vairāk uzticēsimies uzņēmēju, iedzīvotāju un pašvaldību spējai vadīties pēc pašdeklarācijas principa un dosim iespēju veidot standartizāciju nozarēs”, nepieciešams izvērtēt iespējas atvieglot kārtību, kādā konkrēta pašvaldības teritorija tiek atzīta par kūrortu.

[4] Atbilstoši valdības iniciatīvai mazināt birokrātisko slogu un atbilstoši Ministru kabineta 2024. gada 20. janvāra rīkojuma Nr. 55 “Par Valdības rīcības plānu Deklarācijas par Evikas Siliņas vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību īstenošanai” 35.1. pasākumam “Mazināsim birokrātiju un valsts pārvaldi padarīsim elastīgāku, vairāk uzticēsimies uzņēmēju, iedzīvotāju un pašvaldību spējai vadīties pēc pašdeklarācijas principa un dosim iespēju veidot standartizāciju nozarēs”, likumprojekts paredz būtiski atvieglotu kārtību, kādā konkrēta pašvaldības teritorija tiek atzīta par kūrortu. 
6.¹ pants nosaka kārtību, kādā pašvaldības var noteikt kūrorta statusu savām administratīvajām teritorijām vai to daļām. Teritorija var tikt atzīta par kūrortu tikai tad, ja tajā ir pieejami dabas dziednieciskie resursi, darbojas vismaz viena kūrorta ārstniecības iestāde, un dabas resursi tiek izmantoti šīs iestādes darbībā. Papildus tam vides kvalitātes rādītājiem jāatbilst normatīvajos aktos noteiktajām prasībām, teritorijā jābūt izveidotai atbilstošai tūrisma infrastruktūrai, un tās attīstība jāplāno mērķtiecīgi.

Pašvaldība nosūta Ekonomikas ministrijai informāciju ar dokumentiem, kas pierāda minēto kritēriju izpildi.
Ekonomikas ministrija šo informāciju pārsūta Veselības ministrijai, Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijai, Klimata un enerģētikas ministrijai, kā arī Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrai (LIAA). Ministrijas izvērtē saņemto informāciju un desmit darba dienu laikā informē Ekonomikas ministriju, ja konstatē, ka informācija ir nepilnīga vai nepatiesa, ja teritorija neatbilst kritērijiem, vai - ja nepieciešams pagarināt izvērtēšanas termiņu līdz 30 dienām.

Ekonomikas ministrija pašvaldības sniegto informāciju saskaņo noklusējuma procedūras kārtībā, t.i., ja Ekonomikas ministrija mēneša laikā nepieprasa papildu informāciju un neinformē par neatbilstību kritērijiem, pašvaldība ir tiesīga noteikt teritoriju par kūrortu. Kūrorta statuss tiek uzskatīts par aktīvu no dienas, kad informācija, kas pamato kritēriju izpildi, tiek publiski publicēta pašvaldības tīmekļa vietnē.
Pašvaldībai jānodrošina, ka šī informācija tiek atjaunota ne retāk kā reizi četros gados.

Ja kāda no iesaistītajām ministrijām norāda uz informācijas nepilnīgumu vai nepatiesumu, pašvaldība desmit darba dienu laikā to precizē vai dzēš attiecīgās sadaļas tīmekļa vietnē, un piecu darbdienu laikā pēc precizēšanas vai dzēšanas par to informē Ekonomikas ministriju. Ja informācija netiek precizēta vai tiek dzēsta, teritorija zaudē kūrorta statusu, un pašvaldībai trīs darba dienu laikā jādzēš visa informācija par kūrorta statusu no sava tīmekļa vietnes. Pašvaldība informē Ekonomikas ministriju arī gadījumos, kad informācija par atbilstību kūrorta statusam ir dzēsta vai precizēta pēc pašvaldības iniciatīvas. 

Lai nodrošinātu sabiedrības, tūrisma uzņēmēju un investoru informētību, Ekonomikas ministrija savā tīmekļa vietnē izvietos teritorijas atbilstības kūrorta statusam vadlīnijas, kā arī publicēs informāciju par visām teritorijām, kas atzītas par atbilstošām kūrorta statusam, nodrošinot centralizētu piekļuvi aktualizētai un pārbaudītai informācijai. LIAA informāciju par kūrortiem (teritorijām, kas atzītas par atbilstīgām kūrortu kritērijiem) izmantos valsts tēla, tūrisma, investīciju piesaistes un citiem mārketinga mērķiem.

Pants nodrošina skaidru un caurskatāmu procedūru kūrorta statusa noteikšanai, garantē informācijas aktualizēšanu un nosaka dienu, no kuras kūrorta statuss tiek uzskatīts par aktīvu.

Līdz ar Likumprojekta stāšanos spēkā, spēku zaudē Noteikumi Nr. 905, jo nav nepieciešamības veidot komisiju kūrorta statusa piešķiršanai. Tādējādi tiek ne tikai samazināts laika apjoms, kurā pašvaldība var tikt noteikta par kūrortu (nav nepieciešams laiks komisijas atzinuma sagatavošanai un statusa apstiprināšanai Ministru Kabinetā), bet arī ilgtermiņā samazināts darba apjoms Ekonomikas ministrijai, Veselības ministrijai, Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijai un Ministru kabinetam, vienlaikus neierobežojot uzraudzības iespējas.  

Pašvaldībām, kas atbilstoši Ministru kabineta 2021. gada 18. decembra noteikumiem Nr.905 "Kūrorta statusa piešķiršanas un anulēšanas kārtība" būs ieguvušas kūrorta statusu līdz 2025. gada 30.jūnijam, viena gada laikā no jaunā regulējuma stāšanās spēkā dienas būs jānodrošina informācijas par atbilstību likumā norādītajiem kritērijiem publicēšana pašvaldības tīmekļa vietnē.